Ideja par to, ka Ukraina ir Krievijas „mazā māsa“ jeb „brāļu tauta“, nav nekas jauns. To ilgstoši attīstījusi Krievija. Nejautājot, vai ukraiņi domā tāpat. Līdzīgi piemēri vēsturē nav tālu jāmeklē: tā laika posmā no 1918. līdz 1992. gadam esot jutušies slovāki attiecībās ar čehiem un norvēģi ar dāņiem (līdz 1814.) un zviedriem, līdz valsts neatkarības nostiprināšanas brīdim. Tā saucamais „brāļu tautu paradokss“ visbiežāk nozīmē, ka viena tauta uztver otru kā savu „pagarinājumu“ jeb placdarmu savam pārākumam: „Jūs esat gandrīz tā kā mēs, tātad esat mūsu piedeva. Tāpēc jums jāpakārtojas un jāpiekārtojas mums.“
Līdzīgi ukraiņus raksturo Krievijas valdnieks Vladimirs Putins, kuram nav pieņemams, ka „brāļu tauta“ vai tie, kas ir „gandrīz tādi paši kā krievi“, sadomājas un iet tālāk pa citu ceļu. Uz Eiropas Savienības un NATO pusi. Pēc Putina domām, tā darīt nedrīkst, jo visām “brāļu tautām“ ir obligāti jāturas pie lielākā brāļa, jāpieskaņojas vienotai politikai un jādara viss vienādi. Tas, ka šāds lēmums tik smagi satrauks Putinu, ka viņš metīsies sabombardēt visu brāļu tautas teritoriju, bija negaidīts fakts. Lai gan pēc būtības šis karš demonstrē divas izpratnes par „draudzību“: laipnas attiecības, kurās dominē abpusējs respekts vai piespiedu atkarību uz varmācības bāzes.
Mazepa un ukraiņu nacionālā neatkarība
Konflikti starp Krieviju un Ukrainu ir salīdzinoši daudz novērojami arī kultūrvēsturē. Tostarp daudz piemēru, kuros smagus konfliktus izraisa mongoļu, lietuviešu vai poļu iebrucēji. Ar 18. gadsimtu varas grožu pārņēma Krievija, sākot attīstīt „brāļu tautas“ ideju, kurai bija jānoved pie ukraiņu 100% asimilācijas. Ukrainu tolaik uzskatīja par „mazo Krieviju“ un ukraiņu valodu par krievu valodas dialektu. Tikai pagājušā gadsimta sākumā to beidzot atzina par atsevišķu, patstāvīgu valodu.
Mēģinājumi izrauties no krievu virskundzības ir bijuši vairāki. Viens no veiksmīgākajiem 1917.gadā, kad tika deklarēta neatkarīga Ukrainas valsts. Taču “lielais brālis“ šādu lietu nepieļāva, un trīs gadus vēlāk boļševiki atkal okupēja Ukrainu un pakļāva to sava kundzībai. Ukraina bija Padomju Savienības sastāvā līdz 1991. gadam, kad valsts neatkarība tika deklarēta vēlreiz. Lai gan vēsture atceras vēl dažas izdevības, kuru laikā tika mēģināts panākt valsts neatkarību, un viena no šādām epizodēm saistās ar Poltavas kauju(1). Ukrainas toreizējais pārvaldnieks Ivans Mazepa noslēdza vienošanos ar zviedru karali Karlu XII, lai atbrīvotu Ukrainu no krievu kundzības. Zaudētā Poltavas kauja (1709) šo iespēju anulēja, un Mazepa, kopā ar Zviedrijas karali bija spiests bēgt uz ārzemēm, kur viņš gadu vēlāk mira. Šis gadījums tā arī būtu palicis vienīgi vēstures fakta līmenī, ja nebūtu kļuvis par impulsu daudziem mākslas darbiem. Pavisam īsti to varētu formulēt šādi – pasaki, ko tu domā par Mazepu, un es pateikšu, kuru pusi tu atbalsti šodienas Ukrainas – Krievijas karā.
Tātad, Ivans Mazepa bija ukraiņu nacionālais varonis, kurš vēlējās atbrīvot savu dzimteni no krievu pārvaldības. Vienlaikus viņu var uzskatīt par Pētera I nodevēju. Literatūrā un mākslā viņa tēls novērtēts dažādi un ļoti atšķirīgi – gan kā nodevējs, gan kā izlaidīgs sirmgalvis, gan arī kā oportūnists vai viltīgs egoists. Protams, šīs dažādās interpretācijas ir visai tālu no vēsturiskās patiesības, taču mākslinieks drīkst izmantotu Mazepas likteni, lai izstāstītu savu stāstu. Lai uzsvērtu savu patiesību, kas reizēm var būt pretrunā reālajai patiesībai un taisnīgumam. Pati populārākā versija ir Pētera Čaikovska opera „Mazepa“ (1884). Libreta pamatā ir Aleksandra Puškina vēsturiskās poēmas „Poltava“ motīvs, kurā Mazepa atveidots kā Ukrainas kazaku harismātisks vadonis, kurā iemīlējusies Kočubeja meita Marija. Līgavas vecākiem precinieks šķiet pārāk vecs, un tāpēc viņi nolemj traucēt šo savienību, atklājot caram Mazepas plānu pāriet pretinieka pusē. Mīlas kaislību rezultātā daudzi iet bojā un Poltavas kauja tiek zaudēta. Finālā Mazepa aizbēg. No vienas puses, Mazepa ir kaislīgs, romantisks mīlētājs, bet no otras – cinisks politiķis, kas nogalina mīļotās sievietes tēvu, kurš viņu nodevis cara atriebībai. Mīlas stāsts atļāva komponistam Pēterim Čaikovskim un libretistam Viktoram Bureņinam atturēties no politiskās pozīcijas par labu vai par sliktu savam varonim.
Daudz konkrētāku attieksmi pret Mazepu pauž krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins, kurš poēmā „Poltava“ (1828) nesaudzīgi izsmēja Mazepu un ar šo lielā mērā attiecināja šo savu kritiku arī uz krievu dekabristiem. Viņa darbs neslēpti slavināja un godināja uzvarētāju – Krievijas caru Pēteri I un caur to arī savu caru Nikolaju.
Pavisam citu stāstu par to pašu vēstīja poļu dzejnieks Juliušs Slovackis, kurš piedalījās Novembra sacelšanās mītiņos un pēc to sakāves emigrēja. Viņš uztvēra Poliju un Ukrainu kā krievu carisma upurus, un tieši šā iemesla dēļ Slovacka darbos Mazepa ir varonis, mesija, nacionālās atbrīvošanās idejas nesējs. Turpretī krievu caru Pēteri I kādā savā dzejolī, kas radies Dantes “Dievišķās komēdijas” iespaidā, viņš novietoja ellē.
Mazepas tēls iedvesmojis arī Voltēru. Savā vēsturiskajā traktātā par Kārli XII (1731) viņš raksturojis Ivanu Mazepu kā savas valsts patriotu, kas traģiskā un drosmīgā cīņā tiecas panākt savas valsts brīvību no apspiedējiem. Trīsdesmit gadus vēlāk Voltērs no jauna atgriežas pie Mazepas raksturojuma savā darbā par krievu cara Pētera I likteni. Paradoksāli, ka tagad viņš ir radikāli mainījis savu attieksmi un raksturo Mazepu kā egoistisku un alkatīgu nodevēju, kas cīnījies par varu, godu un bagātību. No patriotisma šajā Voltēra darbā vairs nav ne miņas. Neraugoties uz šo Voltera uzskatu maiņu, vairumā mākslas darbu Mazepa tomēr ir un paliek ukraiņu patriots. Šo līniju var novērot 19. gadsimta romantiķu darbos. To skaitā Ežēna Delakruā un Teodora Žeriko glezniecībā, kā arī Ferenca Lista mūzikā.
Volodimirs Zeļenskis – šodienas Mazepa
Viens no emocionālākajiem Mazepas atveidotājiem ir Džordžs Bairons. Viņš dzejolī „Mazepa“ (1819) apraksta Ukrainas hetmaņa Mazepas sarunas ar Zviedrijas karali Kārli XII, kad spiesti atkāpties pēc zaudētās Poltavas kaujas. Mazepa stāsta karalim savu dzīvi, īpaši izceļot iemīlēšanos kādā daiļā, precētā sievietē. Tam seko smagi izrēķināšanās apraksti un bēgšana. Vēlāk viņš kļūst par vadoni un revolucionāru. Vēsture neapstiprina Mazepas daudzās mīlas dēkas, taču dzejniekiem un māksliniekiem ļoti patīk viņu parādīt tieši šādā rakursā. Kā kaislīgu pavedēju un izraidītu protestētāju.
Interesanti, ka Mazepas tēls ir ļoti aizrāvis arī Viktoru Igo. Kādā 1828. gada poēmā Igo apdzied Mazepas patriotismu un brīvības alkas. Kā smagas cīņas alegorija šis tēls esot noderējis Igo arī citos literārajos darbos.
Iespējams, ka šodien Mazepas cienīgs Ukrainas patriots ir Volodimirs Zelenskis, kurš atkal cīnās ar neuzvaramu pārspēku. No vienas puses, spēcīga personība ekrānā, kas visu Eiropas valstu vadītājos izsauc lepnumu un solidaritāti. Vai arī nacistu un laupītāju prezidents – krievu mediju izpratnē. Pirms 300 gadiem Pēteris I atriebās Mazepam, nolīdzinot Ukrainas galvaspilsētu Baturinu līdz ar zemi un iznīcinot tūkstošiem civiliedzīvotāju. Tas notika 1708. gadā. Kas notiks 2022. gadā?
Domāju, ka vēsture atkārtojas, jo tagad ukraiņi no jauna cīnās par atbrīvošanos no krievu kundzības un nevēlas tikt pārvērsti par Krievijas provinci. Vēl mazāk viņi vēlas tikt uzskatīti par Krievijas „mazo māsu“.
1) Poltavas kauja bija izšķiroša Lielā Ziemeļu kara kauja, kas notika uz ziemeļiem no Poltavas cietokšņa Ukrainā 1709.gada 8. jūlijā. Krievijas karaspēks Pētera I vadībā sakāva Zviedrijas armiju un tās sabiedroto karaspēku Mazepas vadībā. Zaporožjes Seča zaudēja savu autonomiju un tika iekļauta Krievijas sastāvā.
Attēlā : Mazepa un Zviedrijas karalis Kārlis XII pēc Poltavas kaujas, autors: G.Cederštroms.