Putina mērķis esot izķert nacistus Ukrainā. Tā apgalvo Kremļa taure. Šim kara iemesla tic lielākā daļa krievu vēlētāju Krievijā un paļaujas, ka šādā veidā “viss ļaunums“ no Ukrainas tiks izsvēpēts. Proti – ar krievu ieročiem. Vai tas tā ir? Nē, nav. Ko nozīmē šī Kremļa pieķeršanās vārdam „nacists“ un kāpēc viņi tā dara?
Nacisma savtīga izmantošana
Jau sākumā varam konstatēt, ka Kremlis izmanto krievu iebaidīšanas biedēkli „naciķi/nacisms“, lai attaisnotu savu uzbrukumu Ukrainai. Uzbudinošais signālvārds „nacisms“ ir dziļi iestrādāts caurmēra krievu apziņā un nozīmē – ļaunu uzbrukumu krieviem un visiem krietniem cilvēkiem. Tātad, viņiem tas nozīmē ļaunumu, kas piemīt tikai un vienīgi ienaidniekam un nav jāpierāda. Pietiek tikai pateikt šo vārdu un marķēt ar to uzbrucēju. Tas automātiski pārvēršas satraucošā „patiesībā“, kura nav pat jāapspriež, jāargumentē un jāsaprot. Šāds dogmatisks atavisms ir saglabāts kā „mantojums“ no Otrā pasaules kara laikiem. Tāpēc arī ukraiņi savā aģitācijā lieto to pašu mērvienību. Proti, viņiem krievu līderis ir Putlers (atvasinājums no Hitlers), un Putinu attēlo ar Hitlera ūsām rotātu. Savukārt krieviem tiek stāstīts, ka ukraiņus vada „no narkotikām atkarīgi naciķi“, tāpēc visa ukraiņu tauta ir neārstējami nacisti, kas jāiznīcina. Kāpēc jāiznīcina? Tāpēc, ka ļauni. Zeme tiks atbrīvota no nevēlamas tautas, un krieviem būs kur izvērsties. Mūsdienās tas izklausās pērc murgiem. Par to varētu pasmieties, ja šī iemesla dēļ nebūtu sākta reāla asinsizliešana. Te, protams, varētu turpināt krievu izdomājumu uzskaitīšanu par Ukrainu un ukraiņiem, ieskaitot smieklīgos Kremļa pārstāves Marijas Zaharovas secinājumus par ukraiņu boršču. Taču es to nedarīšu. Tiražējot muļķību, tā tikai vairojas.
Kas tas tāds – nacisms?
Ar „naciķiem“ (krievu lamuvārds) jāsaprot nacionālsociālisms, kas piedzima Vācijā Ādolfa Hitlera vadībā. Vācijā no 1933. līdz 1945. gadam. Tas sastāv no diviem elementiem – vācu nacionālisma un sociālisma. Kā ideoloģija tas pauž viedokli, ka viena tauta (ārieši) ir pārāki un labāki, gudrāki un vērtīgāki par citām tautām un tāpēc drīkst pārvaldīt pārējās tautas un pasauli. Noteiktas etniskās kopas vai nacionalitātes ir „nevērtīgi cilvēki“, kas tāpēc iznīcināmi. To skaitā ebreji un čigāni jeb romi. Likvidējami bija arī homoseksuāli cilvēki (lezbietes un geji). Vācu nacisms dziļi neieredzēja liberālo demokrātiju un uzskatīja to par iznīcināmu jomu. Tā vietā izvēlējās diktatūru ar vienu vadoni līderpozīcijā, kas izlemj visu. Vadonis nacistiem bija tautas gribas paudējs un gādīgs tēvs, kas visu zina un saprot labāk par pārējiem. Tātad diktatūra, kuras apstākļos visi bez ierunām pakļaujas vadonim. Jebkādi cita viedokļa paudēji tika sūtīti uz koncentrācijas nometnēm vai nogalināti. Dominēja tikai viena nacisma partija ar savām drošības armijām vāciešu pieskatīšanai (vismaz trijām), un mediji tika 100% cenzēti. Šīs nacionālsociālistu valdīšanas rezultātā gāja bojā daudzi nevainīgi cilvēki. Frontē un ārpus tās. Tika realizēts noteiktu etnisku grupu iznīcināšanas process, ko sauc par genocīdu. Loģiski, ka sekoja Nirnbergas process un Vācijas sadalīšana uzvarētāju okupācijas sektoros, lai iznīcinātu nacisma turpināšanos modernajā laikā.
Pēc Vācijas sagrāves karā nacisma idejas tomēr saglabājās nelielās aktīvistu grupās, to skaitā arī ārzemēs. Daudzviet nacistu pielūdzēju partijas un akcijas tika aizliegtas un darbojās pagrīdē, bet citur to darbība tika atļauta legāli. Tas nozīmē, ka nacisma kopas darbošanās kādā konkrētā teritorijā vēl nenozīmē, ka šī valsts ir „nacisma apsēsta“. Tajā pašā Zviedrijā un Dānijā šodien ir aktīvas vairākas neonacisma kopas, kas rīko „baltās mūzikas“ festivālus un piedalās kustībā “baltā, āriešu pretošanās“. Taču tāpēc mēs neuzskatām, ka šajā kaimiņvalstīs dominē nacisms un kādam būtu jāuzsāk bruņots konflikts vai karš pret šīm valstīm šādu ekstrēmu grupu eksistences dēļ.
Kura no karojošajām pusēm ir nacisti?
Krievija ir sākusi karu pret Ukrainu it kā „nacisma dēļ“. Ja palūkojamies kritiski, tad redzam, ka Ukraina ir demokrātiska valsts, kas ievēlējusi savu prezidentu Volodimiru Zelenski atklātu, demokrātisku vēlēšanu procesā. Rezultātā pie varas nonācis ebreju izcelsmes politiķis, kas nekādā ziņā nevar būt nacists, jo Vācijas nacionālsociālisti šīs tautības cilvēkus masveidā iznīcināja un transportēja uz gāzes krāsnīm Osvencimā vai Birkenavā. Tātad šajā pozīcijā sagrūst Kremļa apgalvojumi, ka visa Ukraina ir nacistiska un to vada „naciķi“. Zelenskis nav „naciķis“, un ap viņu valdības līmenī nav nacionālsociālistu, kas aizstāvētu antisemītisku pozīciju. To apgalvo arī Odesas rabīni, kuriem šādi Kremļa apgalvojumi šķiet smieklīgi un nožēlojami. Vai tiešām šāda izdomāta, neesoša iemesla dēļ krievi drīkst iznīcināt 44 miljonus Ukrainas iedzīvotāju? Nē, nedrīkst.
No otras puses, demokrātiskajai Ukrainai pretī stāv diktatūras valsts Krievija ar vienu vadoni visaugstākajā līmenī. Šis vadonis izlemj un nosaka visu un seko krievu nacisma ideologu Iļjina/Dugina teorijām par to, ka krievu tauta ir izredzētā un tāpēc atbrīvos pasauli no liberālisma, demokrātijas ļaunuma un nekārtībām. Tieši tāpat kā Hitlera nacionālsociālisma Vācijā, arī šodienas Krievijā dominē nacionālisma nostādnes, kas „liek slāvus“ virs pārējām tautām un nācijām, vajā homoseksuālus cilvēkus un ir ieviesušas visaptverošu cenzūru. Likvidējot brīvu mediju darbu un citu partiju eksistenci politiskajā elitē. Par runāšanu pretī Kremļa idejām pienākas ilgs cietumsods, un vēlēšanās neviens nedrīkst konkurēt ar Vladimiru Putinu. Ja „kāds tāds“ parādās, tad tiek noindēts ar „Novičok“ vai iemests stingra režīma cietumā.
Kura no abām valstīm mums atgādina Hitlera nacistisko Vāciju? Manuprāt, to saskatīt nav grūti.
Vai Azovas bataljons dod tiesības krieviem okupēt Ukrainu?
Nē, šādu tiesību Kremlim nav. Ukraiņi neko ļaunu Krievijai nav nodarījuši un to neapdraud. Kāpēc Kremlis turpina pumpēt saviem iedzīvotājiem nepatiesu informāciju un cenzūras dēļ tas viņam izdodas? Kā pirmais arguments uzpeld dažas naonacistu grupas ukraiņu perifērijā. Jā, tādas tur ir. Tieši tāpat kā šādas grupas ir arī pašā Krievijā, pie mums Latvijā un Skandināvijā vai Francijā. Vispopulārākā šajā jomā ir tā sauktais Azovas bataljons, kas ir militārs grupējums ar labēji ekstrēmiem uzskatiem. Šis grupējums ir ļoti populārs arī Latvijas medijos, pateicoties krievu žurnālista Leonīda Rogozina aģitācijas kampaņām un sadarbībai ar Re:Baltica. Ja paraugāmies uz Azovas grupējumu bez Rogozina Kremļa acenēm, tad var pamanīt, ka azoviešu paisums sākas pēc Krimas okupācijas, kad rodas Azovas bataljons, kas ir labējo ekstrēmistu militarizēta vienība. Sākumā kodolu veido „laimes meklētāji“ un avantūristi, „kuriem patīk asas izjūtas un adrenalīna injekcijas“, konstatē Lundas universitātes vēstures zinātņu docents Pers Anders Rudlings. Ap šo grupējumu sāk pulcēties labēji radikāli elementi arī no Skandināvijas (zviedri, somi). „Skūtie, kas nēsā neonacistu T kreklus, fotografējas ar nažiem un ieročiem utt.” Normālos apstākļos šo grupējumu neesot bijis vērts ņemt vērā, bet krievu karš pret Donbasu ilgst astoņus gadus un loģiski, ka šādos apstākļos veidojas kaujinieku vienības ar lozungiem, kas pat lielākajai daļai pašu ukraiņu varētu nebūt pa prātam. Lielā mērā var pat apgalvot, ka Kremļa iebrukumi Krimā un Austrumukrainā radīja priekšnoteikumus šādu militarizētu vienību uzplaukumam pie Mariupoles. Pamazām viņus iekļāva ukraiņu armijā. Zibenīgi reaģēja Kremlis, tika pieslēgta ANO (OCHA) un Azovas bataljons tika apzīmogots ar kauna zīmi par starptautisko cilvēktiesību pārkāpumiem kara apstākļos. Ziņojuma pamatā ir liecības par to, ka laikā no 2015. līdz 2016. gadam Azovas bataljona kaujinieki ir pievākuši telpas savu ieroču glabāšanai krievu okupētajā Ukrainas teritorijā un spīdzinājuši ienaidnieka karavīrus. Tieši šo bataljonu Kremlis tagad izmanto lai „argumentētu“ Ukrainas denacifikācijas karu. Katerina Boiko, Upsalas universitātes doktorante, uzskata, ka Azovas bataljons ir fakts, kuru krievu mediji lieliski izmanto saviem pārspīlējumiem. „Tas Kremlim noder, lai piešķirtu savām iedomām konkrētu tēlu. Īpaši izdevīgi tas kļuva pēc 2014.gada, kad bataljons sāka aizstāvēt Mariupoli. Tad propagandas mašīna beidzot bija ieguvusi reālu upuri un sāka uz to šaut visādos veidos. Tieši un netieši. „Krievu propaganda prot radīt paralēlu īstenību. Tajā iederas stāsts par Azovas bataljonu kā konkrēto ienaidnieku. Kā ļaunuma sakni. Ar azoviešiem sākās propagandas karš. Tagad ne tikai azovieši, bet visi, kas cīnās pret Krievijas invāziju Ukrainā, jau skaitās naciķi,“ konstatē Katerina Boiko.
Kopš 2022. gada uzbrukuma Ukrainai Kremlis visu laiku atkārto frāzi par Ukrainas „denacifikāciju“ un tautas atbrīvošanu no nacistiem, kuru tur faktiski nav. Apvaino Ukrainas iestādes krievu iedzīvotāju šaušanā un melo, ka ukraiņi paši esot iznīcinājuši bērnus un jauniešus uzbrukumā teātrim Mariupolē. Reāli ņemot, Azovas bataljons ar saviem 900 kaujiniekiem ir ļoti niecīga ukraiņu armijas daļa. Starptautiskais stratēģisko studiju institūts 2021.gadā konstatēja, ka Ukrainas armijas rindās ir ap 209 000 karavīru aktīvajā dienestā. Tagad, pēc mobilizācijas karojošo skaits ir dramatiski pieaudzis. Pēc Pera Anderša Rudlinga domām, azovieši nav nekas tik būtisks un iespaidīgs, lai pēc viņiem spriestu par visu Ukrainas armiju un cilvēkiem, kas šajā valstī dzīvo. „Tie, kuri šodien turpina runāt tikai par Azovas bataljonu Ukrainas kara sakarībā, faktiski izplata Putina un Kremļa naratīvu. Jo Putinam ir vajadzīgi šie meli, lai attaisnotu savu iebrukumu Ukrainā,” uzskata docents Rudlings. Viņam piebalso arī Katerina: „Katru reizi, kad kāds sāk runāt par Azovas bataljonu, tiek atkārtota Kremlim vajadzīgā aina. Jo azoviešu problēma viņu interpretācijā ir pārspīlēta. Kremļa stāstos azovieši tiek tēloti kā liela armija, kas aizstāv Mariupoli un gatavojot uzbrukumus Ļvivai. Pēc Kremļa loģikas – azovieši ir visur Ukrainā un visu tur organizē.” Taču faktiski radikāli labējo politisko spēku īpatsvars Ukrainā ir daudz mazāks nekā citās Eiropas valstīs. Liekākā labējo ekstrēmistu partija Ukrainā „Svoboda“ pēdējās vēlēšanās ieguva tikai 2% balsu, un tai ir tikai daži deputāti parlamentā, kas neko būtisku nespēj noteikt.
Otrs Putina un Kremļa arguments pret ukraiņiem ir apgalvojums, ka vietējie nacionālisti kara laikā esot sadarbojušies ar Hitleru. Tāpēc šodienas Ukrainas patrioti esot nacisti. Jā, ir patiesība, ka ukraiņu nacionālistu vadītājs Stefans Bandera vienojās ar Hitleru, lai cīnītos pret Padomju Savienību. Pēc Staļina izraisītā bada Ukrainā viņš neredzēja citu ceļu savas tautas labā toreizējās konflikta situācijas apstākļos. Banderu apsūdz arī Izraēla, lai gan viņš gāja bojā vācu koncentrācijas nometnē. Tas, ka daudzi ukraiņi ciena Banderas piemiņu, nenozīmē, ka viņi slavina Hitleru. Tas vairāk ir protests pret Padomju Savienību un Krieviju, kas izraisījušas daudzas gigantiskas Ukrainas nelaimes. Starp citu, starptautiskie pētījumi pētījumi pierāda, ka Ukrainā dzīvo laipna, nepavisam ne antisemītiska tauta, jo no visiem ukraiņiem tikai 5% neakceptē ebrejus kā savus līdzcilvēkus. Turpretī Krievijā šis skaitlis ir 15%.
Vēlreiz – kurā valstī dominē nacisms?
Loģiski tā ir Krievija. Nevis Ukraina. Taču Putinam ir izdevies mainīt vārda „nacisms“ jēgu, un tagad šis vārds nozīmē – „visi, kas ir pret Krieviju“. Šo nozīmes maiņu Putins ir izstrādājis ilgu gadu laikā, sistemātiski svinot 9.maiju un radot ar to kara kultu. Kara dievināšana ir kļuvusi par Krievijas valsts oficiālas reliģijas veidu.
Šo mērķtiecīgās propagandas pieeju Kremlis jau ilgstoši ir izmēģinājis arī Latvijas gadījumā, kad centās uzlīmēt arī visiem latviešiem etiķeti “nacisti”, izmantojot 16. marta latviešu leģiona piemiņas pasākumus.
Tā vai citādi ir skaidrs, ka no divām karojošajām pusēm tieši Krievija šodien praktizē nacisma ideoloģiju savos darbos, bet vārdos to nepamatoti „pielīmē“ Ukrainai.
Kas pats tā saka – tas pats tāds ir.