Speciāli TVNET
„Ar pavēli notriektā“ pasažieru lidmašīna Minskā, „strīpā“ noindētie spiegi ārzemēs liecina, ka diktatori sāk rīkoties aizvien bezkaunīgāk. Agrāk, aukstā kara laikā pretinieki esot uzvedušies „zināmā mērā džentlmeniski jeb solīdi, – uzskata bijušais krievu spiegs Sergejs Jarinovs rietumu žurnālistiem. Savā grāmatā (KGB-DGSE, deux espions face à face) viņš apraksta, kā tas viss tiek plānots, realizēts un aptumšots medijos. Šī ir otrā Jarinova grāmata par to pašu – krievu spiegu ikdienu dzimtenē un ārzemēs. Šodienas ikdiena vairs neesot ģeopolitisks šahs, bet primitīvs kautiņš. „Vladimirs Putins nav šahists, bet džudo cīnītājs. Ja kāds iedomātos uzsākt spēlēt ar viņu šahu un draudētu zaudējums, tad Putins vai nu apgāztu galdiņu vai arī pamēģinātu pretinieku noindēt spēles laikā“, – konstatē Jarinovs.
Kāpēc šodien viss notiek bezkaunīgi atklāti?
Ryanair piespiedu nosēdināšana viena žurnālista dēļ vairāk izskatās pēc impulsīvas, nevis pārdomātas un tālredzīgas akcijas. Nikna pļaukāšana un savējo iebaidīšana. Bijušo krievu spiegu indēšanas Lielbritānijā novērošanas kameru priekšā arī izskatās vairāk pēc draudiem konkrētām personām ārzemēs, nevis stratēģiskas darbības. Tie ir demonstratīvi uzbrukumi publiski, neslēpjoties. Zviedru avīzes „Svenska Dagbladet“ intervijā Briselē Jarinovs atklāj patiesību, ka tā tas arī esot. Viss, kas šādi tiek darīts, ir diktatoru izrēķināšanās ar cilvēkiem, kurus Putins vai Lukašenko uzskata par saviem privātajiem pretiniekiem. Caurmērā spiegi šodien esot mazāk profesionāli nekā bijuši agrāk, taču tā esot tikai viena monētas puse. Profesionāls aģents būtu braucis uz Lielbritāniju indēt „pārdomāti“, iegādājoties viltotu pasi un ierodoties maskētā veidolā. Šāda inkognito formātā krievu aģentam būtu izdevies noindēt Skripalus bez sekām. Taču spiegi nopirka parastas lidmašīnas biļetes no Maskavas uz Londonu, demonstrējās uz ielas un uzvedās tā it kā būtu tērpušies krievu armijas uniformā ar kalašņikovu pie sāniem. Kāpēc viss notika šādi? Tik atklāti un demonstratīvi? Tāpēc ka šī nebija slepena indēšana, bet gan publiska izrēķināšanās. Tā teikt – pārējo „nodevēju“, „spiegu“ vai „nelojālo varai“ iebaidīšanai. Ar domu – vienalga, kur jūs arī slēptos, Putins savus ienaidniekus visur atradīs un novāks.
Amerikāņu kolēģe, žurnāliste Anne Apelbauma interesanti komentēja izdevumā The Atlantic īru pasažieru lidmašīnas nolaupīšanas pasākumu Lukašenko uzdevumā. Pēc viņas domām ar šo diktators ir pārkāpis vēl vienu nerakstīt starptautiskās pieklājības kodeksu. Proti, lidmašīnas kapteinis nespēj iedomāties, ka komandas viņam dod nevis glābšanas dienests, bet politiķis. Savās interesēs apmuļķojot lidmašīnas apkalpi. Ja Lukašenko par šo rīcību nesodīs, tad visi lidojumi ar lidmašīnām turpmāk mums visiem kļūs vēl riskantāki un bīstamāki, jo pasaulē ir diezgan daudz nežēlīgu diktatoru un autokrātisku režīmu, kuri var iedomāties izrēķināties ar saviem ienaidniekiem tieši tāpat: ar varu pieprasot nosēšanos savās interesēs un upurējot pārējos lidmašīnas pasažierus.
Fašisma valstu atdzimšana
Vai ir korekti nosaukt šodienas Krieviju, Turciju vai Filipīnas par fašisma valstīm? Zinātnieku viedokļi nedaudz atšķiras. Daļa uzskata, ka šādi apzīmēt režīmus būtu „vēsturisks pārspīlējums“, turpretī citi domā, ka tas būtu ļoti pareizi, jo labāk izgaismotu totalitārās varas uzbrukumus demokrātijai un tās principiem.
Vēstures piesaukšana vienmēr bijis izdevīgs ierocis cīņā pret viedokļu pretiniekiem. Šo argumentācijas sviru kreisie izmanto pret labējiem un konservatīvie pret liberāļiem, „uzlīmējot tiem etiķetes“: staļinists, komunists, kreisais. Pagātne dažādas izpausmēs (reālajās un izdomātajās) turpina mūs vajāt. Nevienam nav noslēpums, ka vēsture ir komplicēta lieta, jo dažādi autori to apraksta atšķirīgi. Tie, kuriem ir pašiem sava pieredze no šiem laikiem, saprot, par ko ir runa. Jauniem cilvēkiem, bez privātas pieredzes pagātnes notikumos, aina var izskatīties pavisam savādāka. Kas tad ir fašisms?
Kāpēc fašisms šobrīd kļuvis no jauna populārs?
Šo jēdzienu plaši (un bieži kļūdaini) izmanto krievu valodā. Ar to apzīmējot visu, kas saistās ar otrā pasaules kara ienaidniekiem. Kā politiska kustība fašisms ir daudz precīzāks, nekā krievu valodā ar to pieņemts saprast. Tas nav vienīgi lamu vārds, ar kuru var apsaukāt visus tos, kas necildina Staļinu, otrā pasaules kara rezultātus un sarkanās armijas uzvaras, kā arī postsovjetisma nostaļģiju. Fašisms ir ideoloģiska kustība, kas radās tālu no Krievijas, pēc pirmā pasaules kara. Tā pirmsākumi (faktiski) meklējumi jau 19.gadsimta beigās Sicīlijā, kad strādnieku kustības revolucionārās grupas jeb tā saucamie fasci (fasci revoluzionari) sāka savu aktīvo grautiņu darbību. Fašismam nav sīki izstrādātas ideoloģijas. Nostādnes ir izteikti antiintelektuālas un instinktīvas, kas slavina nacionālismu kā visas tautas nepieciešamību. Pamatnostādnes ir sekojošas: visu nosaka vadonis, kurš zina, kā tautai dzīvot; valsts pakārto sev visus indivīdus un izveido piemērotu pārvaldes modeli, kurš izslēdz jebkādus sociālus konfliktus; valsts regulē ekonomiku, likumus, tiesu un ierobežo privātīpašumu; jūtas un patriotisms tiek vērtēti augstāk par intelektu un analītiskumu. Vai eksistē atšķirības starp itāliešu fašismu un vācu nacionālsociālismu? Jā eksistē. Itāliešu fašismā nav ideju par āriešu rases pārākumu, kuru izmantoja Hitlers. Lai gan abas ideoloģijas ir totalitārisma slavinātājas un balstās uz agresīvām kaujinieku grupām, uz valsti, kas 100% kontrolē savus iedzīvotājus, pārveidojot tos par kolektīvās idejas piekritējiem. Fašisma valsts ir hierarhiska un uzbūvēta pēc armijas modeļa – vadonis augšpusē un parastā tauta – apakšā. Fašismā ir četri virzieni: 1) bezkompromisu, 2) sindikālistu, 3) nacionālistu un 4) intelektuāļu grupējumi.
Kāpēc fašisms šobrīd kļuvis no jauna populārs? Šķiet, ka šobrīd (pēckrīzes un pandēmijas stresa apstākļos) tas piesaista kā teatrālā kustība un magnetizē ar savu „vīrišķību“, kas pieprasa varmācību un prasību pēc pārējo bezierunu pakļaušanās. To varējām novērot arī Donalda Trampa piekritēju starpā, all- right kustības uzplaukumā, attēlos, kuru laikā tika šturmēts Vašingtonas Kapitolijs utt. Tur bija redzama visa vajadzīgā fašisma revolucionāru anturāža: kažoki, bifeļa ragi, sejas ar kara krāsojumu, niknums vaibstos, naģenes, karogi un citas protesta detaļas ļoti atgādināja fasci revoluzionari Itālijā pirms 100 gadiem. Tātad fašisms bija, ir un būs vienmēr. Kā politiska kustība, kurā nodala „mūs“ no „viņiem“ jeb „pārējiem“. Tas uzplaukst brīdī, kad kāds apņēmīgs vadonis sāk konfrontēt savu grupējum ar pārējo tautas daļu. Solot laimi un pārticību, ar viltus ziņu teoriju palīdzību.
Optimisma cunami atplūdi
Kā tas varēja notikt, ka Krievijā pēdējo dekāžu laikā ķērusies pie fašisma kā „glābšanas riņķa“? Tāpēc, ka pēc PSRS sabrukuma, Krievijas attīstība nepiedzīvoja gaidīto uzplaukumu. Ja agrāk boļševiku valsts veģetēja uz okupēto provinču rēķina, tad tagad nācās savilkt jostas un iztikt bez Latvijas un Lietuvas biezpiena un Ukrainas kviešiem. Demokrātijas prieks, kas pārņēma Eiropu līdz ar Berlīnes mūra sabrukumu, ir sarucis. Ja vadonim neizdodas tas, ko viņš neprot (pacelt Krievijas ekonomiku un krievu labklājību), tad atliek meklēt vainīgo ārpus valsts. Tāpēc demokrātiskā kārtība un liberālais pasaules redzējums, kas izvirza priekšplānā indivīda, nevis kolektīva vajadzības, pašlaik piedzīvo atplūdus. Postsovjetisma zonā telpu sāk iekarot liberālismam naidīgi politiskie grupējumi, kas noraida starptautisko sadarbību, toleranci valstu starpā. Vieglāk tas izdodas zemēs, kurās demokrātijas pieredzei nav ilga vēsture. Tur ātrāk un straujāk nacionālisma sludinātāji un politiķi populisti uzbrūk tiesiskai valstij un pakļauj to savām interesēm. Protams, ka tas nav labi un novedīs pie kariem un cilvēku tālākas neiecietības vienam pret otru. Kā lai to paskaidro visplašākajām sabiedrības masām, kuras nevēlas dzīvot „jaunā Padomju Savienībā“, taču nenojauš, ka labējie tieši turp mūs visus ved?
Avangardā šim procesam mūs reģionā soļo Krievija ar Putinu pie stūres. Vairāki zinātnieki, to skaitā Jēlas universitātes vēstures zinātņu profesors Timotijs Snaiders nepārprotami apgalvo, ka Putina ideju pamatā ir fašistu loģika. Uzbrūkot Krimai, Putins ir „reabilitējis tieši tādu pašu aliansi, kādu izveidoja Hitlers un Staļins pirms otrā pasaules kara“. Pie kam šodienas Krievijā, pēc Snaidera domām, fašisma idejas ir kļuvušas par normu un pat modes lietu.
Krievija uz šo nostādni reaģē vecajā veidā („un kas par to!“). Kādā savā publiskās uzstāšanās reizē 2019.gadā Vladimirs Putins izskaidroja, Polija pati esot bijusi vainīga pie okupācijas. Esot sadarbojusies ar Hitleru un par to sodīta. Pēc tam Krievijas līderis tupināja apsūdzēt citas valstis par nacisma „glorificēšanu“ un vēstures patiesību ignorēšanu. Taču tai pat laikā viņš attaisnoja Molotova -Ribentropa paktu kā leģitīmu, jo diviem valdniekiem esot bijis vienkārši jāsadala savā starpā Eiropa.
Protams, ka Putina vēstures pasakas iekļauj vēl daudz citu nostādņu kas attaisno agresīvu ārpolitiku un to, ko realizējuši Krievijas vadītāji pirms viņa. Viena no pamata pozīcijām ir apgalvojums, ka sarkanā armija esot atbrīvojusi Eiropu, uzvarot karā 1941-1945 un tieši tāpēc nekādi nevarot būt fašisma reinkarnācija. Tas protams ir tikai apgalvojums, kas der Putinam. Realitāte ir pavisam cita.
Vai Krievija tomēr ir fašisma zeme?
Uz šo jautājumu cenšas atbildēt arī pretēja viedokļa paudēja Džordža Vašingtona universitātes Austrumeiropas attīstības pētniece Marlene Laruela, kura savā aktuālakā grāmatā ”Is Russia fascist? Unraveling propaganda east and west” (Cornell University Press) mēģina noskaidrot kas īsti notiek ar Krieviju un tās politisko sistēmu. Kā jau tas pierasts vairumam Austrumeiropas pētnieku, arī viņa izsakās par Krieviju netieši ar „mājieniem“. Viņas nostāja ir nepārprotama, ka visi nedemokrātiskie režīmi neesot fašistiski. Pēc viņas domām „liberālisms“ un “neliberālisms“ neesot pretnostatījumi, tieši tāpat kā nevarot teikt, ka Ķīna nav liberāla tikai tāpēc, ka ir totalitāra. Ja Putina Krievija skaitās fašistiska, tad, kā lai novērtē kustības, kas pašas sevi sauc par fašisma tradīciju tālāk nesējām, bet tomēr atšķiras no putinistu platformas.
Domāju, ka šāda nostāja ir diezgan izplūdusi, jo mēģina laipot starp pretējām nostādnēm, cenšoties izdarīt visiem pa prātam un nezaudēt iebraukšanas vīzu Krievijā arī šajos kategoriska imperatīva laikos.
Kāda ir jauno laiku postsovjetisko diktatoru Putina un Orbana nostāja? Viņi pārstāvot valsts klusējošo vairākumu un rūpējoties par savas tautas suverenitāti. Ar suverenitāti šeit tiek saprasta norobežošanās visās jomās, ieskaitot starptautiskās organizācijas (ES) un sadarbības programmas (PTU), ekonomisko suverenitāti, protekcionismu, nostāšanos pret brīvo tirdzniecību un atvērtajām robežām, kultūras suverenitātes un „tradicionālo vērtību“ aizstāvību. Pret multikulturālismu un minoritāšu tiesībām.
Interesanti, ka Putins nekad nav pieņēmis visas populistu nostājas, piemēram, to, ka krievu tauta viņa vadībā nostāja pret korumpēto un izvirtušo „pasaules varas eliti“, kas ir izplatīts sauklis šodienas antivakseru un visa veida populistu, trampistu vidū. Nē, Putins paliek pie vecā un pārbaudītā staļinisma saukļa, ka valsts intereses ir arī krievu tautas intereses, nevis otrādi.
Kāda tad ir šodienas Putina ideoloģiskā platforma? Tas ir vairāku dogmu savārstījums, kas sastāv no pretrietumu retorikas sovjetisma stilā, nostaļģijas pēc Padomju Savienības „labajiem laikiem“ un žonglēšanas ar konservatīvām vērtībām postsovjetistu stilā. Kā bāze funkcionē revidēta vēsture un plakātpatriotisma slavināšana.
Marlena Laruela uzskata, ka Krievijā trūkst šādas tipiskas fašisma valsts pazīmes: a) masu mobilizācija jauna veida cilvēka veidošanai (propaganda un aģitācija); b) masu indokrinizācija pateicoties masu medijiem un valsts aktivitātēm,; c) vienpartijas valsts sistēma; d) valsts pārvaldes sistēmas pakļaušana ultranacionālismam. Pēc viņas domām Putins ir tikai un vienīgi diktators un viss. Viņa lēmumi un valsts vadība neesot ideoloģiski motivēta rīcība. No kaimiņvalsts rakursa raugoties, situācija Krievijā tomēr izskatās citāda, nekā Džordža Vašingtona auditorijā. Jau sen zināms, ka Kremlis (ar Putina roku) atbalsta franču Front National (šodien – Rassemblement National), Itālijas Lega Nord (šodienLega), un vācu Alternative für Deutschland. Tātad viņam ir konkrēta ideoloģiska nostādne un tāpēc Krievijas vadoni nevar uzskatīt par „vienkārši diktatoru un viss“, bet gan kā līderi Eiropā liberālās pasaules kārtības apkarošanai. To skaitā cenšoties iznīcināt Eiropas Savienību un ar to saistītās vērtības. Ieskaitot feminismu un minoritāšu tiesības.
Vēsture neatkārtojas, bet atbalsojas
Protams, ka bez ideoloģiskas bāzes, putinisma stabilizācija nebūtu bijusi iespējama. Te jāpiemin Aleksands Dugins, kā neofašistiskās jaunās eirāzijas ideoloģijas radītājs un krievu filozofs Ivans Iļjins, kurš starpkaru laikā aizrāvās ar nacionālsociālismu un saglabāja uzticību šai nostādnei arī vēlāk. Dugins bija tas, kurš izveidoja ideoloģisku saiti starp eiropiešu labējiem nacionālistiem un Krievijas komunistu Genādiju Žuganovu un nacionālistu Vladimiru Žirinovski. Vai Putins citē arī šos abus neonacisma klasiķus? Nē, izvairās to darīt tieši. Vairāk akcentējot valsts nevis fašisma konspirācijas kārti.
Protams, ka apvainojums par fašismu krievam ir nāves grēks. Katru 9. maiju caurmēra krievs tiek pārliecināts par to, ka ir cīnījies uz uzvarējis fašismu kā deviņgalvu pūķi un visa apkārtēja pasaule par to joprojām viņam ir pateicību parādā. Sabiedroto pienesumu kara uzvaras nodrošināšanā Maskavā ir pieņemts noklusēt. Tāpēc fašisti var būt tikai citi, nevis krievi paši.
Piemēra Grieķijas parāda krīzes laikā 2009.gadā grieķu nacionālisti vainoja notikušajā Vāciju un Angela Merkele tika salīdzināta ar Hitleru. Jo viņa pieprasīja korupcijas apkarošanu Atēnās un sakarīgu budžeta nodrošinājumu. Kad Merkele sāka kritizēt Erdogana autoritārās valsts izlēcienus, tad atkal viņu Erdogana sekotāji kariķēja kā fašisti. Tieši tāpat Kremļa propagandā izkrāso Ukrainu pēc Krimas okupācijas un 2014. gada martā arī pats Putins nenoturējās un uzvēra, ka Ukraina esot valsts, kurā pie varas „nacionālisti, neonacisti, rusofobi un antisemīti“. Tieši šajā laikā krievu armija iesoļoja Krimā un austrumu Ukrainā.
Kā redzams – visi citi ir fašisti, tikai krievi tādi „nevar būt“.
Vēsture neatkārtojas, bet atbalsojas. Ja Vācija ir to pamanījusi, tad Kremlis izliekas neredzam. Tikmēr fašisms jau sen ir ienācis viņu telpā un to pārņēmis.