Olimpiskās spēles vai cilvēktiesības? Cik lietderīgi ir atbalstīt Soču olimpiādi?

2014. gada 22. janvārī speciāli TVNet.

Olympic Shames

Mūsu ģimenē olimpiskās spēles līdz šim vienmēr bijušas svētuma statusā. Ieredzētas, ievērotas un atbalstītas. Mantots, gaisīgs zaļa zīda lakatiņš ar Melburnas olimpisko spēļu emblēmu joprojām rotā manu «dārgumu» kārbiņas saturu un signalizē par to, ka «ātrāk, augstāk un tālāk» ir kaut kas vairāk par konkrētu maču rezultātu vai fiziskās spriedzes apokalipsi.

Sports piešķir dzīvei maksimālisma jēgu, cīņas trauksmes skaidrību un uzsver mērķtiecības dramatisma patiesīgumu.

Sports ir avots, kas veldzē ne tikai miesu, bet arī garu un ar savu emocionālo pacēlumu reizēm izkonkurē pat mākslu.

Līdz šim olimpiskās spēles mums vienmēr bijuši svētki. Tām vienmēr sekots pie zilajiem ekrāniem, par tām regulāri lasīts medijos, sekojot līdzi mūsu sportistu panākumiem arēnās, stadionos, baseinos un trasēs.

Taču tagad izskatās, ka turpmāk būs citādi.

Pekinas un Soču problēmas

Jau Pekinas olimpisko spēļu laikā tika sāktas starptautiskas diskusijas par to, vai ir lietderīgi atļaut rīkot olimpiskās spēles vienas partijas diktatūras valstīs, kurās netiek ievērotas cilvēktiesības. Tātad tur, kur olimpiskā lāpa palīdz valdošajai kliķei pozitivizēt savu publisko tēlu. Taču SOK šos aicinājumus līdz šim nav ņēmusi vērā. Tagad, kad kārta pienākusi kārtējai diktatūras valstij – Putina Krievijai, diskusijas par šo tēmu atsākušās no jauna. Eiroparlamenta poļu deputāta Mareka Migaļska rudenī sāktā kampaņa pret Soču olimpiskajām spēlēm ar nosaukumu Olympic Shames ir nesusi augļus.

Virkne vadošo Eiropas valstu vadītāju piekrīt šīs kampaņas nostādnēm, ka Krievijā rupji tiek pārkāptas cilvēktiesības un ka Putins šīs spēles izmanto savas ideoloģijas un politiskas propagandas nolūkos. Tāpēc viņi boikotē Soču olimpiskās spēles, norādot, ka cilvēka tiesības ir augstāka vērtība par diplomātiskā izdevīguma manevriem.

Cilvēktiesību jomā (līdz ar Vladimira Putina stāšanos valsts prezidenta amatā) Krievijā tika ieviesta virkne likumu, kas ierobežoja izteikšanās, organizēšanās brīvību. Tāpat arī skandalozais likums, kas aizliedz publiski diskutēt par homoseksualitāti; reliģiski un privāti aizskārumi, «valsts nodevības» kriminalizēšana un cenzūras ieviešana internetā.

Tāpēc var gadīties, ka šogad mēs televizorus 2014. gada ziemas olimpisko spēļu laikā vairs neieslēgsim un sportistu sasniegumiem nesekosim.

Putina Krievijas politika ir aptumšojusi mūsu prieku lūkoties olimpiskajā lāpā.

Kāpēc vajadzētu boikotēt Soču olimpiādi

Ikviena mūsu planētas iedzīvotāja tiesībās uz brīvību un līdztiesību ikdienā, sadzīvē, darbā un atpūtā ir norma. Tie varas veidojumi, kas šo normu pārkāpj jeb piešķir vienai cilvēku kategorijai lielākas priekšrocības nekā citām, sadala iedzīvotājus priviliģētās un nepriviliģētās grupās, apzināti ekspluatē maznodrošinātos vai uztiepj sabiedrībai savas ētiskās, morālās normas (reliģisko morāli ieskaitot), ir tirāni un diktatori. Viens no tiem ir arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Tagad, kad līdz Soču olimpiskajām spēlēm Krievijā atlikušas vairs tikai dažas nedēļas, cilvēktiesību situācija tur sakaitēta līdz baltkvēlei.

Rietumu, demokrātisko valstu mediji jau mēnešiem ziņo par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem olimpisko arēnu, infrastruktūras būvniecībā, kur tiek izmantots mazapmaksāts migrantu darba spēks. Vietējo mediju atmaskojumi tiek pakļauti cenzūrai. Turpinās homoseksuālu personu vajāšana, slēpjoties aiz populistiskiem apgalvojumiem, ka «tā faktiski» esot sekošana likuma normām, «kas aizliedz homoseksualitātes un pedofilijas propagandu, kas adresēta bērniem (jaunākie V.Putina komentāri/The Guardian). Pagaidām man nav gadījies sastapt valsti, kurā kāds atļautos pierunāt bērnus pakļauties pedofilijai vai aģitētu mazuļus pievērsties noteiktai seksuālai orientācijai. Tieši pretēji – vairums demokrātiju uzsver nepieciešamību runāt ar bērniem atklāti par šiem jautājumiem, lai bērni (kas vienmēr ir atkarīgā situācijā pret pieaugušajiem) prastu visos sev nepatīkamajos dzīves brīžos pateikt pieaugušajam «nē, es to nedarīšu», «nevēlos». Tāpēc absurds šķiet Krievijas prezidenta Vladimira Putina jaunākais uzmundrinājums ārzemju sportistiem, ka viņi varot uzdrošināties justies droši Sočos. Uz ielas viņus Krievijā neaizturēšot un nearestēšot. Krievijas prezidenta ironiskā piebilde «tikai, lūdzu, atstājiet mierā mūsu bērnus» atgādina vairāk ņirgāšanos, nevis respektu. Vienkārši tāpēc, ka Krievijā patiešām aiztur un arestē gejus un lezbietes nevis tāpēc, ka viņi neliktu mierā mazus bērnus vai aģitētu par homoseksuālismu, bet gan tāpēc, ka viņi ir tādi, kādi ir (bez saistības ar bērniem vai propagandu). Putina Krievijā homoseksuālu personu tiesības šobrīd ir atgriezušās PSRS līmenī, kad šāda orientācija bija aizliegta ar likumu. Pēc organizāciju International Lesbian, Gay, Bisexual, Trans and Intersex Association’s 2013 gada datiem, Krievija ierindojas 49. vietā šo personu tiesību atzīšanā (8 Rainbow Europe, ILGA Europe rapport 2013). Pēc 2013. gada janvāra likuma pieņemšanas strauji pieaugusi varmācība un fiziska izrēķināšanās ar homoseksuāli orientētiem cilvēkiem Krievijas publiskajā telpā («Russia’s anti-gay ‘propaganda law’ assault on freedom of expression», Amnesty 2013.01.25, «Russia: Reject Discriminatory Bill», Human Rights Watch 2013.06.24, «Reason for Action», Russian LGBT Network 2013).

PSRS laika domāšana Krievijā pašlaik tiek piemērota arī mediju uzraudzības sfērā. Cenzūra pastāv un to kontrolē Kremlis. Starp citu, gadu mijā tika slēgta preses aģentūra «RIA Novosti». To aizstāja ar «jaunu», ieceļot par šefu divdomīgo TV personību Dimitriju Kiseļovu, kurš, starp citu, ir «slavens» ar saviem homofobiskajiem izteicieniem («Russian news agency RIA Novosti closed down», BBC 2013.12.09, «Putin dissolves state news agency, tightens grip on Russia media», Reuters 2013.12.09).

Likumsakarīgi, ka Soču OS sagatavošanas laikā tika būtiski ierobežots arī žurnālistu darbs. Pret diviem žurnālistiem un viena laikraksta redaktoru vietējā vara sāka kriminālprocesu. Vajāšanai tika pakļautas arī divas nevalstiskās organizācijas, kas Sočos uzdrošinājās aizstāvēt vietējās rokošo žurnālistu grupas. Human Rights Watchs piedāvā garu sarakstu, kurā uzskaitīti gandrīz visi pārkāpumi, kurus politiskā vara Krievijā veikusi pret vides aktīvistiem, žurnālistiem, nevalstiskajām organizācijām, kas mēģinājušas atspoguļot reālo situāciju Sočos OS sagatavošanas laikā (Russia: Silencing Activists, Journalists ahead of Sochi Games, Human Rights Watch, 2013.08.07).

Piemēram, pašlaik dažādu valstu cilvēktiesību organizācijas cīnās par to, lai krievu vides aktīvistam Jevgeņijam Vitiško piespriestais nosacītais sods netiktu pārvērsts ieslodzījumā cietumā. Jevgeņijs centās pievērst mediju uzmanību sekām, kuras olimpisko spēļu būvniecība Sočos izraisīja apkārtējā vidē. Normālā, demokrātiskā valstī šāds vides aktīvistu protests būtu parasta lieta un nekādas represijas neizraisītu. Turpretī Krievijā, tieši tāpat kā Ķīnā, tamlīdzīga «demokrātisma» izpausmes tiek apspiestas ar varu.

Olimpiskās kustības ēnas puse

Nesen Swedwach publicēja informāciju par olimpiskās kustības un tās sponsoru attieksmi pret cilvēktiesībām. Pētījuma rezultāts paver nepievilcīgu ainu. Neviena no iesaistītajām organizācijām neuzņemas atbildību par to, ka olimpiskās spēles rezultātā varētu atstāt arī negatīvas sekas cilvēktiesību jomā Krievijā.

Izrādās, ka olimpiskajai kustībai nav cilvēktiesības garantējošu noteikumu. The Olympic Charter gan deklarē, ka šīs kustības fundamentālais mērķis ir miers, attīstība, līdztiesība un cīņa pret diskrimināciju. Taču hartā nav nevienas norādes uz ANO Cilvēktiesību konvenciju. Nekas nav teikts par to, ka olimpisko spēļu dalībniekiem, līdzstrādniekiem un darbiniekiem ir jārespektē izteikšanās brīvība, visu iesaistīto līdzstrādnieku darba un sadzīves tiesības.

Olimpiskā kustība sastāv no dažādām organizācijām, kurām ir atšķirīgi uzdevumi. To vada Starptautiskā Olimpiskā komiteja, taču tajā ietilpst arī nacionālās OK un starptautiskās sporta federācijas.

Olimpiskā harta ir kā statūti. To ievada septiņi olimpiskie principi, kas definē kustības mērķi: «veicināt cilvēces harmonisku attīstību», attīstot miermīlīgas sabiedrības veidošanu, kurā tiek saglabātas humānas vērtības, neakceptējot nekādu vajāšanu reliģiskās pārliecības, dzimuma vai politiskās pārliecības atšķirību dēļ. Visumā harta uzrakstīta pozitīvā toņkārtā, taču tajā patiešām trūkst uzsvara uz cilvēktiesību nodrošinājuma fundamentālajām vērtībām un garantijām.

Olimpiskā kustība sastāv no 200 nacionālajām OK. Latvija ir viena no tām. Harta nosaka, ka nacionālā OK izraugās sportistus olimpiskajām spēlēm. Var piedāvāt OS pilsētas, taču nevar izraudzīties locekļus SOK, bet var tās dalībniekus ietekmēt (The Olympic Charter, Chapter 4 Rule 7). Tas nozīmē, ka mēs varam (ja gribam) pieprasīt, lai The Olympic Charter tiek papildināts ar cilvēktiesību nodrošināšanas garantijām, atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību deklarācijas noteikumiem. Rezultātā organizētājs būs spiests ievērot cilvēktiesības ne tikai sportistiem, bet arī visiem tiem tūkstošiem «čaklo skudru», kas palīdz sagatavot šo lielisko pasākumu – olimpiskās spēles. Mēs varam pieprasīt, lai SOK kļūst par UN Global Compact dalībnieci un sāk ievērot tās cilvēktiesību ievērošanas noteikumus. Mēs varam aicināt lielos sporta sponsorus respektēt cilvēktiesību ievērošanu olimpisko spēļu finansēšanā un nefinansēt spēles, kas ignorē šo svarīgo jautājumu.

Starp citu, līdz šim pēc olimpisko spēļu beigām nekad nav analizētas sekas, kādas olimpisko spēļu organizēšana ir atstājusi uz rīkotājvalsts iedzīvotāju cilvēktiesībām un vai tās spēļu rīkošanas laikā ir vai nav ierobežotas.

Vācijas prezidents nebrauks uz Sočiem, bet Latvijas – brauks

Vācijas prezidents Joahims Gauhs būs viens no daudzajiem Soču olimpisko spēļu boikotētājiem. Kā norādīja Der Spiegel, viņš nebrauks uz Sočiem tādēļ, ka Krievijā tiek būtiski ierobežotas cilvēktiesības un izteikšanās brīvība. Gauham ir privātas atmiņas par šiem procesiem kopš PSRS laikiem. Viņš ir audzis PSRS satelītvalstī VDR un labi zina, kādas ir politiskās diktatūras sekas tuvplānā un kādu iespaidu tās atstāj uz parastajiem ļaudīm viņu ikdienā. 11 gadu vecumā tika arestēts viņa tēvs – kuģa kapteinis, kurš pazuda uz vairākiem gadiem Gulaga arhipelāgā. Tikai vēlāk ģimene uzzināja, ka tēvs nonācis Gulagā «spiegošanas un pretpadomju aktivitāšu» dēļ. Brīdī, kad krita Berlīnes mūris, Rostokas mācītājs Joahims Gauhs pirmais sāka būvēt barikādes un kļuva par aktīvu demokrātijas atbalstītāju Vācijā. Tagad viņš ir jau Vācijas prezidents un uz Sočiem nebrauks Putina represiju dēļ. Turpretī mūsējais prezidents, PSKP nomenklatūras pārtikušais viceministrs Andris Bērziņš uz Sočiem brauks. Viņam līdzi dosies virkne Putina apdziedātāju ar latviešu rokgrupu «Prāta vētra» avangardā.

Ja Kauperam varētu piedot viņa «prāta vētru» Maskavas virzienā, nezināšanu par to, kas ir Putins un cik neglīti ir pelnīt naudu uz svešas tautas pazemojumu rēķina (pielienot diktatoram, panākt izdevīgākus noteikumus «Prāta vētras» koncertiem Krievijā), tad Andrim Bērziņam it kā vajadzētu saprast, ka pielīšanas akcija lielvarai Sočos nav «nodedzināto sveču vērta». Taču viens ir skaidrs – morāle mūsu varas un popmūzikas gaiteņos joprojām ir svešvārds.

«Pussy Riot» pieprasa boikotēt Sočus

Nesenais Mihaila Hodorkovska un «Pussy Riot» atbrīvošanas akts Kremlī ir cieši saistīts ar Putina satraukumu par to, ka pārāk daudzas ārvalstu ietekmīgās personas atsakās doties uz viņa PR pasākumu – Soču olimpiskajām spēlēm. Kā ārpolitisks publisko attiecību gājiens tika radītas šīs amnestijas (it kā «paklanīšanās savai konstitūcijai»), taču reāli tas bija krīzes komunikācijas panikas solis. «Pussy Riot» pērnā gada nogalē bija vispopulārākais krievu jēdziens ārzemēs un turklāt šis «jēdziens» tobrīd vēl sēdēja cietumā. Tagad, kad abas leģendārās grupas dalībnieces beidzot ir brīvībā un preses konferencēs paziņo, ka grupa «Pussy Riot» vecajā veidolā vairs neeksistēs, spriedze nav mazinājusies. Tā vietā viņas plāno turpināt savu darbošanos ar nosaukumu «Zona Prava» (Tiesību zona), ziedojot visu savu spēku un ietekmi cīņai par ieslodzīto tiesībām Krievijas cietumos.

«Pussy Riot» + «Zona Prava» aicina mūs visus Soču pasākumu boikotēt.

«Kā Krievijas pilsones mēs boikotēsim šīs olimpiskās spēles. Aicināsim arī visus Krievijas pilsoņus, kas nav apmierināti ar pašreizējo Krievijas politiku, un citu valstu un ārzemju uzņēmumus pārstāvjus boikotēt šo pasākumu,» deklarēja Nadežda Tolokonņikova preses konferencē (Metro, 10.01.2014).

Kā rīkosimies mēs kā Latvijas pilsoņi?

Vai boikotēsim Soču šovu, vai tomēr padosimies un uzskatīsim, ka esam pārāk nenozīmīgi, lai ietekmētu procesus?

Kā būs?

Putina buča vai krokodils bērnu dārzā. Kas ir briesmīgāk?

2013. gada 29. janvārī. Speciāli TVNet.

Brežņevs skūpstas ar Honekeru Putins skūpsta patriarhu Kirilu

Pirms nedēļas kādā dāņu bērnu dārzā atrada dzīvu krokodilu. Tas bija tikai pusmetru garš rāpulis. Krokodilbērns nevienam neuzbruka un palēnām nosala. Brīdī, kad ieradās glābēji, reptilis jau bija pagalam, taču satraukums nerimās. Kā šis dzīvībai tik bīstamais rāpulis varēja iekortelēties dārziņa velosipēdu telpā? Kā viņš tu tika iekšā? To pagaidām nav atminējis neviens.

Varbūt caur kanalizācijas caurulēm? – minēja kāds dzīvnieku kopējs no tuvējā zvēru dārza.

Pārējie joprojām rausta plecus un šausminās kas būtu noticis, ja šis dzīvnieks būtu bijis 4m garš un svēris ap 100 kg , kā tas raksturīgs šiem krokodiliem, kas dzīvo Āfrikas vai Dienvidamerikas upēs?

Ja, kas būtu noticis? Vai viņš visus būtu apēdis, nolaizījis lūpas un devies tālāk medībās?

Vai homoseksuāli cilvēki ir bērniem tikpat bīstami kā krokodili?

Varam piedalīties šajā «minēšanas maratonā», taču mani šajā notikumā saista pavisam cits aspekts. Proti – negaidīto briesmu stress.

Par šādām briesmām, kopš PSRS sabrukuma, daudzām postsovjetiskajām valstīm ir kļuvusi homoseksuālo cilvēku esamība.

Latvijā (mēs – mediji) mēģinām satrauktajai sabiedrībai paskaidrot, ka «krokodils nekož», turpretī diženajā Putina Krievijā no bailēm sāk pieņemt likumus, kas savā būtībā ir gan absurdi, gan arī amizanti un smieklīgi.

Tikko Krievijas Valsts dome, pirmajā lasījumā, ar gandrīz 100% balsu atbalstu (388 no 390), sankcionēja tā saucamo «homopropagandas likumu», kas paredz administratīvus sodus līdz 500 tūkstošiem rubļu par «homoseksuālisma propagandu» bērnu vidū. Kā to uzzināju, tā uzreiz iedomājos krokodilu bērnu dārzā.

Skrūvju piegriešana Krievijā

Balsošana par šo jautājumu Maskavā notika tikpat vienprātīgi kā par tā saucamo «antimagņitska likumu», kas aizliedza bērnu adopciju uz ASV, nodarot vairāk ļauna pašiem Krievijas bērniem, nevis sodot ASV, kas uzdrošinās iebelzt ar likuma lineālu par krievu oligarhu un korumpantu pirkstiem.

Ar neapbruņotu aci var redzēt, ka Krievijas režīms ir ķēries pie skrūvju piegriešanas taktikas. Skaidrs, ka stingrās rokas demonstrēšana ar populisma palīdzību liecina, ka Kremļa režīmam ir bailes. Bailes no ASV, no citādi domājošiem, bailes no saviem pilsoņiem. Panikas stress no jaunā laika, kuru nevar apstādināt ar likumiem un cietumiem.

TVNet

Magņitskis. Foto: TVNet

Šie pilsoņu tiesības ierobežojošie likumi un citas Kremļa darbības sākās līdz ar Putina pārvēlēšanu prezidenta amatā. Pagājušā gada pavasarī. Trieciens tiek vērsts pret visa veida minoritātēm: politiskām, reliģiozām, seksuālām un pat pret tik neaizsargātu grupu kā bāreņi. Cietumā tiek iespundētas arī izaicinošās Pussy Riot, kas negrib prezidentam bučot roku un lūgties piedošanu. Skaidrs, ka Medvedeva laika iesāktais «atkušņa periods» Krievijā ir garām un tagad PP (prezidents Putins) rībina bungas. Neskatoties uz to, ka premjerministrs Medvedevs, kam ir jurista izglītība, kādā intervijā atzinis, ka «šāds likums ir nevajadzīgs, jo mēs nevaram ar likumu regulēt visus jautājumus, kas skar cilvēciskas attiecības», tas tiek no jauna vilkts ārā no miskastes un celts galdā. Tagad Krievijā pūš citi vēji un Medvedevam vairs nav arī nekāda lielā teikšana.

Pat konservatīvais politiķis Žirinovskis debatēs par homopropagandas likumu atzinis, ka tas ir nevis likums, bet provokācija: «Ja mēs to pieņemsim, žurnālisti visu laiku runās par homoseksuālisma propagandu un iznāks vēl sliktāk. Visur tiks atkārtots: Magnitskis, Pussy Riot un homoseksuālisms. Jau vakar te vienu piekāva, nav svarīgi, kurš kuram uzbruka. Lūk, tā tiek propagandēts homoseksuālisms».

Krievijas Valsts domes komisija norādīja, ka pirms izskatīšanas otrajā lasījumā tajā ir jāveic labojumi, minot, ka homoseksuālisma propagandēšana nepilngadīgo vidū nozīmē, piemēram, pasākumu ar homoseksuālu cilvēku līdzdalību rīkošanu bērniem pieejamās vietās, kā arī aicinājumu uz homoseksuālismu vai pozitīva vērtējuma par tādām attiecībām sniegšanu televīzijā un radio bērniem pieejamā raidlaikā.

Tad nu iznāk, ka arī daudzām krievu un pasaules radošajām personībām, kas neslēpj savu seksuālo orientāciju, ekrāns turpmāk būs ierobežots. Vai bērni vairs nevarēs skatīties koncertus, piemēram, ar Bilana, Kirkorova, Ļeontjeva vai Galkina piedalīšanos, jautā krievu komentētāji internetā? Acīmredzot Krievijā drīz tiek ieviestas lupatiņas bērnu acu aizsiešanai īpaši «bīstamos» brīžos. No kājautiem krievu armija atsakās tikai tagad. Tā kā nav izslēgts, ka birokrātu jaunrade piedāvās krievu bērniem arī «acu autus», kā ideoloģiski pareizu un daudz modernāku aksesuāru cīņā pret homoseksuālisma propagandu valstī.

Vai Putina skūpsts vīrietim nebūs homopropaganda?

Homopropaganda Kremlī Putins skūpsta KrililuPadomāsim tālāk, kamēr «krokodils» ir mūsu acu priekšā. Ja jau «homoseksuālisma propaganda» ir aizliegta, tad kā būs ar kungu savstarpējām oficiālajām bučām? Par skūpstīšanos publiskā vietā pie Krievijas Domes ēkas tikko aizturēja vairākus geju un lesbiešu aktīvistes, kas protestēja pret šo homopropagandas likumu. Taču Krievijas policija neaizturēja Putinu un Krievijas patriarhu Kirilu, kad viens skūpstīja otru prezidenta iesvētīšanas ceremonijā. Viendzimuma personu publiska skūpstīšanās pieder pie Krievijas tradīcijas, kas bija izplatīta jau padomju laikā. Dūšīgas un dziļas bučas uz lūpām saviem sabiedrotajiem dalīja Ņikita Hruščovs un Leonīds Brežņevs, kas savulaik skaudri skūpstījās ar Varšavas pakta valstu līderiem un politiskajiem bosiem. Viens no brīnišķīgiem kungu bučošanās paraugiem ir klasiskais Brežņeva skūpsts uz lūpām ar DDR līderi Ēriku Honekeru. Kāds klasisks, dziļš un kaislīgs skūpsts! Lūpas satiekas kā draudzīgas valstis.

Vai Putins, bučojoties ar patriarhu, nevilina jaunos un ambiciozos krievus uz līdzīgām bučām ar ietekmīgiem čomiem ģērbtuvēs, dušās, diskotēkās un ielas vidū? Galu galā pats Putins šajā virzienā nav labāks par abiem «perversajiem» futbola komandas Zenit spēlētājiem (pret kuriem protestēja līdzjutēji) vai popdīva Madonna, kurai par «izrunāšanos» koncertu laikā Pēterburgā draudēja naudas sods 10,7 miljonu dolāru apmērā par to, ka viņas uzvedība esot radījusi morālas ciešanas vairākiem viņas koncerta apmeklētājiem.

Pirmā uz kaujas takas ar cirvi rokā bija Pēterburga. Tur 2012. gada martā tika pieņemts tā saucamais «antigeju» likums, kas «aizliedz homoseksuālisma propagandu» Krievijas logā uz Eiropu. Visdīvainākais ir pats «propagandas formulējums» šajā likumā. Propaganda esot «vilināšana, pozitīvi izteikumi un komentāri, kas adresēti jauniem cilvēkiem un atbalstot netradicionālas seksuālās attiecības».

Komunistu un nacistu aizspriedumi pret dabas likumiem

Statistika rāda, ka 64% (2007.g.) krievu uzskata homoseksualitāti par nosodāmu. Krievijai šāds fenomens nav nekas jauns. Jau 1933. gadā Josifs Staļins padarīja vīriešu homoseksualitāti par kriminālu noziegumu, par ko draudēja 5 gadi spaidu darbos. Gorbačova laikā sākās publiskas diskusijas par šiem neatbildētajiem, «zem paklāja pabāztajiem jautājumiem», taču tikai 1993. gadā pēc PSRS sabrukuma šāda orientācija tika dekriminalizēta. Taču ne likvidēta. Cilvēki, kas iemīlas savā dzimumā tāpēc nepārstāja dzimt.

Taču, ja jau tērauda Josifam neizdevās likvidēt homoseksualitāti, kāpēc Kremļa pātagotājiem šķiet, ka viņi būs veiksmīgāki? Jeb neveiksmīgā Krievijas stūrēšana liek Putinam motoriski meklēt un atrast ienaidniekus, kurus apkarojot, viņš «caurmēra tantiņai Tambovā» izskatās kā varonis un nācijas glābējs? Vai kauja pret seksuālām minoritātēm nav Krievijas kārtējā Afganistāna? Ar viegli prognozējamu kara iznākumu?

Rodas iespaids, ka Putins un Krievijas dome, kas atbalstīja jaunā likuma pirmo lasījumu, neseko zinātnes attīstībai pasaulē.

Šajā jautājumā visu valstu homofobiem labi sabiedrotie ir komunisti un nacisti, kas ir līdzīgās pozīcijās un ar stingru roku grib ieviest savu kārtību. Jau 1933. gadā nacionālsociālistu studenti sarīkoja vēsturiskos, «nepareizo grāmatu» dedzināšanas ugunskurus un viņu aktivitātes toreiz sākās pie Pētniecības institūta Berlīnē, kurā zinātnieki nodarbojās ar seksuālo noslieču zinātnisku analīzi. Pirmās tika aizdedzinātas Magnusa Hiršfelda grāmatas un viss viņa arhīvs. Turpat dega arī zviedru ārsta un zinātnieka Torštena Amundsona darbi. Iemesls? Abiem autoriem (Hirschfeldt, Amundson) bija izdevies izvirzīt tēzi, ka homoseksualitāte ir iedzimta un tāpēc dabiska. Tolaik Vācijā par to sodīja, tāpēc nav neparasti, ka hitleriešu grāmatu ugunskuri sākās tieši ar šīm grāmatām.

Zinātne pieļauj, ka meitas manto seksuālo orientāciju no tēviem, dēli no mātēm

Laikā, kad Krievija pieņem homopropagandas likumu, zinātniskais žurnāls The Quarterly Review of Biology, izvirza tēzi par to, ka homoseksualitātes pārmantošana saistīta ar tā saucamajām epiģenētisko marķieru (epigenetic marks) pārmaiņām. Cilvēka genoms sastāv no trīs miljardiem bāzu pāru, apmēram 23 tūkstošiem gēnu un veselu lērumu sekvenču, kuras tagad mēģina pētīt zinātne, lai saprastu, kā «šī nosliece» var tik pārmantota no paaudzes uz paaudzi. Upsalas biologa Urbana Frīberga vadītās pētnieku grupas atklājums liecina, ka jārunā par epiģenētisku informāciju, kas veidojas mazulim jau mātes organismā. Reizēm tā tiek pārmantota un reizēm nē. Tas nozīmē, ka meitas var mantot seksuālo orientāciju no saviem tēviem un dēli no mātēm. Tiem, kas vēlas dziļāk iedziļināties jaunajā atklājumā, iesaku izstudēt norādītā žurnāla rakstu . Pārējiem varu pačukstēt priekšā, ka daudzi zinātnieki, dažādās pasaules valstīs aktīvi (pēdējos 20 gadus) pēta šo problēmu. Pagaidām nav pierādījumu, ka homoseksualitāti cilvēks pārmantotu ar gēniem. Taču pati pārmantojamība ir zinātniski noskaidrota un tagad atliek tikai precizēt, kā īsti tas notiek. Šobrīd uzmanības centrā nonācis cilvēka epiģenētisko marķieru kopums, kas regulē un nosaka gēnu sakārtojumu un nosaka izmaiņas DNS spirālē, kas tiek vai netiek pārmantotas nākamajās paaudzēs.

Vai Maskavā un Pēterburgā drīz sāks kurt ugunskurus un pirmie tur sadegs šie pētījumi? Tāpat kā nacistiskajā Vācijā pirms gandrīz 100 gadiem?

Kamēr jūs domājat, kur kurināt ugunskurus Rīgā vai Vaiņodē, es atgriezīšos pie Putina bučošanos ar vīriešiem. Vai ir briesmīgi, ja pats «tā dara», bet citiem «to» darīt neļauj un pat draud «par to» sodīt? Vai krievu parlamenta «pretgeju propagandas» aktivitātes nav būtībā kaušanās ar krokodilu bērnudārzā? Atgādināšu, ka katrā valstī ir apmēram 5-10% cilvēku ar homoseksuālu orientāciju, vai viņus var izdzēst no šīs pasaules ar likuma dzēšamgumiju?

Esam nonākuši pie soda bataljoniem, masu iznīcināšanas līdzekļiem un zobena vicināšanas?

Vai atkal būs asinspirts, jeb tomēr liekulības meistarklase?

Kā būtu labāk?

Vairāk par tēmu:

http://sandraveinberga.lv/2013/01/21/putins-nostiprina-savu-ietekmi-latvija-izskatas-ka-vins-uzvares-ari-rigas-domes-velesanas/

http://sandraveinberga.lv/2012/10/02/putina-purvs-nabaga-krievija/

http://sandraveinberga.lv/2012/08/22/smagais-krievijas-laiks-un-tolstojs-politkovska-pussy-riot/

Putins nostiprina savu ietekmi Latvijā. Izskatās, ka viņš uzvarēs arī Rīgas Domes vēlēšanās.

2013. gada 21. janvārī, speciāli TVnet

Putina Krievijas  ietekme Latvijā

Pavisam nesen no medijiem uzzinājām, ka Krievija ir nopietni ķērusies pie prezidenta Vladimira Putina izvirzītā uzdevuma pildīšanas, kas paredz ar tā dēvētā «maigā spēka» palīdzību uzlabot ārzemēs Krievijas tēla spožumu un nostiprināt tur Kremļa intereses. Šo ieceru īstenošanā Krievijas varas pārstāvji lielā mērā izmantošot «padomju laika pieredzi».

«Cietā spēka» perspektīvas

Jēdzienu «maigais spēks» Krievijas varas pārstāvji lieto kopš pagājušā gada vasaras. Tas kompensēs to, ko Krievija tuvākajā laikā nespēs panākt ar «varmācīgo/cieto spēku» jeb militārās varas potenciālu.

Zināms, ka Krievijas militārais budžets pašlaik ir tikai apmēram 60 miljardu amerikāņu dolāru apmērā, kas ir viena divpadsmitā daļa no šī brīža ASV un puse no Ķīnas militārajiem izdevumiem. To var salīdzināt vienīgi ar Francijas vai Lielbritānijas attiecīgajiem budžetiem. Nav noslēpums, ka Krievijai nākotnē ir grandiozi plāni militārās kapacitātes palielināšanā un šim mērķim tuvākajos gados Kremlis plāno tērēt apmēram 600 miljardus dolāru. Pie viena par 750 miljardiem dolāru tiks uzlabota civilā infrastruktūra, kas arī kalpos militāriem mērķiem. Ārzemju analītiķi gan šaubās, vai šo ambiciozos mērķus «militāri klibā Krievija» sasniegs, jo tā joprojām «sēž uz gāzes un naftas adatas» un ir tieši atkarīga no šo dabas resursu cenas pasaules tirgū. Bez tam mēs labi zinām, kā sabruka PSRS režīms. Pietika tikai noraut lejup naftas cenas, un tautu cietums, kurā bijām ieslodzīti arī mēs, sagrīļojās un sabruka sociālekonomisko pazemes grūdienu rezultātā.

Bruņošanās tēma rūp arī mūsu tuvākajiem Ziemeļvalstu kaimiņiem – zviedriem. Aizvadītās nedēļas diskusijas par to, vai valstij vajadzētu vai nevajadzētu pievienoties NATO, beidzās ar secinājumiem, ka Krievija pašlaik neesot ļoti bīstama neitrālajai, ārpus aliansēm stāvošajai Zviedrijai. Gadījumā, ja izraisītos konflikts Baltijas valstīs, kā ieganstu izmantojot tur dzīvojošo krieviski runājošo minoritāti, tad šīs valstis aizstāvēs NATO. Zviedri šādā gadījumā sniegtu vienīgi humānu palīdzību konfliktā cietušajiem. Tātad – vecā dziesma. Jaunu skaņu šajā virzienā joprojām nav. Taču Zviedrijas virspavēlnieka šausmu kliedziens par to, ka viņš (ar pašreizējo bruņojumu) tikai vienu nedēļu spēj noturēties pret iespējamu ienaidnieka iebrukumu karalistē, atrada dzirdīgas ausis parlamentā. Valsts tagad pirks jaunas JAS lidmašīnas par 90 miljardiem kronu, motivējot šo izdevumu ar Krievijas armijas modernizācijas plāniem.

No krievu lāča visiem joprojām ir bail. Taču šis «zvērs» prot arī rūkt.

Kā darbojas Krievijas ārējā propaganda

No vēstures esam mantojuši gudru patiesību: to, ko nevar izdarīt ar tankiem, var paveikt ar propagandu jeb «maigo varu».

Tāpēc tagad Krievijas Federālā aģentūra sadarbībai ar tautiešiem ārzemēs «Rossotrudničestvo» kopā ar Ārlietu ministriju ir sagatavojusi «Krievijas Federācijas valdības pasākumu plānu 2013.-2015. gadam aktivitāšu īstenošanai starptautiskās humanitārās sadarbības un starptautiskās attīstības līdzdarbošanās jomās, balstoties uz Krievijas zinātnes un kultūras centriem ārzemēs».

Ņemot vērā «Krievijas Federācijas ģeopolitiskās intereses», dokumentā paredzēts palielināt Krievijas zinātnes un kultūras centru skaitu ārzemēs (pašlaik to kopā ar filiālēm ir 67) un veicināt krievu valodas lomas palielināšanos, forsējot tās apguvi, aktivizējot darbu ar tautiešiem un saites ar ārvalstu jaunatni.

Paredzēts, ka prezidents Putins līdz gada beigām izdos rīkojumu «Par sabiedriska un valsts fonda izveidi krievu valodā iznākošu mediju atbalstam ārzemēs». Tas nozīmē, ka pie Krievijas atbalsta tiks krievu valodā raidoši un rakstoši mediji arī Latvijā. (Ņemot vērā šo apstākli un to, ka mediji krievu valodā jau tagad dominē Latvijas informatīvajā telpā, rodas jautājums – kas atbalstīs mūsu pašu valstī medijus latviešu valodā, kas ir viena no ES oficiālajām valodām?)

Krievu kultūras un valodas atbalsta programmā ir ietverta arī ārvalstu valodās subtitrētu krievu filmu izplatīšana, kas tiks veikta par «Rossotrudničestvo» līdzekļiem.

Krievijas «maigās varas» organizācija «Rossotrudničestvo» ir PSRS Draudzības biedrību savienības (Sojuz sovetskih obšcestv družbi – SSOD) tradīciju, metožu un misijas mantiniece. Tā tika dibināta 1925. gadā ar nosaukumu Vissavienības biedrība kultūras sakariem ar ārzemēm (Vsesojuznoje Obščestvo kuļturnoj svjazi s zagranicej – VOKS), kuras mērķis savulaik bija popularizēt PSRS tautu kultūras ārzemēs. Tā ļoti aktīvi darbojās arī Latvijā (pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados), stiprinot PSRS ietekmi Baltijas valstu sabiedrībās un publiskajā telpā pirms to okupācijas. SSOD filiāles bija visās PSRS republikās, arī Latvijā līdz ar tās okupāciju un organizēja sakarus ar trimdas latviešiem, izdodot avīzi Dzimtenes Balss un veicot citas aktivitātes, lai nostiprinātu ārzemju latviešu un viņu mītnes zemju lojalitāti pret PSRS.

Ar PSRS propagandu nodarbojās arī PSRS radošo savienību biedrība APN (Agenstvo pečati Novosti), kuras misija bija izplatīt informāciju par PSRS sasniegumiem ārzemēs. Šī organizācija izdeva 60 avīzes un žurnālus 45 pasaules tautu valodās, kuru tirāža bija 4,3 miljoni eksemplāru. Mūsdienās analoģija šīs PSRS mediju organizācijas produktam ir mums labi pazīstamais Pirmais Baltijas kanāls, kas ir privāts Rietumos reģistrēts uzņēmums, taču, izmantojot arī ārvalstu žurnālistu resursus un retranslējot tikai pamatā režīmam labvēlīgu Krievijas TV kanālu produkciju, tas veic APN līdzīgu misiju. Tāpat kā neskaitāmas no Krievijas raidošas radiostacijas ar lokalizētiem ziņu iespraudumiem.

Vai Latvijā pieaug prokrievisko skaits?

Tagad Krievijas valsts propagandas funkcijas koncentrēsies «Rossotrudničestvo» paspārnē, ko paši krievi Krievijā, komentējot Komersant rakstu par šo organizāciju, dēvē par Krievijas izlūkdienesta FSB (Federaljnaja služba bezopasnosti) ārštata filiāli. Neaizmirsīsim, ka kultūras aizsegs, sekojot labākajām PSRS tradīcijām, ir ideāla zona spiegošanai.

«Rossutrodņičestvo» vadītājs Konstantīns Kosačevs radiostacijai «Voice of Russia» paziņojis, ka aģentūras mērķis ir pārveidot krievvalodīgās kopienas par spēku, kas var ietekmēt vietējās valdības. Ar šo veicinot un nostiprinot šajās valstīs Krievijas ārpolitikas intereses.

Putina administrācija pagājušajā gadā izsludināja atklātu iepirkumu, meklējot pētnieku viedokļus par Kremļa lomu Kaukāzā un Ukrainā. Iepirkumi izsludināti arī par situāciju Latvijā. Maskava grib zināt, ar kādām metodēm un paņēmieniem, izmantojot arī vietējos uzņēmēju un oligarhu grupējumus, varētu būtiski ietekmēt Latvijas valdības īstenoto iekšpolitiku un ārpolitiku. Kremli interesē, kā šīs grupas/grupējumi ietekmē likumdošanas procesu valstī, kāda ir šo grupu pārstāvība Latvijas parlamentā un citās valsts institūcijās, kāda ir šo grupu saikne ar politisko partiju veidošanu un varas konsolidāciju, kā arī cik plašas ir ekonomisko interešu lobēšanas iespējas. Kremlis grib zināt arī, kāda Latvijā ir prorietumniecisko un prokrievisko iedzīvotāju grupu proporcija un tendences, lai lemtu par taktiku, kā palielināt prokrieviskos noskaņojumus Latvijā.

ASV analītiskais institūts «Jamestown Foundation» savos pētījumos ir norādījis, ka Krievija (pēc kara ar Gruziju) ir sapratusi, ka attiecību kārtošana ar kaimiņiem, izmantojot militārus līdzekļus, izmaksā pārāk dārgi. Indikācijas liecina, ka tā ķērusies pie citām metodēm, tostarp pie politiķu uzpirkšanas, politisko partiju un kustību dibināšanas un vāju vietējo institūciju izmantošanas savās interesēs, sabiedriskās domas ietekmēšanas ar vietējo un Krievijas valsts finansēto mediju palīdzību (RTR, RT – Russia Today u.c.). Kremlis grib arī skaidri zināt, ar kādiem līdzekļiem vēl ir iespējams ietekmēt Latvijas iekšējās lietas.

Putinam Latvijā nebūs daudz jāpūlas

Lai arī eksperti Krievijā uzskata, ka «maigā spēka» lietošanas efekts varētu kļūt pamanāms tikai pēc vairākiem gadiem (jo uz Krievijas tēlu iespaidu atstāj daudzi citi faktori, arī notikumi pašā Krievijā), jāsecina, ka ir valstis, kur šis maigā spēka efekts ir jūtams jau tagad. Tas jūtams arī Latvijā.

Par Krievijas propagandas ietekmi latviešu vidū liecināja arī pagājušas vasaras tiesa pret krievu pankgrupu Pussy Riot. Laikā, kad visā pasaulē (kur Krievijas medijiem nav tik liela ietekme kā Latvijā) nedēļas laikā strauji pasliktinājās Krievijas tēls un visplašākajos rietumu sabiedrības slāņos valdīja neslēpts sašutums par notiekošo, pie mums Latvijā varēja novērot klaju piesliešanos Putina demagoģijai.

Krievijas propaganda pa visiem saviem TV, interneta un citu mediju kanāliem izmantoja veco padomju metodi: akcentu pārlikšanu un nebūtisku faktu prevalēšanu pār būtiskiem. Proti, politiskie pretinieki ir ienaidnieki un tāpēc tie «jāpārkrāso» par krimināliem elementiem, huligāniem, perversiem tipiem, nenozīmīgiem trakajiem, kas nedomā ar galvu. Tas Kremļa propagandas mašīnai arī izdevās. Pat liela daļa no Latvijas sabiedriskās domas tieši tā arī saprata un brīnījās, ko tie Rietumi un mūsu oficiālā vara aizstāv Pussy Riot un Krievijas demokrātus, kas esot «baznīcas svētumu zaimotāji», seksuāli maniaki un vienkārši huligāni jeb sabiedrības mazākums, kas grib sev pievērst uzmanību. Šī demagoģijas metode tiek izcelta no PSRS kompartijas ideoloģiskā arsenāla. Ar līdzīgiem paņēmieniem PSKP cīnījās pret tiem, kas uzdrīkstējās kritizēt PSRS režīmu, ieslēdzot sodīšanā pat tiesu varu. Vai mūsu atmiņa ir tik īsa un mēs neatceramies, kā ar šiem pašiem mūsdienu Krievijas varas argumentiem PSRS režīms Latvijā centās kompromitēt tos, kas 1987. gadā gāja likt ziedus pie Brīvības pieminekļa? Arī toreiz varoņi tika nosaukti par sabiedriskās kārtības grāvējiem, huligāniem, garīgi slimiem, perversiem tipiem un drošības dienesti organizēja publisko domu, kas nosodīja šos cilvēkus un uzknābāja par viņiem «sarūpētos» – pamestos kompromitējošus faktus.

Mūsmājas baznīcas svētumu neaizskaramības aizstāvji Krievijas propagandas ietekmē nesaredz Krievijas baznīcas liekulīgo draudzību ar pašu lielāko baznīcas zaimotāju, kas sēž Kremlī. Putina bijusī darba vieta padomju laikā (KGB) bija tā, kas režīma vārdā izsekoja baznīcas tēvus, tos noslepkavoja, spīdzināja un vervēja sadarbībai ar padomju režīmu, baznīcās ierīkoja armijas noliktavas, lopu kūtis. Tagad šis zaimotājs ir laipni lūgts paša Krievijas patriarha apskāvienos. Viņi viens otru atbalsta, lai noturētos varas augšgalā.

Krievijas oficiālo reakciju uz notikušo pagājušajā vasarā nosodīja visa Rietumu pasaule, Eiropas Savienība un Latvija ārlietu ministra Rinkēviča personā. Taču tikai daži Latvijas kultūras pārstāvji (tostarp D. Īvāns, A. Hermanis, A. Kivičs) spēja izprast patieso situāciju Krievijā, kad protests pret baznīcas un politiskās varas saplūšanu Krievijā tiek no Kremļa puses oficiāli novērtēts kā parasts huligānisms. Rezultātā Putins piemēro savām oponentēm nesamērīgu smagu sodu (ar publiskas iebaidīšanas efektu!).

Latvijas mākslinieki, to skaitā arī latviešu pusaudžu elki Prāta Vētra, nostājās Krievijas režīma pusē, lielākoties aizbildinoties ar «dzīvošanu mucā». Laikam jau bailēs, ka Kremļa režīms viņus neielaidis Krievijā uz kādu koncertu. Neskatoties uz to, ka lielāka mēroga pasaules popmūzikas zvaigznes, kas tobrīd koncertēja Krievijā, atklāti pauda solidaritāti ar Pussy Riot akciju un par to saņēma krievu publikas ovācijas, mūsējie bija zemāki par zāli.

Putina draugu partijas Saskaņas Centrs un Gods Kalpot Rīgai

Putins

Putins

Šobrīd šķiet, Latvijas krievu un latviešu sabiedrība ir ļoti draudzīgi noskaņota pret Putina režīmu. To pierāda ne tikai Pussy Riot sāga. Krievijas varas kontrolēto mediju ietekmē mūsu publika Latvijā samērā nekritiski uzņem visu, ko Kremļa propaganda pievilcīgā iesaiņojuma ik dienas piedāvā medijos. Maigajai Krievijas varai ir ietekme. Par to liecina fakts, ka Krievijas pilsoņi Latvijā Krievijas vēlēšanās balso par Putinu, bet Latvijas pilsoņi (kā krievi, tā latvieši) mūsu pašu vēlēšanās ir gatavi balsot par Saskaņas Centru, kas ir noslēdzis  sadarbības līgumu ar Krievijas varas partiju Vienotā Krievija, kuru pasaulē uzskata par nedemokrātiskā Krievijas režīma pamatu.

Tas ir dīvaini, jo mēs taču zinām, ka šīs partijas patiesais līderis Putins sludina revanšu. Pēc Putina domām PSRS sabrukums ir lielākā ģeopolitiskā kļūda pagājušajā gadsimtā, dodot mājienus, ka izdarītās kļūdas ir jālabo. Mūsu pašu Latvijas Saskaņas Centra vadītāji nekad nav norobežojušies no šiem Krievijas līdera sludinātajiem ģeopolitiskajiem mērķiem. Saskaņas Centrs nekad nav nosodījis demokrātijas apspiešanu kaimiņvalstī Krievijā un tās ārpolitiku. Gluži otrādi – SC Latvijā uzvedas kā Kremļa ārpolitikas advokāti. Absurds, ka šī partija ir vispopulārākā Latvijā un saņem apmēram ceturtās daļas vēlētāju atbalstu, gaida loģisku izskaidrojumu. Vai tā ir aprobežotība vai muļķība, kas vēlētājiem liek atbalstīt revanša idejas un «deķa vilkšanu» atpakaļ PSRS loģikas virzienā?

Putina draugu partija Latvijā Saskaņas Centrs ir atradusi kā sabiedroto konservatīvu, ar klerikālu ievirzi A. Amerika vadīto partiju Gods Kalpot Rīgai. Šī draudzība palīdzēs pārliecinošāk Kremlim labvēlīgiem spēkiem uzvarēt Rīgas Domes vēlēšanās, jo bezmaksas sabiedriskais transports un brīvbiļete autovadītājiem puteņa laikā daudziem vēlētajiem, kas pat neskatās PBK, RTR, aizmiglos prātu, lai spētu padomāt, kā vārdā tas tiek darīts? Tāpat kā Krievijā, arī Rīgā Kremlim lojālajiem spēkiem, lai nodrošinātu politisku uzvaru, talkā nāks baznīca, kas ir spēcīgi pārstāvēta Gods kalpot Rīgai. Baznīca palīdzēja uzvarēt Putinam, un tā palīdzēs arī Ušakovam. Šo savu uzvaru Latvijā Vladimirs Putins varēs ierakstīt savā sasniegumu sarakstā kā nozīmīgu Krievijas maigās varas panākumu vienā no Eiropas Savienības un NATO valstīm.

Maigā Kremļa vara kā spilvens sāk mūs smacēt.

Vai jūs to nejūtat?

Vairāk par tēmu: Ušakovs jauc pēdas un novērš uzmanību no saviem kontaktiem ar Krievijas izlūkdienestu.

Zviedru Ikea pakļaujas Kremļa spiedienam par Pussy Riot foto

2012. gada 24. septembrī

Aftonbladet: Ikea cenzurē Pussy Riot foto.

Zviedru mēbeļu gigants Ikea tiek Zviedrijā kritizēts, ka tas pakļāvies politiskam spiedienam Krievijā un no savas mājas lapas Krievijā izņēmis kādu fotoattēlu, kurā redzami notiesātās pankroka grupas Pussy Riot tēli.

Ikea Krievijā rīkoja klientu  fotogrāfiju konkursu savā mājas lapā, kurā lasītāju aptaujā uzvarēja kāds attēls ar Pussy Riot maskās ģērbtiem jauniešiem, kas ērti iekārtojušies Ikea mēbelēs. Foto autors ir kāda Starovoitova no Jekaterinburgas, kas saņemusi 1434 ’Likes”.

Attēls tagad ir izņemts no Ikea Krievijas saita mājas lapas un Ikea preses sekretāre Sara Carlsson  to skaidro, ka konkurss ir beidzies un attēls izņemts tāpēc. Ikea esot politiski un reliģiski neatkarīgs komercuzņēmums, kura preču zīme netikšot izmantota politisku mērķu vārdā.

Gan Moscow Times, gan Aftonbladet lasītāji komentējot šo faktu uzsver, ka Ikea liekuļo, jo uzņēmums neesot viss politiski neitrāls, jo Ikea ir plaši atbalstījusi Indijas sieviešu politiskās tiesības un iesaistījusies arī citas politiskās kampaņās.

Šorīt visi komentāri, kas kritizē Ikea un Krievijas spiedienu uz šo zviedru uzņēmumu ir izņemti no Kremlim labvēlīgās The Moscow Times mājas lapas.

Šī  nav pirmā reize, ka Ikea ir problēmas Krievijā. Pirms dažiem gadiem Ikea pat gatavojās pamest šo valsti, jo sastapās ar kukuļu izspiešanu.

 Notikums ar Pussy Riot ir sašķēlis Krievijas sabiedrību. Rietumnieciski orientēti cilvēki ir Pussyy Riot pusē, taču pretinieki ir spēcīgāki, jo viņu pusē ir Kremļa  represiju aparāts, kas spēj ne tikai ieslodzīt citādi domājošos aiz restēm, bet  ietekmēt arī lielas Rietumu komercsabiedrības, kas darbojas Krievijas tirgū.

Septiņi gadi cietumā par bildi ar trim lācīšiem

2012. gada 23. septembrī
Lācīšu lietus pār Baltkrieviju 2012

Lācīšu lietus pār Baltkrieviju 2012

Baltkrievijā šodien notiek vēlēšanas. Maz cerību, ka Lukašenko zaudēs. Izskatās, ka baltkrievi ir iemīlējuši savas garīgās važas. Šķiet, ka kolhoza priekšsēdētājs- dikators atkal uzvarēs.

Lukašenko necieš jauniešus, tieši tāpat kā Putins.

Pussy Riot  krievu tiesa sākumā solīja 7 gadus cietumsoda par nepiedienīgu dziedāšanu baznīcā. Tagad to pašu soda mēru – 7 gadus cietumā var piemērot baltkrievu tiesa pret 20 gadus veco baltkrievu Antonu Šurjapinu par ”lācīšu bildes” publicēšanu savā fotoblogā.

Vasarā, pēc zviedru PR biroja sarīkotās ”plīšu lācīšu” akcijas Baltkrievijā, viņš nofotografēja trīs no zviedru ”nomestajiem” lācēniem. Attēls tika publicēts internetā, viņa fotoblogā.

  • Jā, iznāk savādi. Zviedri atbrauc šurp, izmet ārā no sava lidmašīnas lācēnus ar preses brīvības un izteikšanās brīvības aicinājumiem. Es rotaļlietas nofotografēju un tagad par to man nāksies sēdēt cietumā, – taisnojas Antons ārzemju medijiem.

Baltkrievu KGB apsūdz Antonu sadarbībā ar zviedriem, kas faktiski ir meli.

Pēc ”lācīšu lietus” no Baltkrievijas tika izraidīts Zviedrijas vēstnieks Minskā Stefans Eriksons, lai gan ir skaidrs, ka šo PR akciju organizēja privāts zviedru publisko attiecību birojs, nevis Zviedrijas valdība.

  • Neesmu zviedrus saticis un nevēlos arī satikt, – Antons apgalvo, – vislabāk es to visu gribētu aizmirst kā sliktu sapni.

Var gadīties, ka tas kas šodien notiek Baltkrievijā arī ir slikts sapnis.

Tas pats kuram sinonīms ir skarbā ikdiena.

Māksla – mūzika – politika. Pussy Riot nav vienīgās, kas izaicina politiku.

2012. gada 28. augustā. Speciāli TVNet.

Cik lielā mērā māksla (mūzika) spēj un drīkst būt politiska?

Viena daļa no mums ir pārliecināti, ka mūzikai jāsaglabā neatkarība no politiskā konteksta, kurā tā rodas un jāeksistē nesaistībā ar procesiem, kas notiek visapkārt.

Šādi ”gribēt” nevienam nevar aizliegt, taču reāli mākslas izpausmes rodas ciešā kopsakarībā ar sava laika kontekstu un tāpat kā ābols bez mizas ilgi neiztur palikt balts un tīrs. 

Otri (savukārt) uzreiz skaidri redz, zina un apzinās mūzikas publicistisko misiju – ”par” vai ”pret”, bez vidusceļa kompromisa kā Juanes ar Fijante Bien mūzikā vai Rirkrit Tiravanija postkoloniālajās skulptūrās.

Brehtam liekas, ka ”cilvēce var dzīvot tālāk tikai tāpēc, ka tā spēj paturēt savu cilvēcību apspiestībā”, jo mums esot tikai divas izvēles – vai nu barbarisms vai sociālisms (Roza Luksemburga).

Tas, ka māksla var kalpot politikai kā propagandas rupors, ir skaidrs jau sen. ”Uzlādējuma piesātinājums” apgrūtina tās klasificēšanu un neļauj nodalīt atsevišķu darbu ielīmēšanu – ”politiskās mākslas” albūmā, jo līdzšinējie iedalījumi tiecas ( tieši tāpat kā Roza Luksemburga) nodalīt tikai divus politiskās mākslas veidus – ”par” un ”pret”. Fenomens savā būtībā ir daudz plašāks.

Šeit nepalīdzēs arī virzienu ierāmējums, jo viss sirreālisms (kas dzimis kā politiska protesta forma) nav un nebūs tikai opozicionārs varai tieši tāpat kā viss baroks nekad nebūs tikai un vienīgi par excellence.

Pieskaitīsim arī ”politisko efektu”, kas mākslas darbu piemeklē pēc tam, kad ”tinte uz papīra jau nožuvusi”, jo ikvienu spēcīgu mākslas darbu var izmantot dažādiem politiskiem mērķiem. Viena lieta kā liberāļi lasa un izprot George Orwell romānu 1984 un cita – kā to izmantoja savām vajadzībām Pols Pots.  Vienus secinājumus izdara Gēbelss pēc tam, kad bija izstudējis Freida mācību nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometņu vajadzībām un cita lieta kā šo pašu psihoterapiju šodien uztveram mēs. Tas nozīmē, ka autors nevar noteikt sava darba politisko pielietojumu nākotnē.  

Trešais aspekts – politiska māksla vienmēr satrauc pastāvošo valsts varu un tāpēc diktatūras vienmēr ģenerē „savējo mākslu“ kā pretpolu nepieradinātajiem mākslas strāvojumiem. Lai iebaidītu nepakļāvīgos pilsoņus, mākslu mēdz iedalīt „ sliktajā“ un „labajā“. Tā nacisti un Staļins baidīja savus iedzīvotājus ar moderno, avangarda mākslu, labējie ASV politiskie slāņi apkaroja erotisko piesitienu mākslā ar baznīcas līdzdalību (pazīstamākais šajā virzienā ir tiesas process pret Robert Mapplethorpes fotogrāfijām) un Mali valstī (Mujao džihadistu kustība) tikko šonedēļ aizliedza visām radiostacijām spēlēt jebkādu mūziku.

Tātad nākas atzīt, ka māksla (mūziku ieskaitot) nevar būt politiski neitrāla, jo ikviens mākslas darbs ir subjektīvi apgalvojošs, neatkarīgi no tā, cik tas savā formā ir abstrakts, minimālistisks, grūti izprotams, vai tieši pretēji – primitīvs kā klišeja.

Visos gadījumos māksla reprezentē ideju un tās laika kontekstu.

Jau Mocarta simfonijās mēs varam saklausīt tā laika Vīnes sabiedrības polus, politiskos procesus un strāvojumus, kas valdīja brīdī, kad ģēnijs apzināti savija kopā ap sevi esošās pastorālās melodijas ar polonēzēm. Starp citu, kādā no savām vēstulēm tēvam, Volfgangs Amadejs rakstīja, ka vēlas uzrunāt plašākus klausītāju slāņus, ne tikai aristokrātus un ar šo norāda politisko vektoru savā mūzikā.

– Es spēlēšu jums! Tiem, kas sēž tur augšā, vislētākajās vietās! Jūs esat manējie! , – savā pēdējā Stokholmas koncerta laikā skaļi deklarēja Pols Makartnijs. 

Vēl krasāk šo politisko mērķējumu var novērot šodienas popmūzikā. Panki ar savām trīs akordu dziesmām, Chicago House ar saviem amatierdiskžokeju starpsaucieniem ir muzikāls protests pret pārelitāru un snobiski pieķemmēto komerciālās mūzikas formātu, kas dominē radiostacijās un koncertzālēs.

Sinerģija var izpausties dažādi. Brīdī, kad ”Seši mazi bundzinieki” vijoles partijā satiekas ar basģitāras ”Piemaskavas vakariem”, mēs jau redzam nākošo soli un skaidri zinām, ka ir notikusi melodiju ”politiskā konverģence”, kas savij kultūras un grib mums kaut ko skaidri un gaiši pateikt. Vai to var pārprast? Var vai nevar?  

Par mūzikas saistību ar politiku ir uzrakstītas neskaitāmas grāmatas, disertācijas un pētījumi ar dažādām versijām, taču viens ir skaidrs – ”no māksliniekiem tauta visos laikos ir gaidījusi un cer sagaidīt politisku apzinīgumu un māksla vienmēr visos laikos tiek traktēta kā politiska rīcība caur tai piemītošo estētisko funkciju” (Alf Arvidson, Musik och politik hör ihop. 2008).

Kā tas nākas, ka tieši mūzikai pašlaik ir izdevies piesavināties tik nozīmīgu politisku lādiņu?

Tas sākās pagājušā gadsimta vidū. Brīdī, kad mūzika uzņēmās modernā laika spēcīgākā kultūras un mākslas virziena lokomotīves lomu. Jauniešu iniciatīva – atbrīvot savu mākslu no vecajām formām ar elektrisko mūzikas instrumentu, pastiprinātāju, ieskaņošanas tehnikas palīdzību, palīdzēja šai mākslai aptvert neierobežoti lielu klausītāju grupu uz kardināli jauna dialoga pamata.  Roka vēstījums jau dzimšanas sekundē bija imperatīvs un paši izpildītāji – politiski aktīvās personībās, jo rokmūzika ir publicistika.

Roka politiskais uzlādējums sakņojas blūzā, kas attīstījās gadsimta sākuma melnādaino amerikāņu geto rajonos un urbanizācijas apstākļos to atveda uz lielpilsētām strādnieki. Elektroinstrumenti piešķīra jaunu komunikācijas iespēju. Rhythm and blues ieveda arēnā rock and roll un ar šo maisam gals bija vaļā.

Jeņķu popmūzika sešdesmitajos gados attīstījās dažādos virzienos, taču dominējošā politiskā trieciena autori toreiz bija eiropieši ar The Beatles un viņu ” The British invasion”  (The Animals, The Rolings Stores, The Pacemakers). Protams, ka arī Jimi Hendrix, kas prata spēlēt ģitāru tā kā neviens cits un ar šo brīdi mēs jau sākam nodalīt vēl politizētāku sfēru – hārdroku. Vēlāk arī funk, kura spēcīgākais politiskais akcents funkrokā redzams Red Hot Chili Peppers, Mr. Bungle un Faith No More. ASV karš Vjetnamā noasfaltēja ceļu.

Septiņdesmitajos  gados rokmūzika bija izteikti politiska un orientācija pa kreisi tiek saglabāta praktiski visās Rietumvalstīs. Dziesmu teksti, kas cīnās ”par taisnību” un aizstāv izteikšanās brīvību, kļūst par roka karogu un paši mūziķi regulāri izsakās par sabiedrībai svarīgāk tēmām no skatuves. Hard rock (Led Zeppelin, Deep Purple, Uriah Heep, AC/DC vai Aerosmith, Kiss un Alise Cooper) bruģē ceļu pankiem, kuru idejas pamatā ir viegli izspēlējama agresīva mūzika ar mērķi šokēt un provocēt sabiedrību. Tagad mūzikas izpildītāju politiskā aktivitāte ir jau ir atvērta visplašākajam protesta spektram.

Ar šo brīdi mūzika nekautrīgi demonstratīvi stāv ar vienu kāju politikā.

Britu panku izpausmes kļūst politizētākas un provocējošākās, apsteidzot amerikāņus. Konservatīvā Britānija ar savām tradīcijām un sociālo slāņu strikti iedalīto vertikāli rosināja plosīties The Damned, The Clash un The Sex Pistols.  Antimode, anarhisms, flirti ar nacistu simboliku un klaji izteikta tendence – izlēkt un maksimāli provocēt sabiedrību kļuva par normu.  Muzikālais materiāls šai kustībai nebija sarežģīts un ar kredo ”DIT = Do It Yourself” jaunieši strauji dibināja savas panku mūzikas grupiņas un ar ekstrēmi vienkāršām melodijām. Svarīgākais bija vēstījums ar ietekmes jēgu. Tātad – politika. Tas var izpausties kā performance jeb kā deja, kā muzikāls skaņdarbs vai pantomīma. Nav svarīgi kā – galvenais iespaidīgi un šokējoši. 

Pretstatā šiem enerģiski politiskajiem populārās mūzikas strāvojumiem, protams, pastāvēja arī komerciālais virziens – ”saķemmēta mūzika” (new wawe), populārā mūzika, kura arī praktiski vienmēr bijusi politiski sensitīva, lai gan formāli dzied tikai par mīlu, ciešanām vai zemeņu laukiem.

Roka pieaugošā komercializācija (mūziķu un producentu centieni labi nopelnīt), visiem spēkiem cenšas aizbīdīt tālākā plāksnē mūzikas ”vēstījuma”  politisko skaudrumu, kas „kādam pircējam varētu nepatikt!“ Tā teikt notiek cenšanās atbrīvoties no politikas mūzikā (kas būtībā ir neiespējami).

Komerciālisms kā milzu dzēšamgumija tiecas nodzēst „viņas augstības“ politisko trajektoriju un pārvērst roku par mainstream mūziku. Šo piejaucēšanu pie mums laikam pagaidām nav pieņēmuši tikai Līvi.

Te jāuzver, ka tradicionālā roka ”kreisi orientētā” retorika (parastās tautas aizstāvja loma) cieši sasaucās ar mūziķu solidaritātes misiju. No skatuves vēršoties pret jebkādām pazemošanas un mākslas ierobežošanas akcijām pasaulē.

Dixi Chicks ir amerikāņu kantrīmūzikas trio. Meičas kļuva slavenas ar to, ka, sākoties Irākas karam (10 dienas pirms kara sākuma), savā koncertā Londonā (2003. gada martā) paziņoja, ka viņām ir kauns par to, ka ASV prezidents ir novadnieks (teksasietis, tāpat kā ansambļa dalībnieces). Šis izteikums bija publisks protests pret gaidāmo  ASV bruņoto uzbrukumu Irākai. Nākamajā dienā Baltais nams deva komandu un  Dixi Chicks mūziku aizliedza spēlēt amerikāņu raidstacijās, vienai no trijotnes tika izteikti nāves draudi un vienīgais, kurš šajā  ”patriotiskā brīdī” metās aizstāvēt, bija kolēģis Brūss Springstīns (Bruce  Springsteen).

Springstīns paziņoja, ka Dixi Chicks ir tiesības ”brīvi paust savu viedokli” un, ka ”politiskais spiediens no valdības un mūzikas industrijas puses cenšas pakļaut mūs visus domāšanas konformismam, īpaši tad, ja runa ir par politiku vai karu un šīs pozīcija apdraud šīs valsts pamatvērtību – brīvību. Tagad, ka mēs dodamies cīnīties Irākā, lai nodrošinātu tur izteikšanās brīvību, vienlaikus šeit pat uz vietas citi mēģina iebaidīt un sodīt cilvēkus, kas vēlas izpaust savu viedokli par mums pašiem”, – konstatēja savā publiskajā paziņojumā Springstīns. Viņš nebaidījās no Baltā nama. Vienīgais. Ar šo brīdi progresīvie jeņķi sāka skatīties BBC, lai uzzinātu par kara notikumiem Irāka, jo CNN paguva atlaist no darba arī veselu rindu „ varai nepaklausīgu“ žurnālistu.

Protams, ka šis Springstīna solidaritātes akts palīdzēja, jo amerikāņu patriotiskie mediji jau bija uzsākuši masīvu uzbrukumu Dixi Chicks meitenēm visās frontēs, ieskaitot apmelošanas kampaņu (publiski apsaukājot dziedātājas par ”Sadama Huseīna piegulētājām”, reāli vandalizējot viņu dzīvesvietas ASV, boikotējot mūziku radiostacijās un veikalos). Seksisms sita augstu vilni.           

Vai mākslinieki mēdz aizstāvēt cits citu kritiskā brīdī arī pāri robežām?

Jā, protams.

Kīniešu mākslinieka Ai Veivei (Ai Weiwei) atbalstam aizvadītā gada laikā ir pulcējušies neskaitāmi rietumu mākslinieki. Ai Veivei ir vairāku politisku kampaņu un hepeniningu autors Ķīnā un ārzemēs. Viņa mākslas apšaudes mērķis ir izteikšanās brīvības ierobežojumi un korumpētība Ķīnā.  2011. gada janvārī mākslinieku arestēja Pekinas lidostā (pēc atgriešanās dzimtenē), aizveda nezināmā virzienā, ilgstoši turēja ieslodzītu cietumā. Pret šo notikumu nekavējoties sāka protestēt mākslinieki, mūziķi, aktieri daudzās pasaules valstīs. Pēc pusgada ķīniešu varas iestādes Ai Veivei atbrīvoja, taču aizliedza viņam atstāt Pekinu un lietot internetu. Sekoja Ķīna nodokļu inspekcijas uzbrukums, ”piesienot” māksliniekam 15 miljonu jēnu lielu parādu par it kā nenomaksātajiem nodokļiem. Šajā brīdī sākās masīva naudas vākšanas kampaņa ārzemēs, lai palīdzētu Ai Veivei iemaksāt vismaz pusi no pieprasītās summas un līdz ar to palīdzēt viņam pārsūdzēt spriedumu, kas arī izdevās. Pēc tam turpinājās apsūdzības par pornogrāfiju mākslinieka instalācijās, tāpēc atbalsta process no ārzemēm Ķīnas virzienā turpinās joprojām. Tikko Pekinā apcietināti divi Fine Art Solutions mākslas menedžeri, kas līdz šim sadarbojušies ar apcietināto ķīnieti (ziņo NRK un NYT). Arī viņus Pekina apsūdz nodokļu nemaksāšanā, bet faktiski ar šo tiek reāli nobremzēta apcietinātā mākslinieka darbu pārdošana ārzemēs.

Bez kolēģu starptautiska atbalsta no ārzemēm Ai Veivei šodien būtu nezināma persona Ķīnas gulāga arhipelāgā.

Līdzīgu piemēru ir daudz, to skaitā arī atbalsts, kuru savulaik ārzemju rakstnieki Latvijas okupācijas apstākļos sniedza mūsu Vizmai Belšveicai.

Tagad solidaritātes jautājums aktualizējies no jauna totalitārās Krievijas virzienā, taču daļa sabiedrības (arī Latvijā) uztver Pussy Riot akciju krievu pareizticīgo baznīcā ar sašutumu. To var saprast, jo modernā māksla vienmēr ir izaicinoša. Līdz ar to Pussy Riot meiču izskats, uzvedība un performances formas visnepiemērotākajās vietās izraisa vienas publikas daļas agresīvu pretreakciju. Kas īsti ir tas, ko trīs krievu meičas maskās pauda baznīca?  Atbildei būtu vajadzīgs atsevišķs raksts, kurā nāktos gari un plaši izklāstīt, kas ir modernā māksla un viena no tās izpausmes formām – performance. Vairāk vai mazāk provocējošs, inscinēts scēnisks izaicinājums. Visos gadījumos negaidīts un kaitionošs, ar mērķi pievērst uzmanību kādai būtiskai problēmai. Parasti pēc performances seko skandāls, satraukti prāti, publikācijas medijos un rokas berzējoši juristi, kas gatavi izlemt vai par šo „mākslas aktu“ sodīt autoru vai nē.

Pirms dažiem gadiem Stokholmā divi Mākslas akadēmijas diplomandi ar savā performancēm tā satracināja zviedru publiku, ka no amatiem lidoja augstskolu rektori un mākslas procesu vērtēšanā tika iesaistīti vairāki juristi, kas „ novērtēja mākslas akadēmijas studentu radošās izdomas atbilstību likumiem un ētikas normu ievērošanu tajos“ (DN, 2009.03.03).  „ Mūsu mākslas augstskola ir nonākusi unikālā situācijā, nekur pasaulē tādas lietas nenotiek, ka juristi un birokrāti sāk izvērtēt kas ir māksla un kas nav. Nekad agrāk nekas tāds nav noticis. Tas ir skandāls! Stokholmas pašvaldība tagad draud atņemt mākslas augstskolai finansējumu tikai tāpēc, ka mani studenti atļaujoties par daudz. Ja tā turpināsies es iesniegšu atlūgumu!“- deklarēja rektors Mons Vrange.

Divi studenti bija atļāvušies satracināt publiku. Pirmā Anna Odela bija tēlojusi, ka sajūk prātā un vēlas nolēkt no Liljeholmas tilta un pēc tam turpinājusi savu performanci psihiatriskās slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Otrs diplomdarbs Territorial pissing bija veltīts grafiti krāsojumiem metro vagonos un šis mākslas akts tika filmēts. Sekoja tiesas, draudi, kompensācijas pieprasīšana, kaunināšana un visbeidzot …diskusijas par cenzūru un par mākslinieka ētisko atbildību sabiedrības priekšā.

Modernais laiks un modernā māksla nav etablēta fenomena statusā. Tie ierodas pēkšņi un šokē negaidīti. Strādājot ar studentiem – nākamajiem ekrāna režisoriem Rīgas starptautiskās ekonomikas augstskolā Pārdaugavā, es ikdienā redzu šos ļoti spēcīgos mūsu jaunos māksliniekus, kuriem oficiālā un esošā skatuve un ekrāns joprojām netiek piešķirti. Tāpēc nav izslēgts, ka viņi ķersies pie hepeningiem.

Saturieties. Mums Latvijā viss vēl priekšā.     

Pazīstamais krievu rakstnieks Boriss Akuņins šonedēļ publiski kritizēja krievu varas iestādes par to, ka tās uzņemas lemt, ” kas ir māksla un kas nav māksla” un tāpēc aicina Krievijas kultūras eliti protestēt pret tiesa spriedumu Pussy Riot Maskavas performances lietā. 

Pēc Akuņina domām, nav pieļaujams, ka birokrāti tiesās sāks izlemt šādu jautājumus. Viņu atbalsta arī vairākas citas krievu kultūras personības, kas līdz šim bija Putina ”kultūras galma” sastāvā.

Tiesas sprieduma nolasīšanas brīdī pagājušajā nedēļa pankgrupa Pussy Riot publicēja jaunu dziesmu ar nosaukumu ” Putins ir aizdedzinājis revolūcijas uguni”. Šo skaņdarbu ansambļa dalībniece mēģināja izplatīt pie tiesu nama Maskavā, kur viņu, protams, aizturēja Krievijas policija. Tas pats notika ar jauniešiem, kas mēģināja publiski dejot jaunās dziesmas iespaidā. Tekstā Pussy Riot izsmej prezidenta Putina plastiskās operācijas un aicina viņu precēties ar Baltkrievijas diktatoru Lukašenko. Ar šo tiek publiskotas baumas par bijušā KGB aģenta it kā homoseksuālo noslieci un piedziedājumā visi tiek aicināti cīnīties pret režīmu. Pussy Riot priekšnesums un maskas pašlaik tiek izvirzītas gadskārtējai Kandinska prēmijai.  

–   Es esmu rakstnieks, biju rakstnieks un būšu rakstnieks, nevis politiķis, – uzsver Boris Akuņins, aizstāvot Pussy Riot. – Tagad Krievijā ir iestājušies laiki, kad dažādu profesiju cilvēkiem ir jāiet un jāpiedalās politisko procesu ietekmēšanā. Agrāk bija jācīnās pret 70 gadu ilgo diktatūru. Tagad jāturpina, jo režīms nav vienkārša lieta. Lai pret to cīnītos ir vajadzīga liela drosme, nebūt ne mazāka par to, kas mums bija pirms 20 gadiem” – uzsver rakstnieks.

–   Tas ir tieši tāpat kā Jevgeņija Švarca lugā ”Pūķis”. Mēs esam jau cīnījušies pret šo pūķi simtiem gadu. Tauta iziet kaujā ar nezvēru no jauna, bet pūķis nepadodas. Tagad mēs esam sasnieguši pēdējo – trešo kaujas stadiju, jo pašlaik pūķis ir tik smagi ievainots, ka no viņa mutes nāk garaiņi, taču viņš joprojām izliekas dzīvs un sūta pasaulei savus uzvaras ziņojumus. Tas turpināsies kamēr pēdējās nāves konvulsijas viņu nogalinās neatgriezeniski. Taču pagaidām viņš draud ikvienam, kas kaut pavisam nenozīmīgi cenšas viņu apdraudēt. – konstatē Akuņins ārzemju medijiem.

Vienlaicīgi ar pazīstamo krievu rakstnieku Akuņinu, Pussy Riot apcietināšanu un nesamērīgi lielo soda mēru nosoda arī dzejnieks Levs Rubinšteins, starptautiskās mūzikas zvaigznes Madonna, Bjorka, Pols Makartnijs, Stings, Patrick Carney no The Black Key, Ana Matronic no Scissors Sisters, Franz Ferdinands u.c.

Tai pat laikā pret Pussy Riot nostājas viņu pašu tautietes – Valerija un virkne dziedātāju, kas baidās izteikties un kurus varējām apskatīt Kremļa galma pasākumā Jaunais Vilnis Jūrmalā. Piemēram, ESC uzvarētājs Dima Bilans. „Acīm redzot tāpēc, ka baidās zaudēt iespēju uzstāties Krievijā īpaši lielos, Putina akceptētos pasākumos un saņemt par savu dziedāšanu krietnu naudu”, – secina SR, Kultūras ziņas, (21. augusts 2012.)

Mirstošā pūķa garaiņi sajūtami arī Latvijā.

Vai mūsējiem arī bail?

Mūzika ir politika un politika ir mūzika.

Paslēpes nevar spēlēt – aizverot acis un aicinot – „meklē mani!“

Reālā īstenība nepakļaujas likumiem. Nebēgsim no tās. Tā vienalga mūs panāks visur.

Vēl par šo pašu: Krievijas smagais laiks un Tolstojs, Politkovska un Pussy Riot.

Krievijas propagandai izdevies izskalot latviešu popmūziķu smadzenes.

Latviešu režisors Alvis Hermanis velta izrādi Pussy Riot.

Dainis Īvāns par Pussy Riot un Latvijas drošību

Pussy Riot tiesa 

Rietumu zvaigznes atbalsta Pussy Riot

Pieklājība bez normām: A un B cilvēki

2012. gada 24. augusts

Attēlā cietuma kamera, kādā ieslodzījumu izcietīs Breivīks. Foto: Dagens Nyheter

Šodien Greenpeace okupē Krievijas naftas platformu Barenca jūrā. Grieķija pieprasa Vācijas kanclerei Merkelei Berlīnē ”vairāk laika pārdomām” savu ekonomisko problēmu nokārtošana. Norvēģi publisko masu slepkavam Breivikam piespriesto maksimālo soda mēru – 21 gadu cietumā. ”Nacionāldarvinists”, narcisists un psihopāts saņēma to, ko vēlējās – viņu atzina par pieskaitāmu un tagad viņš varēs brīvi tēlot politiski ieslodzītu varoni. Viņa ceļš no mammas pajumtes, cauri gariem vientulības gariem bez reāliem draugiem (pie datora ekrāna un sapņu fantāzijās pavadītiem gadiem) ”pa taisno”  uz Utoijas salas realitātē ir izrādījies traģisks ļoti daudzām norvēģu ģimenēm un nācijai kopumā. Puisis, kas nemācēja kļūt pieaudzis, realizēja ”varoņdarbu” nevis savā fantāzijā, bet reālajā dzīvē, nogalinot desmitiem nevainīgu cilvēku. Šis lūzers, kas tagad publiski tēlo veiksminieku, šodien dosies uz cietumu un ir pamats secināt, ka viņam vairāk nebūs nedz naudas, nedz brīvības, nedz izredžu pēc 21 gada izkļūt no cietuma. Taču sapņos viņš dzīvos tālāk. Sapņos pie datora, neko nenožēlojot un uzskatot sevi par politisko ieslodzīto.

Cietumā šodien paliks arī Marka Čepmana (Mark Chapnam), eksbītla Džona Lenona slepkava.

Ekvadora turpina cīnīties ar nākamā politiskā dumpinieka Asanža problēmām, jo baltkrievu disidents Aleksandrs Barankovs, kuram Ekvadora 2009. gadā piešķīra politisko patvērumu, tomēr tikšot izdots atpakaļ Lukašenko režīmam un tas sarežģī arī Asanža izredzes. Tā vienojušies abi prezidenti Rafaels Korera un Aleksandrs Lukašenko. Barankovs, pēc Lukašenko prasības tagad jau apcietināts, taču blogo no cietuma un, ja viņu izdos Minskai, tad Asanža iejāšana baltā zirgā izskatīsies neglīti pasaules acīs. BBC Mundo ziņo, ka ja arī tiesa lemšot Lukašenko prasību apmierināt, Ekvadoras prezidents to varot apstrīdēt. Kā ir ar preses brīvību pašā Ekvadorā? 🙂 Tas ir jau cits jautājums. Starp citu – komplicēta tēma.

Modernitāte kā sabiedrības kārtība turpina darboties. Kā vakar, savā koncertā Rīgā norādīja Lady Gaga – tā darbojas un turpina darboties ” bez robežām”.

Protams, ka modernitāte jeb šodienas īstenība balstās uz indivīda tiesībām, kuras nodrošina etablēta politiski ekonomiskā sistēma.

Rezultātā esam sadalījušies ”A” un ”B” tipa cilvēkos.

”A cilvēks” ir pārliecināts, ka pats eksistē negrozāmā kontekstā un sakārtotā hierarhijā, kurās kārtību nosaka ”augšas” un sakārtotību saglabā rituāli un tradīcijas, kuras pārkāpt ir aizliegts.

”B cilvēks” dzīvo sev un visu savā dzīvē nosaka pats. Viņš pats ir savas dzīves augstākais ”eksekutīvais aģents” un spēj nodrošināt visu sev tikai savām rokām un ar savu galvu.

A” vienmēr tieksies sev pakļaut ”B”.

”B” nekad nevēlēsies pakļauties.

Modernitāte dod vietu un pasaules telpu arī ”B” cilvēkiem un izrietošās reakcijas, protams, nav viennozīmīgas.

Trauksmainās diskusijas par Pussy Riot dumpi rosina pārdomām.

Pirmkārt, pārsteidz lielas mūsu sabiedrības daļas kaislīgais satraukuma bangojums par šo tēmu, kas kā pastiprinātājs forsē emociju pieplūdumu šim diskursam un traucē uzklausīt pretēju viedokli. Nav aizskaitīts līdz 30 un sirds sitas aiz dusmām? Vai ne?

Skaļākie karsēji ir noliedzēju un ”pieklājības normu” aizstāvētāju grupa. Viņu imperatīvais ”piegājiens” tāpēc izslēdz jebkādu līdzsvarotu un argumentētu sarunu.

Otrkārt, Pussy Riot aizstāvju skaļums un  nostādņu kategoriskums (ar brutalitātes injekcijām) pārsteidz tieši tāpēc, ka visi tie, kas ir ”pret Pussy Riot ņemšanu par pilnu” pieprasa RESPEKTĒT PIEKLĀJĪBU, bet paši realizē sava viedokļa aizstāvību ļoti nepieklājīgā veidā. Rupjības par sievietēm laikam ir īpašs agresivitātes kompensācijas veids tiem, kas savu mūžu mucā auguši un pa spundi baroti.

Paradokss?

Nē.

Ja tūkst loģisku argumentu, tad tiek paaugstināta balss.

Vai Pussy Riot ir kļuvis labāk pēc starptautiskās sabiedrības masu protestiem?

Krievijas attīstībai un Kremļa opozīcijai esot labāk, bet pašām jaunajām sievietēm Krievijas cietumā klājoties vēl sliktāk.

Tā ziņo no Maskavas Maša Gresena, uzsverot, ka trīs meičas no panku grupas nav vienīgās, kas pašlaik tiek pakļautas spīdzināšanai Putina cietumos Krievijā.

Pašlaik kritiskā situācijā ir vairāki jaunieši, kas joprojām ir apcietināti pēc 6. maijā legālajām demonstrācijām Maskavā.

Tie ir : Vladimirs Akimenkovs (25 gadus vecs), Andrejs Barabanovs (22), Fjodors Bakovs (31), Jaroslavs Belousovs (21), Stepans Zimins (20), Nikolaj Kavkazskijs  (26), Michail Kosenko (37),  Maksims Lužaņins (36),  Denis Lutskevičs (20),  Aleksejs Poļikovičs (22) un Artjoms Savjolovs (33).

Vai mums būtu jāatbalsta Krievijas progresīvā opozīcija?

Jeb Krievijas nākotne nav mūsu lieta?