Nauda „tumbočkā“ jeb kam un kā „koronas parādu“ tagad sadalīsim kā prēmijas?

Speciāli TVNET

Aizņemties naudu nav patīkami. Kaut kad tā būs jāatdod. Iespējams, ka šādi domā lielākā daļa sabiedrības. Piemēram, ja kādam no mums piedāvātu aizņemties naudu kolektīvi uz 30 gadiem, tad mēs šādam darījumam piekristu vienīgi situācijā, ja pārējie būtu uzticamas personas uz kurām var paļauties. Ģimenes locekļi, tuvi draugi?

Tieši šādi – kolektīvi aizņemties tikko izlēma 27 Eiropas Savienības dalībvalstis uzsverot, ka rīkosies kopā. Šis kolektīvais lēmums tagad aicinās Eirokomisiju aizņemties naudu 750 miljardu eiro apmērā no starptautiskā kapitāla tirgus. Tas tiek darīts visu mūsu vārdā, lai izvilktu Eiropu ko koronas krīzes izraisītajām sekām. Visas ES dalībvalstis ir piedāvājušas sevi kolektīvi kā šāda gigantiska kredīta ķīla un tāpēc šis parāds mums visiem būs kopīgs. Mēs to maksāsim 30 gadus un mūsu bērni arī.

Kā tas notika?

Medijos vīd laimīga Vācijas kanclere un mūsu pašu ekrānos – panākumiem bagātais premjers Krišjānis Kariņš. Visi (no malas izskatās) kā laimīgo lozi izvilkuši, nevis kā cilvēki, kas iekūlušies kārtējos parādos. Kam un kā šī nauda tiks izmantota? Mums tas būtu jāzina, jo lēmumu pieņēma premjerministri, bet maksāsim mēs.

Augstākā vara bija izlēmusi aizņemties lielu summu, kuru pēc tam varētu izdalīt noteiktām dalībvalstīm kā pabalstu, nevis aizdevumu. Virkne taupīgo valstu (Nīderlande, Austrija, Dānija un daļēji Somija) šādam lēmumam nepiekrita. Šīm valstīm likās, ka ir pareizāk sadalīt šo finansējumu kā aizņēmumu, nevis kā prēmijas. Taču lielās valstis nebija mierā ar šādu priekšlikumu un 390 miljardi eiro no šī kredīta tomēr „aizies“ kā pabalsts jeb prēmijas, kas nav jāatmaksā atpakaļ. Tas nozīmē, ka liels skaits Dienvideiropas un Centrāleiropas valstu saņems summas, kas nebūs jāatmaksā atpakaļ, bet citas valstis (Zviedriju ieskaitot) samaksās par šo pasākumu.

Kurš tad ir „koronas naudas“ uzvarētājs? Tie, kas saņems šo naudu, Latviju ieskaitot?

Nē, pagaidām izskatas, ka lielākie „koronas balles“ ieguvēji būs Angela Merkele un Emanuels Makrons.

Kāpēc šāds kolektīvais parāds bija vajadzīgs?

Ir 100% skaidrs, ka Itālijas bankrots ietekmētu ne tikai šo konkrēto valsti, bet arī visas pārējās ūnijas dalībvalstis. To mēs Latvijā lieliski atceramies no iepriekšējās finanšu krīzes laikiem.

Tieši baidīšana ar nākamo krīzi bija galvenais iemesls kāpēc taupīgās un piesardzīgās valstis „tika piespiestas“ balsot par šo gigantisko aizņēmumu. No otras puses, Emanuels Makrons jau krietni sen runā par ES kā finanšu darījumu ūniju. Tagad, pateicoties Angelas Merkeles atbalstam un koronas krīzes izraisītajai situācijai, šī ideja var izdoties. Tieši Francijas prezidents bija pirmais, kas otrdien visskaļāk priecājās par to, ka beidzot ir izveidots mehānisms kolektīvam naudas aizņēmumam. E. Makrons vēlas, lai ūnijā daudzas svarīgas nodokļu lietas tiek iekasētas kolektīvi.  Piemēram: digitālais nodoklis, nodoklis par plastmasas taras izmantojumu, oglekļa dioksīda muitas utt. Ideja, it kā nav slikta, taču lai to realizētu ir nepieciešama dalībvalstu uzticība un savstarpējā paļāvība.

Piesardzīgo valstu skepse

Ziemeļvalstis nevēlas atdot tik daudz pilnvaru Briselei. Tās vēlas nevis dāvināt naudu Dienvideiropai, bet uzstādīt prasības par šīs naudas atdošanu. „Skopo valstu“ kašķēšanās panāca redzamus rezultātus. Proti – tika izvirzīts priekšnoteikums, ka ir iespējams apturēt „koronas prēmijas“ izmaksas, ja attiecīgā valsts neveic ekonomiskas reformas. Nedaudz izdevās pieprasīt arī klimata prasību ievērošanu, kas attiecas uz industrijām – vides piesārņotājām. Taču viens – ļoti svarīgs priekšnoteikums, kuru mēģināja iekļaut šajā dāvināšanas projektā, bija prasība par tiesiskas valsts principu ievērošanu. To iekļaut neizdevās. Pret šo nostājās Ungārija un Polija. Taču Orbana suminājumi Budapeštā un poļu nacionālistu valdības gaviles Varšavā, iespējāms, ir priekšlaicīgas. Liela problēma būs arī vairāku postsovjetisko dalībvalstu uzdāvinātas naudas sadalīšana „pa blatu“, jo nevienam nav noslēpums, ka šeit joprojām valda korupcija, īpaši situācijās, kad tiek dalīta sulīga Eiropas Savienības pabalstu nauda.

Domāju, ka šis sākums nav ļoti cerīgs. Pirmām kārtām tāpēc, ka Brisele joprojām nespēj un neprot sarunāties ar saviem vēlētājiem un izskaidrot savu nepopulāro lēmumu būtību. Bez tam, nav pārliecības, ka šāds aizņēmums ir balstīts uz savstarpējo paļāvību un uzticību.

Tas nedaudz atgādina veco, labo joku atbildi uz jautājumu: „Kur dzīvo nauda?”. Proti – tā dzīvo „tumbočkā“. Atliek tikai paņemt un viss. Man šis gigantiskais aizņēmums un pašmāju politiķu gaviles ap to atgādina PSRS laika sagādnieku prasmi „izsist no Maskavas naudu“, kas nevienam nebūs jāatdod atpakaļ. Toreiz tas bija savdabīgs sagādnieku sporta veids, kas neuzlika nekādus pienākumus. Tagad aina ir citāda – maksāsim vēl 30 gadus kolektīvi. Par ko konkrēti?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s