Smagais Krievijas laiks un Tolstojs, Poļitkovska, Pussy Riot

2012. gada 22. augustā

A. Poļtkovska. Foto: Amnesty International

–  Pēc protesta nāk vientulība, – konstatēja Anna Poļitkovska savā pēdējā intervijā kolēģim, zviedru žurnālistam Borjem Nilsonam Stokholmā.

Pēc atgriešanās mājās Krievijā viņu nogalināja 48 gadu vecumā.

”Itar-Tass” toreiz  (2006. gada 7. oktobrī) informēja, ka Anna nogalināta ar diviem lodes šāvieniem no kuriem viens bijis galvā. Slepkavošana norisinājās žurnālistes daudzdzīvokļu mājas liftā.

Anna bija pazīstama Krievijas žurnāliste, strādāja laikrakstā ”Novaja gazeta”. Milicija izskata vairākas versijas par slepkavības iemesliem, bet kā galvenā tiek minēta viņas profesionālā darbība – darbs žurnālistikā.

Laikraksta “Novaja gazeta” redaktora vietnieks Vitālijs Jaroševkis pavēstīja, ka Poļitkovska strādājusi pie raksta par spīdzināšanu Čečenijā un ka rakstu bija paredzēts publicēt laikraksta pirmdienas numurā.

Žurnāliste Poļitkovska bija plaši pazīstama ar saviem rakstiem par notikumiem Čečenijā, Ziemeļkaukāzā, kā arī aktīvo Kremļa un Krievijas prezidenta Vladimira Putina kritizēšanu. Anna kritiski analizēja Krievijas armijas cilvēktiesību pārkāpumus Čečenijā, informēja par Čečenijas premjerministram Ramzanam Kadirovam pakļauto karavīru zvērībām. Beslanas krīzes laikā, ceļā uz notikumu vietu viņu mēģināja noindēt. 2002. gada ”teātra krīzes” laikā viņa pieteicās būt par starpnieci sarunās ar teroristiem. Poļitkovskas vārds bija iekļauts Vladimira Žirinovska liberāldemokrātiskās partijas sastādītajā ”krievu tautas un Krievijas valsts ienaidnieku sarakstā”.

Žurnālistikas centra toreizējais vadītājs Maskavā Oļegs Panfilovs atzina, ka Anna Poļitokovska par savu darbu Krievijā bieži saņēmusi draudus: ””Ir žurnālisti, kuriem ir savs liktenis. Es vienmēr domāju, ka ar Annu kaut kas notiks, pirmkārt jau Čečenijas dēļ. Vienmēr, kad radās jautājums par to, vai Krievijā ir godīga žurnālistika, Poļitkovska bija pirmais vārds, kas ienāca prātā.” (Leta, 2006.07.10)

Krievija nav laipna pret saviem patiesajiem varoņiem.

Dima Bilans, Alla Pugačova vai grupa ”Viagra”  var dzīvot mierīgi. Turpretī Annas Poļitkovskas slepkava nav atrasts joprojām.

Šķiet ka arī šajā gadījumā pie vainas ir asiņainais punduris – Vladimirs Putins. Tie, kas ir pret viņu – tiek novākti vai izrīvēti gar sienu.

To skaitā, piemēram, ir decembra protestu organizētāja, žurnāliste Olga Romanova, kura intervijā amerikāņu laikrakstam Foreign Policy nesen stāstīja par savu entuziasmu protestu organizēšanā Maskavā decembrī, par darbu televīzijas ziņu dienestā un Business Week krievu izdevumā. Viņas dzīvesbiedrs bija veiksmīgs uzņēmējs un likās, ka perfekto dzīves standartu nekas un neviens nevar apdraudēt. Taču ”lielais brālis”  Vladimirs Putins redz un dzird visu. Viņa orveliskajā sabiedrība lieto ”tiešās sviras” – nogriežot skābekli tiešā un pārnestā nozīmē tiem, kas ”jānosit kā odi” To praktizē tieši tāpat kā kādreiz PSRS laikos – atlaižot no darba, demonizējot un apmelojot medijos. Tagad var iznīcinoši iecirst, iznīcinot arī upura biznesu. Šādā veidā iznīcināja arī šo ģimeni.  Protesti un organizācija ar 60 000 dalībniekiem, kas cīnījās pret politisko biznesa kontroli nelīdzēja. Viņus strauji aizvāca no skatuves. Dzīvesbiedrs joprojām ir cietumā Krievijā, pati Olga – ārzemēs.

Olgas situācija ir tipisks piemērs Krievijas jauno laiku protesta varonim. Viņus vispirms iznīcina ekonomiski un pēc tam garīgi pakar – mērķtiecīgi apmelojot un apspļaudot medijos.

Ja brīvu mediju valstī nav, tad iedzīvotāji tic tam, ko viņiem rāda.

Tāds pats posts šodien jāiztur pārējiem pret Putina akciju organizētājiem Krievijā, kas uzdrošinājās pavasarī sacelties pret orvelisko Putina kārtību priekšvēlēšanu kampaņas laikā.

Krievijas pavasari izsaldēja. Putina vara prot un ir pārmantojusi Krievijas prezidentam pazīstamās KGB metodes un tās darbojas joprojām.

Protestu vadītāji (pamatā jaunieši) šodien ir neaizsargāti, viegli ievainojami un apmētāti ar krievu mediju nievām un izsmieklu.

Anna Poļitkovska piedzīvoja to pašu likteni. Krievijā viņu neatzina (pateicoties Putina mediju diktātam), bet ārzemēs – dziļi respektēja par viņas godprātīgo darbu žurnālistikā.

Viņas vientulība nebija saistīta tikai ar nāves draudiem un to, ka viņa ”spļāva pret vēju”. Nē, viņu neatzina tautieši, jo cīņa par Krievijas humānu attieksmi pret Ziemeļkaukāzu nesaskanēja ar Putina spēcīgās Krievijas doktrīnu.

Tāpēc liela daļa krievu vispār tā arī neuzzināja ka viņiem ir tāda Anna Poļitkovska. Viņa aizgāja mediju klusumā kā polārajā salā. Krievija nosaldēja savu varoni toreiz un tas turpinās joprojām.

Taču, Kopš Annas slepkavības Krievija tomēr zināmā mērā ir pārvērtusies. Tagad sāk atklāti apšaubīt Putina varas neizbēgamību un aizvadītā gada protesti ir sašķobījuši šo pilāru.

Taču Krievijas laiks ir smags. Valsts sliecas nevis demokrātisku pārkārtojumu virzienā, bet stieg iekšā aizvien smagākā represiju jūgā.

Tie, kas uzdrošinās pretoties un nepiekrist, tos samaļ. Visus pēc kārtas.

Pussy Riot. Foto: RollingStones

Viens no šādiem aktuāliem politiskās opozīcijas kustības upuriem Krievijā ir krievu kreiso feministu pank grupa Pussy Riot, kas izveidota kā mākslinieču kolektīvs un lieto performances saviem politiskajiem protestiem. Idejas pamatā ir ASV plaši pazīstamā ”Riot grrr” kustība, kuru krievu jaunietes attīsta atbilstoši savām idejām un piemēro Krievijas vajadzībām.

Pašlaik trīs no šī mākslinieču kolektīva – filozofijas studente, žurnāliste un programmētāja gaida cietumā uz pārsūdzības rezultātiem. Putina tiesa piesprieda viņām cietumsodu par huligānismu baznīcā, kas faktiski bija mākslinieciska akcija – panku lūgšana, vērsta pret Putina atkalievēlešanu augstajā Krievijas prezidenta amatā.

Akcija ilga 40 sekundes un tika apturēta.

Viņām izdevās pievērst pasaules uzmanību Krievu pareizticīgo baznīcas ciešajam politiskajam tandēmam ar Putina diktatorisko režīmu Krievijā.

Jā, Krievija savus varoņus nemīl.

Grāfam Tolstojam pirms vairāk nekā 100 gadiem neklājās vieglāk.

Ļevs Tolstojs. Foto: Wikipedia.

1897. gadā pazīstamais itāliešu profesors un ārsts Lombrozo ieradās Maskavā uz starptautisko ārstu kongresu. Viņš vēlējās sastapt arī krievu literatūras klasiķi Ļevu Tolstoju. Krievu institūcijas un iestādes pie kurām Lombrozo griezās pēc atļaujas, viņam paskaidroja, ka Tolstoju apmeklēt nevajag, jo rakstniekam esot nopietnas un neatgriezeniskas problēmas ar veselību un viņš ”ir nepieskaitāms”. Tātad – ”nē”, ”nekādā ziņā”!

Taču Lombrozo neticēja, nepiekāpās un devās uz Jasnaja Poļana pa kluso, pats saviem spēkiem. Tur viņs sastapa 69 gadus veco grāfu Tolstoju lieliskā omā, priecīgu un jautru.

Jā, Tolstojs nepatika caram un par viņu tāpēc izplatīja neglītas tenkas, baumas un visiem ārzemju medijiem šie baumu teksti derēja. Meli par Tolstoja it kā slikto veselību no cariskās Krievijas tolaik gāzās aumaļām un bija cilvēki, kas tam noticēja. Pat zviedru ”Aftonbladet”  1885. gada 3. septembrī rakstīja sekojošo – ” beidzot trako mājas durvis ir aizcirtušās aiz jukušā krievu rakstnieka  Tolstoja”.

Labi, ka mums ir Lombrozo piezīmes, kas nesen publicētas.

Labi, ka mēs skaidri redzam ka Pussy Riot akcija baznīcā nav Dievnama apgānīšana, huligānisms. Labi, ka vismaz daži no mums saprot, ka Pussy Riot un pārējo Krievijas opozīcijas spēku centieni atbrīvot Krieviju no Putina diktatūras, nāks par labu Latvijai.

Esmu pat brīvu, progresīvu un demokrātisku Krieviju un tāpēc turpināšu cīņu par šīs pankroka politiskās grupas brīvību.

Par to pašu:

Krievijas propagandai izdevies izskalot latviešu popmūziķu smadzenes.

Latviešu režisors Alvis Hermanis velta izrādi Pussy Riot.

Dainis Īvāns par Pussy Riot un Latvijas drošību

Maskava vēlas saglabāt ietekmi Baltijā

Pussy Riot tiesa 

Rietumu zvaigznes atbalsta Pussy Riot

Kā Krievijas ietekme apdraud Latviju

Jaunais Vilnis un Krievijas kultūras imperiālisms

7 thoughts on “Smagais Krievijas laiks un Tolstojs, Poļitkovska, Pussy Riot

  1. Viens krievu mācītājs teica, ka padomju cilvēkiem agresija iesūkta ar mātes pienu un diez vai tik drīz no tās varēs tikt vaļā. Manuprāt tautību jautājums arī Latvijā nav par robežām starp latviešiem un, piemēram, krieviem, bet gan starp padomju tautu un nepadomju tautu. Arī cilv’;eki no Latvijas bēg prom ne tik daudz finansiālo apstākļu dzīti, bet no tā padomiskiuma, kas te valda, no totālas necieņas pret personību, no absolūtās ignorances (garīgā analfabetisma nozīmē), no vēl ļoti dzīvās dubultās domāšanas kad cilvēks nespēj apzināties sevi kā veselumu un pilnīgi nošķir sevi kā privātu personu no sevis kā sabiedrības locekļa. Šī domāšana nepieļauj iedziļināšanos. Par notikumiem Krievijā liela daļa pat ļoti cienījamu cilvēku spriedelē (lietošu tieši šo vārda formu) pēc kādām pa gaisu sagrābstītām tenkām.

    Mani tomēr izbrīnīja tā lielā virspusība, ar kādu šajās dienās daudzi cilvēki twitterī pļāpāja par Pussy Riot lietu. Izskatījās pavisam pēc kādreizējā psrs laiku teiciena; “lasījis neesmu, bet nosodu”. Nevienu neinteresē kāpēc viņas tur bija tajā baznīcā un ko viņas tur darīja. Godājams žurnālists, kurš laikam nav pazīstams ar pareiticīgo baznīcas iekārtojumu, pat aizrunājās, ka šīs pa altāri dejojušas. Tātad apgānījušas un pelnījušas sodu… Nevienu neinteresē, ka divām meitenēm ir mazi bērni bet viņas jau no februāra tur apcietinājumā neļaujot tuviniekiem ar viņām satikties (pagājušajā nedēļā pirmo reizi 5 mēnešu laikā pie Tolokoļņikovas ielaida vīru) un nevienu neinteresē tie apstākļi kādos viņas tiek turētas. Bet visi spriedelē par svētvietas apgānīšanu. Kas manuprāt ir raksturīgi tiem “ticīgajiem”, kuri par ticibu itin nekā nezina.

    Un mani izbrīna arī tas, ka tik maz cilvēku šeit apzinās cik liela ietekme tam, kas notiek Krievijā ir uz Latviju.

    Nu mazliet izteicos par tēmu “uzsēžoties uz astes” jūsu rakstam. 🙂

    • Vai Raimondu interesē kādēļ huligāns viņam ir kaut ko nodarījis? Mani audzināja tā, ka slikti uzvesties ir slikti un punkts. Ka tur un tur nedrīkst darīt to un to. Līdz šim vienkārši elementāru pašsaprotamu pieņemto uzvedības veidu, kurš stabili darbojās liberālisms laikam vēlas aizstāt ar kaut ko bezjēdzīgu. Jā, mani neinteresē kurš un kā cūkojās baznīcā, es vienkārši zinu, ka tā cilvēki nedara.

  2. Jā. Tas nebūs viegli. Vai kaut kas ir slikts, vai labs, nevar noteikt pēc ārējām, konkrētā brīža paradumu izpausmēm. Pieklājības normas ir noderīgas, bet tās nav absolūtas. Bez dziļāka satura tās ir kā uzkrāsotas zaļas lapas puķei. Ja puķei nav sakņu un stiebra, lapas zaļas nepaliek. Tāpēc nepietiek tikai ar pieklājības normu iekalšanu un mehānisku lietošanu – ir jāsaprot kāpēc vispār tās tādas ir un kam vajadzīgas.

    Varu galvot, ka cilvēks, kurš to neizprot bet kārtīgi ievēro, biežāk ir nepieklājīgs nekā tas, kurš tās ne īpaši ievēro, bet saprot ko tās nozīmē. Un par baznīcu šādā aspektā vispār nebūtu jārunā, jo baznīca/religija ir vērtību sistēma, nevis paraža. Ja Martins Luters nebūtu kā Jūs sakāt “cūkojies” baznīcā, mums nebūtu Ziemeļeiropas civilizācijas, ja Žorža Sanda nebūtu “sacūkojusi” tā laika “pieklājību”, sievietes vēl šodien netiktu ie vēlēšanu urnām. Un šādus vārdus varu saukt vēl, kaut vai Kalvins, Roterdamas Erasms, Akvīnijas Toms… utt. Viņi visi “cūkojās” baznīcā. Akvīnijas Toms starp citu, tagad ir iecelts svēto kārtā. Nebūt nesalīdzinu mazās nerātnes ar šiem cilvēkiem, bet gribu uzsvērt, ka saturs vienmēr prevalē pār formu. Lai novērtētu Pussy Riot izgājienu, nepietiek ar;”tā parasti nedara tāpēc tas ir slikti”. Varbūt arī slikti, bet pie šādas atziņas jānonāk caur lietas būtības izprašanu. Un vispār jautājums saistībā ar Pussy Riot nav par baznīcu vai uvedību, bet par Krievijas režīmu un, kas mums svarīgi, par to, cik mēs šeit Latvijā varam justies droši. Mani, piemēram, uztrauc, ka kaimiņvalstī, kura ļoti ietekmē mūs, cilvēkus tiesā nevis pēc likuma, bet pēc pieklājības normām. Nu nezinu vai man izdevās paskairot savu domu, bet mēģināju.

  3. Domu paskaidrot izdevās, tā ir saprotama un tāda ir arī mana cieša pārliecība. Manis rakstītā būtību vajadzētu izteikt plašākos teikumos, tomēr neizvērsīšos. Daži viedokļi šeit netiek akceptēti un tiek dzēsti, nu labi – cienīsim lapas saimnieces pieeju un netraucēsim.

    • Izteikties vajaga un esiet laipni lūgts (vēlams atklāti ar savu vārdu un seju, nevis slēpjoties aiz pseidonīmiem utt.), taču es negribu, ka manā blogā tiek likti Kremļa propagandas videoklipi, kuru jau tāpat katru vakaru Latvijas kanālos ir pārpilnam un nav nevienam nekas jauns. Un, lūdzu, bez autores apvainojumiem.

      • “…. apvainojumiem” , neatceros, bet ja ir tā izteikts vai uztverts, tad atvainojos.
        “… propagandas” , tikai piebildīšu, ka manuprāt ir propaganda un ir kas cits ….
        nu tā, tagad gan viss, punkts, pārceļos tikai lasītāju pulciņā …

        • Patiešām augstu vērtēju cilvēkus, kas prot atvainoties. To ir maz. Ir vajadzīga ļoti dziļa garīgā kultūra, lai otram cilvēkam atvanotos. Liels paldies! 🙂 Tāpēc ļoti priecāšos ja piedalīsieties mūsu diskusijās. Lūdzu nepazūdiet! To, kas slēpjas un noskatās ir par pārak daudz. Lienam no krūmiem ārā. Nepareizu viedokļu nav. 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s