Rietumu vai Krievijas ietekme – kas vairāk apdraud Latviju?

2012. gada 7. augustā. Speciāli TVNet.

Attēlā TVNET kolāža. Toms Ostrovskis .

Turpinot rakstīt par kultūras imperiālismu postpadomju telpā, kas pamatojas uz tā saucamo Karaganova doktrīnu (skatīt rakstu «Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms»), pieskāros tikai dažiem šī masīvā procesa aspektiem. Kā Putina Krievija ar savu masu kultūru ietekmē sev «tuvās ārvalstis»?

Ja lielvarām neizdodas panākt savu ar tankiem, mīnmetējiem vai asaru gāzēm frontē un uz ielas, tad «to» labāk var sasniegt ar naudu un «kultūru».

Jēdzienu kultūra es šajā rakstā lietoju visplašākajā nozīmē, un tas ietver ne tikai mākslinieciskus produktus – filmas, dziesmas, festivālus, gleznas un mediju formu un saturu, bet arī valodu, tradīcijas, sadzīves kultūru, dzīvesveidu, atpūtu, biznesa praksi, morāles vērtības u.tml.

Rietumu kultūras ekspansija – izklaidēt līdz nāvei

Jēdziens «kultūras imperiālisms», kas izpaužas globālo masu kultūras industrijas eksportētāju mērķtiecīgajā tendencē dominēt mazāku valstu mediju un kultūras tirgū ar mērķi uzspiest šīm mazajām valstīm savas kultūras, politikas, sadzīves normu, gaumes, tradīciju un citu vērtību kategorijas, radās pēc Otrā pasaules kara. Brīdī, kad ASV masu kultūra sāka dominēt Latīņamerikas valstīs un forsēja savu uzvaras gājienu visā pasaulē, izaicinot komunistiskos režīmus un rādot pasaulei, ka pastāv arī cita alternatīva plānveida ekonomikai un varas kontrolētām sabiedrībām.

Jēdzienu «kultūras imperiālisms» pētnieki sākotnēji lietoja, apzīmējot vienīgi Rietumu kultūras vērtību ekspansiju. Šim misionārismam bija saules un ēnas puse.

No «saules puses» raugoties – Rietumu kultūras imperiālisms ar izklaides palīdzību (pamatā ASV produkcija) palīdzēja ekonomiski neattīstītajām, diktatoru sagūstītajām, komunistisko režīmu valstīm (arī PSRS un okupētajā Latvijā) gūt ieskatu modernā Rietumu sabiedrībā, liberālās demokrātijas priekšrocībās, dodot pieeju informācijai par notiekošo brīvajā pasaulē dzelzs priekškara otrā pusē. Tā tika arī tuvinātas varmācīgi «aizslēgtās pasaules daļas» demokrātisku valstu kultūrām un informējot iedzīvotājus par to, kas pasaulē īsti notiek (radiostacijas Amerikas Balss, Brīvā Eiropa u. c.).

«Ēnas puse» šim procesam kultūras laukā ir apstāklis, ka piedāvājumu veido primitīvi, vienkāršoti ASV masu kultūras produkti, kurus ražo plaši pazīstami «kultūrpreču eksportētāji», tādi kā AOL Time Warner, Viacom, Bertelsmann, Gannett, Hearst Corp un citi, tajā skaitā Holivudas uzņēmumi. Viņu, tāpat kā citu mediju uzņēmumu mērķis ir izklaidēt visu pasauli līdz nāvei (Neils Postmans) ar viegli uztveramiem, visiem ērti saprotamiem vēstījumiem, produktiem, patēriņa dzīves un domāšanas stilu.

ASV sapņu fabrikas spiediens

Nepievērsim acis uz ASV (pamatā Holivudas) masu kultūras klātbūtnes negatīvo lomu mūsu sabiedrībā, kas ar vardarbības dominanci filmās, primitīviem Holivudas stereotipiem, ar visu mums nepieņemamo, kas pavada amerikāņu dzīvesveidu (kaut vai tā saucamo fast food kultūru, kas veicina ne tikai amerikāņu, bet arī mūsu sabiedrības aptaukošanos), daudziem eiropiešiem «krīt uz nerviem». Turklāt amerikāņi ir kvēli savas kultūras advokāti visā pasaulē un nosodīt viņus par šo patriotisma veidu uzdrošinās tikai vecā Eiropa. ASV vēstniecība Rīgā arī nekautrējas aizstāvēt amerikāniskā dzīvesveida radīto, veselībai kaitīgo pārtikas produktu izspiešanas mēģinājumus no skolēnu ēdienkartēm Latvijas skolās. Neraugoties uz to, ka svara pieaugums šobrīd konstatēts jau pirmsskolas vecuma bērniem.

Vecajai Eiropai amerikāniskā masu kultūra ir mīļš, taču kritizēts fenomens. Taču pastāv arī nekritiski patērētāji, no kuriem Latvijā dominē zviedru TV koncerns MTG, kura retranslētajos un pašu kanālos Latvijā lielākā filmu grupa ir saturā un formā lētā Holivudas produkcija. Pamatā B un C klases filmu kategorija. Tādā veidā MTG veicina ASV lētās kultūras imperiālismu «pēc pilnas programmas».

Tāpēc mums būtu jāpriecājas par to, ka Latvijas sabiedriskā TV, pastāvīgi demonstrējot Eiropas (angļu, franču, dāņu, zviedru, vācu u. c.) audiovizuālos produktus, konsekventi cenšas atgādināt, ka mēs dzīvojam Eiropā un ka pasaulē ir arī Eiropas kultūra.

Tieši tāpēc ir jāuzslavē LTV konsekventā līdzdalība Eirovīzijas festivālos. Šī principiālā nostāja ir vērtējama kā patiesa sabiedriskās televīzijas misijas īstenošana, integrējot Latviju Eiropas kultūrā un pretojoties ASV un Krievijas masu kultūras spiedienam, kas mūs šobrīd pavada ik uz soļa. Mēs esam eiropieši.

Latvija pieder Rietumu civilizācijai un kultūrai

Neskatoties uz negatīvo, ASV masu kultūra tomēr ir mūsu (arī latviešu) kultūrkonteksta sastāvdaļa. Rietumu kultūra, ar visiem tās sasniegumiem un masu kultūras trūkumiem, mums – latviešiem ir organiski un ērti uztverama, jo vēsturiski piederam Rietumu civilizācijai kā valsts jau kopš 1918. gada un komunikācijas simbolu zīmes nav nepieciešams tulkot.

Eiropas (rietumu, centra, austrumu, dienvidu un ziemeļu) valstu vai «Rietumu kultūras civilizācijas» nišai, ieskaitot Baltijas valstis, pieder arī Ziemeļamerika, Austrālija, Jaunzēlande. Daudzos aspektos Rietumu kultūras kontekstā iekļauj arī Japānu, Dienvidkoreju un Taivānu.

PSRS un tās kultūras mantiniece Krievija ar NVS valstīm parasti netiek pieskaitīta Rietumu civilizācijai un kultūrai.

Šis apstāklis nav un netiek vērtēts nedz kā «labs», nedz arī kā «slikts». Eksistē kultūras robežšķirtne, kas pastāv un joprojām nodala Rietumus un Austrumus, neraugoties uz to, ka ģeogrāfiski šī «aiza» iet tieši cauri Baltijai. Divi āboli ābeles zarā ir vienlīdz labi, taču garšo dažādi.

MTG un Lattelecom kā Latvijas rusifikatori

Baltijas valstis, īpaši Latvija, atrodas abu – Rietumu un Krievijas kultūras ietekmju degpunktā. Zināmā mērā Latvijas teritorija patlaban ir pat kaujas placdarms, kurā lielās kultūras cīnās savā starpā par mūsu televizoru, radiostaciju, IPadu, grāmatplauktu, gleznu kolekciju un filmotēku saturu.

Pasērfojiet pa Latvijas FM radiostaciju viļņiem, paspiediet pogas uz TV kanālu pults, un jūs uzreiz saskatīsiet šo kultūru un ideoloģiju cīņu par vietu mūsu smadzenēs.

Šajā rakstā apskatīšu pašu ietekmīgāko mediju – TV. Sāksim ar vistuvāko lielo kaimiņu – Krieviju.

Tās ideoloģiskā un kultūras klātbūtne Latvijā ir masīva. Bez Krievijas masu kultūras un informācijas uzņēmumiem, kas raida no Krievijas un kuru produktus retranslē vietējie uzņēmumi (PBK, MTG u.c.), Krievijas kultūras imperiālismu Latvijā veicina arī Latvijas valsts uzņēmums Lattelecom, kura virszemes televīzijas paketē ir 53 kanāli (liecina reklāmas skrejlapa Lattelecom veikalā). Latviešu valodā ar diktora tekstu un subtitriem ir tikai 9 kanāli (vēl esot daži, kuros tikai atsevišķi raidījumi esot subtitrēti vai ieskaņoti latviski, informēja Lattelecom preses dienests). Turklāt krievu valodā Lattelecom Latvijā izplata 36 kanālus, apmēram trīs reizes vairāk nekā latviešu valodā.

Kā Latvijā uzvedas Rietumu mediju koncerns no Zviedrijas MTG (Modern Times Group)? Viasat kanālu paketēs, ko piedāvā Latvijas skatītājiem, latviešu valoda ir minoritātes valoda. Viasat garantē, ka latviešu valodā ar viņu palīdzību var noskatīties tikai 11 kanālus (informācija Viasat mājas lapā), bet krievu valodā 20 kanālus. Divas reizes vairāk nekā latviešu valodā.

Rakstā nepieskaros dažādiem kabeļu TV tīkliem, kas savieno mūsu pilsētu daudzdzīvokļu mājas. Tajos aina būs tāda pati, ja ne sliktāka.

Nevaru nosaukt nevienu Eiropas valsti, kurā ar valsts un ārzemju retranslēšanas uzņēmumu palīdzību minoritātes valodā raidītu vairāk TV kanālu nekā valsts valodā. Vai mums nevajadzētu padomāt par veselīgu protekcionismu, lai nostiprinātu latviešu valodas pieejamību audiovizuālo mediju tirgū valstī, kurā dominē globālie ārzemju mediji svešās valodās?

Kur palikuši visi Latvijas mediju uzraugi, kontrolētāji un NEPLP, kuriem šis process būtu jākonstatē un jānovērš?

Ministri un latviešu valodas pinkertoni regulāri ierauga un soda par katru izkārtni krievu valodā pie krodziņa vai afišu staba, taču neredz «baļķi» – to, ka latviešu valoda tiek diskriminēta medijos, kas katru dienu ienāk mūsu mājās un dzīvokļos un veido mūsu kultūrvidi.

Ne visi nosauktie TV kanāli Latvijā krievu valodā ir Krievijas kanāli. To skaitā ir arī Rietumu TV kanāli, kas ieskaņoti krievu valodā. Pieskaitiet visiem šiem kanāliem arī Krievijā ražoto masu kultūras produkciju, kuru raida ne tikai Krievijā reģistrētās televīzijas, bet arī zviedru MTG, kas lielos apjomos iekļauj Krievijas filmas, koncertus un šovus TV3, TV3+, TV5, TV6 un LNT programmās, un jums automātiski radīsies jautājums: vai nav mazliet par daudz krievu valodas un Krievijas masu kultūras uz mazo Latvijas teritoriju? Valstī, kurā krievu auditorija nav pati lielākā un kas pieder Rietumu civilizācijai, atrodas ES un NATO sastāvā?

Latviešu valodas izmantojuma apzināts samazinājums ētera medijos izraisa virkni efektu: traucē latviešu valodas attīstībai (terminu, jēdzienu, žargonvārdu, komunikācijas stila un tamlīdzīgu fenomenu progresu), liedz latviešiem – krievu valodas nepratējiem izmantot audiovizuālos medijus, izvirza krievu valodu un krievu kultūru kā dominējošo paradigmu iedzīvotāju mediju kultūrpatēriņā.

Pārspīlēti masīvais krievu popkultūras piedāvājums Latvijas medijos apzināti bruģē ceļu divvalodības komunikācijai dažādos līmeņos, jo Krievijas mediju pieejamība un to plašais spektrs arī MTG un Lattelecom kanālos nestimulēs krievus integrēties Latvijā uz valsts pamatnācijas valodas bāzes.

Vai MTG un Lattelecom nebūtu jāuzņemas atbildība par Latvijas mērķtiecīgu rusifikāciju? Jo mediju produkti nav desas un maize, kur ierobežotas sabiedrības daļas pieprasījums un produktu lētums nosaka visu. Kā ar sociālo atbildību Latvijas un tās pamatnācijas priekšā?

Kāpēc Rietumu kultūra ir laba, bet Krievijas slikta?

Protams, ka arī mūsdienu Krievijas masu kultūra ir veidojusies spēcīgā Rietumu kultūras ietekmē. Pēdējās desmitgadēs krievu mediji nežēlīgi kopē visu, kas Rietumos (viņuprāt) ir labs. Taču kopēšana neapstājas nevainīgas pakaļdarīšanas līmenī. Mediju producētajai popkultūrai līdzi nāk lielvaras ideoloģija, kas ir tradicionāls PSRS laiku atavisms.

Tieši šis ideoloģiskais aspekts ir galvenais, kas atšķir Rietumu masu kultūru no Kremļa paspārnē dzimušās popkultūras. Tai līdzi nāk padomju masu kultūras un lielkrievu šovinisma ideoloģijas ietekme, kas atstāj savu iespaidu arī uz pašreizējo latviešu mediju auditoriju.

Šo apstākli nevajadzētu ignorēt, un tieši šā iemesla dēļ nav pamata likt vienādības zīmi starp Rietumu un totalitārās Krievijas mediju popkultūras ražojumiem.

Aiz pēdējiem stāv spēcīgi Krievijas valsts institūti, kas tiek finansēti par Krievijas nodokļu maksātāju naudu: VGTRK globālie televīzijas kanāli, kas dominē Latvijas informācijas un kultūras telpā un kas rīko tādus pasākumus kā Jaunais Vilnis, Krievijas valsts uzņēmums Gazprom, kas ar preču zīmi Rīgas Dinamo integrē Latviju Krievijas sporta telpā, Russia Today – RT, kas angļu, spāņu un arābu valodā izplata Kremļa viedokli 430 miljoniem skatītāju visā pasaulē.

Mums nebūtu pārāk jāuztraucas par Krievijas kultūras imperiālismu, ja Krievija būtu demokrātiska valsts, kas būtu pašpietiekama un nevēlētos nostiprināt savu politisko, ekonomisko un kultūras ietekmi bijušās PSRS teritorijā.

Diemžēl Krievija Putina vadībā nav zaudējusi savas lielvalsts impērijas ambīcijas un, pamatojoties uz Karaganova doktrīnu, no kuras Kremlis nav atteicies, realizē tālāk Latvijas ģeopolitisko aneksiju zem masu kultūras zīmes. Liekot lietā Putina Krievijas kultūru un Putina Krievijas kapitālu, izmantojot kvantitatīvi iespaidīgo krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju minoritāti, tiek bruģēti pamati krievu valodai kā otrajai valodai pašvaldību un/vai valsts valodas līmenī. Tā Latvija kļūs arī ģeopolitiski tuvāka Krievijai. Apetīte rodas ēdot.

Tieši šīs politiskās alkatības dēļ krievu kultūras imperiālisms ir bīstamāks Latvijai par Rietumu kultūrimperiālismu, kuram nav ambīciju ieviest Latvijā zviedru, franču vai angļu valodu kā laipu Latvijas tālākai politiskai un ekonomiskajai aneksijai. Mēs jau esam Rietumu kultūras telpā ar latviešu valodu kā vienīgo valsts un pašvaldību valodu.

Lai mani nepārprastu, vēlos uzsvērt, ka man nav iebildumu pret politiski neitrālas masu kultūras un nopietnās, klasiskās, elitāras Krievijas kultūras klātbūtni Latvijā, kad to nepavada ideoloģisks un propagandas spiediens. Diemžēl neviens vietējais izplatītājs nedod mums iespēju pastāvīgi sekot Krievijas kultūras TV kanālā Kuļtura rādītajam saturam, kurā nav uzkrītošas politiskas smadzeņu mazgāšanas programmas.

Krievija vienmēr būs mums kaimiņos. No šīs situācijas mums neaizbēgt, taču tā nedrīkst nomākt mūsu vēsturiski veidojušos piederību Rietumu civilizācijas un kultūras sfērai. Turklāt mums ir Latvijas krievu kultūra. Tā vienkārši noslīkst Krievijas kultūras masā, kas nāk no Kremļa masu medijiem. Ierobežojot šo Krievijas kultūras imperiālismu, mēs radīsim lielāku telpu vietējai krievu kultūrai. Jauno krievu paaudze, kas dzīvo Rietumos, norobežojas no pašreizējās Kremļa politikas (atcerēsimies, ka Anglijā dzīvojošie krievi nobalsoja pret Putinu kā Krievijas prezidentu), taču ne Latvijā, kur tiem smadzenes skalo Kremļa propagandas kanāli.

Nākamais referendums – par izstāšanos no ES un NATO?

Paradoksāli, ka Saskaņas Centra un dažiem Visu Latvijai politiķiem ir izveidojies kopīgs viedoklis par to, ka jebkuri līdzekļi ir labi, lai Latvijai piesaistītu vēl vairāk Krievijas tūristu. Jo krievu tūristu piesaiste ir viņu galvenais arguments, lai attaisnotu Krievijas masu kultūras pasākumus Latvijā.

Izskatās, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) un Saeimas deputāts Romāns Naudiņš (VL) ir gatavi rīkot jebkādu pasākumu, jebkurā vietā par jebkuru cenu, lai tas uz Rīgu un Jūrmalu atved vairāk Krievijas tūristu, kas atstātu te maksimāli daudz naudas. Ušakovs cīnās par Rīgu, bet Naudiņš par Jūrmalu.

Nebrīnīsimies, ka šo «tūristus uzmundrinošo» pasākumu skaitā būs arī tādas tūrisma mārketinga aktivitātes kā krievu valodas ieviešana pašvaldību un valsts valodas līmenī, referenduma sarīkošana par izstāšanos no ES un NATO, kā arī referenduma organizēšana par Latvijas pievienošanos NVS valstu saimei un robežas atvēršana uz Krieviju.

Lai iegūtu Ušakovam un Naudiņam vajadzīgos krievu tūristus vispareizākais ceļš (pēc šīs loģikas) ir Latvijas «labprātīga» iestāšanās atpakaļ Krievijas impērijas sastāvā, nododot Latvijas varas grožus Kremlim. Vienreiz Staļina režijā tas jau notika. Tagad to var atkārtot Putina režijā. Tad Latvijā noteikti regulāri ieradīsies rekordliels Krievijas tūristu skaits. 100%.

Protams, ka ekonomisko izdevīgumu Ušakova un Naudiņa stilā var uzskrūvēt līdz absurdam. Taču šis absurda konstatējums ļauj saskatīt ārēji it kā naivu nevainīgu manipulāciju, kuras pamatā ir pārdomāta iekšējās rīcības loģika.

Rīgai un Latvijai vajag visus iespējamos tūristus. Ne tikai no Krievijas.

Maldās tie oponenti (E. Veidemane, NRA), kas apgalvo, ka Jaunais Vilnis tā pašreizējā formā nav nekāds kultūras neokoloniālisms, ar kura palīdzību iespējams «kaut ko izdarīt ar manām (mūsu) latviskuma saknēm». Jā, ar latviskuma saknēm netika galā ne zviedru, ne vācu/krievu, ne PSRS laiki, bet ar Latvijas valsti un valodu kultūras neokoloniālisms tiks galā. Tās ir divas dažādas lietas.

VGTRK ar savu projektu «Jaunais Vilnis» (kāds tas ir tagad, raidot reizi gadā) un ar saviem TV un radio kanāliem mūsu mājās (raidot ik dienu) realizē kultūrpolitisko aneksiju. Šim uzbrukumam kā sabiedrotie piebiedrojas arī Rietumu mediju koncerns MTG (Zviedrija) un Latvijas valstij piederošs uzņēmums Lattelecom.

Vientiesīgums neatbrīvo mūs no atbildības.

Par to arī ir šis raksts.

Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms

2012. gada 29. jūlijā. Speciāli TVNet.

Krievijas kultūras imperiālisms ir laba un noderīga lieta Latvijai – šādu secinājumu var izdarīt ikviens, kurš pirms dažām dienām ieklausījās Latvijas ārlietu ministrā Edgarā Rinkevičā (Reformu partija). Intervijā TV kanālam LNT ministrs aicināja mūs visus nesaistīt Krievijas popmūzikas konkursu Jaunais Vilnis ar iekšējo vai ārējo politiku un nebažīties par šī konkursa negatīvo ietekmi uz Latvijas kultūru.

Šie Latvijas ārlietu ministra izteikumi to autoram godu nedara. Ja tie ir «pasprukuši» aiz nekompetences, tad piedosim. Taču, ja to mērķis ir attaisnot un sekmēt kaimiņvalsts Krievijas kultūras un informācijas imperiālismu Latvijā, tad rodas jautājums, kāpēc mums vispār ir vajadzīgs šis ārlietu ministrs?

Krutojs un Co neko būtisku nenosaka

Par kultūras imperiālismu* masu komunikācijā uzskata globālu masu kultūras industrijas eksportētāju tendenci dominēt mazāku valstu mediju un kultūras tirgū ar mērķi uzspiest šīm mazajām valstīm savas kultūras, politikas, sadzīves normu, gaumes, tradīciju un citu vērtību kategorijas, ieskaitot valodu. Kultūras imperiālisms ir analoģisks militārajam un ekonomiskajam imperiālismam. Tas ir koloniālisms, kas noved pie atkarības un pastāvības zaudēšanas un pie mazo, nacionālo, vietējo kultūru noliegšanas. Kultūras imperiālisma politikas izpausmes tās aizstāvji mēdz attaisnot ar Rinkēviča kunga tikko publiskotiem vārdiem, ka «tas ir tikai šovs un tikai bizness». Vai tas tiešām ir tik nevainīgi, kā apgalvo ārlietu ministrs?

Lai ieviestu skaidrību šajā jautājumā, ir vērts noskaidrot, kurš šo pasākumu rīko un ar kādu mērķi tas tiek darīts.

Iespējams, ka kāds no jums, cienījamie lasītāji, domā, ka šajā pasākumā galveno vijoli spēlē bajānists, komponists un uzņēmējs Igors Krutojs ar savu producentu kompāniju ARS vai kāda cita Latvijā reģistrēta SIA.

Šie cilvēki maldās. Visi šie ARS, SIA, Krutoji un pat Raimonds Pauls neko būtisku Jaunajā Vilnī noteikt nevar.

Viņi ir tikai producenti un Jaunā Viļņa pasūtītāja – VGTRK (Vserosijskaja gosudarstvevennaja televizonnaja un radiovesčteļnaja kompanija**) vēlmju izpildītāji.

VGTRK dod iespēju Krutojam un Co labi nopelnīt, taču piešķirto iespēju robežās. Protams, ka Jaunā Viļņa producentiem, tieši tāpat kā visiem pārējiem Krievijas miljonāriem, kas negrib nonākt tur, kur pašlaik atrodas Hodorkovskis, ir jāklausa Kremļa un Putina norādēm, kādu mūziku spēlēt koncertos un kādi cilvēki drīkst kāpt uz skatuves.

Skaidrs, ka pārsteigumus te nav ko gaidīt. Ne Pussy Riot, kas iespundēta cietumā, nedz kāda cita Kremlim nepatīkama grupa uz Dzintaru skatuves šajā pasākumā neatradīsies. Būs tikai politiski pieglaimīgie, ieskaitot Krievijai paklausīgo valstu vēstniekus un politiķus, kas attaisno Putina cerības. Krutojs un Co šos rīkojumus no augšas arī paklausīgi un pacietīgi izpilda.

Tā, piemēram, no Jaunā Viļņa pastāvīgo vadītāju saraksta izmet Kremļa politikas kritiķi žurnālisti Kseniju Sobčaku. Viņas vietā uz skatuves nostājas Krievijas vēstnieks Latvijā, kas lasa sava saimnieka Putina vēstījumu par Krievijas «labajiem nodomiem starptautiskās sadarbības, kultūras veicināšanā».

Vai varat iedomāties, ka starptautiskajā Eurovision Song Contest nolikums atļautu konkursa rīkotājiem nākt klajā ar jebkādu politisku vēstījumu jebkādā formā? Šķiet neiedomājami, ka koncertu vadītājus un dalībniekus vērtētu pēc to politiskās piederības un nevis pēc profesionālajiem kritērijiem? Protams, ka nē. ESC ir tikai mūzikas pasākums, kurā jebkāda politikas izmantošana netiek akceptēta. Pavisam cits projekts ir Jaunais Vilnis. Tā ir izteikti politiska akcija, kas jau gadu desmitus tiek rīkota Latvijā ar ideoloģisku nevis māksliniecisku virsuzdevumu.

Kas ir īstais Jaunā Viļņa saimnieks?

Jaunajā Vilnī visu nosaka Krievijas organizācija ar abreviatūru VGTRK. Šīs organizācijas galvenais televīzijas kanāls «Rossija 1», kuras auditorija ir praktiski visa Krievija ( 98,5% iedzīvotāj) un vairāk nekā 50 miljoni iedzīvotāju NVS un Baltijas valstīs. Kanāla Rossija 1 starptautisko versiju RTR Rossija raida tā, lai to redzētu visā Eiropā, Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā un ASV.

VGTRK ir PSRS Gosteleradio mantiniece. Lai arī bijušais Krievijas prezidents Medvedevs ziemā Krievijas politiskās opozīcijas spiediena rezultātā ļoti centās šo organizāciju pārveidot par Krievijas sabiedrisko raidorganizāciju, tas viņam tomēr neizdevās. Krievijas lielākā televīzija joprojām ir valsts televīzija. Tieši tāpat kā padomju laikos. Tā pauž vienīgi varas un varai labvēlīgu viedokli un ir svarīgs instruments Kremļa iekšējās un ārējās politikas mērķu īstenošanā, kur »aukliņas rausta» Putina ideoloģiskie uzraugi. Tieši tāpat kā PSRS laikos.

VGTRK televīzijas kanāli ir vieni no efektīvākajiem Krievijas ietekmes veicinātājiem postpadomju zonā. Tajā skaitā arī Baltijas telpā.

Kā tas notiek? To var novērot, paskatoties šo kanālu ziņas, iekšējai un ārējai politikai veltītos publicistikas raidījumus. Vispirms tie ļoti bieži ir atklāti naidīgie sižeti par Baltiju, šo valstu politiku un politiķiem, kas skatītāju prātos veido Baltijas valstu dēmonisko tēlu (uztiepjot Krievijas publikai, ka Baltijā »viss un visi ir sliktie» un »Krievijas lielākie ienaidnieki»). Paralēli pastāv tā saucamo »samta cimdu» metodes, kad kultūrtelpas kolonizācija tiek panākta ar atraktīvākiem un formāli saistošākiem efektiem, tādiem kā, piemēram, Jaunais Vilnis.

Karaganova doktrīna

Krievu valodas nostiprināšana caur krievu popkultūras izplatīšanu postpadomju telpā veicina lojalitāti arī pret Krievijas valsts īstenoto ārpolitiku. Šie mērķi un metodes izriet no tā saucamās Karaganova doktrīnas***, kas kopš Putina varas Kremlī, tiek īstenota aizvien mērķtiecīgāk, intensīvāk un ciniskāk.

Karaganova doktrīnas panākumus mēs redzam daudzās izpausmēs. Par šo Kremļa līniju plaši runāts zinātniskās konferencēs un savādi, ka šis process nav bremzēts vai izgaismots pietiekoši uzskatāmi tieši pie mums. Piemēram, 18. februāra referendums par krievu valodu Latvijā, tāpat arī politiskās partijas Saskaņas Centrs darbība un ietekmē Latvijā un Rīgā, Krievijas masmediju (galvenokārt TV un radio) dominēšana Latvijas mediju telpā ir daži konkrēti šīs doktrīnas soļi Latvijas reālpolitikā.

Arī Latvijā reģistrētā privātā TV «Pirmais Baltijas Kanāls (PBK)», kas ir Rīgas mēra Nila Ušakova bijusī darba vieta, retranslē pamatā tikai VGTRK programmas, tātad Kremļa oficiālo viedokli. BPK mēs nekad neredzēsim privāto Krievijas TV kanālu raidījumus, kuros skan arī demokrātiskāki un Kremļa cenzoru necenzēti opozīcijas viedokļi. Bet tādu no Kremļa neatkarīgu kanālu Krievijā tagad nav mazums. Pirmā Baltijas kanāla (PBK) valdes priekšsēdētājs Oļegs Solodovs ar sava kanāla palīdzību Latvijā veic to pašu darbu, ko Krutojs ar Jauno Vilni – Krievijas oficiālās ideoloģijas, politikas un kultūras eksportu, lai nostiprinātu Krievijas ietekmi Baltijā. PBK aktīvi iejaucas arī Latvijas iekšpolitikā, par ko liecina ideoloģiskais un reklāmas atbalsts Saskaņas Centram. Tajā pašā laikā Kremlis (VGTRK) par pakalpojumiem Solodovam maksā, t.i., dod iespēju nopelnīt, jo kuram katram savu programmu retranslāciju un adaptāciju VGTRK nedod.

Deviņdesmito gadu sākumā izstrādātā Putina ārpolitikas padomdevēja Sergeja Karaganova doktrīna pamatojas uz krievu tautiešu izmantošanu Baltijas valstīs Krievijas ģeopolitisko mērķu sasniegšanā. Krievu minoritāte Latvijā un visā Baltijā tiek izmantota kā ierocis, lai ietekmētu šo valstu politiku un politiķus un ar viņu palīdzību arī ES politiku kopumā.

Jā, līdzās politiskām akcijām (referendumiem, partiju un citu oraganizāciju atbalstīšanai, demonstrācijām) tiek izmantota arī kultūra. Kā pievilcīgāks fons.

Raugoties no kultūrimperiālisma pozīcijām ir skaidrs, ka konkurss Jaunais Vilnis labi atbilst kultūrkoloniālisma instrumenta prasībām: pasākumā dominē krievu mūzika, krievu popzvaigznes, tas notiek krievu valodā un dažu jauno censoņu konkurss un dažu rietumu popzvaigžņu parādīšanās neko būtiski nemaina šajā krievu valodas un krievu vērtību un popkultūras parādē. Šī pasākuma mērķis ir ne tikai nevainīga Kremlim lojālo miljonāru izklaide, bet tam ir ideoloģisks virsuzdevums: leģitimizēt lielvalsts kultūru un ideoloģiju vecajās impērijas robežās. Proti – atgriezt atpakaļ Latviju PSRS 1990. gada robežās. Morāli, garīgi, psiholoģiski, ideoloģiski un politiski. Propagandas efekts mēdz būt ārēji nemanāms. Pašiem Latvijas iedzīvotājiem ir jāgrib atgriezies atpakaļ Krievijas ietekmes sfērā.

Tagad ir īstais brīdis.

Krīze daudziem Latvijas iedzīvotājiem sagrāvusi stabilu pamatu zem kājām un tieši šajā situācijā neatkarīgās valsts iedzīvotāji ir gatavi iemainīt neatkarību pret piesliešanos.

Raimonds Pauls un Jaunais Vilnis

Raimonds Pauls ir trumpja dūzis. Viņa klātbūtne Jaunajā Vilnī ir formāls PR attaisnojums tam, ka pasākums notiek Latvijā. Pauls ir neokoloniālistu zelta vārti, caur kuriem var viegli un loģiski atgriezties vēsturiski un tradicionāli iecienītā krievu atpūtnieku kūrortā Jūrmalā. Pauls tāpēc ir vajadzīgs. Kaut vai statista lomā. Šo »pakārtojuma apstākli» viņš pats tikai šogad negribīgi atzina medijiem.

Visā bijušajā PSRS telpā joprojām dzīva un aktīva ir to klausītāju un skatītāju paaudze, kuriem Raimonds Pauls joprojām ir dārga popmūzikas preču zīme, kuru var labi pārdot un izmantot auditorijas piesaistīšanai. Viņa imidžs »strādā joprojām» , neskatoties uz galvenās »mūzas» Pugačovas klātneesamību.

To saprot arī VGTRK, kas tāpēc piedod Paulam viņa «gražīgos’ izteikumus Latvijas presē par Jauno Vilni, kā »par mirušu pasākumu», kurā viņam »nav nekāda teikšana».

Protams, ka mūsu maestro nepateicība krievu zvaigznei Allai Pugačovai ir dīvaina lieta. Raimondam Paulam būtu jāpateicas tieši viņai par ieiešanu padomju, vēlāk krievu popmūzikas tirgū, jo Alla Borisonva savulaik uzveda mūsu maestro uz Maskavas lielajām skatuvēm (izpildot viņa dziesmas ar tekstiem krievu valodā) un pietuvināja Paulu gigantiskajam ekrānam Ostankino, PSRS Centrālajā televīzijā. Bez Pugačovas Pauls nebūtu tik populārs Krievijā. Pauls un Pugačova līdz šim bija galvenie Jaunā Viļņa brendi. Pugačova šogad pazuda no šī pasākuma. Neraugoties uz viņas »arlekīnisko» stilu, krievu primadonnas iztrūkums ir jūtams. Ko darīs Jaunais Vilnis, ja pazudīs arī Pauls?

Jūrmala un starptautisks festivāls

Būtu lieliski, ja Jūrmalā un Latvijā izveidotos starptautisks mūzikas festivāls, kas magnetizētu ne tikai mūzikas entuziastus, bet arī citas valstis, ne tikai no NVS. Mums ir lieliska valsts un skaista jūrmala, daudz lielisku, profesionālu mūziķu.

Jā, mums ir nepieciešams ne tikai Jaunā Viļņa formas festivāls, lai vasarā piesaistītu atpūtniekus un publiku no Krievijas, kas atpūšas un atstāj naudu un veicina ekonomiku. Ir vajadzīgi viesi no daudz plašāka diapazona valstīm, kas dzīvo un viesojas ne tikai savu tautiešu krodziņos, bet interesējas par Latviju un šeit piedāvātajām iespējam kā tūristi (bez mērķa tikt pie uzturēšanās atļaujas caur īpašuma pirkšanu Latvijā).

Jūrmalas mērs izteicies, ka pagaidām neesot nekādu pierādījumu, ka Jaunais Vilnis dotu kādu tiešu vai netiešu būtisku un jūtamu pienesumu Jūrmalas un Latvijas ekonomikai.

Daži politiķi domā pretēji. Tomēr, vai dārgi pārdotu pāris saujas meža zemenīšu un saldējuma kalni vienas nedēļas laikā ir pietiekams iemesls kultūras neokoloniālisma attaisnošanai. Tāpēc nepārspīlēsim Jaunā Viļna nozīmi Latvijas ekonomikas attīstīšanā.

Ir dzirdēts viedoklis, kas būtu Jūrmala un Dzintaru koncertzāle, ja nebūtu Jaunais Vilnis, kas pagodinot šo pilsētu un koncertzāli ar milzīgām kultūras vērtībām, nesot Latvijas un Jūrmalas vārdus pasaulē, piesaistot tūristus?

Uz Dzintaru koncertzāles skatuves ir koncertējuši tādas pasaules slavenības kā F. Šaļapins, F. Stravinskis, I. Glazunovs, G. Ginsburgs, S. Rihters, L. Kogans, D. Oistrahs, M. Rostropovicš, M. Jansons, H. Karerass, M. Kabaljē un daudzi citi, kuru starptautiskajai atpazīstamībai un nozīmei pasaules kultūrā šodien nekādi netiek līdzi Jaunā Viļņa «giganti» Kobzons, Meladze, Pugačova, Bilans, Timati, Serebro, ViaGra, Valērija un citas krievu popkultūras zvaigznītes, kuru starojums ir izprotams vienīgi VGTRK telekanālu publikai. Ļoti dīvaini, ka šo zvaigznīšu vārdus daži ambiciozi cilvēki vēlas iemūžināt Jūrmalā kā milzīgas un paliekošas kultūras vērtības.

Tāpēc nepārspīlēsim šo lokālo krievu kultūras zvaigznāja izstarojumu un šīs mūzikas svarīgumu un lomu Jūrmalas, kā arī pasaules kultūras un popkultūras kontekstā un tūristu piesaistē Latvijai. Ne Jaunais Vilnis, bet gan Jansons, Stravinskis, Rihters, Rostropovičs un citi pasaules klases mākslinieki ir vārdi, ar kuriem Jūrmalas pilsētai un koncertāzālei būtu jālepojas, jo šie vārdi var piesaisīt bagātus un ietekmīgus tūristus ne tikai no Krievijas. Ne Jaunais Vilnis, kas pašreizējā veidā tikai balaganizē mūsu kūrortu.

Latvija un nepolitisks Jaunais Vilnis?

Kā šis konkurss izskatās no malas? Jaunais Vilnis cenšas rādīt pasaulei, ka Krievija, vienā no savām bijušajām kolonijām ar nosaukumu »Latvija un Jūrmala» rīko savas popkultūras politizētu festivālu. Balstoties uz vietējo krieviski runājošo iedzīvotāju nostaļģiju »pēc īstās dzimtenes» un latviešu centieniem »uztaisīt sev mārketinga triku ar Krievijas naudas palīdzību».

Vai šis pasākums ir tikai koncerts? Nē, tas ir pirmām kārtām šovs ar galvenajiem varoņiem VIP ložās, kurās gozējas Krievijas varas akceptētie miljardieri. Turpat līdzās redzami NVS, Ķīnas vēstnieki, odiozas Latvijas un NVS valstu kriminālas personas (Lavents, Haritonovs u.c.) un pat daži latviešu politiķi – Godmanis, Ameriks un citi.

Grozīties šādā mafiozā sabiedrībā spēj tikai politiski pašnāvnieki, piemēram, tādi kā mūsu pašu Šlesers. Izskatās, ka pat Latvijas prezidents Bērziņš un Latvijas ministri beidzot ir sapratuši šo kontekstu.

Vai tas ir jauno izpildītāju konkurss?

Nē, šis konkurss ir kulises jeb dekorācija galvenajiem varoņiem – konkursa žūrijai un tās izraudzītajiem pusmūža mīluļiem. Jaunie dziedātāji ir nepieciešami tikai kā iemesls, par ko balsot Vaikulei, Paulam un pārējiem lemjošajiem un atzīmes liekošajiem dziedošajiem brašuļiem (kas jau nākamajā acumirklī kāpj uz skatuves un dzied paši). Būtībā tas ir žūrijas televīzijas šovs. TV publiku Krievijā vairāk interesē kādā tērpā un kādā kompānijā šoreiz dziedās Vaikule, Valerija vai kāda cita no iecienītajām vokālistēm, nevis kurš uzvarēs jauno izpildītāju konkursā.

Protams, ka man nav un nevar būt principiālu iebildumu pret politiski neitrālu popmūzikas konkursu Latvijā, kuru rīkotu jau pieminētā VGTRK vai jebkurš cits entuziasts un sponsors. Taču ir viens iebildums – Latvijas un Eiropas Savienības kontekstu un vidi būtu jārespektē un visām valodām un kultūrām šajā pasākumā jāpiešķir līdzīgas tiesības. Šajā virzienā var izmantot ESC principus, kas neakceptē muzikālā konkursa politizāciju. Starp citu, pats Igors Krutojs pērn atzina, ka būtisks Jaunā Viļņa attīstības traucēklis ir tieši krievu valoda. Piesaiste krievu valodai neļauj šim konkursam iegūt starptautisko statusu un attīstīties tālāk.

Līdzko Jaunajam Vilnim tiks noņemti »karaganova doktrīnas» iemaukti, daudzas problēmas atrisināsies pašas no sevis. Tāpēc Latvijas politiķiem nevajadzētu bikli baidīties atklāti runāt ar Jaunā Viļņa īstajiem saimniekiem par šī pasākuma transformāciju. Par tā adaptāciju atbilstoši Latvijas interesēm.

Vai Krievija gribēs rīkot ārzemēs, t.i., Jūrmalā pasākumu, kas neatbildīs Karaganova ārpolitiskai doktrīnai? Pie varas esošie spēki Kremlī to nevēlas. Pašlaik noteikti nē.

Politiskā realitāte no mums pieprasa gaidīt un cerēt. Novēlot, lai drīz pie varas lielajā kaimiņvalstī nāk demokrātiski un progresīvi politiskie spēki, kas tieksies pēc patiesas Krievijas integrācijas Eiropā uz līdztiesīgiem pamatiem ar citām kultūrām, bez kultūrimperiālisma ambīcijām.

Atsauces:

* Mc Quail. Mass Communication Theory, Sage Publications, London, 2010.

**Krievijas valsts televīzijas un radio kompānija

***On Russia focused people interest defending issues in «close borderlands». Sergey Karaganov, Europe institute deputy director. Diplomatičeskij Vestņik (Diplomacy Herald) Nr. 21-22. 15.-30. November, 1992.

Citi raksti par šo tēmu:

http://sandraveinberga.lv/2012/07/28/vai-pussy-riot-piedalisies-jaunaja-vilni/

http://sandraveinberga.lv/2012/07/26/ka-pauls-un-krutojs-pazemoja-latviju/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/07/29/novaja-volna-atved-mums-krievijas-tikumus-un-likumus-vai-mes-to-pienemsim/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/07/27/blikskis-ap-%e2%80%9dnovaja-volna%e2%80%9d-desmitgadi-un-krievijas-politiskas-varas-demonstracija-jurmala/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/07/24/krievu-popkulturas-tingeling-goes-russia-jaunais-vilnis-novaja-volna-2011-jurmala-ieradies-latvija-videosveiciens-jaunajam-vilnim/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/04/03/balaganu-logika-riga-jurmalas-%e2%80%9djaunaja-vilni%e2%80%9d-latvija-vaveres-riteni/ 

Vai Pussy Riot piedalīsies Jaunajā Vilnī?

2012. gada 28. jūlijā

Red Hot Chili Peppars solists Antonijs Kiedis ar Pussy Riot T kreklu koncertā Krievijā pauda atbalstu politieslodzītām mūziķēm. Foto http://www.guardian.com.uk

Vai  Krutojs uzaicinātu Pussy Riot piedalīties kā viesiem  Jaunajā Vilnī? Protams, ka nekad, jo šajā pasākumā piedalās tikai Putina režīmam paklausīgi dziedātāji.

Pasaules pomūzikas zvaigznes šajās dienās aktīvi atbalsta krievu pankroka grupu Pussy Riot, kuru gada sākumā arestēja par protestiem pret Putina režīmu Krievijas prezidenta priekšvēlēšanu laikā. Drosmīgās meitenes rietumu demokrātiskā pasaulē uzskata par neproporcionāli un pārmērīgi sodītām, kā ieganstu izmantojot viņu protestu pareizticīgo katedrālē, kurā viņas skandēja dziesmu ar vārdiem “Putin, vācies prom!”. Kā zināms pareizticīgo baznīca Krievijā kalpo Putina režīmam, kas ierobežo izteikšanās un vārda brīvību valstī.

Tagad pasaules zvaigznes, kas koncertē Krievijā, izmanto gadījumu, lai solidarizētos ar ieslodzījumā esošām mūziķēm un paustu protestu pret Putina režīmu. Pussy Riot atbalstu izteikuši  Faith No More ( ASV roka grupa), Franz Ferdinand ( Lielbritānija), red Hot Chili Pepeprs (ASV), Madonna (ASV) un citi.

Amnesty International atzinusi, ka grupas Pussy Riot meitenes Nadežda Tolokonnikova, Jekaterina Samutseviča and Marija Alekhina tiek klasificētas kā politieslodzītās.

Jūrmalā notiekošais Kremļa televīzijas rīkotais pasākums Jaunais Vilnis, kas pulcē Putina režīmam lojālus dziedātājus un klausītājus (arī no Latvijas mūziķu un politiķu vidus – Framest, Busulis, Vaikule, Pauls, Godmanis, Ušakovs un tml), izliekas ne zinis par to, ka Krievijas cietumos iespundē mūziķus, kas cieš par savu cīņu par demokrātiju un vārda brīvību Krievijā. Tāds ir šis liekulības festivāls Jaunais Vilnis, kurš Latvijā kalpo Krievijas kultūras imperiālisma interesēm.

Turklāt nevienam Jaunā Viļna Kremļa galma dziedātājam nav drosmes izdarīt to, ko pašlaik dara Rietumu popzvaignes – atklāti atbalstīt kolēģus, kurus režīms tur ieslodzījumā. Pat nevienam dziedātājam no Latvijas? Vai mēs neuzskatām sevi vairs par piederīgiem Rietumu demokrātijām un kultūrām?

Vairāk par to, kas patiesībā stāv aiz Jaunā Viļņa rīkotāju mugurām un kādu mērķu vārdā šis pasākums notiek Jūrmalā,  manā komentārā TVNet rubrikā Spogulis.

Eirovīzijas dziesmu konkurss 2012. Ko Latvija var mācīties?

2012. gada 28. maijā.  Speciāli TVNet. Links uz rakstu TVNet šeit.

Zviedrijas uzvara ESC ir galvenā ziņa visos valsts svētdienas medijos. Aftonbladet virsraksts: Lorēnu sumina visā pasaulē., Foto: Aftonbladet TVNet kolāža

Tiem, kas «nevar ciest ESC» (Eurovision Song Contest) un «nekad šo koncertu pa televīziju neskatās» – iesaku neturpināt lasīt šo rakstu. Tiniet tālāk TVNET publikācijas uz leju un šo rakstu noteikti nelasiet. Demokrātija neaizliedz noliegt to, ko cilvēks nesaprot, un bez tam Latvijā dažās pat ar popmūziku saistītās aprindās izsmiet Eirodziesmu esot labais stils. Tas skaitās politiski un estētiski korekti. «Smalki un zinoši» cilvēki Latvijā par Eirodziesmu nerunā, vīpsnā skaļi, atklāti un ar patosu. OK? Paldies, ka nelasāt tālāk.

Turpretī ar pārējiem, kurus interesē šīs audiovizuālās popmākslas Eiropas čempionāts, kas demonstrē visu jaunāko gan audiovizuālajās TV un šovu tehnoloģijās, gan tendences radošajā jomā, viss kārtībā. Lasiet tālāk.

«Eifooooooorija!» – tā šonakt gavilēja zviedri savā dzimtenē un ārzemēs, priecājoties par Zviedrijas piekto uzvaru Eirovīzijas dziesmu festivālā.

«Šonakt Baku preses centrā mēs gavilējām, lēkājām, dejojām un apskāvāmies ar katru, kas bija tuvumā, brīdī, kad kļuva skaidrs – Lorēna* (Loreen) ir uzvarējusi. Ar mums kopā priecājās arī pārējie eiropieši. Viņas «krabja deja», šarms un patiesīgums bija savaldzinājis daudzus. Tagad vairs neviens kičs, klauns vai spokošanās nevarēja apsteigt viņas šovu, pat krievu babuškas ar savām ceptajām maizītēm vairs neatradās bīstami tuvu,» emocionāli stāstīja vakardienas ievadrakstā Dagens Nyheter korespondente no Baku.

Tas nozīmē, ka 28 gadus vecā Lorēna kopā ar ilggadējo Zviedrijas «Eirodziesmas ģenerāli» un valsts delegācijas vadītāju, bijušo vokālistu Kristeru Bjorkmanu, sadarbībā ar dziesmas autoriem (Peter Boström, Thomas Göransson) ir panākusi, ka Eiropas fināls no jauna atgriezīsies Stokholmā. Savulaik līdzīgu panākumu sasniedza ABBA, Herreys, Carola un Charlotte Perrelli. Tagad zviedriem ir piektais Eiropas populārās mūzikas čempionāta uzvarētājs – Loreen.

«Mīļā Zviedrija, paldies, ka jūs man ticat! Paldies, ka jūs man esat! Es jūs visus ļoti mīlu. Visu darīju jūsu dēļ. Dziedāju bez grima, ar basām kājām un man izdevās tas, par ko tik ļoti biju sapņojusi un cerējusi. Šo darbu mēs izdarījām visi kopā. Vispār jau esmu kautrīga un man ir pagrūti uzņemties zvaigznes statusu. Paldies jums visiem, kas mani atbalstīja. Paldies visiem!» tā preses konferencē pēc uzvaras Baku atzinās uzvarētāja.

Tikmēr Zviedrijas Televīzijas ģenerāldirektore Eva Hamiltona (Eva Hamilton) jau bija daudz pragmatiskāk noskaņota un gatava atbildēt uz mediju jautājumiem par to, kā notiks 2013. gada Eirodziesmas fināls Zviedrijā. Izrādās, ka zviedru STV vadība nesen ir jau viesojusies Norvēģijā, lai iepazītos ar nesenā Oslo festivāla pieredzi. Ir jau zondēts, kur koncerti varētu norisināties, taču izrādās, ka traucē hokeja pasaules čempionāts, kas ir jau okupējis Globena arēnu no 3. līdz 19. maijam – ESC šī arēna vajadzīga nākamā gada 14., 15. un 18. maijā.

«Būtībā valstī arēnu pietiek, labas telpas šim pasākumam ir arī Gēteborgā un Malmē. Pagaidām šis jautājums atrodas procesā un zinu, ka mums to izdosies nokārtot. Nevaru paziņot, cik tas mums izmaksās, bet jau tagad skaidrs, ka mēs nesacentīsimies ar citiem rīkotājiem pasākuma krāšņumā un valsts nacionālais kopprodukts no Eirovīzijas ambīcijām necietīs,» tā uzskata Zviedrijas sabiedriskās televīzijas vadītāja. Pēc viņas domām, divu pasaules mēroga maču rīkošana zili-dzeltenajā karalistē nav nekas neiespējams. Tikšot galā gan ar hokeja, gan ar popmūzikas čempionātu. Ārzemju eksperti zviedru TV nākamgad nebūšot jāpiesaista, jo pašiem ir savējie – kompetenti un vislabākie speciālisti gan popmūzikas, gan audiovizuālās mākslas jomā.

«Šī uzvara Zviedrijai ir ļoti svarīga un nozīmīga, jo mums tiek nodrošināta lieliska iespēja parādīt Zviedriju lielam skaitam cilvēku visā Eiropā un pats galvenais – nostiprināt tālāk zviedru mūzikas eksportu, kas šobrīd jau ir stabilas preču zīmes statusā,» secina Eva Hamiltone.

Zviedrijas televīzija pēdējo gadu desmitu laikā ir apzināti attīstījusi valsts iekšējo atlasi Eirodziesmai kā lielu iekšpolitisku un kultūras pasākumu. Neraugoties uz to, ka uzvaras lielajos Eiropas finālos zviedriem šajā laikā «nav spīdējušas», viņiem izdevies iekšēji modernizēt un attīstīt populāro mūziku un audivizuālo mākslu savā valstī līdz tik augstam līmenim, ka zviedru mūzikas panākumi šodien ir ne tikai sabiedrību integrējošs un mākslas līmeni veicinošs faktors, bet arī nozīmīga valsts budžeta sastāvdaļa. Zviedru mūzikas eksports nodrošina stabilus ienākumus valsts kasē un ceļ Zviedrijas vārdu ārzemēs. Desmit no Baku 26 fināldziesmu autoriem ir zviedri.

Tāpēc ir pienācis laiks arī mums atkārtot zviedru popmūzikas veiksmes stāstu, jo arī Latvijā nav maz talantīgu cilvēku un mākslas eksports beidzot ir pie mums jānostāda valsts politikas līmenī ar visām no tā izrietošajām prasībām.

Ar ko sāksim?

Vispirms maza atkāpe vēsturē. Savulaik, kad Latvija kļuva neatkarīga un beidzot arī mūsu Latvijas Televīzijai bija iespēja iestāties EBU (un līdz ar to piedalīties Rietumeiropas muzikālajos festivālos), mēs raudzījāmies uz latviešu pienesumu Eirodziesmai ar lielām cerībām. Aiz muguras palika vājo sociālistisko valstu bloka TV un radio organizācijas Intervīzija pasākumu, «Sopotas festivāla» un pārējo «augusta festivālu» kontrpropagandas laiki.

«Jūs, latvieši, visiem izgriezīsiet pogas kādus desmit gadus uz priekšu,» tā deviņdesmito gadu sākumā man prognozēja (tolaik Zviedrijā un ASV dzīvojošais) igauņu žurnālists, tagad Tallinka šefs Ats Jorits. Ats tolaik ļoti nopietni sekoja mūzikas norisēm pasaulē un uzskatīja, ka Latvijai ir ekskluzīvas iespējas dominēt šajā sfērā, jo «jums taču pieder ģeniālais Raimonds Pauls» – viņš teica un pārējie piekrītoši māja ar galvu. Es piekritu, mums bija šī investīcija, kas likās mūžīga un nepārspējama.

Diemžēl sekojošie notikumi pierādīja, ka Eirodziesmas pasākums Latvijā tika ievests pa jeņķu vārtiem, bez Eiropas konteksta izpratnes, bez kompetentiem komentāriem un piedāvāts seklas izklaides tingeltangeļa līmenī.

Šodien ir neiespējami savienot izpratni par Eirodziesmu, piemēram, Skandināvijas valstīs un Latvijā. Tā ir kā diena pret nakti. Nevēlos tagad nevienu vainot par to, ka lielākais un profesionālākais televīzijas popmūzikas koncerts Eiropā pie mums Rīgas mākslas un kultūras apritē netiek novērtēts kā nozīmīgs faktors. Pie šā fenomena ir vainīga gan bijušo, gan esošo «atbildīgo» un «kompetento» personu nekompetence modernajā mākslā. Vai par pašreizējās Latvijas kultūrelites smīkņāšanu un deguna raustīšanu ESC virzienā vajadzētu satraukties? Nē, nevajag satraukties! Lai viņi paliek pie saviem ratiem. Acīmredzot tā ir viņu vieta, jo nākotne raugās uz pasauli citām acīm.

Strādājot ar audivizuālo mākslu studējošiem studentiem Rīgā, man ir skaidrs, ka šīs fenomens ir tikai laika jautājums. Studenti saprot un iet tālāk. Pašlaik auditorijās sēž un studē ļoti spēcīgi nākamie režisori, kas, iespējams, realizēs to, ko savulaik ievērojamā latviešu televīzijas režisore Brigita Vīnšteine sapņoja izdarīt sava mūža laikā. «Es vēlētos nākotnē «nopogāt uz pults» lielo eirošlāgeri no Rīgas tad, kad Latvija kādreiz nākotnē kļūs neatkarīga valsts un mēs būsim Eirovīzijas dalībvalsts,» viņa man savulaik atzinās savos sapņos. Tagad, kad Brigitas vairs nav mūsu vidū, izrādās, nav vairs neviena, kas būtu gatavs pierādīt pasaulei Latvijas audiovizuālās mākslas pienesumu. Pat Eirovīzijas finālu no Rīgas savulaik «nopogāja» ārzemnieki. Atbildīgās amatpersonas Ojārs Rubenis + Uldis Grava toreiz necīnījās par Brigitas Vīnšteines sapni. Viņiem šim mērķim pietrūka kompetences, profesionālisma un patriotisma.

Latvijas profesionāļi šajā jomā turpina stāvēt pie ratiem, un pa Eiroskatuvi (naudas trūkuma dēļ?) turpina ņemties enerģiski amatieri.

Negribu arī mest akmeni dziesmu autora Raimonda Paula «dārziņā» un nevēlos turpināt brīnīties, kāpēc viņš tieši tāpat kā «Rīgas šprotes» savu eksporta tirgu redz tikai uz austrumiem no Latvijas un investē savu vārdu zema mākslinieciskā standarta, Krievijas un NVS politiskās propagandas pasākumā no nosaukumu – konkurss «Jaunais vilnis». Tā ir viņa darīšana. Arī Raimonds Pauls ir nolēmis palikt pie saviem Krievijas ratiem.

Šā raksta ietvaros man nav iespējams analizēt ESC vēsturi, tāpēc neskaidrošu, kāpēc šajā finālpasākumā šodien vairs nav lielā simfoniskā orķestra un katras valsts diriģenta (kā tas vēl bija raksturīgs Eirovīzijas finālkoncertā pirms 20 gadiem).

Nepieskaršos arī «jauno valstu» graujošajai ienākšanai Eirovīzijas dziesmu konkursa pasākumā pēc Berlīnes mūra krišanas, kad festivāls pēkšņi pārtapa «zirgu skriešanās sacensībās». Jaunajām dalībvalstīm, kas īsti nesaprata, «ko ar šo pasākumu iesākt» un  «kā to vērtēt», netrūka drosmes ieviest «savu kārtību». Tagad šie «jaunievedumi» kā akmens kaklā neļauj normalizēt balsojumu. Iespējams, ka pārmērīgi lielā dalībvalstu skaita dēļ būtu jāierosina zonālie konkursi – atsevišķi Ziemeļeiropai un Dienvideiropai? Problēmu šajā virzienā netrūkst tieši tāpēc, ka Eirovīzijas populārās mūzikas konkurss ir izveidojies par gigantisku šovu, kuram līdzīga nav nekur pasaulē.

Šis fenomens ir jāprot izlasīt. Tas nav parasts masu pasākums.

Tā ir modernā māksla ļoti lielam televīzijas skatītāju skaitam, un tieši tāpēc kadra kvalitātes latiņai ir jābūt novietotai augstu. Virs normas robežas.

Kā redzams, Eirovīzijas tēma ir ļoti plaša un sarežģīta.

Latvijā līdz šim ir notikusi šā festivāla apzināta banalizēšana un šis pasākums nav rīkots pietiekoši atbildīgi un tālredzīgi. Protams, valsts finansējuma trūkums ir būtiski bremzējis festivāla attīstību mūsu valstī.

Daži izņēmumi (Prāta Vētra, Naumova, Valters un Kaža) ir spējuši palikt manāmi uz eiropopa skatuves, pateicoties viņu skatuviskajai pievilcībai, apstākļu sakritībai, veiksmei, nevis pateicoties profesionālam Latvijas audiovizuālo mediju darbam. Tāpēc šie panākumi ir vairāk izņēmuma, nevis normas statusā, kas «apstiprina likumu» – bez sistemātiska darba nav rezultātu.

Mums Latvijā nav 100% svarīgi, lai «mūsu dziesma» uzvar ESC finālā.

Esam taču dziedātāju tauta, un savādi, ka līdz šim neesam pratuši šo «kolektīvo talantīgumu» pārvērst par mākslas eksporta veiksmes stāstu.

Ir nozīmīgi, lai, piedaloties ESC, mēs prastu un spētu parādīt mūsu valsti – unikālo Latviju (valsti, zemi, cilvēkus, kultūru, industriju, mākslu) caur laba muzikālā skaņdarba profesionālu izpildījumu audiovizuālās mākslas dimensijā.

Dziesma un tās izpildījums ir tikai detaļa jeb sastāvdaļa šajā projektā, kurā darbojas scenogrāfs, grafiķis, horeogrāfs, tērpu mākslinieks, skaņa, gaisma, grims un visbeidzot režisors, kas 100% ir TV darba profesionālis.

Ir iestājies profesionālisma laiks, kas pieprasa kompetenci un smagu darbu.

EBU mums piedāvā gigantisku skatuvi un milzu izaicinājumu. Būtu muļķīgi, gļēvi un netālredzīgi no šīs iespējas atteikties. Eirovīzija ir daudz lielāks fenomens nekā Rīgas «Dinamo», un uzvaras bez treniņiem un spēlēm arī šajā jomā pašas neatskries.

Ceru, ka mēs šo izaicinājumu pieņemsim, nenošļuksim un kustība varēs sākties.

Jau tagad sākot gatavoties Stokholmas 2013. gada finālam, jo zviedri savu gatavošanos nākamā gada festivālam sāk jau jūnijā.

Vai sāksim jau nākamnedēļ?

Citi raksti par šo tēmu:

Recenzija par fināla koncertu

Recenzija par Eirovīzija 2012 pirmo pusfinālu : Eirovīzijas 2012 pirmā diena Baku. Bez pārsteigumiem.

Uzvaru Eirovīzijā var nopirkt Zviedrijā, bet vai tas demokratizēs Azerbaidžānu?

Zviedru Eirovīzijas 2012 fināls. Lorēna (Loreen) vai Danijs?

* Pēc latviešu pareizrakstības normām zviedru vārdi ir jālatvisko, ņemot par pamatu zviedru izrunu. Tāpēc latviešu valodā pareizi šo dziedātāju sauc Lorēna , tieši tā, kā burtu e izrunā Skandināvijā.

Krievu popkultūras Tingeling goes Russia (Novaja Volna) ieradies Latvijā. Video veltījums Jaunajam Vilnim.

2011.gada 25. jūlijā

Rīt Dzintaros sāksies gadskārtējais ”Tingelingas šovs” Novaja Volna (Jaunais Vilnis, New Wave), kam ir pievērsta arī Latvijas mediju uzmanība.

Tiem, kas neko nezina par šo gadskārtējo Krievijas solīdo muzikālo personu žūrijas šovu ar jauno izpildītāju fonu, varu piedāvāt hrestomātisku ieskatu zviedru interpretācijā.

Zviedru mākslinieks Henriks Dorsins jau pirms pāris gadiem radīja asprātīgu parodiju par krievu popmūziku, kas savus gada svētkus ar nosaukumu Jaunais Vilnis pēdējos desmit gadus svin Jūrmalā un Dzintaru koncertzālē. Parodija saucas Tingeling goes Russia.

Toreiz tas bija Eiropas skats un sveiciens Krievijā rīkotajam Eirovīzijas finālam.

Taču Krievijas popkultūra pa šo laiku mainījusies nav. Jaunais Vilnis kā Tingeling goes Russia ir aktuāls arī šogad Jūrmalā.

Sekosim šim balagānam un mēģināsim noskaidrot, ko īsti šī Krievijas naudas maisu parāde skatītāju zālē Dzintaros nozīmē plašākā un šaurākā kontekstā Latvijai, pasaulei un Saules sistēmai.

Ar ”Somālijas sindromu” sirgstoši redz tikai naudas pieplūdumu Majoru krogiem un luksusa metāla ķerru pieplūdumu Rīgas invalīdu stāvvietām.

Mēs pārējie varam uzjautrināties par ”ugunsrīšanu”, zaķīšu vilkšanu ārā no platmalēm un anorektisku kankanu strūklaku ūdenskrituma pavadībā.

Gulbīšu bildītes ir klāt.

Mīla, kaisle un Krievijas priekšnieku dzimšanas dienas ar aizkustinājuma asarām, Raimonda Paula mūzikas pavadībā.

Cirkam arī vajag recenzijas.

PS. Kāds komentārs no Krievijas par šo klipu: http://www.youtube.com/watch?v=cWo6Dbwq4Ms&feature=related

  • Исполнение просто ОХУИТЕЛЬНОЕ, слушал 20 раз. Слова за душу берут. Смеялся до слёз, отличный юмор. Показали всё как есть и, вы правы, есть над чем посмеяться. В 2012 будут выборы и мы споём эту песню. До свиданья “Put in”)))))))))

P.S. Я из России и говорю спасибо Вам. (I am fromRussia. Many thanks for a cool clip.)

Attēli no: www.nra.lv, www.delfi.lv, www.diena.lv www.newwavestars.com 

Zatlera atvadīšanās koncerts ar klātneesošu komponistu sabijušos prombūtni. Disidentu laiks atkal klāt. Gļēvums vai zemiskums?

2011.gada 3. jūlijā

Valda Zatlera atvadīšanās koncerts (no amata) tālajā un nepazīstamajā salā Daugavā pie Kokneses šodien mums bija pieejams vienīgi caur televizoru. Sēžot pie ekrāna Latvijas roka galvaspilsētā Liepājā, pirmie akordi no Likteņdārza šeit izklausījās pagalam drūmi un desperāti, pantiņi skumīgi, izdarīšanās – izmisusi.

LTV kameras kadrs raustīgs, pārbraucieni nepārliecinoši, tuvplāni – nepārdomāti.

Koncerta vadītājs uzvedās didaktiski un repertuārs izrādījās pagalam pesimistisks un vaimanājošs.

Slikti.

Šim koncertam vajadzēja noskanēt.

Skaļi un harmoniski.

Vizuālajā un harmoniskajā dimensijā.

Satraucos un izslēdzu televizoru, lai uz brīdi pabraukātu ar velosipēdu pa vējaino Liepājas pludmali. Pēc niknas mīšanās ar pedāļiem pretvējā atgriezos pie televizora, cerībā, ka fināls būs labāks.

Sāka skanēt mūzika, kuras autori koncertā nepiedalījās.

Paradoksāli, bet dziesmu autoru klātneesamība Zatlera koncertā uzskatāmi pierādīja latviešu merkantilās kulturālās elites kalkulāciju – viņi iet pie tā, kuram ir vara un nauda. Nožēlojami, bet fakts. Kultūras nomenklatūra izrēķina un …rīkojas atbilstoši naudas maka prasībām.

Oligarhi ar savu naudu mūsu – PSRS laika komponistus  uzrunā pārliecinošāk, nekā neatkarīgas un godīgas Latvijas ideja.

Liekulība turpinās.

Nožēlojami, bet fakts.

Līdēji lien arī šodien, lai gan par ”uzdrošināšanos runāt pretī varai un naudai” neviens viņus šodien nesauks uz pratināšanu Stūra mājā. Neizmetīs no darba un neaizliegs publicēties…

Vecie laureāti turpina līst un pielīst. Acīmredzot vainīgs mugurkaula vijīgums.

Locīties varai ir ērtāk un drošāk.

Savādi, ka tauta turpina svinēt Imanta Kalniņa ”dienas” , lai gan komponists pats tulko islama tekstus un klanās biezajiem no Ventspils un Cēsīm, izsmejot tautu, kas ”tic Zatleram”.  Pauls turpina atklāti un neatklāti pīties ar politiku, sev saprotamos līmeņos, un degradē savu pienesumu, balstot mūsu ”biezos” un bruģējot ceļu krievu bezgaumīgajam tingeltangelim Latvijas krieviskajā jūrmalā, par ko kaunas arī intelektuāli un inteliģenti krievi Krievijā. Taču tautai patīk klausīties viņu TV koncertos joprojām un daudziem gribas ticēt, ka ”ar Paulu nav tik slikti” kā faktiski ir.

Par Zigmaru Liepiņu es neizteikšos.

Laiks ir aizskrējis garām.

Vienīgais, kas no Zatlera paaudzes mūziķiem šovakar nelika vilties bija Mārtiņš Brauns.

Yes!

Super! 🙂

Marhila parādīšanās uzjundīja koncertu. Es viņam būtu atdevusi skatuvi uz visu vakaru. Lai notiek, pianist! Vālē. Tev pieder laiks un sīka daļiņa no mūsu mūža. Tu neesi nodevējs un paldies Tev par to. Super, ka ir arī mūsējie! 🙂

Pārējais ir skumji : koncerta režisors nebija pienākuma augstumos un vecie līdēji un PSRS prēmiju un kultūras goda nosaukumu laureāti ar klātneesamību faktiski uzjautrināja. Laiks nav viņus izmācījis. Suns maina kažoku, bet nevis tikumu.

Tā tas ir.

Režisor, lūdzu nedziedāsim par brīvību!

Šis laiks jau sen ir iestājies.

Jau 20 gadus mēs esam brīvi, tikai baidāmies šo iespēju izmantot.

Mums vairs nav bērniņu krustceļos, kas nezina kurp iet (Liepiņš). Mums nav ”jādzeļ akmeņi ar saknēm” (Kalniņš), lai sagrautu Ļeņina pieminekļus un resnās Minnas kāpj kokos tā ka čīkst (Pauls). Mums vairs nav jārunā tikai par okupācijām un deportācijām.

Mums jārunā par nākotni.

Tas ir pats galvenais.

Tas ir laiks, kurā mēs pavadīsim mūsu nākamo mūžu.

Nākotne ir pats labākais laiks, kas mums piederēs.

🙂

Visiem kopā!

Šajā koncertā nākotnes nebija.

Piedāvājiet man nākotni.

Šeit.

Roka galvaspilsētā un citur.

Ar to vajadzēja sākt.

Ar foršu un patiesu nākotni, kas mums piederēs, kad aizslaucīsim liekuļus, merkantīlus egoistus un blēžus, kas sēž pie mūsu valsts vadības svirām un nevēlas pazust tumsā.

Nākotne pieder mums.

To zina visi, pat ezis, kuru tikko satiku Liepājas piejūras parkā.

Nākotne būs arī Latvijai.

Tieši tā!

🙂

Balagānu loģika Rīgā, Jūrmalas ”Jaunajā vilnī”. Latvija – vāveres ritenī.

2011. gada 3. aprīlī

Satraukums Rīgā ap piepūšamajiem, gumijas slidkalniņiem, batutiem un citām bērnu ”izklaides vietām” šķiet novēlots un mazliet populistisks. Jā, tas nav normāli, ka šādas (būtībā mazapmeklētas) atrakcijas noenkurojušās galvaspilsētas centrā (gumijas batuti pie Raiņa un panorāmas riteņi Vecrīgā).

Šīs ”pariktes” ir zemas kvalitātes, vulgāra paskata un tieši tāpēc nepiemērotas savai dislokācijas vieta pilsētas vēsturiskajā centrā. Taču…interesanti – kur visi ministri un Rīgas domes eksperti bija līdz šim? Piepūšamais balagāns ”Pie Raiņa”  eksistē jau daudzus gadus un sen aizņem vietu, kur kādreiz pulcējās cilvēki dzejas dienu lasījumiem.

Dzejas nišu ir ieņēmusi  gumijas klaunāde. Tas notiek jau ilgi.

Gadiem.

Būtībā šī izpausme nav unikāla. Rīgu – tās īpašnieki (Dome) atļauj mocīt un pazemot jau vismaz 20 gadus. Pilsētas centra nekontrolēta apbūve liecina par dziļu un pamatīgu korumpētību Rīgas Domes varas ložās.

Daži piemēri: strēlnieku piemineklis šobrīd atrodas laukumā, kas nejēdzīgi apbūvēts ar neglītām ēkām, piparkūku namu un Rīgas domes sēdekli ieskaitot.

Otrajā pasaules karā sabombardētais Rīgas centrs tagad (neatkarības gados) reāli piegružots ar nejēdzīgām arhitektūras karikatūrām. ”Kamarina nams” vien ir ko vērts kā absurdās korumpantu arhitektūras šedevrs un to var droši ”kā tādu” iekļaut Ginesa rekordu grāmatā!

Daugavmalā, vēderu izgāzis apaļš gastronoms ar uzrakstu ”Maksima”, kas publiski tiek dēvēts par ”bastionu”. Vecrīgas bēniņu nekontrolēta izbūvēšana un plosīšanās ”pirts” zonā liecina, ka Rīga ir sagandēta. Tā vairs nav pērle, bet pārmocīta ”vecenīte” uz kuras rēķina daudzi ”uzvārās”.

Rīgas sagandēšanas jautājums ir nopietna lieta, jo skar mūs visus. Līdz šim daudz runāts par Vecrīgu kā prostitūcijas un uzdzīves citadeli un šī biznesa naudas kāsējus (kas attiecīgi uzpērk politiķus un domes amatpersonas sava biznesa piesegšanai) vēl neviens nav publiskai apskatei izkāris. Diemžēl nav.

Mēs paši nezinām, kurš nodarbojas ar Baltkrievijas prostitūtu importu, tālāk sūtīšanu uz Eiropu un Turciju un kam pieder izklaides nami un masāžas kabineti mūsu galvaspilsētas centrā, kas Rīgai ir piešķīruši tik jēlu slavu Eiropā kāda tai novērojama patlaban.

Jā, man ir kauns, ka ar Rīgu tā ir noticis.

Šis process ir norisinājies ar Rīgas domnieku ziņu.

Labi, ka ir domes priekšsēdētāju gleznu galerija. 🙂  Nākamajām paaudzēm vajag atstāt vizuālu priekšstatu par cilvēkiem, kas pieļāva Rīgas ”novešanu līdz kliņķim”.

Būtībā alkatīgi cilvēki, ar ietekmi politiskajās aprindās, nodarbojas ar izklaides un kultūras sistemātisku banalizāciju. Zem izkārtnes ”mums vajag ārzemju tūristus”  tiek veiktas histēriskas, triviālas akcijas, kas saucas ”kultūras pasākumi” un skaļi deklarēts medijos, ka ” to ārzemnieki no mums gaida” un ”un visi ir sajūsmā”!

Karaoke dziedāšanas pie Brīvība pieminekļa, skrējieni augstpapēžu kurpēs, blondīņu parādes, koncerti krastmalā, uguņošanas simfoniju pavadījumā utm. būtībā ir sēnalu kultūra jeb tas pats balagāns, kas šodien visus tā satrauc Rainim kaimiņos, Rīgas centrā.

Jā, man par to nācies pārliecināties pašai, gan arī noklausīties ironiskas skandināvu piezīmes Rīgas ”masu kultūras pasākumu” kontekstā.

Vasarā mūs atkal gaida Jūrmalas balagāns ar nosaukumu ”Jaunais vilnis”, kurā popmūzikas konkursu tēlos cilvēki, kuriem pieejama izeja uz Krievijas televīziju.  Izmantojot nostalģiskās PSRS laika padomju cilvēku atmiņas par Jūrmalu kā kultūras pilsētu un Dzintaru koncertzāli kā mākslas paradīzi, viņi (kārtējo reizi) liks lietā balagānu kā popmūzikas festivāla parodiju. Ar ”žūriju” galvenajā lomā mūsu ekrānos tiks spēlēts ”vokālās mākslas” konkurss, kas savā būtībā ir žūrijas šovs uz dziedāt gribošu jauniešu ”nevainības fona”. Žūrijas jaunības laiku popzvaigžņu piedalīšanās finālkoncertā vēl vairāk paspilgtina organizētāju narcisismu un smīdina ikvienu, kas faktiski seko populārās mūzikas attīstībai pasaulē un zina, kā reāli norisinās šādi konkursi. Jā, ”Jaunais vilnis” ir balagāns. Tieši tāds pats kā piepūšamie slidkalniņi pie Raiņa, Rīgas centrā.

Tiem, kas ir pārliecināti, ka šīs dažas nedēļas vasara vidū atrisina Jūrmalas finansiālās problēmas, atvedot uz Majoriem ”naudas maisus” no RU, var atslābināties. Jūrmalai joprojām nav izdevies pozicionēt sevi Eiropas kontekstā kā to ir spējusi, piemēram, postsovjetiskā Pērnava.

Jūrmala sastāv no suņu būdām, no vietējo bagātnieku guļamrajona.

Skarbi. Diemžēl, tā ir.

Jūrmalas korumpētajai Domei vairāk rūp zemes un kukuļos saņemtās naudas pārdalīšana savā starpā, nevis ilglaicīga senās un skaistās jūrmalas koka vasarnīcu apbūves atjaunošana un Dzintaru koncertzāles kvalitātes brenda reanimācija.

Jā, mani vecvecāki savulaik dzīvoja Bulduros 30 gados un es zinu (no viņu stāstiem) kas un kā notika ”zemeņu galvaspilsētā” Majoros un kādu lomu Latvijas kultūrā tolaik spēlēja mākslas norises Jūrmalā. Tagad to vairs nav. Ir suņu būdas rindā ar nosaukumiem ”villa”.

Dzintaru koncertzāle nav vainīga procesos, kas ar viņu notiek.

”Jaunā viļņa” balagāns nav burvju nūjiņa, kas spēj atrisināt Jūrmalas deģenerācijas problēmas. Tām jāpievēršas pamatīgāk, dziļāk un nopietnāk.

Jā, es domāju, ka Jūrmala var atgūt savu agrāko gadu kvalitātes patinu, taču pie šī procesa ir jāstrādā Jūrmalas vadītājiem pašiem. To neatrisinās ”no Maskavas” (tā kā tas notika agrāk) un vismazāk balagāns no Krievijas ar nosaukumu ”Jaunais vilnis”.

Cerams, ka balagānu laiks vienreiz beigsies.

Izbeigsim akceptēt lētuma zīmogu, kuru ārzemnieki cenšas uzspiest mums un mūsu kultūrai. Vēl par Jaunais Vilnis: http://sandraveinberga.lv/2011/07/24/krievu-popkulturas-tingeling-goes-russia-ieradies-latvija-videosveiciens-jaunajam-vilnim/

Viļņa ir jau piecēlusies. Užupes rajons ir simpātiskas skaudības vērts! Malači lietuvieši!  Vai Rīgai arī nav pēdējais laiks nokratīt no devis balagānus un nopietni pievērsties esošo vēsturisko celtņu kapitālam remontam. Mūris Daugavmalā pie anglikāņu baznīcas draud uzgāzties virsū garāmgājējiem.  Doma mūri arī izskatās nedroši.

Beigsim streipuļot un izvairīties no Vecpilsētas apmeklējuma.

Zinu, ka daudzi Izvairās iet uz Rīgas sirdi, jo kļūst skumji par tur notiekošajām norisēm.

Sapītām kājām šodien streipuļo ne tikai Latvija politiķi, kas nespēj saskatīt darbspējīgus Latvijas prezidenta amata kandidātus. Eiropas stūrētāji arī nodarbojas ar ”muddling through” vai ”durchwursteln”.

Vācu sociologs Hartmut Rosa progresu šodien raksturojis kā ”braucienu ar motociklu”, kas raksturo modernā laika brīvību, ātruma palielinājumu, individuālismu. Riteņi griežas, bet …kustības uz priekšu nav!

Vāveres ritenis, tātad. Skrienam uz vietas.

No krīzes esam izkļuvuši, bet tālākas kustība savirs nav.

Vāvere ir nogurusi?