Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

Speciāli TVNet 

olugalvas

Tas, ka «radio ir avīze bez teksta un robežām», bija skaidrs jau Ļeņinam. Kur nu vēl kino un televīzija, kas emocionālāk par tekstu vai skaņas failu spēja ievilkt vadoņu propagandu pa taisno no ekrāna tieši skatītāju galvās. Pateicoties internetam, propagandas cunami pastiprinās. Tagad ideju un pārliecības, aprēķina un alkatības propagandisti var un prot nepamanīti piezagties klāt, izmantojot upura mājas datoru un telefona ekrānu.

Tur pseidozinātniski viedokļi, faktu sagrozījumi, meli un puspatiesības tiek piedāvātas līdzās pārbaudītiem faktiem, un tikai retais atšķir graudus no pelavām. Bez tam sociālie mediji piedāvā lasītājiem pašiem tiražēt ikvienu vēstījumu, sūtot to tālāk saviem draugiem, sekotājiem un visiem, kas ir pieejami Facebook vai Twitter virtuālajā realitātē. Tādējādi lasītāji, kas «šēro» piedāvāto informāciju, automātiski paši kļūst par noteiktu ideju propagandistiem.

Šī tiražēšanas iespēja ir unikāla. Līdz šim masu komunikācijas praksē «katrs sētas miets» nevarēja tehniski pastiprināt sev tīkamās informācijas izplatīšanas apjomu. Tagad šādu iespēju piedāvā sociālie mediji, un ikviens to lietotājs cenšas panākt sev iespējami lielāku sekotāju jeb iespējamo ideju «tālāktiražētāju» skaitu. Lielajās valstīs un valodās šie sekotāju cipari ir gigantiski: @justinbieber 90 M, @katyperry 93,8 M vai @ladygaga 64,3 M. No komerciālās mākslas neatpaliek arī politiķi, kuriem sekotāju skaits demonstrē ne tikai prestiža rangu, bet arī iespēju cementēt tālāk sevi kā redzamāko politiskās idejas nesēju sabiedrības apziņā. Piemēram, @realDonaldTrump ar saviem 12,9 M mazliet apsteidz @HillaryClinton (10,1 M). Kā redzat, skaitļi ir iespaidīgi. Ja reiz vērtējam mikrobloga Twitter lietotājus pēc to sekotāju skaita, tad izveidojas masu medijiem raksturīgā ietekmes skala. Tie cilvēki, uzņēmumi, kuriem sekotāju ir visvairāk, skaitās visietekmīgākie un iecienītākie. Tie, kuriem sekotāju maz, – neeksistē vispār. Pirmajā mirklī šāds atzinums šķiet loģisks. No šāda viedokļa viens no vispopulārākajiem politiķiem Latvijā ir un paliek Saskaņas šefs Nils Ušakovs.

Ne viss ir zelts, kas spīd

Politiķis Ušakovs, tas pats, kurš vada Kremlim draudzīgu partiju Saskaņa un vienlaikus vada arī Rīgas pašvaldību, lepojas ar to, ka viņš ir populārs Latvijā. Jo Twitter konta sekotāju latviešu valodā viņam ir 97,9 tūkstoši, bet krievu valodā tikai 921 fans. Rodas iespaids, ka Ušakovs ir ļoooti populārs latviešu vidū, taču vēlēšanās viņu taču iebalso pamatā krievvalodīgie vēlētāji. Tie paši, kuru pielūgsme sociālajos portālos Latvijā Ušakovam ir vairāk nekā trūcīga. Veidojas paradokss – vai nu tviterim nav nekādas ietekmes vēlēšanās, vai tieši pretēji – sociālie mediji izvēlēti, lai magnetizētu latviešu vēlētāju Ušakova virzienā.

Salīdzinājumā ar, piemēram, @maestroPauls (3252), Nils Ušakovs ir Latvijas popularitātes gigants. Pat ZZS Aivaram Lembergam sekotāju ir tikai 28,5 tūkstoši, bet Artusam Kaimiņam – 13,9 tūkstoši. Kaut kas šajā rangu tabulā nav pareizi. Vai jums tā nešķiet? Lai noskaidrotu patiesību par šo «sekotāju» skaita «rangu tabulu», paraudzīsimies tēmā plašāk. Sāksim ar formu. Ar skaitļiem.

Sociālie tīkli, sevišķi mikroblogu tīkls Twitter, Latvijas sabiedrībā izveidojies par savdabīgu «krāniņu mērinstrumentu». Gandrīz katrs pazīstamāks mūziķis, producents, solists, basketbolists, TV diktors, žurnālists, polittehnologs, «reklāmas guru», pārtikusi sieviete ar žurnālistikas pagātni, deputāts vai politiķis lielās ar desmitiem tūkstošu sekotāju savam Twitter kontam. Vai šie konti piedāvā interesantu lasāmvielu? Šķiet, ka ne, jo visai maz tajos jēdzīgas lasāmvielas. Šķiet, ka viņiem nav ko teikt. Kāpēc tad tirāžas mērāmas tūkstošos?

Ja vērīgāk papētām mūsu Twitter «VIP personāžus», tad jāsecina, ka šie konti ar desmitiem tūkstošu sekotāju ir radušies pēkšņā uzrāvienā. Nevis loģiskā, bet gan mākslīgā ceļā, jo fanu kontingentā ir nepieklājīgi daudz olugalvu.

Tātad pašam ir iespējams «uzpūst» savu sekotāju skaitu, apzināti piesaistot mēstules vai surogātsekotājus, t.i., personāžus, kuri reālajā dzīvē neeksistē. Tos (ar vai bez vārdiem) var nopirkt par nieka naudu vai izdomāt un saražot pie sava datora ikviens no mums pats un mehāniski pievienot savam sekotāju pulkam. Internetā šodien ir pieejams visai apjomīgs pakalpojumu piedāvājums, kas par pieticīgu summu izveidos jūsu pielūdzēju, sekotāju grupu, kas tiks attiecīgi pievienota tviterkontam. Tā zibenīgi var iegūt sev 1000 vai pat 10 x 10 000 sekotāju, kas būs vārdi ar vai bez fotogrāfijām. No Latvijas personībām šķiet, ka visvairāk sekotāju savam Twitter kontam ir savācis jaunais censonis basketbolists Porziņģis (ap 177 000 cilvēku), bet no politiķiem līderis tomēr ir Ušakovs. Diemžēl abos šajos kontos pat ar neapbruņotu aci pamanāms, ka liela (ja ne lielākā!) daļa sekotāju nav reāli ļaudis, bet gan surogātkonti, kurus var nopirkt vai uzmeistarot.

Pārdodam fanus, pielūdzējus un sekotājus

Piemēram, uzņēmums Kopattwitterfoljare pārdod sekotājus ar atlaidēm: 100 fanus par pieciem eiro, 500 par 7 eiro, 10 000 par 27 eiro. Uzņēmuma klienti ir uzņēmumi, mūziķi, fotogrāfi, politiķi un blogeri. «Mūsu klientu skaitā ir daudz mūziķu, kas ikdienā izmanto sociālos medijus, lai iegūtu sev iespējami lielāku publiku,» rakstīts šā uzņēmuma mājas lapā. «Ja jums kā mūziķim būs daudz sekotāju, tad radīsies iespaids, ka esat ļoti populārs mūzikas autors, un šāds solis var nodrošināt strauju karjeras un popularitātes kāpumu nākotnē. Jūs aicinās piedalīties dzīvās mūzikas koncertos, dažādos pasākumos tikai tāpēc, ka jums ir tik daudz Twitter sekotāju. Pēkšņi atradīsies salīdzinoši daudz cilvēku, kas sekos jūsu muzikālajai karjerai tikai tāpēc, ka lielie sekotāju skaitļi liecinās par to, ka jūsu popularitāte aug!» Klientiem tiek paskaidrots, ka dārgo mārketinga kampaņu laiks ir garām. «Tu pasūti sev noteiktu skaitu sekotāju, mēs tos zibenīgi atrodam, pievienojam tavam kontam, un efekts ir iespaidīgs – tu uzreiz vari izbaudīt (popularitātes) efektus,» konstatē uzņēmuma «Pirkt Twitter sekotājus» pārdevēji. Mājas lapa piedāvā arī skaidrojumu: lūk – divas populāras vācu personības. Pirmajai slavenībai A ir tikai 100 sekotāju, bet otrajai B to ir 100 000. Kuram no abiem jūs dotu priekšroku? Lielākā daļa cilvēku vienmēr izvēlēsies to, kas ir populārāks un pieprasītāks. Liels pielūdzēju, fanu un sekotāju skaits ir magnēts pārējiem.

Šis piemērs iederas ne tikai mākslinieku un populāru personu pasaulē, bet arī uzņēmumu jomā. Ja uzņēmumam A ir vairāk sekotāju nekā firmai B, tad pircējs izvēlēsies to ražotni, kurai lielāks klientu skaits. Neatspēkojama loģika. Kur nu vēl atsauksmes uz SEO (Search Engine Optimization) un sociālo mediju ietekmi uz mājas lapu saitēm un Google meklētājiem. Šāda servisa pārdevēju internetā ir daudz. Atliek tikai izvēlēties, samaksāt un vienā rāviena kļūt par skaudri populāru interneta personību.

Uzpumpētā, mākslīgā reputācija

Kāpēc ietekmīgai personai vajadzīgi spoku fani un viltus sekotāji? Mērķis ir 1) mākslīgi uzpumpēt kādas personas reputāciju, 2) maksimāli plaši tiražēt tās vēstījumu gan reāliem cilvēkiem gan surogātkontiem. Spamošanu te veic arī ar tā saucamo robotu surogātkontu palīdzību, kas reaģē uz noteiktiem vēstījumu vārdiem un kontiem, automātiski tos retvītojot vai citādi uz tiem reaģējot.

«Falšo» kontu vizuālā īpatnība ir personas portreta vietā ievietotie olai līdzīgie galvu attēli. Tāpēc es šos mēstuļu kontus turpmāk saukšu par olugalvām. Vientiesīgam lasītājam šķitīs, ka mūsu pašu U, S, L, G vai Z ir ļoti lielas autoritātes = populāri ļaudis, ja tik daudz ir viņu domugraudu knābātāju mikroblogā Twitter. Tikai retais mēģina ieskatīties šo personu sekotāju sarakstā, lai secinātu, ka vairums viņu fanu, sekotāju ir tās pašas bēdīgi slavenās olugalvas.

Kas ir šīs olugalvas? Zinātnē par sociālo tīklu surogātkontiem uzskata tādus profilus, kam ir viens vai daži sekotāji vai to nav vispār. Tiem ir maza aktivitāte, taču tie seko gan lielam skaitam reālu personu, gan mākslīgi radītiem surogātkontiem – t.i., mēstuļu feikiem. Mēstule ir trāpīgs angļu termina «spam» latviskojums, kurš 2004. gadā ieguva gada vārda titulu Latvijā.

Protams, olugalvas var uzrasties arī pavisam nepretenciozu kontu īpašnieku sekotāju sarakstā, kas īpaši nepiestrādā, lai audzētu šos surogātkontus, taču no tiem var tikt vaļā, ja ir vēlēšanās, lai tie nebojā nopietnas personas reputāciju, kurai svarīgi ir reāli sekotāji – cilvēki. Protams, internetā var nopirkt pakalpojumu, kas nodrošinās, ka tavam tvitera kontam sekos reāli cilvēki ar kopīgām interesēm, tēmām, bet tad sekotāju un sekojamo skaits būs aptuveni vienāds. Daudz ātrāk un lētāk ir muļķot auditoriju ar olugalvām.

Ja reiz Latvijas VIP personības ir tik naskas neeksistējošu fanu pirkšanā, vai ir pietiekami daudz pielūdzēju, kas šo manipulāciju nepamana un redzētajam notic?

Ušakova olugalvas nav parastas galvas

Ja reiz olugalvas var iegādāties par 10 dolāriem globālajā tirgū, jeb par lielāku naudu lokalizētas konkrētas valsts auditorijai (kā tas ir Ušakova gadījumā), tad jāpieļauj, ka pastāv zināma nekritiskās LV publikas daļa, kas rij nost visu, ko internets piedāvā. Basketbolista Kristapa Porziņģa gadījumā šis «slavas inkubators» nav kritiskas analīzes vērts, jo viņa karjera vairāk atkarīga no reāla snieguma laukumā, nevis nodrošināma interneta tekstu džungļos. Turpretī politiķu virzienā aina veidojas pavisam cita. Te «slaucamās govis» ir potenciālie balsotāji, jo politiķa spēku, meistarību un profesionālismu nevar novērtēt tikpat vienkārši kā sportista formu laukumā vai stadionā. Politiķa (tāpat kā mācītāja) meistarību vērtē pēc vārdiem, nevis darbiem. Tieši tāpēc internets ir katra politiķa tēla atpazīstamības vitrīna. Daļa no viņiem kontrolē savus Twitter kontus pašrocīgi, ierakstot tur tekstus, kas sarūpēti pašu privātajās galvās. Tādi, šķiet, ir @carlbildt (529K), @IlvesToomas (79,6K), taču vairumam sociālo mediju aprūpi veic algoti darbinieki. Viņi raksta tekstus politiķa vārdā, pērk olugalvas kā priekšnieka sekotājus un aizstāj angļu «palamas» ar personu vārdiem latviešu vai krievu valodā, kas izskatās labāk, bet maksā dārgāk.

Ušakovs savus surogātsekotājus producē, rēķinoties ar politisko uzdevumu. Ja reiz viņam ir tik daudz sekotāju ar latviskiem personvārdiem, tad vairumam varētu būt taisnība par Saskaņas līdera «politisko pievilcību». Piemēram, «kapu tramvaja» idejas bīdīšanas sakarā 26. oktobrī viņa sociālo mediju servisa grupa, šķiet, ir radījusi dekoratīvu kontu, kas saucas @SkansteRīga. Ar mērķi pārliecināt 5 sekotājus, ka Skanste ir Rīgas kultūras centrs un ka «nacionāļi» un Vienotība par šo tēmu melo. Pats Ušakovs šim alter ego neseko, bet par to fano svaigi ceptas mankurtu olugalvas.

Var ievērot likumsakarību, ka vieni un tie paši surogātkonti seko ne tikai Ušakovam, bet arī dažām citām «ievērību» alkstošām Latvijas publiskās telpas reālām personām, kuru olugalvu kolekcija ir mērāma pat vairākos desmitos tūkstošu. Šo personu skaitā ir gan Ušakova padomdevēji, gan partijai Saskaņa politiski simpatizējošas reālas personas. Ir arī pa dažam politiskam pretiniekam un kritiķim, kuriem vēl nav olugalvu sekotāju tūkstošu.

Par ko liecina Ušakova olugalvu armija?

Tā liecina, ka sociālie mediji var ietekmēt publisko domu un Rīgas mēram ir vajadzīgas latviešu balsis.

Par sociālo mediju efektiem politikā jau uzrakstīti neskaitāmi akadēmiski pētījumi, taču pārliecinošākie laikam ir priekšvēlēšanu fakti. Piemēram, 2014. gada Eiroparlamenta vēlēšanās Zviedrijā negaidīti izvirzījās necilā Pirātu partija, kura visaktīvāk darbojās sociālajos medijos, rezultātā iegūstot divas vietas Eiroparlamentā. Tviplomācija (www.twiplomacy.com) jeb gadskārtējais globālais pētījums (Burson-Marsteller) par to, kā politikas personības izmanto Twitter, iedvesmojušas arī ziemeļvalstu sociālo zinātņu pētniekus. Noskaidrojies, ka partijas ar visvairāk sekotājiem atrodas vadošajās pozīcijās politiskās varas hierarhijā un ka partiju vadītājiem ar kuplāko sekotāju skaitu ir krietni lielāka ietekmē saitēs ar sabiedrību nekā viņu sociāli neaktīvajiem konkurentiem. Lasītāji ieklausās vārdos un aizmirst paskatīties uz darbiem. Tāpēc daudz mazāka nozīme ir partiju vai politiķu sociālajai aktivitātei reālajā dzīvē. «Mūsu pētījums pierāda, ka pastāv ļoti liela atšķirība starp partijām, politiskajiem grupējumiem un partiju vadītājiem Twitter izmantojumā. Tikai daži patiešām nopietni iedziļinās, saprot un izmanto šo instrumentu tiešai un publiskai sarunai un dialogam ar vēlētājiem. Turpretī citi to formāli izmanto tikai kā megafonu. Tas nozīmē, ka šajā jomā visu nosaka stratēģija un mērķa nospraušana» (Gustav Dalgren, Sjöstedt och Schyman dominerar på Twitter, Sverigedemokraterna får minst genomslag, 2014).

Saskaņas un tās līdera psiholoģiskā situācija Latvijā nav ērta un viegla, jo ir ko slēpt no vēlētājiem: 1) nepadarīto darbu un 2) Kremļa mazohisma dēļ. Rīgas vadītāja pienesums pilsētai pagaidām ir vairāk nekā pieticīgs, jo pilsētas sabiedriskā transporta vagonu sēdekļi joprojām ir piečurāti (politisku motīvu vārdā) un kopsaucējs Nila Ušakova ieguldījuma Rīgas labā saucas «Krišjāņa Barona iela», kas kā celtniecības un remontu izgāšanās simbols jau izsmiekla formā folklorizējusies sabiedriskajā domā.

Pašvaldību vēlēšanās tuvojas, un Ušakovam vajadzīgs propagandas buldozers, kas ar savu troksni nomāc nevēlamus un kutelīgus jautājumus arī par to, cik lielā mērā šī partija ir Putina ideju spogulis. Kā arī jautājumu par to, «cik liels krievu spiegs viņš ir» – kā to nekautrīgi viņam pajautāja kāda vācu televīzijas kanāla reportieris*. Protams, uz šiem Rietumu žurnālistu jautājumiem Rīgas politiskais vadītājs atbildēt nevar. Tāpēc dialoga vietā tiek iedarbinātas tukšvārdības dzirnavas un diskursa vietā nostājas gan bezsejainā olugalvu fanu armija, gan arī surogātkonti virtuālajā vidē. 97 000 latviešu sekotāju it kā runā pretī loģiskajai šā politiķa popularitātei pamatnācijas vidē. Tik liels skaitlis kliedz skarbi – viņš ir populārs. Viņu mīl! Taču pagājušajā nedēļā kopā ar studentiem augstskolā pētījām Latvijas «zvaigžņu» Twiter kontus, mēģinot atšķirt reālus sekotājus no olugalvām. Lūdzu studentus novērtēt, cik no Ušakova 97 000 sekotājiem varētu būt olugalvas un cik no šiem sekotājiem patiešām ir reāli cilvēki. Nonācām pie secinājuma, ka spoku varētu būt ap divām trešdaļām no 97 tūkstošiem. Protams, šāda analīze nav zinātniska, taču sava daļa patiesības šajā analīzē un secinājumā tomēr ir. Dekorāciju būvniecība būtībā nav nekas negaidīts teātrī, kuru sauc arī par politiku. Cilvēka vērtības mērs ir tas, kas paliek no viņa pāri brīdī, kad viņam vairs nav naudas. Politiķa – kas paliek pāri no viņa, kad vairs nav dekorāciju un spoku armijas internetā.

*LASI CITUR: Weltspiegel-Interview mit dem russischen Bürgermeister von Riga, Nils Usakovs

Avoti:

https://twitter.com/nilsusakovs/followers Ušakova olu galvu konts ar 97 800 sekotājiem

https://twitter.com/nilushakov/followers Ušakova krievu konts ar 900 sekotajiem

Daži tipiski Ušakova sekotāju – «olu galvu» profili:

https://twitter.com/anete_estere

https://twitter.com/SkansteRiga

https://twitter.com/mazarepublika

https://twitter.com/Elllinite

https://twitter.com/nikitaturovoyu

Lidošana un mākslas pielabināšana

2014. gada 1. februārī

Jaunākā diska Artpop prezentāciju Ņujorkā Lady Gaga bija sarīkojusi bijušās ”zivju fabrikas” telpās. Bruklinas industriālajā zonā. Dārga ballīte ar 1800 ielūgtajiem viesiem kļuva par performances pirmizrādi ar pašu solisti lidojošā kleitā.
Vai gribat lai es vispirms lidoju vai atbildu uz jūsu jautājumiem?- klātesošajiem noprasīja Gaga.
Lidooooo! – aicināja klātesošais žurnālistu korpuss.
Viņa paklausīja. Iespraucās iekšā savā savādajā kleitā un mazliet palidoja pa telpu, apmēram pusmetru virs zemes. Gribējāt raķetes cienīgu trajektoriju? Nē, pietiek ar šo pašu. Modes fotogrāfs Terry Richardson, kas režisējis viņa pēdējo video, ir apmierināts. Viss esot noticis ideāli.
Lidošana ietilpstot mūsu nākotnes komunikācijā, tā uzskata Jeff Koons, kura performanci paplidināja gigantiska Gagas skulptūra un aicinājumi ”cīņai par mieru” un ”tiesībām brīvi izteikties” abu autoru izpratnē.
Ko īsti viņa cenšas panākt? Izskatās, ka Gaga mēģina ievilkt mākslu popmūzikas pasaulē. Šajā virzienā viņa nav vienīgā, jo līdzīgu aktivitāti praktizē arī reperis Jay-Z kopā ar Marinu Abramoviču (”Picasso baby”, ”House like the Louvre or the Tate Modern/Cause I be going ape at the auction”); Kanye West sadarbībā ar Vanessa Beecroft, George Condo un Kadir Nelson.
Pasaules mūzikas vēsture ir reģistrējusi neskaitāmus produtīvas sadarbības piemērus, kuros popmūzika saplūst ar tēlotājmākslu. Pazīstamākais no tiem ir Andy Warhols veidotais skaņu plates apvalks grupai Velvet Underground. Tas pats : Björk un viņas vīra, mākslinieka Matthew Barney, jeb Basquiats sadarbība ar Blondie. Būtībā mākslas ideāliem nav jāsaskrienas uz vienas un tās pašas skatuves, lai kolīzijas rezultātā rakstos kopējs sprādziens. Var kustēties arī pa tuvām trajektorijām. Taču viens ir skaidrs – popmūzika izmisīgi vēlas piesavināties intelektuālo statusu mākslas pasaulē un ar šo paplašināt savu magnētismu.

Mākslas industrijas statuss
Neraugoties uz savu gigantismu, mākslas industrija jorpojām tiek uztverta kā ekskluzīva joma. Tai ir kultūras statuss un nopērkot singlu, mēs it kā iegādājamies daļiņu no šī statusa. Tas vēl nav viss. Pastāv arī mīlas trīsstūris: māksla- industrija (sponsori) un slavenību kults. Warhols ar to sāka ”spēlēties” jau 60 gados, taču tagad kārta pienākusi jaunai šķautnei – sabiedriski politiskajai skatuvei. ”ASV mākslinieka statuss nav diezko augsts”- konstatē māksla eksperte Carolina Miranda, uzsverot, ka Eiropā un Latiņamerikā rakstnieki un mākslinieki ar savu klātbūtni būtiski spēj ietekmēt valsts sabiedriski politiskās norises, taču ASV visu nosaka ”profesionāli eksperti Vašingtonā” nevis filozofi vai mākslinieki.
Tas nozīmē, ka ”sponosrēšanā” ieinteresētie ir abi – gan augstā māksla gan populārais poparts. Vieni vēlas atbrīvoties no finansu elites marķējuma un iegūt ”ielas akceptu”, pateicoties Kanye West, Jay-Z vai Lady Gaga. Popzvaigznes, savukārt, ir gatavas ”aprīt” kultūras kapitālu, piedaloties galerijās, projektos un pērkot mākslu. Pat Jeff Koons uzskata, ka krievu oligarhu apsēstība ar viņa mākslu (10 miljoni dolāru par Scooby Doo skulptūru) 100% apliecinot viņa ģenialitāti, jo ”tirgus nosaka visu”. Tā viņš domā.
Lai gan Bodlēram, savulaik, bija pilnīgi pretējs viedoklis šajā jautājumā, uzskatot, ka augstā māksla nekad negūs panākumus savā laikā un komerciāli panākumi liecina par mākslas darba ļoti zemo līmeni.
Tagad nu iznāk, ka populārais tēlnieks Jeff Koons ar tikko izsolē pārdoto skulptūru ”Ballon dog (Orange)” par 58 miljoniem dolāru ir vienlaikus visdārgāk apmaksātais šodienas mākslinieks un paralēli Bodlēra nicināts mahinators.

Māksla vai nekaustāmais īpašums
Jā, mākslas darbi pašlaik kļuvuši par ļoti izplatītu investīciju formu. Daudz izplatītāku nekā nekaustāmais īpašums. Tikko kādu Andy Warhol gleznu izsolē pārdeva par 105 miljoniem USD, kas ir faktiski rekords. Mākslas darbu cenas pašlaik ir visaugstākās. Pirkt mākslu pašlaik nozīmē – būt formā. Tāpēc arī pop mākslinieki rēgojas vernisāžās un faktiski uzvedas tieši tāpat kā visi pārējie turīgie ļaudis – eksponē savu pārticību kā tikumu. Modernā māksla ir pārvērtusies par miljardieru kroketu, kur pērkot Jeff Koons, Francis Bacon, PIcasso, Damien Hirst, Rothko var piesavināties viņu ”auru”.
Naudas medības, politiski saukļi un šokēšana ir kopīga iezīme laikmetīgajai mākslai un popmūzikai. Pavisma nesen Madonna noīrēja dārgo Gagosian Gallery mākslas personību manifestācijai. Performance ar nosaukumu ” Art for freedom” ietvēra runas par izteikšanās brīvību, teatrālu apcietināšanu uz skatuves un dejošanu ar kordebaletu, kas tērpts Pussy Riot maskās un gāzmaskās un ar filmu fonā, kurā Madonna it kā tiek apcietināta.
Mākslas tirgus šodien ir naudas noteikts un lielā mērā atgādina investētāju smilšu kasti, kurā vairāk nosaka naudas maka biezums nevis mākslas estētiskās vērtībās.
Starp citu, biržas loģikas izmantošana ņujorkiešu mākslas kolekcionēšanā ir sava veida absurds, jo ir attīstītas īpašas ”ekonomiskās sistēmas”, kas prognozē iegādātā mākslas priekšmeta ”naudas vērtībās” pieaugumu tuvāko gadu laikā.

Vai Gagas performances ir tikai ballītes vai tomēr māksla?
Stefani Garmanotta (Lady Gaga) ir dzimusi ņujorkiete (1986), gājusi katoļu skolā, kuru beigusi ar izcilām sekmēm un jau 17 gadu vecumā sākusi mācīties New York Unversity priekšlaicīgi, lai pēc tam pamestu iesākto un ķertos pie savas popmūzikas karjeras. Viņas pirmais studiju pētījums augstskolā bijis veltīts Damien Hirst. Tātad modernai māksliniecei, kura līdzīgi Jeff Koons, spēj pārvērst ikdienas priekšmetus gigantiskos mākslas darbos. Pirms sešiem gadiem Stefanija jeb Lady Gaga noenkurojās popmūzikas ainavā pateicoties diviem hitiem ” Poker face” un ”Just dance”, kurus toreiz ļoti veiksmīgi producēja zviedrs Red One. 2010. gada žurnāls Roling Stone atzina Gagu par pasaules lielāko popzvaigzni. Taču viņas panākums šodien nevar mērīt tikai mūzikas kategorijās. Par saviem iedvesmas avotiem viņa uzskata Grace Jones, Andy Warhol, David Bowie un Madonnu. Tāpēc nav nejauši, ka viņš savu misiju redz kā aktiera darbu t.i., izlikties par kādu citu nevis sevi pašu. Tieši šī iemesla dēļ Lady Gaga ir vairāk poparta māksliniece un mazāk mūziķe, tāpēc projekts ”Lady Gaga” izskatās vairāk pēc performances nevis solokoncerta.
Pēc trim apbrīnojami populārie albūmiem Lady Gaga pašlaik atrodas savas karjeras ”imperiālajā fāzē” (Neil Tennant/ Pet Shop Boys). Tas ir – viņa ir tik panākumiem bagāta, ka var darīt ko vēlas. Tāpēc Artpop salīdzinoši ”pieticīgie” panākumi nav pamats bažām un viņa turpina joņot cauri vizuālām un muzikālām kulisēm ar Andy Warhol, Cindy Sherman, Ingmar Bergman vienā ”skatuves” pusē un radikālo džezu (Sun Ra) un moderno baletu (Alvin Aileys) otrajā.
Li došana klietā atmaksājas.
Tiem, kas prot lidot.

Meiču jūdze pielijusi un gotlandieši turpina protestēt

2012. gada 1. septembrī

Stokholma šodien pielijusi līdz augšai. Līst visu dienu. Gāž kā ar spaiņiem.

Nākas vadāt līdzi lietussargu. Ar tā palīdzību var veikt īsus un straujus pārskrējienus no vienas nojumes uz otru. Žāvēt lietussargu atvērtā veidā nedrīkst nekur, jo zviedriem tas ir ”uz nelaimi” un šī māņticība te ir cieta un stabila tieši tāpat kā latviešiem ”labvēlīga” vai ”nelabvēlīga” laika prognoze pa radio.

No rīta, braucot uz centru, pilsētas automašīnu satiksmi ierobežoja neskaitāmas jaunkundzes, meitenes un sievietes, kas staigāja pa centru un gatavojās tradicionālajam meiču skrējienam.

Meiču jūdze 2012 SvD

Meiču jūdze 2012 SvD

Visu dienu lija un tradicionālie svētki – masu skrējiens ar nosaukumu ”Meiču jūdze” šoreiz nebija saulaini. Salija skrējējas un salijuši drebinājās puiši, tēti, brāļi, līgavaiņi un darba kolēģi, kas atbalstīja skrējējas gar trases malām.

Pašai man nepatīk skriet organizētos krosiņos, labāk skrienu individuālā kārtā, pa mežu. Solo variantā. Taču vienmēr priecājos, ja citiem patīk skriet maratonus, triatlonus un vēl nezinko, kas notiek pašā lielpilsētās centrā un noraudzīties kā finišā uzvarētājam joņo pakaļ tautu meita, lai uzmestu līderim uzvarētāja kroni ap kaklu.

Šoreiz līderei finālā taisnē līdzi skrēja simpātisks džezs frakā ar krosenēm kājās un viņam izdevās cauri lietus gāzēm, ovāciju pavadījumā uzmaukt ”meiču jūdzes” uzvarētājai kaklā tautisko vaiņagu. Yeeees!!! Skaisti.

Avīzes ziņo, ka miris Hannu Olkinuora, pazīstamais somu izdevējs, lielisks žurnālistu skolotājs un bijušais Svenska Dagbladet rekonstruētājs un vadītājs (2000. -2002). Hannu miris 62 gadu vecumā un paliks visiem atmiņā  kā cilvēks, kas ”maz runāja, bet daudz darīja”. Viņa kontā ir arī avīzes Kauppalehti, Aamullehti, Hufvudstadsbladet. Ilgus gadus viņš vadīja Alma Medias Alpress un bija arī Yle valdes priekšsēdētājs. Žēl.

Divas dienas Stokholmu bija okupējusi Lady Gaga un abi Globena koncerti bija izpārdoti 100%. Koncertu recenzija pamatīgas un tauta sajūsmā par šovu.

Lady Gaga ar Daniela jaku

Lady Gaga ar Daniela jaku

Ja Latvijā dziedātājai tika piedāvāta koka kleita, tad šeit viņa pati pieprasīja jaunajam dizaineram Danielam Bendzovskim kažokādas jaku, kurā vakar parādījās publikai pie Grand Hotel un dāvāja apkārtējiem parakstus, apskāvienus un bučas.

Daniela veidoto tērpu Gagas stilists bija noskatījis Stokholmas modes nedēļas demonstrāciju laikā un palūdzis izmantot. Kāpēc Lady Gagai patīk jaunā zviedru modes mākslinieka kažoka jaka?

  • Tāpēc, ka tā ir lakoniska, tieša un pretrunā ar pašreizējo kažokādu modi. Šī mana jaka ir protests un laikam tāpēc Lady Gagai patīk! Mana kolekcija ir modes stereotipu analīze. Mani interesē, kā cilvēki izvēlas sev tērpus un kā mēs iegādājamies sev kolektīvo identitāti, lai pēc gada to aizmestu projām kā vecas lupatas… , – secina medijiem Burosas tekstilmākslas augstskolas modes mākslas maģistrants Daniels Bendzovskis.
  • Vai Lady Gagai piestāv jūsu kolekcijas drēbes?
  • Jā, noteikti. OK, mēs varam diskutēt kas ir šīs mākslinieces kredo, bet man šķiet, ka viņa vienkārši uzspridzina visu, ko sastop. Tieši tāpēc viņa var vilkt mugura manus tērpus, mums saskan pieeja dzīvei. Es atbalstu vairumu no viņas nostādnēm, – konstatē Daniels.

Līst, līst, līst….

Protesti Gotlandē, 2012.01.09

Protesti Gotlandē, 2012.01.09

Tikmēr Gotlandē turpinās vietējo un Greenpeace protesti pret kaļķu raktuvēm Gotlandes ziemeļos. Jau trešo dienu pēc kārtas vietējie pieķēdējas pie priedēm mežā, darba mašīnām un šādi neatļauj nozāģēt Ojnares mežu. Vietu, kas nepieciešams somu uzņēmumam Nordkalk raktuvju attīstīšanai. Runa ir par Bungi, Gotlandes ziemeļos, iepretī Lavijai. Dabas rezervāta teritorijā industrijai izdevies uzvarēt dabas draugus un dabas aizsardzības institūcijas. Pēdējais tiesas process runā par labu Nordkalk, piešķirot viņiem tiesības iegūt ap 3 mijoniem kaļķakmens gadā. Tas nozīmē, ka kaļķakmens raktuves varētu nodarbināt ap 60 strādnieku 25 gadu laikā. Taču vietējie nav ar mieru.

  • Mēs nevēlamies, lai Gotlande pārvērstos par gigantisku Šveices sieru!-  medijiem skaidro vietējie un viņu dabas eksperti, kas vēlas saglabāt šīs teritorijas neskartas.

Raktuve aizņems gigantisku zonu, t.i., apmēram 340 futbollaukumu apjomā un robežosies ar Natura 2000 rezervātu. Pašlaik pēdējais tiesas spriedums ir pārsūdzēts, taču Nordkalk jau ķeras pie lāpstām un viņu aktivitātes aizstāv policija. Dabas draugiem un organizācijām ir neskaitāmi argumenti pret šo raktuvi un pagaidām nav skaidrs, ar ko šis konflikts beigsies. Gotlandiešus atbalsta arī citās Zviedrijas pilsētās un var gadīties, ka zviedri paši šo jautājumu izlemt tomēr nespēs. To deleģēs ES.

Tikko beidza līt.

Salasīju pāris apšu bekas.

Sestdienas vakars solās būt garš un patīkams.
Kā jums?

Pieklājība bez normām: A un B cilvēki

2012. gada 24. augusts

Attēlā cietuma kamera, kādā ieslodzījumu izcietīs Breivīks. Foto: Dagens Nyheter

Šodien Greenpeace okupē Krievijas naftas platformu Barenca jūrā. Grieķija pieprasa Vācijas kanclerei Merkelei Berlīnē ”vairāk laika pārdomām” savu ekonomisko problēmu nokārtošana. Norvēģi publisko masu slepkavam Breivikam piespriesto maksimālo soda mēru – 21 gadu cietumā. ”Nacionāldarvinists”, narcisists un psihopāts saņēma to, ko vēlējās – viņu atzina par pieskaitāmu un tagad viņš varēs brīvi tēlot politiski ieslodzītu varoni. Viņa ceļš no mammas pajumtes, cauri gariem vientulības gariem bez reāliem draugiem (pie datora ekrāna un sapņu fantāzijās pavadītiem gadiem) ”pa taisno”  uz Utoijas salas realitātē ir izrādījies traģisks ļoti daudzām norvēģu ģimenēm un nācijai kopumā. Puisis, kas nemācēja kļūt pieaudzis, realizēja ”varoņdarbu” nevis savā fantāzijā, bet reālajā dzīvē, nogalinot desmitiem nevainīgu cilvēku. Šis lūzers, kas tagad publiski tēlo veiksminieku, šodien dosies uz cietumu un ir pamats secināt, ka viņam vairāk nebūs nedz naudas, nedz brīvības, nedz izredžu pēc 21 gada izkļūt no cietuma. Taču sapņos viņš dzīvos tālāk. Sapņos pie datora, neko nenožēlojot un uzskatot sevi par politisko ieslodzīto.

Cietumā šodien paliks arī Marka Čepmana (Mark Chapnam), eksbītla Džona Lenona slepkava.

Ekvadora turpina cīnīties ar nākamā politiskā dumpinieka Asanža problēmām, jo baltkrievu disidents Aleksandrs Barankovs, kuram Ekvadora 2009. gadā piešķīra politisko patvērumu, tomēr tikšot izdots atpakaļ Lukašenko režīmam un tas sarežģī arī Asanža izredzes. Tā vienojušies abi prezidenti Rafaels Korera un Aleksandrs Lukašenko. Barankovs, pēc Lukašenko prasības tagad jau apcietināts, taču blogo no cietuma un, ja viņu izdos Minskai, tad Asanža iejāšana baltā zirgā izskatīsies neglīti pasaules acīs. BBC Mundo ziņo, ka ja arī tiesa lemšot Lukašenko prasību apmierināt, Ekvadoras prezidents to varot apstrīdēt. Kā ir ar preses brīvību pašā Ekvadorā? 🙂 Tas ir jau cits jautājums. Starp citu – komplicēta tēma.

Modernitāte kā sabiedrības kārtība turpina darboties. Kā vakar, savā koncertā Rīgā norādīja Lady Gaga – tā darbojas un turpina darboties ” bez robežām”.

Protams, ka modernitāte jeb šodienas īstenība balstās uz indivīda tiesībām, kuras nodrošina etablēta politiski ekonomiskā sistēma.

Rezultātā esam sadalījušies ”A” un ”B” tipa cilvēkos.

”A cilvēks” ir pārliecināts, ka pats eksistē negrozāmā kontekstā un sakārtotā hierarhijā, kurās kārtību nosaka ”augšas” un sakārtotību saglabā rituāli un tradīcijas, kuras pārkāpt ir aizliegts.

”B cilvēks” dzīvo sev un visu savā dzīvē nosaka pats. Viņš pats ir savas dzīves augstākais ”eksekutīvais aģents” un spēj nodrošināt visu sev tikai savām rokām un ar savu galvu.

A” vienmēr tieksies sev pakļaut ”B”.

”B” nekad nevēlēsies pakļauties.

Modernitāte dod vietu un pasaules telpu arī ”B” cilvēkiem un izrietošās reakcijas, protams, nav viennozīmīgas.

Trauksmainās diskusijas par Pussy Riot dumpi rosina pārdomām.

Pirmkārt, pārsteidz lielas mūsu sabiedrības daļas kaislīgais satraukuma bangojums par šo tēmu, kas kā pastiprinātājs forsē emociju pieplūdumu šim diskursam un traucē uzklausīt pretēju viedokli. Nav aizskaitīts līdz 30 un sirds sitas aiz dusmām? Vai ne?

Skaļākie karsēji ir noliedzēju un ”pieklājības normu” aizstāvētāju grupa. Viņu imperatīvais ”piegājiens” tāpēc izslēdz jebkādu līdzsvarotu un argumentētu sarunu.

Otrkārt, Pussy Riot aizstāvju skaļums un  nostādņu kategoriskums (ar brutalitātes injekcijām) pārsteidz tieši tāpēc, ka visi tie, kas ir ”pret Pussy Riot ņemšanu par pilnu” pieprasa RESPEKTĒT PIEKLĀJĪBU, bet paši realizē sava viedokļa aizstāvību ļoti nepieklājīgā veidā. Rupjības par sievietēm laikam ir īpašs agresivitātes kompensācijas veids tiem, kas savu mūžu mucā auguši un pa spundi baroti.

Paradokss?

Nē.

Ja tūkst loģisku argumentu, tad tiek paaugstināta balss.

Vai Pussy Riot ir kļuvis labāk pēc starptautiskās sabiedrības masu protestiem?

Krievijas attīstībai un Kremļa opozīcijai esot labāk, bet pašām jaunajām sievietēm Krievijas cietumā klājoties vēl sliktāk.

Tā ziņo no Maskavas Maša Gresena, uzsverot, ka trīs meičas no panku grupas nav vienīgās, kas pašlaik tiek pakļautas spīdzināšanai Putina cietumos Krievijā.

Pašlaik kritiskā situācijā ir vairāki jaunieši, kas joprojām ir apcietināti pēc 6. maijā legālajām demonstrācijām Maskavā.

Tie ir : Vladimirs Akimenkovs (25 gadus vecs), Andrejs Barabanovs (22), Fjodors Bakovs (31), Jaroslavs Belousovs (21), Stepans Zimins (20), Nikolaj Kavkazskijs  (26), Michail Kosenko (37),  Maksims Lužaņins (36),  Denis Lutskevičs (20),  Aleksejs Poļikovičs (22) un Artjoms Savjolovs (33).

Vai mums būtu jāatbalsta Krievijas progresīvā opozīcija?

Jeb Krievijas nākotne nav mūsu lieta?

Grēkāži un modernais fašisms

2012. g. 5. jūnijā. Speciāli TVnet. Links uz rakstu TVNet šeit.

Foto: TVNet

Lietū un vējā tikko aizvadīts Baltijas praida gājiens Rīgā. Tas pats, kurā pirms vairākiem gadiem kūsāja kaislības un vēlme izrēķināties »ar viņiem» sita augstu vilni, metot »praidistiem» ar mēsliem un vicinoties ar krustiem.

Šogad Latvijas mediji ziņo, ka gājiens norisinājies bez ekscesiem: aizturēts kāds iereibis gājiena pretinieks, kas mēģinājis mest ar jēlu olu, izsaucieni no pūļa neesot bijuši »sevišķi rupji». Pie Dzirnavu ielas pārdesmit cilvēku rādījuši nepieklājīgus žestus un demonstrējuši plakātus» «Pārtraukt agresīvo homoseksuālisma propagandu» un «Pederastija=Pedofīlija». Pie Saktas puķu tirdziņa gājienu sagaidīja vairāki cilvēki, kas bija tērpušies cūku maskās un turēja plakātu «Latvija izmirst». » (TVNET, 02.01.2012). Jēkaba baznīcā bija pulcējusies baznīcu elite, kas aicinājusi rīkot »garīgās barikādes» pret tiem, kas citādi izprot tradicionālās ģimenes statusu (LTV, Panorāma, 02.05.2012.).

Pirmo reizi pasākumā piedalījās arī Latvijas valdības pārstāvis – Ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs. Turpat bija arī vairāki vēstniecību diplomāti, tajā skaitā ASV vēstniece Latvijā Džūdita Gārbere.

Kurš vainīgs, ka »praidistiem» gājiens šoreiz gandrīz izdevās?

Protams, ka sliktais laiks. Protams. Kā citādi

Ja »praidistiem» izdevās nostaigāt savu gadskārtējo demonstrāciju Rīgas centrā bez »melnās līgas» mēslu zalvēm, tad viņi var pateikties tikai apstākļiem: lietum, aukstumam un vējiem.

Mūsu modrajām »izkārnījumu katapultīm» tobrīd šķiet bijis jāpievienojas Lietuvas katoļu priesteru lūgšanām, lai cilvēki nedodas uz augustā paredzēto amerikāņu popzvaigznes Lady Gaga koncertu Viļņā.

“Mums ir tāds pats viedoklis kā kristiešiem visā pasaulē, un mēs ar šo paziņojumu noteikti negribam sagādāt publicitāti šai kundzei vai jaunkundzei. Mēs lūdzam Dievu, lai saprātīgi cilvēki neapmeklē šos koncertus, jo tie ir dziļi pretkristīgi, un droši vien vairāk nav, ko teikt,” Kauņas arhibīskapa Tamkeviča teikto citē Lietuvas ziņu portāls “delfi.lt».

«Es gribu pateikties visiem, kuri interneta vidē un jebkādā citā veidā nostājāties pret praidu un tā idoloģijas uzspiešanu Latvijā (…). …mums ir jāapzinās, ka praida ideoloģija – tā ir nāves civilizācijas ofensīva « – savā uzrunā ekumēniskā ģimenes vērtībām un tikumiskai sabiedrībai veltītā dievkalpojumā sacīja Latvijas Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

Kāpēc homoseksuāļi un tagad arī Lady Gaga tiek gatavoti raganu sadedzināšanas rituālam un no totālas izrēķināšanās ar tiem Rīgā, Viļņā un Maskavā tos paglābj tikai nelabvēlīgi laika apstākļi? Pēc NRA komentētāja domām tā «ir civilizētās pasaules sazvērestība ar homoseksuāļiem, jo diemžēl, šiem cilvēkiem visa viņu domāšana ir virzīta vienā virzienā – baudai! Un tās priekšā viņi nerēķinās ne ar ko, ne ar sabiedrību, ne ar savu veselību, grimstot aizvien dziļāk perversiju purvā,» – secina sestdienas NRA, uzsverot, ka » mums visiem, loģiski domājošiem cilvēkiem, nevar būt divu domu – šāds dzīves veids ir bīstams mūsu sabiedrībai, un tā ir perversija. Tādēļ arī Rīgas domei ir jāatrod drosme, lai nepieļautu praidu kā sabiedrībai bīstamu pasākumu, un beidzot šai lietai jāpieliek trekns punkts!» (NRA.30.05.2012).

Tātad – pie šo cilvēku grupas gatavības demonstrēt savas tiesības Rīgā zem varavīksnes karoga ir vainojama viņu pašu »tieksme pēc baudas» un »grimšana perversiju purvā», nevis mūsu – apkārtējās sabiedrības reakcija pret šo cilvēku citādību.

Popkultūras fenomens, performanču māksliniece un globāls zīmols, kas apvieno modi, mākslu un mūziku Stefānija Džoanna Andželīna Germanota jeb Lady  Gaga  ir satricinājusi visus tradicionālos priekšstatus par popmūziķes tēlu un radījusi jaunu paaudzi ar sekotājiem (BNS, 02.05.2012) arī nav pieņemama garīgo viedokļu mūžīgajiem noteicējiem. Arī viņai tiek gatavots sārts.

Grēkāži ir atrasti. Slikts laiks, vieglprātīga kaislība un nepareiza dziedāšana uz skatuves.

Vai ir tik vienkārši kā izskatās? Vai vainīgais vienmēr ir kāds cits?

Vai mums jāmeklē rezerves izeja no problēmas ar nosaukumu »grēkāzis»?

Cilvēces vēsture pierāda, ka visos laikos cilvēkiem ir bijusi tieksme uzvelt vainu par savām neveiksmēm vai neizdošanos kādam citam. Globālos un privātos mērogos. Ja karjera neizdodas, bizness neiet, laulības dzīves laime apsūbē, bērni neklausa, draugi neattaisno cerības un ceļojums uz siltajām jūrām pārvērties ciešanās un postā, tad vainīgs vienmēr ir kāds cits, jo mēs paši (mūsu tradicionālo sabiedrību ieskaitot) esam tikai apstākļu upuri.

Mēs jau neko! Tie citi ir tie vainīgie!

Jēdziens grēkāzis atrodams Trešajā Mozus grāmatā, kurā Ārons uzveļ izraēļu grēkus āzim. Dzīvnieku pēc tam aizved tuksnesī upurēšanai.

Tā radās grēkāzis. Šī ātrā, ērtā, patīkamā un efektīvā »grēkāža» atrašanas shēma mums noder arī tagad un tiek regulāri pielietota joprojām. Sakot ar antīko Grieķiju, kurā atrada īpašus, upurēšanai paredzētus »grēkāžus» cilvēkus cilvēku izskatā (Pharmakos), kuriem ar varu uzkrāva posta noziegumus un pēc tam šos cilvēkus rituāli nogalināja, uzskatot, ka ar šo epidēmijas, laupīšanas, tikumu trūkums bija uzvarēti, un beidzot ar Lady Gaga, homoseksuāļiem un viņu atbalstītājiem šodien Vērmanes dārzā, kuri izrādās arī »ir vainīgi» pie daudzām modernās sabiedrības nelādzībām. Vienkārši tāpēc, ka viņi ir tādi kādi viņi ir – citādāki = nepareizi.

Protams, ka ar jēdzienu »grēkāzis» mēs šodien saprotam personas, kuras faktiski ir nevainīgas, taču tām apzināti kāds uzkrauj »svešu grēku» un pieprasa upurēties citu cilvēku izdarīto noziegumu dēļ (Jēzus Kristus, Alfrēds Dreifūzs u.c.).

Jā, mēs tikai to zinām. Taču šis nejēdzīgais process turpinās joprojām un tagad atsevišķu grēkāžu vietā tiek atrastas cilvēkus grupas (minoritātes) jeb »kolektīvie grēkāži», kuriem tiek uzvelta vaina par notiekošajām negācijām sabiedrībā.

Grēkāža sindroms kļūst nepieciešams spriedzes brīdī, kad negatīvā spriedze sablīvējas tik intensīvi, ka kļūst nepieciešams to izvadīt uz āru. Lai to panāktu – jāatrod āzis, uz kuru iespējams ērti izgāzt visas savas dusmas. Parasti par grēkāzi tiek izraudzīts ērti pieejams »vainīgais» un šī cilvēku tieksme apzināti apkraut ar vainu nevainīgus cilvēkus rada ciešanu ķēdi, kas eksistē ikvienā ģimenē, tautā, skolā, sabiedrībā (arī nacionālā, globālā un garīgā līmenī). Nepamatotā pagātnes grēkāžu upurēšana pieprasa šodienas atriebību vai vismaz morālo kompensāciju un tur sabiedrību vēl šodien ciešanu stresa skāvienos. Atriebības un sodīšana līdz »devītajam augumam» nav nekas neparasts arī tagad, kad cilvēki ir iemācījušies skaldīt neitronus un komunicēt ar vistālākajām galaktikām.

Raganu medības, holokausts, etniskas tīrīšanas, geju un lezbiešu vajāšana ir tikai dažas no šī fenomena izpausmēm globālajā plāksnē. »Ebreju dēmonizēšanu gadsimtu garumā veicināja katoļu baznīca, kas lielā mērā lika pamatus nacistu ideoloģijai. Šie cilvēki bija grēkāži jau pietiekami ilgu laiku un tāpēc perfekti noderēja grēkāžu misijai arī nacistu ideoloģijā» (Scapegoat. A history of blaming other people (Duckworth Overlook, 207 lpp.).

Tieši tāpat kā 15. gadsimta melnā maģija no katoļu baznīcas puses brīvi tika traktēta kā »crimen exceptum» arī Džordža Buša »cīņa pret terorismu» pēc 11. septembra notikumiem nospļāvās uz Ženēvas konvencijas normām un sāka rīkoties brīvi. Neierobežoti tika uzsākta grēkāžu meklēšana un »apkraušana ar grēkiem» zem »Alkaidas» medību zīmes. Sarīkojot cietumus, ieslodzīšanu bez tiesas un izrēķināšanos ar spīdzināšanu.

Kungi ar varu (gan agrāk, gan tagad) forsē jaunu grēkāžu ganāmpulka apseglošanu ar grēkiem, gatavojoties upurēšanas šovam, kas varai ir tik ļoti nepieciešama nodarbe. Rokmūzika, nederīgas kaislības – viss noder upurēšanas sārtam. Galvenais, lai pūlis līdzdarbojas un nes sev līdzi savējās »mēslu paciņas». Pūļa līdzdarbošanās leģitimē publiskās eksekūcijas.

Protams, ka grēkāža atrašana ir apzināta melošana. Tā ir vēlme – nomainīt akcentus, aizstājot būtisko ar nebūtisko. Nekonstruktīva, aprobežota, egoistiska pieeja smagai sabiedrības problēmai vienmēr uzdursies nepārvaramiem šķēršļiem. Ja problēmu nav iespējams atrisināt konstruktīvi, tad vienmēr var atrast »vainīgo» . Grēkāzis visām varām vienmēr ir bijis vieglākais rezerves izejas variants, izkļūšanai ārā no krīzes.

Tagad arī pie mums Latvijā, XV gadsimta melni tērpto svētās inkvizīcijas raganu mednieku vietā ir nostājušies »treknā punkta pielicēji». Šoreiz tie vairs nav inkvizitori Heinriks Krāmers un Jakobs Sprenglers, kuriem izdevās katru gadu sadedzināt ap 500 sieviešu »kā raganas». Šoreiz mūsu priekšā kā geju un lezbiešu kaislīgākie apkarotāji nostājas melni tērpti ļaudis gan zem baznīcas, gan arī zem fašisma karogiem.

Sāksim ar pēdējiem – fašistiem

Brīdī, kad Itālijā 1922. gadā pie varas nāca fašisti, režīms nekavējoties sāka apstrādāt iedzīvotājus arī ar ideoloģiskās mākslas svirām. Režīms tiražēja romānus, kas bija paredzēti jauniem, neapmierinātiem vīriešiem. Sižets vienmēr bija tas pats vecais: jaunais varonis dzīvo dekadentā pasaulē. Sociālisti, liberāļi, feministes, izplatot postu un degradējot nācijas garīgo tīrību. Šajā brīdī varonis pamostas, atstāj pagātnei savu ērto individuālismu un izšķiras kļūt par fašistu, lai» cīnītos par dzimteni».

Savādi, ka fašistiem uzvaras gājiens vienmēr sākās ar »mājas iztīrīšanu», t.i. – nevajadzīgu personu novākšanu. »Nav cilvēka – nav problēmas» – Josifs Staļins.

Fašisma varonis vienmēr ir gatavs piedalīties cēlā un bruņnieciskā kaujā par »svētu mērķi»- iztīrīt savu valsti, nogalinot tos, kas grauj stabilas un pēc viņa mērogiem morālas valsts un sabiedrības pamatus. Pēc sava mērķa sasniegšana šis literārais varonis parasti iet bojā varoņa nāvē. Taču viņš vienalga ir uzvarējis. Dzimtenē Itālijā tāpēc uzvar fašisms, kas vienīgais prot pasargāt dzimteni no morālas bojāejas.

Šis stāsts atkārtojas visās valodās. Visu veidu fašistiem.

Vai Andersu Breiviku ieraudzījāt? Saskatījāt? Jā, to pašu norvēģu masu slepkavu. Vai saprotat viņa lepnumu, izgrieztās krūtis fotogrāfijās no Oslo tiesu nama reportāžām, kur valsts viņu apsūdz par desmitiem pusaudžu nogalināšanu Utoijas salā, bet viņš pats vienmēr smaida.

Viņš, tieši tāpat kā fašisti vēsturē, vispirms nogalināja savus ideoloģiskos pretiniekus, pēc tam dzīroja (dejojot virs upuru līķiem) un pēc tam ar smaidu sejā padevās policijai. Vēlāk fašistu varoņus gaidīja vai nu mūža ieslodzījums, vai nāves sods, taču viņu ideoloģisko sajūsmu tas nemazināja.

Līdzīgus kultus var saskatīt ne tikai vācu nacismā, spāņu falangistu kustībā, krievu nacionālboļševiku sprēgāšanā vai norvēģu Raganroka kustībā.

Breivīks nav slims. Viņš ir fašists. Šī specifiskā politiskā ideoloģija dzimusi pērnā gadsimta sākumā un pagaidām nav nekāda pamata uzskatīt, ka tā ir mirusi kopā ar Hitlera vai Staļina nāvi 1945. vai 1953. gadā.

Melnie zābaki, tumšas uniformas, baltie teksti »Duce» vai » Fürer» , harizmātiskie maza auguma prezidenti ar ideoloģisko ambīciju munīciju nes arī šodien šo vārdu pasaulē.

Šodienas fašisms savā būtībā ir tautisks ultranacionālisms, kura mērķis ir atgriezt atpakaļ veco labo tautu un valsti, kas ir sagruvusi dēļ deģenerēšanās modernajā laikā.

Lai panāktu šo atgriešanos vai atdzimšanu, ir jāpieliek gigantiskas pūles un jārēķinās ar smagiem upuriem. Tieši upuru (grēkāžu) tēma ir ļoti būtiska fašistu ideoloģijas sastāvdaļa. Fašisti uzskata, ka nācija ir dzīvs organisms, kurā jāpatur tikai »viss tīrais, veselīgais un pareizais» un jāatbrīvojas no »slimībām un vēža augoņiem». Lai to panāktu nepieciešama – nežēlīga operācija – slepkavošanas. Nepareizo cilvēku novākšanas. Tam noder masu slepkavības, koncentrācijas/darba nometnes, krematorijas.

Vācu nacistiem (nacionālsociālistiem) šis operējamais augonis bija ebreji, čigāni, homoseksuāli cilvēki un viņu ķirurģiskā metode saucās holokausts.

Modernajiem fašistiem šis augonis ir sociālisti, liberāļi, feministi un visi pārējie »politiski korektie» spēki, kas pieļauj »augoņa attīstību». Tie ir valsts nodevēji (pēc neofašismu loģikas) un tāpēc iznīcināmi.

Viens no vadošajiem pasaules fašisma ekspertiem, Oksfordas profesors Roger Griffin šajā jautājuma spriež sekojoši: » Breivīks nav nekādas organizācijas vai masu kustības līderis. Viņš tikai analizē moderno Eiropu, izejot no saviem apvāršņiem. Viņam šķiet, ka vara pašlaik atrodas gļēvu un liberāli orientētu, politiski korektu līderu rokās, kuri atļauj musulmaņiem okupēt Eiropu. Tāpēc Breivīks pats sev izdomājis izaicinājumu un pienākumu, kā jau īstens eiropietis un norvēģis – sākt krusta karu pret šiem cilvēkiem. Ar to izskaidrojama viņa agresija pret norvēģu sociāldemokrātiem, kas paši nav musulmaņi, bet ar savu politiku ir pieļāvuši musulmaņu ienākšanu Norvēģijā. Viņa ideoloģija ir fašisma modernā forma» (DN.20.04.2012).

Viņa rīcību noteikusi ideoloģija, nevis garīga slimība. Viņš neko nenožēlo, jo saprot, ko ir izdarījis. Breivīks ir realizējis daiļāko, ko fašists var vēlēties – »masu slepkavība ceļā iznīcinājis jaunākos un talantīgākos sociāldemokrātiskās jaunatnes organizācijas biedrus». Ar to viņš ir nocirtis sociāldemokrātu dzinumus. Partija ir smagi ievainota. Viņš ir uzvarējis.

Slimi nav arī »mēslu katapults» darbinātāji, spļāvēji un olu metēji pie Dzirnavu ielas Rīgā sestdien. Viņi ir pārliecināti, ka rīkojas cēli un patriotiski un tāpēc meklē un atrod grēkāžus.

Ieskatieties rūpīgāk praida apkarotāju sejās, paanalizējiet viņu tekstus un »argumentus». Vai neatgādina fašistus? Vai šis nav tas pats parastais fašisms jeb neoinkvizīcija? Vai mēs neesam turpat, kur XV gadsimta svētā inkvizīcija? Brīdī, kad praida gājiena laikā virs Vecrīgas baznīcu torņiem sāka riņķot melni kraukļi un Lietuvā pavisam oficiāli aicināja boikotēt popmūzikas koncertu tāpēc, ka šī māksla esot »pretkristīga»?!

Nīčem bija taisnība – izejot cauri trako namam var 100% pārliecināties, ka ticība neko nepierāda. Kamēr mums ir grēkāži, neviena problēma netiek atrisināta un varmācība spirāle ieiet savā nākamajā lokā.

Kamēr mums ir grēkāži.