Atkal viens gads paskrējis garām kā vāvere

2014.gada 31.decembrī

meža zemenīšu krelles

Un atkal viens gads paskrējis garām kā vāvere. Zibenīgi un negaidīti dinamiski. Kā parasti.

Nogāzto lidmašīnu, okupētās Krimas un supervēlēšanu gads, kura rezultātā esam kļuvuši nedaudz nomākti, jo progress nenotiek tik strauji kā varētu vēlēties. Kauliņi ir mesti, bet viesuļi nebrāž uz priekšu.

Tātad.

Ukraina

Gads sākās Kijevas revolūcijas krāsās

un visi turējām īkšķi, lai ukraiņiem ”viss izdodas”. Paši zinām, cik grūti tas notiek. Janukovičs aizbēga no valsts un šis apstāklis bija starta signāls Krievijas prezidenta Vladimira Putina ofensīvai pret Ukrainu. Krievija anektēja Krimu. Motoriski un ciniski, kā PSRS laikos. Turpinot graujošas, militāras operācijas pret Ukrainas austrumu teritorijām. Maijā notika ukraiņu vēlēšanas, taču mieru nodrošināt jaunajiem vadītājiem neizdevās. Tautu naids Putina agresīvā ārpolitika noveda līdz būtiskai plaisai starp ukraiņiem un krieviem. Kaut kas tik traģisks tautu attiecībās modernajā laikā nav piedzīvots. Vārds ”krievs” atkal kļuva par lamu vārdu gan rietumvalstu iedzīvotāju gan arī ukraiņu leksikā. Diemžēl.

Vēl vakar, skatoties zviedru TV dokumentālo filmu (kas radīta leģendārās rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas piemiņai) ekrānā izlasīju viņas rakstītu tekstu piezīmju burtnīcā, pēc otrā pasaules kara. Tur bija rakstīts, ka krievi ir nelāgi cilvēki un no viņiem ir jābaidās. Cik nepatīkami, ka mēs atkal sākam šķirot cilvēkus pēc to tautības un šis ”sistematizācijas veids” paredz homo sapiens iedalīšanu ”labajos” un ”sliktajos”. Mani Krievijas draugi ir tagad automātiski nonākuši ”slikto cilvēku” grupējumā. pateicoties Putina agresīvajai ārpolitikai. Tas ir ļoti skumji. Ļoti

Tautība kā sociālās grupas apzīmējums

Februārī Salvadora un Kostarika centās ievēlēt savus jaunos prezidentus, bet Taizemes priekšvēlēšanu gaisotne pārvērtās demonstrācijās.

Šveice ķērās pie kārtējā referenduma un nobalsoja pret ārzemnieku ieplūšanu valstī. Ieskaitot Eiropas Savienības dalībvalstis. Mūsu ”šampinjonu lasītāji” to, protams, neņēma vērā un turpināja plūst Īrijas, Lielbritānijas, Skandināvijas un Vācijas darba tirgus virzienā. Nostiprinot vārdam ”latvietis” nelāgu nekvalificētā strādnieka auru. Ja agrāk mana meita zviedru skolā uzzināja, ka vārdam ”poliete” sinonīms ir ”apkopēja” un ”kalpone”, tad tagad to pašu zviedri un norvēģi saka par ”latvieti”. Prostitūcija, kas Latvijā tiek dēvēta par ”studēšanu ārzemēs”. Celtnieka darbs, kas tiek skaudri kritizēts vietējo ārzemju mediju ”brāķa atmaskojumu” raidījumos un kompromitē cilvēkus ar kopīgo segvārdu – ”austrumeiropieši”, daudziem – “kā pīlei ūdens”  Mēs arī tur tiekam pieskaitīti. Diemžēl. Skumji.

Mums, tiem, kas arī strādā ārzemēs, ar šo faktu nāksies rēķināties. Varētu gaidīt, ka Latvijas valdība reiz nopietni ķersies pie darba vietu nodrošinājuma valstī, uz vietas. Tāpat kā zviedri to darīja pēc 90. gadu krīzes. Diemžēl, nekas tamlīdzīgs nenotiek. Ja politiskajai elitei pašai kaut ko nevajag, tad to nevajag nevienam. Elementāri, Vatson!

Desu Končita un geju mednieki

2014.gads gads jau iegājis vēsturē ar strauju homofobijas uzliesmojumu. Histērisko naidu pret citādas seksuālas orientācijas cilvēkiem menedžēja Ugandas prezidents Yoweri Museveni, kas 2014. gada 24. februārī parakstīja nejēdzīgo likumu, kurš paredz mūža ieslodzījumu visiem homoseksuāli orientētiem cilvēkiem. Rietumvalstis nekavējoties uzsāka ekonomiskā pabalsta iesaldēšanu Ugandai.

To pašu – geju vajāšanas līniju, turpināja arī Krievijas Vladimirs Putins, formāli it kā cīnoties pret ”bērnu ietekmēšanu” homoseksuālisma virzienā, taču faktiski ejot Ugandas valsts šefa pēdās, viņš panāca geju un lezbiešu “izsaldēšanu”.

Mūsu Latvijā šo pašu ugandiešu līniju turpina valsts prezidents un praktiski visas vadošās partijas. Baznīcu ieskaitot. Diemžēl. Skumji, ka arī Latvijā esam tik tumsonīgi.

Igauņiem izdodas

Gaišāks skats pavedas uz ziemeļiem – uz Igauniju. Nez kāpēc 1 miljonam igauņu viss padodas labāk nekā mums. Kā parasti. Martā pie valsts stūres nostājās ES jaunākais premjerministrs, 34 gadus vecais Tāvi Roivas. Uz rudens pusi igauņi pat sāk izskatīt partnerattiecību tēmu, kas traki satrauc pat Latvijas ultrākonservatīvos. Visi Latvijas TV kanāli cenšas par to ziņot no Tallinas ekrānā, bet ēters rāda, ka pat žurnālisti nesaprot šo jautājumu: jauc partnerattiecības ar laulību un putrojas piecās priedēs.

Jā, mediju standarts pie mums Latvijā nav formā. Diemžēl.

Nauda, nacionālisms, Grigule un desu Končita

Martā miljonārs kļūst par Slovākijas prezidentu. Cilvēks bez politiskā darba pieredzes, bet ar naudas kuli azotē. Afgāņi seko slovāku piemēram. 58% balso un to varot uzskatīt kā protestu pret talibaniem. Latvijā šogad balsojā vēl mazāk un pagaidām neviens no etablētajiem politiķiem nav skaidrojis medijiem ko šis protesta balsojums nozīmē pie mums.

Nacionālisma gaisotnē uzmirdz Ungārija ar Fidesh uzvaru 7. aprīlī un līdzīgā toņkārtā krievu Doņeckā pieprasa ”savas teritorijas” pievienošanu Krievijai. Pa labi pārvirzās arī Indijas parlaments, pateicoties hinduistu nacionāļu partijas BJP uzvarai. Kādreiz tik fundamentālā Kongresa partija atkāpjas un pagātnē nozūd kopā ar Gandiju ēna. Laiks iet. Reizēm uz atpakaļ.

Conchita

Maijā visa Eiropa iebalso savu politisko parlamentu un popmūzikas karali. Pirmajā pozīcijā Latvija pārsteidz ar savu balsojumu, iebalsojot deputāta krēslā sievieti, kas kampaņas laikā rēgojās uz sabiedriskā transporta fotogrāfiju izskatā un viss. Muti viņa nedzesē un par saviem projektiem Briselē nevienam neko nestāsta. Tādejādi notiek uznikālais – Grigule iekļūst parlamentā neko nepaskaidrojusi ko viņa tur darīs. Lemberga elektorāts ir panācis savu – laiks Latvijā atkal pagriezies uz atpakaļ. Bēgļu plūsma uz ārzemēm pastiprinās. To var saukt arī par Grigules efektu.

Otrajā pozīcijā notiek gaidītais – Eiropa iebalso šlāgerfinālā vīrieti, kas pārģērbies par sievieti. Normāls protesta balsojums pret Putina homofobiju. Neraugoties uz to, ka Krievijas TV arī Latvijā translē TV savus muzikāļos šovus, kurus gados vecāki aktieri tēlo tantiņas, dzied, dejo un lēkā pa skatuvi svārkos ar galvaslakatiņiem galvās, Končitas uzvara šokē Maskavu un mūsējos Kremļa līdzskrējējus. Savējās ”končitas” Ostankono TV ekrānos viņi nepamana, bet austrietim met ar mēslu paciņām.

Karalis un lidmašīna

Tikmēr no troņa pagūst atkāpties skandalozais Spānijas karalis Huans Karlos un Sīrijā no jauna Asadu ievēl prezidenta amatā, kara apstākļos. Asads, tāpat kā Vienotības Āboltiņa, turas krampjaini pie sava krēsla. Normāla dzīve nav priekš viņiem.

Spāņiem izdodas sagaidīt jaunu karali, bet krieviem Doņeckā misējas un naidnieka lidaparāta vietā viņi notriec Malaizijas pasažieru lidmašīnu. 298 cilvēki iet bojā. Prokrievu separātisti mēģina izdomāt melus, tos izplata krievu mediji, taču fakts paliek fakts – Putins pārsteidzās, iedodot saviem ”pielūdzējiem” Doņeckā pārāk spēcīgus ieročus. Šī incidenta rezultātā rietumi sāk bloķēt Krieviju ekonomiski. Sankcijas sāk uzņemt apgriezienus un Krievijas aptur importu no rietumiem. Latvijas piena ražotājus šī notikumu attīstība ievaino un piespiež domāt par citiem noieta laukiem.

Augustā ASV sāk bombardēt islamistu marodierus Irākā. Pēc tam arī Sīrijā.

al shababI

Izdodas nogalināt Alšabiba līderi Somālijā, kur kaujinieki kā ķīlnieces ”ņem” simtiem mazas meitenītes no pirmās klases.

Skotija nobalso par palikšanu Britānijā un arī Jaunzēlandes vēlēšanās uzvar nacionāļi, kas arī zviedriem kļūst par trešo lielāko partiju ar ambicijām apturēt darba spēka imigrāciju Zviedrijas virzienā. Konservatīvā Polija piekrīt sievietei premjerministres amatā. Eva Kopac nostājas Donalda Tuska vietā, kas ”aiziet” uz Beļģiju, lai kļūtu par pirmo personu ES parlamentā. Dombrovskis ”dabūn” tikai komisāra amatu un Latvija gavilē, BrIseles PR naudas nopirkto mediju iespaidā.

Latvijas politiķu piruetes

Oktobrī noskaidrojas, ka Latvijas valdība paliek savos krēslos. Premjērministri Straujumu (kā mehānisku lelli) turpina raustīt partijas Vienotība vadītāja, narcisistiskā līdere Solvita Āboltiņa. Tā pati, kas pati nespēj uzņemties valdības vadītājas posteni, taču neslēpj savas ambicijas kļūt par Latvijas prezidenti.

Neraugoties uz lielo svītrojumu skaitu vēlēšanās, Vienotības līdere tomēr saglabāja savu vietu Latvijas parlamentā, pateicoties cilvēku pārbīdīšanai un politiskām manipulācijām, kas nedara godu nevienam politiķim. Kā norāda ārzemju mediji: ”tikai un vienīgi bailes no Krievijas iespējamās agresijas piespieda latviešus balsot tā kā viņi balsoja – par tiem pašiem”.

Ušakovs ar savu krievu partiju palika aizdurvē un turpina izdomāt sev jaunus nosaukumus. Nosaukt sevi tā kā tas ir patiesībā – par ”Putina partijas filiāli Latvijā” viņš negrib. Nav grūti uzminēt kāpēc! 🙂 Tāpēc tagad Saskaņa sevi cer pārkristīt par Sociāldemokrātiem. Pagaidām unisona starptautiskajā internacionālē viņiem nav un Bruno Kalniņš par to debesīs nav sajūsmā. To jūt.

Vakar, braucot cauri naksnīgai Rīgai, klausījos kolēģa interviju ar otru Latvijas prezidenta kandidātu, bijušo Eiroparlamentārieti, tagad Vienotības valsdes locekli – Piebalgu. Izvairīgs, bailīgs, luncīgs, bez skaidras nostājas. Tieši par to viņu smagi kritizēja Briselē kā komisāru un tagad ar šo pašu ”profilu” viņš gatavojas būvēt politisko karjeru pašmājās. Nabaga Vienotība. Infekcija nav laba lieta. To redz.

Nacionāļi nav spējuši piepulcināt savām rindām intelektuāļus. Viens pats Zīle nevar atrisināt šo problēmu. Paskumji izskatās kultūras ministres prātuļojumi par mākslu un kultūru, īpašii klīniski – mediju attīstības jomā. Sfērā, kas Latvijai pašliak izšķiroša un svarīga. Jābrīnās kur ministre smeļas savas “atziņas” par medijiem… 🙂

Tikmēr bijušās Dienas redaktores un kultūras ministres Sarmītes Elertes iestartētais Latvijas TV iznīcināšanas projekts = savējo iebīdīšana atbildīgos amatos ir sācies. To realizē radio un TV padome.

TV Rīgā, Rūjienā un Liepājā var vairs neslēgt uz LV viļņiem. Ekrānā nav ko skatīties un dzirdēt. Tikai Čiekurkalna tirgus izklaide, kopēti bērnu raidījumi un gaudena reklāma. Toties ir Vienotības ”savējie” atslēgas pozīcijās. Diemžēl. Skumji.  Izskatās, ka 2014. gadā līdzīgs liktenis gaida Latvijas Radio, kuru izmetīšot no telpām Doma laukumā (jo šo ēku kādam vajag) un palielināšot jauniešiem paredzēto programmu skatu (lai gan pētījumi pierāda, ka jaunieši radio neklausās).

Kultūras, politiskā ”elite” un mēs

Kultūras elites 2014 jeb “kultūras galvaspilsētas gads”  beidzot ir garām. Personīgi es nepamanīju šo kultūras galvaspilsētas gadu. Tas aizritēja viņiem un priekš viņiem. Mums atlika vienīgi aplaudēt.

Tagad būšot prezidentūras gads, kas atkal kļūs par politiskās un administratīvās ”elites” superaktivitātes laiku.VIņiem būs brīvbiļetes uz koncertiem un ielūgumi un “ietīto žurnālistu” gaviles.

Ko mēs pārējie? Noskatīsimies, bet neaplaudēsim lūdzu.

Pirms pusgada Jāņos bija ļoti auksts. Tagad – Ziemassvētkos sniega nebija. Vakar tas uzsniga un šodien nokusa. Mūs gaida jauns gads. Daudz labāks par iepriekšējo. Dzīvosim tik tālāk! 🙂

Meža zemenītes

 

 

 

Kremļaloģija Latvijas politikā

2013. gada 22. decembrī speciāli TVNET

491006_506x285

«Kremļa-loģiju»* enciklopēdisti skaidro kā mākslu, kas pieprasa uzminēt un nojaust, kāda politika tiek veidota hermētiski izolētos varas gaiteņos. Tas nozīmē, ka secinājumi par varas «kustībām» jāizdara uz sekla un niecīga faktu izejmateriālu pamata, uzminot, kas notiek aiz informatīvi bloķētām durvīm Kremlī, Maskavā (Padomju Savienībā), PSRS politiskās elites spicē.

Kas ir kremļaloģija

PSRS totalitārās valsts laikā normālas politiskās analīzes vietā izveidojās «vesela zinātne»= kremļaloģija jeb skarbi nopietna «versiju minēšana», kuru lika lietā politiskie analītiķi un parastie pilsoņi, lai saprastu, kas īsti notiek Kremļa iekšienē.

Tagad, pēc PSRS sabrukuma, kremļaloģiju turpina izmantot, lai saprastu Krievijas politisko vadītāju politiskās akcijas, lēmumus un pārgrupēšanos pie varas stūres. Tāpēc, ka arī Krievijas Kremlī pie varas joprojām ir PSRS laika politiķi, kas turpina «kārtot lietas» pēc vecās, pārbaudītās PSRS shēmas – aiz slēgtām durvīm, bez publiskas apspriešanās vai lēmumu sinhronizācijas ar sabiedrību. Suns spalvu met, bet netikumu – saglabā.

Kremļaloģiju mēs šodien varam novērot arī citās informatīvi slēgtajās, diktatūras valstīs, kur ir pieņemts «visas politiskās rebes kārtot» aiz slēgtām durvīm zem publiskas izkārtnes – «bez komentāriem».

Kremļaloģijas kārts

Šobrīd ir iestājies kremļaloģijas laiks arī pie mums Latvijā. Pēc Valda Dombrovska atkāpšanās mūsu prezidents Andris Bērziņš no jauna ir aktīvi pievērsies kremļaloģijas praksei, novedot politiskā diskursa atklātības līmeni līdz nullei. Durvis aizcirtušās un aiz tām notiek politiska vaikstīšanās.

Tas notiek pēc samērā konsekventiem, 20 gadus ilgiem mūsu varas elites centieniem atbrīvoties no postsovjetisma pagātnes politiskajā komunikācijā ar sabiedrību. Demokrātiskā valstī premjera izvēles process mēdz norisināties pārsvarā caurspīdīgi un prognozējami. Turpretī valstīs ar zemu demokratizācijas līmeni varam novērot pretēju tendenci. Proti – varas norobežošanos no sabiedrības.

Tad publikai nekas cits neatliek kā uzminēt kas notiek varas gaiteņos. Tieši tāpat kā to savulaik varēja novērot PSRS brīdī kad pēkšņa viena KP politbiroja locekļa portretu parādīšanās PSRS veikalos liecināja par jaunu līderu izvirzīšanos Kremļa «olimpā». To pašu varēja «noprast», ja pirmā maija parādes laikā Ļeņina mauzoleja tribīnē Sarkanajā laukumā politbiroja večuki bija sakārtojušies jaunā secībā. Tas nozīmēja, ka PSRS politiskajā «krējumā» notikušas neatgriezeniskas mutācijas.

Piemēram, Ķīnā kremļaloģija ir izplatīta joprojām. Tā kļuva par noteicošo ideoloģiju Mao «kultūras revolūcijas» laikā. Brīdī, kad no visiem grāmatu veikaliem Ķīnā pēkšņi tika izņemts «Mazās Sarkanās» grāmatiņas izdevums bija skaidrs, ka nežēlastībā nokļuvis kāds no izdevuma līdzstrādniekiem. Tas bija Mao «labā roka» Liņs Bjao, kurš bija uzrakstījis vadoņa «viedajai» filozofijai priekšvārdu. Drīz pēc tam Liņs Bjao bija spiests pārtraukt savu dzīvi šai saulē. Tā teikt, pazuda pēc Mao pavēles. Medijiem ar to bija skaidrs, ka notiek pārkārtošanās visaugstākajos varas ešelonos un pēc tam veikalos parādījās «Mazā Sarkanā» grāmatiņa jau ar cita politiskā favorīta priekšvārdu.

Loģiskā politika

Politikā tieši tāpat kā dzīvē eksistē loģiska un neloģiska domāšana un rīcība. Viena no šādiem loģiskiem politikas stūrakmeņiem ir etablēto, varas partiju gatavība uzticēt premjerministra pienākumu veikšanu attiecīgās partijas vadītājam. Tas liek partijām atbildīgi izvirzīt savus līderus un nepieļauj savtīgas un merkantilas manipulācijas politiskajā karjerā ar amatu katapultu. Tātad šajā – Latvijai tik kritiskajā situācijā, premjerministra pretendenti drīkstētu būt tikai un vienīgi esošo partiju vadītāji.

Šī loģika regulē un kontrolē politiķus un partijas.

Trešajai ielākajai Latvijas partijai (18,8%) Saeimā prezidents jau piedāvāja valdības veidošanu un tās vadītāja Solvita Āboltiņa no šī pienākuma atteicās. Tas nozīmē, ka Vienotībai vairs nav iespēju pretendēt uz šo amatu. Pašas Āboltiņas atrunas, ka viņai neesot pietiekoša kompetence «ekonomikas jautājumos» un ģimenes problēmas «ar bērniem» šo amatu uzņemoties, neiztur kritiku. Tas nozīmē, ka Vienotība ir izvēlējusies nepareizu, nepiemērotu cilvēku savas partijas vadīšanai, kas nespēj uzņemties elementārus politiskos pienākumus un ar «privāto egoismu» tagad aizšķērso vadošai partijai ceļu pie valdības veidošanas Latvijā. Skumji un tuvredzīgi, bet fakts.

Vienotība, pateicoties savai partijas vadītājai ir ārā no spēles.

Loģiski, ka rindā uz valdības veidotāja krēslu pašlaik stāv Nils Ušakovs – lielākās parlamenta etablētās partijas (28,3%) vadītājs. Nav svarīgi cik «siltā vietā» Nils Ušakovs Rīgā pašlaik ir iekārtojies. Politikas veselīgā loģika tagad pieprasa, lai prezidents šo amatu piedāvā tieši viņam kā Saskaņas Centra vadītājām. Solvita Āboltiņa ar savu klīrēšanos šo iespēju Ušakovam tagad ir nodrošinājusi. Paredzot, ka Ušakovs arī mēģinās klīrēties un piedāvāt savā vietā dublieri, bumba ceļo tālāk pie nākamās – otras lielākās Latvijas politiskās partijas, kas saucas «Zatlera reformu partija» (20,8%) un pēc tam pie Nacionālās apvienības, pateicoties pērno vēlēšanu rādītājiem – 13,8%. Tikai pašā saraksta apakšā ir hiperkatīvā Zaļo Zemnieku Savienība (12,1%), kuru faktiski pārvalda Ventspils ieliktenis Augusts Brigmanis. Nav grūti paredzēt, ka arī šai partijai formālais vadītājs turpinās klīrēšanās tradīciju un līdz ar to izslēgs savu partiju no valdības veidotāju štata un vienīgi šāda situācijā prezidents var sākt meklēt valdības veidotāju no ārpuspartiju zonas.

Tikai tad.

Tāpēc, ka mūsu politiskajā elitē neievēro šo ļoti vienkāršo loģiku – ja reiz uzņemies būt par partijas vadītāju, tad nāksies uzņemties arī valdības vadītāja funkcijas.

Loģiski vienkārši un nežēlīgi praktiski.

Taču var, protams, dzīt ar datoru naglu sienā vai censties iekurt ugunskuru ar centrālapkures radiatoru. Atsakoties no loģiskās loģikas visur (arī politikā) iestājas neloģisma purvs, kas paver ceļu manipulācijai, melīgiem politiskās akrobātikas trikiem un kremļaloģijai kā visideālākajai komunikācijā ar sabiedrību.

Tagad, kad Latvijas politiskajā ikdienā ir iestājies kremļoloģijas periods, pastāv bažas, ka krīze padziļināsies.

Prezidents mētājas ar dažādiem premjera amata kandidātiem, kas stāv tik pat tālu no politiskajām atbildības zonām kā cūka no astronomijas.

Lēmumu pieņēmēji tikmēr ir noslēpušies Latvijas «kremlī» un prese katru otro dienu parādās «minējumi» par nākamā premjera amata kandidāta aprisēm.

PSRS laikos rūdītais Andris Bērziņš ar lielu entuziasmu uzsācis savas «lapsu spēles», deklarējot, ka viņam vismīļākais ir bijis iepriekšējais Latvijas parlaments (tas pats, kuru tauta referenduma rezultātā nolēma novākt no politiskās skatuves). Ar šo mūsu valsts prezidents skaidri un gaiši pasaka, ka viņš nevadīs šo valsti izejot no tautas ievēlētajiem politiķiem, bet aizstās tos ar personām no malas, kas viņam pašam patīk vislabāk.

Ir izveidojusies paradoksāla situācija – mūsu prezidents nav tautas vēlēts, bet viņš anulē tautas ievēlētos politiķus. Nesekojot normālas politiskās loģikas principiem.

Kādi būs Andra Bērziņa kremļaloģijas rezultāti?

Tie būs tradicionālie – vēlētāji nākamajās vēlēšanās dos priekšroku atkal jaunām partijām. Vienkārši tāpēc, ka pašreizējās varas partijas neuzņemas savus pienākumus un neattaisno vēlētāju cerības.

Vainīgie ir arī esošo lielo varas partiju vadītāji, kas ar savu bezatbildīgo rīcību (Āboltiņai ir ērtāk vadīt partiju un cerēt uz amatiem Briselē, Ušakovam ir silti un jauki Rīgas Domē, Zatlers vairs nevēlas savu partiju vadīt un dublieris nav pārliecinošs) bruģē ceļu jauniem spēlētājiem uz Latvijas politiskās skatuves.

Uz sliekšņa jau kārpās trīs balti zirgi ar «buldozeru», «helikoptera pilotu» un «ģībēju» seglos.

Cerams, ka parādīsies arī citi politiskie grupējumi, kas būs cienīgāki un cerīgāki ar esošajām vecajām politiskajām dekorācijām, kas katru reizi parādās pārkrāsotas jaunā noformējumā. Citādi atkal nebūs par ko vēlēt!

Kā parasti.

Tāda šobrīd izskatās Latvijas politiskā ikdienā A.Bērziņa kremļaloģijas gaismā.

Patumšā gaismā.

1 – Saliktenis, sastāv no divām daļām: celma «Kremlis» un izskaņas «loģija» . To izmanto daudzās valodās: Kreml-Astrologie (vācu), Kremloloogia (igauņu), Kremlinology (angļu), Kremlinologia (spāņu).

 

Dzīvnieku ferma senās mūzikas koncertā Rundāles pilī

2013. gada 14. jūlijā senās mūzikas koncerts Rundāles pilī 2013. gada 13. jūlijā 048senās mūzikas koncerts Rundāles pilī 2013. gada 13. jūlijā 040

Ar ko sākt šorīt? Skaistā, skaidrā jūlija vidus rītā Mežotnē, kad saule ripo pa zemes virsu, brokastu ainava ar krāšņu ozolu papildina rīta kafiju un kājas pašas prasās atpakaļ uz Rundāles rožu dārzu, ir lieliska sajūta. Stārķis Mežotnes pils dārzā klabina savu klabināmo un putni dzied kā stīgu orķestris. Šorīt gribas atcerēties vakardienas koncertu ar labu, jo Kremerata Baltica un Mario Brunello ar Telemaņa, Bokerīnī un Haidna atskaņojumiem bija lieliskā līmenī. Spēlēja azartiski. Pirmais čella koncerts Do mažorā, uzrakts no papīru putekļiem, iemirdzējās kā aizmirsta upes pērle stīgu prožektora gaismā. Paldies Kremerata, tas bija spoži un perfekti!

Mans favorīts šajā koncertā, protams, bija Aklo ubagu menuets, kurā Bokerīnī aicina stīdziniekus spēlēt savus instrumentus kā ģitāras. Vakarnakts lēni laidās pār Rundāles rožu dārzu, kafija dzisa plaukstā… lieliski… traucēja vienīgi lētā uguņošana beigās ” a la Ušakovs”, kas ar bravūrīgu fonogrammu fonā, nojauca “dzīvā koncerta” uzburto daiļumu.

Koncerta organizētāji ielauzās mūzikas uzburtajā mirāžā kā ziloņi trauku veikalā – šaujot raķetes un liekot pat orķestrim klausīties fonogrammu. Šorīt viss liekas aizmirsts, taču jāpiespiežas un jāatsauc atmiņā arī nepatīkamais vakardienas vakarā. Tāpēc jāatgriežas pie tā, par ko negribas runāt – par ļoti vājo un neprofesionālo koncerta organizēšanu.

Cik var noprast no programmas, tad koncerta rīkotājs un menedžmenta ideju autors ir valsts SIA Latvijas Koncerti. Tātad cilvēki, kas rīkojas ar mūsu nodokļu naudu. Par ko īsti esmu neapmierināta? Par to, ka koncerta rīkotāju attieksme pret mums skatītājiem (kas maksāja brangu naudu par Senās mūzikas festivāla 2013 noslēguma koncertu jeb Baroka svētkus pils dārzā) bija nicinoša un aroganta.

Latvijas koncertu ļaudis “brauca mums pāri” kā ceļa rullis. Pirmkārt tāpēc, ka skatītāji, pirms koncerta bija spiesti gaidīt uz ieiešanu dārzā garā rindā, jo rīkotājiem esot bijis “jāslauka krēsli” pēdējā brīdī. Pēc tam sekoja “izdarības ap lietusmēteļiem”. Debesis vakarvakarā bija samākušās, Rundālē jau iepriekš bija lijis un viss liecināja, ka lietus var atkārtoties arī koncerta laikā. Tas nozīmēja, ka bezmaksas lietusmēteļus vajadzēja dalīt skatītājiem pie ieejas.

Šī procedūra tika veikta lielā steidzībā koncerta laikā,brīdī, kad lietus šaltis sāka kapāt pamatīgi. Šajā mirklī organizētāju “hitlerjūgeds” skraidīja starp rindām un šņācot, aizliedza sēdošajiem klausītājiem “lietot lietussargus”. Taču arī visi šie “valsts uzņēmuma” organizatoriskie misēkļi nebija nekas, ja salīdzina ar galveno izgāšanos – politiskās elites godināšanas akcijām koncerta laikā.

Vai spīkere S. Āboltiņa  ir prominence?

Ar lielu pompu no skatuves tika paziņots, ka koncertā ieradusies “prominence” – parlamenta spīkere Solvita Āboltiņa. Nezinu kā citiem, taču man neviens no Latvijas politiķiem nešķiet šī cēlā apzīmējuma cienīgs. Jā, ir pasaules politikā personas, kas manā uztverē varētu tikt dēvētas par prominencēm, taču to nav daudz. Ja, piemēram, Nelsons Mandeila, negulētu pašlaik uz nāves gultas, bet viesotos šajā koncertā Rundālē, es 100% piekristu, ka viņu tiešām godina kā prominenci. Taču neviens no mūsu politiķiem pagaidām šādu godu nav izpelnījies. Tāpēc atstāsim “goda apzīmējumus” tiem, kas tos ir pelnījuši un negreznosim nejēgu – prezidentu vai tukšlielīgus spīkerus ar lauru vaiņagiem.

Orvela Dzīvieku fermas klātbūtne Rundāles pilī

Nākamais smieklīgais izgāšanās brīdis bija divas teltis rožu dārza centrā, kurās cilvēki pirka kafiju un uzkožamos. Brīdī, kad mēģinājām ieiet vienā no teltīm, lai nopirktu superdārgu kafijas tasi, mūs aizturēja sargi ar jautājumu ” vai jums ir ielūgums”? – Nē, man ir biļete! – lepni atbildēju. Ne vārda neteikdams, sargs mani nobīdīja malā jo man pašai nācās saprast, ka “prastie cilvēki” jeb tie, kas pērk biļetes un par savu naudu samaksā biļetes arī tiem, kas šeit ierodas ar bezmaksas ielūgumiem, ir zemākas kategorijas cilvēki. Tiem jāiet blakus teltī un kafija ar konjaku jāpērk pašiem par savu naudu, kamēr blakus teltī ielūgumu elite visu saņem bez maksas.

Jūs domājat, ka man skauž? Nē, neskauž gan. Man šāda sistēma šķiet Orvela dzīvnieku fermas realizācija dzīvē un tieši tāpēc šķiet atbaidošs pasākums VIP šādā koncertā varētu būt (sponsori un cilvēki, kas palīdz rīkot šādus pasākumus vai arī paši nopērk VIP biļetes), taču parasti šadas izpriecas tiek sarūpētas neuzkrītoši un ne tik truli bravūrīgi kā tas notika vakardienas koncerta laikā Rundāles pilī.

Šis notikums no jauna aktualizē nopietno jautājumu, ka valsts nedrīkst barot no rokas cilvēkus ar bezmaksas bonusiem, kas nonākuši lēmumu pieņēmēju pozīcijā. Nav pieņemams, ka tiek praktizēta mūsu sabiedrības sadalīšana bezmaksas ielūgumu un biļešu pircēju kategorijās.

Dažas cūkas kļūst vienlīdzīgākas par citām cūkām (Orvels). Galu galā valsts kasi veido mana un jūsu nodokļu nada un es nevēlos finansēt brīvbiļeti uz dziesmu svētku koncertu vai Baroka svētkiem Rundāles pils dārzā Latvijas politķiem un citiem, kas ir draugi koncerta organizētājiem.

Šī prakse ir jāizbeidz. Visiem 100% jāpērk biļetes, ja pasākuma rīkotājs ir nodokļu naudas saņēmējs. Pat žurnālistiem, kuriem, parasti vienīgajiem šādos pasākumos ir ložas un teltis, ir jāmaksā par ieejas biļeti.

Žurnālistiem mēdz būt labākas vietas koncertos, jo viņi informē citus cilvēkus par publiskiem pasākumiem un tāpēc tieši medijiem mēdz nodrošināt zināmas priekšrocības. Taču Solvita Āboltiņa nevienu neinformē publiski un neraksta koncertu recenzijas medijos. Viņai un A.Bērziņam nepienākas “putukrējuma plauktiņš”, ja mēs turpinām ceļu pie patiesi demokrātiskas valsts.

Savādi, ka amatpersonu godināšanu “daži eksperti” joprojām turpina uskatīt par patriotisma izpausmi. Tātad mēs godinām amatu? Nevis personību? Šogad šī iemesla dēļ es boikotēju dziesmu svētkus. Kamēr tajos pastāvēs bezmaksas brīvbiļetes VIP korpusam, ieskaitot valsts Prezidentu, es uz šiem koncertiem neiešu un neaicināšu to darīt arī savus kolēģus žurnālistus. Šis ir mans – pilsoņa protests!

Ja nākamgad netiks savests kārtībā arī SIA Latvijas koncerti ētikas kodekss un Rundāles senās mūzikas fastivāla noslēguma koncertā mums atkal būs jānoskatās plebeju VIP ākstības, tad arī uz šiem koncertiem vairāk neiesim. Tās pašas ākstības turpina notikt arī mūsu operā un teātros. Prezidenta ložā sēž nepazīstami ļaudis, ielūgumi tiek piesūtīti “politisko lēmumu pieņēmējiem” un mēs ar savu klusēšanu atbalstām šo korupcijas veidu, pret kuru KNAB pagaidām necīnās.

Mums – nodokļu maksātājiem nav jāfinansē teātra direktoru “pielīšanas akcijas” valsts politiskajam krējumam. Uzskatu, ka sabiedrība ar civilo nepiekāpību var panākt diezgan daudz un mēs Latvijā pagaidām esam šī ceļa sākumā!

Aglonas šovs un postmodernisma efekti

2012. gada 21. augustā. Speciāli TVnet.

Attēls: Twitter

Tovakar, kad ieslēdzot televizoru ekrānā atkal ieraudzīju katoļu baznīcas rituālus no Aglonas, nolēmu tomēr nepārslēgt kanālu un paklausīties, ko īsti šī baznīca man sludinās no Latvijas sabiedriskās televīzijas kanceles.

Neesmu katoliete, tāpēc cerēju, ka saņemšu informāciju kodolīgā un izsmeļošā versijā.

Pretēji gaidītajam, translācija ievilkās garumā. Kameras acs vizuāli devalvēja procesiju un notiekošo, nepaskaidrojot, kāpēc sabiedriskā televīzija pievērš tik lielu vērību Aglonas Dievmātes rituālam, piešķirot neproporcionāli lielu ētera laiku vienas Latvijas reliģiskās minoritātes svinību atspoguļošanai Latvijā it kā tas būtu globāls un kontinentālas nozīmes notikums.

Ja jau rāda, tad jābūt arī kam ļoti svarīgam, – nodomāju un ieklausījos tālāk.

Diemžēl, cerētais neattaisnojās.

Ko kritizē un ko saudzē Stankevičs?

Zbigņevam Stankevičam, uzkāpjot »televīzijas kancelē», sākās publiska TV skatītāju kaunināšanas akcija, kuras rezultātā arī man (kā TV skatītājai) tika aizrādīts, ka atļaujos strādāt un doties iepirkumos svētdienās. Pārmests, ka uzdrošinos »pavadīt svētdienu lielveikalos» un tāpēc brīvdienās esot jāslēdz visi veikali. Arī Latvijā vajagot jau »sestdienas pēcpusdienā aizslēgt visus veikalus un turēt tos aizslēgtus līdz pirmdienai, ļaujot cilvēkiem atpūsties un piedalīties dievkalpojumā. Ņemsim no vecajām ES valstīm pozitīvos piemērus un to, kas veicina cilvēka personības daudzpusīgu uzplaukumu!»- sludināja Stankēvičs. Savādi, kāpēc mācītājam šķiet, ka visās vecajās Eiropas valstīs veikali ir slēgti nedēļas nogalē un vēl savādāk, ka šo faktu viņš saista ar baznīcu (nevis arodbiedrībām!).

Interesanti, kā šos katoļu priekšlikumus uztvers tie tautieši, kas pieder citām ticībām un tieši tāpēc sestdienu un svētdienu neuzskata par brīvdienām?

Stankevičam bija arī ko teikt saistībā ar darbaspēka emigrāciju no Latvijas. Pēc viņa domām »skolai un ģimenei kopā ar baznīcu, savukārt, priekšā stāv izaicinājums ieaudzināt bērnos un jauniešos apziņu par to, ka dzimtenes mīlestība nav vis kaut kāds tukšs un abstrakts jēdziens, bet gan kaut kas ārkārtīgi būtisks, kas pieder pie nobrieduša un atbildīga cilvēka pamatstruktūras. Nav tā, ka mana izbraukšana neatstāj iespaidu uz pārējiem, tā novājina mūsu tautu, mūsu valsti, bieži vien arī ģimeni, to pat sagraujot. Materiālie apsvērumi nevar būt vienīgie, pēc kuriem vadīties savā dzīvē!» – uzskata arhibīskaps un netieši norāda, ka visiem jāpaliek uz vietas. Neraugoties uz to, ka bezdarba līmenis valstī joprojām ir augsts un kauninot cilvēkus – bezdarbniekus, šo jautājumu atrisināt nav iespējams. Kā »dzimtenes mīlestība» var »piederēt pie nobrieduša cilvēka pamatstruktūras» arī nekļuva skaidrs.

Status quo pielūgsme bija pamanāma arī sekojošajos arhibīskapa piesauktajos piemēros, piemēram, pielīdzinot abortu slepkavībai, apšaubot seksuālās apmācības nozīmi ģimnāzijās, un traktējot mākslīgo apaugļošanu kā »panaceju» vai »dehumanizējošu» aktu. »Kurš gan no mums gribētu būt ieņemts nevis kā mātes un tēva mīlestības auglis, bet gan medicīnisku manipulāciju rezultātā mēģenē?»– jautā arhibīskaps un laikam cer, ka šis jautājums ir retorisks. Varu atbildēt, ka zinu un pazīstu daudzus vecākus un jau pieaugušus bērnus, kas pateicās zinātnei un medicīnai, par to, ka ir bijusi iespēja nākt pasaulē, pateicoties mēģenei, jo māmiņas vai tēta veselība neatļāva mazuli ieņemt dabīgā ceļā. Šie vecāki un viņu jau pieaugušie »mēģenes bērni» ir pateicīgi ārstiem un zinātnei par iespēju dzīvot. Mēģene palīdzēja un tieši tāpēc es redzu tieši pretēju efektu šajā procesā – valstij visiem spēkiem jāatbalsta »neauglīgu vecāku» tiesības tikt pie sava mazuļa »caur mēģeni» un baznīcai nav tiesības šo humāno aktu apzināti dehumanizēt.

Klausījos tālāk un brīnījos par pieeju un ultrakonservatīvismu. Paradoksāli, ka Stankeviča sekojošie aicinājumi un kauninājumi joprojām tiek vērsti galvenokārt sieviešu izlaidības virzienā. Viņām jābūt lieliskām mātēm, bet vīriešiem – nākamajiem tēviem (kas Latvijā jo bieži atsakās uzņemties savus vecāku pienākumus un nav mazāk izlaidīgi nekā kauninātās sievietes) netika adresēts neviens kritisks arhibīskapa vārds.

Vai Bērziņam, Āboltiņai un Dombrovskim jāiesēžas Stankēvičam klēpī?

Brīdī, kad mācītājs sāka kaunināt »laulības pārkāpējus» un nereģistrēto laulību piekritējus, ne vārdā neizsakot nožēlu par paša katoļu baznīcas pedofilu skandāliem, par Vojtilas »ielu bērniem» kā katoļticības upuriem un daudzām citām ar katoļu baznīcas konservatīvo nostādni saistītajām sabiedrības bēdām un problēmām, mēģināju audiāli izrauties no Stankēviča sprediķa ievazātajiem viduslaikiem 2012. gada augusta LTV ēterā. Tieši tobrīd sev par lielu pārsteigumu, ieraudzīju kadrā sadugušus Latvijas valdītājus – prezidentu Andri Bērziņu, saeimas spīkeri Solvitu Āboltiņu un premjeru Valdi Dombrovski, kas nodurtām galvām sēdēja rindiņā, it kā gaidot savu brīdi, lai iesēstos svētajam tēvam klēpī.

Turpat Aglonā, Zbigņeva Stankēviča priekšā, kā norāti bērni.

Piecēlos no klubkrēsla, kas gozējas pie televizora, devos pie datora lai vēlreiz pārliecinātos, vai tiešām Latvijas Republikā baznīca nav nodalīta no valsts?

Satversmes 99. pants nomierināja »Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts».

Tādā gadījumā nav skaidrs, kā tas nākas, ka viena no Latvijas reliģiskajām minoritātēm – katoļticīgie ir panākuši sev tik gigantiskas privilēģijas, iegūstot divas dienas tiešajām translācijām Latvijas Televīzijas ēterā no lokāla reliģiska pasākuma?

Kāpēc Latvijas mediji nekritiski veicina šī pasākuma publicitāti jau neskaitāmus gadus pēc kārtas (ieskaitot krusta gājienu atspoguļojumu), diskriminējot citu ticīgo, kas nav katoļi, intereses?

Visbeidzot – kāpēc Latvijas politiskā vadība piedalās viena reliģiskā grupējuma pasākuma procedūrā?

Kāpēc viņi to dara, ja baznīca Latvijā ir atdalīta no valsts?

Vai Valdis Dombrovskis, Andris Bērziņš un Solvita Āboliņa nezina, ka Latvijā dzīvo vēl daudzu citu konfesiju piekritēji un šāds politiķu »kniksis» Aglonas norisēm ir pretrunā bezkaislīgai attieksmei pret savu valsts pilsoņu ticību un pārliecību.

Ikvienam no mums ir tiesības izvēlēties savu reliģisko pārliecību. Satversme mums to garantē.

Tāpēc valdībai un sabiedriskajai televīzijai nav tiesību nostāties vienas ietekmīgas reliģiskās minoritātes pusē brīdī, kad Aglonas pasākuma lobijam ir izdevies šo aktivitāti interpretēt par valsts un gandrīz vai par pasaules mēroga notikumu it kā katoļi būtu Latvijas iedzīvotāju vairākuma reliģija.

Protams, ka katoļiem šis notikums ir svarīgs un es to respektēju. Taču Aglonas svētās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki ir tikai un vienīgi katoļu pasākums un neattiecas uz mums pārējiem, kas nav katoļi.

Starp citu – »mēs pārējie» neesam maza Latvijas iedzīvotāju daļa. Mēs esam vairākums.

Tieslietu ministrijas informācija liecina, ka vislielākā kristīgo grupa Latvijā joprojām ir luterticīgie 34,2% (708,773), otrajā vietā katoļticīgie 24,1% (500 000), pareizticīgie 17,8%, (370 000) mazāks ticīgo skaits ir Augsburgas ticības luterāņiem 581, vācu luterāņiem 308, tāpat arī vecticībniekiem, baptistiem, ebreju, musulmaņu, Dievturu draudzēm, budistiem, Jehovas lieciniekiem, Pēdējo dienu svētajiem mormoņiem, senaustrumu apustuļiem, reformātiem, bahaiešiem, presbiterāņiem, visarioniešiem, pestīšanas armijai, anglikāņiem, branhamistiem, hinduistiem un pārējiem.

40% Latvijas iedzīvotāju nedeklarē savu reliģisko piederību un tieši šī iemesla dēļ ir pamats uzskatīt, ka ticīgo skaits Latvijā varētu būt lielāks nekā norādīts oficiālajos dokumentos.

Kā paliek ar šovu? Ar Aglonas šovu, kuram jau desmitiem gadu pēc kārtas kāri seko Latvija mediji un tieši tāpēc »mēs pārējie», kas neesam katoļi, esam spiesti samierināties.

Katoļu baznīca un Eiropas Savienība

Savā televīzijasrunā arhibīskaps Stankevičs uzrunāja arī žurnālistus – »...es griežos pie jums, žurnālisti, un lūdzu jūs vairāk pievērsties tiem pozitīvajiem piemēriem un visam tam labajam, kas notiek mūsu valstī un sabiedrībā. Lai tas nepaliek ēnā, bet kļūst visiem redzams, tādējādi iedvesmojot arī citus tam sekot!»

Šķiet, ka lomas tiek sajauktas. Žurnālistikai ir kritiski jāseko sabiedrības attīstības procesiem, izskaužot un izgaismojot nevēlamus faktus un norises, neizskaistinot un neuzlabojot reālo situāciju valstī. Turpretī baznīcai būtu »jāiedvesmo» un »jāseko visam labajam» ar šo, »iedvesmojot arī citus sekot»!

Mēģinājums apmainīt vietas baznīcai un medijiem sāk atgādināt totalitāras varas laikus, kad »tronis» noteica KO DRĪKST RUNĀT un mediji kalpoja par »varas tekstu» izplatītājiem.

Romas katoļu baznīcai vienmēr bijusi spēcīga starptautiska ietekme. Viduslaikos tās vara bija totāla, un varas nodrošinājuma instrumenti – bezkompromisu (svēto inkvizīciju ieskaitot). Tagad, Vatikāna režijā, šī ietekmīgā un bagātā baznīca (patiecoties centralizētai stratēģijai) būtiski ietekmē Eiropas Savienības valstu likumdošanu daudzos, sev svarīgos jautājumos.

Kopš »koptirgus» jeb Eiropas Ekonomiskās Kopienas dzimšanas (1958), pateicoties Romas līgumam (1957) katoļu baznīca uzņēmās aizsargmehānisma funkcijas Eiropas cīņā pret komunistiskajiem režīmiem. 1962. gadā avīze Northwest Technocrat konstatēja, ka eiro ūnija vairs nav tikai ekonomiska apvienība, bet arī » kas vairāk»: »sapnis par vienotu Romas baznīcas varas atjaunotu dominanci visas Eiropas robežās beidzot var kļūt par īstenību, īpaši tad, ja izdotos atgūt komunistu nolaupītās teritorijas. Vatikāns mērķtiecīgi rīkojas, lai nostabilizētu savu ietekmi un atjaunotu senās Romas impērijas robežas Eiropas platumā un garumā». Pāvesta Jāņa XXIII sapnis par romiešu-katoļu ticības valstu konfederācijas radīšanu joprojām ir spēkā. Vatikānam pieder apjomīgs mediju (Centro Televisio Vaticano, L’Oservatore Romano) un PR darbinieku kopums, kas intensīvi rūpējas par katolicisma ideju tālāku izplatīšanu un uzskatu nostiprināšanu pasaulē. Rezultātā – eirobirokrāti dejo pie Vatikāna stabules.

Pāvesti ceļoja un turpina apceļot pasauli savos propagandas – misionāru akciju braucienos. Pagaidām ietekmīgākais no tiem -Jānis Pāvils II savulaik, runājot par viseiropas pārrobežu sadarbību uzsvēra, ka eiropietis nav iedomājams »bez kristietības» (lasīt – katolicisma), ar to saprotot spēcīgu Eiropu, kas apvienojas zem katoļu (Vatikāna) karoga. Protams, ka aktuālā ideja par »apvienoto Eiropu» nav iespējama bez politiski-reliģiozās revolūcijas. Jau astoņdesmitajos gados poļu pāvests mēģināja lietot kiriļicas (slāvu alfabēta) pamatlicēju Kirila un Mefodija tēlus slāvu zemju iedzīvotāju pievēršanai katoļticībai. Piemēram,1985. gadā, savas Ņujorkas (ASV) vizītes laikā viņš no jauna uzsvēra abu slāvu rakstu valodas pamatlicēju nozīmi Austrumeiropas valstu atpakaļ atgūšanas (katolicisma eksporta) procesā un nevienam nav noslēpums, ka arī Latvija ietilpa šajā kaujas uzdevumā. Šodien vēl skaidrāk redzams, ka Vatikānam ir vēlme apvienot veco kontinentu zem savas ticības karoga un pagaidām 1952. gada Vatikānā iecerētā koncepcija par apvienotu romiešu-katoļu supervalsts izveidošanu, iegūst konkrētas aprises reālajā politikā. Te palīdz Vatikāna nauda, kas finanšu un garīgās krīzes plosītajā Austrumeiropā, palīdz būvēt jaunas katoļu baznīcas un piesaistīt jaunus piekritējus.

Līdz šim sūrojāmies par ekonomiskajām un kultūras važām. Tagad izrādās, ka esam palaiduši garām ticības vilinājumu un magnetizētājus. Piemēram, pašlaik Vatikāns intensīvi darbojas Eiropas Savienības gaiteņos, lai ierobežotu mūsu tiesības. Jau 2011. gadā Vatikāns atvēra savu pārstāvniecību Briselē Apostolico Nunico, ka izmanto PR aģentūru pakalpojumus, lai lobētu savu ieceri aizliegt abortus un reproduktīvās veselības izglītošanu skolās. Zbigņevs Stankevičs šo līniju spoži īsteno arī Latvijā.

Saprotot kontekstu, nepārsteidz arī arhibīskapa Vanaga savādās »ticības piruetes» un mazohistiskās ambīcijas katoļu baznīcas virzienā.

Protams, ka visi nav ekstrēmi konservatīvi un kā pretmets Vatikāna oficiālajai līnijai atzīmējams, piemēram, cienījamais anglikāņu Dienvidāfrikas bīskaps Desmionds Tutū vaiCatholics for Free Choice, kas cīnās pār sieviešu tiesību un veselības aizsardzību.

Šodien mēs dzīvojam postmodernisma apstākļos. Pie mums dominē sabiedrības kārtība, kas radusies kā apgaismības ērā dzimušā modernisma sekas. Tā balstās uz racionalitāti, zinātniskumu, indivīda tiesībām un sakņojas etablētā politiskā sistēmā.

Šī modernā laika bāze un postmodernisma efekti pieprasa visu ticību un pārliecību atzīšanu mūsu valstī Latvijā un neakceptē vienas (katoļu) baznīcas centienus uzņemties galvenās Latvijas reliģijas lomu. Īpaši jautājumos, kas ir pretrunā ar citu reliģiju, sabiedrības vairākuma, zinātnes vai pārējiem postmodernās publiskās domas viedokļu izpaudumiem.

Ceru, ka nākamgad mūsu sabiedriskā LTV nepārspīlēs vienas reliģijas pasākuma nozīmi salīdzinājumā ar raidlaikiem, ko tā velta citām reliģijām un Latvijas politiskā virsotne (Latvijas prezidentu ieskaitot) vairs nemēģinās iesēsties Zbigņevam Stankēvičam klēpī.

Mēs dzīvojam modernā laikā un tas pieprasa toleranci. Arī »pret mums pārējiem».