Speciāli TVNET
Pirms dažām dienām Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs atkal baidīja pasauli ar trešā pasaules kara sākumu, piebilstot, ka tagad briesmas patiešām esot iespaidīgas un lielas. Kopš februāra beigām ausīs skan Vladimira Putina balss par atomkara draudiem. Vai krievu ieroču žvadzināšanu ir jēga uztvert nopietni, jeb tas ir ilgstošas baidīšanas process, kuram nesekos konkrēti soļi. Militārajiem ekspertiem šķiet, ka šos brīdinājumu signālus būtu jāuztver ļoti nopietni. Valdība par reālajām draudu sekām esot informēta, bet cenšas to neizpaust plašai sabiedrībai.
Specoperācijas un pasākumi
Tā kā abi – Krievijas valsts un baznīcas vadoņi ir bijušie Padomju Savienības drošībnieki, viņu leksika mēdz būt netieša un simboliska. Karš tagad saucas „specoperācija“ un uzbrukums – „pasākums“. Lai saprastu, kas īsti notiks, ir nepieciešama tulka konsultācija, kuru šajā gadījumā var sniegt militārie eksperti. „Krievi ir parādījuši savas kārtis un paziņojuši, ko grasās darīt“, – konstatē somu Aizsardzības augstskolas pētnieks Čarlijs Salonius-Pasternaks. Viņš norāda, ka Somijai un Zviedrijai jau ir pateiks, ka „tiks veikti pasākumi“, ja abas valstis izvēlēsies iestāties NATO blokā. Pretēji potenciālo uzbrucēju prognozēm, zibenīgi manījās somu un zviedru attieksme pret šādu iestāju militārajā aliansē. Tauta nevis nobijās no Krievijas draudiem, bet iedzīvotāju vairākums zibenīgi akceptēja šādu plānu. Putina projekts bija iebaidīt, bet iznāca pretēji. Tas nozīmē, ka ikvienam no mums būtu jābūt gatavam krievu uzbrukumam tuvākajā nākotnē un jāizsver sava loma šajā procesā.
Kā tas reāli varētu izpausties?
„Pirmais, protams, būs propagandas karš, kas jau notiek“, – konstatē zviedru eksperts Mihaels Klaesons. Sabiedriskā doma Zviedrijā tiks kūdīta pret NATO un karu Ukrainā. Latvijas virzienā tiek mēģināts noskaņot pret karu Ukrainā, pret bēgļiem kā nevajadzīgiem, nepateicīgiem cilvēkiem, pierunājot piekrist Krievijas izvirzītajām prasībām. Slavinot Krievijas militāro varenību un izmantojot šajā virzienā 9.maija svinēšanu postsovjetisko valstu zonā. Kara kults iespējams tiks sumināts arī Rīgā, Liepāja vai Daugavpilī un vietējie krievi kūdīti Putina ideju gaismā mūsu acu priekšā. Tepat – pie mums.
Pašlaik galvenais Krievijas propagandas virziens ir „iepotēt“ cilvēkiem pārliecību, ka pie Ukrainas kara ir vainīgi ukraiņi paši, kas nevajadzīgi stīvējas pretī laipnajiem krieviem. Būtu bijuši paklausīgi un laipni ielaiduši krievu armiju Kijevā, kā savulaik to izdarīja Kārlis Ulmanis Rīgā, tad viss tagad būtu labi: kara nebūtu, gāzes un naftas cenas nekāptu, preces maksātu lētāk un saulespuķu eļļa būtu pieejama visos veikalos. Šī Kremļa nostādne pašlaik tiek aktīvi tiražēta un cirkulē arī Latvijā: ukraiņu bēgļi ir nepatīkami, normāls cilvēks no savām mājām nebēg projām, viņi brauc dārgos auto un lako nagus, izmanto karu, lai tiktu „uz zaļa zara“. Putins visu dara pareizi un izlēmīgi, glābj pasauli no posta. Paši ukraiņi ir vainīgi pie tā, kas notika Bučā un citur. No aprakstītā izrietu loģisks secinājums- ukraiņiem nevajag palīdzēt, jo paši pie visa ir vainīgi.
Saprotams, ka Vladimirs Putins 24.februāri neparedzēja, ka pasaule nostāsies pret viņu un visas kaimiņvalstis palīdzēs ukraiņu bēgļiem. Viņa scenārijs Ukrainas karam bija pavisam citāds. Loģiski, ka aizvadīto 2 kara mēnešu notikumi runā pretī Kremļa scenārijam un tāpēc pašlaik „specoperācijas“ plāns tiek mainīts. Tā kā zibenskarš neizdevās, tad jāķeras pie citiem lozungiem. Loģika pieprasa Kremlim samierināties ar zibenskara izgāšanos un paziņot savai tautai par kara stāvokli, kas ļauj mobilizēt armiju. Pagaidām Putins šo iespēju patur spēkā kā pēcsvētku akciju, jo visi akcenti tiks likti uz 9.maija armijnieku godināšanu, kas varētu tikt izmantots kā pagrieziena punkts kara tālāko „pasākumu“ eskalācijai.
Vai krievu armija varētu iebrukt arī pie mums?
„Nav nekā tāda, kas šo iespēju varētu izslēgt“, – diplomātiski atbild Mihaels Klaesons. Pēc viņa domām, mēs cenšamies par šo tēmu nedomāt un šo iespēju izslēgt, jo tad ir vieglāk dzīvot tālāk. Taču ir jāapzinās, ka šāda iespēja reāli pastāv. Arī Latvijā ir reģioni, kuros ir diezgan daudz krievu, kas dod Putinam ieganstu iebrukt, lai šos cilvēkus „atbrīvotu no latviešu nacionālistu ķetnām“. Tieši tāpat kā tika formulēts kā iemesls iebrukumam Ukrainā. Nākamais jautājums – vai mūsu sabiedrība kopumā šādam iebrukumam ir gatava?
Domāju, ka nav gatava, jo neviens no mums nevēlas celt trauksmi vai paniku bez iemesla. Cerot, ka briesmas pašas paies mums garām nemanāmi.
Medijos un kuluāru sarunās pavīd ļoti konkrēta informācija par šāda reāla iebrukuma plāniem no Kremļa puses. Vai aizsardzības departamentu un ministriju cilvēkiem nebūtu jārunā skaļi un skaidri par šīm tēmām? Nosaucot faktus īstajos vārdos un liecinieku uzvārdus kā argumentus?
„Nē, mēs to nekad nedarīsim“, – konstatē Mihaels Klaesons, -„ mēs izsacīsimies iespējami skaidri, taču savus avotus neizpaudīsim. Ienaidniekam nav jāzina, kur un kā smeļam informāciju un savus avotus aizsargāsim vienmēr“.
Neraugoties uz šo kategorismu un ierobežotas informācijas faktu, nemiers tomēr eksistē. Tieši šī iemesla dēļ daudzi iekrīt interneta troļļu tīklos, kas dāsni un bez samaksas piedāvā savējo informāciju, kura visbiežāk mēdz būt nepatiesa. Tas nozīmē, ka pastāv milzīga problēma par kuru nav pieņemts skaļi un atklāti runāt: kā var sākties kara darbība un kā tas ietekmēs valsti, iestādes, infrastruktūru un mūsu pašus – parastos pilsoņus. Kamēr vara un valdība neko nestāsta, tikmēr meklējam paši internetā un samulstam vēl vairāk.
Jaunā realitāte
Kāda radio intervijā ar puisi no Ukrainas, varēja saprast, ka kara sākums ir izbeidzis Andreja iepriekšējo dzīvi un pēc 24. februāra viņš ir pavisam cits cilvēks. Iespējams, ka ar šo konstatējumu vajadzētu rēķināties arī ikvienam no mums, kas nevēlas padoties Putinam, ja viņš tomēr iebruks arī Latvijā. Tad iestāsies cita realitāte, kurā viss notiks citādāk, nekā patlaban. Tātad ar “worst case” būtu jārēķinās arī saulainās dienās pie ēdieniem nokrauta 4. maija balto galdautu galda. Pārāk ilgi esam dzīvojuši miera apstākļos, globalizācijas virzībā, kad robežu vairs nav un pasaule atveras laipna un pretīmnākoša. Ekonomika attīstās, jo ražošanas izmaksas palētinās un preces kļūst pieejamas praktiski visiem. Pandēmija bija pirmais trieciens atvērtās pasaules loģikai un Ukrainas karš ir jau nākošais solis ceļā uz Putina izrakto bedri lejā.
Vai Sergeja Lavrova izteikumus tomēr „jāņem par pilnu“ un jāsāk kravāt avārijas soma? Domāju, ka pirmām kārtām Lavrovs to teica, lai mūs iebaidītu un izraisītu diskomfortu. Tas viņam izdevās. „Domāju, ka paši krievi nav ieinteresēti trešajā pasaules karā“, – uzskata eksperts un šajā jautājumā viņam grūti piekrist, jo sabiedriskās domas aptaujas Krievijā pierāda, ka tautas vairākums atbalsta Putina agresijas plānus.
Tāpēc būtu vēlams, lai arī mūsu valstī pievērstu uzmanību šiem draudiem un dotu iespēju saprast kā viss notiks tālāk brīdī, kad pazudīs elektrība. Iespējams, ka vienīgais – skaidri redzamais mierinājums ir Džo Baidena vizīte Alabamā. Fabrikā, kura ražo Jevelin. To pašu prettanku aizsardzības sistēmu, kuru piegādājam ukraiņiem. Ceturtdien prezidents lūdza kongresu piešķirt 33 miljardus dolāru palīdzībai, kas tālāk nododama ukraiņiem. 20 miljardi – ieročiem, 8,6 miljardi ekonomiskam pabalstam un 3,5 miljardi humānajai palīdzībai. Kāpēc?
Kāpēc? Tāpēc, lai : a) palīdzētu ukraiņiem, kuriem uzbrukusi Krievija, b) lai novājinātu Kremļa vēlmi uzbrukt vēl arī citām valstīm.
Vai Džo Baidens var palīdzēt mums izvairīties no jaunās realitātes? Jā, viņam ir resursi un iespējas to izdarīt. Taču viens ir skaidrs, amerikāņu armija neiesoļos Ukrainā. Ieroči gan. Iespējams, ka ukraiņi šo karu PR plāksnē ir jau uzvarējuši. Var gadīties, ka sankcijas sakaus Kremli arī bez „dževelīniem“. Patīkami konstatēt, ka visādi izklaidīgā ASV tauta ir sakļāvusies ap savu prezidentu ukraiņu atbalstam. Tas nav tipiski. Amerikāņus mūsu – eiropiešu problēmas mēdz neinteresēt. Taču šodien ir citādi. Par Kremļa sankcijām balso 68%, par palīdzību Ukrainai 61% un par armijas nosūtīšanu uz Eiropu palīdzībai kara gadījumā – 53% amerikāņu (AP Nordic Centre for Public Affairs Research).
Iespējams, ka Džo Baidens dara pareizi – skaļi izsakoties, bet klusi rīkojoties. Nākotne rādīs, vai tas mums palīdzēs izvairīties no kara realitātes pašu mājās.