Valsts prezidentu meklējot

Speciāli TVNET

Nākamo prezidenta kandidātu atlases maratons ir sācies. Sabiedrība nenogurst rakstīt „atklātās vēstules“ un „bīdīt savējo“ Rīgas pils tronim. Jau atkal meklējam labāko latvieti, lai ieņemtu šo reprezentatīvo amatu. 

Prezidenta postenis tiek uzskatīts gan par mūža apbalvojumu, gan par ordeni, gan arī par luksusa atvaļinājumu ar obligāto publicitāti piekabē. Katram otrajam ir savs vārds sakāms par to, kurš būtu vispiemērotākais amatam. Katrs piektais ir gatavs to uzņemties pats. Pa vidu skraida esošo pretendentu slavas aģitētāji, ceļot „savējos“ uz pjedestālā visaugstākā. Ir tikai „viņš“ (jo zina likumus), un neviens cits nav tāpēc uzmanības cienīgs. Nē, labāk tomēr „tas otrs“, kas ir pratis kļūt bagāts un tieši tāpēc var atļauties gozēties slavas saulītē kopā ar ārzemniekiem un savu jauno, smuko sievu. Nē, varbūt tomēr „viņa“, kas dzīvojas pa Eiropu un tāpēc prot pareizi uzvesties un runāt angliski. Kādi mēdz būt prezidenti un karaļi? Kā viņus vērtē publiskā telpa ārzemēs? Žurnālista darbā ir nācies saskarties ar šiem jautājumiem, kas dažādās valstīs tiek uzlūkoti atšķirīgi.

Labo cilvēku konkurss pie mums

Augstā amata magnētisms Latvijā ir tik milzīgs, ka samērā daudzi cilvēki būtu gatavi uzreiz šo amatu uzņemties paši, neiedziļinoties šā posteņa pienākumos un klapatās. Citi cītīgi norok ieteiktos kandidātus un kļūst nikni, ja „ēterā“ pavīd kāda emocionāli nevēlama personība. Kāpēc mēs attiecamies pret šo amatu (un cilvēku, kas to ieņems) emocionāli? Kā pret vinnestu loterijā vai apbalvojumu pēc nopelniem? Būtībā šā amata pienākumi nav viegls darbs un katram tie nav pa spēkam, taču par to runāts netiek. Turpinām meklēt vislabāko cilvēku Rīgas pilij, jo sabiedrībai ir svarīgi sajust šo darbu vairāk kā apbalvojumu vislabākajam, nevis piemērotākajam. Tātad amata piemērotības vietā sijājam vislabāko no vislabākajiem.

Pasaule un sabiedrība nav melnbaltas kategorijas. Nav tikai labu vai sliktu cilvēku. Ikviens no mums ir dažādu īpašību kopums. Tāpēc jēdziens „labs cilvēks“ ir ļoti abstrakta vienība, kas savā būtībā ir tikpat izplūdusi kā palieņu pļava pavasarī. Vienā brīdī labs cilvēks var pieturēt durvis, lai tās nākamajam nesitas sejā, vai padot roku, šķērsojot upi pa laipu. Otrajā gadījumā samaksāt par jūsu bērna tramvaja biļeti, kad braukšanas kartīte palikusi mājās. Protams, eksistē vēl trešais, ceturtais un piektais gadījums, kad noteiktās dzīves situācijās laipni laikabiedri rīkojas empātiski, jo spēj iejusties otra cilvēka ādā. Taču izpalīdzīgu un laipnu cilvēku mēs šim amatam nemeklējam. Laikam taču ne.

Lai gan šajā pieejā ir diezgan daudz jēgas, jo valsts prezidentam pirmām kārtām būtu jādomā tieši par mūsu – šīs valsts pilsoņu ērtībām un vajadzībām: par to, lai palielinātos darba vietu skaits jauniešiem, lai algas izlēmīgi tuvotos Rietumeiropas standartam un cilvēkiem nebūtu jādodas peļņā ārzemēs; lai „bomži“ nevizinātos tramvajā un nebaidītu pārējos pasažierus un lai iedzīvotāju etniskā sašķeltība mūsu valstī mazinātos. Visus šos jautājumus līdzšinējie valsts prezidenti risināja maz vai nepietiekoši plaši. No viņiem bija pamats gaidīt daudz nopietnāku un rūpīgāku iedziļināšanos valsts iekšpolitiskajās problēmās, jo prezidenta amats mēdz būt ilglaicīgāks nekā premjera pienākumu pildīšanas laiks. Tāpēc no valsts prezidenta mēs varam pieprasīt empātiju tautai, nevis tikai reprezentatīvu rituālu īstenošanu.

Šajā jomā lielisks paraugs ir bijušais Igaunijas prezidents Lennarts Meri, kurš divu periodu laikā paguva izstrādāt savai valstij ilglaicīgu attīstības plānu. Rezultātus mēs redzam pašlaik, jo Igaunija gandrīz visur ir mums priekšā. Šie panākumi lielā mērā ir tieši tālredzīga un empātiska prezidenta stratēģijas rezultāts. Tāpēc neizslēgsim, ka tieši Lennarta Meri veidols var būt etalons prezidenta amata pretendentam. Ja personība ir empātiska savas tautas vajadzībām, tad derēs amatam Rīgas pilī. Ja spēj saprast šīs prasības un vajadzības, izstrādāt stratēģiju problēmu atrisināšanai un uzraudzīt ilglaicīgas Latvijas attīstības plānu, tad laidīsim šo cilvēku pie valsts tālredzīgās pārvaldes kloķiem. Tā kā ap 20% pasaules iedzīvotāju ir empātiski cilvēki, tad arī katrs piektais mūsu valsts iedzīvotājs ir uzticams un dāsns pret apkārtējiem un tieši no šo ļaužu vidus sāksim meklēt nākamo Latvijas valsts prezidentu.

Vai citur ņem vērā šo aspektu? Jā, piemēram, somi vai islandieši daudz merkantilāk uzlūko savus pretendentus nekā latvieši. Proti, vai no „viņa“ vai „viņas“ politikas mums būs kāds konkrēts labums visiem. Turpretī postsovjetiskajās valstīs vairāk novērojams „labo cilvēku“ skaistumkonkursa rezultāts. Tā kā izpratne par to, kas ir „labs cilvēks“, krietni atšķiras, tad šādas izvēles rezultātā var sarūpēt savai valstij „zemanus“ un „āderus“. Tāpat tas notiek arī pie mums.

Bezmaksas luksusa ekskursijas jeb starptautiskā politika

Vairumam prezidenta amats asociējas ar izrādīšanos ārzemēs un bezmaksas ekskursijām angļu valodā. Par to joprojām tiek runāts daudz. Valodas prasme izvirzīta kā noteicošais arguments. Vai tā ir? Njā, daļēji. Šis amats nav tikai izrādīšanās uz āru, lai gan valsts reprezentācija ir būtiska prezidenta darba sadaļa.

Kā tad līdzšinējie ir tikuši galā ar saviem pienākumiem? Viena daļa no viņiem uztvēra reprezentatīvo daļu kā vienīgo pienākumu un braši izmantoja visas ekskursiju iespējas pasaules apbraukāšanai: Karalienes mātes dzimšanas dienas un Kremļa politiskos „tusiņus“ ieskaitot. Mums tika stāstīts (no kancelejas PR dienesta cilvēku un lidmašīnā sekojošo vietējo žurnālistu puses) par to, „cik lieliski viss notiek“ un „cik sajūsmā ārzemes ir par mums“, un mēs tam noticējām par 100%, lai gan patiesība bija kaut kur pa vidu. Galu galā neiesim taču tagad godīgi noskaidrot, kā īsti bija, ja tāpēc var iznākt sabojāt garastāvokli tagad. Protams, ka ne. Taču viena lieta ir svarīga – prezidents, pirmām kārtām, ir tieši savas valsts augstākais vadītājs un tikai pēc tam tās reprezentētājs ārzemēs. Ar otro pienākumu līdzšinējie mūsu prezidenti ir tikuši galā atšķirīgi veiksmīgi. Vislielākā pateicība te pienākas Guntim Ulmanim kā pirmajam mūsu brīvās valsts simbolam ārzemēs. Viņam bija jāsāk. Kā Latvijas veidols viņš strādāja apzinīgi, uzrunāja ārzemēs cilvēcīgi laipni, nedaudz klusināti, taču tieši tāpēc – simpātiski. Par to viņam paldies.

Daudz bēdīgāka bija „superpensionāra Bērziņa“ pārprastā ņemšanās pa Briseli, uztverot sevi kā „padomju laika sagādnieku“ vai mēmu karogu, kas uzvilkts mastā bez vārdiem. Lielākā daļa bijušo prezidentu neattaisnoja mūsu cerības. Iespējams, ka viņi bija labi cilvēki un tādi ir joprojām, taču amatam šo viņu konkrēto prasmi nevajadzēja. Kurš vainīgs pie tā, ka mēs neesam apmierināti ar to, kā vairums Latvijas prezidentu ir pārstāvējuši mūsu valsti ārzemēs un vada labklājības projektu pašmājās? Iespējams, ka vainīgie ir tie, kas intensīvi meklē nākamo pretendentu uz šo amatu jau tagad, neiedziļinoties profesijas prasībās, kas šim pretendentam tiek izvirzītas.

Mani nepārliecina gavilēšana, raķešu šaušana vai emocionālie imperatīvi Egila Levita kandidatūrai, jo visi saka, ka „ļoti, ļoti piemērots“ jeb „vienīgais piemērotais“, taču nepaskaidro, kāpēc. Neuzrunā koķetēšana ap liepājnieka, bijušā Šķēles partijas politiķa Ulda Pīlēna kandidatūru, jo nav skaidrs, kādu stratēģiju viņš spēj piedāvāt mūsu valstij un tās cilvēkiem, ja pats pieder pārtikušāko ļaužu klāstam. Nav saprotams, kāpēc Sandra Kalniete.

Godīgi sakot, visas šīs publiskās kampaņas un optimisma zalves spontāni izvirzīto kandidātu labā runā viņiem pašiem par sliktu. Publiskā doma nogurst no tukšas pļāpāšanas un kļūst neiecietīga pret pārmērīgi ilgi eksponētiem „labajiem cilvēkiem“. Pagaidām mums nav neviena bijušā prezidenta, kuru mēs varētu tā kā somi, piemēram, piedāvāt starptautiskajai politikai. Nav arī (no viņu vidus) sabiedriski aktīvu cīnītāju par kādu konkrētu problēmu. Nav sabiedrisko procesu veicinātāju vai idejisko līderu noteiktām sabiedrības grupām. Pēc pilnvaru nolikšanas var saklausīt no viņu puses vienīgi klusumu (izņemot Vairas Vīķes-Freibergas privātās aktivitātes ārzemēs). Tāpēc nav saprotams, kāpēc mēs maksājam par eksprezidentu automašīnām, piešķiram viņiem dzīvokļus un sekretāres, ja valsts labā viņi pārtrauc strādāt pēc pilnvaru beigām. Labs politiķis, tieši tāpat kā labs ārsts, pensijā neiet. Viņš turpina glābt cilvēkus visās situācijās un laikos.

Vai valsts prezidents mums vispār vajadzīgs?

Zinu, ka neesmu oriģināla, uzdodot šo jautājumu. Par to ir diskutēts iepriekš, stāstītas anekdotes un risināti pamācoši dialogi. Taču jautājums savu aktualitāti nav zaudējis joprojām. Mums ir parlamentāra spīkers, kas var uzņemties reprezentācijas pienākumus prezidenta vietā. Ja šis amats ir vajadzīgs cilvēkiem, kas savā profesijā ir sasnieguši maksimālo un tagad vēlas izbaudīt prezidenta krēslu kā savas karjeras trumpja bonusu, tad, lūdzu, neatbalstīsim šīs kandidatūras. Pats fakts, ka cilvēks tiecas pēc prezidenta amata kā sava mūža apbalvojuma, ir slikta zīme. Viņš nestrādās, bet baudīs amata piedāvātās iespējas. Domāju, ka vairums no pašlaik aktuālajiem kandidātiem šim amatam ir tieši šāda rakstura pretendenti.

Kam piedāvāt šo amatu, kuram netiek rīkots konkurss? Domāju, ka mums visiem kolektīvi nāktos nonākt pie secinājuma, ka prezidenta postenis nav paredzēts labam cilvēkam, bet gan konstruktīvai, mērķtiecīgai, harismātiskai personībai ar politikas kompetenci. Harisma vajadzīga mūsu tautas spārnošanai, konstruktīvisms – nākotnes stratēģijas izstrādāšanai. Latvijai ir vajadzīgas drosmīgas idejas par tās izrāvienu starptautiskajā trajektorijā. Mums ir vajadzīgs nesavtīgais un idejām pārpildītais Latvijas Lennarts Meri. Tādu arī meklēsim. Starp citu – tikai cilvēku ar humora izjūtu, jo Lennarts Meri tieši tāds arī bija.

Kas meklē, tas atrod.

Pelnrušķītes izredzes kļūt par Latvijas Prezidenti jeb ko mēs gribam?

2015.gada 19.aprīlis

Ričards IISkaistuma konkursa pirmā kārta ir iedarbināta. Partijas palēnām (bet apņēmīgi) piedāvā savus ”pušķus” valsts prezidenta amatam, izejot no izdevīguma un savas partijas interesēm. To skaitā neizteiksmīgais jurists Gunārs Kūtris (partija «No sirds Latvijai»,) padomjlaiku kolhoza priekšēdētāju atgādinošais Jānis Dūklavs, anti-harizmātiskais Uldis Augulis un vēl daži citi, kas nespīd un neaizrauj. Neviens no viņiem, protams, nav Pelnrušķīte un ballē princi=sabiedrību nesavaldzinās. Tas ir skaidrs jau tagad – 2015. gada aprīļa vidū.

Kas īsti notiek un ko gribam mēs? Kādas ir galvenās īpatnības, kas saskatāmas jau tagad šajā prezidenta izraudzīšanas riņķa dancī?

  • Sabiedrības salīdzinoši biezā slānī joprojām valda pietiekami liels pēckrīzes pesimisms un emigrēšanas tieksmes, kuru galvenais iemesls nav tikai merkantilas intereses, bet gan neticība valsts politiskās pārvaldes perspektīvai nākotnē. Nihilisms. Tā kā parlamenta vēlēšanās partijas nepiedāvā vēlētājiem pārliecinošus kandidātus un valsts administrācija vairumā gadījumu atgādina tos pašus Majakovska birokrātijas personāžus, kurus viņš (simts gadus atpakaļ) mēģināja patētiski aizslaucīt mēslainē, sabiedrības lielākajai daļai nav kam ticēt un nav personību, kuru idejām un aicinājumiem sekot. Tas nozīmē, ka Latvijas Saeima pašlaik atrodas ļoti nopietna pārbaudījuma priekšā – ir jāatrod Valsts prezidents, kas spēj veikt viņa amata pienākumus. Pēdējie divi – plaši pazīstamais ārsts Valdis Zatlers un anonīmais PSRS laika ”nomenklaturščiks” jeb TV remontētājs+ superpensionārs Andris Bērziņš bija 100% neatbilstoši šī amata apraksta pienākumu pildīšanai. Viņu iecelšana Latvijas prezidenta amatā ir nopietni kompromitējusi ”iecēlējus” – Latvijas parlamenta politiķus un liecina, ka šie ļaudis Jēkaba ielā nedomā valstiski pat šādā – mūsu sabiedrībai tik svarīgā brīdī.
  • Vairas Vīķes Freibergas iecelšana šajā amatā uzskatāma vairāk par esošās sistēmas pārpratumu, nevis likumsakarību, jo viņas kandidatūra tika izvirzīta brīdī, kad 50:50 mačā nespēja uzvarēt nedz Raimonds Pauls nedz Valdis Birkavs. Notes puļķis tika atvests pie rokas, (negaidīti) un vēlāk izrādījās trumpja dūzis valsts ārpolitiskajā arēnā.

  • Lielākais pēdējo divu Latvijas prezidentu izraudzīšanas un eksistēšanas klupšanas akmens ir bijusi nespēja saprast, kas īsti šajā amatā ir jādara. Zatlers un Bērziņš atgādināja bundziniekus simfoniskajā orķestrī, kas sit pionieru bungas pirmo vijoļu vietā. Protams, ka var uzsmaidīt un piebilst, ka ”laikam neeksistē šī amata pienākumu apraksts”. Taču normālam vērotājam uzreiz saskatāms PSRS laika efekts, kad ikviens mežsargs varēja brīvi ieņemt ”štata vietu uz kuģa” un strādāt, saņemot lielu algu par darbu, kas nevienam nav vajadzīgs, joprojām ir spēkā. Šī postsovjetiskā pieredze šodien traucē daudzās Latvijas jomās, kurās vadošos amatus turpina ieņemt ”uzticami savējie”, kuri vienkārši neprot paveikt darbu, kuru ir uzņēmušies. Latvijas prezidenta amats nav izņēmums. Tāpēc diskusijās medijos, manuprāt, būtu vairāk jārunā par to, kas īsti jādara Prezidentam un kurš no piedāvātajiem kandidātiem šos pienākumus spēj vai nespēj veikt. Pretējā gadījumā iznāk tā kā šodien, kad šim amatam tiek izraudzītas personas pēc ”pelnrušķes” principa – patīk vai nepatīk. Lai gan vajadzētu meklēt ”trešo tēva dēlu” (meitu), kas spēj uzvarēt trīs pūķus un atbrīvot zemi no posta.

  • Nevēlos tagad uzskaitīt visus Prezidenta pienākumus, taču viens ir pats galvenais – šim cilvēkam (+ viņa ģimenei) ir jābūt intelektuālim, kas spēj saprasties ar savu tautu (prot sabiedrību uzrunāt, nomierināt, iedrošināt) un spēj demonstrēt ārpasaulei Latvijas pozitīvo, spraigo, gaišo, radošo un enerģētisko auru (jābūt sociāli kompetentam, jāpārzina svešvalodas un jārealizē publisko attiecību darbs visu diennakti). Jā, šim cilvēkam ir no jauna ”jāievācas” atpakaļ Jūrmalas vasarnīcā, kur katru vakaru jāplāno sarunas ar vajadzīgajiem, ietekmīgajiem cilvēkiem Latvijas labā, nevis jāslaistās pa savām bezgaumīgajām ”Kājiņām”, tēlojot valsts naudas taupīšanu. Viņa sievai (vīram) ir jāatsakās no savas profesionālās karjeras un jākalpo valsts interesēm, tā kā to pieprasa protokols. Un tā tālāk. Vai turpināt pienākumu uzskaitīšanu? Domāju, ka nav vajadzības to darīt. Jūs saprotat ko es ar to domāju – Valsts prezidenta darbs ir ļoti smags, grūts un atbildīgs. Andris Bērziņš šo darbu nedarīja atbildīgi, jeb precīzāk sakot – piekārtoja amata pienākumus savam slinkumam = bezatbildībai, t.i., ”strādāja” tikai to ko gribēja un nevis ko ko vajadzēja darīt.

Būtu vajadzīgs gudrs cilvēks. 🙂 Diemžēl Latvijas mediji (pēc neatkarības atjaunošanas) ”gudro cilvēku” statusa intensīvi (jau 25 gadus) bīda tikai un vienīgi mācītājus. Izskatās, ka mūsu universitātēs un zinātniskajos centros nav intelektuāļu un verbāli apdāvinātu cilvēku, kas spētu un varētu dot garīgu pienesumu publiskajā telpā. Protams, ka viņi ir. Taču tā šoreiz ir mediju problēma, jo audimata vārdā viņiem ir vajadzīgi ”dežūrrunātāji” : politologi, sociologi, seksologi un dejotāji ar zvaigzni. Visu laiku vieni un tie paši. Latvijas intelektuālās kapacitātes demonstrēšanai presei, radio un TV neatliek laika. Iznāk, ka citām tautām ir viedi filozofi, gudri humanitāro zinātņu profesori, asprātīgi mākslinieki un paradoksu analītiķi, bet mums nav. ”Ja neesi TV, tad tu neesi vispār”, – saka profesora Pjērs Burdjē un, spriežot no Latvijas ekrāniem, tas ir tieši mūsu gadījums. Tā kā nevainosim Prezidenta kandidātu deficītā tikai saeimas partijas. Paraudzīsimies nosodoši un kritiski uz medijiem arī.

  • Skaidrs ir viens, ka atbildīgs un atbilstošs cilvēks uz šo ”skaistuma konkursu” nepieteiksies. Tikai avantūrists. Tieši tāpat kā uz citiem augstajiem valsts amatiem, kuriem izsludina konkursus. Man šķiet, ka šī amata pretendentam būtu jābūt ar pieredzi dzīvošanā (praksē) ārzemēs. Latvijas prezidents šodien nevar veikt savus pienākumus Rīgas pilī, ja viņam/viņai nav izpratnes par rietumu demokrātiju. Krievu valodu šāds cilvēks var arī nemācēt, jo tā nav starptautiskas saziņas valoda un tiek pieprasīta ārzemēs (ārpus Krievijas) tikai pie mums LV darba tirgū 🙂 Nekur citur. Vairas Vīķes Freibergas pieredze to pierāda – viņa pārzināja vairākas svešvalodas, izņemot krievu. A.Bērziņa ”ņemšanās” pa post-PSRS zonu vairāk atgādināja nostalģiskas atmiņas nevis pārdomātu valsts stratēģiju. Latvija nav un nekad nebūs ”Krievijas tilts uz Rietumiem”. Tāpēc nekādā ziņā nevajadzētu turpināt iesākto ”kolhozu priekšsēdētāju” izraudzīšanas praksi, kuru piekopj ”superventspilnieks” ar savu ”zemnieksvītu”. Diemžēl, vēl kādu laiciņu viņi terorizēs mūs ar savām mehāniskajām vārnām un piepūšamajiem politiskajiem drakoniem, kas stiprā vējā klaigā megafonos.

Ko tad mēs paši īsti gribam?

Mēs vēlamies prezidentu ”kuru ieraugot TV ekrānos aiz kauna nav jālien zem gultas” (studente, Ilva).

”Tādu, kas prot runāt ar tautu” (studente Zane)

”Tādu, kas nav muļķis un blēdis” (students Aivars)

Tik vien mums vajag. Vai tas ir daudz?

Olimpiskās spēles vai cilvēktiesības? Cik lietderīgi ir atbalstīt Soču olimpiādi?

2014. gada 22. janvārī speciāli TVNet.

Olympic Shames

Mūsu ģimenē olimpiskās spēles līdz šim vienmēr bijušas svētuma statusā. Ieredzētas, ievērotas un atbalstītas. Mantots, gaisīgs zaļa zīda lakatiņš ar Melburnas olimpisko spēļu emblēmu joprojām rotā manu «dārgumu» kārbiņas saturu un signalizē par to, ka «ātrāk, augstāk un tālāk» ir kaut kas vairāk par konkrētu maču rezultātu vai fiziskās spriedzes apokalipsi.

Sports piešķir dzīvei maksimālisma jēgu, cīņas trauksmes skaidrību un uzsver mērķtiecības dramatisma patiesīgumu.

Sports ir avots, kas veldzē ne tikai miesu, bet arī garu un ar savu emocionālo pacēlumu reizēm izkonkurē pat mākslu.

Līdz šim olimpiskās spēles mums vienmēr bijuši svētki. Tām vienmēr sekots pie zilajiem ekrāniem, par tām regulāri lasīts medijos, sekojot līdzi mūsu sportistu panākumiem arēnās, stadionos, baseinos un trasēs.

Taču tagad izskatās, ka turpmāk būs citādi.

Pekinas un Soču problēmas

Jau Pekinas olimpisko spēļu laikā tika sāktas starptautiskas diskusijas par to, vai ir lietderīgi atļaut rīkot olimpiskās spēles vienas partijas diktatūras valstīs, kurās netiek ievērotas cilvēktiesības. Tātad tur, kur olimpiskā lāpa palīdz valdošajai kliķei pozitivizēt savu publisko tēlu. Taču SOK šos aicinājumus līdz šim nav ņēmusi vērā. Tagad, kad kārta pienākusi kārtējai diktatūras valstij – Putina Krievijai, diskusijas par šo tēmu atsākušās no jauna. Eiroparlamenta poļu deputāta Mareka Migaļska rudenī sāktā kampaņa pret Soču olimpiskajām spēlēm ar nosaukumu Olympic Shames ir nesusi augļus.

Virkne vadošo Eiropas valstu vadītāju piekrīt šīs kampaņas nostādnēm, ka Krievijā rupji tiek pārkāptas cilvēktiesības un ka Putins šīs spēles izmanto savas ideoloģijas un politiskas propagandas nolūkos. Tāpēc viņi boikotē Soču olimpiskās spēles, norādot, ka cilvēka tiesības ir augstāka vērtība par diplomātiskā izdevīguma manevriem.

Cilvēktiesību jomā (līdz ar Vladimira Putina stāšanos valsts prezidenta amatā) Krievijā tika ieviesta virkne likumu, kas ierobežoja izteikšanās, organizēšanās brīvību. Tāpat arī skandalozais likums, kas aizliedz publiski diskutēt par homoseksualitāti; reliģiski un privāti aizskārumi, «valsts nodevības» kriminalizēšana un cenzūras ieviešana internetā.

Tāpēc var gadīties, ka šogad mēs televizorus 2014. gada ziemas olimpisko spēļu laikā vairs neieslēgsim un sportistu sasniegumiem nesekosim.

Putina Krievijas politika ir aptumšojusi mūsu prieku lūkoties olimpiskajā lāpā.

Kāpēc vajadzētu boikotēt Soču olimpiādi

Ikviena mūsu planētas iedzīvotāja tiesībās uz brīvību un līdztiesību ikdienā, sadzīvē, darbā un atpūtā ir norma. Tie varas veidojumi, kas šo normu pārkāpj jeb piešķir vienai cilvēku kategorijai lielākas priekšrocības nekā citām, sadala iedzīvotājus priviliģētās un nepriviliģētās grupās, apzināti ekspluatē maznodrošinātos vai uztiepj sabiedrībai savas ētiskās, morālās normas (reliģisko morāli ieskaitot), ir tirāni un diktatori. Viens no tiem ir arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Tagad, kad līdz Soču olimpiskajām spēlēm Krievijā atlikušas vairs tikai dažas nedēļas, cilvēktiesību situācija tur sakaitēta līdz baltkvēlei.

Rietumu, demokrātisko valstu mediji jau mēnešiem ziņo par nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem olimpisko arēnu, infrastruktūras būvniecībā, kur tiek izmantots mazapmaksāts migrantu darba spēks. Vietējo mediju atmaskojumi tiek pakļauti cenzūrai. Turpinās homoseksuālu personu vajāšana, slēpjoties aiz populistiskiem apgalvojumiem, ka «tā faktiski» esot sekošana likuma normām, «kas aizliedz homoseksualitātes un pedofilijas propagandu, kas adresēta bērniem (jaunākie V.Putina komentāri/The Guardian). Pagaidām man nav gadījies sastapt valsti, kurā kāds atļautos pierunāt bērnus pakļauties pedofilijai vai aģitētu mazuļus pievērsties noteiktai seksuālai orientācijai. Tieši pretēji – vairums demokrātiju uzsver nepieciešamību runāt ar bērniem atklāti par šiem jautājumiem, lai bērni (kas vienmēr ir atkarīgā situācijā pret pieaugušajiem) prastu visos sev nepatīkamajos dzīves brīžos pateikt pieaugušajam «nē, es to nedarīšu», «nevēlos». Tāpēc absurds šķiet Krievijas prezidenta Vladimira Putina jaunākais uzmundrinājums ārzemju sportistiem, ka viņi varot uzdrošināties justies droši Sočos. Uz ielas viņus Krievijā neaizturēšot un nearestēšot. Krievijas prezidenta ironiskā piebilde «tikai, lūdzu, atstājiet mierā mūsu bērnus» atgādina vairāk ņirgāšanos, nevis respektu. Vienkārši tāpēc, ka Krievijā patiešām aiztur un arestē gejus un lezbietes nevis tāpēc, ka viņi neliktu mierā mazus bērnus vai aģitētu par homoseksuālismu, bet gan tāpēc, ka viņi ir tādi, kādi ir (bez saistības ar bērniem vai propagandu). Putina Krievijā homoseksuālu personu tiesības šobrīd ir atgriezušās PSRS līmenī, kad šāda orientācija bija aizliegta ar likumu. Pēc organizāciju International Lesbian, Gay, Bisexual, Trans and Intersex Association’s 2013 gada datiem, Krievija ierindojas 49. vietā šo personu tiesību atzīšanā (8 Rainbow Europe, ILGA Europe rapport 2013). Pēc 2013. gada janvāra likuma pieņemšanas strauji pieaugusi varmācība un fiziska izrēķināšanās ar homoseksuāli orientētiem cilvēkiem Krievijas publiskajā telpā («Russia’s anti-gay ‘propaganda law’ assault on freedom of expression», Amnesty 2013.01.25, «Russia: Reject Discriminatory Bill», Human Rights Watch 2013.06.24, «Reason for Action», Russian LGBT Network 2013).

PSRS laika domāšana Krievijā pašlaik tiek piemērota arī mediju uzraudzības sfērā. Cenzūra pastāv un to kontrolē Kremlis. Starp citu, gadu mijā tika slēgta preses aģentūra «RIA Novosti». To aizstāja ar «jaunu», ieceļot par šefu divdomīgo TV personību Dimitriju Kiseļovu, kurš, starp citu, ir «slavens» ar saviem homofobiskajiem izteicieniem («Russian news agency RIA Novosti closed down», BBC 2013.12.09, «Putin dissolves state news agency, tightens grip on Russia media», Reuters 2013.12.09).

Likumsakarīgi, ka Soču OS sagatavošanas laikā tika būtiski ierobežots arī žurnālistu darbs. Pret diviem žurnālistiem un viena laikraksta redaktoru vietējā vara sāka kriminālprocesu. Vajāšanai tika pakļautas arī divas nevalstiskās organizācijas, kas Sočos uzdrošinājās aizstāvēt vietējās rokošo žurnālistu grupas. Human Rights Watchs piedāvā garu sarakstu, kurā uzskaitīti gandrīz visi pārkāpumi, kurus politiskā vara Krievijā veikusi pret vides aktīvistiem, žurnālistiem, nevalstiskajām organizācijām, kas mēģinājušas atspoguļot reālo situāciju Sočos OS sagatavošanas laikā (Russia: Silencing Activists, Journalists ahead of Sochi Games, Human Rights Watch, 2013.08.07).

Piemēram, pašlaik dažādu valstu cilvēktiesību organizācijas cīnās par to, lai krievu vides aktīvistam Jevgeņijam Vitiško piespriestais nosacītais sods netiktu pārvērsts ieslodzījumā cietumā. Jevgeņijs centās pievērst mediju uzmanību sekām, kuras olimpisko spēļu būvniecība Sočos izraisīja apkārtējā vidē. Normālā, demokrātiskā valstī šāds vides aktīvistu protests būtu parasta lieta un nekādas represijas neizraisītu. Turpretī Krievijā, tieši tāpat kā Ķīnā, tamlīdzīga «demokrātisma» izpausmes tiek apspiestas ar varu.

Olimpiskās kustības ēnas puse

Nesen Swedwach publicēja informāciju par olimpiskās kustības un tās sponsoru attieksmi pret cilvēktiesībām. Pētījuma rezultāts paver nepievilcīgu ainu. Neviena no iesaistītajām organizācijām neuzņemas atbildību par to, ka olimpiskās spēles rezultātā varētu atstāt arī negatīvas sekas cilvēktiesību jomā Krievijā.

Izrādās, ka olimpiskajai kustībai nav cilvēktiesības garantējošu noteikumu. The Olympic Charter gan deklarē, ka šīs kustības fundamentālais mērķis ir miers, attīstība, līdztiesība un cīņa pret diskrimināciju. Taču hartā nav nevienas norādes uz ANO Cilvēktiesību konvenciju. Nekas nav teikts par to, ka olimpisko spēļu dalībniekiem, līdzstrādniekiem un darbiniekiem ir jārespektē izteikšanās brīvība, visu iesaistīto līdzstrādnieku darba un sadzīves tiesības.

Olimpiskā kustība sastāv no dažādām organizācijām, kurām ir atšķirīgi uzdevumi. To vada Starptautiskā Olimpiskā komiteja, taču tajā ietilpst arī nacionālās OK un starptautiskās sporta federācijas.

Olimpiskā harta ir kā statūti. To ievada septiņi olimpiskie principi, kas definē kustības mērķi: «veicināt cilvēces harmonisku attīstību», attīstot miermīlīgas sabiedrības veidošanu, kurā tiek saglabātas humānas vērtības, neakceptējot nekādu vajāšanu reliģiskās pārliecības, dzimuma vai politiskās pārliecības atšķirību dēļ. Visumā harta uzrakstīta pozitīvā toņkārtā, taču tajā patiešām trūkst uzsvara uz cilvēktiesību nodrošinājuma fundamentālajām vērtībām un garantijām.

Olimpiskā kustība sastāv no 200 nacionālajām OK. Latvija ir viena no tām. Harta nosaka, ka nacionālā OK izraugās sportistus olimpiskajām spēlēm. Var piedāvāt OS pilsētas, taču nevar izraudzīties locekļus SOK, bet var tās dalībniekus ietekmēt (The Olympic Charter, Chapter 4 Rule 7). Tas nozīmē, ka mēs varam (ja gribam) pieprasīt, lai The Olympic Charter tiek papildināts ar cilvēktiesību nodrošināšanas garantijām, atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību deklarācijas noteikumiem. Rezultātā organizētājs būs spiests ievērot cilvēktiesības ne tikai sportistiem, bet arī visiem tiem tūkstošiem «čaklo skudru», kas palīdz sagatavot šo lielisko pasākumu – olimpiskās spēles. Mēs varam pieprasīt, lai SOK kļūst par UN Global Compact dalībnieci un sāk ievērot tās cilvēktiesību ievērošanas noteikumus. Mēs varam aicināt lielos sporta sponsorus respektēt cilvēktiesību ievērošanu olimpisko spēļu finansēšanā un nefinansēt spēles, kas ignorē šo svarīgo jautājumu.

Starp citu, līdz šim pēc olimpisko spēļu beigām nekad nav analizētas sekas, kādas olimpisko spēļu organizēšana ir atstājusi uz rīkotājvalsts iedzīvotāju cilvēktiesībām un vai tās spēļu rīkošanas laikā ir vai nav ierobežotas.

Vācijas prezidents nebrauks uz Sočiem, bet Latvijas – brauks

Vācijas prezidents Joahims Gauhs būs viens no daudzajiem Soču olimpisko spēļu boikotētājiem. Kā norādīja Der Spiegel, viņš nebrauks uz Sočiem tādēļ, ka Krievijā tiek būtiski ierobežotas cilvēktiesības un izteikšanās brīvība. Gauham ir privātas atmiņas par šiem procesiem kopš PSRS laikiem. Viņš ir audzis PSRS satelītvalstī VDR un labi zina, kādas ir politiskās diktatūras sekas tuvplānā un kādu iespaidu tās atstāj uz parastajiem ļaudīm viņu ikdienā. 11 gadu vecumā tika arestēts viņa tēvs – kuģa kapteinis, kurš pazuda uz vairākiem gadiem Gulaga arhipelāgā. Tikai vēlāk ģimene uzzināja, ka tēvs nonācis Gulagā «spiegošanas un pretpadomju aktivitāšu» dēļ. Brīdī, kad krita Berlīnes mūris, Rostokas mācītājs Joahims Gauhs pirmais sāka būvēt barikādes un kļuva par aktīvu demokrātijas atbalstītāju Vācijā. Tagad viņš ir jau Vācijas prezidents un uz Sočiem nebrauks Putina represiju dēļ. Turpretī mūsējais prezidents, PSKP nomenklatūras pārtikušais viceministrs Andris Bērziņš uz Sočiem brauks. Viņam līdzi dosies virkne Putina apdziedātāju ar latviešu rokgrupu «Prāta vētra» avangardā.

Ja Kauperam varētu piedot viņa «prāta vētru» Maskavas virzienā, nezināšanu par to, kas ir Putins un cik neglīti ir pelnīt naudu uz svešas tautas pazemojumu rēķina (pielienot diktatoram, panākt izdevīgākus noteikumus «Prāta vētras» koncertiem Krievijā), tad Andrim Bērziņam it kā vajadzētu saprast, ka pielīšanas akcija lielvarai Sočos nav «nodedzināto sveču vērta». Taču viens ir skaidrs – morāle mūsu varas un popmūzikas gaiteņos joprojām ir svešvārds.

«Pussy Riot» pieprasa boikotēt Sočus

Nesenais Mihaila Hodorkovska un «Pussy Riot» atbrīvošanas akts Kremlī ir cieši saistīts ar Putina satraukumu par to, ka pārāk daudzas ārvalstu ietekmīgās personas atsakās doties uz viņa PR pasākumu – Soču olimpiskajām spēlēm. Kā ārpolitisks publisko attiecību gājiens tika radītas šīs amnestijas (it kā «paklanīšanās savai konstitūcijai»), taču reāli tas bija krīzes komunikācijas panikas solis. «Pussy Riot» pērnā gada nogalē bija vispopulārākais krievu jēdziens ārzemēs un turklāt šis «jēdziens» tobrīd vēl sēdēja cietumā. Tagad, kad abas leģendārās grupas dalībnieces beidzot ir brīvībā un preses konferencēs paziņo, ka grupa «Pussy Riot» vecajā veidolā vairs neeksistēs, spriedze nav mazinājusies. Tā vietā viņas plāno turpināt savu darbošanos ar nosaukumu «Zona Prava» (Tiesību zona), ziedojot visu savu spēku un ietekmi cīņai par ieslodzīto tiesībām Krievijas cietumos.

«Pussy Riot» + «Zona Prava» aicina mūs visus Soču pasākumu boikotēt.

«Kā Krievijas pilsones mēs boikotēsim šīs olimpiskās spēles. Aicināsim arī visus Krievijas pilsoņus, kas nav apmierināti ar pašreizējo Krievijas politiku, un citu valstu un ārzemju uzņēmumus pārstāvjus boikotēt šo pasākumu,» deklarēja Nadežda Tolokonņikova preses konferencē (Metro, 10.01.2014).

Kā rīkosimies mēs kā Latvijas pilsoņi?

Vai boikotēsim Soču šovu, vai tomēr padosimies un uzskatīsim, ka esam pārāk nenozīmīgi, lai ietekmētu procesus?

Kā būs?

Kremļaloģija Latvijas politikā

2013. gada 22. decembrī speciāli TVNET

491006_506x285

«Kremļa-loģiju»* enciklopēdisti skaidro kā mākslu, kas pieprasa uzminēt un nojaust, kāda politika tiek veidota hermētiski izolētos varas gaiteņos. Tas nozīmē, ka secinājumi par varas «kustībām» jāizdara uz sekla un niecīga faktu izejmateriālu pamata, uzminot, kas notiek aiz informatīvi bloķētām durvīm Kremlī, Maskavā (Padomju Savienībā), PSRS politiskās elites spicē.

Kas ir kremļaloģija

PSRS totalitārās valsts laikā normālas politiskās analīzes vietā izveidojās «vesela zinātne»= kremļaloģija jeb skarbi nopietna «versiju minēšana», kuru lika lietā politiskie analītiķi un parastie pilsoņi, lai saprastu, kas īsti notiek Kremļa iekšienē.

Tagad, pēc PSRS sabrukuma, kremļaloģiju turpina izmantot, lai saprastu Krievijas politisko vadītāju politiskās akcijas, lēmumus un pārgrupēšanos pie varas stūres. Tāpēc, ka arī Krievijas Kremlī pie varas joprojām ir PSRS laika politiķi, kas turpina «kārtot lietas» pēc vecās, pārbaudītās PSRS shēmas – aiz slēgtām durvīm, bez publiskas apspriešanās vai lēmumu sinhronizācijas ar sabiedrību. Suns spalvu met, bet netikumu – saglabā.

Kremļaloģiju mēs šodien varam novērot arī citās informatīvi slēgtajās, diktatūras valstīs, kur ir pieņemts «visas politiskās rebes kārtot» aiz slēgtām durvīm zem publiskas izkārtnes – «bez komentāriem».

Kremļaloģijas kārts

Šobrīd ir iestājies kremļaloģijas laiks arī pie mums Latvijā. Pēc Valda Dombrovska atkāpšanās mūsu prezidents Andris Bērziņš no jauna ir aktīvi pievērsies kremļaloģijas praksei, novedot politiskā diskursa atklātības līmeni līdz nullei. Durvis aizcirtušās un aiz tām notiek politiska vaikstīšanās.

Tas notiek pēc samērā konsekventiem, 20 gadus ilgiem mūsu varas elites centieniem atbrīvoties no postsovjetisma pagātnes politiskajā komunikācijā ar sabiedrību. Demokrātiskā valstī premjera izvēles process mēdz norisināties pārsvarā caurspīdīgi un prognozējami. Turpretī valstīs ar zemu demokratizācijas līmeni varam novērot pretēju tendenci. Proti – varas norobežošanos no sabiedrības.

Tad publikai nekas cits neatliek kā uzminēt kas notiek varas gaiteņos. Tieši tāpat kā to savulaik varēja novērot PSRS brīdī kad pēkšņa viena KP politbiroja locekļa portretu parādīšanās PSRS veikalos liecināja par jaunu līderu izvirzīšanos Kremļa «olimpā». To pašu varēja «noprast», ja pirmā maija parādes laikā Ļeņina mauzoleja tribīnē Sarkanajā laukumā politbiroja večuki bija sakārtojušies jaunā secībā. Tas nozīmēja, ka PSRS politiskajā «krējumā» notikušas neatgriezeniskas mutācijas.

Piemēram, Ķīnā kremļaloģija ir izplatīta joprojām. Tā kļuva par noteicošo ideoloģiju Mao «kultūras revolūcijas» laikā. Brīdī, kad no visiem grāmatu veikaliem Ķīnā pēkšņi tika izņemts «Mazās Sarkanās» grāmatiņas izdevums bija skaidrs, ka nežēlastībā nokļuvis kāds no izdevuma līdzstrādniekiem. Tas bija Mao «labā roka» Liņs Bjao, kurš bija uzrakstījis vadoņa «viedajai» filozofijai priekšvārdu. Drīz pēc tam Liņs Bjao bija spiests pārtraukt savu dzīvi šai saulē. Tā teikt, pazuda pēc Mao pavēles. Medijiem ar to bija skaidrs, ka notiek pārkārtošanās visaugstākajos varas ešelonos un pēc tam veikalos parādījās «Mazā Sarkanā» grāmatiņa jau ar cita politiskā favorīta priekšvārdu.

Loģiskā politika

Politikā tieši tāpat kā dzīvē eksistē loģiska un neloģiska domāšana un rīcība. Viena no šādiem loģiskiem politikas stūrakmeņiem ir etablēto, varas partiju gatavība uzticēt premjerministra pienākumu veikšanu attiecīgās partijas vadītājam. Tas liek partijām atbildīgi izvirzīt savus līderus un nepieļauj savtīgas un merkantilas manipulācijas politiskajā karjerā ar amatu katapultu. Tātad šajā – Latvijai tik kritiskajā situācijā, premjerministra pretendenti drīkstētu būt tikai un vienīgi esošo partiju vadītāji.

Šī loģika regulē un kontrolē politiķus un partijas.

Trešajai ielākajai Latvijas partijai (18,8%) Saeimā prezidents jau piedāvāja valdības veidošanu un tās vadītāja Solvita Āboltiņa no šī pienākuma atteicās. Tas nozīmē, ka Vienotībai vairs nav iespēju pretendēt uz šo amatu. Pašas Āboltiņas atrunas, ka viņai neesot pietiekoša kompetence «ekonomikas jautājumos» un ģimenes problēmas «ar bērniem» šo amatu uzņemoties, neiztur kritiku. Tas nozīmē, ka Vienotība ir izvēlējusies nepareizu, nepiemērotu cilvēku savas partijas vadīšanai, kas nespēj uzņemties elementārus politiskos pienākumus un ar «privāto egoismu» tagad aizšķērso vadošai partijai ceļu pie valdības veidošanas Latvijā. Skumji un tuvredzīgi, bet fakts.

Vienotība, pateicoties savai partijas vadītājai ir ārā no spēles.

Loģiski, ka rindā uz valdības veidotāja krēslu pašlaik stāv Nils Ušakovs – lielākās parlamenta etablētās partijas (28,3%) vadītājs. Nav svarīgi cik «siltā vietā» Nils Ušakovs Rīgā pašlaik ir iekārtojies. Politikas veselīgā loģika tagad pieprasa, lai prezidents šo amatu piedāvā tieši viņam kā Saskaņas Centra vadītājām. Solvita Āboltiņa ar savu klīrēšanos šo iespēju Ušakovam tagad ir nodrošinājusi. Paredzot, ka Ušakovs arī mēģinās klīrēties un piedāvāt savā vietā dublieri, bumba ceļo tālāk pie nākamās – otras lielākās Latvijas politiskās partijas, kas saucas «Zatlera reformu partija» (20,8%) un pēc tam pie Nacionālās apvienības, pateicoties pērno vēlēšanu rādītājiem – 13,8%. Tikai pašā saraksta apakšā ir hiperkatīvā Zaļo Zemnieku Savienība (12,1%), kuru faktiski pārvalda Ventspils ieliktenis Augusts Brigmanis. Nav grūti paredzēt, ka arī šai partijai formālais vadītājs turpinās klīrēšanās tradīciju un līdz ar to izslēgs savu partiju no valdības veidotāju štata un vienīgi šāda situācijā prezidents var sākt meklēt valdības veidotāju no ārpuspartiju zonas.

Tikai tad.

Tāpēc, ka mūsu politiskajā elitē neievēro šo ļoti vienkāršo loģiku – ja reiz uzņemies būt par partijas vadītāju, tad nāksies uzņemties arī valdības vadītāja funkcijas.

Loģiski vienkārši un nežēlīgi praktiski.

Taču var, protams, dzīt ar datoru naglu sienā vai censties iekurt ugunskuru ar centrālapkures radiatoru. Atsakoties no loģiskās loģikas visur (arī politikā) iestājas neloģisma purvs, kas paver ceļu manipulācijai, melīgiem politiskās akrobātikas trikiem un kremļaloģijai kā visideālākajai komunikācijā ar sabiedrību.

Tagad, kad Latvijas politiskajā ikdienā ir iestājies kremļoloģijas periods, pastāv bažas, ka krīze padziļināsies.

Prezidents mētājas ar dažādiem premjera amata kandidātiem, kas stāv tik pat tālu no politiskajām atbildības zonām kā cūka no astronomijas.

Lēmumu pieņēmēji tikmēr ir noslēpušies Latvijas «kremlī» un prese katru otro dienu parādās «minējumi» par nākamā premjera amata kandidāta aprisēm.

PSRS laikos rūdītais Andris Bērziņš ar lielu entuziasmu uzsācis savas «lapsu spēles», deklarējot, ka viņam vismīļākais ir bijis iepriekšējais Latvijas parlaments (tas pats, kuru tauta referenduma rezultātā nolēma novākt no politiskās skatuves). Ar šo mūsu valsts prezidents skaidri un gaiši pasaka, ka viņš nevadīs šo valsti izejot no tautas ievēlētajiem politiķiem, bet aizstās tos ar personām no malas, kas viņam pašam patīk vislabāk.

Ir izveidojusies paradoksāla situācija – mūsu prezidents nav tautas vēlēts, bet viņš anulē tautas ievēlētos politiķus. Nesekojot normālas politiskās loģikas principiem.

Kādi būs Andra Bērziņa kremļaloģijas rezultāti?

Tie būs tradicionālie – vēlētāji nākamajās vēlēšanās dos priekšroku atkal jaunām partijām. Vienkārši tāpēc, ka pašreizējās varas partijas neuzņemas savus pienākumus un neattaisno vēlētāju cerības.

Vainīgie ir arī esošo lielo varas partiju vadītāji, kas ar savu bezatbildīgo rīcību (Āboltiņai ir ērtāk vadīt partiju un cerēt uz amatiem Briselē, Ušakovam ir silti un jauki Rīgas Domē, Zatlers vairs nevēlas savu partiju vadīt un dublieris nav pārliecinošs) bruģē ceļu jauniem spēlētājiem uz Latvijas politiskās skatuves.

Uz sliekšņa jau kārpās trīs balti zirgi ar «buldozeru», «helikoptera pilotu» un «ģībēju» seglos.

Cerams, ka parādīsies arī citi politiskie grupējumi, kas būs cienīgāki un cerīgāki ar esošajām vecajām politiskajām dekorācijām, kas katru reizi parādās pārkrāsotas jaunā noformējumā. Citādi atkal nebūs par ko vēlēt!

Kā parasti.

Tāda šobrīd izskatās Latvijas politiskā ikdienā A.Bērziņa kremļaloģijas gaismā.

Patumšā gaismā.

1 – Saliktenis, sastāv no divām daļām: celma «Kremlis» un izskaņas «loģija» . To izmanto daudzās valodās: Kreml-Astrologie (vācu), Kremloloogia (igauņu), Kremlinology (angļu), Kremlinologia (spāņu).

 

Kamielis savu kupri neredz

2012. g. 11. septembrī. Speciāli TVnet.

Kupri mēdz būt tikai citiem kamieļiem. Pašam nē. Loģiski. Kurš gan sāks strīdēties ar kamieļiem un piedāvāt viņiem spoguļus. Lai viņi domā, ka kupri ir tikai citiem. Tāpat ar valstu prezidentiem un viņu bērnu pirmajām skolas dienām.

Divi prezidenti, divas valstis un divas pirmās skolas dienas

Mūsējais AB sarīkoja 3. septembra saukāšanos ar TV operatoriem pie sava dēla skolas Rīgā pirmajā skolas dienā. Joprojām viņš pauž rūgtumu par mediju iemaisīšanos viņa «ģimenes svētuma aizskārumā», jo valsts prezidenta dēla pirmā skolas diena esot ļoti privāta lieta, uz kuru medijiem nav glīti mest acis.

Vienlaicīgi savu bērnu uz skolu veda arī Igaunijas prezidents HI, un tur viss bija pavisam citādi – lepns tētis un mamma, kas priecājas par savu mazo skolnieci un neskaitāmi kameru objektīvi, kuriem neviens nenorādīja, ka bērna seju nedrīkst ne fotografēt, ne filmēt. Igauņi un pārējie, kas medijos varēja iepazīt mazo un simpātisko Kadriju – Igaunijas prezidenta meitiņu, acīmredzot nav «tik nelīdzsvaroti» kā Latvijas iedzīvotāji. Igauņu pirmais politiķis var rādīt pasaulei savu brašo skolnieci, kas žonglē uz galvas ābeci. Mūsējais ne. Simboliski? Protams!

Divas līdzīgas kaimiņvalstis, divi skolēni – prezidentu bērni un divi ļoti atšķirīgi prezidenti.

Igauņu medijiem nav ienācis prātā uzskatīt, ka, sekojot valsts prezidenta meitas pirmajai skolas dienai, žurnālisti «paši rīkojās ļoti bezatbildīgi» (IR, 6. sept. 2012). Tur kameras fiksē arī valsts pirmo lēdiju jeb mammu, kas fotografē savas meitas skolas startu. Normāli? Protams. Pie mums prezidenta bērnu izrauj no melna automobiļa, bez ziediem rokās ievelk skolā, pa ceļam izšņācot pāris rupjību mediju virzienā. Mammas nav. Neviens nefotografē tā, kā tas bijis katram no mums bērnībā šajā dienā. Kaut kas nav kārtībā Rīgas pils paraugģimenē? Protams, nav kārtībā, ja mūs visus piespieda to pamanīt. Taču tā ir «viņu» un bulvāru preses darīšana. Atstāsim to viņiem.

Jā, kamielis patiešām savu kupri neredz. Mūsējais noteikti ne.

Kā īsti ir ar «prezidentiem», vertikālo varas hierarhiju un «kungiem», kas jūtas (vēlas justies) esam augstāk par mums visiem pārējiem?

Mēdz teikt, ka panākumus politikā un karjerā nosakot trīs galvenie faktori – nespēja kritiski novērtēt sevi, pašapziņa un nevaldāma godkārība. Pēc tam panākumi esot garantēti.

Kā īsti ir ar to «varas, naudas un lepnības pārbaudi», kas jāiztur ikvienam? Vai savā būtībā visi esam «vienādi urlas» un atšķiramies vienīgi ar kinderštūbes un/vai universitātes pieslīpēto virsmas patinu? Visi esam ar izpuvušu serdi, tikai no ārpuses izskatāmies labāk vai sliktāk lakoti?

Cietumnieku leksika kā verbālais hamburgers?

Tātad – Latvijas prezidentam stresā paspruka ķurķa žargons: «Čaļi, pa galvu vajag! Ilgi neesat sisti!» un viss. Iekšā bija un iznāca ārā. Kā norādīja kāds Twitter lietotājs: «Viņš vienkārši bija godīgs un atklāti pateica to, ko mēs visi būtu pateikuši.» Aha, visi esam «tādi». Šāda versija mums tiek piedāvāta.

Turpinot šo «vircas peļķes rukša» līniju, kad visus novelku uz leju līdz savam standartam, var iet vēl tālāk un devalvēt visas pastāvošās vērtības līdz pērkamībai un samazgu spaiņa līmenim. Mīlestības vietā noliekot varmācību, godprātības vietā blēdību un taisnības vietā – melus. Vara šādu iespēju piedāvā.

Jā, noskatoties leģendāro TV3 sižetu, mani pirmkārt pārsteidza varasvīra dusmu izvirduma saturs. Tas sastāvēja no cietumnieka žargona un fiziskas izrēķināšanās draudiem svešam cilvēkam, apliecinot, ka Latvijas prezidenta iekšējā inteliģence nav augstajam amatam atbilstošā līmeni. Stresa situācijā viņš izmantoja nevis intelektu (smadzenes), bet gan draudēja fiziski sodīt cilvēku, kas viņam (kā varas personai) nepatīk.

Kāpēc es pievēršos šai tēmai? Tāpēc, ka ekstrēmā 3. septembra situācija «pie skolas» spoži izgaismoja nozīmīgu postkomunistiskās Latvijas sabiedrība problēmu – pie varas mūsu valstī joprojām nokļūst cilvēki, kas neizprot demokrātiskas valsts funkcionēšanas principus un vālē tālāk veco, ierasto PSRS laika vadības «varas stilu» (rupji, ar varu, no augšas, ciniski, nevienu «neņemot galvā» un akli klausot savam lokālajam vadonim). Šī problēma ir nopietna un dziļa un būtiski traucē mūsu valsts attīstību.

Formāli tiek uzskatīts, ka dzīvojam Eiropā, taču reāli «taisām politiku» un bīdām cilvēkus kā PSRS laikos (obligātie dāču tusiņi pirtīs, partiju krāsu treniņtērpos) vienkārši nomainot Maskavas koridoru loģiku ar Briseles gaiteņiem un bīdot visaugstākajos amatos tos, kas strādājuši par mežsargiem uz kuģa. Brīdī, kad pietrūkst prāta, tiek likta lietā dūre. Fizisko varu bieži mēdz «attaisnot», ka tā esot bioloģiski noteikta: lielais aprij mazo, jaunais – veco utt. Tā atšķiras no visiem pārējiem varas veidiem ar savu brutalitāti un netaisnīgo subjektivitāti, un tieši tāpēc uz fizisko varu nav pieņemts nedz atsaukties, nedz to izmantot, ja sabiedrība sevi uzskata par civilizētu un taisnīgu.

Tāpēc vienas sabiedrības daļas sajūsma par «krietno veci, kas ielika pa tauri», «kas iedunkā mājās arī sievu» mulsina un liek saprast, ka atpakaļ laikā esam iesprūduši visi kopā, jo mūsu sabiedrībā dzīvo cilvēki, kuriem dūrē joprojām ir spēks. Šī invaliditāte nepiemīt tikai varas ešelonam. «Dūres bajāriem» ir fani, kas savu kupri neredz.

Taču pie viena jākonstatē, ka sapuvusī garīgā serde un ķurķa leksikas hamburgers ir tikai viņu, nevis visu mūsu Latvijas iedzīvotāju būtība. Tas ir izņēmums, kas apstiprina likumu par PSRS laika mantojuma sekām mūsu Latvijas garīgumā. Šīs sekas grauž kā oļi apavos. Ir grūti iet tālāk.

Varas pārbaude

Vara eksistē visos līmeņos. Sāksim ar sociālo varu, kas sastāv no fiziskas varmācības un informācijas varas. Viena piespiež mūs fiziski pakļauties, otra ierobežo informācijas pieejamību, un mēs iegūstam izkropļotu izpratni par to, «kas notiek». Abas varas formas vairāk vai mazāk tiek lietotas gan sabiedrībā (visos stāvos), gan ģimenē, un pirmā parasti vēlas izslēgt otro.

Piemēram: neatkarīgā ēģiptiešu avīze «al-Dostour» 21. jūnijā publicēja satraucošu rakstu par skandalozu tēmu: Musulmaņu brālības ieplānoto bruņoto akciju, kas bija iecerēta kā ierocis pret civilajiem iedzīvotajiem «jasmīnu revolūcijas» uzplūdu laikā. Izrādās, ka toreiz pastāvēja arī «plāns B», kura laikā bija paredzēts sākt apšaudi Kairas centrālajā laukumā ar snaiperu palīdzību, vienlaikus nodrošinot beduīnu armijas uzbrukumus armijas daļām Sinajas tuksnesī. Šo akciju mērķis bija «radīt paniku un haosu valstī» un pēc tam pārņemt politisko varu. Raksts izraisīja šoku sabiedrībā, jo tikko bija legāli ievēlēts jauns valsts prezidents (gāztā Mubaraka vietā) un sabiedrība cerēja uz pozitīvām pārmaiņām visos līmeņos. Taču ēģiptiešu jaunā vara rīkojās «pa vecam» ar fizisku spēku (tāpat PSRS vai trešā reiha laikos) – arestējot avīzes galveno redaktoru un izņemot no apgrozības visu laikraksta metienu.

Galvenajam redaktoram Islamam Afifi tagad būs jāstājas tiesas priekšā par to, ka ar savu rakstu viņš «ir pazemojis jauno Ēģiptes prezidentu Muhamadu Mursī», paužot «neglītus faktus par prezidentu».

Jūtat līdzības?

Cilvēki ieņem amatus un uzreiz jūtas pārvērtušies par «svētiem un neaizskaramiem». Ja sēdi tronī, tad varas augstumi tevi pasargās no noteikumiem, kas parastam reņģēdājam jāievēro savā sūrajā ikdienā. Piemēram – radaru kastes «Jaunā viļņa» laikā esot bijušas izslēgtas uz platākā Latvijas lielceļa, kuru jau padomju laikā tautā sauca par «20 minūtes pa Amerikas Savienotajām Valstīm». Tobrīd tur bija sapulcējušies «varas veči», un viņiem likumi (izrādās!) arī pie mums nav rakstīti. Mediji par to ziņo, bet reakcijas nav, jo Rīgas domnieki (tieši tāpat jaunais Ēģiptes valdnieks) izmanto vecās totalitārās varas metodes: izliekas nedzirdam to, ko nevēlas dzirdēt. Kāpēc neatbilstošas amatpersonas pie mums paliek un turpina sēdēt savos amatos un var atļauties nedzirdēt mediju kritiku? Vai mūsu žurnālisti neizsakās pietiekami skaļi? Vai tauta nedzird mediju kritiskos ziņojumus jeb masu informācijas līdzekļu areālu palēnām pārņem mediju šefi, kas būtībā ir režīmam labvēlīgi cenzori?

Satraucošākais piemērs šajā jomā ir Jelgavas novads, kuras pašvaldība vadītājs Ziedonis Caune jau vairākkārt izcēlies ar savam amatam neakceptējamu publisko rīcību un skandaloziem izteikumiem publiskajā telpā. Preses tiesībsarga iztrūkums valstī joprojām ļauj šādiem pašvaldību vadītājiem ciniski izmantot mediju jomu, ar to manipulējot savās interesēs. Tā saucamo «bezmaksas avīžu» drukāšana un izplatīšana daudzās Latvijas pašvaldībās ne tikai grauj vietējo avīžu finansiālo situāciju, bet arī būtiski ierobežo Latvijas iedzīvotāju informatīvo brīvību. Tagad noskaidrojies, ka Jelgavas pašvaldība pērk ne tikai vietu jelgavnieku smadzenēs, bet arī sāk publicēt «galma apdziedātāju» nolīgtas intervijas ar Ziedoni Cauni pat «Latvijas Avīzē». Šāda prakse nav pieļaujama no mediju ētikas viedokļa, un jābrīnās, ka Latvijas politiskajiem vadītājiem joprojām ir tik ērti un patīkami, ka valstī nav mediju tiesībsarga un nevienas citas mediju areāla uzraudzības institūcijas, kas spētu ierobežot un sodīt šo politiskā/ekonomiskā spiediena (cenzūras) patvaļu Latvijas mediju laukā.

Jā, tas nozīmē, ka mūsu valstī mediji vairs nav brīvi. Tie nefunkcionē tā, kā demokrātiskā valstī pieņemts, jo «radari» ir apzināti noņemti (varas interesēs) un Latvijas iedzīvotāju informatīvā telpa reducēta līdz reklāmas, PR ziņojuma dēļa līmenim. Prezidents sola «pa ģīmi» TV operatoram, un tas viss, lai «aizstāvētu prezidentu godu» un «nepieļautu viņu goda nopulgošanu». Pie mums tas notiek joprojām tāpat kā Ēģiptē. Informatīvās neatkarības gandrīz vairs nav.

Galvenā dzērve – Putins

Brīdī, kad fiziskā un informatīvā vara sāk izmantot institūciju starpniecību, piedzimst nākamā – politiskā vara. Tā balstās uz tradicionālajiem varas pīlāriem: vecāku, gudro, priekšnieku, ekspertu, karaļu, naudas, populāru personu, reliģisko vadītāju, patērētāju, mediju u.c. varu. Taču svarīgi, ka modernajā laikā politisko varu vairs nevar praktizēt bez «iesaistīto» jeb tā saucamo varas upuru akcepta.

Šodien varas rīcību pūlis (publika) vai nu akceptē, vai ne, piešķirot vai nepiešķirot varas solim (izpausmēm) leģitimitāti. Šeit var lieliski saskatīt tradicionālo tautas demokrātiju jeb tā saucamo reprezentatīvo demokrātiju, kuras veselības stāvokli arī pie mums Latvijā uzrauga revīzijas, pārbaudītāji un masu mediji.

Šī sensitīvā zona – sabiedrības viedokļa noskaidrošana un sinhronizēšana ar varas iniciatīvām ir nopietns demokratizācijas brieduma rādītājs. Valstīs, kurās šāda brieduma nav – vara nospļaujas uz to, ko domā sabiedrība, un «bīda tālāk» savu iedomu PR mākoņus. Viens no šādiem prezidentiem ir Krievijas cars Vladimirs Putins.

Bulvāru mediji ziņo, ka viņš tikko viesojies Jamalas pussalā, kur lidojis ar motorizētu deltaplānu. Krievijas prezidenta mērķis esot bijis līdzdalība ekoloģiskā programmā, kuras ietvaros paredzēta kādas apdraudētas dzērvju sugas saglabāšana. Tāpēc viņš uzņēmies lidot ar deltaplānu kā galvenā dzērve, lai palīdzētu savām tautietēm – krievu dzērvēm pareizi izlidot ārā no Krievijas. Jā, ko gan Prezidents nav gatavs darīt savas dzimtenes iemītnieku labā!

Skaisti? Protams. Gandrīz kā mūsu Latvijas Prezidenta AB «pirmās skolas dienas apmeklējums Anno 2012». Ģimeniski un bruņnieciski.

Kā Putinam gāja ar lidošanu? Visādi. Vēlāk izrādījās, ka bijis pretvējš, ka dzērves jau iepriekš bijušas trenētas lidot aiz deltaplāna, bet paraugdemonstrējuma laikā slikti uzvedušās. Visbeidzot noskaidrojās, ka deltaplāna galvenais politiķis nav bijis pats Putins, bet gan kāds cilvēks tādā pašā baltā tērpā, kurš sēdējis deltaplānā aiz viņa.

Kāpēc es salīdzinu Mursī pliķus medijiem ar Putina mačo trikiem un Andra Bērziņa «ģimeniskuma sargāšanas paraugdemonstrējumiem»?

Tās visas ir līdzīgas «tēla spodrināšanas» kampaņas un liecina par to, ka politiskā vara apzināti nomaina intelektuālo jeb gara spēku ar muskuļiem, jo dūres triecieniem nevajag argumentu un pretargumentu un no malas «vircas peļķes rukšiem» kulaks ir labāk saprotams nekā diskusiju un lēmumu verbālā akrobātika.

Konkrētu politisku uzvaru vietā tautai tiek piedāvāts fizisko varoņdarbu realitātes šovs vai Latvijas prezidenta galma apdziedātāju – interneta nolīgto «čatotāju» vaimanas par to, cik ļoti žurnālisti traucē Andrim Bērziņam dzīvot, vadīt valsti un valdīt savā ģimenē. Ne mirkli nepieskaroties faktam, ka TV3 operators pirms gada jau nofilmēja savādas nākamā prezidenta sarunas ar politiskajiem un ekonomiskajiem atbalstītājiem izšķirošā Saeimas balsojuma laikā. Toreiz radās aizdomas, ka mūsu parlamentārieši nav bijuši īsti godīgi, iebalsojot mums pašreizējo prezidentu. Taču arī šis skandāls tika apklusināts, un tāpēc ir aizdomas, ka mūsu prezidenta šņākšana ir konkrētas dusmas par kameras objektīva lielisko iespēju atmaskot Putina, Mursī, AB un citu «alfa tēviņu» trikus. Tātad – cenzūra.

Brīdī, kad Ziedonis Caune un viņam līdzīgie 100% nopirks visus mūsu medijus un noslīcinās publicistiku, reālas satura substances žurnālistikā vairs nebūs. Līdz ar to nebūs arī informatīvās brīvības un mūsu priekšā nosēdīsies kaila informatīva varmācība.

– Čaļi, pa galvu vajag! Ilgi neesat sisti!»

Vai tas arī bija ģimeniski un bruņnieciski? Mačo patriotiski un nesavtīgi? Atklāti, patiesi un godīgi?

Šķiet, ka nē.

Taču pēdas mūsu publiskajā domā paliek un sabiedrības vairums nepiekrīt sava viedokļa sinhronizācijai ar šo prezidenta toņkārtu. Tas nav maz, jo nozīmē, ka esam pa ceļam uz sabiedrības demokratizācijas briedumu. Publiskais viedoklis pamazām kļūst par spēku, ar kuru nāksies rēķināties arī politiķiem ar salīdzinoši maz smadzeņu rievām galvā.

Pagaidām Latvijas politiskā karavāna iet tālāk un savu kupri joprojām neredz (jo Rīgas Spoguļu fabrika jau sen ir slēgta) un vairāk spoguļu valstī nav.

Augstos amatos daži mēģina turpināt spēlēt spēcīgas personības (maratonskrējieni gandrīz līdz nāvei, lidošana ar helikopteru u.c.), pierādot, ka no varas iedomu ilūzijām līdz barbarismam ir tikai viens solis. Izdzīvojušie oligarhi nikni grib turpināt raustīt politisko leļļu locītavas Saeimā, bet laiks iet uz priekšu.

Sitiens nav labs arguments, bet laba liecība par sitēja dvēseles stāvokli, jo, kā norāda James Joyce, problēmas, kuras kāds cenšas atrisināt ar varu, nekad netiek atrisinātas.

Intervija TVNet par A. Bērziņa uzbrukumu žurnālistiem. TVNet, 5. septembrī.  Mediju eksperte: ar savu rupjību prezidents traumējis tautu

http://sandraveinberga.lv/2011/06/03/ko-isti-nofilmeja-tv3-oligarhu-partija-jau-draud-medijiem/

http://sandraveinberga.lv/2011/06/02/saeimai-izdevas-mums-iesmeret-prezidentu-cepuri-nost-oligarhu-prieksa-1-0-vinu-laba/

http://sandraveinberga.lv/2011/07/06/prezidenta-kazas-nav-privata-lieta-kapec-berzinam-vajadzetu-pasam-atkapties-no-jauna-amata/