”Wogan” sindroms Latvijas publikā nav mūsējais jeb Eirovīzija 2016 var sākties

eurovisonstockholm2

Šovakar gludinām galdautu, bīdam krēslus un kārtojam ziedus vāzē, lai sasaucas ar aiz loga plaukstošajiem ceriņiem. Draugi ieradīsies pēc 20.30, tikmēr pagūšu uzrakstīt viņiem un jums šī gada Eirovīzijas fināla apskatu.

esc1

Live från finalen i Eurovision Song Contest 2016 från Globen 

Stokholma šim festivālam gatavojas ar lielu sajūsmu, tāpat kā mēs saviem dziesmu svētkiem. Jā, tas ir interesanti, ka viena daļa EBU dalībvalstu uztver šo festivālu kā klaunādi, bet citi kā lielisku iespēju un vēl trešie kā modernās mākslas lielisku izpausmi. Zviedri un pārējie skandināvi pieder trešajiem un patiešām priecājas, ka var uzņemt eirodziesmu šogad pie sevis ziedu piebārstītajā Stokholmā. Karaļa parka japāņu ķirši birdina nost pēdējās ziedlapiņas, bet ābeles, plūmes un kastaņi steidz izvērsties cik nu spēj un ceriņi tūliņ uzsprāgs savā krāsu bagātībā. Latvijā ir tieši tāpat. Pie gājēju pārejām monotonā krikšķošā signāla vietā tagad var noklausīties Monsa Zelmerlova pērnā gada uzvarētājdziesmas frāzes. Sabiedriskajā transportā skan arī citas zviedru dziesmas, kas uzvarējušas iepriekšējos eirodziesmas festivālos.

Festivālā arī šogad piedalās Austrālija, kuras skatītāji rūpīgi seko  tiešlaidei pa nakti. Kā novērotāji pieteikušies: Brazīlīja, ASV un Ķīna.  Organizētāji saka, ka tālāk vairs neesot kurp iet, esošās 42 dalībvalstis esot šī festivāla ”sāpju robeža”. Vairāk dalībnieku nedrīkstot ņemt pretī, citādi iznāks ”Vispasaules vīzija”.

Vispār – neskan slikti, vai ne?

Komentējot Lielbritānijas dziesmu pieskāros ”Wogan efektam”, kas ir radis savu izpaudumu arī Latvijā. Tagad ir skaidrs, no kurienes Latvijas kultūras ”elite” iemācījusies raukt degunu Eirovīzijas dziesmu konkursa virzienā un vesela paaudze ir pazudusi šim notikumiem pie Latvijas TV ekrāniem. Komentārs televīzijas raidījumam ir ļoti svarīgs. Vienu un to pašu notikumu var komentēt kā muļķību vai kā ģeniālu atklājumu, viss atkarīgs no komentētāja kompetences un attieksmes. Tas, ka angļu valoda mums daudzās jomās ir atklājumu atslēga, nav noslēpums. Taču bieži nav iespējams ieskaidrot, ka briti tomēr nav visgudrākā nācija pasaulē un ir lietas, kuras arī viņi nesaprot un nav īsti gudri sekot tiem, kas apmaldījušies. Tāpēc mēs šovakar neslēgsim iekšā nedz BBC, nedz Latvijas Televīzijas komentāru un sekosim šim finālām skandināvu skaņu režijā. Labu veiksmi un patīkamu skatīšanos kopā ar mums!

 

  1. Beļģija: Laura Tesoro – ”What’s The Pressure”. Beļgiete sāk pirmā un pagaidām nekā īpaši nav palikusi prātā. Diskomūzikas parodija ar ”duracell-zaķiem” šodienas stilā mūs īpaši neuzrunā. Jauka meitene, bet tas arī viss.

 

  1. Čehija : Gabriela Gunčíková – ”I Stand”. Pēc ilga pātraukuma un iepriekšējās 31. – 40. vietai Eirovīzijas finālos, kas notikuši agrāk, Čehija beidzot piedalās, ir izrāvusies un iekļuvusi finālā. Mazliet pārsteidz tas, ka Karela Gota dzimtene izvēlējusies šim konkursam nopirkt dziesmu no zviedriem. Arī dziesmas uzvedums par 90% atgādina zviedru dziedātājas Vikorijas šovu šī gada eirodziesmas atlasē Stokholmā. Tieši tas pats: lēna balāde, baltā kleitā, kas kalpo kā ekrāns. Nav nekā jauna. Simpātiska meiča, bet diezzin vai līgavas kleita un daiļā āriene palīdzēs čehietei uzrāpties pietiekami augstu Eiropas popmūzikas olimpā. Taču – lai veicas! 🙂

 

  1. Holande :  Douwe Bob – ”Slow Down” – bītlu stilā. Ar pulksteni, kas iet uz atpakaļ. Kaut kāda maģija ir šim nīderlandiešu piegājienam, taču augsprātība un snobisms piešķir nelāgu auru retro tulpei, kas uzziedējusi nedaudz par vēlu. Nezin, vai izdosies. Redzēsim.

 

  1. Azerbaidžāna: Samra – ”Miracle” ir kārtējais zviedru mūzikas, dejas un vokālās mākslas paraugdemonstrējums. Septīto gadu pēc kārtas šī ”naftas valsts” pērk no zviedriem pilnu komplektu, ieskaitot PR pakalpojumus un šādi viņiem izdodas tikt Eirovīzijas augšgalā un pat vienu reizi ir izdevies uzvarēt. Šogad Samra kopē pērnā gada Zelmerlēva uzstāšanos. Zviedru dejotāji ir perfekti, kā parasti. Ja Samra neklakšķinātu pirkstus pa mikrofonu tuvplānos, tad varētu arī skatīties. “Armēņu Bejonce” cenšas, redzēsim vai stress šovakar viņu uz skatves nenogalinās.

 

  1. Ungārija : Freddie – ”Pioneer”. Fredijs esot ļoli gara auguma: 1,93 cm. Dzied kā šamanis, piesitot ritmu ar kreiso kāju un sinhronizējot takti ar otru bungotāju, kas rībina (kā traks) otrā skatuves stūrī. Trīs kora zēni izskatās kā importēti no Dresmana veikala un svilpo strazdu balsis. Jautri, bet tas arī viss.

 

  1. Itālija: Francesca Michielin -”No Degree Of Separation”. Svaigs gurķis uz Eirodziesmas saldumu galda. Klasisks skaņdarbs, korekti izpildīts, modernā stilā. Frančeska ir morāla uzvara, taču diezzin vai uzziedēs kā šī festivāla roze, jo lielās valstis, kas piedalās tikai finālā, parasti zaudē tieši tādēļ, ka nav redzētas iepriekš uz skatuves cīnoties. Lai Itālijai veicas!

 

  1. Izraēla: Hovi Star – ”Made of Stars”. Stilā precīzs, Svarovska kristālu gaismā mirdzoša zilā zvaigzne, zelta lietus un labi niansētas frāzes. Laba balss, taču Hovi mani nokaitināja aizvadītā pusfināla laikā, vicinoties ar karogu raudījuma vadītājiem pa priekšu. Labs kameras darbs, panorāma un grafika korektā statusā. Samēģināts un nevainojami košs.

 

  1. Bulgārija: Poli Genova – ”If Love Was A Crime”. Atkal nopirkuši dziesmu un dejotājus no zviedriem. Labs refrēns un refleksu ritmika patiešām atmaksājas, kaut arī refrēna teksts tiek dziedāts bulgāru valodā. 🙂 Zili pelēkā grafikā atrstrādāta, dziedātāja labi atsaucas kameru acij un spēj pateikt ko ar dziesmu domājusi darīt. Nezin kāpēc viņa paliek atmiņā. Malacis, Poli! Turies!

 

  1. Zviedrija: Franss -”If I Were Sorry”. Mazais Franss no Zviedrijas rietumu krasta dzied klusināti un it kā kautrīgi, bet tieši ar šo manieri apbur publiku. Viņa garie mati un romatiskā pieeja mūzikai ir pusaudža trumpja dūzias arī šajās sacensībās. Mamma no Zviedrijas, tētis no Āfrikas, bet viņa dziesma jau tagad ir radio hīts visā pasaulē. Nedomāju, ka Franss uzvarēs, taču viņa nospiedums Eiropas dzirdīgajā ausī paliks.

 

  1. Vācija: Jamie – Lee – ”Ghost”. Nezinu, kāpēc Vācijai nekad neizdodas parādīt ko labu un sakarīgu. Arī šoreiz atbraukusi meitene, kas ir vai nu Lolita vai Alise Brīnumzemē ar savādu galvas rotu, kas neko neizsaka. Man nav ko teikt, jo Bjorku viņa man nekādi neatgādina. Vienkārši žēl, ka tā. Bēthovena zeme, kas ar Tevi? Saņemies.

 

  1. Francija: Amir – ”J’ai cherché”. Zobu ārsts no Francijas izskatījās ļoti koši videoierakstā, kurš ”dzīvojās” pa mūsu datoriem pirms festivāla. Vasaras atvaļinājuma balāde jeb dzirdes konfekte. Bauda kā no lēta sarkanā vīna un efekts kā vecam, lādzīgam sunim. Dzīvajā viņš ir mazliet nedrošs. Spraunais dzīvīgums no mēģinājumiem izskatās kaut kur nozudis. Daudzi uzskata, ka Francija šogad uzvarēs. Es gan par to neesmu 100% pārliecināta, jo viss būs atkarīgs no tiešraides efektiem, kas mums tiks parādīti šovar. Var izdoties un var iebraukt grāvī.

 

  1. Polija: Michał Szpak – ”Color Of Your Life”. Lielisks fons, par to poļi ir parūpējušies. Gaumīgs dzīves krāsu piedāvājums. Pats dziedātājs ir vampīra, sūra roka dziedātāja un admirāļa – mīma krustojums. Sarkanā frencī ar labu balsi. Man patīk. Kā jums?

 

  1. Austrālija: Dami Im – ”Sound of Silence”. Dienvidkorejieti no Austrālijas uzskata pa šīgada galveno favorīti. Dami izdodas nodziedāt savu dziesmu vokāli labi, sēžot kā lellei uz melna kluča. Balāde un stīvā kleita šķiet gigantiskas (par lielu!) tik mazai, muzikālai meitenei. Taču mūziķe viņa ir un profesionālismu jūt katrā niansē.

 

  1. Kipra : Minus One – ”Alter Ego”. Zviedru mūzika. Solists ar savām caururbjošajām acīm magnetizē TV kameras un šīs acis mūzikai kalpo kā antenas. Ģitāristam zila bārda un režisoram lieliski kopplāni. Labi samēģināts fināls. Var notikt brīnumi! 🙂

 

  1. Serbija: Sanja Vučić ZAA – ”Goodbye (Shelter)”. Serbija nepārsteidza ne ar ko. Skarba balāde, kādu šogad ir daudz. Balkānu ciešanas un vīrietis svārkos. Vēl viena ”Molitva”? Runa šeit ir par ”Stambulas konvenciju” un tāpēc uz skatuves pietrūkst mūsu Tieslietu ministrijas džeku ar brillēm uz deguna, kas varētu lieliski simbolizēt lielākā ļaunuma iemiesojumu. Slāvu balsojums laikam izskaidro šīs dziesmas nokļūšanu līdz finālam.

 

  1. Lietuva: Donny Montell – ”I’ve Been Waiting for This Night”. Labs, vidēji lēns šlāgeris ar puišeļu horeogrāfiju finālā, kas magnetizē ar savu firivolitāti un labo studijas grafiku. Donijs labi skatās kamerā un uzrunā mūs. Ir kontakts ar skatītāju. Malači, lietuvieši – nostrādājuši!  Negaidīti laba uzstāšanās. Zviedru dziesma ir izdevusies arī lietuviešu izpildījumā.

 

  1. Horvātija : Nina Kraljić – ”Lighthouse”. Horvātija žilbina ar kleitu un apņēmību. Dziesma zem ūdens ar kimono kā laivu. Labs studijas apgaismojums un kameras zibina kā lapsenes. 22 vieta?

 

  1. Krievija: Sergejs Lazarevs -”You Are The Only One”. Par Krievijas dziedātāju zviedri ir pārliecināti kā par uzvarētāju, jo Kremlis šoreiz nopircis no zviedriem pilnu paketi : dziesmu, horeogrāfiju, dejotājus, fona vokālistus un PR pakalpojumus. Numurs pieprasa vertikālu rāpšanos, un vienreiz viņam mēģinājumā izdevās novelties no augstumiem. Cerams, ka šovakar uzrāpsies un viss izdosies, taču ”mafīgā” grafika ar spārniem un zibeņiem mani neuzrunā. Dziedātājs pats izskatās noguris no dzīves un rāpšanās. Kaut kas šeit nefunkcionē. Nedomāju, ka uzvarēs. Taču…viss var gadīties.

 

  1. Spānija: Berei – ”Say You!”. Spāniete patīk daudziem. Taču viņas numurs ir maz redzēts un kā jau ”lielajai valstij”, kas nepiedalās atlasē, būs grūti vienā rāvienā iekarot Eiropu. Redzēsim.

 

  1. Latvija : Justs – ”Heartbeat”. Latvijas Justs pusfinālā trakoja pa skauvi un neskatījās uz mums. Aminatas elektroniskā balāde ir stilīga un uzrunājoša. Viss atkarīgs no tā kā Justs izturēsies uz skatuves. Ja turpinās ignorēt mūs skatītājus un raudzīties ar kucena acīm nezināmā virzienā, tad laime var paslīdēt garām. Cerēsim, ka izdosies!:)

 

  1. Ukraina: Jamala – ”1944”. Ukrainiete vālē smagu balādi par Krimas tatāru deportācijām Staļina laikā uz Sibīriju. Vizuāli viens no skaistākajiem skaņdarbiem šogad finālā. Zelta koks fonā ir simbolisks un magnetizējošs. Laba aura un harizma plūst kā strauts no kalna. Skaisti!

 

  1. Malta : Ira Losco – ”Walk On Water”. Atkal zviedru gabals ar Moliju Pētersoni kulisēs. Iet pa ūdeni un kājas paliek sausas kopā ar zviedru balstiem. Marayas Kerry stilā ieturēta dziesma ar vīrieti fonā, kas ripinās pa grīdu kā Lorēnas dziesmā. Viss kaut kur redzēts vai dzirdēts. Dziedātāja ir 4. grūniecības mēnesī un bēbis laikam dzied līdzi. Lai izdodas! 🙂

 

  1. Grūzija: Nika Kocharov & Young Georgian Lolitas – ”Midnight Gold”. Atkal zviedru dziesma, taču gruzīnu izpidījumā. Man tas šķiet ļoti savāds kokteilis – taču noklausāms (kā izrādās). Dziesmas autors ir tas pats, kurš iedeva Lorēnai ”Euphoria”. Tagad Gunarsons startē ar gruzīņiem un Kipru. Lieliska skatuves grafika, īpaši kaleidoskops. Ja nebūtu šī lieliska ekrāna grafika, dziesma neko neizteiktu. Paldies TV!

 

  1. Austrija : ZOË – ”Loin d’ici”. Cukursaldā lelle no Austrijas Zoja dzied franču valodā un izskatās pēc pasaku princeses, kas prot dziedāt. Balss ir lieliska, taču visu sabojā Princeses imidžs. Pelnrušķīte ballē. Princis tā arī neatnāk. Nē, paldies.

 

  1. Lielbritānija: Joe and Jake – ”You’re Not Alone”. Lielbritānijas dziesmu daudzi mēģna traktēt ar gaidāmo jūnija referedumu ”jā” vai ”ne” Eiropas Savienībai. Taču runa šajā gadījumā nav tikai par politiku, bet par pretrunu starp pieņēmumu, ka briti ir ”popmūzikas citadele”, bet kopš 60. gadiem nespēj uzvarēt Eirovīzijas mačos. Viens no iemesliem ir kādreizējā BBC komentētāja Terry Wogan sindroms. No 1971. – 2009. gadam viņš uzsvērti ironiski un sarkastiski kometēja šo gadskārtējo pasākumu Lielbritānijas publikai un panāca sabiedrības ironisku un noraidošo attieksmi pret pašu pasākumu ”kā tādu”. Liekas, ka pēc neatkarības atjaunošanas līdzīgu praksi praktizēja arī Latvijas Televīzija savos komentāros apzināti vai neapzināti norokot Eirovīzijas TV maija festivālu kā lielu muļķību un nekam nevajadzīgu pasākumu, kurā ”nevar uzvarēt” un ”viss balsojums ir tikai politisks”. ”Ja 28 gadus TV komentētājs visiem spēkiem cenšas publikai pierādīt, ka Eirovīzija ”nekas nopietns” nav, tad šāda sēkla tiek iesēta sabiedrības apziņā un nav ko cerēt, ka situāciju varētu strauji mainīt”, – komentēja britu neveiksmju iemeslus zviedru Eirovīzijas ģenerālis Kristers Bjorkmans – ”Voganam izdevās iestāstīt veselai britu paaudzei, ka Eirovīzija ir jautrs, muļķīgs pasākums jeb kičs, kuram nav nekādas jēgas un nozīmes”. Tāpēc britu gabalam lielas izredzes nav. Nedz mājās, nedz Eiropā.

 

  1. Armēnija : Iveta Mukuchyan – ”LoveWave”. Iveta ielīdusi spožā zeķubiksē kā peldkostīmā un ar šo mazliet atgādina puķuvāzi, kurā pērn bija iestūķēta Latvijas Aminata. Bejonces stila dziesma uz spožu hologrammu fona. Labi. Lai paliek.

 

Tā vairāk nav laika.

Uz tikšanos rīt, vērtējot notikušo!

 

 

 

 

 

 

 

 

Kremļa cenzors Ušakovs

Putins kaki un Ušakovs TVNet bilde

Speciāli TVNet.

Kremļa staļļos (1) izauklētās pseidosociāldemokrātiskās partijas (2) Saskaņa boss Nils Ušakovs šajās dienās saņēma triecienu no Latvijas Temīdas (3), kas noraidīja prasību pret šo rindu autori un ziņu portālu TVNet par to, ka mēs, izsakot viedokli, ka Saskaņa cenšas iekļaut Latviju Putina režīma impērijas sastāvā, esot laupījuši Ušakova partijas godu un cieņu.

Tagad skaidrs, ka neko Saskaņai neesam nolaupījuši. Drīzāk gan viņi ir uzspieduši mums nevajadzīgu skaidrošanos par tēmu, kas demokrātiskā sabiedrībā komentārus neprasa, jo publicists var paust savu viedokli, balstoties uz faktu analoģijām un lietojot mākslinieciskus izteiksmes līdzekļus.

Tātad naudu, viedokļa atsaukšanu vai atvainošanos Ušakovs no mums nesaņems. Toties viņa partijai būs izdevumi, gan sedzot mūsu izdevumus tiesāšanās procesā, gan maksājot algas savējam – Jāņa Dzenuškāna juristu kantorim. Latvijas Taisnības Dieviete nostājās vārda un preses brīvības pusē, neļaujot Nilam Ušakovam sabradāt brīvās Latvijas demokrātiskās vērtības.

Lasītājiem, kuri vēlas atsvaidzināt atmiņu un uzzināt, kuri TVNet raksti ļoti nepatika Ušakovam, piedāvājam atsauces nākamajā rindkopā.

Vai Ušakova partija Saskaņa darbojas kā Kremļa «zaļie cilvēciņi» Latvijā?

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs: 9. jūnijā Talsu rajona tiesai būs jāizlemj, vai man ir tiesības uz savu viedokli par prokremlisko partiju Saskaņa

 Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Goliāts pret Dāvidu

Demokrātisku valstu vadošās partijas nemēdz boksēties ar atsevišķiem žurnālistiem par viņu viedokļu saturu apskatos vai komentāros. No publisko attiecību viedokļa šāda rīcība nav nedz konstruktīva, nedz mērķtiecīga. Goliāta «uzrūcieni» Dāvidam nesēj simpātijas arī publiskajā domā. Tāpēc Saskaņas cītīgā tiesāšanās ar vadošajiem latviešu žurnālistiem nāk par sliktu iniciatīvas autoram pašam.

Jābrīnās, kāpēc «saskaņieši» turpina šo absurdo praksi, cenšoties sistemātiski iebiedēt brīvos medijus, tiesājoties un pārsūdzot spriedumus. Tas dod ieganstu man un kolēģiem dziļāk uzrakņāt Saskaņas ēnas puses kritiskā diskursā, kas nekad nav laba reklāma, nevienā situācijā. Man ir aizdomas, ka žurnālistu vajāšanas ideju Saskaņas līderi būs patapinājuši no putiniskās Krievijas, kurā par mediju brīvdomību daudzi kolēģi jau samaksājuši ne tikai ar tiesas cenzūras žņaugiem, bet pavisam reāli ar savām asinīm. Turklāt šis nav vienīgais Kremļa ideoloģijas pakaļdarinājums Latvijas reālpolitikas praksē. Ir vēl arī citi.

Kā Ušakovs uzspiež mums Kremļa dienas kārtību

Savos iepriekšējos rakstos (Ušakova partijas rīcības izprovocēta) biju spiesta minēt vairākus faktus, procesus, kas piedāvāja man ieganstus, lai izdarītu secinājumus par Saskaņas atkarību no Kremļa. To skaitā gan partijas līdera rīcību, gan Krievijas zinātnieku, politologu, Krievijas vēstnieka, Latvijas augstāko amatpersonu, pasaules preses secinājumus par šo prokrievisko un prokremlisko4 partiju Latvijas politiskajā spektrā.

Šoruden jebkurš Latvijas pilsonis pats ar savām acīm un ausīm varēja atkal pārliecināties, ka man ir taisnība – šāda ietekme pastāv. To apliecināja Kremļa stila «tikumības likums», kuru Saskaņas deputāti ieviesa arī Latvijā.

Kremlis kā autoritāra, fašistiskam režīmam ļoti tuva vara, cenšas iegūt kontroli pār pilsoņu prātiem, direktīvi norādot tautai, kas ir pareizi, kārtīgi, kas ir patriotiski un tikumiski. Putinaprāt viss, kas nāk no Rietumu civilizācijas, ir slikts, pūstošs, nejēdzīgs un noliedzams. No Kremļa ideologu viedokļa šie apzīmējumi attiecināmi gan uz personu brīvību, gan arī uz demokrātiju un tās tikumiem vispār. Tāpēc Kremlis pēdējā laikā veicis vairākas Krievijas likumu izmaiņas, kuras sāk strikti regulēt ne tikai savu iedzīvotāju rīcību un uzvedību, bet arī domāšanu.

Cenšoties noteikt, pat kādu leksiku drīkst vai nedrīkst izmantot mākslā un kā komunikācija cenzējama skolās, medijos un internetā.

Grūti nepamanīt, ka tieši tās pašas aktivitātes aktivizē arī Nila Ušakova vadītā partija Saskaņa Latvijā. Ja «kaut ko» izdomā Putins un ievieš kā obligātu normu Krievijā, tad nekavējoties seko mūsu putinistu atdarinājumi tepat uz vietas Latvijā. Rezultātā – apzināti vai neapzināti Kremļa izvirzītā «dienaskārtība» (kuru savā ideoloģiskajā ekipējumā jau sen pieņēmusi Saskaņa) pratusi veiksmīgi apvest ap stūri pat Latvijas parlamentu, kas mūsu valsts likumos ieviesa Rietumu demokrātiskai civilizācijai neraksturīgas totalitāras normas, kuras šobrīd ierobežo ne tikai vārda brīvību, bet arī veselo saprātu. Tādējādi Kremlis ar Ušakova partijas palīdzību, izmantojot lētticīgus deputātus no nacionāli konservatīvā spektra, panāca tā saucamo tikumības normu ieviešanu Latvijas izglītības sistēmā, kas faktiski ir būtiska Kremļa uzvara šodienas Latvijā.

«Labu gribot», tika nobruģēts ceļš uz elli ar Krievijas «lekāla» palīdzību.

Plakātu cenzūra Kremļa stilā

Šoruden bijām liecinieki, kā Ušakovs demonstrēja Kremļa vērtību sargsuņa lomu vides reklāmā Rīgā. Viņš burtiski un paklausīgi izpildīja Krievijas cenzūras normas, kas aizliedz publiskajās vietās (šoreiz vides reklāmās) pieminēt viendzimuma attiecības. Jo Krievija to sauc par homoseksuālisma propagandu, kas tur ar likumu ir aizliegta. Latvijā, tāpat kā Eiropas Savienībā, nav šādu minoritātes diskriminējošu likumu.

Taču plakāti tika steigšus aizvākti. Vai tad Rīgas vadība nezina, ka Latvijā (kā jau Eiropas Savienībā) nav šādu minoritātes diskriminējošu likumu un nav normu, kas aizliegtu cienīt citādos? Tieši pretēji, mēs respektējam iecietību pret visām minoritātēm, invalīdiem, HIVslimniekiem, homoseksuāļiem, kuru tiesības joprojām ir ierobežotas, un šo tiesību aizstāvība bija arī konkrētās reklāmas kampaņas mērķis.

Turklāt šajā konkrētajā gadījumā tika izmantota pārbaudīta padomju režīma demagoģijas metode. Saskaņas izpildpersona televizorā paziņoja, ka esot bijuši vairāki «darbaļaužu zvani», kas aicinājuši šos plakātus noņemt. Propagandas teorijā šo metodi sauc par «vēstuļu fabricēšanu», kad idejas autors pats saražo «tautas balsi» un piedāvā neesošu masu viedokli kā neapgāžamu argumentu. Plakātus aizvāca. Tieši tāpat, kā tas būtu noticis šodienas Putina Krievijā. Taču tagad tas notika pie mums – tepat Latvijā.

Šis notikums pierāda, ka lielākā Latvijas partija piespiež mūs Rīgā dzīvot pēc profašistiskās kaimiņvalsts Krievijas noteikumiem un modeļa. Afišas un «tikumība» ir tikai detaļas lielākā projektā, kuram noteikti sekosim arī turpmāk.

Interesanti, ka Saskaņa, kas sevi dēvē par sociāldemokrātisku, pat nav pamanījusi, ka sociāldemokrāti vienmēr aizstāv apspiestos un vajātos un vienmēr nostājas arī homoseksuālo cilvēku pusē. Eiropas Sociāldemokrātisko partiju programmās ir paragrāfu paragrāfi par to, ko partijas darīs seksuālo minoritāšu tiesību jomā un to atbalstam. Taču šādas sadaļas, šķiet, nekad nebūs Ušakova partijas programmā, jo tā nav sociāldemokrātiska, bet gan Kremļa ideoloģijas partija?

Ušakova cīņa pret Maidanu

Izskatās, ka Nilam Ušakovam un Saskaņai sāp Ukrainas ceļš uz Rietumiem un tās bēgšana no Krievijas lāča ķetnām. Tās simbols ir Maidans, kuram veltīto fotoizstādi kāds ukraiņu fotomākslinieks rādīja Rīgas centrā nesen. Oktobrī. Mēs, protams, varam trīs reizes minēt, kāpēc Rīgas Domes vadība tik savādi tika vaļā no šīs viņiem uzkrītoši nepatīkamās izstādes.

Lai aizvāktu šo izstādi, tika noorganizēta autora sakompromitēšanas kampaņa, izstāde netika apsargāta (to dienā un naktīs demolēja prokremliski huligāni), un līdz ar to izdevās ar to nomelnot pašu Maidanu kā Ukrainas brīvības cīņas simbolu.

Pasākums pret izstādi tika veikts Krievijas ārpolitiskās propagandas aģentūras Sputnik un TV stacijas Russia Today (RT) labākajās tradīcijās, iesaistot arī latviešu, krievu un angļu žurnālistus no Latvijas sabiedriskajiem medijiem, kas cītīgi reproducēja Kremļa «Gebelsa» – Kiseļova kantoru pamestās propagandiskās klišejas un Krievijai neizdevīgu viedokļu autoru kompromitēšanas metodes. Hiperbolizējot no konteksta izrautu frāzi, kuru esot teicis izstādes fotogrāfiju autors, ar lupu meklējot viņa darbos gan autortiesību pārkāpumus, gan piesienoties citiem nebūtiskiem faktiem, Ušakovs un viņa štābi (ieskaitot pat kārtības uzturētājus) radīja iespaidu, ka tiek darīts viss, lai jēdziens Maidans kā Ukrainas brīvības simbols pazustu no Rīgas ielām. Un pazuda arī.

Analizējot Ušakova sociālos kontus un Ušakova kontos tiražētās publikācijas ne tikai latviešu un krievu, bet arī angļu valodā, šajā gadījumā var manīt, ka Ušakova/Kremļa ieroči tika mērķēti pamatā pret ārlietu ministru Rinkēviču kā būtiskāko šķērsli Krievijas interesēm Latvijā, kas ļāvisUkrainas brīvības simbolam atrasties Rīgas centrā.

Arī šo cīņu Ušakovs uzvarēja. Izstādi padzina Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzēvičs, aizbildinoties ar formāliem iemesliem, lai gan faktiski viņš rīkojās tā, kā vislabāk patiktu Kremlim. Sagadīšanās?

Kremļa Trojas zirgi

Prokremliskās partijas Baltijā mēz dēvēt arī par Kremļa Trojas zirgiem vai piektajām kolonām. Tās spēj panākt daudz – sākot ar krieviski runājošo iedzīvotāju piesaisti Maskavas doktrīnām un beidzot ar Kremļa likumu un tikumu ieviešanu tuvējās ārzemēs – šajā gadījumā Latvijā. Tās izmanto visas demokrātisko valstu dotās iespējas izvērsties, legalizēties, veidojot ap sevi labvēlīgu sabiedrisko domu. Tās pieprasa respektu pret sevi, taču nerespektē citus.

«Putin saves the day» – tā Kremļa propagandas megafons Sputnik tikko aprakstīja Maskavas iniciatīvu «ar starptautiskas sadarbības palīdzību atrisināt Sīrijas kara problēmu». Izklausās grandiozi – brīnumdaris no Krievijas vārdā Vladimirs Putins tā vienkārši «ņems un visu atrisinās». Ja naivie tam tic, tad reālisti ķeras pie «East Stratcom» forsēšanas, lai nobremzētu Kremļa propagandas melošanu (Politico).

Propaganda pagaidām ir galvenais ierocis Putina kara stratēģijā pret rietumvalstīm. Pateicoties Kremļa mediju meliem, Putinam izdodas samulsināt krievus par to, kas īsti notiek Ukrainā, kurš notrieca MH17 un kurš reāli spēj nodrošināt mieru Sīrijā. Zīmīgi, ka Latvijā Kremļa Trojas zirga statusā ir viena no valsts lielākajām partijām, kas lēni, bet noteikti piespiež mūs pieņemt Kremļa despota Putina izstrādātās normas un mūs lēni iemāca noticēt, ka Putins «izglābs arī mūs». Ideoloģija Latvijā šodien ienāk pa logiem un durvīm, ar uzpirktiem pašvaldību propagandas avīžpapīriem, «sponsorētiem» ētera laikiem radio, televīzijā un ar mēģinājumiem cenzēt brīvo vārdu ar tiesu sistēmas palīdzību.

Bailes ir ļaunuma svarīgākā degviela. Nav izslēgts, ka pagūsim Trojas zirgiem aizcirst vārtus deguna priekšā un cenzūru nodot makulatūrā.

Nav izslēgts, ka pagūsim.

Tā izskatās.

P.S. Ušakova kungs, pirms jūs ķeraties pie savu advokātu algošanas, uzlieciet savas labākās brilles un uzmanīgi izlasiet rubriku, kas norāda, ka šis raksts ir viedoklis, nevis ziņa, un ka tā apstrīdēšana ir līdzvērtīga cenzūrai.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiek vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Atsauces:

1. Jēdziens lietots pārnestā nozīmē.

2. Partijai Saskaņa ir tikai novērotāja statuss Eiropas Sociāldemokrātisko partiju aliansē. No tās distancējas Sociālistu internacionāle tāpēc, ka Latvijas Saskaņa pārāk cieši sadarbojas ar Krievijas partiju Vienotā Krievija. Harmoni (Lettland)

3. Temīda bija taisnības dieviete sengrieķu mitoloģijā. Viņas vecāki bija dievi Gaja un Urāns. Viņu attēloja ar aizsietām acīm, rokās viņai bija svari un zobens. Tiesnešus grieķu valodā sauca par themistopoloi — Temīdas kalpiem.

4. Antirysk hållning vann i Riga Lettiska regeringen sitter kvar

Raksta  vietne TVnet portālā: http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/582510-kremla_cenzors_usakovs

Tūlīt būsim izklaidēti līdz nāvei. Vai jaunais sabiedriskais medijs mūs atdzīvinās?

2012. gada 15. janvārī, speciāli TVNet.

Latvijas mediju regulēšanas organizācija ar garo un sarežģīto nosaukumu «Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome» (NEPLP) ir publicējusi sabiedrībā gaidītu, jaunu Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepciju. Šajā koncepcijā tās autori atsakās no valodnieku uzspiestā un mediju loģikai neatbilstošā nosaukuma «plašsaziņas līdzekļi» lietošanas, kas gan ir šīs organizācijas nosaukumā. Ar to kārtējo reizi apliecinot, ka mūsu valodu veido un attīsta nevis valodnieki, bet gan valodas lietotāji.

Latvijas TV panorāmaLoģiski grūti saprotama ir autoru spītīgā un ietiepīgā vēlēšanās par katru cenu «uztaisīt» vienu mediju esošo divu vietā, lai gan pasaules mediju prakse neliecina, ka mazāks mediju skaits valstī nodrošinātu augstāku to satura kvalitāti un lielāku demokrātiju. Tieši pretēji – samazinoties mediju skaitam, palielinās vadošo doktrīnu ideoloģiskais spiediens, jo koncentrācijas un monopolizācijas procesa rezultātā samazinās tautai pieejamo informācijas avotu skaits. Tagad jau elektroniskie komercmediji Latvijā ir izveidojuši monopolu ar nosaukumu MTG. NEPLP ar to nepietiek, un tagad padome cenšas sakausēt arī divus sabiedriskos medijus vienā juridiskā personā.

Taču apskatīsim šo dokumentu un aplūkosim «ieplānoto mediju» un tā izredzes.

ASV un Krievijas masu kultūru spiediens

Līdzšinējā valsts, politiķu un NEPLP rīcība ir panākusi to, ka sabiedriskie elektroniskie mediji dramatiski zaudē auditoriju, atdodot to komercmedijiem, un tā rezultātā sabiedriskā TV un radio zaudē savu ietekmi un tradicionālo lomu, kāda šiem medijiem ir raksturīga Eiropā. Paralēli auditorijas skepsei novērojama arī pazīstamu LTV darbinieku neticība jaunajam medijam un tā iniciētājiem, tāpēc viņi pamet Zaķusalu, aizejot uz privātajām stacijām.

Komercmediju uzdevums ir izklaidēt auditoriju. Izklaidēt līdz nāvei, kā sacījis pazīstams ASV mediju pētnieks Neils Postmans. Šo formulējumu viņš savulaik attiecināja uz ASV televīzijām, tātad – valsti, kurā tradicionāli dominē komerciāli kanāli. Taču tagad pie šīs robežsituācijas esam nonākuši arī mēs Latvijā. Valstī, kurā vēsturiski sabiedriskie mediji vienmēr ir bijuši spēcīgi.

Stāvoklis ir kritisks, par to nav šaubu.

Tāpēc NEPLP vēlme atgriezt Latvijai sabiedriskos medijus atbilstošā kvalitātes standartā ir jāvērtē pozitīvi, jo ir pēdējais brīdis, kad jāsāk glābt, kas vēl glābjams. Mums «izklaidi līdz nāvei» nodrošina MTG, taču nav audiovizuālo mediju, kas jūt atbildību nākotnes priekšā, stiprina un respektē valstiskumu, latviešu valodu un kultūru, integrē cittautiešus, ir ietekmīgi, izglītojoši, jauniešiem vajadzīgi un arī izklaidējoši. Tieši tādi tie ir vajadzīgi mūsu sabiedrībai, un tādus mēs varam novērot arī citur Eiropā, kur tie sabiedrībai sniedz unikālu informāciju, dziļas diskusijas, kvalitatīvu izklaidi, progresīvas zināšanas. Tātad informāciju, kuru nevar un nevēlas sniegt komerciālie kanāli.

Latvija ir unikālā elektronisko mediju situācijā Eiropā. Mēs atrodamies ASV un Krievijas masu kultūru imperiālisma krustpunktu ietekmē. Taču lielās kaimiņvalsts kultūras spiedienu mediju vidē pavada arī tās ideoloģiskais un politiskais spiediens, kas nereti robežojas ar iejaukšanos valsts iekšējās lietās, izmantojot krieviski runājošo minoritāti. Tāpēc visu Latvijas iedzīvotāju un nākotnes interesēs ir svarīgi, ka mediju korpusa priekšgalā ir autoritatīvi, radoši un tehnoloģiski moderni sabiedriskie mediji vai vienots medijs, kas kalpo visas sabiedrības vajadzībām un kuram mums nav žēl maksāt savu nodokļu naudu.

Šādam medijam vai medijiem ir jākļūst par vēl nozīmīgākiem un prestižākiem kultūras objektiem nekā Nacionālā opera vai Gaismas pils. NEPLP koncepcija sola, ka tas tā varētu notikt pavisam drīz. Taču – kā?

Būt par vadošo mediju Latvijā

Grunge vintage televisionNeskatoties uz to, ka 68,2% no Latvijas Radio un 16,2% no LTV darbiniekiem neatbalsta jaunā vienota medija izveidošanu (251. lpp.), izskatot vairākus koncepcijā minētus jaunā elektroniskā medija transformācijas modeļus, NEPLP tomēr iesaka tikai vienota sabiedriskā medija izveidi. Tā vīzija ir Latvijas demokrātija un nacionālās identitātes nostiprināšana.

Ambicioza ir arī misija – informēt, izglītot un iedvesmot katru Latvijas iedzīvotāju. Nodrošināt platformu sabiedrības diskusijām. Būt par vadošo mediju Latvijā.

Jaunā medija mērķis būšot nacionālās identitātes, valodas, kultūras un sociālās atmiņas stiprināšana; demokrātiskas un saliedētas sabiedrības veidošana; piederība pie Eiropas un starptautiskās kopienas; izglītības un zināšanu izplatīšana; radošuma un uzņēmības veicināšana. Svarīgi atzīmēt, ka mērķu, vīzijas un misijas izstrādē ir piedalījušies esošo mediju darbinieki. Satura prioritātes jaunā medijā būšot ziņas, informatīvi analītiskie raidījumi, izglītojošie, kultūras, bērnu, jauniešu raidījumi.

Diezgan lielais esošo LR darbinieku skaits, kas neatbalsta vienotā medija izveidošanu, liecina, ka NEPLP līderiem acīmredzot nav izdevies pārliecināt darbiniekus, kuru vidējais vecums ir 47 gadi, ka viņi spēs atrast savu vietu jaunajā medijā un spēs strādāt multimediju vidē, kas prasa augstāku un arī citādu kvalifikāciju, kuru darba devējam nākotnē nāksies šiem cilvēkiem palīdzēt apgūt. Demokrātiska saruna ar visiem no NEPLP puses tātad nav notikusi.

Jaunā medija padomi iecels kā tiesnešus. Vai tas nodrošinās politisku neatkarību?

Priekšroka tiek dota tādai LTV un Latvijas Radio apvienošanai, kas paredz jaunas juridiskas personas «Sabiedrisko mediju padomes» (SMP) izveidošanu. Tiek izveidota jauna kapitālsabiedrība, kuras daļas tiek nodotas SMP turējumā. SMP atradīsies Saeimas pakļautībā. Padomes locekļus – dažādu profesiju pārstāvjus (ieskaitot mediju speciālistus) ievēlēs Saeima ar kvalificētu vairākumu. Izvirzīšanu veikšot Saeimas Cilvēktiesību komisija ar sabiedrības piesaisti. SMP uzraudzīšot apvienotā elektroniskā medija saturu un jaunā medija organizatorisko darbību. Ņemot par pamatu citu valstu analoģisku organizāciju veidošanas pieredzi, ir paredzēta šo piecu locekļu izvēle konkursa kārtībā (pretendentus izvirzītu sabiedriskās organizācijas, un tas varēšot notikt arī individuāli) ar sabiedrības iesaisti, dodot iespēju tai ar interneta banku autorizāciju balsot par kandidātiem. Tik pamatīga mediju padomes izveide Latvijas vēsturē ir paredzēta pirmo reizi un atgādina tiesnešu ievēlēšanas kārtību (204. lpp.).

Pieņemu, ka ne visiem ir pārliecība, ka uz šādu konkursu un publisku sijāšanu būs gatavi vispiemērotākie cilvēki. Tāpēc nav izslēgts, ka ar lielu troksni tiks atrasti un ievēlēti «vajadzīgie» un nevis piemērotākie ļaudis.

Laba doma ir no BBC pārņemtā Auditorijas padomes ideja, kas dos iespēju plašai Latvijas sabiedrībai konsultēt SMP. Paredzēta sabiedriskā medija ombuda amata iedibināšana, ko veiktu viens no SMP locekļiem. Mediju ombuds ir institūcija, kādas Latvijā jau sen trūkst, un šai institūcijai būtu jāaptver visi mediji, taču labi, ka vismaz sabiedriskie mediji nāk klajā ar sava ombuda ideju (207. lpp.), kuru var attīstīt tālāk.

Jaunā medija darbību, kuru vadītu valde, noteiktu Valsts kapitālsabiedrības likuma noteikumi un ierobežojumi vai Publisko personu kapitālsabiedrību un kapitāla pārvaldības likuma noteikumi. Pašlaik esošā NEPLP jaunajā situācijā pildīšot tikai nozares regulatora funkciju un vairs nenodarbošoties ar jaunā medija sabiedriskā pasūtījuma formulēšanu un izpildes kontroli. Tiek paredzēts, ka NEPLP paliek tikai nozares regulatora funkcijas un acīmredzot vairs nav nepieciešama tik politiska tās locekļu izvirzīšana un apstiprināšana Saeimā kā līdz šim, un regulators varētu atrasties arī, piemēram, Kultūras vai citas ministrijas paspārnē.

Koncepcijas autori apgalvo, ka piedāvātā struktūra nodrošināšot politiski neatkarīgu stratēģisku pārvaldību (190. lpp.). Koncepcijā vairākās vietās ir uzsvērts redakcionālās neatkarības princips, kas tikšot nodrošināts ar jauno pārvaldības un kontroles sistēmu. Svarīgi, ka tiek paredzēts mērīt sabiedriskā pasūtījuma izpildes kvalitāti pēc sasniegtās auditorijas, raidījumu kvalitātes, mediju uzticamības, neatkarības, finanšu efektivitātes, un pēc šiem kritērijiem arī tikšot vērtēts jaunā medija vadītāju darbs.

Back to USSR

Vairākas izmaiņas jaunā medija struktūrā liecina, ka notiek atgriešanās pie padomju laika pieredzes, kad Latvijas TV un Latvijas radio jau reiz bija vienots medijs Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas sastāvā. Toreiz vēl nebija interneta, taču trešā struktūrvienība šajā valsts kontrolētajā medijā bija Telefilma Rīga, kas ražoja filmas PSRS Centrālās televīzijas vajadzībām un arī vietējam ekrānam.

Atsakoties no pašreizējās projektu vadības sistēmas, jaunais medijs atgriezīsies pie padomju laika Latvijas TV un Latvijas Radio aprobētā tematisko redakciju principa, kad TV un radio bija atsevišķas ziņu, sabiedrisko, kultūras, mūzikas, jauniešu un bērnu, dramatisko un citu raidījumu redakcijas. Jaunajā medijā tādas būs (kopīgas abiem medijiem) ziņu, informatīvi analītisko, kā arī kultūras, izglītojošo un bērnu, jauniešu redakcijas ar redaktoru un galveno redaktoru, redkolēģijas klātbūtni.

PSRS laika vienotā medija struktūra deva iespēju vieglāk un efektīvāk ideoloģiski vadīt un kontrolēt šo vienoto mediju. Latvijas sabiedriskais TV un radio deviņdesmito gadu sākumā tik ļoti vēlējās atbrīvoties no visa padomiskā, ka, lejot no vanniņas laukā ūdeni, izlēja arī pašu bērnu un nekritiski pārgāja uz komerciālo raidorganizāciju uzbūves principiem. Formāli tie apguva jaunus principus, taču saglabāja padomju laika TV un radio vadības tikumus.

Laika gaitā (kopš deviņdesmito gadu sākuma) brīvajā Latvijā bieži mainījās LR un LTV politiski ieceltie un partiju motivētie vadītāji, kas ne tikai stāvēja ziņu žurnālistiem aiz muguras, nosakot, ko un kā montēt un raidīt, bet izdarīja daudz citu tagad grūti labojamu muļķību. Spilgtākais piemērs ir bijušā radiostacijas Brīvā Eiropa darbinieka Ulda Gravas (partija Jaunais laiks/Vienotība) gājiens ar vērtīgā otrā kanāla nosaukuma LTV2 nomaiņu uz LTV7. Vēsturiski Eiropā visi sabiedriskie TV ir izveidojuši divus kanālus ar attiecīgu numerāciju kanāla nosaukumos. Parasti TV1 un TV2 ir uzstādīti kā pirmie divi kanāli ne tikai mājsaimniecību televizoros, bet pirmajās vietās arī programmu žurnālos utt. Kad Eiropā radās komerciālie kanāli, tad tie varēja iegūt tikai «tālākus ciparus» kā abreviatūras savos nosaukumos (TV3, TV4, TV5 utt.). Uldis Grava ar vieglu roku šo vērtīgo nosaukumu LTV2 iznīcināja, un tagad, kad nesen kādā Liepājas viesnīcā ieslēdzu televizoru, LTV otrā kanāla vietā ieraudzīju MTG piederošo Kanālu 2 (MTG izmantoja U. Gravas muļķību), bet Latvijas TV kanāls LTV7 bija pārcelts tur, kur tam jābūt, uz septīto ciparu televizora pultī. Tauta pazīst ciparus 1 un 2 un zina, ka tie ir svarīgākie kanāli, neskatoties uz to, ko domā kāds TV direktors – mārketingists «ar simpātijām uz svētdienu».

Krievi nav neaptēsti

Krievijas vēstnieks Vešņakovs  lasa Kremļa apsveikumu Novaja Volna 2011Koncepcijas 333. lappusē tiek apgalvots, ka nepārdomātas stratēģijas dēļ Latvijas sabiedriskie mediji nepiedāvā saistošu saturu krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri iegūst informāciju un veido attieksmi, balstoties uz Krievijas mediju kanāliem. Taču citā vietā koncepcijā ir pierādīts, ka šādi raidījumi nemaz nebūtu lietderīgi, jo koncepcijā minētās aptaujas liecina, ka tikai 10-15% Latvijas iedzīvotāju neizmanto medijus latviešu valodā, no kuriem apmēram tikai 3% ir tādi, kas neprot latviešu valodu tā, lai saprastu latviešu mediju saturu (74. lpp.). Vai trīs procentu dēļ (kas ar katru gadu samazinās, jo strauji pieaug latviešu valodas pratēju skaits krievu un citu tautību vidū) ir lietderīgi tērēt resursus un veidot īpašu saturu krievu valodā? Vēl jo vairāk tāpēc, ka integrācija nacionālas valsts sabiedrībā visefektīvāk var notikt uz valsts, t.i., latviešu, nevis krievu valodas bāzes.

Paši krievvalodīgie, kas vēlas integrēties mūsu valstī un Eiropas Savienībā, to novērtēs. Latviešu valoda ir oficiāla ES valoda, un ar to ES var tikt tālāk nekā ar krievu. Esmu ievērojusi ikdienas komunikācijā, ka tie krievi, kas nav šovinistiski noskaņoti, vēlas, lai mēs sadzīvē runājam ar viņiem latviski un nepārejam uzreiz uz krievu valodu, ja jūtam, ka komunicējam ar nelatvieti. Kāpēc to nedarīt arī TV un radio, uzrunājot šo mūsu valsts iedzīvotāju daļu tā saucamajā vienkāršākā latviešu valodā? Krieviski runājošie nav tik neaptēsti, kādus mēs viņus ar savu ar mediju politiku «pataisām». Turklāt šī minoritāte Latvijā jau tagad ir daudz privileģētākā stāvoklī nekā latvieši, jo krievu valodā tiek rādīts liela apjoma saturs visos Latvijas komerckanālos (Krievijas seriāli un citi raidījumi) un visos kabeļtīklos. MTG un Lattelecom piedāvājumā krieviski ir pieejami vairāki desmiti Krievijas un Rietumu TV kanālu. Tas pats attiecas uz radio piedāvājumu krievu valodā. Krieviski runājošajiem viņu dzimtā valoda Latvijas medijos skan vairāk nekā latviešiem viņu dzimtā valoda. Latvieši, kas nepārvalda krievu valodu (un to skaits aug ar katru gadu, jo jaunatne dabiski vēlas integrēties Eiropas, Rietumu nevis Krievijas kultūrvidē), jūtas kā nacionāla minoritāte lielajā krievu valodā skanošajā audiovizuālo mediju gūzmā, kas Latvijā vairākkārt prevalē par mediju pieejamību latviešu valodā.

Lai nostiprinātu latviešu valodas lomu medijos, daudz efektīvāk būtu veidot tādu saturu, kas latviešu valodā uzrunātu visus Latvijas iedzīvotājus, bet pagaidām piedāvājot latviski neprotošajiem trīs procentiem subtitru vai audio tulkojuma izvēles iespēju krievu valodā (satelītu, interaktīvā un virszemes TV tehnoloģiski jau tagad to atļauj un tā latviešu valodā tiek dublēts Pirmais Baltijas kanāls). Tā būtu laba iespēja krieviem iemācīties latviešu valodu un integrēties latviešu sabiedrībā, piedaloties arī publiskajā diskusijā un kļūstot par latviešu kultūras sastāvdaļu. Manuprāt, šāda prakse ir labāka nekā atsevišķu raidījumu producēšana krievu valodā.

Taču, saglabājot, piemēram, ziņas un citus raidījumus krievu, latgaliešu vai kādā citā minoritāšu valodā, tie obligāti būtu jāsubtitrē latviski, lai šiem raidījumiem būtu plašāka auditorija. Arī es ar lielu interesi Stokholmā skatos Zviedrijas TV ziņas somu vai sāmu valodā, jo tās (tāpat kā citi minoritāšu raidījumi) tiek raidītas ar subtitriem zviedru valodā.

No Krievijas mediju un to produktu klātbūtnes nekur neizbēgsim, ja dzīvojam brīva tirgus un necenzētas informācijas valstī. Tāpēc ir jāatrod citi ceļi, kas ierobežo un neitralizē šādu kanālu efektivitāti brīdī, kad tie iejaucas kaimiņvalstu iekšējās lietās, destabilizējot citu valstu sabiedrības. Jaunais elektroniskais medijs var daudz darīt šajā jomā, veidojot regulāras analītiskas programmas par šo kanālu raidījumiem, kad tie izplata tendenciozus raidījumus par kaimiņvalstīm, mērķējot uz to auditoriju.

Starp citu, sabiedrības izglītošana mediju jautājumos ir kļuvusi par ļoti aktuālu tēmu arī Latvijā, jo pie mums ir izaugusi paaudze, kas samērā bērnišķīgi un nekritiski uztver mediju, reklāmas vēstījumu un tāpēc ir viegli manipulējama. Šajā virzienā saskatu plašu lauku jaunā medija/-u izglītojošo raidījumu redakcijām.

Mazāk politiķu, vairāk publicistikas?

Koncepcijā ierosināts (pēc zviedru parauga) ziņās ierobežot politiķu klātbūtni. Maksimāli līdz vienai trešdaļai no ekrānos redzamajām vai radio skanošajām galvām, un nodrošināt vismaz tādu pašu proporcionālu pārstāvniecību cilvēkiem no Latvijas novadiem un citām tautībām. Tā ir laba ideja, ko vajadzētu censties īstenot jau tagad. Nekavējoties.

Jaunajā koncepcijā trūkst nepieciešamības pēc labas publicistikas (opinion journalism), kurai ir vēsturiskas tradīcijas Eiropas vācu, franču, poļu, itāļu, spāņu, krievu un citu tautu žurnālistikā. Jo žurnālistika nav tikai faktu virknējumi vai tiesu procesiem līdzīgas atskaites, kāda pamatā ir mūsu analītiskā žurnālistika pašlaik. Mūsu sabiedrība vēlas šādu publicistiku ar viedokļu raidījumu klātbūtni. Par to liecina fakts, ka sociālajos tīklos daudz vairāk sekotāju ir žurnālistiem personībām ar savu viedokli nekā remdeniem raidījumiem, kurus viņi vada ēterā. Medijos šodien ir daudz pārblīvētu, nekomentētu faktu, infoizklaides, taču ļoti maz žurnālistu – personību, kas šos faktus un notikumus spētu komentēt, pasniegt tos publicistikā rakstītā, audio vai audiovizuālajā formā. Šādi cilvēki nerodas vienā rāvienā no nekurienes. Mums tādi ir. Audiovizuālajā žurnālistikā laba publicistika ir ne tikai cilvēks kadrā vai aiz kadra, bet arī ekrāna māksliniecisko līdzekļu izmantošanas prasmes un vadītāja harisma. Šo faktoru šodien trūkst mūsu ētera un ekrāna publicistikai.

Vēlētos pārliecināties, ka jaunais medijs dos ieguldījumu savu ziņu producēšanā, sabiedrības dienas kārtības noteikšanā,

nevis turpinās uzknābāt ziņu un PR aģentūru nobērtos graudus. Radīt/ražot ziņas un pētījumus, uz kuriem atsaucas citi mediji, un tēmas, kas kļūst par sabiedrības dienas kārtību, ir galvenais kritērijs, pēc kura būtu jāvērtē ziņu un informatīvo, analītisko/publicistisko raidījumu efektivitāte. Tas koncepcijā nav uzsvērts.

Koncepcijā nepilnīgs ir to sociālo grupu un minoritāšu uzskaitījums, uz kuru problēmām medijam vajadzētu fokusēties. Nedomāju, ka vienīgi jaunajām ģimenēm, senioriem un invalīdiem ir jābūt atsevišķiem raidījumiem LR un LTV ēterā. Iespējams, ka koncepcijas veidotājiem šķiet, ka, piemēram, seksuālo minoritāšu tēmai un sabiedrības neiecietības izpausmju mazināšanai «pret citādiem cilvēkiem» pilnīgi pietiek ar Eirovīzijas dziesmu konkursu vienu reizi gadā?

Pretrunas par interneta portālu

Tehnoloģiskā platforma sola TV pāreju uz augstas izšķirtspējas TV standartu, uz bezlenšu ierakstiem, uz attiecīgi aprīkotām studijām, kamerām, PTS utt. Taču tehnoloģiju apraksta daļa ir terminoloģiski neveikla un pretrunīga. Jaunā medija koncepcijas sākuma daļā tiek apgalvots, ka interneta portāls būšot galvenā jaunā vadošā Latvijas medija platforma, kurā atradīšoties viss TV un radio producētais saturs (acīmredzot izņemot iepirktās filmas un citus autortiesību aizsargātus darbus, kuru rādīšanai ir ģeogrāfiski vai citi ierobežojumi) un vēl tikpat liels paša interneta portāla sagatavotais saturs. Taču tehnoloģijas sadaļas rakstītāji uzlej ambiciozajiem NEPLP plāniem spaini auksta ūdens, apgalvojot (288. lpp.), ka jaunais portāls nezin vai būšot Latvijas piecu skatītāko portālu skaitā, jo tajā nebūšot «dzeltena satura». Vai tad arī NEPLP domā, ka tikai dzeltens saturs ir tas, kas veidos viena vai otra portāla popularitāti?

Turklāt dīvaina šķiet atsaukšanās uz ASV tradīcijām TV raidījumu skatīšanās jomā (tiešraides, videoieraksti, videospēles un tā saucamā signāla straumēšana), jo ASV ir cita elektronisko mediju lietošanas kultūra un dažas interneta izplatīšanas tehnoloģijas tur ir mazāk attīstītas kā Eiropā. Turklāt ASV nav sabiedrisko mediju tādā līmenī, kā tie novērojami Eiropā. ASV pieredze nav īsti vietā Eiropas elektronisko mediju tradīciju analīzē. Skandināvijas valstu pieredze liecina, ka šobrīd dramatiski attīstās audiovizuālo produktu patēriņš tieši datoros un mobilajos telefonos, kur zviedru jaunākā paaudze skatās arī savu sabiedrisko TV (nevis televizoros). Dodot iespēju skatīties jebkurā laikā, ignorējot programmas sieta diktātu. Nav pamata uzskatīt, ka Latvijā būs citādāk.

Terminoloģijas juceklis

publicistikaDīvaini, ka koncepcijas tekstā (neskatoties uz to, ka tā izveidē piedalījušies mediju akadēmiskie spēki) vietām ir nekonsekventa vai galīgi aplama mediju terminoloģijas lietošana.

Jēdziens «ekranizējumi» sabiedriskajā pasūtījumā, izrādās (!), ietver visu veidu filmas. Lai gan rodas priekšstats, ka ar to domātas pašu producētas drāmas pārraides (videofilmas, teātra uzvedumi, videoseriāli). Tiešraides reportāžas tiek dēvētas par «dzīvām reportāžām», materiālu (rakstu) ievadu veidošanas prasme tiek dēvēta par «rakstīšanas vadību», TV un radio žurnālistikas termini «materiāls», «sižets» tiek saukti par «stāstu», video un skaņu failu montāža tiek dēvēta par «stāstu rediģēšanu» (269., 270. lpp.). Lielbritānijas korporatīvās pārvaldības kodekss tiek saukts par šīs organizācijas kodu (209. lpp.) utt. Acīm redzami ir veikta burtiska tulkošana no angļu avotiem, neizprotot angļu terminoloģiju un nezinot analoģiskus terminus latviešu valodā. SMP locekļu ievēlēšanas/atbrīvošanas kārtība (200. lpp.) arī formulēta neveikli, un tāpēc noprotams, ka pret kandidātiem ir prasības izglītībā, profesionālajā pieredzē, politiskajā neatkarībā un tiem ir jābūt saistītiem ar komerciālajiem medijiem, un viņiem jābūt arī sodāmībai (!?). Nerunājot nemaz par kaudzi pareizrakstības kļūdu. Piemēram, vārdu medijs rakstot ar garo ē. Ja šo darbu būtu sacerējuši studenti, tad varētu uz to pievērt acis un piedot, bet,ja par to mēs esam samaksājuši 80 000 latu nodokļu naudas, tad mums ir tiesības uz augstāku kvalitāti. Daži desmiti vai simts latu terminoloģijas redaktoram un korektoram neradītu lielu iztrūkumu NEPLP budžetā, taču demonstrētu cieņu un pietāti pret dokumenta lasītājiem un latviešu valodu, kuras nostiprināšana ir arī NEPLP un jaunā elektroniskā medija uzdevums.

Jaunais medijs, kurš fiziski atradīšoties Zaķusalas izremontētajās telpās ar TV un radio studijām Doma laukumā, mums maksāšot no 14 miljoniem latu 2014. gadā līdz 23 miljoniem* 2018. gadā, un šo naudu paredzēts iegūt no iezīmētas iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļas, kā tas tiek praktizēts dažās citās valstīs.

Ja izdosies praksē izpildīt visas koncepcijā paredzētās idejas, tad pastāv liela varbūtība, ka mums varētu izveidoties labs radio, TV un internets, kuru saturu noteiks nevis veļas pulveru, ziepju un autiņbiksīšu ražotāji, lielveikali vai pašmāju politiķi, bet gan mēs paši – skatītāji.

Pagaidām mani uzrunā vairākas koncepcijas radošas idejas, bet nepārliecina Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanas motīvi. Kamēr mūsu valstī nav garantēta mediju redakcionālā neatkarība no īpašniekiem un akcionāriem mediju likumos, tikmēr politiķu roka stiepsies arī jaunā (jauno) medija virzienā un turpinās pļaut, nevis sēt. Tikmēr LR un LTV apvienošana ir politisks projekts.

* bez investīcijām ēku rekonstrukcijā, tehnoloģijās u.c.

Vairāk par šo tēmu: http://sandraveinberga.lv/2012/10/05/latviesu-mediji-ir-nacionala-bagatiba/

http://sandraveinberga.lv/raksti-par-medijiem/mediji-%e2%80%93-valsts-vara-nr-1/

Aglonas šovs un postmodernisma efekti

2012. gada 21. augustā. Speciāli TVnet.

Attēls: Twitter

Tovakar, kad ieslēdzot televizoru ekrānā atkal ieraudzīju katoļu baznīcas rituālus no Aglonas, nolēmu tomēr nepārslēgt kanālu un paklausīties, ko īsti šī baznīca man sludinās no Latvijas sabiedriskās televīzijas kanceles.

Neesmu katoliete, tāpēc cerēju, ka saņemšu informāciju kodolīgā un izsmeļošā versijā.

Pretēji gaidītajam, translācija ievilkās garumā. Kameras acs vizuāli devalvēja procesiju un notiekošo, nepaskaidrojot, kāpēc sabiedriskā televīzija pievērš tik lielu vērību Aglonas Dievmātes rituālam, piešķirot neproporcionāli lielu ētera laiku vienas Latvijas reliģiskās minoritātes svinību atspoguļošanai Latvijā it kā tas būtu globāls un kontinentālas nozīmes notikums.

Ja jau rāda, tad jābūt arī kam ļoti svarīgam, – nodomāju un ieklausījos tālāk.

Diemžēl, cerētais neattaisnojās.

Ko kritizē un ko saudzē Stankevičs?

Zbigņevam Stankevičam, uzkāpjot »televīzijas kancelē», sākās publiska TV skatītāju kaunināšanas akcija, kuras rezultātā arī man (kā TV skatītājai) tika aizrādīts, ka atļaujos strādāt un doties iepirkumos svētdienās. Pārmests, ka uzdrošinos »pavadīt svētdienu lielveikalos» un tāpēc brīvdienās esot jāslēdz visi veikali. Arī Latvijā vajagot jau »sestdienas pēcpusdienā aizslēgt visus veikalus un turēt tos aizslēgtus līdz pirmdienai, ļaujot cilvēkiem atpūsties un piedalīties dievkalpojumā. Ņemsim no vecajām ES valstīm pozitīvos piemērus un to, kas veicina cilvēka personības daudzpusīgu uzplaukumu!»- sludināja Stankēvičs. Savādi, kāpēc mācītājam šķiet, ka visās vecajās Eiropas valstīs veikali ir slēgti nedēļas nogalē un vēl savādāk, ka šo faktu viņš saista ar baznīcu (nevis arodbiedrībām!).

Interesanti, kā šos katoļu priekšlikumus uztvers tie tautieši, kas pieder citām ticībām un tieši tāpēc sestdienu un svētdienu neuzskata par brīvdienām?

Stankevičam bija arī ko teikt saistībā ar darbaspēka emigrāciju no Latvijas. Pēc viņa domām »skolai un ģimenei kopā ar baznīcu, savukārt, priekšā stāv izaicinājums ieaudzināt bērnos un jauniešos apziņu par to, ka dzimtenes mīlestība nav vis kaut kāds tukšs un abstrakts jēdziens, bet gan kaut kas ārkārtīgi būtisks, kas pieder pie nobrieduša un atbildīga cilvēka pamatstruktūras. Nav tā, ka mana izbraukšana neatstāj iespaidu uz pārējiem, tā novājina mūsu tautu, mūsu valsti, bieži vien arī ģimeni, to pat sagraujot. Materiālie apsvērumi nevar būt vienīgie, pēc kuriem vadīties savā dzīvē!» – uzskata arhibīskaps un netieši norāda, ka visiem jāpaliek uz vietas. Neraugoties uz to, ka bezdarba līmenis valstī joprojām ir augsts un kauninot cilvēkus – bezdarbniekus, šo jautājumu atrisināt nav iespējams. Kā »dzimtenes mīlestība» var »piederēt pie nobrieduša cilvēka pamatstruktūras» arī nekļuva skaidrs.

Status quo pielūgsme bija pamanāma arī sekojošajos arhibīskapa piesauktajos piemēros, piemēram, pielīdzinot abortu slepkavībai, apšaubot seksuālās apmācības nozīmi ģimnāzijās, un traktējot mākslīgo apaugļošanu kā »panaceju» vai »dehumanizējošu» aktu. »Kurš gan no mums gribētu būt ieņemts nevis kā mātes un tēva mīlestības auglis, bet gan medicīnisku manipulāciju rezultātā mēģenē?»– jautā arhibīskaps un laikam cer, ka šis jautājums ir retorisks. Varu atbildēt, ka zinu un pazīstu daudzus vecākus un jau pieaugušus bērnus, kas pateicās zinātnei un medicīnai, par to, ka ir bijusi iespēja nākt pasaulē, pateicoties mēģenei, jo māmiņas vai tēta veselība neatļāva mazuli ieņemt dabīgā ceļā. Šie vecāki un viņu jau pieaugušie »mēģenes bērni» ir pateicīgi ārstiem un zinātnei par iespēju dzīvot. Mēģene palīdzēja un tieši tāpēc es redzu tieši pretēju efektu šajā procesā – valstij visiem spēkiem jāatbalsta »neauglīgu vecāku» tiesības tikt pie sava mazuļa »caur mēģeni» un baznīcai nav tiesības šo humāno aktu apzināti dehumanizēt.

Klausījos tālāk un brīnījos par pieeju un ultrakonservatīvismu. Paradoksāli, ka Stankeviča sekojošie aicinājumi un kauninājumi joprojām tiek vērsti galvenokārt sieviešu izlaidības virzienā. Viņām jābūt lieliskām mātēm, bet vīriešiem – nākamajiem tēviem (kas Latvijā jo bieži atsakās uzņemties savus vecāku pienākumus un nav mazāk izlaidīgi nekā kauninātās sievietes) netika adresēts neviens kritisks arhibīskapa vārds.

Vai Bērziņam, Āboltiņai un Dombrovskim jāiesēžas Stankēvičam klēpī?

Brīdī, kad mācītājs sāka kaunināt »laulības pārkāpējus» un nereģistrēto laulību piekritējus, ne vārdā neizsakot nožēlu par paša katoļu baznīcas pedofilu skandāliem, par Vojtilas »ielu bērniem» kā katoļticības upuriem un daudzām citām ar katoļu baznīcas konservatīvo nostādni saistītajām sabiedrības bēdām un problēmām, mēģināju audiāli izrauties no Stankēviča sprediķa ievazātajiem viduslaikiem 2012. gada augusta LTV ēterā. Tieši tobrīd sev par lielu pārsteigumu, ieraudzīju kadrā sadugušus Latvijas valdītājus – prezidentu Andri Bērziņu, saeimas spīkeri Solvitu Āboltiņu un premjeru Valdi Dombrovski, kas nodurtām galvām sēdēja rindiņā, it kā gaidot savu brīdi, lai iesēstos svētajam tēvam klēpī.

Turpat Aglonā, Zbigņeva Stankēviča priekšā, kā norāti bērni.

Piecēlos no klubkrēsla, kas gozējas pie televizora, devos pie datora lai vēlreiz pārliecinātos, vai tiešām Latvijas Republikā baznīca nav nodalīta no valsts?

Satversmes 99. pants nomierināja »Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts».

Tādā gadījumā nav skaidrs, kā tas nākas, ka viena no Latvijas reliģiskajām minoritātēm – katoļticīgie ir panākuši sev tik gigantiskas privilēģijas, iegūstot divas dienas tiešajām translācijām Latvijas Televīzijas ēterā no lokāla reliģiska pasākuma?

Kāpēc Latvijas mediji nekritiski veicina šī pasākuma publicitāti jau neskaitāmus gadus pēc kārtas (ieskaitot krusta gājienu atspoguļojumu), diskriminējot citu ticīgo, kas nav katoļi, intereses?

Visbeidzot – kāpēc Latvijas politiskā vadība piedalās viena reliģiskā grupējuma pasākuma procedūrā?

Kāpēc viņi to dara, ja baznīca Latvijā ir atdalīta no valsts?

Vai Valdis Dombrovskis, Andris Bērziņš un Solvita Āboliņa nezina, ka Latvijā dzīvo vēl daudzu citu konfesiju piekritēji un šāds politiķu »kniksis» Aglonas norisēm ir pretrunā bezkaislīgai attieksmei pret savu valsts pilsoņu ticību un pārliecību.

Ikvienam no mums ir tiesības izvēlēties savu reliģisko pārliecību. Satversme mums to garantē.

Tāpēc valdībai un sabiedriskajai televīzijai nav tiesību nostāties vienas ietekmīgas reliģiskās minoritātes pusē brīdī, kad Aglonas pasākuma lobijam ir izdevies šo aktivitāti interpretēt par valsts un gandrīz vai par pasaules mēroga notikumu it kā katoļi būtu Latvijas iedzīvotāju vairākuma reliģija.

Protams, ka katoļiem šis notikums ir svarīgs un es to respektēju. Taču Aglonas svētās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki ir tikai un vienīgi katoļu pasākums un neattiecas uz mums pārējiem, kas nav katoļi.

Starp citu – »mēs pārējie» neesam maza Latvijas iedzīvotāju daļa. Mēs esam vairākums.

Tieslietu ministrijas informācija liecina, ka vislielākā kristīgo grupa Latvijā joprojām ir luterticīgie 34,2% (708,773), otrajā vietā katoļticīgie 24,1% (500 000), pareizticīgie 17,8%, (370 000) mazāks ticīgo skaits ir Augsburgas ticības luterāņiem 581, vācu luterāņiem 308, tāpat arī vecticībniekiem, baptistiem, ebreju, musulmaņu, Dievturu draudzēm, budistiem, Jehovas lieciniekiem, Pēdējo dienu svētajiem mormoņiem, senaustrumu apustuļiem, reformātiem, bahaiešiem, presbiterāņiem, visarioniešiem, pestīšanas armijai, anglikāņiem, branhamistiem, hinduistiem un pārējiem.

40% Latvijas iedzīvotāju nedeklarē savu reliģisko piederību un tieši šī iemesla dēļ ir pamats uzskatīt, ka ticīgo skaits Latvijā varētu būt lielāks nekā norādīts oficiālajos dokumentos.

Kā paliek ar šovu? Ar Aglonas šovu, kuram jau desmitiem gadu pēc kārtas kāri seko Latvija mediji un tieši tāpēc »mēs pārējie», kas neesam katoļi, esam spiesti samierināties.

Katoļu baznīca un Eiropas Savienība

Savā televīzijasrunā arhibīskaps Stankevičs uzrunāja arī žurnālistus – »...es griežos pie jums, žurnālisti, un lūdzu jūs vairāk pievērsties tiem pozitīvajiem piemēriem un visam tam labajam, kas notiek mūsu valstī un sabiedrībā. Lai tas nepaliek ēnā, bet kļūst visiem redzams, tādējādi iedvesmojot arī citus tam sekot!»

Šķiet, ka lomas tiek sajauktas. Žurnālistikai ir kritiski jāseko sabiedrības attīstības procesiem, izskaužot un izgaismojot nevēlamus faktus un norises, neizskaistinot un neuzlabojot reālo situāciju valstī. Turpretī baznīcai būtu »jāiedvesmo» un »jāseko visam labajam» ar šo, »iedvesmojot arī citus sekot»!

Mēģinājums apmainīt vietas baznīcai un medijiem sāk atgādināt totalitāras varas laikus, kad »tronis» noteica KO DRĪKST RUNĀT un mediji kalpoja par »varas tekstu» izplatītājiem.

Romas katoļu baznīcai vienmēr bijusi spēcīga starptautiska ietekme. Viduslaikos tās vara bija totāla, un varas nodrošinājuma instrumenti – bezkompromisu (svēto inkvizīciju ieskaitot). Tagad, Vatikāna režijā, šī ietekmīgā un bagātā baznīca (patiecoties centralizētai stratēģijai) būtiski ietekmē Eiropas Savienības valstu likumdošanu daudzos, sev svarīgos jautājumos.

Kopš »koptirgus» jeb Eiropas Ekonomiskās Kopienas dzimšanas (1958), pateicoties Romas līgumam (1957) katoļu baznīca uzņēmās aizsargmehānisma funkcijas Eiropas cīņā pret komunistiskajiem režīmiem. 1962. gadā avīze Northwest Technocrat konstatēja, ka eiro ūnija vairs nav tikai ekonomiska apvienība, bet arī » kas vairāk»: »sapnis par vienotu Romas baznīcas varas atjaunotu dominanci visas Eiropas robežās beidzot var kļūt par īstenību, īpaši tad, ja izdotos atgūt komunistu nolaupītās teritorijas. Vatikāns mērķtiecīgi rīkojas, lai nostabilizētu savu ietekmi un atjaunotu senās Romas impērijas robežas Eiropas platumā un garumā». Pāvesta Jāņa XXIII sapnis par romiešu-katoļu ticības valstu konfederācijas radīšanu joprojām ir spēkā. Vatikānam pieder apjomīgs mediju (Centro Televisio Vaticano, L’Oservatore Romano) un PR darbinieku kopums, kas intensīvi rūpējas par katolicisma ideju tālāku izplatīšanu un uzskatu nostiprināšanu pasaulē. Rezultātā – eirobirokrāti dejo pie Vatikāna stabules.

Pāvesti ceļoja un turpina apceļot pasauli savos propagandas – misionāru akciju braucienos. Pagaidām ietekmīgākais no tiem -Jānis Pāvils II savulaik, runājot par viseiropas pārrobežu sadarbību uzsvēra, ka eiropietis nav iedomājams »bez kristietības» (lasīt – katolicisma), ar to saprotot spēcīgu Eiropu, kas apvienojas zem katoļu (Vatikāna) karoga. Protams, ka aktuālā ideja par »apvienoto Eiropu» nav iespējama bez politiski-reliģiozās revolūcijas. Jau astoņdesmitajos gados poļu pāvests mēģināja lietot kiriļicas (slāvu alfabēta) pamatlicēju Kirila un Mefodija tēlus slāvu zemju iedzīvotāju pievēršanai katoļticībai. Piemēram,1985. gadā, savas Ņujorkas (ASV) vizītes laikā viņš no jauna uzsvēra abu slāvu rakstu valodas pamatlicēju nozīmi Austrumeiropas valstu atpakaļ atgūšanas (katolicisma eksporta) procesā un nevienam nav noslēpums, ka arī Latvija ietilpa šajā kaujas uzdevumā. Šodien vēl skaidrāk redzams, ka Vatikānam ir vēlme apvienot veco kontinentu zem savas ticības karoga un pagaidām 1952. gada Vatikānā iecerētā koncepcija par apvienotu romiešu-katoļu supervalsts izveidošanu, iegūst konkrētas aprises reālajā politikā. Te palīdz Vatikāna nauda, kas finanšu un garīgās krīzes plosītajā Austrumeiropā, palīdz būvēt jaunas katoļu baznīcas un piesaistīt jaunus piekritējus.

Līdz šim sūrojāmies par ekonomiskajām un kultūras važām. Tagad izrādās, ka esam palaiduši garām ticības vilinājumu un magnetizētājus. Piemēram, pašlaik Vatikāns intensīvi darbojas Eiropas Savienības gaiteņos, lai ierobežotu mūsu tiesības. Jau 2011. gadā Vatikāns atvēra savu pārstāvniecību Briselē Apostolico Nunico, ka izmanto PR aģentūru pakalpojumus, lai lobētu savu ieceri aizliegt abortus un reproduktīvās veselības izglītošanu skolās. Zbigņevs Stankevičs šo līniju spoži īsteno arī Latvijā.

Saprotot kontekstu, nepārsteidz arī arhibīskapa Vanaga savādās »ticības piruetes» un mazohistiskās ambīcijas katoļu baznīcas virzienā.

Protams, ka visi nav ekstrēmi konservatīvi un kā pretmets Vatikāna oficiālajai līnijai atzīmējams, piemēram, cienījamais anglikāņu Dienvidāfrikas bīskaps Desmionds Tutū vaiCatholics for Free Choice, kas cīnās pār sieviešu tiesību un veselības aizsardzību.

Šodien mēs dzīvojam postmodernisma apstākļos. Pie mums dominē sabiedrības kārtība, kas radusies kā apgaismības ērā dzimušā modernisma sekas. Tā balstās uz racionalitāti, zinātniskumu, indivīda tiesībām un sakņojas etablētā politiskā sistēmā.

Šī modernā laika bāze un postmodernisma efekti pieprasa visu ticību un pārliecību atzīšanu mūsu valstī Latvijā un neakceptē vienas (katoļu) baznīcas centienus uzņemties galvenās Latvijas reliģijas lomu. Īpaši jautājumos, kas ir pretrunā ar citu reliģiju, sabiedrības vairākuma, zinātnes vai pārējiem postmodernās publiskās domas viedokļu izpaudumiem.

Ceru, ka nākamgad mūsu sabiedriskā LTV nepārspīlēs vienas reliģijas pasākuma nozīmi salīdzinājumā ar raidlaikiem, ko tā velta citām reliģijām un Latvijas politiskā virsotne (Latvijas prezidentu ieskaitot) vairs nemēģinās iesēsties Zbigņevam Stankēvičam klēpī.

Mēs dzīvojam modernā laikā un tas pieprasa toleranci. Arī »pret mums pārējiem».

Rietumu vai Krievijas ietekme – kas vairāk apdraud Latviju?

2012. gada 7. augustā. Speciāli TVNet.

Attēlā TVNET kolāža. Toms Ostrovskis .

Turpinot rakstīt par kultūras imperiālismu postpadomju telpā, kas pamatojas uz tā saucamo Karaganova doktrīnu (skatīt rakstu «Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms»), pieskāros tikai dažiem šī masīvā procesa aspektiem. Kā Putina Krievija ar savu masu kultūru ietekmē sev «tuvās ārvalstis»?

Ja lielvarām neizdodas panākt savu ar tankiem, mīnmetējiem vai asaru gāzēm frontē un uz ielas, tad «to» labāk var sasniegt ar naudu un «kultūru».

Jēdzienu kultūra es šajā rakstā lietoju visplašākajā nozīmē, un tas ietver ne tikai mākslinieciskus produktus – filmas, dziesmas, festivālus, gleznas un mediju formu un saturu, bet arī valodu, tradīcijas, sadzīves kultūru, dzīvesveidu, atpūtu, biznesa praksi, morāles vērtības u.tml.

Rietumu kultūras ekspansija – izklaidēt līdz nāvei

Jēdziens «kultūras imperiālisms», kas izpaužas globālo masu kultūras industrijas eksportētāju mērķtiecīgajā tendencē dominēt mazāku valstu mediju un kultūras tirgū ar mērķi uzspiest šīm mazajām valstīm savas kultūras, politikas, sadzīves normu, gaumes, tradīciju un citu vērtību kategorijas, radās pēc Otrā pasaules kara. Brīdī, kad ASV masu kultūra sāka dominēt Latīņamerikas valstīs un forsēja savu uzvaras gājienu visā pasaulē, izaicinot komunistiskos režīmus un rādot pasaulei, ka pastāv arī cita alternatīva plānveida ekonomikai un varas kontrolētām sabiedrībām.

Jēdzienu «kultūras imperiālisms» pētnieki sākotnēji lietoja, apzīmējot vienīgi Rietumu kultūras vērtību ekspansiju. Šim misionārismam bija saules un ēnas puse.

No «saules puses» raugoties – Rietumu kultūras imperiālisms ar izklaides palīdzību (pamatā ASV produkcija) palīdzēja ekonomiski neattīstītajām, diktatoru sagūstītajām, komunistisko režīmu valstīm (arī PSRS un okupētajā Latvijā) gūt ieskatu modernā Rietumu sabiedrībā, liberālās demokrātijas priekšrocībās, dodot pieeju informācijai par notiekošo brīvajā pasaulē dzelzs priekškara otrā pusē. Tā tika arī tuvinātas varmācīgi «aizslēgtās pasaules daļas» demokrātisku valstu kultūrām un informējot iedzīvotājus par to, kas pasaulē īsti notiek (radiostacijas Amerikas Balss, Brīvā Eiropa u. c.).

«Ēnas puse» šim procesam kultūras laukā ir apstāklis, ka piedāvājumu veido primitīvi, vienkāršoti ASV masu kultūras produkti, kurus ražo plaši pazīstami «kultūrpreču eksportētāji», tādi kā AOL Time Warner, Viacom, Bertelsmann, Gannett, Hearst Corp un citi, tajā skaitā Holivudas uzņēmumi. Viņu, tāpat kā citu mediju uzņēmumu mērķis ir izklaidēt visu pasauli līdz nāvei (Neils Postmans) ar viegli uztveramiem, visiem ērti saprotamiem vēstījumiem, produktiem, patēriņa dzīves un domāšanas stilu.

ASV sapņu fabrikas spiediens

Nepievērsim acis uz ASV (pamatā Holivudas) masu kultūras klātbūtnes negatīvo lomu mūsu sabiedrībā, kas ar vardarbības dominanci filmās, primitīviem Holivudas stereotipiem, ar visu mums nepieņemamo, kas pavada amerikāņu dzīvesveidu (kaut vai tā saucamo fast food kultūru, kas veicina ne tikai amerikāņu, bet arī mūsu sabiedrības aptaukošanos), daudziem eiropiešiem «krīt uz nerviem». Turklāt amerikāņi ir kvēli savas kultūras advokāti visā pasaulē un nosodīt viņus par šo patriotisma veidu uzdrošinās tikai vecā Eiropa. ASV vēstniecība Rīgā arī nekautrējas aizstāvēt amerikāniskā dzīvesveida radīto, veselībai kaitīgo pārtikas produktu izspiešanas mēģinājumus no skolēnu ēdienkartēm Latvijas skolās. Neraugoties uz to, ka svara pieaugums šobrīd konstatēts jau pirmsskolas vecuma bērniem.

Vecajai Eiropai amerikāniskā masu kultūra ir mīļš, taču kritizēts fenomens. Taču pastāv arī nekritiski patērētāji, no kuriem Latvijā dominē zviedru TV koncerns MTG, kura retranslētajos un pašu kanālos Latvijā lielākā filmu grupa ir saturā un formā lētā Holivudas produkcija. Pamatā B un C klases filmu kategorija. Tādā veidā MTG veicina ASV lētās kultūras imperiālismu «pēc pilnas programmas».

Tāpēc mums būtu jāpriecājas par to, ka Latvijas sabiedriskā TV, pastāvīgi demonstrējot Eiropas (angļu, franču, dāņu, zviedru, vācu u. c.) audiovizuālos produktus, konsekventi cenšas atgādināt, ka mēs dzīvojam Eiropā un ka pasaulē ir arī Eiropas kultūra.

Tieši tāpēc ir jāuzslavē LTV konsekventā līdzdalība Eirovīzijas festivālos. Šī principiālā nostāja ir vērtējama kā patiesa sabiedriskās televīzijas misijas īstenošana, integrējot Latviju Eiropas kultūrā un pretojoties ASV un Krievijas masu kultūras spiedienam, kas mūs šobrīd pavada ik uz soļa. Mēs esam eiropieši.

Latvija pieder Rietumu civilizācijai un kultūrai

Neskatoties uz negatīvo, ASV masu kultūra tomēr ir mūsu (arī latviešu) kultūrkonteksta sastāvdaļa. Rietumu kultūra, ar visiem tās sasniegumiem un masu kultūras trūkumiem, mums – latviešiem ir organiski un ērti uztverama, jo vēsturiski piederam Rietumu civilizācijai kā valsts jau kopš 1918. gada un komunikācijas simbolu zīmes nav nepieciešams tulkot.

Eiropas (rietumu, centra, austrumu, dienvidu un ziemeļu) valstu vai «Rietumu kultūras civilizācijas» nišai, ieskaitot Baltijas valstis, pieder arī Ziemeļamerika, Austrālija, Jaunzēlande. Daudzos aspektos Rietumu kultūras kontekstā iekļauj arī Japānu, Dienvidkoreju un Taivānu.

PSRS un tās kultūras mantiniece Krievija ar NVS valstīm parasti netiek pieskaitīta Rietumu civilizācijai un kultūrai.

Šis apstāklis nav un netiek vērtēts nedz kā «labs», nedz arī kā «slikts». Eksistē kultūras robežšķirtne, kas pastāv un joprojām nodala Rietumus un Austrumus, neraugoties uz to, ka ģeogrāfiski šī «aiza» iet tieši cauri Baltijai. Divi āboli ābeles zarā ir vienlīdz labi, taču garšo dažādi.

MTG un Lattelecom kā Latvijas rusifikatori

Baltijas valstis, īpaši Latvija, atrodas abu – Rietumu un Krievijas kultūras ietekmju degpunktā. Zināmā mērā Latvijas teritorija patlaban ir pat kaujas placdarms, kurā lielās kultūras cīnās savā starpā par mūsu televizoru, radiostaciju, IPadu, grāmatplauktu, gleznu kolekciju un filmotēku saturu.

Pasērfojiet pa Latvijas FM radiostaciju viļņiem, paspiediet pogas uz TV kanālu pults, un jūs uzreiz saskatīsiet šo kultūru un ideoloģiju cīņu par vietu mūsu smadzenēs.

Šajā rakstā apskatīšu pašu ietekmīgāko mediju – TV. Sāksim ar vistuvāko lielo kaimiņu – Krieviju.

Tās ideoloģiskā un kultūras klātbūtne Latvijā ir masīva. Bez Krievijas masu kultūras un informācijas uzņēmumiem, kas raida no Krievijas un kuru produktus retranslē vietējie uzņēmumi (PBK, MTG u.c.), Krievijas kultūras imperiālismu Latvijā veicina arī Latvijas valsts uzņēmums Lattelecom, kura virszemes televīzijas paketē ir 53 kanāli (liecina reklāmas skrejlapa Lattelecom veikalā). Latviešu valodā ar diktora tekstu un subtitriem ir tikai 9 kanāli (vēl esot daži, kuros tikai atsevišķi raidījumi esot subtitrēti vai ieskaņoti latviski, informēja Lattelecom preses dienests). Turklāt krievu valodā Lattelecom Latvijā izplata 36 kanālus, apmēram trīs reizes vairāk nekā latviešu valodā.

Kā Latvijā uzvedas Rietumu mediju koncerns no Zviedrijas MTG (Modern Times Group)? Viasat kanālu paketēs, ko piedāvā Latvijas skatītājiem, latviešu valoda ir minoritātes valoda. Viasat garantē, ka latviešu valodā ar viņu palīdzību var noskatīties tikai 11 kanālus (informācija Viasat mājas lapā), bet krievu valodā 20 kanālus. Divas reizes vairāk nekā latviešu valodā.

Rakstā nepieskaros dažādiem kabeļu TV tīkliem, kas savieno mūsu pilsētu daudzdzīvokļu mājas. Tajos aina būs tāda pati, ja ne sliktāka.

Nevaru nosaukt nevienu Eiropas valsti, kurā ar valsts un ārzemju retranslēšanas uzņēmumu palīdzību minoritātes valodā raidītu vairāk TV kanālu nekā valsts valodā. Vai mums nevajadzētu padomāt par veselīgu protekcionismu, lai nostiprinātu latviešu valodas pieejamību audiovizuālo mediju tirgū valstī, kurā dominē globālie ārzemju mediji svešās valodās?

Kur palikuši visi Latvijas mediju uzraugi, kontrolētāji un NEPLP, kuriem šis process būtu jākonstatē un jānovērš?

Ministri un latviešu valodas pinkertoni regulāri ierauga un soda par katru izkārtni krievu valodā pie krodziņa vai afišu staba, taču neredz «baļķi» – to, ka latviešu valoda tiek diskriminēta medijos, kas katru dienu ienāk mūsu mājās un dzīvokļos un veido mūsu kultūrvidi.

Ne visi nosauktie TV kanāli Latvijā krievu valodā ir Krievijas kanāli. To skaitā ir arī Rietumu TV kanāli, kas ieskaņoti krievu valodā. Pieskaitiet visiem šiem kanāliem arī Krievijā ražoto masu kultūras produkciju, kuru raida ne tikai Krievijā reģistrētās televīzijas, bet arī zviedru MTG, kas lielos apjomos iekļauj Krievijas filmas, koncertus un šovus TV3, TV3+, TV5, TV6 un LNT programmās, un jums automātiski radīsies jautājums: vai nav mazliet par daudz krievu valodas un Krievijas masu kultūras uz mazo Latvijas teritoriju? Valstī, kurā krievu auditorija nav pati lielākā un kas pieder Rietumu civilizācijai, atrodas ES un NATO sastāvā?

Latviešu valodas izmantojuma apzināts samazinājums ētera medijos izraisa virkni efektu: traucē latviešu valodas attīstībai (terminu, jēdzienu, žargonvārdu, komunikācijas stila un tamlīdzīgu fenomenu progresu), liedz latviešiem – krievu valodas nepratējiem izmantot audiovizuālos medijus, izvirza krievu valodu un krievu kultūru kā dominējošo paradigmu iedzīvotāju mediju kultūrpatēriņā.

Pārspīlēti masīvais krievu popkultūras piedāvājums Latvijas medijos apzināti bruģē ceļu divvalodības komunikācijai dažādos līmeņos, jo Krievijas mediju pieejamība un to plašais spektrs arī MTG un Lattelecom kanālos nestimulēs krievus integrēties Latvijā uz valsts pamatnācijas valodas bāzes.

Vai MTG un Lattelecom nebūtu jāuzņemas atbildība par Latvijas mērķtiecīgu rusifikāciju? Jo mediju produkti nav desas un maize, kur ierobežotas sabiedrības daļas pieprasījums un produktu lētums nosaka visu. Kā ar sociālo atbildību Latvijas un tās pamatnācijas priekšā?

Kāpēc Rietumu kultūra ir laba, bet Krievijas slikta?

Protams, ka arī mūsdienu Krievijas masu kultūra ir veidojusies spēcīgā Rietumu kultūras ietekmē. Pēdējās desmitgadēs krievu mediji nežēlīgi kopē visu, kas Rietumos (viņuprāt) ir labs. Taču kopēšana neapstājas nevainīgas pakaļdarīšanas līmenī. Mediju producētajai popkultūrai līdzi nāk lielvaras ideoloģija, kas ir tradicionāls PSRS laiku atavisms.

Tieši šis ideoloģiskais aspekts ir galvenais, kas atšķir Rietumu masu kultūru no Kremļa paspārnē dzimušās popkultūras. Tai līdzi nāk padomju masu kultūras un lielkrievu šovinisma ideoloģijas ietekme, kas atstāj savu iespaidu arī uz pašreizējo latviešu mediju auditoriju.

Šo apstākli nevajadzētu ignorēt, un tieši šā iemesla dēļ nav pamata likt vienādības zīmi starp Rietumu un totalitārās Krievijas mediju popkultūras ražojumiem.

Aiz pēdējiem stāv spēcīgi Krievijas valsts institūti, kas tiek finansēti par Krievijas nodokļu maksātāju naudu: VGTRK globālie televīzijas kanāli, kas dominē Latvijas informācijas un kultūras telpā un kas rīko tādus pasākumus kā Jaunais Vilnis, Krievijas valsts uzņēmums Gazprom, kas ar preču zīmi Rīgas Dinamo integrē Latviju Krievijas sporta telpā, Russia Today – RT, kas angļu, spāņu un arābu valodā izplata Kremļa viedokli 430 miljoniem skatītāju visā pasaulē.

Mums nebūtu pārāk jāuztraucas par Krievijas kultūras imperiālismu, ja Krievija būtu demokrātiska valsts, kas būtu pašpietiekama un nevēlētos nostiprināt savu politisko, ekonomisko un kultūras ietekmi bijušās PSRS teritorijā.

Diemžēl Krievija Putina vadībā nav zaudējusi savas lielvalsts impērijas ambīcijas un, pamatojoties uz Karaganova doktrīnu, no kuras Kremlis nav atteicies, realizē tālāk Latvijas ģeopolitisko aneksiju zem masu kultūras zīmes. Liekot lietā Putina Krievijas kultūru un Putina Krievijas kapitālu, izmantojot kvantitatīvi iespaidīgo krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju minoritāti, tiek bruģēti pamati krievu valodai kā otrajai valodai pašvaldību un/vai valsts valodas līmenī. Tā Latvija kļūs arī ģeopolitiski tuvāka Krievijai. Apetīte rodas ēdot.

Tieši šīs politiskās alkatības dēļ krievu kultūras imperiālisms ir bīstamāks Latvijai par Rietumu kultūrimperiālismu, kuram nav ambīciju ieviest Latvijā zviedru, franču vai angļu valodu kā laipu Latvijas tālākai politiskai un ekonomiskajai aneksijai. Mēs jau esam Rietumu kultūras telpā ar latviešu valodu kā vienīgo valsts un pašvaldību valodu.

Lai mani nepārprastu, vēlos uzsvērt, ka man nav iebildumu pret politiski neitrālas masu kultūras un nopietnās, klasiskās, elitāras Krievijas kultūras klātbūtni Latvijā, kad to nepavada ideoloģisks un propagandas spiediens. Diemžēl neviens vietējais izplatītājs nedod mums iespēju pastāvīgi sekot Krievijas kultūras TV kanālā Kuļtura rādītajam saturam, kurā nav uzkrītošas politiskas smadzeņu mazgāšanas programmas.

Krievija vienmēr būs mums kaimiņos. No šīs situācijas mums neaizbēgt, taču tā nedrīkst nomākt mūsu vēsturiski veidojušos piederību Rietumu civilizācijas un kultūras sfērai. Turklāt mums ir Latvijas krievu kultūra. Tā vienkārši noslīkst Krievijas kultūras masā, kas nāk no Kremļa masu medijiem. Ierobežojot šo Krievijas kultūras imperiālismu, mēs radīsim lielāku telpu vietējai krievu kultūrai. Jauno krievu paaudze, kas dzīvo Rietumos, norobežojas no pašreizējās Kremļa politikas (atcerēsimies, ka Anglijā dzīvojošie krievi nobalsoja pret Putinu kā Krievijas prezidentu), taču ne Latvijā, kur tiem smadzenes skalo Kremļa propagandas kanāli.

Nākamais referendums – par izstāšanos no ES un NATO?

Paradoksāli, ka Saskaņas Centra un dažiem Visu Latvijai politiķiem ir izveidojies kopīgs viedoklis par to, ka jebkuri līdzekļi ir labi, lai Latvijai piesaistītu vēl vairāk Krievijas tūristu. Jo krievu tūristu piesaiste ir viņu galvenais arguments, lai attaisnotu Krievijas masu kultūras pasākumus Latvijā.

Izskatās, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) un Saeimas deputāts Romāns Naudiņš (VL) ir gatavi rīkot jebkādu pasākumu, jebkurā vietā par jebkuru cenu, lai tas uz Rīgu un Jūrmalu atved vairāk Krievijas tūristu, kas atstātu te maksimāli daudz naudas. Ušakovs cīnās par Rīgu, bet Naudiņš par Jūrmalu.

Nebrīnīsimies, ka šo «tūristus uzmundrinošo» pasākumu skaitā būs arī tādas tūrisma mārketinga aktivitātes kā krievu valodas ieviešana pašvaldību un valsts valodas līmenī, referenduma sarīkošana par izstāšanos no ES un NATO, kā arī referenduma organizēšana par Latvijas pievienošanos NVS valstu saimei un robežas atvēršana uz Krieviju.

Lai iegūtu Ušakovam un Naudiņam vajadzīgos krievu tūristus vispareizākais ceļš (pēc šīs loģikas) ir Latvijas «labprātīga» iestāšanās atpakaļ Krievijas impērijas sastāvā, nododot Latvijas varas grožus Kremlim. Vienreiz Staļina režijā tas jau notika. Tagad to var atkārtot Putina režijā. Tad Latvijā noteikti regulāri ieradīsies rekordliels Krievijas tūristu skaits. 100%.

Protams, ka ekonomisko izdevīgumu Ušakova un Naudiņa stilā var uzskrūvēt līdz absurdam. Taču šis absurda konstatējums ļauj saskatīt ārēji it kā naivu nevainīgu manipulāciju, kuras pamatā ir pārdomāta iekšējās rīcības loģika.

Rīgai un Latvijai vajag visus iespējamos tūristus. Ne tikai no Krievijas.

Maldās tie oponenti (E. Veidemane, NRA), kas apgalvo, ka Jaunais Vilnis tā pašreizējā formā nav nekāds kultūras neokoloniālisms, ar kura palīdzību iespējams «kaut ko izdarīt ar manām (mūsu) latviskuma saknēm». Jā, ar latviskuma saknēm netika galā ne zviedru, ne vācu/krievu, ne PSRS laiki, bet ar Latvijas valsti un valodu kultūras neokoloniālisms tiks galā. Tās ir divas dažādas lietas.

VGTRK ar savu projektu «Jaunais Vilnis» (kāds tas ir tagad, raidot reizi gadā) un ar saviem TV un radio kanāliem mūsu mājās (raidot ik dienu) realizē kultūrpolitisko aneksiju. Šim uzbrukumam kā sabiedrotie piebiedrojas arī Rietumu mediju koncerns MTG (Zviedrija) un Latvijas valstij piederošs uzņēmums Lattelecom.

Vientiesīgums neatbrīvo mūs no atbildības.

Par to arī ir šis raksts.

Eirovīzijas dziesmu konkurss 2012. Ko Latvija var mācīties?

2012. gada 28. maijā.  Speciāli TVNet. Links uz rakstu TVNet šeit.

Zviedrijas uzvara ESC ir galvenā ziņa visos valsts svētdienas medijos. Aftonbladet virsraksts: Lorēnu sumina visā pasaulē., Foto: Aftonbladet TVNet kolāža

Tiem, kas «nevar ciest ESC» (Eurovision Song Contest) un «nekad šo koncertu pa televīziju neskatās» – iesaku neturpināt lasīt šo rakstu. Tiniet tālāk TVNET publikācijas uz leju un šo rakstu noteikti nelasiet. Demokrātija neaizliedz noliegt to, ko cilvēks nesaprot, un bez tam Latvijā dažās pat ar popmūziku saistītās aprindās izsmiet Eirodziesmu esot labais stils. Tas skaitās politiski un estētiski korekti. «Smalki un zinoši» cilvēki Latvijā par Eirodziesmu nerunā, vīpsnā skaļi, atklāti un ar patosu. OK? Paldies, ka nelasāt tālāk.

Turpretī ar pārējiem, kurus interesē šīs audiovizuālās popmākslas Eiropas čempionāts, kas demonstrē visu jaunāko gan audiovizuālajās TV un šovu tehnoloģijās, gan tendences radošajā jomā, viss kārtībā. Lasiet tālāk.

«Eifooooooorija!» – tā šonakt gavilēja zviedri savā dzimtenē un ārzemēs, priecājoties par Zviedrijas piekto uzvaru Eirovīzijas dziesmu festivālā.

«Šonakt Baku preses centrā mēs gavilējām, lēkājām, dejojām un apskāvāmies ar katru, kas bija tuvumā, brīdī, kad kļuva skaidrs – Lorēna* (Loreen) ir uzvarējusi. Ar mums kopā priecājās arī pārējie eiropieši. Viņas «krabja deja», šarms un patiesīgums bija savaldzinājis daudzus. Tagad vairs neviens kičs, klauns vai spokošanās nevarēja apsteigt viņas šovu, pat krievu babuškas ar savām ceptajām maizītēm vairs neatradās bīstami tuvu,» emocionāli stāstīja vakardienas ievadrakstā Dagens Nyheter korespondente no Baku.

Tas nozīmē, ka 28 gadus vecā Lorēna kopā ar ilggadējo Zviedrijas «Eirodziesmas ģenerāli» un valsts delegācijas vadītāju, bijušo vokālistu Kristeru Bjorkmanu, sadarbībā ar dziesmas autoriem (Peter Boström, Thomas Göransson) ir panākusi, ka Eiropas fināls no jauna atgriezīsies Stokholmā. Savulaik līdzīgu panākumu sasniedza ABBA, Herreys, Carola un Charlotte Perrelli. Tagad zviedriem ir piektais Eiropas populārās mūzikas čempionāta uzvarētājs – Loreen.

«Mīļā Zviedrija, paldies, ka jūs man ticat! Paldies, ka jūs man esat! Es jūs visus ļoti mīlu. Visu darīju jūsu dēļ. Dziedāju bez grima, ar basām kājām un man izdevās tas, par ko tik ļoti biju sapņojusi un cerējusi. Šo darbu mēs izdarījām visi kopā. Vispār jau esmu kautrīga un man ir pagrūti uzņemties zvaigznes statusu. Paldies jums visiem, kas mani atbalstīja. Paldies visiem!» tā preses konferencē pēc uzvaras Baku atzinās uzvarētāja.

Tikmēr Zviedrijas Televīzijas ģenerāldirektore Eva Hamiltona (Eva Hamilton) jau bija daudz pragmatiskāk noskaņota un gatava atbildēt uz mediju jautājumiem par to, kā notiks 2013. gada Eirodziesmas fināls Zviedrijā. Izrādās, ka zviedru STV vadība nesen ir jau viesojusies Norvēģijā, lai iepazītos ar nesenā Oslo festivāla pieredzi. Ir jau zondēts, kur koncerti varētu norisināties, taču izrādās, ka traucē hokeja pasaules čempionāts, kas ir jau okupējis Globena arēnu no 3. līdz 19. maijam – ESC šī arēna vajadzīga nākamā gada 14., 15. un 18. maijā.

«Būtībā valstī arēnu pietiek, labas telpas šim pasākumam ir arī Gēteborgā un Malmē. Pagaidām šis jautājums atrodas procesā un zinu, ka mums to izdosies nokārtot. Nevaru paziņot, cik tas mums izmaksās, bet jau tagad skaidrs, ka mēs nesacentīsimies ar citiem rīkotājiem pasākuma krāšņumā un valsts nacionālais kopprodukts no Eirovīzijas ambīcijām necietīs,» tā uzskata Zviedrijas sabiedriskās televīzijas vadītāja. Pēc viņas domām, divu pasaules mēroga maču rīkošana zili-dzeltenajā karalistē nav nekas neiespējams. Tikšot galā gan ar hokeja, gan ar popmūzikas čempionātu. Ārzemju eksperti zviedru TV nākamgad nebūšot jāpiesaista, jo pašiem ir savējie – kompetenti un vislabākie speciālisti gan popmūzikas, gan audiovizuālās mākslas jomā.

«Šī uzvara Zviedrijai ir ļoti svarīga un nozīmīga, jo mums tiek nodrošināta lieliska iespēja parādīt Zviedriju lielam skaitam cilvēku visā Eiropā un pats galvenais – nostiprināt tālāk zviedru mūzikas eksportu, kas šobrīd jau ir stabilas preču zīmes statusā,» secina Eva Hamiltone.

Zviedrijas televīzija pēdējo gadu desmitu laikā ir apzināti attīstījusi valsts iekšējo atlasi Eirodziesmai kā lielu iekšpolitisku un kultūras pasākumu. Neraugoties uz to, ka uzvaras lielajos Eiropas finālos zviedriem šajā laikā «nav spīdējušas», viņiem izdevies iekšēji modernizēt un attīstīt populāro mūziku un audivizuālo mākslu savā valstī līdz tik augstam līmenim, ka zviedru mūzikas panākumi šodien ir ne tikai sabiedrību integrējošs un mākslas līmeni veicinošs faktors, bet arī nozīmīga valsts budžeta sastāvdaļa. Zviedru mūzikas eksports nodrošina stabilus ienākumus valsts kasē un ceļ Zviedrijas vārdu ārzemēs. Desmit no Baku 26 fināldziesmu autoriem ir zviedri.

Tāpēc ir pienācis laiks arī mums atkārtot zviedru popmūzikas veiksmes stāstu, jo arī Latvijā nav maz talantīgu cilvēku un mākslas eksports beidzot ir pie mums jānostāda valsts politikas līmenī ar visām no tā izrietošajām prasībām.

Ar ko sāksim?

Vispirms maza atkāpe vēsturē. Savulaik, kad Latvija kļuva neatkarīga un beidzot arī mūsu Latvijas Televīzijai bija iespēja iestāties EBU (un līdz ar to piedalīties Rietumeiropas muzikālajos festivālos), mēs raudzījāmies uz latviešu pienesumu Eirodziesmai ar lielām cerībām. Aiz muguras palika vājo sociālistisko valstu bloka TV un radio organizācijas Intervīzija pasākumu, «Sopotas festivāla» un pārējo «augusta festivālu» kontrpropagandas laiki.

«Jūs, latvieši, visiem izgriezīsiet pogas kādus desmit gadus uz priekšu,» tā deviņdesmito gadu sākumā man prognozēja (tolaik Zviedrijā un ASV dzīvojošais) igauņu žurnālists, tagad Tallinka šefs Ats Jorits. Ats tolaik ļoti nopietni sekoja mūzikas norisēm pasaulē un uzskatīja, ka Latvijai ir ekskluzīvas iespējas dominēt šajā sfērā, jo «jums taču pieder ģeniālais Raimonds Pauls» – viņš teica un pārējie piekrītoši māja ar galvu. Es piekritu, mums bija šī investīcija, kas likās mūžīga un nepārspējama.

Diemžēl sekojošie notikumi pierādīja, ka Eirodziesmas pasākums Latvijā tika ievests pa jeņķu vārtiem, bez Eiropas konteksta izpratnes, bez kompetentiem komentāriem un piedāvāts seklas izklaides tingeltangeļa līmenī.

Šodien ir neiespējami savienot izpratni par Eirodziesmu, piemēram, Skandināvijas valstīs un Latvijā. Tā ir kā diena pret nakti. Nevēlos tagad nevienu vainot par to, ka lielākais un profesionālākais televīzijas popmūzikas koncerts Eiropā pie mums Rīgas mākslas un kultūras apritē netiek novērtēts kā nozīmīgs faktors. Pie šā fenomena ir vainīga gan bijušo, gan esošo «atbildīgo» un «kompetento» personu nekompetence modernajā mākslā. Vai par pašreizējās Latvijas kultūrelites smīkņāšanu un deguna raustīšanu ESC virzienā vajadzētu satraukties? Nē, nevajag satraukties! Lai viņi paliek pie saviem ratiem. Acīmredzot tā ir viņu vieta, jo nākotne raugās uz pasauli citām acīm.

Strādājot ar audivizuālo mākslu studējošiem studentiem Rīgā, man ir skaidrs, ka šīs fenomens ir tikai laika jautājums. Studenti saprot un iet tālāk. Pašlaik auditorijās sēž un studē ļoti spēcīgi nākamie režisori, kas, iespējams, realizēs to, ko savulaik ievērojamā latviešu televīzijas režisore Brigita Vīnšteine sapņoja izdarīt sava mūža laikā. «Es vēlētos nākotnē «nopogāt uz pults» lielo eirošlāgeri no Rīgas tad, kad Latvija kādreiz nākotnē kļūs neatkarīga valsts un mēs būsim Eirovīzijas dalībvalsts,» viņa man savulaik atzinās savos sapņos. Tagad, kad Brigitas vairs nav mūsu vidū, izrādās, nav vairs neviena, kas būtu gatavs pierādīt pasaulei Latvijas audiovizuālās mākslas pienesumu. Pat Eirovīzijas finālu no Rīgas savulaik «nopogāja» ārzemnieki. Atbildīgās amatpersonas Ojārs Rubenis + Uldis Grava toreiz necīnījās par Brigitas Vīnšteines sapni. Viņiem šim mērķim pietrūka kompetences, profesionālisma un patriotisma.

Latvijas profesionāļi šajā jomā turpina stāvēt pie ratiem, un pa Eiroskatuvi (naudas trūkuma dēļ?) turpina ņemties enerģiski amatieri.

Negribu arī mest akmeni dziesmu autora Raimonda Paula «dārziņā» un nevēlos turpināt brīnīties, kāpēc viņš tieši tāpat kā «Rīgas šprotes» savu eksporta tirgu redz tikai uz austrumiem no Latvijas un investē savu vārdu zema mākslinieciskā standarta, Krievijas un NVS politiskās propagandas pasākumā no nosaukumu – konkurss «Jaunais vilnis». Tā ir viņa darīšana. Arī Raimonds Pauls ir nolēmis palikt pie saviem Krievijas ratiem.

Šā raksta ietvaros man nav iespējams analizēt ESC vēsturi, tāpēc neskaidrošu, kāpēc šajā finālpasākumā šodien vairs nav lielā simfoniskā orķestra un katras valsts diriģenta (kā tas vēl bija raksturīgs Eirovīzijas finālkoncertā pirms 20 gadiem).

Nepieskaršos arī «jauno valstu» graujošajai ienākšanai Eirovīzijas dziesmu konkursa pasākumā pēc Berlīnes mūra krišanas, kad festivāls pēkšņi pārtapa «zirgu skriešanās sacensībās». Jaunajām dalībvalstīm, kas īsti nesaprata, «ko ar šo pasākumu iesākt» un  «kā to vērtēt», netrūka drosmes ieviest «savu kārtību». Tagad šie «jaunievedumi» kā akmens kaklā neļauj normalizēt balsojumu. Iespējams, ka pārmērīgi lielā dalībvalstu skaita dēļ būtu jāierosina zonālie konkursi – atsevišķi Ziemeļeiropai un Dienvideiropai? Problēmu šajā virzienā netrūkst tieši tāpēc, ka Eirovīzijas populārās mūzikas konkurss ir izveidojies par gigantisku šovu, kuram līdzīga nav nekur pasaulē.

Šis fenomens ir jāprot izlasīt. Tas nav parasts masu pasākums.

Tā ir modernā māksla ļoti lielam televīzijas skatītāju skaitam, un tieši tāpēc kadra kvalitātes latiņai ir jābūt novietotai augstu. Virs normas robežas.

Kā redzams, Eirovīzijas tēma ir ļoti plaša un sarežģīta.

Latvijā līdz šim ir notikusi šā festivāla apzināta banalizēšana un šis pasākums nav rīkots pietiekoši atbildīgi un tālredzīgi. Protams, valsts finansējuma trūkums ir būtiski bremzējis festivāla attīstību mūsu valstī.

Daži izņēmumi (Prāta Vētra, Naumova, Valters un Kaža) ir spējuši palikt manāmi uz eiropopa skatuves, pateicoties viņu skatuviskajai pievilcībai, apstākļu sakritībai, veiksmei, nevis pateicoties profesionālam Latvijas audiovizuālo mediju darbam. Tāpēc šie panākumi ir vairāk izņēmuma, nevis normas statusā, kas «apstiprina likumu» – bez sistemātiska darba nav rezultātu.

Mums Latvijā nav 100% svarīgi, lai «mūsu dziesma» uzvar ESC finālā.

Esam taču dziedātāju tauta, un savādi, ka līdz šim neesam pratuši šo «kolektīvo talantīgumu» pārvērst par mākslas eksporta veiksmes stāstu.

Ir nozīmīgi, lai, piedaloties ESC, mēs prastu un spētu parādīt mūsu valsti – unikālo Latviju (valsti, zemi, cilvēkus, kultūru, industriju, mākslu) caur laba muzikālā skaņdarba profesionālu izpildījumu audiovizuālās mākslas dimensijā.

Dziesma un tās izpildījums ir tikai detaļa jeb sastāvdaļa šajā projektā, kurā darbojas scenogrāfs, grafiķis, horeogrāfs, tērpu mākslinieks, skaņa, gaisma, grims un visbeidzot režisors, kas 100% ir TV darba profesionālis.

Ir iestājies profesionālisma laiks, kas pieprasa kompetenci un smagu darbu.

EBU mums piedāvā gigantisku skatuvi un milzu izaicinājumu. Būtu muļķīgi, gļēvi un netālredzīgi no šīs iespējas atteikties. Eirovīzija ir daudz lielāks fenomens nekā Rīgas «Dinamo», un uzvaras bez treniņiem un spēlēm arī šajā jomā pašas neatskries.

Ceru, ka mēs šo izaicinājumu pieņemsim, nenošļuksim un kustība varēs sākties.

Jau tagad sākot gatavoties Stokholmas 2013. gada finālam, jo zviedri savu gatavošanos nākamā gada festivālam sāk jau jūnijā.

Vai sāksim jau nākamnedēļ?

Citi raksti par šo tēmu:

Recenzija par fināla koncertu

Recenzija par Eirovīzija 2012 pirmo pusfinālu : Eirovīzijas 2012 pirmā diena Baku. Bez pārsteigumiem.

Uzvaru Eirovīzijā var nopirkt Zviedrijā, bet vai tas demokratizēs Azerbaidžānu?

Zviedru Eirovīzijas 2012 fināls. Lorēna (Loreen) vai Danijs?

* Pēc latviešu pareizrakstības normām zviedru vārdi ir jālatvisko, ņemot par pamatu zviedru izrunu. Tāpēc latviešu valodā pareizi šo dziedātāju sauc Lorēna , tieši tā, kā burtu e izrunā Skandināvijā.

Ieskatieties attēlā! Tas ir ģeniāls, jo civilā nepiekāpība ir modernā laika varoņdarbs.

2011.gada 6. oktobris

 

 

Ieskatieties šajā attēlā. Ir otrā pasaules kara beigas. Francija.

Centrā redzama sieviete ar mazuli uz rokām.

Viņa ir tā saucamā ” vācu ielene”, jo bērna tēvs ir kapitulējušās vācu armijas karavīrs.

Jaunās sievietes matus tautieši ir ar varu nodzinuši ”uz nullīti’‘ – sodot par ”pretīgo izvirtību ar okupantu”.

Tagad viņu soda no jauna – ar ”kauna gājienu” cauri pilsētas centram.

Palūkojieties sodītāju sejās.

Unisona niknums lūkojas uz viņu – vajāto sievieti.

Ņirdz.

Spļauj.

Izsmej.

Jaunā māte mēģina slēpt savas acis, lūkojoties uz ”grēka darbu” – mazuli, kas guļ viņas rokās.

Tikai viens cilvēks neskatās uz vajāto sievieti – tas ir vīrietis, kas soļo pa priekšu. Viņš skatās lejup uz bruģi.

Arī viņš arī ir grēcinieks. Viņš ir vajātās sievietes tēvs.

Pa labi no jaunās mātes soļo jau nākamā sieviete – ar nodzītiem matiem. Tā ir grēcinieces māte.

Pūlis rej un rēc.

Ņirdz un gavilē.

Ir tik vienkārši un droši uzbrukt jaunai mātei, jo viņa (ar bērnu uz rokām) nespēj aizstāvēties un vecāki (aiz bailēm) no pūļa dusmām – pieslejas vajātājiem.

Sist guļošo ir viegli, jo pretsitiena nebūs…

Īpaši brīdī, kad reptiļa smadzenes ņem virsroku pār cilvēcību.

Sievieti pūļa dusmas parasti belž smagāk.

Izsmej niknāk un vajā nesaudzīgāk.

To mēs jau zinājām.

Ko mums grib teikt ģeniālais Robert Capa ar šo savu nemirstīgo darbu – soda gājienu cauri Rue du Cheval Blanc?

Viņš fokusējas uz pūļa naidu un līdzskrējējiem.

Rāda kā viduvējības izrēķinās ar izlēcējiem.

Skarbi izrēķinās.

Uzskatu Robert Capa par pašu ievērojamāko kara fotogrāfu modernajā laikā. Viņa pēdējais albums ir satriecošs savā patiesības redzējumā. Manā izpratnē Roberts Kapa ir Eiropas žurnālistikas ikona. Viņa lielākais sasniegums ir ”taimings” jeb spēja fiksēt būtiskas lietas īstajā brīdī.

Arī šajā fotogrāfijā mēs redzam naida apokalipsi – vienā sekundes tūkstošdaļā. Acumirkļa druskā.

Savādi, ka laiks kā prožektors pievelk detaļas, izceļot nejēdzības superlatīvā.

To var saskatīt arī šodien 2011. gada oktobrī…, ja kāds (no mums) būtu gatavs fotografēt tā kā to spēj Roberts Kapa. 

Vakar un šodien lasu avīzēs par Latvijas Televīzijas postu un brīnos par to, ka neskaitāmi nekompetenti cilvēki ir gatavi izteikties, apspļaudīt un izsmiet darbu, kuru veic mani kolēģi Rīgā, Latvijas Televīzijas ziņu dienestā.

Viņi ir ļoti spējīgi un profesionāli cilvēki.

Viņi prot strādāt un spēj lieliski tik galā ar profesionālā darba pienākumiem, kurus izvirza modernais laiks.

Paklau, pūli! Vai nebūtu laiks apklust?

Apzinoties savu nekompetenci mediju darba sfērā?

Mēs dzīvojam pārmaiņu priekšā un tāpēc izlemsim nenolinčot talantīgus izlēcējus.

Nerīkosim savējos ”kauna gājienus” cauri mediju areālam kārtējam ”izlēcējam” vai ”grēciniekam”, kas pēc gadiem var izrādīties varonis, bet viņa izsmējēji – reptiļu pūlis.  Cienījamo pūli!

Lūdzu, izmanto savas demokrātiskās tiesības paklusēt! Citādi nemotivētais naids sit pārāk augstu vilni un civila nepiekāpība, kas (faktiski) ir vienīgā izeja no krīzes apklusīs pūļa rēkoņas priekšā.

Varoņu kanibālisms jau eksistē un varbūt vienreiz ar to vajadzētu beigt noņemties.

Mūsu visu un arī… LTV nākotnes vārdā.