Aizvadītās Francijas prezidenta vēlēšanas nodarbināja ne tikai viņa vēlētājus, bet arī mūs – pārējos. Kurš uzvarēs? Putina „stipendiāte“ – radikālā nacionāliste Marina Lepēna vai liberālais centrists Emanuels Makrons? Pirmais nozīmētu Francijas pievienošanos Vladimira Putina loģikai. Otrais – Piektās republikas saglabāšanu Eiropas Savienības ass lomā. Notika gaidītais un cerētais – Emanuels Makrons saglabāja savu amatu no jauna. Šis fakts ir unikāls.
Ne katram esošajam Francijas prezidentam izdodas atkārtota palikšana tronī. Otrs aspekts, kas iepriecināja visvairāk, bija Francijas vēlētāji. Pretēji krieviem, kuri mēdz iemīlēties savos diktatoros un pēc tam atbalstīt viņus nekritiski, franču vēlētājs ir domājošs. Piemēram, kreisais vēlētājs šoreiz izvēlējās balsot par sev netīkamu prezidenta kandidātu tikai tāpēc, lai pie varas nenonāktu nacionālistu līdere Marina Lepēna. Katram vēlētājam šāds lēmums nav pa spēkam. Tagad Francijaturpinās savu ceļu uz priekšu laikā kā eiropeiskas domāšanas gigants, nepievienojoties Vladimira Putina murgainajām Ukrainas kara peripetijām.
Kas pārsteidza šajā vēlēšanās?
Vairāki miljoni vēlētāju tomēr nobalsoja par Marinu Lepēnu. Pie kam šie vēlētāji neiedziļinājās viņa radikālajās idejās, bet „atdeva savu balsi“ kā protestu. Sacelšanās pret Makronu un viņa realizēto politiku ir fakts. Visai daudz vēlētāju neslēpa savu nevēlēšanos „šoreiz neatbalstīt Makronu“, kas nozīmēja vilšanos prezidenta padarītājā vai vēlmi protestēt pret elitismu un vīzdegunīgiem izteicieniem no viņa partijas biedru puses. Lai gan, konstruktīvi raugoties, jāuzsver, ka Makrona „valdīšanas laiks“ saistīts ar ļoti smagu laiku – pandēmijas periodu, kad daudzas idejas un aktivitātes tika traucētas un bloķētas, pateicoties antivakseru kustībai, kas Francijā uzliesmoja īpaši koši, pateicoties ārzemju „režisoriem“. Tam sekoja Ukrainas karš. Var pat apgalvot, ka iekšpolitiskajā frontē tika paveikts daudz. Piemēram, būtiski apkarots bezdarbs (7%), taču kreisais vēlētājs šos panākums neredz, jo „dzeltenās vestes“ zina, ka degvielas cenas ir kāpušas un tā „ir Makrona politikas vaina“. Viedokļu atšķirība starp laukiem un pilsētām politiskajā domāšanā paliek spēkā arī Francijā 2022.gadā, jo daudziem nav saprotams, ka šādus procesus nosaka starptautiski apstākļi, nevis prezidenta gribēšana vai negribēšana.
Kādi bija Lepēnas trumpja dūži? Viņa pievāca sev vēlētāju bailes no nākotnes (pēc pandēmijas un Ukrainas nedrošības apstākļos). Apsūdzēja Makronu neizdarībā un nespējā „nokārtot attiecības ar Krieviju“ pēc ungāru modeļa – „lai sit ukraiņus, galvenais, ka mums pašiem gāze lētāka“.
Makrons sākumā izvairījās no skaļām un skarbām debatēm, baidoties, ka viņa realizētā ekonomikas politika kļūs par galveno iztirzāšanas tēmu. Taču brīdī, kad viņš beidzot reāli pieslēdzās priekšvēlēšanu debatēm, viņa politiskā programma vairāk atgādināja labējo kandidātes Valērijas Pekresas (Valérie Pécresse) koncepciju. No stratēģijas viedokļa šis bija gudrs gājiens – atņemt neharismātiskai sāncensei projektu un ar panākumiem to izmantot savā fināla taisnē. Liberālās un centriskās idejas viņš bija jau izklāstījis pirmajā vēlēšanu piegājienā. Interesanti, ka abi pretendenti pēdējās priekšvēlēšanu dienās sāka atgādināt savus konkurentus. Piemēram, pēdējā diskusijā ar Lepēnu Makrons sāka atgādināt sociāldemokrātu vai vides aktīvistu un apgalvot, ka tikšot sākta barga cīņa ar klimata pārmaiņām un apkarota meritokrātija. Lepēnai arī bija vajadzība norimties un izlikties par līdzsvarotu, parastu politiķi, taču līdzi velkas tēva pagātne, un to nevar aizkrāsot arī ar visradikālākajiem solījumiem.
Ar svina kurpēm uz vēlēšanām
Daudzi vēlētāji šogad atzina, ka nav vēlējušies celties no dīvāna un doties balsot. Pirms pāris dienām Francijā sākās skolēnu pavasara brīvdienas, un lielās pilsētas tāpēc izskatījās tukšas un pamestas. Taču apzinīgums pieprasīja iet un nobalsot, jo katra balss skaitās. Lai kreisais vēlētājs balsotu par labējo liberāli Emanuelu Makronu, tas pieprasa lielu saņemšanos. Taču daudzi to izdarīja tikai tāpēc, ka nepiekrita Lepēnas kandidatūrai. No diviem sliktajiem tika izvēlēts mazākais ļaunums.
Tagad Francija mums nodrošinājusi (ar savu izlēmību) piecus stabilitātes gadus. Turpināsies iesāktais reformu darbs un tālāk veidota vienota Eiropas solidaritāte pret Vladimira Putina nejēdzīgo karu Ukrainā.
Vasaras sākumā notiks parlamenta vēlēšanas. To iznākums lielā mērā ietekmēs Emanuela Makrona rīcības un lēmumu iedarbīgumu. Pagaidām viņa vadītajai partijai „Uz priekšu, Republika!“ (La République En Marche!) ir vājš atbalsts valstī, īpaši Francijas provincē. Tāpēc var iznākt prezidentam valdīt valsti sadarbībā ar pretējas domāšanas premjerministru.
Taču galvenais ir noticis – Emanuels Makrons saglabājis sev Francijas „troni“ vēl piecus gadus uz priekšu. Tas nozīmē, ka Zviedrijai un Somijai būs vieglāk kļūt par NATO dalībvalstīm (Lepēna šo procesu būtu bremzējusi). Francija (Makrona vadībā) atbalsta sankciju pastiprināšanu pret Krieviju un uzskata klimata politiku par svarīgu valsts vadības sastāvdaļu. Makronu visaktīvāk atbalsta pilsētnieki un jaunieši, un tas nozīmē, ka Francija turpinās atbalstīt ieroču piegādi Ukrainai, bēgļu uzņemšanu un palīdzību civiliedzīvotājiem Ukrainā. Pievienojoties pārējām Eiropas valstīm, kuras atbalsta Ukrainas cīņu karā pret krieviem. Iespējams, ka Makrons tagad panāks to, ka arī Austrija un Vācija pieslēdzas šiem projektiem.
Pēdējo nedēļu laikā Emanuela Makrona PR fotogrāfijas sāk izskaitīties aizvien „kreisākas“, un tas nozīmē, ka viņš ņem vērā pārmetumus par elitismu, atraušanos no parastās tautas un smalko salonu loģiku savā rīcībā. Cenšoties atkal kļūt par „visas tautas prezidentu“. Paradoksāli, ka nepietiek ar labiem rezultātiem ekonomikā un bezdarba samazināšanā. „Politiķis nevar kļūt tautā populārs un sabiedrībā cienīts tikai savu labo darba rezultātu dēļ. Ir jādemonstrē arī respekts un cieņa pret katru pilsoni. Jāuzklausa viņu domas un viedokļi. Tikai tā iespējams pārvaldīt tautas sirdi,“ uzskata Parīzes ideju smēdes direktors Sebastians Maijars (Sébastien Maillard). Iespējams, ka viņa taisnība un nākamie pieci gadi demonstrēs mums šo procesu, kas ne katram politiķim ir pa spēkam.
Taču pats galvenais ir aktuālais notikums, kuru mums nodrošinājuši Francijas prezidenta vēlēšanu dalībnieki – vēlētāji. Šajā kritiskajā kara laikā pie varas vienā no lielākajām Eiropas valstīm ir saglabāts esošais prezidents. Paldies vēlētājiem par to. Vive le France!