Pieklājība bez normām: A un B cilvēki

2012. gada 24. augusts

Attēlā cietuma kamera, kādā ieslodzījumu izcietīs Breivīks. Foto: Dagens Nyheter

Šodien Greenpeace okupē Krievijas naftas platformu Barenca jūrā. Grieķija pieprasa Vācijas kanclerei Merkelei Berlīnē ”vairāk laika pārdomām” savu ekonomisko problēmu nokārtošana. Norvēģi publisko masu slepkavam Breivikam piespriesto maksimālo soda mēru – 21 gadu cietumā. ”Nacionāldarvinists”, narcisists un psihopāts saņēma to, ko vēlējās – viņu atzina par pieskaitāmu un tagad viņš varēs brīvi tēlot politiski ieslodzītu varoni. Viņa ceļš no mammas pajumtes, cauri gariem vientulības gariem bez reāliem draugiem (pie datora ekrāna un sapņu fantāzijās pavadītiem gadiem) ”pa taisno”  uz Utoijas salas realitātē ir izrādījies traģisks ļoti daudzām norvēģu ģimenēm un nācijai kopumā. Puisis, kas nemācēja kļūt pieaudzis, realizēja ”varoņdarbu” nevis savā fantāzijā, bet reālajā dzīvē, nogalinot desmitiem nevainīgu cilvēku. Šis lūzers, kas tagad publiski tēlo veiksminieku, šodien dosies uz cietumu un ir pamats secināt, ka viņam vairāk nebūs nedz naudas, nedz brīvības, nedz izredžu pēc 21 gada izkļūt no cietuma. Taču sapņos viņš dzīvos tālāk. Sapņos pie datora, neko nenožēlojot un uzskatot sevi par politisko ieslodzīto.

Cietumā šodien paliks arī Marka Čepmana (Mark Chapnam), eksbītla Džona Lenona slepkava.

Ekvadora turpina cīnīties ar nākamā politiskā dumpinieka Asanža problēmām, jo baltkrievu disidents Aleksandrs Barankovs, kuram Ekvadora 2009. gadā piešķīra politisko patvērumu, tomēr tikšot izdots atpakaļ Lukašenko režīmam un tas sarežģī arī Asanža izredzes. Tā vienojušies abi prezidenti Rafaels Korera un Aleksandrs Lukašenko. Barankovs, pēc Lukašenko prasības tagad jau apcietināts, taču blogo no cietuma un, ja viņu izdos Minskai, tad Asanža iejāšana baltā zirgā izskatīsies neglīti pasaules acīs. BBC Mundo ziņo, ka ja arī tiesa lemšot Lukašenko prasību apmierināt, Ekvadoras prezidents to varot apstrīdēt. Kā ir ar preses brīvību pašā Ekvadorā? 🙂 Tas ir jau cits jautājums. Starp citu – komplicēta tēma.

Modernitāte kā sabiedrības kārtība turpina darboties. Kā vakar, savā koncertā Rīgā norādīja Lady Gaga – tā darbojas un turpina darboties ” bez robežām”.

Protams, ka modernitāte jeb šodienas īstenība balstās uz indivīda tiesībām, kuras nodrošina etablēta politiski ekonomiskā sistēma.

Rezultātā esam sadalījušies ”A” un ”B” tipa cilvēkos.

”A cilvēks” ir pārliecināts, ka pats eksistē negrozāmā kontekstā un sakārtotā hierarhijā, kurās kārtību nosaka ”augšas” un sakārtotību saglabā rituāli un tradīcijas, kuras pārkāpt ir aizliegts.

”B cilvēks” dzīvo sev un visu savā dzīvē nosaka pats. Viņš pats ir savas dzīves augstākais ”eksekutīvais aģents” un spēj nodrošināt visu sev tikai savām rokām un ar savu galvu.

A” vienmēr tieksies sev pakļaut ”B”.

”B” nekad nevēlēsies pakļauties.

Modernitāte dod vietu un pasaules telpu arī ”B” cilvēkiem un izrietošās reakcijas, protams, nav viennozīmīgas.

Trauksmainās diskusijas par Pussy Riot dumpi rosina pārdomām.

Pirmkārt, pārsteidz lielas mūsu sabiedrības daļas kaislīgais satraukuma bangojums par šo tēmu, kas kā pastiprinātājs forsē emociju pieplūdumu šim diskursam un traucē uzklausīt pretēju viedokli. Nav aizskaitīts līdz 30 un sirds sitas aiz dusmām? Vai ne?

Skaļākie karsēji ir noliedzēju un ”pieklājības normu” aizstāvētāju grupa. Viņu imperatīvais ”piegājiens” tāpēc izslēdz jebkādu līdzsvarotu un argumentētu sarunu.

Otrkārt, Pussy Riot aizstāvju skaļums un  nostādņu kategoriskums (ar brutalitātes injekcijām) pārsteidz tieši tāpēc, ka visi tie, kas ir ”pret Pussy Riot ņemšanu par pilnu” pieprasa RESPEKTĒT PIEKLĀJĪBU, bet paši realizē sava viedokļa aizstāvību ļoti nepieklājīgā veidā. Rupjības par sievietēm laikam ir īpašs agresivitātes kompensācijas veids tiem, kas savu mūžu mucā auguši un pa spundi baroti.

Paradokss?

Nē.

Ja tūkst loģisku argumentu, tad tiek paaugstināta balss.

Vai Pussy Riot ir kļuvis labāk pēc starptautiskās sabiedrības masu protestiem?

Krievijas attīstībai un Kremļa opozīcijai esot labāk, bet pašām jaunajām sievietēm Krievijas cietumā klājoties vēl sliktāk.

Tā ziņo no Maskavas Maša Gresena, uzsverot, ka trīs meičas no panku grupas nav vienīgās, kas pašlaik tiek pakļautas spīdzināšanai Putina cietumos Krievijā.

Pašlaik kritiskā situācijā ir vairāki jaunieši, kas joprojām ir apcietināti pēc 6. maijā legālajām demonstrācijām Maskavā.

Tie ir : Vladimirs Akimenkovs (25 gadus vecs), Andrejs Barabanovs (22), Fjodors Bakovs (31), Jaroslavs Belousovs (21), Stepans Zimins (20), Nikolaj Kavkazskijs  (26), Michail Kosenko (37),  Maksims Lužaņins (36),  Denis Lutskevičs (20),  Aleksejs Poļikovičs (22) un Artjoms Savjolovs (33).

Vai mums būtu jāatbalsta Krievijas progresīvā opozīcija?

Jeb Krievijas nākotne nav mūsu lieta?

33 thoughts on “Pieklājība bez normām: A un B cilvēki

      • ”A” vienmēr tieksies sev pakļaut ”B” … Vai gadījumā Breivīks un PR nav tie, kas uzspiež viedokli ar jebkuru sev pieņemamu metodi?

        Pats interesantākais, ka pats dalījums A un B laikam atbilst marksisma (vai ļeņinisma, vai … ) dialektikai. Divu pušu konflikts kā vienīgais sabiedrisko procesu izpratnes veids. Savējie un ne-savējie, kas iznīcināmi. Un drošību nodrošina tas, ka šīs metodes piekopējs sevi uzreiz pasludina par upuri. Staļins kapā smīn 🙂

        • B ir brīvi savā izvēlē un uzskatos un neko nevienam neuzspiež. Jums nav jāseko B!

          Brievīks nav nekāds B cilveks, viņam ir savi Dievi un autoritātes kam viņs akli seko.

          A cilvēkiem ir vajadzīgas autoritātes un Dievs, jo bez tiem viņi nejūtas droši. B cilvēki ir stipri un Dievs ir viņi paši. Tāpec A grib B apspiest un pakļaut sev.

          Turklāt tam nav nekāda sakara ar marksismu! Cukurs arī nav sāls, lai gan pa gabalu izskatās līdzīgi;)

          • A cilvēkiem ir vajadzīgas autoritātes un Dievs, jo bez tiem viņi nejūtas droši. B cilvēki ir stipri un Dievs ir viņi paši. Tāpec A grib B apspiest un pakļaut sev. …

            2+2=4. To saprot daudzi. Jūsu vienādojums izskatās kā “ticības apliecinājums”, bet neizskatās pēc loģiska secinājuma. Vājie apspiež stipros?!

            Iesaku Jums paplašināt vienādojumu ar C cilvēkiem, kuri neuztraucas par A un B, kamēr tie nekāpj uz galvas. Tad Jums būs kur nolikt 90% eiropiešu 🙂

      • Augusts 24, 2012 plkst. 14:26 Šī atbilde ir precizēta pēc maniem komentāriem.

        Tagad Breivīks no galējības (B) ir kļuvis par bailīgo A. Tātad Breivīka bailes no sistēmas iebraukšanas, viņaprāt, nepareizajās sliedēs ir A problēma. Savukārt PR protests pret kaut kādas viņām pēc B definīcijas vienaldzīgas valsts un baznīcas iebraukšanas nepareizās sliedēs ir brīvu un stipru B indivīdu pašapliecināšanās, kurai visai A cilvēcei jāsauc urravas un jāsit plaukstas?

        Man atkal nesanāk loģisks vienādojums.

        Loģiskāk sanāk tad, ja labs ir viss, ko “dara ar pliku pakaļu” (jeb pret eiropiešu kultūru un tradīciju ?), bet slikts ir viss, kas to var kavēt. Nav svarīgi, protestē pret nejēdzību vai aicina uz konstruktīvu darbību. Bet arī ne vienmēr!

        Droši sanāk tad, ja man “atļauj” nedomāt un pa televizoru pasaka, kurš šodien ir A, kurš B. Vai pareizi saprotu?

        • Nē, diemžēl neesmu saprasta. Šis luksus man šodien, šķiet, nepienākas. 🙂 Kļūdīties ir cilvēcīgi un uzvelt vainu kādam citam – ir vēl cilvēcīgāk. Konfūcijs domā, ka gļēvulība ir redzēt patiesību un neko nedarīt tās labā. Tad nu cenšos nebūt ģļevule šajā skaistajā sestdienā.

  1. Jā, par Beivīku – ” Bēringam-Breivīkam ir pieejamas trīs kameras, no kurām katra ir astoņus kvadrātmetrus liela. Viena telpa paredzēta gulēšanai, otra – fiziskām aktivitātēm, trešā, kurā atrodas pie galda piestiprināts portatīvais dators, domāta darbam. Notiesātais ir paudis vēlmi rakstīt grāmatas par savu dzīvi, ideoloģiju un skatījumu uz nākotni.”
    Kaut ko nesaprotu, vai esam nokļuvuši kādā Murakami 2Q12 gadā vai? Bērnu slepkavam sagādā ideālus dzīves apstākļus… Un par viņa “izolētību” pat zirgam jāsmejas, pilnīgi pareizi, izolēti viņš dzīvoja un turpinās dzīvot. Ta šādiem par sieviete nav vajadzīga, galvenais ka slaveni un ar fanu pūļiem, kuri diemžēl netrūkst. Eh, nekādi nesaprotu, vai visi šie fani ir pilnīgi akli, ka neapjēdz, ka Breivīka antiislāmisms ir blēņas, tas ir vienkārši piemeklēts iegansts, lai varētu izrēķināties ar “zelta jaunatnes” pārstāvjiem, vienkārša sociopāta skaudība, bērnībā netika laists labākā smilšu kastītē spēlēties.
    Nu jā, un salīdzinot ar krievu meitenēm, vispār iznāk, ka mūsu civilizācijā nav nekāda sodu samērīguma.

  2. Šādā cietumā ir komforts – nav soda. Tad vismaz lai ārstē, nevis izveido viņam ligzdiņu par kādu sapņo katrs ceturtais students.
    Patiesībā atgādina 1998.gada krievu filmu “Хочу в тюрьму”. Kur galvenais varonis, savos grūtajos laikos, nejauši pa televizoru ierauga sižetu par Holandes cietumiem. Redzot cik tur labi dzīvojas, viņš , labākus laikus, izdomā pavadīt Holandes cietumā, un visiem spēkiem mēģina tur nokļūt. Nokļūst un ir laimīgs.

      • Nezinu kurš no režisoriem uzņemsies pateikt patiesību par Breivīku.Tā ir pārāk komplicēta….. M-jā, mana māsa 2 gadus dzīvo Norvēģijā un no viņas stāstītā varu apstiprināt – nebūs vienkārši, ja vien netaisīs filmu ar pareizo vēstījumu.

  3. Jocīga diskusija šeit izvērtusies par loģiku. Loģika ir visai eslativa parādība. Loģikas kursa sākuma lekcijās parasti pasniedzēji demonstrē klasisku piemēru kā sekojot loģikai gurķis patiesībā izrādās esam burkāns. Tas takā formālajā loģikā (kur man gan nepadevās eksāmenā loģiskā trijstūra zīmēšana, tāpēc nedabūju augstu novērtējumu 🙂 un iespējams mani spriedumu nav tik loģiski šī iemesla dēļ). Sociālā loģika ir vēl daudz sarežģītāka, jo individa, individu grupas, sabiedrības daļas rīcības loģiku nosaka tiklab racionāli, kā iracionāli vaktori kuru kopumu pat nav iespējams aptvert.

    No šī viedokļa nav absolūti nekā neloģiska tajā, ka vājie cenšas pakļaut spēcīgos. Viņiem vienkārši nav citas izvēles jo spēcīgie jauc sistēmu, kas ir vājo vienīgā eksistences vide.

  4. “Viņiem vienkārši nav citas izvēles jo spēcīgie jauc sistēmu, kas ir vājo vienīgā eksistences vide.”- Nu, tad iznāk, ka konservatīvie radikāļi – kurus kaut kā automātiski saistām ar stingriem, noteiktiem – tātad, spēcīgiem vīriem… vai sievām, patiesībā ir iekšēji vāji. Un ja sistēmu, kuru viņi aizstāv, vēl piedevām postulē par “dievišķi iedibinātu”, tad iznāk vāji kvadrātā.
    Protams, tas nebūt nav vienkārši, jo “sistēmas jaukšana” var nozīmēt arī vienkārši indivīda neapmierinātību ar nespēju sistēmā iekļauties, nevis vēlmi tiešām graut. Nu, līdzīgi kā skolā apsmej meitenes, klusībā cerot tādējādi pievērst viņu uzmanību. Neloģiski, jā, bet tā viš’ i.

  5. Nu manas domas ir tādas, ka Jums ir pilnīga taisnība. Tā arī iznāk. Man gan automātiski konservatori neizraisa tādas asociācijas, bet ārēji viņi noteikti tā izskatās. Par to “sistēmas jaukšanu” – man šķiet, ka spēcīga personība visai reti stāda sev mērķi kādu sistēmu sajaukt. Brīvs cilvēks vienkārši dēļ savas brīvības vājajiem šķiet sistēmu apdraudošs un viņi jau bez maz vai instinktīvi cenšas apdraudējumu saknē novērst. Piemēram rakstniece Žorža Sanda uzvilka bikses, jo viņai tā bija ērtāk, nevis tāpēc, ka gribēja sajaukt tā laika paradumu sistēmu. Sākotnēji konservatori metās viņu nosodīt un vērsās pret viņuar dažādām sankcijām, bet viņi, vāji būdami, neko nevrēja padarīt un vēlāk sevis saglabāšanai, uzbūvēja jaunu sistēmu ap biksēm.

    Un spēcīga personība nav tā, kura vienkārši dumpojas un apšauba autoritātes – tā dara jebkurš pusaudzis – bet tā, kura pirmkārt izpētījusi sevi. Tas ir tā pa īstam, sev nemelojot ieskatījusies spogulī un ieraudzījusi visus savus glītumus un, kas vēl būtiskāk, neglītumus. Tas parasti arī liek pētījumus izvērst plašāk, ārpus savas personas (kuras robežas , izrādās, nemaz nav tik viegli noteikt) un sāk noskaidrot kāpēc kaut kas notiek tā, ne citādi. Un ne pavisam nav obligāti, ka šī persona nodomājusi ko mainīt pasaules ieradumos. Vienkārši pietiek ar to, ka saprot kādu paradumu un noteikumu izcelsmes un eksistences jēgu. Tas savukārt ļauj atsevišķos gadījumos šīs paražas vai noteikumus stingri neievērot vienlaikus paliekot pieklājības* robežās. Savukārt vājas personas, kuras tikai uz paražām un noteikumiem vien paļaujas, jebkuru atkāpi no noteikumiem uzskata par katastrofu.

    * Pieklājība, kā jau relatīvs jēdziens, ir dažādi traktējama. Manā interpretācijā tā ir citu cilvēku privātuma robežu ievērošana. Šīs robežas arī nemaz nav vienkārši nosakāmas. Mani allaž ir interesējis jautājums par to cik tālu var plesties kāda aizvainojums – vai, piemēram, bieži dzirdētā padzīvojušu kundžu pukstēšana par kādas jaunavas apģērbu autobusā ir pamatota, vai nav? Kur beidzas padzīvojušas kundzes privātums un kur jaunavas? Savulaik nospraudu savas robežas, kuras izteicu šādi: Mani neinteresē ko kāds ēd brokastīs, kamēr man tās nav jāpagatavo.

    Tā, ka viss ir vienlaikus vienkārši un sarežģīti. Un katram cilvēkam katru brīdi no jauna šīs robežas jāapstaigāun jāpielabo. Stiprai personai to izdodas izdarīt labāk – vāja paļaujas uz citiem un bieži iebrauc auzās jo pasaule nav statiska un vienreiz uzstādītās kupicas visiem gadījumiem neder.

  6. “ārpus savas personas (kuras robežas , izrādās, nemaz nav tik viegli noteikt)” – O jā. Nemaz nerunājot par to, ka pašu personu, nemaz nav tik viegli atrast…
    Tiesa, to viegli filAzofēt pie laptopa, bet negāciju kulmināciju brīžos atcerēties daudz grūtāk. Tad doma ir tikai “Viņš mani aizvainoja”, aizmirstot ka varbūt tikai iepriekšējā dienā esi “apcerējis” “es” koncepcijas iluzoritāti. Un to darījis, iekšēji priecādamies par “savu’ gudrību – bet nākamajā dienā “es’ esmu aizvainots tāpēc, ka lūk darbā kāds nerīkojas atbilstoši maniem priekšstatiem, kā viņam būtu jārīkojas. Nu kā viņi tā drīkst?!
    Tā arī ir “aizvainošanu” – “es” identificēšana ar priekšstatiem. Un arī “es” identificēšana ar saviem reliģiskajiem priekšstatiem noved pie “ticīgo jūtu aizvainošanas”.
    Par “robežām” – lūk, tur atkal ir interesants moments, kur beidzas pieklājīga “neiejaukšanās” un sākas “ne mana cūka, ne mana druva”.

  7. Tāpēc jau saku, ka tas nav viegli 🙂 Un kamēr vien “aizvainotais” savu aizvainojumuspēj izteikt vārdos tā, lai tas otrs saprot par ko tas “aizvainojums”, tikmēr viss kārtībā. Bet ja nespējot noformulēt to citādi, kā tikai: “Esmu aizvainots tāpēc, ka esmu aizvainots”, sit “aizvainotājam” pa pieri un liek cietumā, nekas vairs nav kārtībā. Man, par laimi, līdz šim ir izdevies arī “nākošajā dienā” atcerēties “apceres” par “es” koncepcijas iluzoritāti, tāpēc vismaz šobrīd esmu pārliecināts, ka ir iespējams neieslīgstot “ne mana cūka, ne mana druva”, noteikt sava un citu “es” robežas.

    Pirms pāris dienām runāju ar kādu dāmu par Pussy Riot. Ilgi un pacietīgi mēģināju noskaidrot kas viņu šajā sakarā ir aizvainojis, kamēr viņa atklāja, ka pati nemaz tāda ticīga nav, bet abas vecmāmiņas esot bijušas gan un no tā viņai cēlusies pietāte pret baznīcu. Tātad secinu, ka aizvainojums radies tāpēc, ka kāds cits pateicis, ka tādam jārodas. Žēl, ka nevar noskaidrot vai abas ticīgās vecmāmiņas būtu bijušas aizvainotas – pieļauju, ka, viņām apveltītām, kā jau ticīgām, ar dziļākam zināšanām par viņu reliģijas būtību, varētu būt cits viedoklis.

  8. esmu pārliecināts, ka ir iespējams neieslīgstot “ne mana cūka, ne mana druva”, noteikt sava un citu “es” robežas. – nu ko, tad lai šāda optimistiska pārliecība apziņā pieaug un nostiprinās!

  9. Turpinot domāt par Breivīka istabiņu…
    Situācija no aizvakardienas:
    Mans paziņa izvēlējās studēt citā pilsētā, un iznāk ka – jādzīvo kojās. Skola piedāvā kojas.

    Ieejot kopā ar koju pārvaldnieci istabiņā, viņam pavērās nepatīkams skats. Istabiņa bija nekārtīga, netīra, pa vidu saplēsts dīvāns un pa grīdu mētājas tukšas alus pudeles.
    Pārvaldniece pēkšņi sāk sist ar dvieli vai lupatu pa galdu. Sita nost prusaku, un nesaprata mana paziņas izbrīnu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s