Nacionālistu pieprasītā mediju paklausība jeb totalitārisma atgriešanās

 

Speciāli TVNET

Viss sākās ar sabiedriskajiem medijiem. Polijas radio un televīziju „sanēja“ pirmos. „Dezinfekcija“ te nozīmēja – nevēlamu, neregulējamu un „nacionāļiem“ nepatīkamu žurnālistu atlaišanu. Tagad šis process Polijā turpināsies un ies vēl vairāk plašumā. Īsākā pavadā, izmantojot sev paklausīgus cilvēkus, tiks pakļautas vēl citas neatkarīgas redakcijas un iestādes. Nav izslēgts, ka konservatīvie varas ideologi ķersies arī pie privātajiem medijiem. Pastiprinot cenzūru. Iespējams, ka būtu nepieciešams nosūtīt korespondentu uz Poliju, lai tas mums ziņo par demokrātijas žņaugšanu. Tieši tāpat kā informē kara korespondenti no frontes zonas. Šoreiz par to, kas notiek Polijā. Jo tas var atkārtoties arī pie mums. Šo apstākli nevajadzētu ignorēt.

Sākumā neviens neticēja, kā tā var notikt 

Vajāšanas sākās pirms četriem gadiem. Televīzijas studijā sēdēja Polijas kultūras ministrs un centās atbildēt sakarīgi uz žurnālista jautājumiem. Viņam nebija viegli. Vispirms jau tāpēc, ka kultūras ministri mēdz nesaprast mediju jomu un lomu publiskajā telpā. Tāpēc amatpersona putrojas savās atbildēs un žurnālista jautājumus nesaprata.  Mala ko citu.

Toreiz, pirms četriem gadiem, kultūras ministrs mēģināja paskaidrot, kāpēc labējo nacionālistu valdība plāno rekonstruēt sabiedrisko mediju pārvaldību. Proti sāk „mest nost“ no amatiem tur esošos priekšniekus un nomainīt tos ar sev lojāliem ielikteņiem. Kāpēc politiķiem un valdībai nepatīk konkrēti žurnālisti un kāpēc tie tiek apkaroti.  Brīdī, kad žurnālists „piespieda pie sienas“ ministru un viņam vairs nebija iespējas izgrozīties ar tukšvārdību, viņš atzinās skaidri un gaiši: „ Tas ar ko tu nodarbojies nav žurnālistika, bet gan propaganda. Tas tiks likvidēts. Pavisam drīz. Būs jauna, skarba kārtība.“

Tobrīd likās, ka bijušā socioloģijas profesora, Polijas kultūras ministra Pjotra Glinska atbilde bijusi sasteigts pārspīlējums. Taču tālākie notikumi Polijā pierādīja, ka viss tieši tā arī notika. Sākās „tīrīšanas kampaņas“ jeb genocīds pret žurnālistiem, kas nepārstāv labēji konservatīvus uzskatus. Atlaižot no darba tos, kuru uzskati varai nepatika. Pirmā „tika iztīrīta“ sabiedriskā televīzija. Pēc tam “izķemmēts“ sabiedriskais radio. Nepaklausīgos un neregulējamos atlaida no darba vai sarežģīja viņu dzīves situāciju tā, ka nevēlamie paši aizgāja no darba. Tā vara tika vaļā no vairākiem simtiem žurnālistu.  Rezultātā televīzija un radio no neatkarīga medija pārvērtās propagandas mašīnā, kas raksta un runā tikai to, ko valsts varai un vadībai vajag.

Kā šo pārvērtību var pamanīt parasts skatītājs vai radioklausītājs?

Taisnību sakot – šīs pārmaiņas atpazīt nav viegli. Pirmajā mirklī. Ja cilvēks paralēli neseko citiem medijiem un neredz atšķirības noteiktu notikumu vai faktu interpretācijā, tad samērā ātri var sākt noticēt radio un TV balsīm, kas mainījušas toņkārtu. Pārejot no bezkaislīga vēstījuma uz propagandu. Arī Polonia TV pāreja uz propagandu nebija strauji un viegli pamanāma lieta. Taču tas ir noticis. Kādas ir pirmās pazīmes, kuram vajadzētu pievērst uzmanību šādos gadījumus? Pirmām kārtām par pāreju uz propagandu liecina mediju valoda. Vārdu krājums kļūst imperatīvs, kategorisks un neiecietīgs. Faktu vietā tiek apgalvots, nevis pierādīts.

Nākamais ir „labo“ un „slikto“ poļu sistematizācija. Tā teikt – tiek izveidota partijas ideoloģija, kas sistematizē cilvēkus „pareizajos“ un „nepareizajos“. Ar šo partijas „Likums un taisnīgums “pieeja saviem iedzīvotajiem atgādina Džordža Orvela romāna „1984“ loģiku.  Tie, kas izpatīk varai un luncinās ap reliģiozā autoritārisma pasaules uzskatu, tiek pieskaitīti piekritējiem, automātiski iekļūstot labo cilvēku kategorijā. Visi pārējie: feministi, vides aktīvisti, zaļie, imigranti, ārzemnieki vai citas orientācijas cilvēki, kļūst par ienaidniekiem un iznīcināmiem pretiniekiem. Pret šo cilvēku grupu tiek izveidoti “nāves saraksti“, kurus sacer pašu iecelts „tautas tribunāls“, lai nodrošinātu nācijas paklausību varai un „uzskatu tīrību“. Lai pieglaimotos varai un neiekļūtu melnajā sarakstā, ir jāpakļaujas 100% varas valdošajiem uzskatiem un jāklausa politiķiem un varas vīriem uz vārda. Pēc tam varas cilvēki izveido sarakstus ar pareizajiem žurnālistiem, tiesnešiem, skolotājiem, rakstniekiem, māksliniekiem, kas drīkst publicēties vai paust savus uzskatus. Pārējie spiesti samierināties ar to, ka vairs neskaitās.

Slikto cilvēku melnais saraksts un bailes no veģetāriešiem

Piemēram, 2018. gada Nobela prēmijas laureāte literatūrā Olga Tokarčuka arī ir iekļauta  „melnajā sarakstā“. Polijas kultūras ministrs ir atzinies, ka mēģinājis izlasīt viņas grāmatas, taču neko neesot sapratis. Pēc poļu valdības domām, viņa esot „nepoliska autore“. Varai nepatīk daudzi apbalvojumi, kurus Olga saņem ārzemēs. Kultūras ministram pat liekas, ka šī poļu rakstniece neko nesaprot no poļu gara un īsteni poliskas sabiedrības. Tāpēc vadošās partijas PIS pārstāvji jau ievietojuši viņu „tautas tribunāla“ melnajā sarakstā un caur sociālajiem medijiem viņai izteikti nāves draudi. Šī iemelsa dēļ viņa mēdz izmantot miesassargus publiskos pasākumos. Olgai regulāri tiek draudēts sociālajos medijos, pieprasot, lai viņa emigrē no Polijas un lai „nejauc gaisu“.

Varai nepatīk ne tikai Nobela prēmijas laureātes uzskati un literatūra, bet arī dzīves veids. Viņa ir veģetāriete. Tas, protams, nepiestāv kārtīgai polietei. Pēc partijas PIS domām, veģetārisms (kā tāds) ir „amorāla un kristīga cilvēka necienīga ideoloģija“.  Saprotams, ka tas, ko cilvēks ēd vai neēd, nav ideoloģija, bet gan gaumes, filozofijas vai veselības apstākļu noteikts jautājums. Taču skan skaļāk un baisāk, ja visur tiek piesaukta slēpta konspirācijas teorija vai mīklaina „ideoloģija“. Muļķis varbūt no tā nobīsies, tieši tāpat kā no katoļu priesteru izveidotās „lgbt ideoloģijas“. Kāpēc labējiem nacionālistiem ir bail no veģetāriešiem?  Šāda pieeja uzturam sagraujot baznīcas piedāvāto hierarhijas sistēmu, kurā cilvēks ir radības kronis un nosaka visu. Arī dzīvnieka (kā pārtikas) likteni. To nogalinot un apēdot.

Vai ir pamats bažām par to, kas šobrīd notiek Polijā?

Olga Tokarčuka uzskata, ka par notiekošo Polijā ir jāsatraucas. Valdošā partija PIS soli pa solītim demontē postsovjetisma laikā uzbūvēto liberālisma un demokrātijas sistēmu. Tiesas ir „prihvatizētas“, sabiedriskie mediji tāpat. Šodienas poļu televīzija esot vēl drausmīgāka par to, kas tika piedzīvota komunistu varas laikā. Ja toreiz cilvēki skaidri zināja, ka mediji melo, tad šodien smadzeņu skalošana no valsts puses caur ekrānu un ēteru ir manipulētāka, tāpēc šķiet mazāk pamanāma. Tagad vara gatavojas ķerties klāt privāto valsts mediju cenzēšanai.

Kas tad ir valdošās parijas PIS ideoloģija? Tās pamatā ir nacionālsociālisms, kas pieprasa skarbi centralizētu valsti. Tādu, kas veido ekonomisko politiku ar nacionālisma ideoloģijas svirām. Loģikas vietā nostājas četri balsti: nacionālās tradīcijas, asinis, valoda un katoļticība. Pēc Olgas Tokarčukas domām īpaši nožēlojamu lomu šajā demokrātijas rekonstrukcijā spēlē katoļu baznīca, kas aktīvi iesaistās politiskajos procesos un cenšas noteikt to gaitu, atbilstoši savām interesēm. Jebkādu liberālisma vai dažādības akceptu šodien Polijā uztvers kā „nepolisku infekciju no ārzemēm“, kas kaitīga valstij un iedzīvotājiem. Tā pati baznīca, kas „Solidaritātes‘“ laikā palīdzēja izcīnīt valstij neatkarību, tagad sadarbojas ar valdību, kura grauj demokrātiju un uzbrūk minoritātēm.

Vai esošā cenzūra iznīcinās arī privātos medijus Polijā? 

Šādas bažas šodien pastāv. Par to liecina vadošas, neatkarīgās poļu avīzes Gazeta Wyborcza publikācijas. Šodienas poļu labējiem nacionālistiem ir vēl daudz ienaidnieku, kas jāapkaro. To skaitā ir: neatkarīgie žurnālisti, kas strādā privātos mediju uzņēmumos; tiesneši, kas spriež taisu tiesu atbilstoši konstitūcijai, nevis varas parijas vajadzībām; vēsturnieki, kas nav gatavi pakļaut valsts vēsturi patriotisma vajadzībām; mākslinieki, kas neredz savu misiju patriotisma slavināšanā un visi pārējie, kas nav sajūsmā par politiskās elites centieniem panākt maksimālu varas hegemoniju ar diktatūras palīdzību.

Interesanti, ka viens no Kultūras ministra Pjotra Glinska iezīmētajiem ienaidniekiem ir Polijas kultūras elite. Tā esot steidzīgi jānomaina ar citām – daudz derīgākām personālijām. Kolēģis – tieslietu ministrs domā, ka arī visa tieslietu sistēma Polijā būtu jāreformē un Jaroslavs Kačinskis ir gatavs reformēt tautsaimniecību un ekonomiku līdz pamatiem.

 Tātad mērķis attaisno līdzekļus. Polija seko Ungārijas un Turcijas paraugam ar Trampa karogu mastā. Tas, kurš uzvar vēlēšanās, bez kompleksiem ķeras pie varas kloķiem un visu pārtaisa kā grib. Nospļaujoties uz to, ko domā mediji, tiesas vai citas organizācijas un iestādes. Tagad šo procesu varam novērot simpātiskajā Polijā, kas tiek saraustīta gabalos ideoloģijas vārdā.

Visiem tiem, kuriem rūp Eiropas nākotne, ir iemesls šobrīd just līdzi Šopēna un Kirī valstij. Polijas vēsture ir nežēlīga okupāciju un pazemojuma sekvenču hronika. To vajājuši un dragājuši iebrucēji un bradājusi totalitārā boļševiku sistēma. Tagad to pašu mēģina realizēt, ar pazīstamiem scenārijiem rokās, pašmāju labējie nacionālisti. Mūsu vērība un kritiskā acs Polijas virzienā ir nepieciešama. Ne tikai solidaritātes dēļ, bet arī tāpēc, ka neesam pasargāti no līdzīgas notikumu attīstības Latvijā.

Kamēr Latvijā turpinās netraucēta Kremļa propagandas aneksija ekrānā un ēterā; vietējo labējo nacionālistu „raganu medības“ pret pašmāju liberāļiem; ietekmes grupu cīņa pret „svešajiem“ un „blatu sistēma“ valsts līdzekļu un amatu sadalījumā, tikmēr pastāv risks Polijas scenārija atkārtojumam Latvijā pēc nākošajām vēlēšanām.

Šāds risks pastāv.

“Panikas telpa” un mirstošie mediji

 

Lionel Cironneau / TT / NTB Scanpix

Lionel Cironneau / TT / NTB Scanpix

Charlie Hebdo ir preses brīvības simbols visā pasaulē. Ikvienam no mums bija un ir svarīgi, lai šis skandalozais izdevums turpina iznāk. Pretējā gadījumā uzvarētāji būtu bijuši teroristi, fundamentālisti un visi tie, kas arī tepat pie mums Latvijā, cenšas pagriezt  laika vektoru atpakaļ – totalitārisma politiskās sistēmas virzienā. Ungārijas un Polijas (pēdējā mēneša) politiskās attīstības tendences to pierāda un rada bažas, ka arī pašmāju “putinisti” var mēģināt pagriezt mūsu vēsturi absurdistānas virzienā. Bez automātiskajiem ieročiem, taču tik pat fundamentali.

Pavisam drīz būs pagājis gads kopš asiņainā atentāta Charlie Hebdo redakcijā. Kas tur notiek pašlaik?

Sāksim no sākuma.

Viss sākas ar to, ka pērn, trešdienā, 7. janvārī divi brāļi Chérif un Saïd Kouach maldījās pa ēku Parīzē ar adresi 6 Rue Nicolas-Appert. Abi meklēja Charlie Hebdo redakciju, bet nevarēja to atrast. Līdz beidzot viņiem izdodevās noskaidrot pareizo telpu. Ar automātiskajiem ieročiem rokās brāļi pāris minūtēs paguva nošaut galveno redaktori Stéphane Charbonnier , vadošos karikatūristus: Jean Cabut, Bernard Verlhac, Georges Wolinski un Philippe Honoré, apskatniekus Bernard Maris un Elsa Cayat, kā arī korektoru Mustapha Ourrad.

Atentāta rezultātā gāja bijā 12 cilvēki, 11 tika ievainoti.

Viss notika “Allāha vārdā”, ar cerību, ka uzbrukuma rezultātā satīras žurnāla redakcija tiks slēgta.

Taču tā nenotiek. Redakciju neviens neslēdz, jo notiek pretējais: žurnāls kļūst populārāks nekā jebkad agrāk. Ielās iziet simtiem cilvēku solidaritātes demonstrācijās.

Kolēģi atbalsta žurnāla sagrauto redakciju praktiski, garīgi un lietišķi. Piemēram, dienas avīze Libération uz sešiem mēnešiem aizdod savas telpas, bet Le Monde – datorus, lai darbs satīras žurnāla redakcijā neaprautos.

Nākamais Charlie Hebdo numurs tiek publicēts 14. janvārī un sasniedz metienu 8 miljoni eksemplāru (agrāko 30 000 vietā). Uz vāka redzams raudošs pravietis Muhameds ar uzrakstu ” Je suis Charlie”, zem rubrikas ” Viss tiek piedots”.

Žurnāls, kura ekonomiskā situācija ilgstoši bija nestabila, pēkšņi saņēma no Francijas valsts un privātiem dāvinātājiem atbalstu 4 – 6 miljonu eiro apmērā un izslējās.

Tiktāl notikušais atgādina veiksmes stāstu. Taču pateicoties naudas injekcijām notika negaidītais – žurnāls sāka stagnēt.

Bertrand Guay / TT

Bertrand Guay / TT

Nebija jāgaida ilgi, lai bijušie atbalstītāji sāktu iemīļotajam franču satīras žurnālam pārmest rasismu (Teju Coles, ”Unmournable bodies”, The New Yorker), PEN kluba balvas piešķiršanas brīdī, to sāka boikotēt seši aktīvie kluba biedri. Daudzi no mums sarauca pieri brīdī, kad Charlie Hebdo publicēja karikatūru, kas atgādināja noslīkušo, trīs gadus veco bēgļu puisēnu Vidusjūrā. Kas īsti ar viņiem notika sagrautajā redakcijā? Apjukums, pārprasta satīras izpausme vai vienkārši talantīgu cilvēku trūkums “pie kloķiem”?

Izskatās, ka šīs izpausmes bija tikai pirmās vēja brāzmas lielākām jukām. Jau pavasarī franču presē noplūda informācija par iekšējiem konfliktiem satīras žurnāla redakcijā. Intervijā žurnālam Vice viens no spēcīgākajiem karikatūristiem Renald Luzier uzsvēra, ka “ visa šī nauda, ko mēs saņēmām bija absurda. Tāpat lasītāji. Arī atbalsts ir ģeniāls, bet vienlaikus absurds. Nezinu, kā mēs tiksim ārā no šīs absurdā staignāja”.

Pēc tam “Luc” pameta darbu žurnālā, taču publiski savus atkāpšanās iemeslus nekomentēja. Kā jau tas pieņemts smalkās sabiedrībās – labāk klusēt, nekā runāt.

Kā kolēģi jūtas?

Visi Charlie Hebdo līdzstrādnieki joprojām dzīvo 100% policijas apsardzē līdz pat šodienai un nav izslēgts, ka šāds dzīves stils, viņiem būs vēl ilgi un ilgstoši. Redakcijas adrese Parīzē ir slepena un tajā izveidota arī “panikas telpa”, kurp redakcijas darbiniekiem jābēg, ja pēkšņi notiek nākamais atentāts.

Būt par izteikšanās un preses brīvības karognesēju nav viegli.

Kam īsti pieder šis izdevums?

Mediju īpašnieku tēma arī Latvijā ir daudzu “ekspertu” jājamzirdziņš, lai gan no mana viedokļa šim jautājumam nav tik liela nozīme mediju darbā kā daudziem “tas” joprojām liekās.

Charlie Hebdo redakcijas galvenajam redaktoram Laurent Sourisseau pieder 70% izdevuma akciju. Pārējo 30% īpašnieks ir izdevuma ekonomikas šefs  Éric Portheault. Tas nozīmē, ka teroristu uzbrukuma rezultātā abi kļuva par miljonāriem, jo akcijas, kas agrāk nenozīmēja gandrīz neko, tagad bija kļuvušas ļoti vērtīgas. Paradoksāli, ka šo procesu varēja novērot redakcijā, kas savos tekstos vienmēr cīnījusies pret kapitālu, naudu un republiku, jo vairums līdzstrādnieku bija 68. gada paaudzes aktīvisti.

Tāpēc nevienam nebija pārsteigums, ka martā Le Monde parādījās raksts, kurā Charlie Hebdo līdzstrādnieki pieprasīja sev tiesības iegūt savā īpašumā žurnāla akcijas un “caurspīdīgu” peļņas sadali. Daļēji prasības tika apmierinātas, taču arī šie pasākumi krīzi nenovērsa. Žurnālam bija grūti atrast labus karikatūristus bijušo līdzstrādnieku vietā un zaudējot šīs leģendārās personas, pamazām izgaisa arī paša izdevuma leģendārums.

“Sešu mēnešu likums” bija sevi pierādījis kārtējo reizi. Pēc ļoti dziļas traumas seši mēneši ir pārbaudes laiks. Pēc tam upuris vai nu nogrimst vēl dziļāk vai pārtop jaunā veidolā un dzīvo tālāk. Franču satīras žurnāla gadījumā laikā noticis pirmais – nepatīkamākais scenārija inscenējums: žurnāls vienā rāvienā kļuva bagāts naudas izteiksmē, taču bija zaudējis intelektuālo kapitālu, kuru nespēja aizstāt nekas. Arī nauda ne.

“Pēc atentāta mums bija jāturpina. Nedrīkstējām padoties. Taču būt spēcīgām nozīmē gatavību mainīties. Pieļaut, ka arī citiem var būt taisnība. To mēs nemācējām. Tāpēc Charlie Hebdo ir miris. Šodien mums vairs nav žurnāla Charlie Hebdo,” (no Patrick Pelloux intervijas BBC).

Šī pasaka ir ar bēdīgām beigām. Fināls apraujas un ir nepatīkami apzināties, ka līdzīgi mediju miršanas gadījumi novērojami arī mūsu pašu Latvijā pilnīgi bez preses brīvības karoga rokās.

Talantīgi cilvēki ir gandrīz neaizstājami.

Tā tas ir.

Mediji mirst, taču skaļi par to neviens nerunā arī pie mums.

Vai mirstošajiem tas palīdz?

 

 

 

Grāmata par Nilu Ušakovu pamācoša lasāmviela par draudiem preses brīvībai Latvijā

2013. gada 30. maijā

Tikko uzzināju, ka laista klajā žurnālista Leonīda Jākobsona grāmatas “Īstais Nils Ušakovs” elektroniskā versija, kuras pdf variants ir pieejams šeit. Ar žurnālistu Leonīdu Jākobsonu un viņa  interneta vietni www.kompromat.lv saistās pēdējo gadu lielākais skandāls, kas liecina par preses brīvības ierobežošanu Latvijā.

2011. gada decembrī, kad  partijas Saskaņas centrs politiķis Ušakovs organizēja pēdējā gadu masīvāko uzbrukumu Latvijas satversmē garantētai preses brīvībai, es uzrakstīju komentāru  Ušakovs jauc pēdas un novērš uzmanību no saviem kontaktiem ar Krievijas izlūkdienestu. Šis mans raksts ir ievietots arī Leonīda Jākobsona grāmatā.

Grāmata uzskatāmi liecina par politiķu un  varas iestāžu mēginājumiem traucēt žurnālista darbu, par varas resursu izmantošanu mērķu sasniegšanā un tāpēc tā būs labs  uzskates materiāls žurnālistikas studijām par metodēm, kādas izmanto politiķi, apdraudot demokrātijas pamatus Latvijā.

Papildinformācija:

Ušakovs jauc pēdas un novērš uzmanību no saviem kontaktiem ar Krievijas izlūkdienestu

Kāpēc Ušakovs cieši turas pie Putina un nicina Krievijas demokrātus?

Latvijas prezidents, Rīgas mērs un citi politiķi kā valsts drošības riski

Pazemojoša fotografēšana tiks sodīta. Vasarā jaunais likums šeit stāsies spēkā.

2012.gada 01.martā

Šodien pirmais marts.

Bulgāriem ”martiņička”, kas nozīmē, ka pie apģērba šodien jānēsā sarkanbaltsarkana lentes vai dzīpari. Tie liecina, ka pavasaris ir tuvu un ir gaidīts.

Tikmēr Zviedrijas valdība šodien parlamentam piedāvā likumprojektu, kas ierobežos fotografēšanu publiskajā telpā un pamatīgi sodīs par pazemojošu fotografēšanu.

Fotogrāfijas, kuras kompromitē kādu citu cilvēku turpmāk būs aizliegtas.

Tie, kas turpinās fotografēt vai filmēt savus klases biedrus, paziņas vai nemīluļus neētiskās situācijās, var nonākt aiz restēm un ”sēdēt” divus gadus cietumā.

Minētais likumprojekts ir zviedriem aktuāls jau ilgi un visu šo laiku saceļ valstī neparasti skaļu kņadu.

Žurnālistiem šķiet, ka tas ierobežos mediju darba brīvību.

Tieslietu ministre Beatrise Aska apgalvo, ka ” tā viss nebūšot” un, ka ”tā tas neesot domāts”.

–   Ar šo jauno likumu mēs nevēlamies ierobežot mediju darbu. Mūsu mērķis ir apturēt personas, kas apzināti, ļaunprātīgi nodarbojas ar slepenu citu cilvēku fotografēšanu vai filmēšanu ar mērķi – pazemot vai kompromitēt otru cilvēku kā personību, – uzsver ministre.

Pateicoties tehnikas straujai attīstībai, mums šodien tiek piedāvātas ļoti dažādas fotografēšanas un filmēšanas iespējas. Mazas fotokameras, mobilie telefoni dod  iespēju fotografēt un filmēt jebkurā dzīves situācijā, ikviena diennakts stundā.

Internets, savukārt, piedāvā vieglu un ērtu šo fotogrāfiju publiskošanu.

Līdz šim Zviedrijā bijuši vairāki publiski strīdi par slepeni fotografētu fotogrāfiju izplatīšanu internetā.

Runa ir, galvenokārt, par jaunu sieviešu slepenu fotografēšanu dušā vai guļamistabā un šo attēlu tālāku izplatīšanu tīmeklī. Bez ”upura” atļaujas.

Vairāki šādi ”skaļi gadījumi” ir nonākuši līdz tiesai, taču izrādās, ka šāda rīcība Zviedrijā pagaidām nav nelikumīga. Šis apstāklis sabiedrību ir satraucis un tāpēc tagad tiek gatavota likumu maiņa.

Zviedrijas valdība (jau vairākus gadus) mēģina panākt, lai kompromitējoša fotografēšana tiktu sodīta. Taču vienlaicīgi ir svarīgi, lai šāds likums neierobežotu žurnālistu, preses fotogrāfu un operatoru darbu, uzaugot publisko personu darbu atbilstību vārdiem.

–   Mēs cenšamies izstrādāt likumu tā, lai tiktu sodīti tie, kas to ir pelnījuši. Pagaidām ir samērā grūti novilkt līniju kas ir un kas nav akceptējams, – konstatē Beatrise Aska.

Tieslietu ministre cer, ka jaunais un pārstrādātais likums stāsies spēkā jau šovasar, ar 1. jūliju.

Jaunajā likumprojektā vairs nav runa par ” neatļauto/nepieļaujamo fotografēšanu vai filmēšanu” (kā tas bija formulēts iepriekš), bet gan par apzināti ”pazemojošu (indivīda cilvēcisko cieņu devalvējošu) fotografēšanu un filmēšanu”.

Formulējuma maiņa nozīmē, ka te ir runa par apzināti ļaunprātīgu rīcību, kad kāds indivīds vai indivīdu grupa tiek fotografēti vai filmēti pazemojošā situācijā un fotografētājs fiksē notiekošo ar mērķi izrēķināties ar saviem upuriem.

Vai konkrētā situācija ir vai nav pazemojoša – to nevar noteikt nedz upuris, nedz pats fotografētājs vai filmētājs.

To noteiks tiesa.

Iepriekšējā likuma priekšlikumā bija norādītās vietas, kurās nav pieļaujama filmēšana vai fotografēšana – privātos dzīvokļos, tualetēs, ģērbtuvēs vai tml. Tagad šī norāde ir likvidēta un tas nozīmē, ka pazemojoša fotografēšana var notikt visur.

Protams, ka šāds solis ir riskantas lamatas profesionālajam mediju darbam.

Taču no otras puses – katram cilvēkam ir tiesības kontrolēt kur un kā tiek izmantotas fotogrāfijas, kurās ”upuris” ir izmantots.

Nav noslēpums, ka nereti arī preses fotogrāfijas (fotogrāfa māksliniecisko meklējumu vārdā) izkropļo fotografējamā cilvēka seju – izmantojot tikai sejas epizodes, pārforsējot zoom vai  kā citi apzināti individualizējot fotografējamo personu fotogrāfijā, kas pēc tam tiek publicēta/izplatīta un būtībā ir fotografētās personas tiesību pārkāpums.

Visi zinām, ka slikts apgaismojums studijā ikvienu var padarīt vēl šausminošāku par ” pases bildi”, kas jau sen kļuvusi par sliktas fotogrāfijas apzīmējumu.

Šķiet, ka visiem fotogrāfiem un filmētājiem jāsāk pārdomāt kā turpmāk likt lietā savu kameru vai fotoaparātu vai mobilo telefonu.

Nepiesardzības gadījumā var iedzīvoties divos gados cietumā.

%d bloggers like this: