Dievnamu būvēšana kā blēžu indulgence arī Sīrijā

Pieņēmums, ka politika ir un drīkst būt netīra nodarbošanās ir tas pats kas pārliecība, ka naudu var nopelnīt tikai zogot. Tā kā to lamājoties (braucot ar muti kā ar mēslu vāģiem) tikko demonstrēja mūsu reptiļu līmeņa oligarhi savās nesen publicētājās “sarunās”. Zaglim vienmēr liekas, ka zog visi, tikai viņš viens pats iekrīt un tas nav godīgi. Blēdim šķiet, ka citi arī blēdas un melis redz pasauli piekrāmētu ar meliem pilnu no augšas līdz apakšai. Tās nozīmē, ka klibai vārnai visa pasaule pārvietosies uz priekšu tikai un vienīgi klibojot un savu nelaimi tā visiem spēkiem centīsies pielīmēt arī pārējiem. Tā ir vieglāk un ērtāk. Pasaules piemērošana saviem trūkumiem ļauj justies labākiem. 

Padomju Savienība masveidā producēja mītu par to, ka nelietība un negodīgums ir tieši tik pat plaši un normāli izplatītas parādības kā regulārie nokrišķi Jāņu naktī. Putins ir  klasisks šīs ideoloģijas izpaudums (līdzīgi pašmāju ķirzakcilvēkiem, kas atkal iekortelējušies pašvaldību vadībā) un viņa aktuālā Sīrijas politika no jauna to apliecina.

Ja esi ko savārījis, tad tēlo apkātnei sevi kā ticīgu cilvēku. Tā kā to dara, piemēram, mūsu pašu Šlesers, Ameriks vai Ušakovs. Ticīgie mēdz būt naivi lētticīgi un pieņems pat blēžu blēžus. Kur nu vēl dievnamu būvēšana. Šāds projekts kārtīgam blēdim ir labāks PR par jebkuru bērnu rotaļlaukumu armijas stadiona vietā. Putins arī sāk piekopt šo taktiku sabombardētās sīriešu sabiedrības priekšā. Pārāk daudz tur sastrādādāts asiņaina posta, lai cilvēku acīs izskatītos pēc glābēja. Krievijas vadoņiem ir pieņemts izskatīties pēc glābējiem un lūk – arī Putins ķeras pie lūgšanu vietām. Musulmāņu dievnamiem. Dāvinot tos valstij, kuru iedzīvotājus regulāri bombardē tie paši  Putina stūrētie krievu bumbvedēji.

Pagājušajā nedēļā Putins uzrūca amerikāņiem, turpinot Sīrijas bombardēšanu. Krievi met bumbas galvenokārt sīriešu opozīcijas pozīcijās un tas nozīmē, ka Krievijas līdzdalība Sīrijas karā ir vairāk savas ietekmes nostiprināšana, izmantojot Asadu kā marioneti, nevis centieni apkarot ”islāma valsts” kaujiniekus. Neraugoties uz Alepo krišanu, tieši opozīcija ir tā, kas Krieviju un Asadu kaitina visvairāk. Taču “uz ārpusi” tiek spēlēts Sīrijas tautas glābēja loma, lai gan konkrētas un tālredzīgas stratēģijas Putinam šajā virzienā joprojām nav. Starp citu, situācija ļoti atgādina Kaukāza krīzi, jo arī tur krieviem nebija ilglaicīgas stratēģijas, kas ārpasaulei viņu nostādītu tik ierastajā “pasaules glābēju” statusā. Nupat sāk iezīmēties lūzums Putina Sīrijas politikā, jo vadonis ir jau pavēstījis, ka pamazām aizvākšot savus kaujiniekus un ar šo tiek tēlots cēls žests – “mēs atdodam valsti pašu sīriešu rokās”. Lai savu “labo krievu sirdi” vēl košāk izkrāsotu ar propagandas palīdzību, Krievija iecerējusi  uzsākt mošeju būvniecību sapostītajā teritorijā. Ramzana Kadīrova tēva Ahmada Kadirova “uzņēmums” nupat ķēries klāt pie Umaiada mošejas būvniecības Alepo. To sagrāva islāmisti un pirms kara šo celtni UNESCO iekļāva pasaules vērtīgākā kultūras mantojuma sarakstā. Pēc gada augustā mošeja jau vēršot durvis. Kadirovs te varēs spēlēt mūsu Šleseru un izlikties pasaules priekšā dievticīgs un devīgs. Čečeni ķērušies klāt arī pie Homsas mošejas atjaunošanas.

Nesnauž arī Gazprom Neft, uzsakot Kurdistānas uzrakņāšanu un Rosņeft, iegādājoties 30% no Ēģiptes dabas gāzes zonas Zohr. Vēl četras krievu kompānijas jau mīņājas pie Sīrijas naftas iegulām, cerot, ka mošeju projekti šo merkantilismu atstās ēnā.

Masu slepkavu investīcijas kulta celtnēs kā savu noziegumu indulgencēs ir ļoti sensitīva tēma. Ļoti.

Advertisements

Sievišķības hroniskais trūkums Krievijas politikā

PutinistiKremļa prezidenta Vladimira Putina nespēja komunicēt ar sievietēm ir veca problēma. Uzkrītoši to demonstrēja nejēdzīgi pārspītētie, demonizētie un skarbie tiesas procesi ar krievu meičām pankgrupā Pussy Riot. Sadisms pret drosmīgo ukraiņu lidotāju Nadeždu Savčenko, kas nepamatoti arestēta un aizturēta Krievijā.

Taču vēl dramatiskāk sievišķības trūkumu pierāda pati putinistu politika.

Sievišķīguma Krievijas politikā nekad nav bijis un pārspīlētais maskulīnisma aspekts joprojām traucē Krievijas valstij un tās iedzīvotājiem nonākt līdzsvarā ar sevi un ārpasauli, atbilstoši modernā laika prasībām.

Pēc PSRS sabrukuma Krievija zaudēja savu impērijas statusu. Tieši tāpat kā izbijušam politiķim ir abstinence pēc zudušās varas, arī vecajām impērijām un kolonijām ir ilgas pēc vecās godības. “PSRS sabrukums kastrēja Krieviju”, – uzskata zviedru publiciste Frida Gunarsone. “Putins centās saglābt nācijas godu un cieņu ar savu privāto maskulinitāti, tiecoties šādi apmierināt krievu vēlmi pēc spēcīga vadoņa un ambicioza līdera, kas varētu iedvest respektu arī ārzemniekiem. Taču efekts nenostrādāja. Krieviem ļoti derētu krietna porcija sievišķības arī viņu politikā, lai ārpasaule viņus sāktu uztvert simpātiski”. Diemžēl nekas tamlīdzīgs Krievijā nenotiek. Savu tēlu šī valsts uztver ļoti egoistiski.

Politiskajās un mediālajās Maskavas diskusijās galvenais akcentiņš joprojām tiek likts uz fundamentu “mēs” un “viņi” jeb “Krievija” un “pārējie”. Pretnostatot pirmo otrajam.

Kā sākās testosterona kokteiļu atkarība Kremļa propagandistu pārtikā?

Atceros kā 2001. gadā Putins Vācijas parlamentā visumā sakarīgi runāja vāciski, sadarbojās ar ASV 11.septembra terorisma sakarībā. Sarunas ar Ukrainu par sadarbības līgumu bija miegainas un neieinteresētas. Lūzuma brīdis Putina komunikācijā ar sabiedrību iestājās brīdī, kad Putinam zeme sašūpojās zem kājām pašu mājās. Tas notika masu demonstrāciju laikā 2011. un 2012.gadā. Līdz tam Putins krievu apziņā bija spēcīgs, virīls tēviņš, kas prot visas situācijas valstī kontrolēt un panākt savu. Viņš krieviem šķita labāks par bijušo prezidentu, alkoholiķi Borisu Jeļcinu. Tobrīd Putins savu privāto krīzi pārvarēja ar histērisku maskulinitātes pārspīlējumu, šķiršanos no sievas un “atdošanos valstij”. Uzvedās kā zeks, lietoja cietuma žargonu, skaļi demonstrēja savu naidu pret oligarhiem un bozās kā gailis laktā un, šķiet, ka cerēja, ka šāds tēls uzlabos arī Krievijas stereotipu ārpasaules acīs. Krievijā, viņa kontrolētajos medijos, tika ražota tautas sajūsma par “vīrišķīgo V”, bet ārpasaules medijos par šiem Putina spēka demonstrējumiem: peldēšanu tauriņstilā, lidošanu ar dzērvēm un falšo braukšanu lauku zēnu rallijos, aktīvi vien uzjautrinājās. Pasakas bija sašūtas ar “baltiem diegiem”. Naivi kā bērnudārzā.

Lai pārvarētu iekšpolitisko un pēc tam arī ārpolitisko krīzi, Putins forsēja savu un Krievijas “vīrišķības tēlu” baznīcas moralizējošā iesaiņojumā.  

Taču atgriezīsimies pie sievišķības hroniskā trūkuma Krievijas politikā. Ar “sievišķību” es šajā gadījumā nedomāju bioloģisko, bet gan sociāli konstruētā “genusa aspektu”.

Laimīgā mājsaimniece

Ar maskulīno mēs mēdzam saprast agresivitāti, izlēmību, spēku, rīcībspēju un racionalitāti. Turpretī sievišķīgajam tiek pieskaitītas tādas īpašības kā: maigums, laipnība, vājums. Raksturīgi, ka “vīrišķīgas īpašības” sabiedrība vērtē augstāk nekā sievišķīgās. Ja pieņemam kas tā patiešām ir (par ko es, 100% šaubos), tad ir jau izveidots lomu lekāls: sastāvošs no diviem poliem – vīrišķā un sievišķā. Šīs lomas baznīca jau sen ieviesusi “kā normu”  un mēs savā sabiedrībā joprojām mēģinām regulēt publisko telpu, ievērojot tieši šo lomu parametrus. Sākot no mājas virtuves un beidzot ar starptautiskajām attiecībām. Shematiski šis pieņemtais modelis izskatās tā: vīrietis aizstāv sievieti, kura vēlas būt aizstāvēta. Vīrietis apgādā ģimeni, jo sieviete nekā citādi eksistēt nespēj un neprot (jo ir vāja, neuzticama un gļēva). Tātad vērtīgie ir vīrieši, bet nevērtīgās ir – sievietes.  Domāju, ka man nav jāturpina uzskatīt ko šī smieklīgā loģika panākusi līdz šim mūsu sadzīvē: meiteņu masveida likvidēšanu mātes miesās, jo skanēšana dod iespēju pirms bērna piedzimšanas konstatēt nedzimušā bērna dzimumu un likvidēt “mazvērtīgā dzimuma” radījumus. Indijas un Ķīna skolās jau tagad klasēs vairāk nav meiteņu. Mantojuma piešķiršana dēliem, aborta atbildības uzkraušana tikai sievietei utt.

Sievietes nomētāšana ar akmeņiem Irānā

Starptautiskajā politikā, tieši tāpat kā mūsu ikdienas dzīvē, cilvēki turpina orientēties, izmantojot tieši šos vecos stereotipus.  Būt maskulīnam nozīmē izskatīties spēcīgam, mērķtiecīgam un varenam. Nav valsts vadītāju, kas nevēlētos sekot šim uzvedības modelim. Turpretī nav neviena, kas vēlētos izskatīties “feminīns” t.i. neizlēmīgs un vājš.  Tas nozīmē, ka viss feminīnais un sievišķīgais savā būtībā skaitās negatīvs un nederīgs (ja izejam no šī vecā priekšstatu modeļa), bet vīrišķīgais – pieprasīts un slavējams.

Pēc PSRS sabrukuma Krievija cieta no varas abstinences. Lai izfokusētu Putinu kā lielas valsts vadītāju, tika pārspīlētas viņa maskulīnās īpašības, turpretī ienaidnieki (Obama, Vācija, Latvija), tika traktēti kā feminīni – tātad nekam nederīgi.

Krimas okupācija labi iederējās Putina maskulīnajā varoņtēla modelī. Sociāl-konstruktīvisti šodien raksturo šo Krievijas tēla veidošanas sistēmu kā vienkāršotu Eiropas prettēla veidojumu. Eiropa (liberāla, lojāla, saprotoša, neizlēmīga, maiga) = slikti, bet Krievija (spēcīga, militāra, izaicinoša, barga, skarba, despotiska) = labi. Feminīnais pret maskulīno, pat piedzēries ezītis saprot atšķirību.

Tieši šī modeļa dēļ Kremļa propaganda traktē Eiropu kā impotentu, nespējīgu, slimu (labvēlīgu gejiem, lezbietēm) un homoseksuālu kā tādu (nemaskulīnu). Lai pastiprinātu savu tā saucamo vīrišķīguma imperatīvu, Putins apzināti virza uz to savas kabatas valsts politiku, ieviešot likumus, kas aizliedz gejus, būtiski ierobežo sieviešu tiesības un pastiprina ortodoksās, pareizticīgo baznīcas ietekmi uz valsts politiku, likumiem un procesiem. Patiecoties baznīcas atbalstam “uz āru” tiek runāts par ģimenes nostiprināšanu, tradicionālo sievišķīgo un vīrišķīgo lomu iecementēšanu un apgalvots, ka tieši, pateicoties šim modelim, eksistē normāla sabiedrība. Lai gan būtībā tradicionālā ģimene jau sen ir pašlikvidējusies un sabiedrības pamatšūniņu arhipelāgs 2016. gadā izskatās pavisam citādāks nekā putinistu ideologiem gribētos. Taču krieviem to nedrīkst teikt.

Krievijas valsts vēlas, lai krievi (un viņu ietekmē esošās valstis), absorbē tieši šo Kremļa piedāvāto propagandas versiju par to “kāda ir Eiropa”: slima, garīgi netīra, amorāla sabiedrība. Turpretī Krievija tiek traktēta kā morāla, tīra, patiesa, konservatīva un garīgi skaidra. Tas ka šīm “moralizējošajām pasakām” nav nekā kopīga ar krievu dzīves ikdienu, reāli notiekošajiem procesiem Krievijā un ārpus tās, idejas autoriem neinteresē. Viņiem vajag noturēt Putinu pie varas par katru cenu. Meli arī noder, ja palīdz Putina tēla tālākā veidošanā. Tieši tāpat rīkojās Staļins otrā pasaules kara laikā – patriotisma vārdā lika krievu karavīriem mirt par savējo – Soso diktatūras valsti.

Šāds melīgs stāstījums par faktiski sabrukušo,“ ideoloģiski kastrēto Krieviju” palīdz uzburt krievu patriotu sapni par nacionālu, spēcīgu, garīgi tīru valsti. Nobāžot “zem tepiķa” reālo korumpētību, nestabilitāti, sagrauto ekonomiku un varas oligarhismu.

Taču atgriezīsimies pie interesantās genus tēmas.

Kāpēc Kremļa propagandisti vairs nelieto Staļina vai Brežņeva politisko “argumentu atribūtiku” (plutokrāti, kapitālisti, darbaļaužu asinssūcēji), bet gan sievieti un sievišķības  “loģiku” kā galveno ienaidnieku?

Pirmām kārtām tāpēc, ka  šāda sieviešu un vīriešu “genusa raksturojuma” izmantojums politikā palīdz vieglāk manipulēt ar publisko domu, jo “visi zina” “kāda ir sieviete un kāds ir vīrietis”. Ja šos aizspriedumus pastiprina ar “pseidozinānes atklājumiem”, kurus Kremlis lieliski fabricē (ar un bez atsaucēm) un ieslēdz aģitācijas kampaņā, tad propaganda izdodas ļoti efektīva – šādiem meliem lielākais vairums krievu notic. Šādā situācijā “būt spēcīgam un ofensīvam” (Ukrainas + Krimas okupācija) skaitās labi, jo tas tiek traktēts kā vīrišķīgs solis. Turpretī citu valstu, iedzīvotāju grupu tiesību ievērošana (Ukrainas suverenitāte, geju tiesības, sieviešu tiesības) izskatās sievišķīgs, vājš un nekam nederīgs solis. Kur nu vēl pati dzimumu devalvācija kad vīrietis šādi kļūst par vienīgo cilvēku uz zemes un sieviete par viņa privāto “dzemdējamo mašīnu, kas jāapgādā ar ēdienu”.

Sievietēm, šādā sabiedrībā, pašām jāsaprot ko vīrietis = cilvēks gaida un jāizpatīk šīm kunga=priekšnieka=prezidenta=gaiļa vajadzībām. Pats traģiskākais, ka sievietes kā dresēti dzīvnieki sākt uztvert šo lomu kā normu un pašas apņemas valkāt parandžas, atteikties no izglītības, staigāt ar kurpēm, kurām ir 7 cm papēži “tāpēc, ka vīrietim tā patīk”.

Varmāka

Otrkārt – pazemot sievieti ir viegli. Sabiedrībā jau sen iestrādāti aizspriedumi pret “otro dzimumu” un piekaut vājāko ir droši, jo pretī jau nebliezīs. Uzvara – garantēta.

Tāpēc, Krievijai, kurai jau ļoti sen akūti trūkst normālas sievišķības gan ārpolitikā gan iekšpolitikas jomās, šis ir ļoti traģisks pagrieziens. Politiski un ekonomiski nespējīgais Putins cenšas saglabāt varu ar morāli nepieļaujamu paņēmienu palīdzību. Taču – krievu sievietes nav muļķes. Logs uz svaigu gaisu reiz arī viņām būs jāatver.

Tikmēr laiks tikšķ tālāk.

Kamēr Kremlī pie varas būs maskulīnie putinisti, tikmēr testosterons kā darva pilēs dvēselēs no Kremļa propagandas taurēm un mužiki kā apmāti gatavosies karam ar sievišķo Eiropu.

Žēl, patiešām žēl.

Nabaga Krievija.

FIFA – meli, korupcija un alkatība. Kur palicis futbols?

Balters un Johansons Sports vienmēr bijusi svarīga manas dzīves sastāvdaļa. Bērnībā gandrīz visas brīvās dienas pavadīju uz kalna, dzīvojot līdzi vecākiem kalnu slēpošanas trasēs Latvijā un Kaukāzā. Skolas laikā startēju starptautiskos mačos Latvijas izlasē peldēšanā un visbeidzot vieglatlētika.  Kā jau sporta karaliene, tā nav pametusi manu brīvo laiku joprojām. Sports ir lieliska lieta, taču ar to saistās arī ” neglītās lietas” un ” alkatīgā administrācija”.  Tās ir daudz mazāk simpātiskas izpausmes nekā laimes asaras sportista acīs pēc kārtējā rekorda vai gandarījums atgriežoties mājās pēc uzvaras.

Grūti pateikt kurā brīdī notika lūzuma punkts manās attiecībās ar lielo sportu TV ekrānā un medijos vispār. Ne jau dauzot futeni kopā ar draugiem Abavas pļavā vai Pāvilostas jūrmalā. Nē, brīdī kad iepazinos ar lielā, jeb starptautiskā futbola korumpētību.

Rijīgajam Zepam Blateram Kopā ar João Havelange izdevās uzbūvēt korumpētu pasauli ”lemberga stilā” futbola visaugstākajā līmenī un netraucēti to pārvaldīt apmēram 40 gadus. Kāpēc šādiem cilvēkiem izdodas tik ilgi netraucēti ”sēdēt amatos” un ”valdīt” pirms viņiem parāda sarkano kartīti un nomet no troņa?

Blatera gadījumā viss sākās sešos no rīta pieczvaigžņu viesnīcā Baur au Lac. Tātad 170 gadus vecā Cīrihes viesnīcā, kurā lētākā istaba maksā 500 eiro diennaktī un dārgākā – 3500 eiro. Te apmetas karaļi, bagātnieki un visi tie, kas sevi pieskaita pie sabiedrības turīgākās daļas. Melš, ka baronese Bertha von Suter esot tieši šajā viesnīcā pierunājusi Alfrēdu Nobeli paredzēt testamentā arī Miera prēmijas piešķiršanu.

Tobrīd, 2015. gada maija beigās šeit dzīvoja vīrs, kas vada Fédération Internationale de Football Association (FIFA) jeb Starptautisko futbola federāciju. Viņš bija pieradis dzīvot kā karalis un rēķinu par notērēto naudu ”piestādīt” dalībvalstīm. Taču tie 10 puiši T-kreklos, džinsos un krosenēs, kas ieradās un uzsāka viņa gāšanu no ”troņa”, nebija apsēsti ar varas abstinenci. Viņi bija šveiciešu policisti, kas pamodināja starptautiskā futbola ”lembergus” no miega un klusi aizveda uz nopratināšanu policijas stacijā. Informācija noplūda medijos, tāpēc ”iešana ārā no hoteļa” notika pa pagraba izeju vai ar ”dvieli uz galvas”. Arī šajā virzienā ”kungu” izdarības bija veltīgas – žurnālisti viņu fotogrāfijas vienalga izkāra uz publiskā vadža. Tajā pašā dienā.

”Daži mediji šo brīdi nosauca par futbola melnāko dienu”, – ironizē kolēģis Jens Litorīns, uzverot, ka ”citiem, turpretī, šķita, ka bija vajadzīgs pārāk ilgs laiks, lai šo patiesību parādītu gaismā”. Lai noskaidrotu patiesību bija vajadzīgi rokošie žurnālisti. Tieši viņi ir tie, kas ”atrok patiesību” labāk par detektīviem un piedāvā to sabiedrības izvērtēšanai. Viens no šādiem FIFA kampēju atmaskotājiem ir Endrjū Jenings. Tieši viņš bija pirmais, kas sāka ”rakt” bijušā Olimpiskās komitejas priekšsēdētāja Huana Antonio Samaranča virzienā un pierādīja, ka SOK ir kļuvusi par negodīgu, pērkamu un korumpētu ”iestādījumu”. Publikāciju dēļ Samarančs bija liedzis žurnālistam pat akreditācijas iespējas olimpisko spēļu laikā. Pēc tam viņu, kā nevēlamu personu, pasludināja arī FIFA.

Par ko ir runa? Pirmkārt par to, ka prinči, augsti politiķi un citi ”biezie dzīvnieciņi” (ar amatu un naudu) ir tikuši pie iespējas (viņiem tiek dota iespēja) noteikt, kur notiks olimpiskās spēles, kā SOK amatpersonas ”rauj nāsīs” izdevīgus kontraktus un ”kukuļus”, lai nodrošinātu saviem bērniem studijas dārgās augstskolās un skolās, kā SOK un FIFA amatpersonas ”ievāc pelēkās aploksnītes” kā dāvinājumus no lobistiem par savu lielisko darbu.

Viss sākās brīdī, kad zviedru UEFA vadītājs Lennarts Juhansons devās uz Parīzi, lai piedalītos FIFA vadītāja vēlēšanās. Pret Blateru. Izskatījās, ka Juhansons uzvarēs, tā loģiski bija jānotiek, taču iejaucās nauda no Kataras miljardiera Muhameda bin Hamama kabatas. Kā tieši Kataras nauda tika izmantota balsotāju kukuļošanai, šodien nav atklājis neviens, taču ir liecības par to, ka trūcīgāko dalībvalstu balsotājiem ”bagātie” piedāvāja naudas pabalstu, ja viņi balsos par Blateru. Kukuļa cena katram pareizajam balsotājam esot bijusi 100.000 dolāru.

Interesanti, par kuru kandidātu toreiz 1998. gadā balsoja Latvijas Futbola federācijas pārstāvis FIFA, Skonto eksprezidents, bijušais VDK darbinieks Guntis Indriksons? Cerams, ka ne par Blateru?

Somālijas pārstāvis esot atteicies no ”kabatas naudas”, bet 18 citu Āfrikas valstu pārstāvji nav iebilduši. Par ”informācijas noplūdi medijiem” Somālijas Farahu Ado notiesāja par neslavas celšanu. Blaters toreiz 1998. gada vēlēšanās uzvarēja Johansonu ar rezultātu 111 : 80. Pēc vēlēšanām Blaters nekavējoties palielināja savu ”anturāžu” un apmetās vienā no Parīzes dārgākajiem hoteļiem. Sākās nākamā kampaņa, kuras rezultātā Johansonu novāca arī kā UEFA vadītāju. Viņu nomainīja ar Blatera PR vērpēju M.Platīnī.

Jaunais 1998. gada pavērsiens bija pa prātam konservatīvajam flangam un brazīlietim João Havelange, kurš tobrīd demisionēja pēc 24 gadu valdīšanas FIFA, Blateram stājoties šefa amatā. Ūdenspolo lauva bija jau savijis kopā (līdz tam) FIFA un Adidas Horsta Daslera biznesu, iedibinot jaunu futbola attīstības komerciālo modeli (ISL, kas bankrotēja 2001.g.) un iedzina starptautisko futbolu bakšiša, blata, nepostisma, kukuļu un gigantiskas korumpētības purvā. Blateram atlika šo ”kultūru” netraucēti turpināt.  FIFA iesvētīja savu, superdārgi izbūvētu jauno ofisu Cīrihē (Zürichberg), jo nauda nāca kā pa reni. Kaut arī formāli FIFA ir bezpeļņas organizācija, naudas tai netrūkst un (kā izrādās) pat paliek pāri amatpersonu kabatas tēriņiem. Piemēram, 2013. gadā FIFAS peļņas ”atlikums” bija veseli 1,4 miljardi eiro. Nav slikti bezpeļņas organizācijai! Palīdz arī Šveices zemie nodokļu griesti, kas non-profit organizācijām ir tikai 4%. Pats Zeps Blaters pamanījās noslēpt savas algas lielumu, tāpat viņa tuvākie līdzgaitnieki. Taču Sunday Times tomēr atklāja, ka Zepa tuvākie līdzstrādnieki un viņš pats pelnīja caurmēra algu viena miljonu eiro apmērā un par katru sēdi + 600 eiro par katru ”nosēdēto dienu”. Komandējumos piedalījušās sievas, meitas un mīļākas uz FIFA rēķina. Blateram izdevās pārvērst FIFA par ”treknu ļaužu klubiņu”, kurā nauda, pielīšana un kontakti nostājas kompetences un prasmes vietā. Lielā nauda saindēja starptautiskā futbola vadību.

Zeps Blaters

Starp citu, Blaters nav vienīgais, kas neiztur naudas un varas pārbaudi. Par viņa darījumiem ar Chuck Blazer, shēmām un naudas slūžošanu, varat iepazīties lietas FIFA lietas izmeklēšanas dokumentos, taču tieši Ieņēmumu dienests bija, tas, kas nenotveramajam, luksa iepakojuma ”starptautiskā futbola lembergam” uzlika lamatas. Par FIFA nejēdzībām var izlasīt Heidi Blake un Jonathan Calvert grāmatā ”The ugly game” par to kā Hamamam vaur savu uzņēmumu Kemco un Blatera labvēlību izdevās panākt futbolas pasaules čempionātu valstī, kurā vidējā gaisa temperatūra vasarā ir +50 grādu. ”Par” nobalsoja arī M.Platīni un taisnojās, ka  viņu “esot spiedis” bijušais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, jo Katara sponsorējot viņa favorītklubu Zlatans PSG. (2010. gadā tika izlemts, ka pasaules čempionāts Katarā notiks 2022. gadā)

Blaters vienmēr lepojās, ka viņš esot gaidīts viesis visu valstu varas gaiteņos. FIFA tagad spēlē arī politisku spēli. Krievijas prezidents Vladimirs Putins nesen novērtēja Zepa Blatera ieguldījumu Starptautiskās Futbola federācijas (FIFA) vadītāja amatā kā ļoti nozīmīgu un paziņoja, ka Blaters būtu pelnījis Nobela Miera prēmiju. “Tas ir ļoti cienījams cilvēks. Viņš ļoti daudz izdarījis pasaules futbola attīstībai, viņa ieguldījums humanitārajā sfērā pasaulē ir kolosāls,” – sacīja Putins ikgadējā lielajā preses konferencē Maskavā (TVNET, 17.12.2015) Krievijas prezidents uzsvēra, ka Blaters “mēģināja vienmēr izmantot futbolu ne tikai kā sportu, bet kā sadarbības elementu starp valstīm un tautām”. “Lūk, kam ir jādod Nobela Miera prēmija,” – sacīja Putins. Taču izskatās, ka Miera prēmijas vietā Blatera karjerai pienākušas beigas. Organizācijas ētikas komisija nometusi viņu un ”ķēdes suni” UEFA bosu M.Patīni no amatiem.

Kāpēc Blateru neatmaskoja agrāk? 
Pašlaik dažāda ranga tiesas ”gāž ārā skeletus” no futbola funkcionāru ”skapjiem”. To ir daudz. Kad maijā Blateram atkal izdevās ”izmanevrēt ārā no spēles” Jordānijas princi Ali, izskatījās, ka sirmais kungs atkal noturēsies pie kloķiem. Taču trīs dienas vēlāk nāca klajā paziņojums: ”Es atkāpjos”. Kas īsti notika starp viņa piekto uzvaru un kritienu – nav zināms. No Cīrihes ziņo, ka FIFA līdzstrādnieki kautrējas staigāt pa pilsētu ar organizācijas zīmotnēm uz žaketes vai mēteļa. Nosaukums ”FIFA” tagad daudziem ir sinonīms korumpētībai.

Kā ar mūsu Latvijas Futbola federāciju? Vai tur viss kārtībā? Tātad Indriksons nav 1998. gadā balsojis par Blateru? Nav saņēmis kukuli?

70 gadu pēc uzvaras pār vācu nacismu staļinisms atkal dzenās nāves mašīnas pa Sarkano laukumu

Armijas vingrojumi, foto E.Tedesjo2015.03.05

Tagad – 70 gadus pēc uzvaras pār vācu nacismu staļinisms atkal dzenās nāves mašīnas pa Sarkano laukumu. Ir Pagājuši 70 gadi. Viena cilvēka mūžs. Izskatās, ka tas ir maz, jo laiks nav paguvis iztīrīt sārņus no cilvēka smadzenēm, ja Maskavā (maija sākumā) šo notikumu svinēs, demonstrējot putinistu muskuļus un slavinot savas valsts barbarisko pagātni.

2015. gadā būtu pienācis laiks beidzot beigt demonstrēt kaujas ieročus savas valsts centrālajos laukumos. Būtu jāpārtrauc lielīties ar savu spēju iznīcināt citus. Vienkārši tāpēc, ka šodien ir citi – daudz racionālāki sacensību veidi, kā salīdzināt savas valsts spēku un citu valstu iespējām. Piemēram, tas pats pārticības līmenis. Brīvības indeksi. Izglītības līmenis. Humānisma līmenis.

Tā tam vajadzētu būt. Taču, raugoties uz Maskavu šodien, izskatās, ka šis brīdis vēl nav klāt.

”Uz skatuves” Sarkanajā laukumā arī šogad notiks barbarisma parāde. Gigantiska un neatkārtojama ar moto: ”baidieties no mums!”. Labi, ka visi viņu izrādi nenoskatīsies un šajā primitīvisma imperatīvā nepiedalīsies. Principa pēc. Piemēram, rietumvalstu vadītāji boikotēs šo pasākumu, protestējot pret Krimas aneksiju un karu Ukrainā. Tāpat arī mēs pagriezīsim muguru 9. Maija karnevālam Maskavā, atviegloti nopūšoties, ka ”uz mums tas vairs neattiecas”. Taču ir daudzi, kuri dzīvo putinisma transā un seko krievu mediju murgiem par to, ka toreiz ienaidnieks bija fašistiskā Vācija, tagad liberālā ASV un visa demokrātiskā rietumpasaule. Vienkārši – servīze tā pati, tikai saturs cits.

Tas, ka krievu propagandas sistēma rupji falsificē vēsturi un skaļo savu pilsoņu smadzenes nav nekas jauns. Tā tas bija agrāk PSRS laikā, kad labie bija padomju karavīri un viņu uzvara – visas pasaules prieks un laime, un tāpat ir arī tagad. Putins saviem krieviem Krievijā skaidro, ka krievi ir pasaules glābēji un tieši rietumi (un nevis viņš pats!) sagrozot vēstures faktus. Rezultātā uniformēti bērni, ideoloģiski zombētas vecmāmiņas, vectētiņi un visi pārējie Krievija ”patrioti” stieg aizvien dziļāk aizspriedumu purvā, kuru sauc par masu dezinformāciju. Viņiem tiek saglabāta akūtā atmiņa ”Lielā tēvijas kara” (kā Krievijā to dēvē) ”kolektīvā krievu varonība” un visi pagātnes notikumi tiek filtrēti izejot no tā, vai putinismam tas ir izdevīgi vai nē.

Putinam, kā jau karavadonim, ir svarīgi, lai tic uz vārda. Lai pakļaujas nekritiski, padevīgi, fanātiski un izmisīgi. Ideologi uzskata, ka kara ideja ir vienīgā, kas šodien satur kopā novārdzināto krievu tautu, kurai jāiepotē vēl dziļāk ”misijas” loģika un apgalvojums, ka vienīgi slāvi spēj saglabāt tikumību modernajā laikā. Ja šim apgalvojumiem piebalso arī baznīca, tad iedzīvotājiem nākas piekrist un, ciešot badu, slavināt vadoni. Tāpēc Sarkanajā laukumā atkal būs armijas parāde, tieši tāpat kā PSRS laikā. Mums piedāvās apskatīt pašus modernākos cilvēku nogalināšanas ieročus. To skaitā Topol-M un T-14 Armata, kas krievu medijos tiek aprakstīta kā ” visnāvējošākais tanks pasaulē”! Turpat būs arī BUK-M2, kas tika izmantota, lai notriektu Malaizijas pasažieru lidmašīnu MH17 virs Austrumukrainas. Kā pierāda nīderlandiešu ekspertīze, šo ieroci krievu teroristiem Ukrainā piegādāja no Krievijas, ieskaitot personālu, kas to apkalpoja liktenīgajā brīdī.

Man, personīgi, šķiet pretīgi skatīties uz armijas parādēm. Vēl jo vairāk uz tādu ieroču demonstrāciju, kas nesen izmantota nevainīgu cilvēku noslepkavošanā virs Austrumukrainas.

Atbaidoša ir arī putinistu loģika – pielīdzināt ukraiņu patriotus, kas cīnās pret Doņeckas teroristiem, saviem otrā pasaules kara ienaidniekiem – nacistiem. Šajā virzienā Putina propagandai palīdz PSRS laikā iestaigātā taciņa = visi, kas ir pret krieviem ir sliktie un daudzi Krievijā šodien patiešām nopietni domā, ka tas, kas tagad notiek Ukrainā ir otrā pasaules kara atkārtojums: krievi/PSRS pret ukraiņiem/eiropiešu fašistiem.

Putina skarbie pārmetumi rietumiem šodien ir saprotami. Viņu nav iemesla cienīt. Tāpēc Sarkanā laukuma uzvaras tribīnē šogad viņam līdzās negrib sēdēt praktiski neviens, kas palīdzējā Staļinam uzvarēt Otrajā pasaules karā. ASV, Lielbritāniju un Franciju pārstāvēs tikai vēstnieku līmenī, un zaudētājvalsts Angelas Merkeles personā ieradīsies tikai nākamajā dienā, lai noliktu vainagu pie Nezināmā kareivja kapa. Svētku tribīnē Putinam līdzās stāvēs tikai daži – pēc ranga atbilstošie. To skaita būs tikai Ķīnas prezidents, Indijas prezidents un vesela rinda mazāk nozīmīgu valstu vadītāju.

Kāpēc?

Putins patiešām pašlaik ļoti aktīvi falsificē vēsturi Otrā pasaules kara virzienā, taču vaino šajā grēkā tieši rietumus, nevis sevi. Kur ir lielākā atšķirība mūsu pieejā šiem notikumiem? Lietas būtība ir esošo pieņēmumu revīzijā par Otro pasaules karu. Karš nekad nav viegli un ērti caurskatāma tēma. Tas ir komplicēts jēdziens ar spēcīgu emocionālo kupolu. Katrs uzvarētājs vienmēr vēlas izjāt caur slavas arkām un saglabāt savu uzvaru vēstures grāmatās idealizētā veidā. Tāpat bija arī pēc otrā pasaules kara. Karā uzvarēja sabiedrotie un Staļins. Pēdējais savā valstī – Padomju savienībā izveidoja spēcīgu, emocionāli pielādētu kara vērtību doktrīnu, kurā tika iekļauta aktīva kara veterānu privilēģiju nodrošināšana un tradicionāla staļinisma uzvaras svinēšana kā ideoloģisks rituāls autoritārā režīma nostiprināšanai. Tas, ka otrā pasaules kara veterāniem PSRS bija īpaši apgādāti veikali produktu deficīta apstākļos (kas nebija daudzbērnu ģimenēm, piemēram), apliecības ar kuru palīdzību varēja iegādāties preces bez rindas, privilēģijas deficītu automašīnu un dzīvokļu iegādē, bezmaksas sabiedriskais transports, ir ideoloģiski nevis sociāli godprātīgi akti. Veterāni bija Staļina/Brežņeva gvarde, kas kalpoja kā simbols nācijas patriotisma glorificēšanai. Tagad, kad Latvija ir kļuvusi neatkarīga un integrējusies Rietumos, un šiem ļaudīm vairs netiek piešķirtas padomjlaika priekšrocības, protams panāk neapmierinātu reakciju viņu vidū. Tie, kas 50 gadus ir dzīvojuši priviliģēti nekad nav sajūsmā par ērtību un priekšrocību zudumu. Tas ir noticis ar Otrā pasaules kara veterāniem arī Latvijā. Ar šo es vēlos uzsvērt, ka atteikšanās piešķirt šiem veterāniem īpašas privilēģijas Latvijā nav saistāma ar valsts un sabiedrības noslieci profašima virzienā, bet gan ar loģisko saprātu, kas pieprasa novērtēt visu cilvēku ieguldījumu bez privilēģijam.

Tagad šie veterāni + viņu tuvinieki, kuriem neatkarīgā Latvijā ir likvidējusi privilēģijas,veido centrālo asi pie Pārdaugavas monumenta 9. maijā. Rīgā. Tāpēc nav nejauši, ka svētku uguņošanu  šim pasākumam finansē Krievija (to LR intervija atzina arī Ušakovs). Par pārējiem izdevumiem šim pasākumam grūti uzrakt reālu ainu, jo ”visi gali” ir ūdenī un Ušakovs medijos apgalvo, ka viss notiekot uz vietējo ziedojumu pamata. Man nav iemesla viņa teiktajam ticēt, jo ir zināms, ka Krievija šobrīd aktīvi uzrušina 9. maija svinēšanu bijušajās satelītvalstīs kā nozīmīgu Putina autoritārisma propagandas doktrīnu un es nebrīnīšos, ja kāds arī Latvijā pavisam drīz vēlēsies uzcelt Staļina pieminekli ”vertikālā baļķa”pakājē par “ziedotu” naudu, kas būs faktiski atplūdusi no Maskavas (taču to nevarēs pierādīt!).

Tieši šajā – vēsturiskās atmiņas novērtējumā šķiras rietumu un Krievijas izpratnes ceļi par pagātnes notikumiem. Krievija paliek pie Staļina/Brežņeva doktrīnas par to, ka Otrais pasaules karš bija vācu ordas uzbrukums godīgajai un taisnīgajai Krievijai, kas uzņēmās visu atbildību un atbrīvoja cilvēci no ļaunuma. Turpretī rietumu interpretācija par šiem pašiem notikumiem ir daudz atvērtāka un plašāka un Padomju Armjas ieguldījums tiek vērtēts krietni kritiskāk. Jā, mēs varbūt vairāk un plašāk runājam par citiem kara efektiem, piemēram: masveida sieviešu izvarošanu, marodierismu un laupīšanu, kuru realizēja arī Sarkanās Armijas karavīri okupētajās zonas. Neatpaliekot no nacistu zvērībām. Par Staļina nežēlību pret savu tautu un nevēlēšanos godprātīgi atzīt pieļautās kļūdas. Pats galvenais – mēs vairs nemeklējam, kuri bija labie un kuri bija sliktie šajā nejēdzīgajā karā. Abas puses, kas karoja otrajā pasaules karā, bija zvērīgas, nežēlīgas un nav pelnījušas godināšanu. Nebija nedz labo nedz slikto, kā to pieņemts lasīt pasakās.

 Cieta visi. Šāda nostāja Putinam neder. Viņam vajag saglabāt mītu par krieviem kā atbrīvotājiem un viņu pretiniekiem kā sliktajiem mūdžiem. Tieši tāpēc ir nepatīkami novērot kā Putins visiem spēkiem joprojām cenšas saglabāt krievu apziņā varas iepotēto ”patiesību” par PSRS kā ”atbrīvotāju” jeb labo armiju. Tai pašā laikā pērnā gada novembrī viņš neslēpa savu cinisko viedokli par to, ka Molotova-Rībentropa pakts esot bijis OK un nav ne vainas arī Staļina līgumam ar Hitleru 1939. gadā, kura rezultātā saplosīja Poliju. Tikmēr saviem iedzīvotājiem putinisti piedāvā ”patriotisku vēstures” izpratni. Pievācot noderīgas doktrīnas. Gan no cara, gan PSRS laikiem. Pievienojot tām pareizticīgo baznīcas seksuālo morāli un ticību liela vadoņa misijai.

Nelāgi, ka krievi pakļaujas šim spiedienam un pašlaik, piemēram, 39% Krievijas iedzīvotāju daudz pozitīvāk uzlūko Staļina lomu savas valsts vēsturē, nekā agrāk. 2008. gadā šādu fanu Staļinam bija tikai 31%. Skumji, ka šogad – 2015. gadā 37% Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka būtu vēlams izveidot jaunu pieminekli Staļinam, saistībā ar uzvaras jubileju.

Lai gan atklāti Putins nekad nav slavinājis Staļinu un Gulāga arhipelāgu, viņa atbalsts šīm idejām izskan netieši, jo Staļina tēls noder pašlaik viņam pašam, lai stiprinātu tālāk autoritāro režīmu Krievijā. Pat krievu skolu mācību grāmatās nevar nepamanīt uzkrītošu valsts vēstures patriotizāciju.

Maijā – dienu pēc tam kad Eiropa būs atzīmējusi uzvaras dienu, 91% krievu skatīsies savos televizoros nāves mašīnu parādi no Sarkanā laukuma. Putins runāšot. Suminās pagātni un pieprasīs krievu tautas 100% atgriešanos pagātnes doktrīnās un aizspriedumos dragājot pāri sarkanajam laukumam masu slepkavību ieročus kā “varonības, spēka un varas simbolus”.

Nožēlojami. Patiešām skumji, ka fanātisma apmātība Krievijā joprojām turpinās Staļina stilā. Pagātne nevienam nedod tiesības izrēķināties ar nākotni. Ieskaitot Putinu. Tā tas ir.

Putina troļļu atzīšanās melos un mūsu izredzes trešā pasaules kara sākumā

2015.gada 9.februārī

Informācija ir ūdens

Informācija ir ūdens

Zviedru Dagens Nyheter pagājušajā nedāļā publicēja rakstu ar Putina interneta troļļu atzīšanos. Viņa tīmekļu provokatoru centrs atrodoties Sanktpeterburgā, bet Twiterī un Facebbok rīdītāji izvietoti visā pasaulē. Tā zviedru medijiem apliecina divi Kremļa digitālā kara dezinformācijas armijas karotāji: Darja un Mihaīls. Viņu darba līgumā ietilpa Putina slavināšana zem dažādu pseidonīmu aizsega. Darba līgums paredzēja Rietumvalstu un Ukrainas noliegumu un tur notiekošā izsmiešanu.

Tātad – metode ir jauna, bet biznesa ideja veca kā pasaule

Propaganda vienmēr tiecas izplatīt sev nepieciešamas, melīgas idejas ar mērķi panākt auditorijas apjukumu, bailes un lojalitāti sev. Ukrainas gadījumā tas redzams ļoti skaidri – kopš Maidana pirmās demonstrāciju dienas krieviem no Kremļa tiek stāstīts, ka šos notikumus ”režisē” no Vašingtonas un Briseles. Tālāk troļļiem jau tiek sagatavotas ”ideoloģiskas uzlīmes”, kas jāuzlīmē uz Maidana kustības savos komentāros: 1) Maidans ir fašistiska kustība, 2) nacisma perēklis, 3) to vada ebreji, 4) ar mērķi sagraut un pazemot Krieviju. Šim mērķim var izmantot visu (ieskaitot melus), kas pie rokas – pat safabricēt videokadrus, kas it kā rāda mazus bērnus, kuriem ”nekrietnie ukraiņu fašisti” iegriezuši ādā kāškrustus.

Pēc tam nākamais aģitācijas postaments ir Krimas tēls. Tur interneta aģitatoriem jāiestāsta visiem (kas diskutē tīmeklī), ka Krimu atbrīvoja vietējie patrioti (nevis šo aneksiju režisēja Putins no Kremļa). Tātad vietējie Krimas iedzīvotāji ne no šā ne no tā = pēkšņi ”vairs nevarēja izturēt” ukraiņu virskundzību un gāza vietējo ukraiņu varu ar mērķi “pievienoties Krievijai”.  Kremļa rīkotais referendums šajā (troļļu interpretācijā) tiek traktēts kā vietējo Krimas iedzīvotāju pašiniciatīva ar kuru Kremlim un Maskavai (patiesajiem iniciatoriem) nav nekāda sakara.

Tas pats notiek ar Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanu. Kurš šo lidmašīnu notrieca? Maskavas piekritējiem tas joprojām ir atklāts jautājums ar norādi, ka šauts no Ukrainas teritorijas. Taču pārējiem, kas seko starptautiskajām ekspertīzēm un lasa kaut vai Wikipedia, viedoklis ir pavisam cits – lidmašīnu notrieca krievu separātisti no okupētajām teritorijām Ukrainā.

Protams, ka Kremļa troļļu mērķis ir samulsināt demokrātiskās/brīvās pasaules cilvēkus, īpaši aktīvi vēršoties pie krieviem ārzemēs. Tāpēc meli ir jāmaskē? Kremļa TV raidījumos tiek aktīvi izmantoti ”aculiecinieki’, kas attiecīgajā notikumā pat nav piedalījušies, kadri, kas rāda vienu robežu, bet komentē pavisam ko citu, emocionālas epizodes, kas bez argumentiem panāk vajadzīgās emocijas. Patiesība ir jāmaskē ar meliem, jo Putina iniciatīvas nav godīgas pret tautu, tāpēc jāizdomā insinuācijas un puspatiesības nacionālisma mērcē, lai pārliecinātu “caurmēra Ivanovu”, ka Putina politika ir tautas, nevis merkantīlu interešu vārdā vadīta.

Vārdu sakot, mediju blefs. Totāli meli un bezkaunīga manipulācija.

To var skaidri redzēt.

Taču putinistu propagandā ir nācis klāt arī kas jauns (ja salīdzinām ar Staļinu vai Hitleru). Tā ir patiesības fakta apšaubīšana.

Šī pozīcija ir jauna politiskajā demagoģijā. Agrāk tirāni  savā propagandā klaji blefoja, nesatraucoties par to vai krievi/vācieši/ziemeļkorejieši un viņu fani to apšaubīs vai nē, jo citu informācijas avotu apspiestai tautai nebija. Tagad – līdz ar interneta parādīšanos, citu viedokļu mediji ir pieejami. Šajā situācijā Kremļa propagandas mašīna liek lietā jaunu doktrīnu.

Iedveš cilvēkiem ilūziju, ka patiesības vispār nav. Tā teikt – katram esot sava patiesība: Kremlim viena, Vašingtonai un Briselei – cita.  Tātad – tas, kas kadrā kaut ko stāsta, vienmēr melo savā labā un objektīvas jeb bezkaislīgas patiesības vispār nav. Tā ir blēža loģika, jo šādus imperatīvus var apgalvot cilvēki = propagandisti, kas paši regulāri melo un savu nelietību reflektē uz visiem pārējiem. Tā teikt – ja Jānis melo, tad melo it kā arī 100% visi pārējie. Tā teikt zaglis kliedz – ķeriet zagli!

Ko Kremlis ar šo vēlas panākt?:

1) mazināt rietumu mediju informatīvo triecienspēju Krievijā,

2) samulsināt rietumu publiku.

Šādā veidā pāri reāliem notikumiem mediju vidē tiek noklāta ”dūmu kārta” – tiek radīts publikas apjukums un iespaids, ka patiesības Ukrainas notikumos vispār nav.

Visi esam bijuši miglā. Tajā atrasties nav patīkami, jo ir apgrūtināta orientēšanās spēja. Tieši šo pašu efektu var radīt mediju vidē, iedvešot cilvēkiem, ka nekā skaidra šajā pasaulē nav, viss ir iluzors, izplūdis un dažādi interpretējams…

Piemērtam, vai  “šodien ir pirmdiena”?  Vai  ir? Vai visiem šodien ir pirmdiena? 100% visiem uz pasaules un saules sistēmā? Citiem varbūt nav? Ar šo vienkāršo apmulsināšanas metodi (izraujot vienu filozofijas virzienu no konteksta) var sagraut elementāru lietu loģiku mediju ziņojumā. Var padarīt slepkavu par atbrīvotāju=opolčencu un brīvības cīnītājus par teroristiem. To sauc par “akcentu nomaiņas metodi”.

Putina troļļi  intensīvi menedžē šo dūmu mākoni, jo psiholoģiskie ieroči ir svarīga Putina kara sastāvdaļa. Vai Latvijā hibrīdkarš ir jau sācies? Hibrīdkarš vairs nenotiek tikai Ukrainā. Tas pie mums Latvijā notiek jau sen, tikai mēs paši nevēlamies to atzīt. 

Tikko putinisti pievienoja frontei arī Franciju, kas saņēma pirmo triecienu krievu valodas ziņu kanāla formātā. Latvijā un Igaunijā šis karš notiek tikmēr, kamēr mūsu krieviski runājošā minoritāte saņem informāciju no Putina pa tiešo – viņa kontrolēto mediju veidolā, dzimtajā valodā. Tas, ka mūsu krievu minoritāti Putins apstrādā tepat Rīgā, Narvā, Pērnavā vai Liepājā, nozīmē, ka mēs jau sen atrodamies kara stāvoklī ar Krieviju, tikai paši to cenšamies neapzināties.

Savādi, ka mūsu valdība joprojām ir tik akla un reāla pretspēka vietā tiek rīkoti remdeni simpoziji un vārgulīgas diskusijas NATO režijā par to – ”kas notiek?”, nevis ”ko darīt tālāk?”.

Aināra Dimanta (radio un TV padomes) idejai par jaunu latgaļu TV kanālu un ES iniciatīvai (Baltijas valstis+Dānija, Lielbritānija) par jauna krievu valodas kanāla veidošanu Briseles pārziņā, nav dzīvotspējas. Nekad nevajag brēkt pretī brēcējam vai pretoties Putina kampaņām ar viņa metodēm. Izveidojot jaunu kanālu vai pieņemot likums nav iespējams iznīcināt manipulatīvu propagandu.

Mans pieņēmums – ir nepieciešams atbalstīt progresīvos medijus Krievijā un progresīvos krievu žurnālistus Latvijā. Tos, kuri savai etniskajai dzimtenei vēl labu. Tos, kuri ir spējīgi atbalstīt Krieviju ar nākotni bez Putina lieluma mānijas ideoloģijas. Viņus vajag atbalstīt visādos veidos. Arī Latvijā.

Vampīri un troļļi mirst gaismā. Nav svarīgi, kādā valodā tie runā. Tāpēc mūsu uzdevums ir jau tagad pievērst lielāku uzmanību mediju manipulācijas tēmai ne tkai iespiestajos, bet īpaši audiovizuālajos medijos. Apbruņot esošos Latvijas medijus ar spēcīgāku komentāru kompetenci un satura substanci, lai arī krieviem būtu ko skatīties, dzirdēt un redzēt. Ir pienācis laiks izglītot tautu par mediju misiju, pienākumiem un meliem. Nevis izklaidēt līdz nāvei plaģiētās Supernovās un dejās ar zvaigznēm.

Ir pienācis laiks. Jau sen.

Putina fašisms un krievu propagandas panika

TVNET

2014.gada 15.decembrī

Foto Itar-Tass

No kreisās: Hitlers, Musolīni, Dzeržinskis, Berija, Putins. Foto: TVNET. avots: Itar-Tass

Fašisms dzimst panikas apstākļos. To rada ļaudis, kuri jūtas pievilti un zaudētāji. Tagad, kad fašisms ir piedzimis Krievijā, Vladimira Putina režijā (kā PSRS sagrāves trauma), mums būtu jānoskaidro, ar ko tas atšķiras no nacisma un cik lielā mērā mums no «tā visa» ir vai nav jābaidās.

Fašisms, nacisms un panika

Politiskajās diskusijās jēdzienus «fašisms» un «nacisms» bieži jauc vai pat vienādo. Tas izskaidrojams ar Padomju Savienības ideoloģisko mantojumu, kurā «fašisms» nozīmēja abus. Fašisma efektu pētnieks Francijā Zevs Šternhels (Zeev Sternhell) uzsver, ka šos jēdzienus nevajadzētu jaukt. Fašisms nozīmē spēcīgu valsti, kuru vada skarbs valdnieks ar stingru roku, kas praktizē militārismu, agresīvu ārpolitiku, radikālu nacionālismu un represijas pret politiskajiem pretiniekiem. Praktizējot labēju ideoloģiju, vēršoties pret sociālismu, liberālismu, demokrātiju un individuālismu.

Turpretī nacisms ir rasisma kustība, fašisma forma, kura galvenie elementi ir antiparlamentārisms, rasisms, antikomunisms, totalitārisms un pretmetu skaitā ir ekonomiskais un politiskais liberālisms.

Fašisms neradās kā teorētiska sistēma filozofu vai politologu kabinetos (Adam Smith, John Stuart Mill, Karl Marx), bet gan uz ielas. Brīdī, kad harismātiski tautas pārstāvji centās sev pievērst publikas uzmanību, piedāvājot saulainu nākotni un labklājību kā ķīlu, ja tiks novākti «vainīgie». Hitlera NSDAP un Musolīni fašistu partijas pirmās «ielas prasību formulu» realizēja dzīvē, mazliet aizņemoties viena no otras. Piemēram, Musolīni ieviesa antisemītismu tikai 1938. gadā (pēc vācu parauga), lai gan tobrīd viena trešā daļa no visiem Itālijas ebrejiem bija fašistu partijas biedri. Starp citu, pirmajā fašistu partijas programmā, kuru pieņēma 1919. gadā, dominēja buržuāziju kritizējoša retorika, prasība nacionalizēt valsts uzņēmumu un aicinājums piešķirt vēlēšanu tiesības arī sievietēm. Tāpat arī nacisti savā Waffen-SS kā brīvprātīgos pieņēma krievus, latviešus, ukraiņus, igauņus un pat Bosnijas musulmaņus, atsakoties no superārisma visur un vienmēr.

Fašisma māte ir panika

To rada situācija sabiedrībā, kad noteiktas sabiedrības grupas uztver sevi kā zaudētājus attīstības procesā. Piemēram, impēriju un valstu sabrukšana pēc Pirmā pasaules kara, bailes no boļševikiem pēc 1917. gada revolūcijas (sindikālisti, anarhisti), revolucionāru utopijas, ekonomiskā krīze un industrializācijas sekas (fabrikās saražotais izspieda no tirgus amatniekus) radīja priekšnosacījumus starpkaru fašisma ideoloģijas izplatībai pasaulē.

Pirmie fašisti sevi uzskatīja par kreisajiem. Itālijā viņi tērpās tradicionālajos anarhistu melnajos kreklos un jau 1919. gadā pieprasīja revolucionāras pārmaiņas sabiedrībā, izmantojot militāru spēku. No ultrakreisajiem viņus norobežoja nacionālisms. Karaļa Viktora Emanuela III gļēvulība Itālijā, tāpat kā fon Papena un prezidenta Hindenburga vientiesība Vācijā atvēra durvis uz politisko skatuvi fašistiem un nacistiem. Turpretī Francijā 1936.gadā fašistu partijas līgu aizliedza, bet Spānijā un Rumānijā tās novāca militāristu diktatūras. Taču spoks no pudeles bija izlaists ārā un tiek likts lietā tad, ja valstī ir jāuzvar kāds neuzvarams jeb «lielāks ienaidnieks», tad politiskie līderi apgalvo, ka nekas cits neatliek, kā mobilizēt visu uzvarai, ņemot palīgā fašismu un ierobežojot savu pilsoņu privāto brīvību.

Piemēram, Kuba. Tur valda vadoņa kults, nacionālisms, militāra vara, pašslavināšanas parādes, savu pilsoņu izspiegošana un sodīšana, uzskatu selekcionēšana un citādi domājošo sodīšana, korporatīvs ideoloģiski noslīpēts pasaules uzskats. Vai varam tāpēc Kubu uzskatīt par fašistisku valsti? Vai islāma džihādisti (tie paši, kas pārgriež savu pretinieku rīkles videokameru priekšā) ir fašisti? Grūti atbildēt viennozīmīgi, jo viss atkarīgs no teorētiskās pieejas, kādu izvēlēsimies savā vērtējumā. Vai tas vispār ir nepieciešams? Politiķis var būt ļoti bīstams arī tad, ja viņš nav fašists.

Taču ir viens «bet» – fašists neapstājas pie «Kubas shēmas». Viņš pamanīsies izmantot iekšpolitisko spriedzi kā mobilizējošu instrumentu, lai izmantotu iedzīvotāju sociālo neapmierinātību ārēja bruņota konflikta izraisīšanā. Karš fašistiem palīdz mazināt iekšpolitiskos konfliktus. «Pašlaik pilnīgi ir skaidrs tikai tas, ka nevarēsim gaidīt pārāk ilgi (lai sāktu karu) – esot konstatējis Hitlers vācu militārajai virspavēlniecībai 1937. gada novembrī. Tagad šāda situācija nobriedusi Krievijā.

Pasaulē ir valstis, kas nespēj iztikt bez jaunu teritoriju iekarošanas

Lai izdzīvotu, tām nemitīgi jāturpina paplašināt savu ietekmes sfēru. Šai Ruso atziņai šodien var pievienot visas līdzšinējās fašistiskās diktatūras (1). Putina Krieviju ieskaitot. Tagad, kad Krievijas ekonomika iestigusi krīzē «līdz ceļgaliem», Putins nevis velk to no dubļiem ārā, bet gan investē gigantiskas naudas summas savā propagandas mašīnā, lai izveidotu Krievijai labvēlīgu viedokli par pasaules notikumu attīstību.

Kremļa stratēģija propagandas jomā ir daudz masīvāka nekā aukstā kara laikā. Tolaik padomju propagandas buldozers nevarēja panākt būtisku ietekmi ārzemēs, jo Maskavas radio «inoveščaņije» klausījās tikai ārzemju komunisti, bet «Pravdu» izlasīt varēja tikai krievu valodas pratēji. BBC, Voice of America krievu dienestu Kremlis sagaidīja ar «zāģiem», nevis ar pašproducētu pretuguni.

Tagad ir citādi. Putins sāk iekarot Eiropu un pasauli ar ideoloģiskiem ieročiem. Viņš ir sapratis, ka ziņu izlaidumi ir vissvarīgākie, lai formētu ārzemnieku viedokli par pasaules notikumiem un Krievijas lomu to norisē. Krievijas valsts ir nolēmusi uzņemties misiju un 100% kontrolēt = cenzēt visu savu medialo ziņojumu telpu ar mērķi apzināti izveidot pozitivizētu Krievijas tēlu un falsificēt pasaules notikumus tā, lai tie ideāli iekļautos Kremļa uzzīmētajā Krievijas pozitīvajā tēlā.
Kā centrālais zirneklis šo propagandas tīklu diriģē Dmitrijs Kiseļovs, kuru var uzskatīt par Putina propagandas ministru. Ekstrēmi konservatīvs, nacionālists, homofobs un Kremlim lojāls TV raidījumu vadītājs. Putins viņam deleģējis uzņēmuma Rossija Segodņa vadību. Tajā ietilpst informācijas aģentūra Sputņik, telekanāls RT (Russia Today) un plāni turpmāk raidīt arī vācu un franču valodā (paralēli angļu, arābu un spāņu dienestiem, kas jau darbojas).

Putina mērķis ir neitralizēt BBC un CNN. Par ziņu diktoriem un programmas vadītājiem Maskavā putinisti piesaista attiecīgās valodas pratējus dzimtās valodas līmenī, un tieši šis apstāklis rada patiesīguma ilūziju ziņojumā. Pēc Kiseļova domām, RT un Sputņikam ir jāizplata» cits skatījums uz pasaules notikumiem» un «jāapkaro agresīvā rietumu propaganda» jo «konkurence starp austrumiem-rietumiem un propagandas karš ir starptautiskās informatīvās telpas pašreizējā realitāte».

Informācija ir spēcīgākais kara ierocis

Kara lidmašīnas un bumbvedēji lidos tikai pēc tam, kad ienaidnieka prāti jau būs iekaroti. Pēc Kiseļova domām, tieši tāpēc, ka šo patiesību ignorēja, amerikāņi zaudēja karu Sīrijā. Tāpēc Putina propagandas mašīna uzņem apgriezienus un nākamgad Putins investēs šajā jomā 320 000 000 eiro. Neraugoties uz to, ka Putina karaļvalstī nepietiek naudas veselības aprūpei un pensijām, Kremlim šķiet vissvarīgākā tieši propagandas industrijas attīstība.

Valstī esošās problēmas var nodzēst ar masīvas iespaidošanas palīdzību. Krievu mediji informē, ka «melo tikai ārzemēs», bet krievu mediji ir patiesības ministrija. Tāpēc ir nepieciešama RT un Sputņik līdzdalība, lai objektivizētu šo nesimpātisko pasaules ainu. Šā mērķa dēļ tiek kadrā pieaicināti viltus eksperti, kas melo ekrānā tā, kā Kremlim vajadzīgs dažādu pasaules norišu analīzē.

Pati svarīgākā kaujas arēna pašlaik ir Ukraina un tajā notiekošais. To rietumu un krievu mediji ilustrē atšķirīgi. No Maskavas tiek ziņots, ka Ukrainā cīnās fašisti un ekstrēmisti, kas veikuši apvērsumu Kijevā un nelegāli piesavinājušies tur varu. Šo demagoģiju atbalsta arī krievu sociālie mediji un apmaksātie interneta troļļi, kurus jūs, cienījamo lasītāji, lieliski atpazīsiet arī zem šā raksta – lasītāju atsauksmēs.

Ar vienu roku putinisti pašlaik attīsta ārpolitisko mediju ofensīvu un ar otru – klusina savus iekšējos opozīcijas kanālus krievu valodā. Radiostacija Eho Moskvi un avīze Novaja Gazeta pašlaik ir viņu apšaudes galvenie objekti. Vēl viens brīdinājums, un šie mediji apklusīs pavisam.

Jaunais likums ierobežos arī ārzemju īpašnieku klātbūtni Krievijas mediju tirgū un apklusinās pētniecisku un rokošo žurnālistiku. Avīze Vedomosti un krievu Forbes izdevums būs spiesti izšķirties, uz kuru pusi iet. Tuvāk Kremlim vai pazust no mediju areāla Krievijā.

Valstī, kurā dominē panika un pie varas šobrīd ir krievu fašists un nacists Vladimirs Putins.

Tāpēc mums ir pamats bažām. Īpaši tad, ja neiekļaujamies Putina un Dugina ideoloģijas lekālā.

Mums ir pamats bažām bez panikas.


1 – The anatomy of fascism, Penguin Allen Lane

Krievijas embargo vai afrikāņu epidēmija? Kas mums bīstamāks?

Foto - Twitter

2014.gada 12.augustā

Krievijas sankciju krīze un to iespējamā ietekme uz Latvijas iedzīvotāju labklājību ir iedarbinājusi stresu sabiedrībā. Mediji atšķirīgi baida ar embargo sekām (atkarībā no tā, vai tie pārstāv Rietumu vai Krievijas viedokli), taču kopsaucējs ir viens: «Visiem būs grūti!»

Uz aizvadītās banku krīzes fona tagad lekni izvēršas bažas par to, ka pārmaiņas velk sev līdzi nepatīkamas problēmas. Krist panikā drīkst (ja gribas)! Tikai vienu derētu atcerēties – cilvēce (laikam ritot) ir nevis kļuvusi dumjāka, bet gan palielinājusi savas muļķības izpausmju skalu. Rezultātā – embargo panikas bungas apdullina, kamēr ebola kā ēna, bez skaņas slīdoši pārvietojas mūsu virzienā. Kā gandrīz neredzama nāves migla, kuru gandrīz neviens neievēro…

Sankciju ietekme un riski

Sāksim ar pirmo. Pašreizējā pasaules aina uzkrītoši demonstrē, ka politiskajām un ekonomiskajā interesēm atkal nav pa ceļam. Krīzēs politika ņem virsroku, un tiem, kam «nauda nesmird», stāvot pat uz galvas vircas bedrē, jeb bizness «über alles», nākas pierauties politisku motīvu vārdā. Tas nav nekas jauns. Tāpēc saprotama ir dažādu ekonomisko grupējumu «laivas šūpošana» ar aicinājumu «mums nav svarīga brīvība, galvenais, ka visi dabū savu dienišķo desu». Paēdis muļķis viņiem ir labāks pircējs nekā izkāmējis filozofs. Patēriņa loģika baida mūs ar Maslova kāpnēm no nezināmas nākotnes, kas iestāšoties, ja Latvijai vairs nebūšot «Krievija pie rokas».

Šie saskumušie ļaudis ir iepirkušies ražotnēs, kuras eksportē galvenokārt uz austrumiem (zivju konservi, saldumi, alkohols, Dzintara kosmētika, pārvadājumi u.c.), prioritējot komerciālās saites ar «ļaunuma impērijas» mantinieci – Putina Krieviju. Prokrieviskā eksporta astoņkājim pieslēdzas arī mūsu nekustamā īpašuma piranjas. Rezultātā vaimanas pārvēršas sirēnās, kas gatavojas iežēlināt Latvijas valdības līdzcietību un panākt, lai mēs piekrītam «palīdzēt» šiem uzņēmumiem ar mūsu kopējo nodokļu naudu – finansējot viņu zaudējumus, kas radīsies embargo rezultātā. Par viņu bīstamajiem biznesa sakariem tagad maksāsim mēs.

Kurš šajā blokādes mačā uzvarēs?

Rietumi vai Krievija? Pašlaik vairāk nekā 80% krievu atbalstot Putina idejas, taču inflācija tuvojas un, kā norāda VTB Capital, jau šomēnes Krievijā sagaidāma plaša patēriņa preču cenu celšanās par vismaz 2,5%, kas pēc pāris mēnešiem sasniegs +7,5%. (ekonomikas jaudai palielinoties tikai par 0,3-0,5%).

Pirmie pa pirkstiem dabūšot krievu oligarhi. Jau tagad biržas kurss krītas. Kapitāls plūst projām no valsts. Diemžēl pagaidām nav pazīmju, ka RU biznesa aprindas varētu sacelties pret pašu Putinu un viņa politiku. Siloviki un Putinam lojālie drošībnieki (no Pēterburgas laikiem) par «stabilitāti» valstī parūpēšoties ar vecajām PSRS metodēm.

Vladimirs Putins un viņa propagandas buldozers cenšas iestāstīt mūsu un savējiem krieviem, ka Krievija tagad būšot attīrīta, reindustrializēta un neatkarīga supervara. Gaiša, varena, svētīta paklausīgu pilsoņu laimes valsts. Leiputrija.

Pasakas pieaugušajiem Krievijā tātad ir modē, taču mirāžas nemēdz materializēties dzīvē. 100% iztikt bez rietumu precēm Krievija šodien tomēr nevarēs. Var, protams, dekoratīvi aizliegt amerikāņu sojas pupiņas, poļu ābolus, holandiešu tomātus vai latviešu jogurtus, taču pavisam cita lieta ir, piemēram, vācu mašīnbūvniecības preču importa aizliegums. Nē, to Putins neaizliegs, bez šīm precēm Krievija apstāsies uzreiz. Vienā rāvienā. Var draudēt aizliegt rietumu kompāniju lidojumus pāri Krievijai, taču no tā gaisa satiksme neapstāsies. Putina dekrēts tikko samazinājis Lufthansa un Air France – KLH akciju kursu biržā. Pagaidām tas arī viss. Izskatās, ka zaudētājs būs totalitārisms pats.

Putina impērijas otrās laulības

Tagad, kad Putins pieprasa šķirt Krievijas «laulību ar Rietumiem», ir skaidrs, ka tiek meklēts «nākamais dzīvesbiedrs». Pašlaik notiek šķiršanās pirmā jeb «es pats!» stadija, kad krievu izgudrojumi aizstāšot un apsteigšot visu ievazāto rietumu sasniegumu skalu. Krievijai no rietumiem neko vairs nevajadzēšot, jo visu protot vēl labāk saražot paši: braukšot tikai ar savējām – krievu «luksusa automašīnām», lietos tikai Krievijas banku kartes Visa un Mastercard vietā utt. Šo virzienu mēs jau pazīstam no PSRS laikiem un atceramies ar pašizolācijas rezultāta signālvārdiem «deficīts» un «zema kvalitāte». Tātad – nekā jauna.

Tagad par nākamajiem «dzīvesbiedriem». Brālīgākas valstis Krievijai tagad būšot Brazīlija, Indija un Ķīna. PSRS modeli reanimēs Baltkrievija un Kazahstāna. Kā īsti krieviem ies ar «brālīgajiem ķīniešiem»? Par to var stipri šaubīties, jo līdzšinējās energosarunas ar Pekinu krieviem izrādījās ļoti neveiksmīgas. Sarežģīta būs arī investīciju joma, jo Rietumu bankas vairs nepiedalīsies, bet ķīnieši prot padomāt vispirms par sevi visos gadījumos un darījumos. Indijā pie varas vairs nav Gandiju klans, un Brazīlijas Lulam tā arī neizdevās pagriezt Rio kreisajā vējā.

Taču nav ļaunuma bez labuma: muļķībai un fanātismam apvienojoties, piedzimst administrēšana, kas jau tagad Maskavā iebraukusi grāvī. Iespējams, ka Putina klana muļķība būs nākošajām saprātīgo krievu paaudzēm labāka mācība nekā pozitīvo piemēru atdarināšana. Lai viņiem veicas redzēt un saprast.

Epidēmija, par kuru izvairāmies runāt

Embargo satramdītajā Latvijas vidē grūti pat iepīkstēties par Āfrikas nāves vīrusa bīstamo tuvumu un pārvietošanās ambīcijām. Pasaules Veselības organizācija (PVO) aktuālo Ebolas vīrusa uzliesmojumu, kas pašlaik novērojam Āfrikas valstīs, pasludinājusi par ārkārtas situāciju un pieprasa tūlītēju starptautisku rīcību, lai apturētu vīrusa izplatību.

Ebolas epidēmija

Ebolas epidēmija

Kas ir Ebolas vīruss? Tā ir nāvējoša slimība pret kuru nav vakcīnas vai zāļu.To sauc arī par asins drudzi un uzskata par visbīstamāko vīrusu (RNA) pasaulē, kas var izraisīt mērim līdzīgu epidēmiju. Slimību atklāja 1976. gadā Sudānā un Kongo. Savu vārdu šī bīstamā infekcijas slimība ieguva, pateicoties upei ar tādu pašu nosaukumu – Ebola. Cilvēki var inficēties savstarpēja kontakta rezultātā (asinis, siekalas, sviedri, urīns, limfa). Slimības inkubācijas periods ir apmēram trīs nedēļas. Tā izpaužas asās muskuļu sāpēs, ļoti augstā ķermeņa temperatūrā, galvas sāpēs, asiņojošā caurejā un visbeidzot demonstrē saslimušā cilvēka iekšējo orgānu sabrukumu. Slimības pārnēsātāji ir tā saucamie augļu sikspārņi jeb «lidojošie suņi», kurus vietējie iedzīvotāji Gvinejā, Sjerraleonē un Libērijā lieto kā delikatesi. Līdz šim no Ebolas gājuši bojā ap 1000 afrikāņu. Saslimšanas gadījumu skaits turpina palielināties, un šobrīd tie (1700) reģistrēti virknē Rietumu un Austrumāfrikas valstu. Atkarībā no vīrusa paveida mirst 30% līdz 90% no visiem inficētajiem.

Līdz šim Pasaules Veselības organizācija izplatīja mierinošu informāciju, ka Eiropu šis risks sasniegt nevarot. Taču ziemeļvalstu epidemiologi domā citādi. Viņiem šķiet, ka notiekošais ir satraukuma vērts. Lai gan pagaidām starptautiskais spiediens tiek vērsts uz valstīm, kur infekcija ir konstatēta, un pārējās valstis palīdz riskam palikt uz vietas, nav droši, ka nāvējošais vīruss līdz Eiropai tomēr nenokļūs.

Protams, neviens no mums nevēlas redzēt Ebolas vīrusa tālāku izplatīšanos uz ziemeļiem un negrasās celt nepamatotu paniku. Taču mani māc bažas par to, cik nopietni mēs savā valstī esam gatavi šādas ekstrēmi nežēlīgas epidēmijas ierašanās brīdim. Vieglāk ir noliegt šādu iespēju nekā paskatīties patiesībai acīs.

Ja reiz notiktu visnevēlamākais un vīruss pie mums tomēr ierastos? Runa šajā gadījumā nav par atbildīgo iestāžu «atrakstīšanos» vai amatpersonu noliedzošu «atskaitīšanos» publikas priekšā, bet gan par sabiedrības kopīgu gatavību uzņemties apgrūtinājumus un klapatas, lai ierobežotu nāvējoša vīrusa izplatību mūsu valstī. Šim procesam ir divi etapi – informācijas un rīcības fāze. Pagaidām neredzu nevienu no tiem.

Par šo problēmu iedomājos, noraugoties, kā aizvadītajā nedēļā pa Ezeres ceļu pārvietojas svētceļojuma Liepāja – Aglona dalībnieki. Cilvēkam no cūku mēra nav jābaidās, taču lopiņiem šī slimība ir nāvējoša. Ļaužu masveida pārvietošanās pa lielceļiem var mēra infekcijas pieauguma risku veicināt. Protams, svētceļnieki ir tikai viena no iedzīvotāju grupām, kas var kļūt par cūku mēra pārnēsātājiem. Taču diezin vai svētceļnieki (un mēs pārējie) būtu gatavi atteikties no savas tradīcijas (ērtībām, ieradumiem) par labu cūku mēra apkarošanai? Medijos šis jautājums tika pacelts retoriski un svētceļnieki paši paziņoja, ka «viss būs kārtībā». Taču problēmas nostādījums ziņo, ka viņi (un mēs pārējie) neesam gatavi dziļi paraudzīties uz šo problēmu un novērtēt katrs savu privāto misiju epidēmijas ierobežošanā. Mums nav traģiskas pieredzes = mācības šajā jomā. Tā ir ērtāk un tāpēc labāk.

Šodien Ebola lien uz priekšu pa Āfrikas kontinentu. Daži inficētie iekļuvuši Spānijas un Kanādas slimnīcās, un pastāv cerība, ka arī šoreiz atkal viss būs labi. To nokārtos citi. Cerams, ka «tie citi» neļaus Ebolai pārkļūt pāri Vidusjūrai un atpeldēt līdz mums. Pretējā gadījumā mums vairs nebūs nekādu politekonomisko stresu. Embargo automātiski pārvērtīsies pupu mizās un mūs visus apvienos kopīga vajadzība – izdzīvot.

Vai mēs (ikviens) esam tam gatavi?