Olimpiskās spēles vai cilvēktiesības? Cik lietderīgi ir atbalstīt Soču olimpiādi?

2014. gada 22. janvārī speciāli TVNet.

Olympic Shames

Mūsu ģimenē olimpiskās spēles līdz šim vienmēr bijušas svētuma statusā. Ieredzētas, ievērotas un atbalstītas. Mantots, gaisīgs zaļa zīda lakatiņš ar Melburnas olimpisko spēļu emblēmu joprojām rotā manu «dārgumu» kārbiņas saturu un signalizē par to, ka «ātrāk, augstāk un tālāk» ir kaut kas vairāk par konkrētu maču rezultātu vai fiziskās spriedzes apokalipsi.

Sports piešķir dzīvei maksimālisma jēgu, cīņas trauksmes skaidrību un uzsver mērķtiecības dramatisma patiesīgumu.

Sports ir avots, kas veldzē ne tikai miesu, bet arī garu un ar savu emocionālo pacēlumu reizēm izkonkurē pat mākslu.

Līdz šim olimpiskās spēles mums vienmēr bijuši svētki. Tām vienmēr sekots pie zilajiem ekrāniem, par tām regulāri lasīts medijos, sekojot līdzi mūsu sportistu panākumiem arēnās, stadionos, baseinos un trasēs.

Taču tagad izskatās, ka turpmāk būs citādi.

Pekinas un Soču problēmas

Jau Pekinas olimpisko spēļu laikā tika sāktas starptautiskas diskusijas par to, vai ir lietderīgi atļaut rīkot olimpiskās spēles vienas partijas diktatūras valstīs, kurās netiek ievērotas cilvēktiesības. Tātad tur, kur olimpiskā lāpa palīdz valdošajai kliķei pozitivizēt savu publisko tēlu. Taču SOK šos aicinājumus līdz šim nav ņēmusi vērā. Tagad, kad kārta pienākusi kārtējai diktatūras valstij – Putina Krievijai, diskusijas par šo tēmu atsākušās no jauna. Eiroparlamenta poļu deputāta Mareka Migaļska rudenī sāktā kampaņa pret Soču olimpiskajām spēlēm ar nosaukumu Olympic Shames ir nesusi augļus.

Virkne vadošo Eiropas valstu vadītāju piekrīt šīs kampaņas nostādnēm, ka Krievijā rupji tiek pārkāptas cilvēktiesības un ka Putins šīs spēles izmanto savas ideoloģijas un politiskas propagandas nolūkos. Tāpēc viņi boikotē Soču olimpiskās spēles, norādot, ka cilvēka tiesības ir augstāka vērtība par diplomātiskā izdevīguma manevriem.

Cilvēktiesību jomā (līdz ar Vladimira Putina stāšanos valsts prezidenta amatā) Krievijā tika ieviesta virkne likumu, kas ierobežoja izteikšanās, organizēšanās brīvību. Tāpat arī skandalozais likums, kas aizliedz publiski diskutēt par homoseksualitāti; reliģiski un privāti aizskārumi, «valsts nodevības» kriminalizēšana un cenzūras ieviešana internetā.

Tāpēc var gadīties, ka šogad mēs televizorus 2014. gada ziemas olimpisko spēļu laikā vairs neieslēgsim un sportistu sasniegumiem nesekosim.

Putina Krievijas politika ir aptumšojusi mūsu prieku lūkoties olimpiskajā lāpā.

Kāpēc vajadzētu boikotēt Soču olimpiādi

Ikviena mūsu planētas iedzīvotāja tiesībās uz brīvību un līdztiesību ikdienā, sadzīvē, darbā un atpūtā ir norma. Tie varas veidojumi, kas šo normu pārkāpj jeb piešķir vienai cilvēku kategorijai lielākas priekšrocības nekā citām, sadala iedzīvotājus priviliģētās un nepriviliģētās grupās, apzināti ekspluatē maznodrošinātos vai uztiepj sabiedrībai savas ētiskās, morālās normas (reliģisko morāli ieskaitot), ir tirāni un diktatori. Viens no tiem ir arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Tagad, kad līdz Soču olimpiskajām spēlēm Krievijā atlikušas vairs tikai dažas nedēļas, cilvēktiesību situācija tur sakaitēta līdz baltkvēlei.

Rietumu, demokrātisko valstu mediji jau mēnešiem ziņo par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem olimpisko arēnu, infrastruktūras būvniecībā, kur tiek izmantots mazapmaksāts migrantu darba spēks. Vietējo mediju atmaskojumi tiek pakļauti cenzūrai. Turpinās homoseksuālu personu vajāšana, slēpjoties aiz populistiskiem apgalvojumiem, ka «tā faktiski» esot sekošana likuma normām, «kas aizliedz homoseksualitātes un pedofilijas propagandu, kas adresēta bērniem (jaunākie V.Putina komentāri/The Guardian). Pagaidām man nav gadījies sastapt valsti, kurā kāds atļautos pierunāt bērnus pakļauties pedofilijai vai aģitētu mazuļus pievērsties noteiktai seksuālai orientācijai. Tieši pretēji – vairums demokrātiju uzsver nepieciešamību runāt ar bērniem atklāti par šiem jautājumiem, lai bērni (kas vienmēr ir atkarīgā situācijā pret pieaugušajiem) prastu visos sev nepatīkamajos dzīves brīžos pateikt pieaugušajam «nē, es to nedarīšu», «nevēlos». Tāpēc absurds šķiet Krievijas prezidenta Vladimira Putina jaunākais uzmundrinājums ārzemju sportistiem, ka viņi varot uzdrošināties justies droši Sočos. Uz ielas viņus Krievijā neaizturēšot un nearestēšot. Krievijas prezidenta ironiskā piebilde «tikai, lūdzu, atstājiet mierā mūsu bērnus» atgādina vairāk ņirgāšanos, nevis respektu. Vienkārši tāpēc, ka Krievijā patiešām aiztur un arestē gejus un lezbietes nevis tāpēc, ka viņi neliktu mierā mazus bērnus vai aģitētu par homoseksuālismu, bet gan tāpēc, ka viņi ir tādi, kādi ir (bez saistības ar bērniem vai propagandu). Putina Krievijā homoseksuālu personu tiesības šobrīd ir atgriezušās PSRS līmenī, kad šāda orientācija bija aizliegta ar likumu. Pēc organizāciju International Lesbian, Gay, Bisexual, Trans and Intersex Association’s 2013 gada datiem, Krievija ierindojas 49. vietā šo personu tiesību atzīšanā (8 Rainbow Europe, ILGA Europe rapport 2013). Pēc 2013. gada janvāra likuma pieņemšanas strauji pieaugusi varmācība un fiziska izrēķināšanās ar homoseksuāli orientētiem cilvēkiem Krievijas publiskajā telpā («Russia’s anti-gay ‘propaganda law’ assault on freedom of expression», Amnesty 2013.01.25, «Russia: Reject Discriminatory Bill», Human Rights Watch 2013.06.24, «Reason for Action», Russian LGBT Network 2013).

PSRS laika domāšana Krievijā pašlaik tiek piemērota arī mediju uzraudzības sfērā. Cenzūra pastāv un to kontrolē Kremlis. Starp citu, gadu mijā tika slēgta preses aģentūra «RIA Novosti». To aizstāja ar «jaunu», ieceļot par šefu divdomīgo TV personību Dimitriju Kiseļovu, kurš, starp citu, ir «slavens» ar saviem homofobiskajiem izteicieniem («Russian news agency RIA Novosti closed down», BBC 2013.12.09, «Putin dissolves state news agency, tightens grip on Russia media», Reuters 2013.12.09).

Likumsakarīgi, ka Soču OS sagatavošanas laikā tika būtiski ierobežots arī žurnālistu darbs. Pret diviem žurnālistiem un viena laikraksta redaktoru vietējā vara sāka kriminālprocesu. Vajāšanai tika pakļautas arī divas nevalstiskās organizācijas, kas Sočos uzdrošinājās aizstāvēt vietējās rokošo žurnālistu grupas. Human Rights Watchs piedāvā garu sarakstu, kurā uzskaitīti gandrīz visi pārkāpumi, kurus politiskā vara Krievijā veikusi pret vides aktīvistiem, žurnālistiem, nevalstiskajām organizācijām, kas mēģinājušas atspoguļot reālo situāciju Sočos OS sagatavošanas laikā (Russia: Silencing Activists, Journalists ahead of Sochi Games, Human Rights Watch, 2013.08.07).

Piemēram, pašlaik dažādu valstu cilvēktiesību organizācijas cīnās par to, lai krievu vides aktīvistam Jevgeņijam Vitiško piespriestais nosacītais sods netiktu pārvērsts ieslodzījumā cietumā. Jevgeņijs centās pievērst mediju uzmanību sekām, kuras olimpisko spēļu būvniecība Sočos izraisīja apkārtējā vidē. Normālā, demokrātiskā valstī šāds vides aktīvistu protests būtu parasta lieta un nekādas represijas neizraisītu. Turpretī Krievijā, tieši tāpat kā Ķīnā, tamlīdzīga «demokrātisma» izpausmes tiek apspiestas ar varu.

Olimpiskās kustības ēnas puse

Nesen Swedwach publicēja informāciju par olimpiskās kustības un tās sponsoru attieksmi pret cilvēktiesībām. Pētījuma rezultāts paver nepievilcīgu ainu. Neviena no iesaistītajām organizācijām neuzņemas atbildību par to, ka olimpiskās spēles rezultātā varētu atstāt arī negatīvas sekas cilvēktiesību jomā Krievijā.

Izrādās, ka olimpiskajai kustībai nav cilvēktiesības garantējošu noteikumu. The Olympic Charter gan deklarē, ka šīs kustības fundamentālais mērķis ir miers, attīstība, līdztiesība un cīņa pret diskrimināciju. Taču hartā nav nevienas norādes uz ANO Cilvēktiesību konvenciju. Nekas nav teikts par to, ka olimpisko spēļu dalībniekiem, līdzstrādniekiem un darbiniekiem ir jārespektē izteikšanās brīvība, visu iesaistīto līdzstrādnieku darba un sadzīves tiesības.

Olimpiskā kustība sastāv no dažādām organizācijām, kurām ir atšķirīgi uzdevumi. To vada Starptautiskā Olimpiskā komiteja, taču tajā ietilpst arī nacionālās OK un starptautiskās sporta federācijas.

Olimpiskā harta ir kā statūti. To ievada septiņi olimpiskie principi, kas definē kustības mērķi: «veicināt cilvēces harmonisku attīstību», attīstot miermīlīgas sabiedrības veidošanu, kurā tiek saglabātas humānas vērtības, neakceptējot nekādu vajāšanu reliģiskās pārliecības, dzimuma vai politiskās pārliecības atšķirību dēļ. Visumā harta uzrakstīta pozitīvā toņkārtā, taču tajā patiešām trūkst uzsvara uz cilvēktiesību nodrošinājuma fundamentālajām vērtībām un garantijām.

Olimpiskā kustība sastāv no 200 nacionālajām OK. Latvija ir viena no tām. Harta nosaka, ka nacionālā OK izraugās sportistus olimpiskajām spēlēm. Var piedāvāt OS pilsētas, taču nevar izraudzīties locekļus SOK, bet var tās dalībniekus ietekmēt (The Olympic Charter, Chapter 4 Rule 7). Tas nozīmē, ka mēs varam (ja gribam) pieprasīt, lai The Olympic Charter tiek papildināts ar cilvēktiesību nodrošināšanas garantijām, atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību deklarācijas noteikumiem. Rezultātā organizētājs būs spiests ievērot cilvēktiesības ne tikai sportistiem, bet arī visiem tiem tūkstošiem «čaklo skudru», kas palīdz sagatavot šo lielisko pasākumu – olimpiskās spēles. Mēs varam pieprasīt, lai SOK kļūst par UN Global Compact dalībnieci un sāk ievērot tās cilvēktiesību ievērošanas noteikumus. Mēs varam aicināt lielos sporta sponsorus respektēt cilvēktiesību ievērošanu olimpisko spēļu finansēšanā un nefinansēt spēles, kas ignorē šo svarīgo jautājumu.

Starp citu, līdz šim pēc olimpisko spēļu beigām nekad nav analizētas sekas, kādas olimpisko spēļu organizēšana ir atstājusi uz rīkotājvalsts iedzīvotāju cilvēktiesībām un vai tās spēļu rīkošanas laikā ir vai nav ierobežotas.

Vācijas prezidents nebrauks uz Sočiem, bet Latvijas – brauks

Vācijas prezidents Joahims Gauhs būs viens no daudzajiem Soču olimpisko spēļu boikotētājiem. Kā norādīja Der Spiegel, viņš nebrauks uz Sočiem tādēļ, ka Krievijā tiek būtiski ierobežotas cilvēktiesības un izteikšanās brīvība. Gauham ir privātas atmiņas par šiem procesiem kopš PSRS laikiem. Viņš ir audzis PSRS satelītvalstī VDR un labi zina, kādas ir politiskās diktatūras sekas tuvplānā un kādu iespaidu tās atstāj uz parastajiem ļaudīm viņu ikdienā. 11 gadu vecumā tika arestēts viņa tēvs – kuģa kapteinis, kurš pazuda uz vairākiem gadiem Gulaga arhipelāgā. Tikai vēlāk ģimene uzzināja, ka tēvs nonācis Gulagā «spiegošanas un pretpadomju aktivitāšu» dēļ. Brīdī, kad krita Berlīnes mūris, Rostokas mācītājs Joahims Gauhs pirmais sāka būvēt barikādes un kļuva par aktīvu demokrātijas atbalstītāju Vācijā. Tagad viņš ir jau Vācijas prezidents un uz Sočiem nebrauks Putina represiju dēļ. Turpretī mūsējais prezidents, PSKP nomenklatūras pārtikušais viceministrs Andris Bērziņš uz Sočiem brauks. Viņam līdzi dosies virkne Putina apdziedātāju ar latviešu rokgrupu «Prāta vētra» avangardā.

Ja Kauperam varētu piedot viņa «prāta vētru» Maskavas virzienā, nezināšanu par to, kas ir Putins un cik neglīti ir pelnīt naudu uz svešas tautas pazemojumu rēķina (pielienot diktatoram, panākt izdevīgākus noteikumus «Prāta vētras» koncertiem Krievijā), tad Andrim Bērziņam it kā vajadzētu saprast, ka pielīšanas akcija lielvarai Sočos nav «nodedzināto sveču vērta». Taču viens ir skaidrs – morāle mūsu varas un popmūzikas gaiteņos joprojām ir svešvārds.

«Pussy Riot» pieprasa boikotēt Sočus

Nesenais Mihaila Hodorkovska un «Pussy Riot» atbrīvošanas akts Kremlī ir cieši saistīts ar Putina satraukumu par to, ka pārāk daudzas ārvalstu ietekmīgās personas atsakās doties uz viņa PR pasākumu – Soču olimpiskajām spēlēm. Kā ārpolitisks publisko attiecību gājiens tika radītas šīs amnestijas (it kā «paklanīšanās savai konstitūcijai»), taču reāli tas bija krīzes komunikācijas panikas solis. «Pussy Riot» pērnā gada nogalē bija vispopulārākais krievu jēdziens ārzemēs un turklāt šis «jēdziens» tobrīd vēl sēdēja cietumā. Tagad, kad abas leģendārās grupas dalībnieces beidzot ir brīvībā un preses konferencēs paziņo, ka grupa «Pussy Riot» vecajā veidolā vairs neeksistēs, spriedze nav mazinājusies. Tā vietā viņas plāno turpināt savu darbošanos ar nosaukumu «Zona Prava» (Tiesību zona), ziedojot visu savu spēku un ietekmi cīņai par ieslodzīto tiesībām Krievijas cietumos.

«Pussy Riot» + «Zona Prava» aicina mūs visus Soču pasākumu boikotēt.

«Kā Krievijas pilsones mēs boikotēsim šīs olimpiskās spēles. Aicināsim arī visus Krievijas pilsoņus, kas nav apmierināti ar pašreizējo Krievijas politiku, un citu valstu un ārzemju uzņēmumus pārstāvjus boikotēt šo pasākumu,» deklarēja Nadežda Tolokonņikova preses konferencē (Metro, 10.01.2014).

Kā rīkosimies mēs kā Latvijas pilsoņi?

Vai boikotēsim Soču šovu, vai tomēr padosimies un uzskatīsim, ka esam pārāk nenozīmīgi, lai ietekmētu procesus?

Kā būs?

9 thoughts on “Olimpiskās spēles vai cilvēktiesības? Cik lietderīgi ir atbalstīt Soču olimpiādi?

  1. Skumīgi, Sandra, lasīt Jūsu rakstu. Vēl skumīgāk redzēt to dinamiku. Nezinu, kāda pionieru pulciņā Jūs attīstaties, bet rezultāts liek dot padomu – bēdziet no turienes neatskatoties! Ja Jūs tomēr nolemsiet palikt, tad ceru, ka publicēsiet savu “Pežu dumpja” (Pussy Riot) muzeja video, kas acīmredzot ir obligāts cilvēktiesību aktīvistu ticības apliecinājums, vietā un veidā, kas nebūs tikpat publisks, kā demokrātijas un cilvēktiesību zvaigznei Krievijā. Jo gadījumā, ja Jūsu viedoklis balto cilvēku pasaulē ņems virsroku, tad nāks muslimi un ievedīs šariāta kārtību. Domāju, ka paraugprāvam jūtrubas pierādījumi būs pietiekami un galvas ripos kā Sīrijā. Genderus viņi nešķiro.

    • Acīmredzot Jūs patiešām ticat tam ko rāda Putina televīzija. Vairums pret Pussy Riot grupu Putina propagandas Tv demonstrētajos video ir viltojumi= dezinformācija (to taču var pamanīt!!!). Arī Jūsu pieminētais. Šīs dāmas nodarbojas ar performancēm, kas ir ļoti izplatītas valstīs, kurās nedrīkst atklāti runāt (starp citu). Taču šo žanru attīsta varī demokrātijās un arī šeit tas mēdz izraisīt ļoti asas kaislības un traču medijos un publiskajā telpā. Tas labi. Ja Jums patiešām ir svarīgi uzzināt ar ko īsti Pussy Riot nodarbojas un kāpēc viņas ir “smagākais” Krievijas vārds ārzemnēs, es varu par to uzrakstīt. Šeit blogā vai medijos, kas vēl ir bez cenzūras pie mums. Latvijā par šo mākslas tēmu informācijas ir pārāk maz, jo Rīga ir tiešā Putina ietekmes zonā un smadzenes tur mediji skalo par PS kā Gebelsa laikos. Taču, ja Jūsu motīvi ir putinismu slavējošās ortodoksās (pareizticīgo) baznīcas dogmas, tad es tur neko nevaru darīt. Viens paliek aizspriedumu aizkrāsnē, cits iet uz priekšu laikā.

      • Judge Napolitano: How to get fired from Fox Business in under 5 mins

        Šodien interesants video manā redzeslokā.

  2. Šaubu nav, ka Soču olimpiskās spēles vajag boikotēt. Latvijas valsts prezidents uz tiem nebrauktu, ja nedotos Latvijas olimpiskā komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis ar svītu. Arī Latvijas sportisti, ja vien tie būtu audzināti patriotiskā garā, atteiktos braukt uz Sočiem. Taču naudas dēļ tiek pārdots savs un valsts gods, sava reputācija. Nosodījuma Latvijas presē sportistiem un LOK neskan. LV prezidentam Andrim Bērziņam nekas cits neatliek, ka doties līdzi sportistiem, kuriem Latvijas gods nav zināms. “Prāta Vētra” un Kauperam vajadzēja gan saprast, kas ir patriotisms un kas ir reputācija. Ja sapratnes nav, tad nav ko mums klanīties šīs grupas priekšā un vajag vienkārši neapmeklēt koncertus. Lai tad turpina ceļu Krievijā.

    • Man olimpiskās spēles nozīmē ļoti daudz: gan savulaik aktīvi nodarbojoties ar sportu ( OS kā mērķis), gan tagad kā skatītājai TV. Taču iedziļinoties reālajās OS aizkulisēs, var labi redzēt cik korumpēta kļuvusi visa šī OS administratīvā sistēma, kādas naudas tiek maksātas (!) kad izvēlas spēļu rīkošanas vietu un cik svarīgi ir šos “staļļus” iztīrīt. Nedrīkst izmantot OS diktatūras politiskajai propagandai. Skandināvi medijos katru dienu “dod” kritiskus sižetus no Sočiem un tauta saprot kas tur notiek. Par Soču boikotu tur neviens nebrīnas. Latvija medijos (kā bijušajā PSRS republikā) – tikai pozitīvais no Sočiem un tas ir nožēlojami, ja tauta tiek turēta tāda informatīvā tumsā.

        • Sabiedrības un tautas izpratne par problēmām ir atkarīga no mediju darba valstī. Nedomāju, ka skandināvi saprot visu, bet mediju darbs viņiem ir daudz labāks nekā pagaidām Latvijā (kur vairums mediju atrodas oligarhu kontrolē). Vissliktākā Latvijā pagaidām ir tieši kultūras žurnālistika. Pussy Riot efekta izklāstījums ir “neesošās kultūras žurnālistikas” vaina. Māksla var iet pret baznīcu, tas nav nekas nenormāls vai nepiedodams. Tas ir normāli.

          • Latvijā tak TV3 un LNT pieder skandināviem! Kāpēc tad vēl jums jārunā par to, ka mediji atrodas oligarhu kontrolē? Kāpēc īpašnieki to pieļauj?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s