Aglonas šovs un postmodernisma efekti

2012. gada 21. augustā. Speciāli TVnet.

Attēls: Twitter

Tovakar, kad ieslēdzot televizoru ekrānā atkal ieraudzīju katoļu baznīcas rituālus no Aglonas, nolēmu tomēr nepārslēgt kanālu un paklausīties, ko īsti šī baznīca man sludinās no Latvijas sabiedriskās televīzijas kanceles.

Neesmu katoliete, tāpēc cerēju, ka saņemšu informāciju kodolīgā un izsmeļošā versijā.

Pretēji gaidītajam, translācija ievilkās garumā. Kameras acs vizuāli devalvēja procesiju un notiekošo, nepaskaidrojot, kāpēc sabiedriskā televīzija pievērš tik lielu vērību Aglonas Dievmātes rituālam, piešķirot neproporcionāli lielu ētera laiku vienas Latvijas reliģiskās minoritātes svinību atspoguļošanai Latvijā it kā tas būtu globāls un kontinentālas nozīmes notikums.

Ja jau rāda, tad jābūt arī kam ļoti svarīgam, – nodomāju un ieklausījos tālāk.

Diemžēl, cerētais neattaisnojās.

Ko kritizē un ko saudzē Stankevičs?

Zbigņevam Stankevičam, uzkāpjot »televīzijas kancelē», sākās publiska TV skatītāju kaunināšanas akcija, kuras rezultātā arī man (kā TV skatītājai) tika aizrādīts, ka atļaujos strādāt un doties iepirkumos svētdienās. Pārmests, ka uzdrošinos »pavadīt svētdienu lielveikalos» un tāpēc brīvdienās esot jāslēdz visi veikali. Arī Latvijā vajagot jau »sestdienas pēcpusdienā aizslēgt visus veikalus un turēt tos aizslēgtus līdz pirmdienai, ļaujot cilvēkiem atpūsties un piedalīties dievkalpojumā. Ņemsim no vecajām ES valstīm pozitīvos piemērus un to, kas veicina cilvēka personības daudzpusīgu uzplaukumu!»- sludināja Stankēvičs. Savādi, kāpēc mācītājam šķiet, ka visās vecajās Eiropas valstīs veikali ir slēgti nedēļas nogalē un vēl savādāk, ka šo faktu viņš saista ar baznīcu (nevis arodbiedrībām!).

Interesanti, kā šos katoļu priekšlikumus uztvers tie tautieši, kas pieder citām ticībām un tieši tāpēc sestdienu un svētdienu neuzskata par brīvdienām?

Stankevičam bija arī ko teikt saistībā ar darbaspēka emigrāciju no Latvijas. Pēc viņa domām »skolai un ģimenei kopā ar baznīcu, savukārt, priekšā stāv izaicinājums ieaudzināt bērnos un jauniešos apziņu par to, ka dzimtenes mīlestība nav vis kaut kāds tukšs un abstrakts jēdziens, bet gan kaut kas ārkārtīgi būtisks, kas pieder pie nobrieduša un atbildīga cilvēka pamatstruktūras. Nav tā, ka mana izbraukšana neatstāj iespaidu uz pārējiem, tā novājina mūsu tautu, mūsu valsti, bieži vien arī ģimeni, to pat sagraujot. Materiālie apsvērumi nevar būt vienīgie, pēc kuriem vadīties savā dzīvē!» – uzskata arhibīskaps un netieši norāda, ka visiem jāpaliek uz vietas. Neraugoties uz to, ka bezdarba līmenis valstī joprojām ir augsts un kauninot cilvēkus – bezdarbniekus, šo jautājumu atrisināt nav iespējams. Kā »dzimtenes mīlestība» var »piederēt pie nobrieduša cilvēka pamatstruktūras» arī nekļuva skaidrs.

Status quo pielūgsme bija pamanāma arī sekojošajos arhibīskapa piesauktajos piemēros, piemēram, pielīdzinot abortu slepkavībai, apšaubot seksuālās apmācības nozīmi ģimnāzijās, un traktējot mākslīgo apaugļošanu kā »panaceju» vai »dehumanizējošu» aktu. »Kurš gan no mums gribētu būt ieņemts nevis kā mātes un tēva mīlestības auglis, bet gan medicīnisku manipulāciju rezultātā mēģenē?»– jautā arhibīskaps un laikam cer, ka šis jautājums ir retorisks. Varu atbildēt, ka zinu un pazīstu daudzus vecākus un jau pieaugušus bērnus, kas pateicās zinātnei un medicīnai, par to, ka ir bijusi iespēja nākt pasaulē, pateicoties mēģenei, jo māmiņas vai tēta veselība neatļāva mazuli ieņemt dabīgā ceļā. Šie vecāki un viņu jau pieaugušie »mēģenes bērni» ir pateicīgi ārstiem un zinātnei par iespēju dzīvot. Mēģene palīdzēja un tieši tāpēc es redzu tieši pretēju efektu šajā procesā – valstij visiem spēkiem jāatbalsta »neauglīgu vecāku» tiesības tikt pie sava mazuļa »caur mēģeni» un baznīcai nav tiesības šo humāno aktu apzināti dehumanizēt.

Klausījos tālāk un brīnījos par pieeju un ultrakonservatīvismu. Paradoksāli, ka Stankeviča sekojošie aicinājumi un kauninājumi joprojām tiek vērsti galvenokārt sieviešu izlaidības virzienā. Viņām jābūt lieliskām mātēm, bet vīriešiem – nākamajiem tēviem (kas Latvijā jo bieži atsakās uzņemties savus vecāku pienākumus un nav mazāk izlaidīgi nekā kauninātās sievietes) netika adresēts neviens kritisks arhibīskapa vārds.

Vai Bērziņam, Āboltiņai un Dombrovskim jāiesēžas Stankēvičam klēpī?

Brīdī, kad mācītājs sāka kaunināt »laulības pārkāpējus» un nereģistrēto laulību piekritējus, ne vārdā neizsakot nožēlu par paša katoļu baznīcas pedofilu skandāliem, par Vojtilas »ielu bērniem» kā katoļticības upuriem un daudzām citām ar katoļu baznīcas konservatīvo nostādni saistītajām sabiedrības bēdām un problēmām, mēģināju audiāli izrauties no Stankēviča sprediķa ievazātajiem viduslaikiem 2012. gada augusta LTV ēterā. Tieši tobrīd sev par lielu pārsteigumu, ieraudzīju kadrā sadugušus Latvijas valdītājus – prezidentu Andri Bērziņu, saeimas spīkeri Solvitu Āboltiņu un premjeru Valdi Dombrovski, kas nodurtām galvām sēdēja rindiņā, it kā gaidot savu brīdi, lai iesēstos svētajam tēvam klēpī.

Turpat Aglonā, Zbigņeva Stankēviča priekšā, kā norāti bērni.

Piecēlos no klubkrēsla, kas gozējas pie televizora, devos pie datora lai vēlreiz pārliecinātos, vai tiešām Latvijas Republikā baznīca nav nodalīta no valsts?

Satversmes 99. pants nomierināja »Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts».

Tādā gadījumā nav skaidrs, kā tas nākas, ka viena no Latvijas reliģiskajām minoritātēm – katoļticīgie ir panākuši sev tik gigantiskas privilēģijas, iegūstot divas dienas tiešajām translācijām Latvijas Televīzijas ēterā no lokāla reliģiska pasākuma?

Kāpēc Latvijas mediji nekritiski veicina šī pasākuma publicitāti jau neskaitāmus gadus pēc kārtas (ieskaitot krusta gājienu atspoguļojumu), diskriminējot citu ticīgo, kas nav katoļi, intereses?

Visbeidzot – kāpēc Latvijas politiskā vadība piedalās viena reliģiskā grupējuma pasākuma procedūrā?

Kāpēc viņi to dara, ja baznīca Latvijā ir atdalīta no valsts?

Vai Valdis Dombrovskis, Andris Bērziņš un Solvita Āboliņa nezina, ka Latvijā dzīvo vēl daudzu citu konfesiju piekritēji un šāds politiķu »kniksis» Aglonas norisēm ir pretrunā bezkaislīgai attieksmei pret savu valsts pilsoņu ticību un pārliecību.

Ikvienam no mums ir tiesības izvēlēties savu reliģisko pārliecību. Satversme mums to garantē.

Tāpēc valdībai un sabiedriskajai televīzijai nav tiesību nostāties vienas ietekmīgas reliģiskās minoritātes pusē brīdī, kad Aglonas pasākuma lobijam ir izdevies šo aktivitāti interpretēt par valsts un gandrīz vai par pasaules mēroga notikumu it kā katoļi būtu Latvijas iedzīvotāju vairākuma reliģija.

Protams, ka katoļiem šis notikums ir svarīgs un es to respektēju. Taču Aglonas svētās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki ir tikai un vienīgi katoļu pasākums un neattiecas uz mums pārējiem, kas nav katoļi.

Starp citu – »mēs pārējie» neesam maza Latvijas iedzīvotāju daļa. Mēs esam vairākums.

Tieslietu ministrijas informācija liecina, ka vislielākā kristīgo grupa Latvijā joprojām ir luterticīgie 34,2% (708,773), otrajā vietā katoļticīgie 24,1% (500 000), pareizticīgie 17,8%, (370 000) mazāks ticīgo skaits ir Augsburgas ticības luterāņiem 581, vācu luterāņiem 308, tāpat arī vecticībniekiem, baptistiem, ebreju, musulmaņu, Dievturu draudzēm, budistiem, Jehovas lieciniekiem, Pēdējo dienu svētajiem mormoņiem, senaustrumu apustuļiem, reformātiem, bahaiešiem, presbiterāņiem, visarioniešiem, pestīšanas armijai, anglikāņiem, branhamistiem, hinduistiem un pārējiem.

40% Latvijas iedzīvotāju nedeklarē savu reliģisko piederību un tieši šī iemesla dēļ ir pamats uzskatīt, ka ticīgo skaits Latvijā varētu būt lielāks nekā norādīts oficiālajos dokumentos.

Kā paliek ar šovu? Ar Aglonas šovu, kuram jau desmitiem gadu pēc kārtas kāri seko Latvija mediji un tieši tāpēc »mēs pārējie», kas neesam katoļi, esam spiesti samierināties.

Katoļu baznīca un Eiropas Savienība

Savā televīzijasrunā arhibīskaps Stankevičs uzrunāja arī žurnālistus – »...es griežos pie jums, žurnālisti, un lūdzu jūs vairāk pievērsties tiem pozitīvajiem piemēriem un visam tam labajam, kas notiek mūsu valstī un sabiedrībā. Lai tas nepaliek ēnā, bet kļūst visiem redzams, tādējādi iedvesmojot arī citus tam sekot!»

Šķiet, ka lomas tiek sajauktas. Žurnālistikai ir kritiski jāseko sabiedrības attīstības procesiem, izskaužot un izgaismojot nevēlamus faktus un norises, neizskaistinot un neuzlabojot reālo situāciju valstī. Turpretī baznīcai būtu »jāiedvesmo» un »jāseko visam labajam» ar šo, »iedvesmojot arī citus sekot»!

Mēģinājums apmainīt vietas baznīcai un medijiem sāk atgādināt totalitāras varas laikus, kad »tronis» noteica KO DRĪKST RUNĀT un mediji kalpoja par »varas tekstu» izplatītājiem.

Romas katoļu baznīcai vienmēr bijusi spēcīga starptautiska ietekme. Viduslaikos tās vara bija totāla, un varas nodrošinājuma instrumenti – bezkompromisu (svēto inkvizīciju ieskaitot). Tagad, Vatikāna režijā, šī ietekmīgā un bagātā baznīca (patiecoties centralizētai stratēģijai) būtiski ietekmē Eiropas Savienības valstu likumdošanu daudzos, sev svarīgos jautājumos.

Kopš »koptirgus» jeb Eiropas Ekonomiskās Kopienas dzimšanas (1958), pateicoties Romas līgumam (1957) katoļu baznīca uzņēmās aizsargmehānisma funkcijas Eiropas cīņā pret komunistiskajiem režīmiem. 1962. gadā avīze Northwest Technocrat konstatēja, ka eiro ūnija vairs nav tikai ekonomiska apvienība, bet arī » kas vairāk»: »sapnis par vienotu Romas baznīcas varas atjaunotu dominanci visas Eiropas robežās beidzot var kļūt par īstenību, īpaši tad, ja izdotos atgūt komunistu nolaupītās teritorijas. Vatikāns mērķtiecīgi rīkojas, lai nostabilizētu savu ietekmi un atjaunotu senās Romas impērijas robežas Eiropas platumā un garumā». Pāvesta Jāņa XXIII sapnis par romiešu-katoļu ticības valstu konfederācijas radīšanu joprojām ir spēkā. Vatikānam pieder apjomīgs mediju (Centro Televisio Vaticano, L’Oservatore Romano) un PR darbinieku kopums, kas intensīvi rūpējas par katolicisma ideju tālāku izplatīšanu un uzskatu nostiprināšanu pasaulē. Rezultātā – eirobirokrāti dejo pie Vatikāna stabules.

Pāvesti ceļoja un turpina apceļot pasauli savos propagandas – misionāru akciju braucienos. Pagaidām ietekmīgākais no tiem -Jānis Pāvils II savulaik, runājot par viseiropas pārrobežu sadarbību uzsvēra, ka eiropietis nav iedomājams »bez kristietības» (lasīt – katolicisma), ar to saprotot spēcīgu Eiropu, kas apvienojas zem katoļu (Vatikāna) karoga. Protams, ka aktuālā ideja par »apvienoto Eiropu» nav iespējama bez politiski-reliģiozās revolūcijas. Jau astoņdesmitajos gados poļu pāvests mēģināja lietot kiriļicas (slāvu alfabēta) pamatlicēju Kirila un Mefodija tēlus slāvu zemju iedzīvotāju pievēršanai katoļticībai. Piemēram,1985. gadā, savas Ņujorkas (ASV) vizītes laikā viņš no jauna uzsvēra abu slāvu rakstu valodas pamatlicēju nozīmi Austrumeiropas valstu atpakaļ atgūšanas (katolicisma eksporta) procesā un nevienam nav noslēpums, ka arī Latvija ietilpa šajā kaujas uzdevumā. Šodien vēl skaidrāk redzams, ka Vatikānam ir vēlme apvienot veco kontinentu zem savas ticības karoga un pagaidām 1952. gada Vatikānā iecerētā koncepcija par apvienotu romiešu-katoļu supervalsts izveidošanu, iegūst konkrētas aprises reālajā politikā. Te palīdz Vatikāna nauda, kas finanšu un garīgās krīzes plosītajā Austrumeiropā, palīdz būvēt jaunas katoļu baznīcas un piesaistīt jaunus piekritējus.

Līdz šim sūrojāmies par ekonomiskajām un kultūras važām. Tagad izrādās, ka esam palaiduši garām ticības vilinājumu un magnetizētājus. Piemēram, pašlaik Vatikāns intensīvi darbojas Eiropas Savienības gaiteņos, lai ierobežotu mūsu tiesības. Jau 2011. gadā Vatikāns atvēra savu pārstāvniecību Briselē Apostolico Nunico, ka izmanto PR aģentūru pakalpojumus, lai lobētu savu ieceri aizliegt abortus un reproduktīvās veselības izglītošanu skolās. Zbigņevs Stankevičs šo līniju spoži īsteno arī Latvijā.

Saprotot kontekstu, nepārsteidz arī arhibīskapa Vanaga savādās »ticības piruetes» un mazohistiskās ambīcijas katoļu baznīcas virzienā.

Protams, ka visi nav ekstrēmi konservatīvi un kā pretmets Vatikāna oficiālajai līnijai atzīmējams, piemēram, cienījamais anglikāņu Dienvidāfrikas bīskaps Desmionds Tutū vaiCatholics for Free Choice, kas cīnās pār sieviešu tiesību un veselības aizsardzību.

Šodien mēs dzīvojam postmodernisma apstākļos. Pie mums dominē sabiedrības kārtība, kas radusies kā apgaismības ērā dzimušā modernisma sekas. Tā balstās uz racionalitāti, zinātniskumu, indivīda tiesībām un sakņojas etablētā politiskā sistēmā.

Šī modernā laika bāze un postmodernisma efekti pieprasa visu ticību un pārliecību atzīšanu mūsu valstī Latvijā un neakceptē vienas (katoļu) baznīcas centienus uzņemties galvenās Latvijas reliģijas lomu. Īpaši jautājumos, kas ir pretrunā ar citu reliģiju, sabiedrības vairākuma, zinātnes vai pārējiem postmodernās publiskās domas viedokļu izpaudumiem.

Ceru, ka nākamgad mūsu sabiedriskā LTV nepārspīlēs vienas reliģijas pasākuma nozīmi salīdzinājumā ar raidlaikiem, ko tā velta citām reliģijām un Latvijas politiskā virsotne (Latvijas prezidentu ieskaitot) vairs nemēģinās iesēsties Zbigņevam Stankēvičam klēpī.

Mēs dzīvojam modernā laikā un tas pieprasa toleranci. Arī »pret mums pārējiem».

12 thoughts on “Aglonas šovs un postmodernisma efekti

  1. ….piešķirot neproporcionāli lielu ētera laiku vienas Latvijas reliģiskās minoritātes svinību atspoguļošanai Latvijā …. Manuprāt Sandra kā profesionāle varēja noskaidrot šīs pārraides reitingu. Tad šis jautājums būtu pamatots vai arī lieks. Tagad tas ir apsteidzoši izteikts nievājošs viedoklis, kuru reitinga skaitļi, ja tie izrādītos lieli, labākajā gadījumā neitralizēs.

    Jaunais Vilnis slikti, Aglona arī slikti. Vai tiešām tikai praidus rādīt? Vai tiešām tikai Pussy Riot ir pareizi? Stankēviča teiktā analīzi var piemērot arī jebkura politiķa teiktajam, katram uzkraujot jebkura politiķa korumpanta vai dzērājšofera grēkus.

    Kādēļ katoļu baznīcai tāds laiks, tāda publicitāte? Nu gan man jābrīnās! It kā nav noslēpums, ka pasaulē ir salīdzinoši nedaudz varas centru. To skaitā noteikti ir Vašingtona, Londona… Vatikāns. Domāju, ka to skaitā nav Rīga, Stokholma…

    • Reitings, audimats jeb skatītāju sakitļi nav un nekad nav bijuši TV darba profesionalitātes rādītājs. Vēl jo vairāk sabiedriskajai televīzijai! 🙂 Nekad! Vislielākie skaitļi ir seksa pāraidēm un ceru, ka Jūs nevēlaties salīdzināt ar dzelteno žurnālistiku un bulvāru skandāliem šo pasākumu.
      Tāpēc atcerēsimies, ka skatītāju skaitļi nav kvalitātes rādītājs.
      Jā, daudz kas ir salikti un ir arī labas lietas. Kāpēc Jūs pēkšņi piesaucast praidus, Aglona taču arī ir katoļu praids? Ticība pauž savu lepnumu un tas ir lieliski! Visu cieņu šim katoļu pasākumam un viņu priekam par to! To es uzsveru arī savā rakstā! Man nav nekas iebilstams pret lepnuma izpausmēm. Taču šiem izpaudumiem ir jābūt samērīgiem, jo sabiedriskā TV neraida to, kas “vieniem liekas svarīgi”, bet netatiecas uz visiem.
      Stankēviča kungam ir rūpīgi jāpārdomā savs sprediķis, ja to translē visai valstij, to skaitā arī man. Es to TV klausīšos kā man adresētu un tāpēc šoreiz viņš nebija pienākuma augstumos.
      Katoļu baznīca ir sena, bagāta un spēcīga, ietekmīga un varena. To zina visi. Tāpēc ir apbrīnas pilni un arī … iebaidīti un, ja kāds no šī varas aparāta “šauj pār strīpu”, tad būs maz cilvēku (žurnālistu), kas uzdrošināsies pateikt, ka “karalis reizēm ir arī kails”. Nedomāju, ka mani par šī alternatīvā viedokļa izteikšanu vajadzētu šaustīt un vajāt.
      Starp citu, katoļu baznīcai Ziemeļeiropā nebūt nav raksturīgs tik agresīvs stils kā Lietuvā vai Latvijā un tāpēc Stankēviča kungam vajadzētu rūpīgāk padomāt ko viņš runā televīzijā un kādi pasākumi tiek rīkoti “visiem”.
      Protams, ka no garīgiem vadītājiem mēs pieprasām varāk nekā no politiķiem, mīlām un cienām viņus vairāk.
      Es gaidīju vairāk. Dziļāk, intelektuālāk, pamatotāk un izsvērtāk. Ja šī runa būtu mani uzrunājusi, tad es saprastu, ka tai ir dziļaķa jēga un tiesības uz sabiedrisko kanceli. Taču tā nebija un es atļāvos to pateikt publiski, ko daudzi tāpat zina.

  2. Mūsu valstsvīriem un valstssievām jau ļoti patīk visādi pasākumi, vai tas būtu “Jaunais vilnis”, “Līgonakts krastmalā” , vai “Dievmātes debesīs uzņemšanas svētki” un kā liela daļa Latvijas iedzīvotāju, arī viņi starp šiem pasākumiem neredz nekādu starpību. Protams, valsts augstāko amatpersonu dalība vienas konfesijas dievkalpojumā būtu pavisam dabiska un attaisnojama ja viņi piederētu šai konfesijai. To gan es apšaubu, kaut arī neesmu informēts par Bērziņa, Āboltiņas un Dombrovska reliģisko piederību, vai tādas neesamību.

    • Jā ir sākusies vēlēšanu kampaņa un tāpēc šīs dzīres ar “krīta” naudu. Protams, ka var piemest kopējā ugunskurā arī ticības un politiskās pagales un politiķi jau sāk sēsties iekšā “visās kamanās”, lai zvejotu vēlētāju balsis. Iedzīvotāji ir naivi un mūsu uzdevums ir pievērst uzmanību procesiem, kas notiek. Lasītājs pats izvēlēsies kam ticēt un kam ne.

  3. 1) Es neesmu kristiete, bet daudzas Staņkēviča runā skartās lietas ir ļoti aktuālas un tās prasa plašāku diskusiju sabiedrībā. Es patiešām priecājos, ka kāds Latvijā beidzot ir uzdrošinājies runāt par veikalu slēgšanu svētdienās! Es esmu par to un domāju, ka daudzi cilvēki Latvijā noteikti atbalstīs šādu priekšlikumu. Un ne jau obligāti tāpēc, lai svētdienā dotos uz baznīcu. Bet tāpēc, lai kaut vienu dienu nedēļā cilvēki varētu pilnībā atpūsties no darba, būt kopā ar draugiem, ģimenēm. Ļoti daudzās Eiropas valstīs veikali svētdienās nestrādā un neka graujošs nav noticis. Viena diena bez iepirkumiem un pārspīlētā patēriņa ne valsts, ne pasaules ekonomiku nesagraus!
    2) Iespējams, ka Staņkēviča teiktais attiecībā uz mēģenes bērniem būtu jāskatās pilnīgi citā kontekstā. Mūsdienu sabiedrībā jaunieši pārāk agri uzsāk seksuālo dzīvi, kas bieži rada nevēlamu grūtniecību agrā vecumā. Aborti, kurus veic pavisam jaunas meitenes veicina neauglību un vēlāk, kad sieviete vēlas ģimeni un bērnus, tā izrādās problēma. Un to risina ar mēģeni, kas ir dārgi, sarežģīti un ne vienmēr rezultatīvi. Piekrītu, ka mākslīgā apaugļošana ir lieliska iespēja neauglīgiem pāriem tikt pie bērna. Tomēr patiesi aktuāls jautājums ir, CIK daudz pāru to izmanto un kas ir tie cēloņi, kāpēc arvien vairāk pasaulē ierodas mēģenes bērni… Tāpēc ļoti svarīga ir jauniešu izglītība dzimumdzīves jautājumos – un nevis tikai KĀ izsargāties, bet arī par to, KAD uzsākt kopdzīvi ar pretējo dzimumu un kādas var būt sekas agri uzsāktai kopdzīvei. Jā, mēs dzīvojam liberālā sabiedrībā, bet vai tas nozīmē – “nekādas robežas” un “viss ir pieļaujams, attaisnojams”? Kāpēc jaunai meitenei ir jākļūst neauglīgai tikai tāpēc, ka agri uzsākta seksuālā dzîve ir “cool”?Un tad valsts maksā bargu naudu, lai apaugļotu sievietes, kas savu reproduktīvo sistēmu ir sabojājušas jaunībā muļķības vai nezināšanas dēļ. Diezgan neloģiska un absurda situācija….
    Protams, ka katoļu baznīca šajā jautājumā ir superstingra tāpēc svarīgi ir atrast zelta vidusceļu – jaunieši ir jāmāca un jāizglīto! Un vienlaikus – jāaizsargā!

    3) Mani patiešām pārsteidz atsevišķu žurnālistu uzskats, ka “….Iedzīvotāji ir naivi un mūsu uzdevums ir pievērst uzmanību procesiem, kas notiek…”. No kurienes tāda pašpārliecinātība? Bet varbūt, ka naivi un bieži vien virspusīgi ir paši žurnālisti? Atrauti no realitātes? Nekonsekventi? Kāpēc atsevišķi rakstošās ģildes pārstāvji ieliek sevi Dieva vietā un uzņemas tiesības nosodīt cilvēkus un notikumus, kurus paši neizprot un kurus viņiem nav nekādas tiesības nosodīt? Vai žurnālisti paši nedzīvo starp šiem “naivajiem iedzīvotājiem”? Lasot atsevišķu žurnālistu sarakstīto, tā vien gribas kliegt: “Kādas muļķības”! vai “Kāds naivums”….
    Manuprāt, patiešām liekulīgi ir dzīvot ārzemēs un regulāri nosodīt to, kas un kā notiek Latvijā. Par cilvēku vairāk runā viņa darbi nevis tas, ko viņš raksta par citiem.

    • Paldies par vēstuli. Mums vairumā jautājumu ir vienāds viedoklis. Jā ir vajadzīga izglītošana skolās, jā cilvēki mēdz slimot ar kaitēm un viņiem palīdz mēģene. Domāju, ka tiktāl esam unisonā. Uzskatu, ka jauniešiem nav iespējams uzspiest viedokli, uzlikt sakas kaklā, jo laiks ir cits nekā pirms 100 gadiem. Jo vairāk viņi zinās, jo labāk būs.
      Par žurnālistiem ir tā, ka Latvijā žurnālisti ir determinēti līdz intervētāju statusam apzināti. Manā profesijā cilvēki iziet savā profesionālajā darbā cauri vairākiem kompetences lokiem un augstākais līmenis, kurā Latvijā praktiski strādā ļoti nedaudzi, ir – komentētājs. Es rakstu komentārus un tas ir ļoti normāli. Man ir jāraksta par lietām, kas satrauc un par tēmām, kuras es redzu citādi nekā vairums. Jā, ir jāprovocē un jāpievērš lasītāja uzmanība un reizēm tas ir auditorijai sāpīgi. Medmāsai arī nav jāatvainojas, ja injekcijas dūriens sāp. Jā tas daudziem nepatīk. Labāk būtu goda plāksnes un garu garās intervijas ar spozīem varoņiem, kas tēlo laimīgus un pārtikušus pilsoņus. Būtu labāk tekstā peldēties kā cukura sīrupa jūrā?
      Par to manu dzīvošanu ārzemēs un skatīšanos uz Latviju “no augšas” Jūs man nepamatoti piekarinat melīgu birku, jo es nekad neesmu tā darījusi, esmu Lavijā un nevis ārzemēs (arī pašlaik, jo kā gan es būtu redzējusi TV vājo Stankēviča sprediķi!) 🙂 neko nenosodu, tikai paužu savu viedokli par procesiem, kas dzimtenē notiek. Jūs gribat lai es apklustu? Būtu labāk? Jā,protams, ka par mani runā mani darbi un žurnālistika. Tieši tā. Man daudz vieglāk ir nerakstīt šo blogu un vispār nerakstīt latviski. Es neko nenopelnu par šo darbu. Ceru, ka to Jūs saprotat?
      Tātad – vislabākais būtu ja es izbeigtu rakstīt latviski?

      • Paldies par operatīvo atbildi!
        Attiecībā par jauniešiem – nav vajadzības pārspīlēt! Mums, pieaugušajiem viņi ir jāmāca, ir jānodod sava pieredze, ir jāpasargā! Tas ir mana kā pieaugusā cilvēka pienākums – tā ir mana pieredze un zināšanas, ko es nododu tālāk. Lai viņi savā laikā būtu spējīgi veidot paši savas ģimenes un tās būtu veselas! Man ģimenē aug 3 bērni un es ar to saskaros katru dienu. Tāpēc uzskatu (un to jau minēju iepriekš) – ar bērniem & jauniešiem ir jārunā un viņi ir jāizglīto. Un tā nav vienlīdzības zīme “sakām kaklā”!

        Piekrītu,ka žurnālistiem vajag provocēt un parādīt problēmas un “cukura sīrupa jūru” ne man, ne citiem nevajag. Ja ir augonis, tas ir jāgriež un tas sāp. Bet kā gan citādi? Jautājums ir kā tas tiek darītats, kā arī par proporcijām. Attiecībā uz komentāru par Aglonu, man bija cits skatījums. To arī paudu – un nevis tāpēc, ka negribu redzēt problēmas, bet gan tāpēc, ka sadzirdēju Stankēviča sacītajā citus vēstījumus kā Jūs. Jūsu rakstītais bija izteikti kritisks. Daļēji tam bija pamats, jo sabiedriskā TV Latvijā šobrīd stagnē un neattaisno tai pieškirto statusu.
        Tomēr, es noteikti nepiekrītu tam, ka Latvijā viss ir slikti un bezcerīgi. Arī Stankevičš savā runā aicināja pievērsties pozitīvajam, bet Jūs to interpretējat pavisam citādi. Ziniet, es negribu audzināt savus bērnus ar kodu, ka Latvija ir bezcerīga zeme un brauciet ka jūs labāk prom. Tāpēc es arī piekrītu Stankēviča sacītajam, ka biežāk ir jārunā par pozitīvo un mūsu sasniegumiem. Un ne jau cukura sīrupa formātā, bet objektīvi. Ir valstis, kur situācija ir daudzas reizes bezcerīgāka kā tā šobrīd ir Latvijā. Novērtēsim to un būsim pateicīgi!

        Par dzīvošanu ārzemēs. Es laiku pa laikam izlasu Jūsu komentārus blogā un bieži man ir sajūta, ka Jūs skatāties “no augšas” – patīk Jums tas vai nepatīk, taču tas ir fakts. Es priecājos, ka Jūs rakstāt latviski un par to, kas notiek Latvijā, taču mani apbēdina tas, ka Jūs par savu dzīves vietu esat izvēlējusies ārzemes un nevis Latviju par kuru tiek bieži rakstāt. Es daudz labprātāk redzētu Jūs šeit LV, ikdienā kā aktīvu un profesionālu komentētāju, labu piemēru mūsu jaunajiem žurnalistiem un, protams, iedzīvotājiem. Protams, ka ka mūsdienu teholoģijas dod iespēju piedalīties procesos no attāluma. Tomēr par cilvēku daudz pasaka tas, KO viņš izvēlas. Žēl, ka Jūsu izvēle nav Latvija.

        • Savādi, ka ir paslīdējis garām, ka es faktiski regulāri strādāju Latvijā, katru mēnesi lasu lekcijas studentiem Rīgā RISEBā un braucu strādāt uz Liepājas universitāti.Ikdienā komentēju TVNET un pat esmu šeit pat par daudz! Neesmu devusies uz Zviedriju naudas medībās. Nekad neesmu rakstījusi, ka Latvijā “viss ir bezcerīgi”, ja es tā domātu, tad nerakstītu blogā un TVNET. Tad es jau sen dzīvotu ar Latvijai pagrietzu muguru Stokholmā un liktos mierā par to slikto, kas Latvijā notiek.Ja tā būtu, tad mani bērni nerunātu latviski un es par dzimteni vispār neinteresētos. Starp citu, ļoti daudzi latvieši Zviedrijā cenšas kļūt par superzviedriem un iet pat pie logopēda, lai izravētu no savas zviedru valodas latvisko akcentu. Es tā nedaru. Vai to nevar pamanīt? Jā, man tas sāp viss sliktais kas notiek Latvijā un tāpēc es par to rakstu. Kā ierodos kārtējo reizi Rīgā vai Gaujienā vai Liepājā, tā redzu kas ir slikti un satraucos par to un uzreiz rakstu. Savādi, ka mana cīņa par ;abaku Latviju Jums izskatās, kā “skatiens no augšas” . Mana dzīves vieta ir Latvija un es te maksāju savus nodokļus un cīnos tālāk.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s