Kāpēc labprāt ziedojam ēkai, bet nelabprāt līdzcilvēku atbalstam?

Speciāli TVNET

Parīzes Dievmātes katedrāles ugunsgrēks Francijas galvaspilsētā atstāj nospiedumus apziņā. Celtne ir pazīstama. Vairumam tā asociējas ar kultūras pieminekli jeb kulisēm Viktora Igo šausmu melodrāmai par liktenīgu, nelaimīgu mīlestību ar korumpētu viduslaiku naidu fonā. Sākot ar dejojošo Esmeraldu un beidzot ar zvaniķi Kvazimodo. Katram šī romantiskā un nelaimīgā mīlas stāsta iespaidā ir izveidojies savs priekšstats par vietu, kur skaistums un neglītums konfrontējas un “stāsts” tiek izstāstīts līdz galam. Neatkarīgi no tā, vai esam lasījuši 1831. gada tekstu vai skatījusies neskaitāmas animācijas vai kostīmfilmas. Brīdī, kad atveras smagās priekšdurvis un mēs ieejam katedrālē – tumšā, majestātiskā, mozaīku staru caururbtā un nedaudz rezervēta telpā, saprotam, ka esam ieradušies Parīzē. Notre-Dame ir tikpat nozīmīgs Francijas galvaspilsētas simbols kā zviedra Gustava Eifeļa konstruētais tornis. Tā celta apmēram 200 gadus (1162 -1345) un piesūcināta ar pasakām, sāgām, minējumiem un nostāstiem. Tāpēc tā ir kas vairāk par dievnamu vai tūristu atrakciju vietu. Brīdī, kad bēniņos izcēlās ugunsgrēks un liesmas pārņēma jumtu un torni, bija sajūta, ka no zemes virsmas pazūd kas īpaši nozīmīgs un svarīgs mums visiem – Cathédrale Notre-Dame de Paris jeb senatnīga ēka ar gigantisku kultūrvēstures pieredzi, kas tagad tiek nolaupīta uz visiem laikiem. Ne tikai Francijai, bet arī mums pārējiem. Daudzi tonakt raudāja. Kā tuvinieku zaudējot.

Restaurēšot ātri

Taču mediju ziņas nomierināja. Pēc traģiskās nakts uzzinājām, ka franču ugunsdzēsējiem un glābšanas dienestam izdevies pasargāt no liesmām vairumu relikviju un kultūrvēstures priekšmetu, kas pieder katedrālei. Pat mūra fasāde tika saglabāta pārsteidzoši labi. Pēc katastrofas aina izskatījāslabāk nekā tika prognozēts. Ēka būvēta gotiskā stilā un ir viena no ievērojamākajām šī stila baznīcām pasaulē. Tās veidols vairākkārt pārbūvēts, kas novērojams dažādos ēkas aprišu stilos. Interjers pauž 17.gs. klasicismu, bet daļa greznojuma elementu ir iznīcināti arī agrāk. Piemēram, pēc Lielās franču revolūcijas tika likvidētas monarhu skulptūras ēkas ārpusē un 19.gs. veikta fundamentā rekonstrukcija.

Centrālā velve ir 34 metrus augsta un līdz zvanu auklām zvaniķis šeit uzkāpj 422 pakāpienus. Tagad izskatās, ka viss šajā pasakā tiks savests kārtībā. Salīdzinoši ātri. Tiem, kas skumst par senatnīguma patinu, var pačukstēt, ka kolorītās statujas ir gados jaunā arhitekta Judžīna Violē Le Djuka (Eugène Viollet-le-Duc) projektētas 19.gs. vidū. Vecos tēlus bijis grūti restaurēt, tāpēc Judžīns izveidoja jaunus. Viņš būtiski pārveidoja katedrāles izskatu. Piemēram, attiecās veidot smailes uz zvanu torņiem. Darba rezultāts toreiz daudziem nepatika. Ļaudis mēdz būt vienādi kašķīgi visos laikos. Turpretī citiem Judžīna radītie fasādes viduslaiku dēmoni patika tīri abi. Šie konstatējumi datējami ar 1929. gadu. Tagad – simts gadus vēlāk, mēs uztveram šos rotājums kā viduslaiku darinājumus. Vai briesmoņiem uz fasādes ir kāds sakars ar Viktora Igo skumjo stāstu? Izrādās, ka nav saistības. Romāns kļuva populārs krietni vēlāk. Taču ikvienam, kas iegulda savu vārdu šīs senatnīgās ēkas rekonstrukcijā, ir paredzama nemirstība nākošajās paaudzēs. Tāpēc nav nejauši, ka tik strauji ir savākta nepieciešamā nauda katedrāles atjaunošanai.

Diemžēl vecuma smaržu šai katedrālē vairs nejutīsim. Nav jābūt katoļticīgam, lai sajustu kā baznīcā smaržo senatnīgās koka mēbeles, sienas. Kā aukstums velk no marmora plāksnēm un no logiem (cauri gaisam) planē sen piedoti grēki grēciniekiem, kas samaksāja savas indulgences pirms mūsu senči bija gatavi ierasties šajā lieliskajā pasaulē. Smarža nav rekonstruējama.

Ziedojumu karuselis

Nauda Notre-Dame rekonstrukcijai ir jau savākta un cilvēki turpina ziedot. Lauvas tiesu nekavējoties piešķīra bagātākie franču miljardieri: Bernārs Arnū (Bernard Arnault) luksusa preču konglomerāta LVHM- Louis Vuitton & Moët Hennessy īpašnieks; Betokūrs Mejērs (Bettencourt Meyers) un uzņēmums L’Oreal, naftas kompānija Total, Marks Ledreds de Lašarjē (Marc Ladreit de Lacharriere) un viņa vadītais Fimalac; celtniecības firma Bouygues, Martāns un Olivjē Brigi (Martin, Olivier Bouygues); franču reklāmas aģentūra Jcdecaux, banka Societe Generale un Parīzes pilsēta – domes priekšsēdētāja Annī Dalgo (Anne Hidalgo). Ziedo arī citi Francijas reģioni, Eiropas Centrālā banka, IT grupa Cap Gemini, Apple u.c.

Taču ziedo arī prastie cilvēki. Aktivizējušies arī blēži un policija brīdina par viltus ziedojumu vācējiem. Fondation du Patrimoine (kas rūpējas par franču kultūrmantojuma saglabāšanu) jau sākusi starptautisko ziedojumu vākšanu. Pēc ziņojuma par šo faktu mikroblogā Twitter nekavējoties tika ziedots daudz un pamatīgi. Taču šī ziedojumu vākšana, kas sākumā šķita godprātīgs un nevainīgs pasākums, tagad pārvērties provocējošā orģijā. Pāris dienu laikā miljardieru un riska kapitālistu ziedojumu piegādes katedrāles restaurācijai vairāk atgādina izsoli nevis dāvinājumus.

No vienas puses šķiet lieliski, bet, no otras puses raugoties, šīs gigantiskās summas patiešām pārsteidz. Francijā vismaz 8,8 miljoni cilvēku dzīvo zem iztikas minimuma un ir ļoti trūcīgi. “Ja reiz bagātnieki var atļauties ziedot miljoniem eiro Dievmātes katedrāles atjaunošanai, tad nebūtu pareizi apgalvot, ka mums trūkst naudas valstī trūcīgo cilvēku apgādei”, – konstatē kreiso arodbiedrību vadītājs Filips Martinez (Philippe Martinez) medijiem. Tas nozīmē, ka turīgie francūži šo ziedošanu uzskata vai nu par savu privāto mārketinga kampaņu vai sulīgu indulgenci, kas atbrīvo no alkatīgas grēkiem un iemūžina viņu vārdu katedrāles apmeklētāju pateicībās nākotnē. Pārmērīgi sulīgās summas atrodas Francijas simbola restaurācijai, taču nav saskatāmas tad, kad jāpalīdz nelaimē nonākušiem līdzcilvēkiem.

“Ir lieliski, ja turīgi cilvēki ir dāsni Notre-Dame atjaunošanai, jo šī ēka ir nacionālā bagātība. Taču varējām vēlēties līdzīgu entuziasmu arī brīžos, kad jāpalīdz trūkumā nonākušie tautiešiem. Solidaritāte arī ir nacionāla bagātība” – konstatē intervijā Le Monde Florons Gegēns (Florent Gueguen) organizācijas Féderation des Acteurs de la Solidarité (FAS) vadītājs. Starp citu, februāra vidū ANO ģenerālsekretārs Antonio Guterrešs (Antonio Guterres) aicināja visus ziedot humānajai katastrofai Jemenā. Tur no bada mira bērni, taču prasītos 2,6 miljardus ziedojumu ceļā savākt neizdevās. Turpretī katedrāles vajadzībām nauda atrodas zibenīgi. “Mans vīrs un vīra tēvs ir divi dāsni Francijas pilsoņi, kas dziļi izprot, kāda nozīme ir šim garīgajam, kultūras un vēstures simbolam Parīzē visas cilvēces kultūras mantojumā” – taisnojas aktrise Salma Hajeka (Salma Hayek) savā Instagram kontā. Neizpratni par līdzpilsoņu kritiku dāsno ziedojumu sakarībā pauž arī Louis Vuitton īpašnieks Bernars Arnū (Bernard Arnault).

Ziņu aģentūrai AFP viņš paudis savu neapmierinātību par to, ka Francijā “cilvēku kritizē arī tad, ja tas dara ko labu!”. Proti, ir ziedojis katedrāles atjaunošanai 200 miljonus eiro. Kultūras ministrs Franks Risters (Franck Riester) cenšas karojošās puses apklusināt. Pēc viņa domām vairāk naudas esot vajadzīgs gan iedzīvotāju sociālajam nodrošinājumam, gan veselības aprūpei, gan cīņai ar klimata pārmaiņām, taču šobrīd esot jāatļauj neparasti dāsni donēt baznīcas atjaunošanai.

Pašlaik savākts jau ap miljardu un nauda turpina netraucēti plūst Parīzes Dievmātes katedrāles virzienā. Rodas iespaids, ka pietiks pat divu katedrāļu vajadzībām. Kāpēc naudas pietiek ēkai, bet nepietiek līdzcilvēku atbalstam? Vai vainīga ir mediāli pārvaldītā pasaules kārtība, jeb tomēr egoisma kultūra? Ikviens, kurš uzdāvinājis naudu Notre Dame jūtas apmierināts par savu konkrēto investīciju, kas nodrošinās gandarījumu pēc 5 gadiem, kad ēka būšot jau atjaunota pilnībā.

Dot naudu trūcīgajiem, bada cietējiem tālās zemēs šķiet nedroši, jo pastāv risks, ka līdzekļus pievāks administrētāji vai kukuļņēmēji pa ceļam pie upuriem. Taču šāda palīdzība nav bezcerīgs process. 2006.gadā Nobela miera prēmiju ieguva Grameen Bank, kas kreditē ar mazām summām jeb tā saucamajiem mikrokredītiem trūcīgas, bet uzņēmīgas sievietes mazattīstītās valstīs. Pētījums pierāda, ka aizspriedumi šajā jomā ir nevietā, jo šāda veida palīdzība patiešām palīdz apņēmīgiem cilvēkiem izrauties no bezcerīga trūkuma un nodrošināt darba vietas sev un apkārtējiem. Taču mēs tam neticam.

Vai Parīze jau deg?

Šogad katedrāle beidzot dega. Tas norisinājās ar 75 gadu nokavēšanos. Ādolfs Hitlers šo bija paredzējis pirms 75 gadiem. 1944. gada augustā kanclers nosūtīja pavēli nopostīt Parīzi pirms armijas atkāpšanās. 20. jūlijā šo pavēli saņēma vācu armijas virspavēlnieks, ģenerālis Dītrihs fon Koltics (Dietrich von Choltitz). Fīrers pieprasīja nodedzināt Parīzes Dievmātes katedrāli, nopostīt Eifeļa torni un pārvērst Parīzi pelnu kaudzē. Pavēles beigās bijis jautājums – “Vai Parīze jau deg?“.

Foto: AP/TT

Taču nedega viss. Ģenerālis Koltics kapitulēja pretošanās kustībai un neuzņēmās nopostīt mīnētās ēkas, tiltus un Parīzes centru. Viņš neklausīja Hitlera pavēlei. Tas nozīmē, ka, pateicoties šim ģenerālim, Parīze nepiedzīvoja Varšavas likteni. Polijas galvaspilsētu 1944. gadā vācu armija atkāpjoties nopostīja pilnībā. Tieši tā kā Hitlers lika un pavēlēja. Kāpēc Dītrihs Koltics šādi rīkojās? Neklausīja pavēlei. Vēlāk viņš esot atzinies, ka Hitlera pavēle neesot akceptējams uzdevums, ka viņš kā vācietis neuzņemšoties šāda barbarisma aktu kara beigās. Pateicoties vācietim Dītriham mums ir Parīzes centrs ar sirma laika smaržu. Varšavas nacistu pavēlnieks bija paklausīgāks Hitleram. Tur mums vairs nekā nav palicis no pirmskara laikiem.

Izskatās, ka pavisam drīz uzzināsim ugunsgrēka izcelsmes iemeslus. Parīzes policija publiskojusi pieņēmumu, ka vaina varētu būt meklējama elektrisko celtniecības instrumentu īssavienojumā. Tie glabājušies bēniņos. Pagaidām nopratināti ap 40 cilvēku. Nav izslēgts, ka Latvijā tik iecienītās konspirācijas teorijas par musulmaņu teroristiem vai kādiem citiem bīstamiem subjektiem, kas apzināti būtu izraisījuši šo ugunsgrēku, izrādīsies nepatiesība.

Velns nav tik melns kā viņu mālē. Bieži šādu kataklizmu izskaidrojums ir triviāli vienkāršs – tā saucamais “cilvēciskais faktors” jeb vienkāršāk izsakoties – paviršība, nolaidība, neuzmanība. Tieši tāpat kā brīdī, kad liesmās sabruka dievnama smaile visu televīzijas kameru priekšā, mums šķita, ka tur sadeg 800 gadu vecas kultūras piemineklis. Taču smaile nebija viduslaikos celta. Tā būvēta 19.gs. un 200 gadus vēlāk tiks atjaunota. Tuvu orģinālam. Parīze nenodega arī šoreiz. Nelaimes gadījums piešķirs Notre -Dame jaunu laika vaibstu. Izejot cauri liesmām tā taps vēl daiļāka un garīgāka, jo pārbaudījumi norūda ne tikai cilvēkus, bet arī ēkas.

Parīzes Dievmātes katedrāli ieskaitot.

Labais un sliktais nacionālisms?

Speciāli TVNET

Šobrīd, svinot valsts simtgadi, nākas atgriezties pie patriotisma un nacionālisma. No vienas puses, ir taisnība Francijas prezidentam Emanuelam Makronam, kurš pirms nedēļas Parīzē pauda viedokli, ka patriotisms ir pretējs nacionālismam. Vēl vairāk – nacionālisms ir patriotisma nodevība. Taču, no otras puses, mēs velkam mastā karogu un vēlam augstu laimi savai Latvijai. Vai šo labvēlību pret savu valsti un tautu var uzskatīt par patriotisma nogalināšanu, vai jautājums ir daudz dziļāks, nekā no malas izskatās?

Robežu pārmaiņas

Šodienas politiskās pretrunas vairs nav konflikts starp kreisajiem un labējiem spēkiem un to piekritējiem. Tāpēc aizvadītā gadsimta politiskās mācības nepalīdz saprast ideoloģijas robežu pārmaiņas pasaules kartē un kauslīgo pārliecību „cepšanos“ šodienas Eiropā. Tas, ka briti un Eiropa pēc “breksita“ jūtas daudz vairāk apstulbuši nekā pirms tam un mēs (tāpat kā zviedri) nespējam sagaidīt beidzot valdību, nav nekas ārkārtējs. Būtībā šeit ir runa par mūsu attieksmi pret nacionālo valsti. Pret to pašu, pēc kuras tiecās mūsu senči un kuru mums nav vēlēšanās pazaudēt migrantu pārpildītajā šodienas Eiropā.

Nacionālisma kritiķi vēlas redzēt mūsu planētu kā dzīves vietu, kurā nav valstu robežu un nacionālo valstu valdību. Viņu sapnis ir miera ūnija, kurā visi var piedalīties, līdzdarboties un karu valstu starpā vairs nav.

Eiropas Savienības projekts arī daļēji atspoguļo šādu nostāju. Iespējams, tas sagādā sev pretiniekus tāpēc, ka neapdomīgi strauji pakļauj dalībvalstis vienotam lekālam un pārvaldes formai – nolīdzinot robežas un nojaucot aizsarggrāvjus.

Pretējā galējība ir tāda nacionāla valsts, kurā etniskais pārākums apspiež un vajā minoritātes. Visus tos, kas nepieslejas valdošajam vairākumam. Starp citu, par šo „grēku“ Rietumu mediji nepamatoti un ilgstoši vajāja Latviju pēc valsts neatkarības atgūšanas. Lai gan runa te faktiski bija par koloniālisma seku novēršanu, nevis par vajātas minoritātes ierobežošanu. Pie viena esam pārpratuši arī to, kā un kāpēc nacionālisms piedzima kā reakcija uz ķeizara hegemoniju.

Vai tas vispār ir svarīgi, kā viss sākās? Šķiet, ka nav svarīgi, jo šodien tas pats nacionālisms izskatās jau pavisam citādi. Tā domā arī šīs problēmas pētnieki un zinātnieki. To starpā arī Oksfordas universitātes profesors Pols Koliers (Paul Collier), kurš pēta nacionālismu jau ilgi un uzskata, ka šodien to nepieciešams definēt citādi, nekā tas ticis darīts agrāk. Viņam šķiet, ka pašlaik dominē pavisam jauns nacionālisma veids, kuru var nosaukt par iekļaujošo vai ietilpinošo nacionālismu (inclusive nationalism). Tātad tādu, kas akceptē arī citu tautību iekļaušanos pamatnācijā. Pretimnākoši un toleranti.

Koliera versija

Profesoram šķiet, ka nacionālā ideja apvieno iedzīvotājus. Bez kopības idejas ļaudis šodien nevar iegūt vienojošu identitāti un modernā sabiedrība nevar attīstīties. Demokrātijas apstākļos nacionālo identitāti nevar veidot uz politisko uzskatu vai ideoloģisku vērtējumu bāzes, jo arī vienas un tās pašas nacionālas grupas iedzīvotājiem var būt ļoti atšķirīgi uzskati, viedokļi un vērtējumi.

Nacionālo identitāti nevar veidot arī uz ticības (reliģijas) bāzes, jo modernā sabiedrība nesastāv tikai un vienīgi no ticīgiem vai vienas pārliecības cilvēkiem. Tas nozīmē, ka nacionālā identitāte šodien pieprasa savstarpēju iecietību un cieņu pret atšķirīgo un citādi domājošo. Tā pieprasa, lai nacionālas valsts sabiedrība uzteic un mudina būt empātiskiem, akceptēt līdzcilvēku citādību un uzmundrināt sadarbības virzienā orientētus cilvēkus.

Šādu nacionālismu profesors sauc par ietverošo jeb iekļaujošo nacionālismu. Kā lielisku piemēru viņš min šīs pieejas praktizētājus – skotu nacionālistus. Pēc viņa domām, šis ir vienīgais reālais ceļš, kā modernā valstī iespējams izveidot kopīgu nacionālo identitāti. Tas nozīmē, ka mūsu vidū ir cilvēki, kas vēlas un ir gatavi pieslieties pamatnācijai un vienlaikus tikt respektēti un cienīti. Tātad – noliegt nacionālu valsti šodien nozīmē domāt netālredzīgi, jo, to noliedzot, tiek atņemta kopības sajūta un solidaritāte. Taču neviens nevar pagriezt pulksteni atpakaļ un pieprasīt šodien 1918. gada nacionālismu. Toreiz Latvija izskatījās tā, kā izskatījās toreiz. Šodien mūsu valsts ir citāda. Tāpēc iespējams, ka skotu ietilpinošais jeb iekļaujošais nacionālisms ir šodienas vispiemērotākā atbilde pārprastam kosmopolītismam un globālismam.

Bez iekļaujoša nacionālisma apgūšanas mūs sadragās vecās nacionālisma ideoloģijas, kas jau pagātnē ir sastrādājušas daudz posta un turpina kropļot šodienas Poliju un Ungāriju.

Iecietība ir Eiropas dvēsele

Šodien vairākās postkomunisma valstīs vadības grožus pārņem etnocentriskais nacionālisms. Citur indivīda virzienā centrētā valsts sadragās cilvēku kā kolektīva locekli, jo kaimiņam un draugiem vairs nebūs nekādu kopības veidu un aiz muguras paliks sabrukusi sabiedrība. Taču ir trešais ceļš. Iespējams, ka politiķiem šo iespēju nevajadzētu ignorēt. Arī Vācijas kanclere Angela Merkele (pirms nedēļas uzrunājot Eiropas Parlamenta deputātus Strasbūrā) pauda pārliecību, ka iecietība ir Eiropas dvēsele un viena no tās pamatvērtībām. Viņa ir pārliecināta, ka eiropiešu solidaritātei ir spēks un pleca sajūta var palīdzēt mums pārvarēt nacionālo egoismu. Protams, ka mums visiem ir nepieciešama ekonomiska izaugsme un labklājības kāpums, kas ir pārticības priekšnoteikums. Darot to kopā, varam izdarīt vairāk, nekā cīnoties pa vienam.

„Nacionālisms un egoisms nedrīkst vēlreiz gūt virsroku,“ – uzsvēra Vācijas kanclere, un saprotams, ka pie šiem secinājumiem viņu novedušas Vācijas vēstures mācības. Tas nozīmē, ka mums ir vajadzīgs labais nacionālisms. Bijušā sliktā nacionālisma vietā. Līdz šim nacionālisms skaitījās politiska robežideoloģija. Savā sākotnējā formā tas ir bijis tieši šāds – iekļaujošais, liberāls, un tā idejas pamatā bija ideja par pilsonību, kas balstās uz vienotas teritorijas pamata. Šis nacionālisma variants ir cieši sajūgts ar demokrātiju un tautas gribu. Kā pretstats šai pieejai attīstījās romantizētais etniskais nacionālisms, kura centrā ir ideja par nacionālo raksturu jeb dzīvesziņu, kas piemīt tikai un vienīgi noteiktas etniskās grupas pārstāvjiem.

Citiem jeb svešajiem šīs nacionālās dvēseles nav, un tieši tāpēc tie nav piederīgi. Tas nozīmē, ka nacionālisms piedāvā divas izvēles: vai nu homogenizēt visus, kas dzīvo attiecīgajā teritorijā (Benedict Anderson, 1991) vai arī sadalīt esošos savējos un svešajos. Pirmajā variantā tiek piedāvāta kopīgas vērtību sistēmas, kultūridentitātes simbolu, vērtību un tradīciju izstrādāšana, kā arī vienošanās par kolektīvo pagātni un nākotni. Līdz šim nacionālisms ir nesis sabiedrībai vairāk ļauna nekā laba. Divi pasaules kari to ir pierādījuši. Šodien, mūsu valsts simtgades brīdī, mums pašiem ir jāizvēlas, kādu nacionālismu mēs pieņemsim par savējo: labo vai ļauno. Ja reiz pārprasts globālisms un nemākulīga Eiropas Savienība vadība ir vecā kontinenta iedzīvotājus novedusi pie nacionālisma renesanses, meklējot drošu un stabilu identitāti savās saknēs, tad jāuzmanās, izvēloties pareizo ceļu šajās krustcelēs. Vai nu veco, postošo etnocentrisko nacionālismu ar ksenofobisko naidu un reliģiozo fundamentālismu, kas jau izraisījis divus karus, vai arī jauno skotu variantu, kas piedāvā iecietību un cieņu pret citādajiem mūsu valsts robežās.

Labo patriotisko vai ļauno egoistisko?

Kuru mēs izvēlēsimies?

Francijas vēlēšanas #Legistatives2017, mēs un La République en Marche

Foto: GraphicStock, Small Eiffel Tower at horizon in France with sprawling urban landscape in foreground. 

Pēc pašvaldību vēlēšanām daudzi no mums (īpaši rīdzinieki) jūtas nomuļķoti un apmānīti. Sarūgtinājuma iemesls ir apziņa, ka vēlēšanas nav norisinājušās godīgi. Tajās plaši tika izmantoti administratīvie resursi pie varas esošo partiju politisko kampaņu rīkošanai. Tas nav taisnīgi un godīgi. Iznāk, ka mēs maksājām nodokļus un par šo naudu Ušakovs & Ameriks (un pārējie oligarhi) finansēja savu propagandas kampaņu. Sabiedriskajā transportā (kas pieder pašvaldībai) izvietoti neskaitāmi tumši ekrāni pa kuriem iztērēta nauda tikai un vienīgi priekšvēlēšanu aģitācijas interesēs. Pārējā laikā šajos ekrānos neko nevar redzēt. Vienīgi dinozaura kauju ar čūsku, kuru atkārto visi trolejbusi, jo nekā cita “starpvēlēšanu periodā” šajā ekrānā nav . Tātad valdošā koalīcija Rīgas domē dara galvenokārt tikai to, kas kalpo viņu reputācijas aģitācijas labā. Vai tie būtu nejēdzīgi daudz dārgu ekrānu (kas trolejbusos 100% nav vajadzīgi), vai masu koncerti, kuros var aģitēt ir ērti un viegli, vai manipulācija ar biļešu pārdevējiem, kas pirmsvēlēšanu periodā pārtrauc “ zaķu medības”, lai iegūtu sev arī šo bezbiļetnieku balsis. Zvejots tiek visur un visādi, amorālus paņēmienus ieskaitot. Pat vēlēšanu  rīkotāji negrib nopietni saskatīt savas sistēmas “šķirbas”, kuras negodīgi, Kremļa deleģēti politiķi ir izmantojuši savās interesēs, panākot sev priekšroku galvaspilsētā, kas pelnījusi sev modernāku un progresīvāku pārvaldi. Tā tas pagaidām Latvijā notiek – Kremļa stilā.

Loģiski, ka šajā brīdī daudziem vairs nav vēlēšanās koncentrēties vēlēšanu virzienā Francijā, jo arī aizvadītās Lielbritānijas vēlēšanās nekā patīkama nepiedāvāja. Konservatīvo iniciatīva izgāzās un tagad pati Meja nespēj atvainoties  par savām kļūdām un atstāt amatu. Tieši tāpat kā mūsu postsovjetiskie politiķi, viņa turpina demonstrēt perfektu fasādi medijiem, lai gan pati “politikas ēka” jau sen guļ gruvešos.

Kāpēc  Francija varētu mūsu interesēt?

Tāpēc, ka pateicoties jaunajam prezidentam Emanuelam Makronam, Francijā ir nodibināta jauna moderna partija, kas lielā mērā realizē principus, kas varētu būt aktuāli arī Latvijas politiskajā nākotnē. Viņa dibinātā La République en Marche strauji izstumj no ierindas klasiskās pēckara partijas un dod jaunu jundu šīs lielās un ietekmīgās Eiropas valsts politikas vējiem. Pēc Lielbritānijas biklās aiziešanas no Eiropas, Francijas ietekme palielinās. Kopā ar Vāciju tā būtiski ietekmē ūnijas lēmumus un ekonomikas augšupeju.

Pirms dažiem mēnešiem, kopā ar studentiem Rīgā, augstskolas auditorijā pārrunājām jaunu partiju dibināšanas iespējas. Jaunieši norādīja, ka viņus interesē tikai politiskas kustības ideja, kas pamazām pārtop partijā no domubiedru grupas. Makrona jaunā partija dibināta apmēram šādi un tā ir tikai gadu veca politiskā kustība, kas plaši izmanto socialos medijus un tīmekļa piedāvātās organizēšanas iespējas. Interesanti un negaidīti svaigi ir šīs partijas vadības principi un veids kā tie izraudzīti kandidāti parlamenta deputātu posteņiem. Tie “nāk” demokrātiskas atlases ceļā, nevis tā kā tas notika līdz šim: pa baltu vai ar ietekmes spiediena palīdzību.

Ja prezidentam Makronam ar savu partiju izdosies iegūt vairākumu Nacionālajā sapulcē (parlamentā) tad šis notikums būs apvērsums ne tikai Francijas politikas vēsturē.

Līdz šim Francija pie varas bijuši sociālisti vai konservatīvie (pārmaiņus). Šogad savus pakalpojumus piedāvā divas jaunas izlēcēju partijas : Makrona kustība un Nacionālā Fronte.

Interesanti vai arī šoreiz Francija izslēgs Kremļa hakerus no manipulatīvās spēles un parādīs Eiropai kam pieder nākotne?

To parādīs vēlēšanu divas kārtas.

Sekosim notikumu attīstībai.

 

 

Vive la republique, vive la France jeb Donžuana parādīšanās!

Speciāli Tvnet

 

francijas prezidents TVNet

Attēls no TVnet 

 

Francijas 2017. gada prezidenta vēlēšanās ar negaidīti lielu pārsvaru uzvarējis ienācējs «no malas», liberālis Emanuels Makrons (Emmanuel Macron). Viņa uzvara jau iepriekš tika prognozēta. Taču pastāvēja iespēja, ka netīrā aģitēšana (Dirty campaigning), kurai nesen izdevās panākt Brexita un Trampa triumfus, sasniegs vēlamo efektu arī Francijā.

Taču Vladimira Putina sabiedrotajai un Krievijas intensīvi finansētajai Nacionālās frontes vadītājai Marinai Lepēnai (Makrona pretiniecei) arī šoreiz nācās palikt bešā. Uzvarēja Francijas pilsoņi un viņu ticība valsts nākotnei modernā laika kontekstā. Lai gan vēlētāju aktivitāte svētdien bija neparasti zema un vēlētāju korpuss uzkrītoši sašķelts un polarizēts, Francija tomēr nepadevās. Pretēji britiem un amerikāņiem viņi pierādīja, ka republikas ideja, pilsoniskums un ticība ideāliem ir un paliek piektās republikas greznība. Liberté, Égalité, Fraternité!1

Netīrās kampaņas kā moderno vēlēšanu aizliegtais paņēmiens

Politikā mēdz izmantot apmelošanas kampaņas. Tas nav nekas jauns. Tieši tāpat kā mūsu ikdienā, kad talantīgākais, glītākais un gudrākais tiek skaudības dēļ iemīdīts zemē ar zemisku ikdienas demagoģijas paņēmienu palīdzību, viduvējībām par labu, arī politikā manipulētāji rīkojas līdzīgi. Ja cilvēkam nav grēku, kļūdu vai pārkāpumu, tos var izdomāt un piekārt klāt smirdošu apmelojumu piku pat visnevainīgākajai un labestīgākajai personai. Liela novērotāju daļa tam noticēs un apmelojums pielips pie apvainotā ādas kā nenoplēšama etiķete. Smirdēs pa gabalu, un mēs novērsīsimies, riebumā viebdamies. Paši zinām šādus gadījumus, jo esam tos piedzīvojuši. Līdzīgi mēdz rīkoties arī politikā, taču civilizētas valstīs nav pieņemts nepamatoti vai pārspīlēti skarbi apmelot un blefot.

Turpretī Padomju Savienības mantiniekiem šāds piegājiens pretinieka publiskā tēla sagraušanai nav nekas svešs, jo tā rīkoties ierasts kopš PSRS dzimšanas, kad ārpolitika tika formēta ar skaldi un valdi principa palīdzību un ideoloģiskie draugi ārvalstīs atbalstīti, bet ienaidnieki apmeloti un vajāti. Arī putinistu Krievija seko šīm padomisma tradīcijām un aktīvi piedalās ārzemju valdību formēšanās procesā, palīdzot sev tīkamiem un traucējot netīkamajiem politiķiem. Tas notiek, ne tikai atbalstot ar naudu un propagandas akcijām: 1) sējot vēlētāju bažas par to, ka pie varas nonāks «politiskā krējuma» pārstāvji, kas jau sen kompromitējuši sevi ar neveiksmīgajiem politikas rezultātiem (Brexit un Trampa gadījums), 2) izplatot melīgas ziņas par Krievijai nevēlamiem kandidātiem ar hakeru, nenonacistu, prokremlisku interneta portālu un sociālo mediju palīdzību.

Lielbritānijas un ASV vēlēšanu sistēmu šiem paņēmieniem izdevās iedragāt, taču Francija pret tiem noturējās kā klints, jo tai bija lielāka pieredze šo paņēmienu atmaskošanā publiskajā telpā un augstāka vēlētāju politiskā kompetence, patiecoties aktīvai etabēto mediju (Le Monde, Figaro) līdzdalībai.

Piemēram, solīdā Le Monde priekšvēlēšanu spurta laikā konstatēja un analītiski publiskoja 19 konkrētus apmelojumus, kas tika virzīti kā šķēpi pret Emanuelu Makronu, lai viņš zaudētu vēlēšanās pret Lepēnu2. Demagogiem no ārzemēm neizdevās izsist Francijas dienaskārtības loģiku: 1) publicējot «dokumentus» par it kā Makrona neētiskajiem finanšu darījumiem, kurus anonīmi autori šonedēļ piegādāja mediju redakcijām; 2) publicējot melus it kā beļģu Le Soir rakstā par to, ka Makrona kampaņu finansējot Saūda Arābijas emīri3; 3) neizdevās kremlīniem arī ofensīva #macronleaks, kas bija paredzēta kā slepenu dokumentu publicējums ar izdomāta «faktu» materiāla piemaisījumu. Šis ir vecs putinistu un neonacistu uzbrukuma stils, kad patiesiem faktiem tiek piemaisīti klāt izdomājumi ar mērķi it kā «atmaskot» velēšanu kandidāta «neglīto» morāli un netikumus. Šādi deformējot pretinieka veidolu, Vladimira Putina un viņa troļļu, vērpēju armijas plānos bija panākt draudzenes Marinas Lepēnas uzvaru Francijas prezidenta vēlēšanās. Taču tas tomēr neizdevās.

Mediju principialitāte

Lepēna priekšvēlēšanu kampaņas laikā un pat vēlēšanu dienā valdonīgi cīnījās ar valsts etablētajiem medijiem, kas netaurēja vienā stabulē ar viņas politisko pasūtījumu. Līdzīgi Trampam, arī Lepēna savā kampaņā aktīvi izmantoja mediju vajāšanas un bloķēšanas shēmu, taču – bez panākumiem, jo žurnālistu solidaritāte viņai sabojāja visu iecerēto mediju sodīšanas akciju. Viss sākās ar to, ka Lepēnas kampaņas fināla apartamentos Chalet du Lac, Bois de Vincennes preses centrā svētdien netika ielaisti Buzzfeed, Mediapart, Les Jours, Rue89, StreetPress, Politico, Bondy Blog, Explicite, Brut, Konbini, Politis un Quotidien. Solidaritāti pēkšņi bija gatavi demonstrēt arī kolēģi žurnālisti no Libération un Les Inrock, boikotējot Lepēnas partijas forumu kampaņas finālā. Punktu pielika Eiropas kvalitatīvākās, elitārās avīzes Le Monde pievienošanās Lepēnas partijas foruma boikotam. «Ar šo asi nosodām attieksmi, kas Lepēnai raksturīga attiecībās ar medijiem. Šī nav pirmā reize, kad viņas priekšvēlēšanu kampaņas laikā noteiktiem medijiem netiek atļauja pieeja priekšvēlēšanu sapulcēm. Tas norāda, ka viņai ir vāja izpratne par preses brīvību,» rakstīja avīzes galvenais redaktors, piebilstot, ka ar šo arī Le Monde atsakās no Lepēnas partijas Nacionālā Fronte priekšvēlēšanu kampaņas procesu atspoguļošanas, jo nav pieļaujams, ka viena partija neakceptē žurnālistikas darba prasības, kas pārējām partijām demokrātiskā valstī ir norma. Mirkli vēlāk boikotam solidāri pievienojās arī L’Obs un L’Humanité. Tas nozīmē, ka mediju profesionālismam un darba principialitātei ir būtiska nozīme svarīgos valsts demokrātisko procesu realizēšanas brīžos, kuru skaitā, protams, ir arī vēlēšanas4.

Makrons un viņa iespējas

Pirmais secinājums pēc šīs uzvaras ir konstatācija, ka Francija neizstāsies no Eiropas Savienības un Frexit nebūs nākamo sešu mēnešu jautājums. Ja Lielbritānijas pazušana no ūnijas sastāva nav liktenīgs Eiropas Savienības «būt vai nebūt» jautājums, tad Francijas gadījumā šos process būtu ļoti dramatisks vecajam kontinentam. F vēlētāji nobalsoja gudrāk par UK.

Makrons nav laipns eirobirokrātijas ucinātājs, un šajā virzienā acīmredzot gaidāmas pārmaiņas, taču grāvējs viņš nav, un par to paldies franču vēlētājiem. Pašlaik izskatās, ka jaunais Francijas prezidents ir politikas Donkihots, jo labprātīgi aizgājis no ērta krēsla valdībā, labi apmaksāta darba bankā, lai sāktu savu liberālo politisko kustību un glābtu dzimteni. Pasaka tieši latviešu gaumē: «Mums arī tādu «Makronu» vajadzētu jau nākamajās jūnija vēlēšanās!» – domā šodien daudzi arī Rīgā, Jelgavā un Valkā. Puisis ar zilajām acīm, ieradies no laukiem jeb no nekurienes un pa taisno devies uz Elizejas pili. Tāds ir bijis viņa straujais ceļš augšup. Jaunākais Francijas prezidents (39 gadus vecs). Viņš nav nedz lielo partiju politikas inventārs, nedz neizskatīgs līdējs, kas ieguvis amatu, pakalpojot oligarhiem vai «masoniem». Emanuels Makrons izstaro: maternitāti, progresu un jaunību. Nav nostājies nedz labējo, nedz kreiso pozīcijās un tā vietā saputo makroekonomikas reformas ar uzņēmumu nodokļu pazeminājumu un elastīgu darba laiku. Viņš ir Eiropas sadarbības entuziasts un sociālliberālis. Izskatās, ka Makrons ir jaunā laika politiķis, kas saskata robežu nevis starp labējiem un kreisajiem, bet gan starp izolacionistiem un globālistiem, vecās un jaunās pasaules piekritējiem. Lai gan Francijā joprojām funkcionē un eksistē vēlētāju politiskās simpātijas tradicionālajā stilā un šajā skalā Makronam pagaidām nav skaidras lokācijas vietas.

Francijas skandālu presi jau sen vairs neinteresē arī jaunā prezidenta privātā dzīve un laulība ar sava mūža lielo mīlestību – ģimnāzijas franču valodas skolotāju Brigitu. Jā, neparasts pāris. Skandālu nav, visas troļļu «piekarinātās smirdbumbas» (pat homoseksuāli mīļākie) nav sabiedrības akceptēts kompromats jaunā prezidenta virzienā. Cilvēks, kas uzdrošinās iemīlēties sievietē (kas ir vairāk nekā 20 gadus vecāka par viņu) un pretēji sabiedrības pieņēmumiem apprecas ar šo savu mūža mīlestību un dzīvo laimīgi. Cilvēks, kas pamet labi apmaksātas siltas naudas siles, lai dotos cīņā par savu valsti. Vai tas ir normāli? «Nē, nav! Viņš ir Donžuans, kuram nepieciešami aseksuāli, jauni izaicinājumi ik dienu. Politisku iekarojumu formā!» raksturo jauno prezidentu žurnāliste Anne Fulda avīzei Gala.

Šo izaicinājumu viņam netrūks.

Tas ir droši.

Atsauces:

1 – Brīvība! Vienlīdzība! Brālība!

2 –

LASI CITUR: Dix-neuf intox de Marine Le Pen dans son débat avec Emmanuel Macron (franciski)

(3) Izrādījās, ka tas nav pazīstamais beļģu medijs, jo adrese domēna .be vietā bija .info. un pats publicētais materiāls bija 100% izdomājums. Tātad melu informācija un melīga izlikšanas par beļģu mediju. Totāla dezinformācija.

(4) Starp citu, rakstot šo komentāru, izlasīju rakstu par to, ka Rīgas mērs Ušakovs savā tuvumā arī nelaiž kritiski noskaņotus medijus, piemēram, Latvijas sabiedrisko televīziju. Acīmredzot šī prakse viņa štābā aizgūta no Krievijas.