Pirms dažām dienām saņēmām Rīgas apgabaltiesas pārskatīto spriedumu lietā, kurā SIA Latvijas Nacionālā opera un balets cēla prasību pret SIA TVNET sakarā ar sarkastiski ironisku publikāciju ”Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu”. Kopš TVNET komentētāja Olivera Everta kritiskā viedokļu raksta publicēšanas brīža pagājuši jau septiņi gadi. Tagad ir skaidrs, ka Operas bijušā direktora Zigmara Liepiņa pieprasītā atvainošanās no žurnālista Olivera Everta par viedokļa raksta publikāciju nenotiks.
Redakcija nemaksās arī pieprasītos 129 873 eiro „sāpju naudu“ par baltā nama valdes ciešanām un nesegs Zigmara Liepiņa prasību kompensēt viņa iztērēto tiesāšanās naudu. Par viņa „goda un cieņas aizskārumu“ satīriska raksta formā neviens nemaksās lielāko ciešanu kompensācijas summu Latvijas mediju vēsturē. Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019.gada 10. jūnija spriedums lietā Nr C30291615, SKC-40/2019* ir kompetents un nav nosvēries prasītājam par labu. Tieši tāpēc pievērsīšos šim dokumentam, kas ir apgabaltiesas sprieduma pamatā un kas demonstrē būtiskas nostādnes preses brīvības jautājumos Latvijā un liecina, ka dzīvojam tiesiskā valstī, kurā tiek cienīta respektēta preses un jaunrades brīvība.
Mediju kompetences problēma mūsu sabiedrībā
Augstākās tiesas dokuments ir apjomīgs. Tas atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir atceļams un lieta ir nododama jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā, kas noslēdzās tagad – pēc gandrīz diviem gadiem. Rezultātā Opera un tās direktors un valde ir zaudējuši, bet TVNET un žurnālisti uzvarējuši. Visus, kas interesējas par mediju darbu, šis dokuments varētu interesēt, jo tas satur būtiskus argumentus un kompetenti apraksta ne tikai konkrētās lietas apstākļus, bet arī pieskaras mediju tiesībām un pienākumiem valstī, kas ir arī mana kā mediju pētnieces un komunikācijas zinātņu profesores tēma.
Vispirms nedaudz atskats pagātnē. Pirms septiņiem gadiem TV ārštata publicists Olivers Everts portāla TVNET slejās publicēja asu, kritisku viedokļu rakstu par to, ka Operas direktors (tobrīd pianists un komponists Zigmars Liepiņš) ir piekritis izīrēt opernama telpas Krievijas propagandas pasākuma jeb festivāla „Jaunais vilnis“ rīkotāja privātai ballītei. Par to Operai tika samaksāta sulīga summa ap 130 000 eiro apmērā, un peļņas motīvs direktoram tobrīd šķita svarīgāks par visu pārējo. Turpretī citiem tā nešķita un bija pārliecība, ka agresīvās Krievijas demonstrējumi Latvijas Jūrmalā un opernamā nav brīvas un neatkarīgas valsts iestādes cienīgs pasākums. Vēl jo vairāk, ka tas notika tikko okupētās Krimas ēnā. Un Krutojs pārstāvēja Krimas okupanta – Kremļa establišmentu.
Šāds kritisks viedoklis var eksistēt, un žurnālists to drīkst paust. Tātad – Operas direktors rīkojās pēc savas loģikas, bet žurnālists viņu kritizēja no savējā uztveres leņķa. Šāda uzskatu sadursme ir normāla lieta demokrātiskā valstī. Jo augstāks ir amatpersonas amats, jo vairāk jārēķinās ar mediju kritiku un jāprot uz to reaģēt konstruktīvi. Brīdī, kad sākās Operas vadības tiesāšanās mēģinājumi ar redakciju un žurnālistu, mani patiešām pārsteidza šāds notikumu pavērsiens. Ir pieņemts, ka demokrātiskā valstī žurnālisti raksta kritiskus rakstus par politiķu vai amatpersonu rīcību. Tātad Olivers Everts drīkstēja paust savu nostāju par to, vai viņaprāt „Krutoja neglītā nauda“ ir pieņemama mūsu Operas budžetā vai nav. Tātad, šajā gadījumā nav runa par nepatiesiem faktiem. Nē, runa ir par to kā autors šo kritisko rakstu ir uzrakstījis. Operas vadībai nepatika raksta stils, kas salīdzināja Maskavas naudas pieņemšanu par ballīti lielajā skatītāju zālē ar prostitūcijas aktu – pārdošanos. Vai parasts žurnālists drīkst lietot tik asas metaforas, kritizējot Operas direktora un ordeņu kavaliera rīcību? Jā, drīkst, un gudrs un tālredzīgs Operas direktors tāpēc neskrietu uz tiesu, bet atbildētu ar savu rakstu, kurā sabiedrībai skaidrotu, kāpēc viņš tā darīja un savu rīcību uzskatīja par pareizu.
Toreiz, kad Zigmars Liepiņš sāka šo tiesvedību Operas vārdā, bija skaidrs, ka viņš nav pieradis diskutēt par savu lēmumu pareizību ar žurnālistiem un sabiedrību. Sarunas vietā direktors sadusmojās un nolēma „nošaut“ raksta autoru. Tā kā Olivers Everts ir pseidonīms, ko aizsargā valsts autortiesību likums, viņam neizdevās noskaidrot, kurš publicists lieto šo pseidonīmu, tad uzbrucēju uguns tika vērsta pret TVNET redakciju un pat pret mani. Savādi. It kā vajadzētu atšķirt vīrieša stilu un sievietes stilu publicistikā. Taču daudziem acīmredzami nav šādas analītiskas acs. Protams, mani tas pagodināja, jo Olivers raksta labi un šis raksts bija ass un precīzs. Taču es tik skarbi nerakstu un neesmu nekad rakstījusi savus tekstus ar pseidonīmu Olivers Everts. Man ir pavisam cits teksta stils, un to nevar nepamanīt pat visi tie, kuri tic konspirācijas teorijām. Tā kā Olivers nav profesors komunikācijas zinātnēs un nestrādā ar šiem jautājumiem savā darba ikdienā, tad šo rakstu šodien rakstu es. Pirmais mans secinājums ir šāds – mūsu sabiedrībā nav pietiekošas kompetences par to, kā notiek mediju (mākslas) dialogs ar tiem, kas atrodas varas un naudas pozīcijā šajā valstī. Taču Senāts savā spriedumā to ir pamanījis un precīzi formulē: „ Ja medijiem netiktu nodrošināta pietiekama tiesību uz vārda brīvību aizsardzība, tie nevarētu pildīt savu tā saukto „sabiedrības sargsuņa” pienākumu demokrātiskā un tiesiskā valstī. Cilvēktiesību konvencijas 10.panta 2.punkta izpratnē šī brīvība ir attiecināma ne tikai uz „informāciju” vai „idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai uzskatītas par neuzbrūkošām vai par neitrālām, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc (sk. ECT (Lielā palāta) 2016.gada 29.marta sprieduma lietā „Bédat v. Switzerland”, iesnieguma Nr. 56925/08, 48.punktu).
Vai žurnālists drīkst atļauties vairāk nekā parasts pilsonis?
„Lai sniegtu asu un negatīvu personas vērtējumu, ir jāpastāv zināmam pamatam, un viedoklis var būt pārmērīgi aizskarošs, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes (sk. ECT 1997.gada 24.februāra sprieduma lietā „De Haes and Gijsels v. Belgium” iesnieguma Nr. 19983/92, 47.punktu, 2002.gada 26.februāra sprieduma lietā „Dichand and others v. Austria”, iesnieguma Nr. 29271/95, 43.punktu),“ konstatēts tiesas spriedumā. Šajā konkrētajā gadījumā viedoklim bija konkrēta faktiskā bāze un kritika tika vērsta nevis pret direktoru un valdes locekļiem (kā personām), bet pret viņu pieņemto konkrēto lēmumu. Mums visiem var būt atšķirīgi viedokļi, vai „Krutoja Kremļa komandu“ drīkstēja vai nedrīkstēja ielaist dzīrot parterā, un šos viedokļus varam paust vienkārši tāpēc, ka paši par savu nodokļu naudu finansējam nacionālo operu. Tāpēc Operas direktora apbalvojumi, ordeņi, goda nosaukumi vai pagātnes slava nav un nevar būt arguments diskusijā par šo jautājumu. Ja Zigmars Liepiņš būtu šajā gadījumā rīkojies atbilstoši ierastajai publisko attiecību (PR) praksei un skaidrojis medijos savus nostāju, tad sabiedrība būtu vairāk uzzinājusi par viņa motīviem, un tieši tāds ir mediju uzdevums šādos gadījumos – provocēt atvērtu diskusiju. Taču direktors tā nedarīja. Viņš metās uz tiesu, lai uzzinātu raksta autora īsto vārdu un ar to privāti izrēķinātos. To neuzzinājis, nolēma sodīt visu redakciju ar augstāko soda naudu, kāda piedzīvota Latvijas mediju tiesu vēsturē. Proti – cerot novest TVNET līdz bankrotam un likvidēt kā mediju. No notikušā var secināt, ka a) Operas bijušais direktors konfliktā ar žurnālistu rīkojies nepārdomāti impulsīvi; b) nav kompetents saitēs ar sabiedrību un nevajadzīgi tērējis naudu garām tiesvedībām nevis no savas privātās, bet valsts kabatas. „Krutoja ballītes“ rezultātā nacionālais opernams finansiāli, „morāli vai garīgi“ necieta. Skatītāju tāpēc mazāk nebija un raksta rezultātā nekāds kaitējums operteātrim izdarīts netika. Tātad Operas valde pirms septiņiem gadiem sāka pašmērķīgu „krusta karu“ pret žurnālistu un mediju, kas rezultātā noveda pie valsts naudas pamatīgas tērēšanas nevajadzīgiem tiesu izdevumiem. Par šo Operas valdes „goda un cieņas atgūšanu“ esam maksājuši mēs visi, kas Latvijā maksājam nodokļus. Lai gan faktiski maksāt vajadzēja viņiem pašiem (no savas privātās kabatas), ja reiz uzskatīja, ka valdes locekļu gods un cieņa ir sabradāti minētā TVNET raksta iespaidā. Vai tā patiešām bija? Vai žurnālists drīkstēja būt sarkastisks un ironisks pret Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri direktoru? Vai sarkasms un ironija bija rupjība?
Galvenais jautājums – cik skarbi un nesaudzīgi drīkst kritizēt amatpersonu
Pirms septiņiem gadiem šo konfliktu starp Operas vadību un mediju pat samērā izglītoti žurnālisti uzskatīja par „rupjību“. Tāpēc aktuāls joprojām paliek jautājums – vai Olivers šādi drīkstēja vērsties pret sabiedrībā pazīstamu personu. Vai ir cilvēki, kas drīkst būt pakļauti kritikai, un tādi, kurus kritizēt nedrīkst? Spriedumā ir konstatēts, ka „Viedoklis arī nedrīkstētu būt izteikts klaji rupjā veidā, tomēr izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir saistīta ar izteikumu kontekstu, sabiedrības interesēm un mērķi, kādēļ izvēlēti konkrētie izteikumi (sk. sal. ECT 2009.gada 6.oktobra sprieduma lietā „Kuliś and Różycki v. Poland” iesnieguma Nr. 27209/03, 39.punktu un 2014.gada 17.aprīļa sprieduma lietā „Mladina d.d. Ljubljana v. Slovenia” iesnieguma Nr. 20981/10, 43.punktu). Šajā konkrētajā gadījumā žurnālists lietoja satīru un, kā norāda tiesa, „rupjas vārdkopas pašas par sevi nav izšķirošas, novērtējot uzbrūkošo izteikumu, jo tām var būt vienīgi satīrisks nolūks (sk. ECT 2016.gada 22.novembra sprieduma lietā „Grebneva and Alisimchik v. Russia” iesnieguma Nr. 8918/05, 52.punktu). Līdz ar to ir svarīgi nošķirt, vai publikācijā izteiktie aizskarošie apgalvojumi vai salīdzinājumi attiecas uz personas privāto vai ģimenes dzīvi, vai arī uz tās profesionālo darbību, un būtiski kritēriji, izvērtējot pieļaujamās kritikas robežas, ir publikācijas mērķis un iemesli, kādēļ izvēlēti aizskaroši izteikumi.“ Tā kā raksts bija veltīts konkrētās Operas valdes rīcības analīzei (nevis personām privāti) tad autors drīkstēja izmantot skarbu satīru, lai izgaismotu problēmas būtību, jo „žurnālistikas brīvība aptver arī pārspīlējumu vai pat provokācijas izmantojumu, un rupjām vārdkopām var būt vienīgi satīrisks nolūks“.
Tātad, beidzot tiesas spriedumā ir skaidri un gaiši pateikts tas pats, ko māca žurnālistiem augstskolā. Proti – jo augstāku amatu ieņem amatpersona, jo vairāk tai jārēķinās ar mediju uzbrukumiem. Ja cilvēks nevēlas diskutēt ar medijiem par savu darbu, tad nevajag piekrist amatiem. Tātad, „pildot savus pienākumus, ierēdņi, tāpat kā politiķi, ir pakļauti lielākai kritikai nekā privātpersonas (..) un konkrētajā lietā nav runas par jebkuru ierēdni, bet gan par valdes locekļiem VSIA „LNOB”, proti, tādā valsts kapitālsabiedrībā, kurai, kā apgabaltiesa secinājusi un kas nav apstrīdēts kasācijas sūdzībā, ir īpašs statuss valsts kultūras jomā. Šādu amatpersonu rīcība, kas saistīta ar sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem, ir pakļauta sabiedrības un žurnālistu ciešai uzraudzībai, un šīm amatpersonām ir jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem un jābūt ar lielāku tolerances pakāpi“.
Tad nu iznāk, ka bijusī Operas valde nevēlējās uzskatīt sevi par dialoga partneri medijiem, bet nostādīja sevi augstāk par parasto cilvēku. Proti – metās uzbrukumā medijiem loģiska un normāla dialoga un diskusijas vietā.
Duelī starp Zigmaru Liepiņu (bijušo Operas valdi) un Oliveru Evertu (TVNET grupa) ir uzvarējusi taisnība. Direktoriem, kas saņem nodokļu maksātāju naudu (savā algā), būtu jāiemācās civilizētās publiskās komunikācijas noteikumi. Medijiem un žurnālistiem, kas turpina cīņu pret amatpersonu savtīgiem naudas darījumiem, būtu jāturpina būt drosmīgiem un neatlaidīgiem patiesības noskaidrošanā un publiskā dialoga veidošanā ar sabiedrību arī kritiskā un satīriskā formā. Septiņi gadi ir daudz. Taču taisnība un patiesība ir piedzimusi. Labi, ka tā. ·
Foto: g. 7. novembris Rīga, © Hermanis Veinbergs / Sandra Veinberga, NordicBaltic Communications
English Abstract
The Opera and TV NET dispute over the published opinion is referred for re-examination
On 10 July, the Department of Civil Cases of the Supreme Court (Senate) annulled the judgment of the Riga Regional Court of January 24, 2017, which partially satisfied the claim and from SIA “TV NET” (TV NET) in favour of the plaintiff, VSIA “Latvian National Opera and Ballet” (LNOB), compensation of EUR 50,000 was recovered in connection with an opinion published by TV NET on renting premises for a private event of a Russian artist on July 29, 2014. The case has been referred for re-examination to the Riga Regional Court.
In its judgment, the Senate analyses the judgments of the European Court of Human Rights (ECHR) and the case-law of the Senate, and acknowledges that the Riga Regional Court has not taken into account several aspects when examining the case.
The Senate points out that the conclusions of the appellate court stating that the published article violated the limits of permissible criticism by expressing an excessively rude opinion were made without sufficient justification, as the court have not correctly interpreted and applied provisions of substantive law, disregarded case-law and has not given due assessment of the arguments, circumstances and evidence in the case.
Liability also arises for expressing an unfounded, rude and openly offensive opinion without any factual basis. The Senate agrees with the arguments stated in TV NET’s cassation appeal that the judgment does not reveal which of the words or phrases used in the disputed excerpt are to be considered rude and disproportionately offensive to each of the applicants without sufficient factual basis, namely which of them are offensive to VSIA “LNOB” and which to natural persons.
The Senate also points out that it is important to distinguish whether the offensive statements or comparisons made in the article relate to a person’s private or family life or professional activity, and important criteria for assessing the limits of permissible criticism are the purpose of the publication and reasons for choosing offensive statements. The Regional Court have not properly assessed whether the main purpose of the article was to draw the public’s attention to the treatment of a cultural and artistic object important to the society by the members of the board of the state capital company, or to personally offend the plaintiffs. Nor has the court assessed whether the article in question contributed to the public debate about events that caused public concern. In addition, the Senate points out that the purpose of the article and the factual basis for the choice of expressions used in the article must be verified by assessing the article as a whole, and not only the three paragraphs or individual phrases indicated in the application. The genre of the article and the means of artistic expression used in the article must also be taken into account.
In its judgment, the Senate agrees with the argument of the cassation appeal that the Regional Court incorrectly determined the limits of criticism of the members of the board of VSIA “LNOB”. The Senate recognizes that the status of a public person is applicable to a wider range of persons than just politicians. This also follows from the findings established in the case-law of the ECHR regarding the permissible limits of criticism of public persons, which have not been taken into account by the appellate court. The present case does not concern just any official, but members of the board of VSIA “LNOB”, a state capital company which, as the Regional Court has concluded and which is not challenged in the cassation appeal, has a special status in the sphere of national culture. The conduct of such officials on matters of public importance is subject to close scrutiny by the public and journalists, and they must accept more criticism than the average citizen and have a greater degree of tolerance.
In its judgment, the Senate draws attention to the criteria for determining the amount of non-material damage for violation of right to honour and dignity (for a legal person -reputation), including the need to assess the significance, nature, severity and consequences of the infringed rights and interests. In the event that the court finds the existence of non-material damage, the compensation awarded must not be disproportionate and must ensure a balance between freedom of expression and the protection of honour and dignity. In particular, it must be ascertained that the effect of the compensation imposed in the present case is not such as to deprive the defendant entirely of his right to freedom of expression and to deter him from commenting on matters of public importance. The amount awarded must fulfil three main requirements: justice, prevention and conciliation.
The circumstances of the case are as follows:
On November 7, 2014, VSIA “Latvian National Opera and Ballet” (before the change of the name – “Latvian National Opera”; hereinafter also – LNOB and LNO), Zigmars Liepins, Inese Eglite and Daina Markova filed a claim in the Riga City Vidzeme District Court against SIA “TV NET” for apology and recovery of non-material damage for insult of honour and dignity. The plaintiffs requested the court to impose an obligation on SIA TV NET to publish an apology for insulting the honour and dignity of VSIA “Latvian National Opera”, Zigmars Liepins, Inese Eglite and Daina Markova in the section Opinions/Commentaries of the Internet portal www.tvnet.lv, to recover material compensation for insulting the honour and dignity of 129,873 euros to VSIA “Latvian National Opera” and 1 euro to each plaintiff, as well as to recover legal costs and expenses related to the conduct of the case – for the payment of an advocate’s assistance. The claim states that on August 4, 2014, SIA “TV NET” published an article on the Internet portal http://www.tvnet.lv entitled “How the Latvian National Opera became the public house of Putin’s court”, in which a journalist writing under the pseudonym Olivers Everts unacceptably rudely and insultingly referred to the management of VSIA “Latvian National Opera” for renting the Opera premises for organizing a private event of a Russian artist on July 29, 2014.
The claim of the Riga City Vidzeme District Court of March 10, 2016 has been fully satisfied.
Having examined the case under appellate procedure, the Riga Regional Court partially satisfied the claim on January 24, 2017.
The Senate examined the case (SKC-40/2019; C30292615) in connection with the cassation appeal filed by SIA “TV NET” regarding the judgment of the Collegium of Civil Cases of the Riga Regional Court of January 24, 2017.
Information prepared by Baiba Kataja, the Press Secretary of the Supreme Court
Tel.: +371 67020396; e-mail: baiba.kataja@at.gov.lv