Sadarbība vai karš? Kuru iespēju un kuru deputātu izvēlēsimies?

Speciāli TVNET

Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kādreiz šis „koptirgus“ tika izveidots kā arēna sarunām un diskusijām. Kā zona kopējiem projektiem, lai atturētu dalībvalstis no bruņotiem konfliktiem un kara. Tieši tāpēc piederu Eiropas Savienības idejas atbalstītāju skaitam. Diemžēl pašreizējā ūnijas koncepcijas realizācija mani neapmierina. Kara nav, bet ir pārāk daudz birokrātu, ierēdņu, funkcionāru un lobistu. Novērojama nepiedodami nevērīga līdzekļu tērēšana, maz redzama labuma no Eiropas Savienības sarūpētā mūsu ikdienā.

Visbeidzot – hronisks dialoga trūkums ar sabiedrību par to „ko vajadzētu„ un „kā vajadzētu”. Man nav nācies izmantot Eiropas Savienības pabalstu sistēmu vai jebkāda veidā izlietot „Eiropas naudu“ darba vai biznesa vajadzībām. Taču visapkārt ir neskaitāmi šīs „naudas apguvēji“, kas raksta projektus vajadzīgajā formātā un tur lietas Eiropas Mājā notiek pašas no sevis. Pāris blēžu arī redzēts, kas prot izkrāpt naudu no Briseles, viltojot dokumentus un parakstus sev par labu. Nevaru apgalvot, ka visi šie realizēti projekti būtu ko būtisku devuši mūsu sabiedrībai vai valstij. Nelāgie novērojumi noved pie nepatīkamā secinājuma, ka nevis ūnija ir radīta mums, bet mēs esam – priekš ūnijas. Nevis ES uzklausa savus pilsoņus, palīdzot jomās, kas sabiedrībai vajadzīgas, bet gan mēs lūdzamies Briseli, apaujot ES birokrātu izdomātos „spāņu zābakus“ (projektu pieteikumus) un pieskaņojamies viņu „jaunrades“ prasībām.  Būtībā visi šie uzskaitītie kaitinošie fakti ir novēršami. Gudras vadības rezultātā. Vai šo sistēmu iespējams mainīt? Pilsoņu un vēlētāju interesēs? Protams, ka ir iespējams. Visu nosaka cilvēki, kas tur nonāks pie varas. Tie paši, kurus mēneša beigās ievēlēsim par deputātiem Eiropas Parlamentā un kuriem būs svarīga vecā kontinenta nākotne, nevis privātā maciņa biezums.

Kurš apturēs nejēdzīgo naudas šķērdēšanu?

Pagaidām nav manīts, ka kāds no Latvijas partiju izraudzītajiem deputātu kandidātiem uzdrošinātos pacelt vienu konkrētu, politiski nozīmīgu jautājumu, piedāvājot tā risinājumu kontinenta politikas līmenī. Vairums pretendentu ir ES veterāni, kas negrasās atstāt „ savu silto, labi apmaksāto krēslu“. Viņi piedāvā abstraktus labumus, kosmētiskus uzlabojumus – tādus, kas nelauž kaulus un nepieprasa liekas darba stundas. Citi (jauno partiju kandidāti) – labi izskatās, ir populāri un piedāvā pilnīgi visu, ieskaitot neiespējamo: zaļāku zāli pļavās, skaļākas putnu balsis krūmos un lielākas pensijas Latvijā. Proti jaunievedumus, kas Eiropas Savienības līmenī nav izdarāmi, taču patīk vēlētājiem. Viņus neinteresē darbs Briselē, bet gan vēlētāju balsu magnetizēšana. Pats svarīgākais tagad ir – tikt ievēlētam. Pēc tam jau redzēs, ko darīs tālāk. Varbūt strādās, bet varbūt atpūtīsies. Taču Eiropas Savienībā ir problēmas, kas vēlētājiem būtu jāzina tieši tagad. Pirms vēlēšanām.

Viena no tādām ir deputātu un birokrātu mūžīgās „pārvākšanās“ apturēšana no Beļģijas un Franciju un atpakaļ. Tas notiek regulāri un pieprasa gigantiskus līdzekļus. Divi valstu valdītāji – Vācijas Angela Merkele un Austrijas Sebastians Kurcs nesen ir pateikuši aizliegto (politiski nekorekto) teikumu par to, ka ir jāizbeidz mētāšanās no Briseles un Strasbūru (434 km) un atpakaļ. Eiropas Savienības vadībai ir jāstrādā tikai vietā. Ikdienas darbs ES notiek Beļģijas galvaspilsētā, taču 1992. gada lēmums paredz ik gadus 12 parlamenta sesijas Francijas Strasbūrā. Sekretariāts novietots Luksemburgā. Tūkstošiem cilvēku (5000) katru mēnesi pārvāc dokumentus, mantas (20 tonnas) un paši sevi pārvelk no vienas vietas uz otru. Tiek sildītas ēkas un vazāti saiņi un ceļasomas (20 smagajās automašīnās), iztērējot šajā nevajadzīgajā „cirkā“ ik gadus ap 125 miljonus eiro un piesārņojot dabu 10 000 CO2 tonnu robežās. Parlamenta deputātu vairums regulāri nobalso pret šo pārvākšanās „karuseli“ (kas tērē mūsu kopējos līdzekļus), taču pagaidām Lisabonas līguma 48. paragrāfs izmantots netiek, lai aicinātu visu dalībvalstu valdības pārtraukt šo šķērdēšanos. Šo iniciatīvu atbalsta, piemēram, The Single Seat Group, taču mūsu parlamentāriešus šajā aktivitāte neatradu. Francija vēlas saglabāt „šo cirku“ principa un darba vietu dēļ. Pat piedāvājot pārcelt visu birokrātisko mašinēriju uz Franciju. Kā domājam mēs? Ko šajā lietā gatavojas panākt mūsu deputātu kandidāti?

Lauksaimniecības pabalsta samazināšana

Nākošā, pašlaik aktuālākā tēma ir ideja par industriālo zemnieku saimniecību pabalsta samazināšanu no Eiropas Savienības līdzekļiem. Šī iniciatīva nepatīk zemniekiem pašiem. Iespējams, ka tāpēc par to maz runā, piemēram Latvijā. Deputātu kandidāti nevēlas zaudēt zemniekus kā vēlētājus. Lauksaimniecības problēmu toņa noteicēji pie mums joprojām ir dūklavieši jeb vecā, pārbaudītā kolhozu priekšsēdētaju plejāde. Taču tagad ir citi laiki un viedokli par to, vai dižzemniekiem vajag vai nevajag dot pabalstus, var izteikt ne tikai sovhozu direktori, kolhozu priekšsēdētāji, bet arī tante Anna Melnsilā, kopā ar savām 2 brūnajām govīm.

Tieši tāpat kā dažās citās nozarēs, arī daudzi lauksaimnieki ir iemācīti un pieradināti pie treknā Briseles kumosa savā darba ikdienā. Gan pašmāju bijušie prezidenti, gan citu valstu bijušie premjeri ir iemācījušies un prot izslaukt Eiropas naudu savām vajadzībām. Mazāk iesvaidītie jeb sīkzemnieki šo rutīnu pārzina sliktāk un tāpēc „uzvārīties“ nemāk. Taču, manuprāt, šāda sistēma – atbalstīt tālāku lauksaimniecības industrializāciju no mūsu nodokļu iemaksām, nav godīgs solis. Iespējams, ka to sāk saprast arī Briselē un tāpēc atbalsts lauksaimniecībai no ES budžeta samazinās. No73% 1985. gadā līdz 39% pērn. Taču tas nenozīmē, ka arī tagad lielsaimniecības laukos neko nesaņemtu. Pērn, piemēram, 56 miljardi Eiropā nonāca tieši zemnieku rokās. Vai šie līdzekļi attīstīja perspektīvās lauksaimniecības jomas, tas ir jau ir pavisam cits jautājums.

Protams, ka būtisks lauksaimniecības pabalsta samazinājuma iemesls ir Lielbritānijas izstāšanās no ES. Brīdī kad briti pametīs ūniju, tie paņems līdzi savas iemaksas koptirgus kasē. Tajā brīdī monopoltiesības šajā jomā vairs nebūs tiem, kas to izmantoja priviliģēti līdz šim – Francijai un Polijai. Pabalstu raža būs liesāka visiem. Lielākie zaudētāji būs lielsaimniecības, kas līdz šim no Eiropas Savienības puses tika atbalstītas visaktīvāk.

Godīgi sakot, nav skaidrs, kāpēc nodokļu naudai jāpalīdz tieši lielsaimniecībai, nevis tantei ar divām brūnajām govīm laukos.

Labi, varu pieņemt priekšnosacījumu, ka ES pabalsts paredzēts tām saimniecībām, kas nodarbojas ar videi labvēlīgu, dabu aizsargājošu produktu ražošanu. Saudzējot ainavu un vidi. Turpretī lielsaimniecību tālāka industrializācija laukos, nevarētu būtu gudrs Eiropas politisks mērķis.  Šobrīd, kad atrodamies klimata krīzes priekšā, kuru lielā mērā veicina tieši lauksaimniecības industrializācija, būtu vairāk jādomā par izeju no situācijas, kas mums nodrošina ekstremālus laika apstākļus.  ES pabalsts lauksaimniecībai būtu jāpārdala citām jomām, kas pagaidām neiegūst pietiekamu atbalstu. To skaitā – atvērtās ainavas nodrošinātajiem, eksistējošo apdzīvoto miestu un klimata investīciju aizstāvībai. Kā domājat jūs? Ko mums šajā jomā piedāvā deputāti?

Nacionālistu atgriešanās

Pie mums nacionālā atmoda nav nekas slikts vai nosodāms. Ar šo mēs latvieši saprotam nacionālās identitātes atjaunošanu pēc trulā un nomācošā PSRS okupācijas laika, kad visiem ar varu tika uzspiests homo soveticus pazemojošais zīmogs un padomju pase, no kuras nebija iespējams atteikties. Taču Rietumos šis vārds „nacionālisms“ un „nacionālistu kustība“ vairāk asociējas ar Hitlera nacionālsociālistiem, kas savas nācijas vārdā, izrēķinājās ar citu tautību cilvēkiem. Sakarā ar to, ka tieši pašlaik „nacionālistu partijas“ ir izveidojušās vairumā Eiropas valstu un to mērķis ir panākt etniski un kulturāli viendabīgāku iedzīvotāju sastāvu, pastāv risks, ka šīs kustības rezultātā Eiropa var  nonākt pie jauna pasaules kara. Šie „nacionālisti“, iespējams, būtiski atšķiras no mums.

Nedomāju, ka mums būtu jājūtas sašutušiem par to, ka mūsu nevainīgo nacionālismu kāds cits saprot kā bīstamu neonacismu. Par to nav jānoskaišas, jo nacionālismam un pašizolācijai nekad nav bijusi veiksmīga, vērā ņemama vēsture. Šādi pašapzināšanās procesi gandrīz vienmēr noveduši pie citu etnisko grupu vajāšanas, brīvības, preses un tiesu varas ierobežošanas un agresīva populisma, kas noslēdzas asiņainu, bruņotu konfliktu formā. Pēc otrā pasaules (1945. gadā) kara šādi ideoloģiskie strāvojumi eksistēt nevarēja, jo karš bija pierādījis to postošo dabu. Šodien (60 gadus pēc pēdējā kara) šādas jaunnacionālistu kustības jau atkal ir samērā izplatītas vecajā Eiropā. Dažviet tās pat nosaka politisko toni. Piemēram, Ungārijā un Polijā. Tās var tikt ievēlētas pat Eiropas Parlamentā. Tiek plānots, ka nacionālisti varētu ieņemt 20% Eiropas Parlamenta vietu.

Vai nacionālistiem varētu izdoties uzspirdzināt Eiropas Savienību? Šo projektu aktīvi atbalsta Vladimira Putina štābs. Viņš visiem spēkiem vēlas atgriezt jaunās dalībvalstis savas „ padomju savienības“ ietvaros. Pirmais trumpja dūzis šajā spēlē ir panākt, lai dalībvalstis atsakās ievērot un respektēt pilsoņu demokrātiskās tiesības, mediju un tiesu neatkarību. Tāpēc būtu loģiski, ja mūsu vēlētājs sāktu atšķirt tos Eiropas Parlamenta deputātus kandidātus, kas atbalsta, piemēram, Francijas prezidentu Makronu vai Ungārijas premjeru Viktoru Orbanu. Pirmajā gadījumā mēs izvēlamies tālāku Eiropas demokratizācijas ceļu, bet otrajā – atdodam savu balsi nākamā kara bruģētājam. Šo risku izslēgt nevajadzētu.

Eiropas Savienības dalībvalstis ir ļoti dažādas. Taču sadarbība ir lieliska iespēja izvairīties no visbriesmīgākā scenārija, kuru var izraisīt karš. Tam seko posts, trūkums un atpalicība, kuru nesen nācās novērot Bosnijā – Hercegovinā. Šo reģionu par veseliem 30 – 40 gadiem atpakaļ laikā aizgrūda pēdējais 3 gadu karš un genocīds – serbu nacionālisma vārdā.

Nacionālistu partijas nav dejošana tautas tērpā, vainadziņu vīšana Jāņos un Saulgriežu svinēšana jūnija vidū.  Tā ir politiska koncepcija, kas dod priekšroku vieniem un ierobežo citus, ar šo radot priekšnosacījumus bruņotiem konfliktiem.

Kariem, kuru izraisa ticības un nacionālisma iedomas.

Vai mēs vēlamies to atkal redzēt un pieredzēt?

Domāju, ka nē. Tāpēc izsvērsim kādu scenāriju nākotnei mums piedāvā izvēlētais EP deputāta kandidāts. Par šo cilvēku un partiju arī vēlēsim.

Vai tauta ir dumja? Aiziešanas loģika un reālā politika

Speciāli TVNET

Referendumi jeb tautas aptaujas process, kas pirmajā mirklī šķiet godīgs sabiedrības viedokļa apzināšanas ceļš, nemaz nav tik vienkārša lieta. Rūpīgāk ieskatoties, var novērot arī problēmas, kas šodien izgaismojas līdz ar britu aiziešanu no Eiropas Savienības. Tā saucamais Brexit (Apvienotās Karalistes aiziešana no eiroūnijas) faktiski ir ievedis šo valsti strupceļā. Kurp tālāk?

Vai tauta ir dumja?

Sākumā daudziem vēlētājiem bija skaidrs, cik daudz priekšrocību būs, ja Apvienotā Karaliste nepaliks Eiropas Savienības sastāvā un pametīs to. Kas notiks pēc aiziešanas, tas gandrīz nevienu (pirms diviem gadiem) neinteresēja. Brexit piekritēji uzskaitīja vienīgi priekšrocības, kas radīsies brīdī, kad tiks aizslēgtas durvis uz ārpasauli, ierobežojot ekonomisko migrantu plūsmu no tās. Tagad durvis beidzot patiešām tiks aizvērtas.  Premjerministre Terēza Meja jau divus gadus cenšas tās aizvērt, reducējot sāpīgas sekas savai valstij.

Sākumā notika vienošanās par „mīkstu nosēšanos“, taču viedokļi arī šajā virzienā dalās. Šis piemērs ilustrē problēmu, kas rodas aptauju rezultātā, t.i., politikā gandrīz nav jautājumu, kurus var atrisināt ar atbildi “jā“ vai “nē“. Strīdus jautājumi mēdz būt tik komplicēti, ka divas atbildes neko neatrisina. Tas nozīmē, ka nevis tauta un vēlētāji ir dumji un neprot izvēlēties pareizo atbildi, bet gan politikas flangi ir savstarpēji integrētas sfēras, kuras nav vienkārši polarizējamas un tāpēc atrisināmas aptaujas rezultātā.

Parastā tauta pret politiķiem un eliti

Šobrīd ļoti iecienīta ieeja politikā ir apgalvojums, ka varoņi nostājas pret veco, korumpēto politisko eliti un atnesīs tēvijai jaunus laikus. Tā apgalvoja Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā, tā sludina populistu partijas Latvijā, un līdzīgi rīkojas visi populisti šaipus un viņpus valsts robežai. Mūsu reprezentatīvajā demokrātijā deputātus ievēlam parlamentā, kur tie arī pauž mūsu viedokli tālāk, pieņemot lēmumus. Ja šie politiķi mums nepatīk, tad varam tos nomainīt nākamajās vēlēšanās, kas Latvijā norisināsies jau oktobrī. Tā kā tiešās demokrātijas izpausme (referendums) nekādā mērā nav pozitīvāks vai godīgāks pasākums par demokrātiskām vēlēšanām, tad mums nav pamata uzskatīt, ka visi valstij svarīgākie jautājumi būtu jāizlemj vēlētāju aptaujas ceļā. Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par Breksitu. Taču vienlaikus bija iebalsojuši parlamentā deputātus, kuru balsojums bija pret valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Kas tad ir svarīgāks? Vai vēlētāju referenduma rezultāts, vai to pašu vēlētāju ievēlēto politiķu balsojuma iznākums? Starp citu, demokrātija pieļauj dažādas nobalsošanas formas, kurās uzvar vairākums. Tomēr tas nenozīmē vairākuma diktatūru, jo minoritāšu aizsardzība ir modernas liberālās demokrātijas priekšnoteikums.

Referendumi nav izeja problēmu situācijās. Īpaši bīstami tie kļūst brīdī, kad tiek mēģināts veikt izmaiņas konstitūcijā. Šādos gadījumos vajadzīgs parlamenta vairākuma balsojums un vēl dubults akcepts, ar vienām vēlēšanām pa vidu. Tagad britiem ir milzums problēmu, jo referendums pieprasīja 50% + 1. Vienā rāvienā panika ņēma virsroku, ekonomiskie migranti un eirobirokrātu arogance panāca savu. Briti aiziet, taču neviens nav drošs, vai šī šķiršanās viņus padarīs laimīgākus. Sabiedrībā virmo neapmierinātība par notikušo, jo aiziešanas scenārijs daudziem vēl pirms dažiem gadiem likās citādāks. Tagad skaidri redzami arī zaudējumi, kas valstij var izrādīties liktenīgi.

Vai tauta ir dumja?

Sākumā daudziem vēlētājiem bija skaidrs, cik daudz priekšrocību būs, ja Apvienotā Karaliste nepaliks Eiropas Savienības sastāvā un pametīs to. Kas notiks pēc aiziešanas, tas gandrīz nevienu (pirms diviem gadiem) neinteresēja. Brexit piekritēji uzskaitīja vienīgi priekšrocības, kas radīsies brīdī, kad tiks aizslēgtas durvis uz ārpasauli, ierobežojot ekonomisko migrantu plūsmu no tās. Tagad durvis beidzot patiešām tiks aizvērtas.  Premjerministre Terēza Meja jau divus gadus cenšas tās aizvērt, reducējot sāpīgas sekas savai valstij.

Sākumā notika vienošanās par „mīkstu nosēšanos“, taču viedokļi arī šajā virzienā dalās. Šis piemērs ilustrē problēmu, kas rodas aptauju rezultātā, t.i., politikā gandrīz nav jautājumu, kurus var atrisināt ar atbildi “jā“ vai “nē“. Strīdus jautājumi mēdz būt tik komplicēti, ka divas atbildes neko neatrisina. Tas nozīmē, ka nevis tauta un vēlētāji ir dumji un neprot izvēlēties pareizo atbildi, bet gan politikas flangi ir savstarpēji integrētas sfēras, kuras nav vienkārši polarizējamas un tāpēc atrisināmas aptaujas rezultātā.

Parastā tauta pret politiķiem un eliti

Šobrīd ļoti iecienīta ieeja politikā ir apgalvojums, ka varoņi nostājas pret veco, korumpēto politisko eliti un atnesīs tēvijai jaunus laikus. Tā apgalvoja Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā, tā sludina populistu partijas Latvijā, un līdzīgi rīkojas visi populisti šaipus un viņpus valsts robežai. Mūsu reprezentatīvajā demokrātijā deputātus ievēlam parlamentā, kur tie arī pauž mūsu viedokli tālāk, pieņemot lēmumus. Ja šie politiķi mums nepatīk, tad varam tos nomainīt nākamajās vēlēšanās, kas Latvijā norisināsies jau oktobrī. Tā kā tiešās demokrātijas izpausme (referendums) nekādā mērā nav pozitīvāks vai godīgāks pasākums par demokrātiskām vēlēšanām, tad mums nav pamata uzskatīt, ka visi valstij svarīgākie jautājumi būtu jāizlemj vēlētāju aptaujas ceļā. Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par Breksitu. Taču vienlaikus bija iebalsojuši parlamentā deputātus, kuru balsojums bija pret valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Kas tad ir svarīgāks? Vai vēlētāju referenduma rezultāts, vai to pašu vēlētāju ievēlēto politiķu balsojuma iznākums? Starp citu, demokrātija pieļauj dažādas nobalsošanas formas, kurās uzvar vairākums. Tomēr tas nenozīmē vairākuma diktatūru, jo minoritāšu aizsardzība ir modernas liberālās demokrātijas priekšnoteikums.

Referendumi nav izeja problēmu situācijās. Īpaši bīstami tie kļūst brīdī, kad tiek mēģināts veikt izmaiņas konstitūcijā. Šādos gadījumos vajadzīgs parlamenta vairākuma balsojums un vēl dubults akcepts, ar vienām vēlēšanām pa vidu. Tagad britiem ir milzums problēmu, jo referendums pieprasīja 50% + 1. Vienā rāvienā panika ņēma virsroku, ekonomiskie migranti un eirobirokrātu arogance panāca savu. Briti aiziet, taču neviens nav drošs, vai šī šķiršanās viņus padarīs laimīgākus. Sabiedrībā virmo neapmierinātība par notikušo, jo aiziešanas scenārijs daudziem vēl pirms dažiem gadiem likās citādāks. Tagad skaidri redzami arī zaudējumi, kas valstij var izrādīties liktenīgi.

Jāņu maldugunis

Kāpēc briti nobalsoja šādi pirms diviem gadiem, to šodien grūti paskaidrot. Iemesli ir vairāki. Vēl dīvaināk ir noskatīties uz centību, ar kādu britu politiķi turpina šo izstāšanās procesu. “Brexit bija ļoti destruktīvs process,“ konstatē diplomāte, kas nevēlas nosaukt savu vārdu, uzsverot, ka “arī pats izstāšanās process no ES ir tikpat destruktīvs”. Jāpiezīmē, ka pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības ir pieklusušas balsis par šo tēmu Ziemeļvalstīs. Interesanti, ka agrāk lielā nepatika pret Briseli šodien nav augusi augumā. Nepalīdz pat zviedru valdošo partiju centieni novelt 2015. gada bēgļu krīzi uz Eiropas Savienības nespēju reaģēt. Vēlētājs zina un saprot, ka pašmāju regulētāji tomēr ir pie vainas. Nevajag deleģēt Briselei savu neizdarību un kļūdas, cerot, ka vēlētājs to “nopirks“. Skandināvi to saprot, bet briti tomēr tika apmulsināti un izdarīja tieši tā, kā Kremļa troļļi vēlējās, – pameta Eiropas Savienību. Četrus mēnešus pirms Donalda Trampa stāšanās ASV prezidenta amatā. Tikai tagad pamazām kļūst skaidrs, ka Bexit un Trampa ievēlēšana ir vienas un tās pašas medaļas divas puses. Populisma histērijas izpausme.

1533

Britu salu vēsturē ir vairāki līdzīgi notikumi, kas liecina par gatavību atdalīties no kopējām konteksta tendencēm. 1533. gadā karalis Henrijs VIII izstājās no katoļu baznīcas. Interesanti, ka šo soli viņš nespēra reliģiskās pārliecības dēļ, jo pats līdz sava mūža beigām uzskatīja sevi par katoli. Viņš šādi rīkojās, lai šķirtu savu laulību ar Katrīnu un apprecētu Annu. Lai panāktu šķiršanos, karalis mainīja valsts pozīciju, izstājoties no katoļu pasaules ar pāvestu centrā, un radīja jaunu mītu (Edwin Jones, ”The English nation: The great myth”) jeb jauna veida identitāti saviem padotajiem. Tagad, Brexit sakarībā, notika tas pats: „Mēs neesam eiropieši. Lielbritānija ir sala“ – tika apgalvots referenduma priekšvakarā, lai gan turpat vien pie vecā kontinenta šī sala joprojām ir noenkurota.

Nākamais norobežošanās solis bija 1940. gads, kad pēc Francijas kapitulācijas Lielbritānija sajutās viena cīņā pret nacistisko Vāciju. „Briti toreiz saskatīja savu lomu Otrā pasaules kara gaitā pavisam citādi, nekā to novērtēja kontinentā,“ atzinās kāds bijušā premjerministra Deivida Kamerona līdzstrādnieks preses konferencē. Ar to viņš domāja ticību savai nacionālajai valstij un nespēju saprast, kā iespējams samazināt bruņotu konfliktu iespējas, reducējot nacionālo valstu neatkarību. Pēc britu vairākuma domām, tieši nacionālā valsts palīdzēja pretoties Hitleram 1940. gadā. Nekādus citus pazemes akmeņus viņi šajā projektā nesaskata joprojām. Lai saprastu šo britu konservatīvismu, der atgādināt arī par Mārgaretu Tečeri un 1975. gadu. Tieši viņas vadībā 1973. gada UK kļuva par ES dalībvalsti (67%:32%). Šodienas „breksistiem“ 1975. gada referendums skaitās „cita situācija“, jo tolaik ūnija sadarbojās galvenokārt ekonomiski un jautājums par politisku centrtieci vispār nebija dienas kārtībā. Pēdējais trieciens bija 2004. gads, kad Eiropas Savienībā iestājās jaunās dalībvalstis, Latviju ieskaitot. Toreiz tieši briti aktīvi atbalstīja jauno valstu ienākšanu, taču nevēlējās pārvērst ekonomiskās sadarbības projektu par politisku ūniju ar nosaukumu  Eiropas Savienotās Valstis. Tad parādījās pirmais nopietnais briesmonis, kuru mediju apritē dēvēja simboliski par „poļu santehniķi“.

Darba migrantu paisums

Ar šo jēdzienu vecajās dalībvalstīs saprot darba migrantus. Tos pašus, kas dodas uz rietumiem labākas darba dzīves meklējumos. Piedāvā savas darba rokas tiem, kas vairāk maksā. Jorans Pēršons, Zviedrijas premjerministrs, bija pirmais, kas neslēpa savas bažas par to, ka, piemēram, Baltijas valstis iztukšošoties un melnstrādnieki no turienes došoties uz rietumiem, noslīcinot veco valstu darba tirgu. Tā tas arī notika, Lielbritānijas virzienā darbu uz rietumiem brauca meklēt ļoti dažādu profesiju ļaudis. Ne tikai „poļu santehniķi“, kas ieradās rietumos pirmie un ar savu lielo skaitu piešķīra savas profesijas simbolisko „seju“ ekonomiskajiem migrantiem. Sākumā darba tirgus izturēja, jo darbaspēks daudzās jomās bija vajadzīgs un finanšu sistēma saglabāja stabilitāti. Sākumā arī briti ieguva, nodarbinot „poļu santehniķi“ savā labā. Vēlāk aina mainījās. Visi vairs nebija sajūsmā, un tāpēc piedzima UKIP partija, kas ieceļotāju paisumā redzēja tikai problēmas. Tagad arī Terēza Meja neizvairās un atklāti atzīst, ka darbaspēka paisums bija viens no galvenajiem Brexit izraisītājiem. Tāpēc arī ieceļošanas aizliegums viņai joprojām ir pats svarīgākais jautājums. „Sēņu lasītāji“ un „Tesco noliktavu strādnieki“ no Austrumeiropas esot pie vainas. Viņa, kā kārtīga ģimenes māte, cenšas aizvērt durvis „šiem cilvēkiem“ uz savu valsti. Sekot Norvēģijas piemēram viņa nevēloties. Lielbritānija pametīšot arī muitas ūniju. Visur būšot jauni līgumi. Brexit ministrs Dāvids Deiviss (David Davies) jau 2016. gadā solīja, ka brīvās tirdzniecības līgumi būšot daudz izdevīgāki nekā agrāk, taču divus gadus vēlāk noskaidrojās, ka Lielbritānijai joprojām nav nekāda konkrēta šķiršanās scenārija laulībā ar ES. Tāpat nav vienošanās par tirdzniecību.

Domāju, ka nav jēgas uzskaitīt visas problēmas, ar kurām karalistei nācies sastapties izstāšanās procesa laikā. Ieskaitot līgumus, informācijas plūsmu, komunikācijas sistēmas un citas problēmas. Bijušais ārlietu ministrs Boriss Džonsons par šīm tēmām satraucās, taču tās atvairīja ar vienkāršu argumentu: “Pie velna ekonomiku un biznesu (fuck business)!”

Ziemeļīrija ir nākamā bremze izstāšanās mehānismā. Par šo cinīti pirms diviem gadiem neviens breksita propagandists vienkārši neaizdomājās. Izstājoties no ES, robeža starp Ziemeļīriju un Īriju kļūst par Lielbritānijas un ES robežu, kurā jāievieš robežkontrole un muitas pārbaudes. Zinot šā reģiona vēsturi, nākas saprast, ka tas nebūs viegli paveicams. Protams, UK var izstāties no ES, bet saglabāt muitas savienību ar ūniju. Formāli vai neformāli saglabājot savu vietu iekšējā tirgū. Tā būtu mīkstā nosēšanās. Taču „breksitieši“ šo pieeju neakceptē. Ja šķiras, tad jāšķiras. Tā viņi uzskata. Taču izskatās, ka Mejai neizdosies realizēt pieprasīto skarbo izstāšanās līniju. Parlaments to neakceptēs. Nav cerību piešķirt Ziemeļīrijai arī speciālo statusu. Pret to iebilst protestantu partija DUP. Viegli nebūs. Redzēsim, kas un kā vēl notiks līdz Lielbritānijas aiziešanai no ES 2019. gada 29. martā. Līdz brīdim, kad referenduma rezultātā Lielbritānija paliks viena. Aiz jūras. Taču mācība mums visiem ir viena – referendums nav izeja.

Labāk ievēlēt labus politiķus, lai tie arī atrisina visas problēmas, kas valstij ir svarīgas.

Latvija – visdrošākā vieta uz pasaules? Bez jokiem.

Terora riska līmenis dažādās Eiropas valstīs. Avots: Lielbritānijas Ārlietu ministrija

Terora atentātu riska līmenis dažādās Eiropas valstīs. Avots: Lielbritānijas Ārlietu ministrija

Aizvadītajā nedēļā zviedru prese sāka publicēt kartes, kurās ar tumšsarkanu un dzeltenu krāsu tika norādīts terorisma bīstamības piesātinājums katrā no valstīm Eiropā. Latvija, Lietuva, Igaunija, Čehija un Polija atzīmētas ar visnevainīgākajiem toņiem un atzītas par drošākajām valstīm pasaulē. Vai jūtieties tagad labāk?

Britu drošībnieku sastādītājā kartē tumši sarkanā krāsa nozīmē 4.līmeni jeb visbīstamāko, gaiši sarkanā – 3 līmeni = normālu bīstamību, oranžā pazeminātu bīstamību un dzeltenā jeb Nr. 1 = zemu riska līmeni.

Sešas valstis Eiropā pašlaik ir ļoti bīstamas: Lielbritānija, Francija, Beļģija, Spānija, Krievija un Turcija.

No Ziemeļvalstīm Norvēģija un Somija ir mazāk bīstamas nekā Zviedrija.

Latvija izrādās visdrošāko grupā.

Pēkšņi ir noticis tas ko agrāk negaidījām – mazāk industrializētās valstis ir tās drošākās un katrs bēglis tiek taktēts kā potenciāls terorists. To panāca Parīzes notikumi pirms nedēļas. Kā pēc ”līdakas pavēles” – visi eiropieši no samāriešiem pārvērtās par kaujiniekiem vienā rāvienā un patlaban jūtas apdraudēti pat paši savā gultā. Taču neraugoties uz visu – bēgļu straumes Eiropas virzienā tāpēc nesamazināsies. Sabruks Šengenas vienošanās un pases tagad nāksies rādīt par braucot uz Igauniju, taču problēmas tāpēc nesagāzīsies. Migranti tiks cauri visām robežām un bēgļu ciešanas ”nobremzētajās valstīs” tikai palielināsies.

Visus skrienošos bēgļus Eiropa nespēs adoptēt tāpēc, ka šodienas vecais kontinents nav pagājušā gadsimta Amerika. Francija pēc Parīzes notikumiem ir atteikusies no atvērto durvju politikas. Zviedri un vācieši tam steidzas sekot. Var gadīties, ka Parīzes terora akts izglāba Angelu Merkeli un tagad atļauj viņai aizvērt savas valsts durvis bēgļu paisumam. Agrākais “ielūgums bēgļiem” vairs nedarbojas un solidaritāte ar Franciju tagad šķiet svarīgāka nekā līdzjūtības žesti pret ārpus-Eiropas bēgļiem un migrantiem.

Vācija un Zviedrija izskatās noslīcinātas un nenogurst brīnīties, ka ūnijas dalībvalstis nevēlas tām palīdzēt ”izsmelt ūdeni no laivas”. Spēcīgi populistiskās partijas Rīgā, Budapeštā un Prāgā pašlaik airējas cik var, cenšoties iegūt sabiedrības simpātijas pret sevi ne tikai ar lāpu gājieniem, bet arī ar neslēptu ksenofobiju sadzīves līmenī.

Vai eiropiešu cerības – kontrolēt bēgļu plūsmu realizēsies? Ja ar to saprotam – ”samazināt bēgļu plūsmu”, tad laikam tomēr nē. Neizdosies. Cilvēki plūst un jūt, ka bagāto valstu durvis ir bijušas atvērtas visiem. Kāpēc gan to neizmantot?

Viens ir skaidrs: vācu-zviedru spiediens uz pārējiem ar prasību sadalīt uzaicinātos bēgļus visiem, ieviešot obligāto kvotu sistēmu, ir sabrucis jau vakardien. Pirmkārt tāpēc, ka neviens šos bēgļus nevēlas pieņemt pie sevis un otrkārt tāpēc, ka paši bēgļi nevēlas atstāt izraudzītās valstis Vāciju un Zviedriju. Plāna ”B” nav nedz Vācijai, nedz Zviedrijai. Vāciešiem un zviedriem nāksies samierināties, ka viesistaba ir pārpildīta un ciemiņi dzīvos visur, bez solidāra atbalsta no sabiedrības puses.

Svarīgāks jautājums man šķiet Eiropas ārējo robežu nostiprināšana. Grieķiem ir jāuzņemas atbildība. Taču, kurš šīs robežas apsargās? Pestīšanas armija un pāris brīvprātīgo? Būvēsim arī mēs sienu gar Krievijas robežu? Kaut ko līdzīgu Berlīnes vai Ķīnas mūrim? Šausim, ja mūrim tuvosies neapbruņotas vjetnamiešu sievietes ar bērniem?

Pēdējo dienu laikā man liekas, ka Briseles ”ārpolitikas mahinatori” atkal cenšas atrisināt šo problēmu, deleģējot to citiem. To pierādīja Ankaras konference, kurā Eiropas vadošie politiķi mēģināja mūsu robežu aizsardzību pieprasīt no Turcijas! No valsts, ka pati nav ES dalībvalsts! Tas nozīmē, ka Turcija būs mūsu leģionārs un pie kam, prasīs par to …naudu?

Visi, īpaši ”tumšsarkano valstu” grupas politiskie vadītāji tagad aicina iedzīvotājus neuztraukties. Mums ne no kā neesot jābaidās. Mēs dzīvojot atklātā un atvērtā sabiedrībā. Taču brīdī, kad ”iestādes” paaugstina trauksmes līmeni, slēdz metro un aicina izvairīties no masu pasākumiem (tā kā šovakar Briselē), paliek neomulīgi.

Pa ielām maršē armija un televizors mēģina mums uzburt drošības ilūziju, kuras faktiski nav. Politiskie vadītāji saka, ka esot lieliski, ka šādi mums izdodas izvairīties no ”uzbrukumiem, kas būtu līdzīgi Parīzes notikumiem” (Beļģijas premjerministrs), taču šie izteikumi nekādi nespēj mūs nomierināt. Pagaidām nav skaidrs vai šo informāciju sarūpēja drošībnieki, vai ir izteikušies paši teroristi. To mums nepaskaidro. Protams, ka IS vēlas turēt mūs stresā un viņiem vairs nav jāpūlas ar spridzināšanu, lai mēs satrauktos. Pietiek padraudēt un viss.

Politiķus var saprast. Nekad agrāk (miera laikā) viņiem nav nācies tik nopietni atbildēt par savas līdzšinējās politikas efektiem. Ja sprāgs arī Briselē, tad viņu galvas ripos. Tas, ka Beļģija varētu būt nākamā terorisma sekvenču skalā, nav nekas pārsteidzošs. Četri no Parīzes slepkavām ir no ”teroristu supermārketa”= Mulenbekas rajona Briselē. Pats bandas vadonis Salahs Abdasalams joprojām slēpjoties Beļģijā. Nenoķerts. Starp citu, Briselē atrodas arī Eiropas Savienības ”sēdekļi” un NATO ģenerālštābs.

Kā šie cilvēki jutīsies nākamnedēļ ieejot savos darba kabinetos?

Beļģija līdz šim auklējās ar saviem džihādistiem. Neviena cita valsts ”per capita” nav nosūtījusi uz Sīrijas IS fronti tik daudz kaujinieku kā beļģi. Nekur citur nav tik viegli ievest ieročus kā Beļģijā. Tagad būšot citādi. Likumi tikšot mainīti rekordtempā. Francija vakar pagarināja ārkārtas stāvokli uz vēl trim mēnešiem. Policijai un armijai piešķirtas ārkārtas pilnvaras. 800 ēkās veikta kratīšana, 90 aizturēti, 160 apcietināto.

Cik ilgi tas turpināsies? 
Vai mums nav jāsāk pozicionēt Latvija kā visdrošākā valsts Eiropā un piedāvāt turīgiem eiropiešiem savus tukšos dzīvokļus?

Varbūt ”pretterorisma drošība” ir Latvijas jaunā biznesa ideja? Bez jokiem?

Karsta ziņa zviedru medijos: Baltijas zemnieki Briselē dzied Atmostas Baltija.

2013. gada 7. februārī.

Baltijas zemnieku protests Briselē
Zviedru preses uzmanības centrā šodien ir Baltijas zemnieku protests pret ES lauksaimniecības subsīdijām, kas Baltijas valstīm ir vidēji 119 eiro par hektāru, bet Beļģijā un Nīderlandē 400 eiro. Vidējais subsīdiju apjoms par ha ES ir 269 eiro. Šie fakti kā netaisnīgi pret Baltijas zemniekiem tiek uzsvērti Dagens Nyheter ievadslejās.

Videorepotāžā var redzēt, kā Baltijas zemnieki, sagaidot ES līderu tikšanās dalībniekus Briselē, kopā dzied 1989. gada dziesmotās revolūcijas himnu Atmostas Baltija.

Krīzes izraisa muļķības un alkatības duets

2012. gada 9. oktobrī, speciāli TVNet.

Foto: Google.

Jā, es zinu, ka daži no jums par šo virsrakstu būs sašutuši. Pazīstami ekonomisti protestēs, jo «naudas dresūru» pie mums pārzina tikai viņi. Keinsisms ir kļuvis par moderno laiku reliģiju un tirgus analītiķi par praviešiem.

Makroekonomikas dibinātājs Keinss aizstāvēja aktīvu valsts iejaukšanos ekonomikā caur nodokļu un monetāro politiku*. Tikai šādā ceļā, pēc viņa domām, bija iespējams regulēt valsts stāvokli dažādu ekonomisko ciklu posmu laikā.

Pēc manām domām, krīzes izraisa ļoti izplatītas parādības – muļķība un alkatība. Visbiežāk – dziedot duetā.

Piemēram, nesenā ASV mājokļu kredīta krīze, kad bankām izdevās uztiept trūcīgiem amerikāņiem aizdevumus «normāla mājokļa iegādei», kurus pircēji vēlāk nebija spējīgi samaksāt. Varam paraudzīties arī uz spāņu bankām, kas enerģiski finansēja nekustamo īpašumu uzņēmumus, cerot, ka visa maksātspējīgā cilvēce pavisam drīz pārvāksies uz Costa del Sol un sapirksies tur vasarnīcas. Taču tā nenotika. Pie šīs pašas «alkatības pieturas» mīņājās arī vācieši, kas cītīgi aizdeva naudu Grieķijas valdībai, finansējot grieķu valdības birokrātu un ierēdņu greznas izpriecas un treknās prēmijas.

Sekoja sprādziens un apjēgšana, ka liela kapitāla daļa tikusi izmantota nejēdzīgi. Neproduktīvi, nemākulīgi un izšķērdīgi.

Nav svarīgi vai runa ir par izlutināto grieķu ierēdni vai pārspīlēto spāņu vai latviešu celtniecības industriju. Loģika ir tā pati – pirmais ir «liekēdis» otrais – «upuris», kas tērē mūsu naudu.

Politiski-ekonomiskais reljefs

Berlīnes mūra krišana un dzelzs priekškara demontēšana ir viens no pašiem spožākajiem notikumiem Eiropas moderno laiku vēsturē. Taču vienlaikus šajā vēstures epizodē pirms 20 gadiem var saskatīt arī nesimpātiskas pašreizējās eiro krīzes metastāzes. Māstrihtas vienošanās un ideja par kopīgo valūtu tika iekļautas politiskās vienošanās koncepcijā, kuru noteica Francija. Tas bija Francijas spiediens, lai akceptētu Vācijas atkalapvienošanas projektu. Līdz tam Francija un Vācija izskatījās līdzīgas. Vācijas apvienošanā varēja iedragāt Francijas kā lielvalsts ambīcijas. Tieši tāpēc Francija uztiepa valūtas ūnijas principu, kas bija apzināti orientēta uz Vācijas iespēju ierobežošanu. Vācijai bija «jāpaliek pie ratiem» ar darvas karoti dienišķās tējas tasē.

Pēc tam sekoja valsts austrumu un rietumu «zonu» apvienošana un no šā procesa izrietošās problēmas, kuras publiskajā telpā līdz šim nepiedodami maz apspriestas. Vācija ir izgājusi garu un grūtu postkomunisma ceļu, kas lielā mērā sasaucas ar notiekošo arī pie mums. Bezdarbs austrumu zonā (bijušajā VDR) joprojām ir augsts arī šodien – 10%, un tas ir divreiz augstāks nekā Rietumvācijā. Būtiski atšķiras arī vidējais pārticības un darba produktivitātes līmenis. Sociālisms ir atstājis savas «sliedes» cilvēku apziņā. Tāpat kā pie mums Latvijā.

Tagad «VDR un VFR problēmas» beidzot aktualizējas uz Eiropas skatuves. Izrādās, ka eiropolitika nefunkcionē vienādi pārtikušajos (produktīvajos) un «slinko-dienvidu» reģionos un nauda (Eiropas centrālā banka) ir vienīgie balsti, kas šīs valstis notur kopā.

Eiroūnija savā būtībā ir atšķirīgas nacionālas valstis, kas visas ir Eiropas Savienības dalībvalstis, taču tām nav 100% vienotas intereses. Tāpēc nav īsti skaidrs, kā valūtas ūnijas dalībvalstis spēs izturēt kopā bez kopējas politiskas virsbūves. Nepiemirsīsim Francijas iedzīto spieķi. Tas joprojām rēgojas un ir apskatāms!

Taču atstāsim Francijas egocentrismu nākamajam rakstam un pievērsīsimies Vācijai. Kā modelim.

VDR un VFR problēmas

Kādas ir Vācijas problēmas? Pirmā – demogrāfijas krīze. Ap miljons jaunu sieviešu ir pametušas Austrumvāciju (pēc mūra krišanas), un līdz ar to jaundzimušo skaitļi ir ekstrēmi zemi. Nāksies rēķināties ar darbaspēka deficītu. Otrkārt, neviens no lielajiem, ietekmīgajiem vācu industrijas uzņēmumiem nav izvēlējies sev centru Austrumvācijā. Tāpēc tur esošā uzņēmējdarbība ir pieticīga, sastāvoša no maziem un vidējiem uzņēmumiem, galvenokārt pētniecības un servisa sektorā.

Kas ir pozitīvs? Infrastruktūra. Pirmkārt – dzelzceļi, autoceļi ir izremontēti un pārbūvēti. Sakārtotas arī kādreiz krietni paplukušās Austrumvācijas mazpilsētas, ka šobrīd var kļūt par interesantiem tūrisma objektiem. Otrkārt, izglītības sistēma – 30 universitātes un 55 augstskolas, kas joprojām ir labā zinātniskā līmenī (pretēji Latvijas zinātnes un augstākās izglītības bēdu ielejai).

Caurmēra ienākumu indekss uz vienu iedzīvotāju Rietumvācijā joprojām uzkrītoši apsteidz austrumu zonā dzīvojošos: 110 (1991) – 104 (2009) rietumos pret 57 (1991) – 83 (2009).

Līdzīga aina novērojama arī zinātnes un pētniecības investīcijās uz katru iedzīvotāju Vācijā – 874 eiro Rietumvācijā un 511 eiro bijušajā VDR.

Izeja no bēdu ielejas

Šķiet, ka krīzēm nav neviena cita risinājuma kā neproduktīvu resursu produktīvs izmantojums jeb pārkārtošanās uz jaunām sliedēm. Tas nozīmē «perestroiku», fiktīvo amatu likvidēšanu, algu pazemināšanu caur inflāciju, jaunu uzņēmumu dibināšanas un «iedarbināšanas» atvieglojumus.

Ar šo brīdi visi tie, kas sapņo par zvaigžņu karjeru Holivudā, pēkšņi atjēdzas un piesēžas pie kases aparāta lielveikalā tieši tāpat kā spāņi šobrīd stājas garā rindā pie Brazīlijas vēstniecības pēc darba atļaujām.

Vai šī pārkārtošanās ir patīkama? Protams, nē. Nevienam nepatīk, ja alga tiek pazemināta un investīcijas pazūd. Neviens potenciālais literārais ģēnijs negrib stumt ratiņus lielā noliktavā tikai tāpēc, ka valstij vairs nav naudas viņa ideju ekonomiskajam atbalstam, un arī latviešu ekonomiskie emigranti negavilēs brīdī, kad pat «Īrijas konveijeru» galīgi apturēs vietējā krīze. Tad apstāsies visi zirgi un brieži mūsu karuselī, kuru mēs mēdzam saukt par dienišķo ikdienu.

Nebūs kam uzlēkt mugurā.

Nāksies iet kājām.

Taču neviens nebūs apmierināts.

Īpaši nikni būs demokrāti, kuri joprojām tur pie dzīvības pārliecību, ka politiķi ir instrumenti, ar kuru palīdzību var atrisināt visas parasto ļaužu problēmas. Ja tā, tad ir vienkārši saprast mūsu naidu uz politiķiem – jo viņi taču neko nedara, t.i., nerisina mūsu problēmas. Viņi neiznīcina krīzi un tātad… nedara savu darbu!

Savukārt paši politiķi reizēm runā atklātu valodu. «Jā, mēs zinām, kas būtu jādara, taču mēs baidāmies, ka rīkošanās gadījumā mūs vēlētāji vairs neievēlēs atpakaļ šajos amatos, kuros atrodamies patlaban!» – atzinās medijiem pazīstamais ES politiķis Žans Klods Junkers.

Tāpēc vislabāk uzkraut atbildību «valstij», lai tā drukā naudu un gādā darba vietas. Neatejot no kases!

Visos laikos cilvēkiem ir bijusi ticība, ka «augstākās aprindas» var, prot un spēj atrisināt tautas masu problēmas. Agrāk šim mērķim piesauca Dievu un pastiprināja šo pārliecību ar lūgšanām baznīcās. Tagad Dieva vietā nostājusies lorda Keinsa teorija.

Palūgt Dievam, nevis rīkoties pašam

Ideja par to, ka visu var atrisināt ar valsts naudas investīcijām (Parex, BB, AirBaltic), joprojām ir spēkā. Tiem, kas pārstāv šo līniju, liekas, ka nav svarīgi, kur tiek investēts, galvenais, lai nesamazinās pirktspēja. Tāpēc Brisele tagad turpina spiest pie sienas vāciešus, lai viņi atkal aizdod Grieķijai, kas … iespējams, beidzot atlaidīs no darba labi atalgotos mežsargus, kas joprojām strādā uz kuģiem. Kas notiks pēc tam? Mežsargi ies ielās un protestēs! Jo, kā norādīja Makiavelli, – šodienas eksistējošās intereses ir ar daudz skaļākām balsīm nekā produktīvās nākotnes izredzes.

Keinsismu šodien atbalsta lielās, etablētās organizācijas, turpretī uzņēmējdarbības attīstību un jauno domāšanu stutē nākotnes vāji saklausāmās balsis.

Kārlis Markss kādreiz rakstīja, ka reliģija esot opijs tautai. Šajā apgalvojumā ir daļa taisnības, jo mācītāji vienmēr ir ieteikuši ticīgajiem vērsties pie Dieva ar lūgšanām saistībā ar savu konkrēto problēmu atrisināšanu. Palūgt Dievam, nevis rīkoties pašam. Pie tam Dievam nekad netiek pārmests (neviens nepieprasa viņa demisiju!), ja prasītais netiek piegādāts. Neviens taču nevainos Debesu Varu, ja problēmu atrisinājuma «piegādes» no debesīm tiks novēlotas vai ignorētas. Nē, lūdzējs vainos pats sevi par nepietiekami sirsnīgu lūgšanu darbu. Protams, es nedaudz pārspīlēju. Protams! Taču paļāvība uz valdību un ekonomiskajiem modeļiem funkcionē tieši pēc šīs pašas shēmas. Nolaidīsies no debesīm Deus ex machina un «viss būs kārtībā». Kāds cits atrisinās mūsu problēmas!

Tagad tas jādara Briselē un Luksemburgā.

Kāpēc viņiem neiet?

Tāpēc, ka varai Briselē vajag vēl vairāk varas!

Droši, ka arī jums, cienījamo lasītāj, ir nācies dzirdēt šo frāzi!

Keinsisms zinātniskā tonī turpina pārliecināt, ka vienīgā izeja ir vēl lielākas varas piešķiršana tiem, kas jau sēž pie stūres, bet nespēj tikt ārā no ekonomisko problēmu purva.

Pagaidām nekas neliecina, ka mūsu politiķu rīcībā būtu vēl kādas efektīvas metodes, kas palīdzētu izvairīties no sekām, kuras izraisījuši līdzšinējo valstu, valdību, banku un institūciju vadītāju muļķība un alkatība.

Vai mēs balsotu par politiķiem, kas beidzot godīgi atzītu savu iespēju ierobežotību?

Ticīgie paļaujas uz Dievu, bet ko lai dara neticīgie?

Tie, kuriem vajag politisko mesiju, cilvēku, kas ir apveltīts ar pārdabiskiem spēkiem?

Man šķiet, ka cilvēki saprastu, ja beidzot tiku runāts atklāti.

Čērčils savulaik britiem paziņoja skaidri un gaiši: mūs gaida laiks ar «asinīm, sviedriem un asarām» un pēc tam Lielbritānija piedzīvoja uzplaukumu.

Man šķiet, ka demokrātija būs ieguvēja, ja politiķi beidzot pievērsīsies patiesībai.

Ieguvēja būs arī Latvijas valsts un tās cilvēki.

Krīzes izraisa cilvēku muļķība un alkatība un laime sastāv no nelaimēm, no kurām mums ir izdevies izvairīties.

*Keinsisms ir ekonomikas teorija, kura paredz daļēju valsts iejaukšanos ekonomikā. Keinsisma teorijas ir balstītas uz 20. gadsimta pirmās puses britu ekonomista Džona Meinarda Keinsa idejām.

Žurnālistiem nāksies apiet likumu. Eiroūnija iešāvusi pati sev kājās.

2012. gada 22. marts
Media

Mediju darbs

Vakar Zviedrijas parlaments nobalsoja par jaunās Eiropas Savienības direktīvas pieņemšanu. Jaunais likums Zviedrijā stāsies spēkā jau pavisam drīz – pirmajā maijā.

Tas paredz visa veida telekomunikācijas/interneta saziņas saglabāšanu. Sešus mēnešus to varēs izmanto policija un vara.

Notikušais ir satraucis zviedru sabiedrību un tāpēc politiķi šodien turpina taisnoties par vakardienas balsojumu. 

Kā galvenais arguments tiek izmantots refrēns par to, ka Brisele to ”jau bija izlēmusi” un ”mums nekas cits neatlika kā nobalsot par”.

Protams, ka šāda nostāja eiroskeptiskajā Zviedrijā forsē vēl kritiskāku attieksmi pret visu kas tiek ”darīts” vai ”pieņemts” Briselē vai Strasbūrā. 

Jaunā direktīva būtiski traucēs žurnālistu darbu. 

Šodien žurnālistu organizācijas aicina savus kolēģus aktīvi pārkāpt un apiet jauno likumu, kas būtiski apdraud preses izteikšanās brīvību Zviedrijā.

Zviedrijas žurnālistu savienība (SJF) savu kritisko nostāju šajā jautājuma jau paudusi.

Pēc zviedru likumiem – katram cilvēkam ir tiesības un pienākums ziņot medijiem par nopietniem pārkāpumiem darbā, sadzīvē, ikdienā. Ikvienam tiek nodrošinātās anonīmas kontakta iespējas ar žurnālistiem un medijiem.

  • Jaunā Eiropas Savienības direktīva tagad pārvelk svītru šim darbam. Mūsu informācijas avoti vairs neuzdrošināsies piezvanīt uz redakciju brīdī, kad tas būs nepieciešams un viņiem būs ko teikt! Tagad viņi baidīsies, ka (ziņojot medijiem) uzreiz tiks atklāta arī viņu identitāte, – pauž sašutumu Zviedrijas žurnālistu savienības valdes loceklis Stefans Lindholms.

Tā saucamā ”avota aizsardzība” zviedru medijiem ir svēta lieta.

Mediju likums garantē avotu aizsardzību.

Demokrātiskajai sabiedrībai ir jānodrošina saviem iedzīvotajiem iespēja paziņot sabiedrībai, ja tiek pārkāptas normas, kāds ļaunprātīgi izmanto savu dienesta stāvokli vai korumpējas. Tad ikviens cilvēks var par to ziņot reakcijai un medijiem ir jāaizsargā šī cilvēka (informācijas avota anonimitāte.

Šo pārkāpumu Latvijas pinkertoni, piemēram, nesen realizēja tā saucamajā Neo lietā (ar varu ielaužoties LTV žurnālistes datorā). Šeit šāds varas solis nebūtu iespējams.

Lai zviedriem neizveidotos līdzīgas varas varmācības izpausmes pret medijiem un to avotiem, ir jāsāk apzināti apiet šis likums.

Jāpanāk, lai tas nedarbojas.

Uz to šodien aicina ne tikai SJF, bet arī Zviedrijas Izdevēju Asociācija, kas publiski pauž to pašu viedokli.

Medijiem Zviedrijā jāturpina strādāt, garantējot avota anonimitāte.

Lai to panāktu, nāksies lietot teksta šifrus, kodus un visādā citādā veidā apiet varas izliktās lamatas mūsu komunikācijā.

Var gadīties, ka turpmāk parastie darba telefoni vairs ”neskaitīsies” un mēs iemācīsimies gudrāk lietot mobilos telefonus un datorus.

  • Mums nopietni jāpārdomā kā mēs tagad strādāsim. Avota piegādātā informācija ir jāaizsargā. Nevaram pieļaut ka ”kāds” to iegrāmatos, lai pēc tam izrēķinātos ar mūsu avotu”, – šodien konstatē Dagens Nyheter redakcijas vadītāja Osa TIlberga.

Problēmas darbā (šīs direktīvas dēļ) radīsies arī juristiem mācītājiem, psihologiem un visiem tiem, kuru darbs paredz klusēšanas zvērestu.

Vara Briselē un Strasbūrā ar šo direktīvu ir iešāvusi sev kājās. 

Ēģiptē, Tunisijā, Bahreinā, Lībijā un Jemenā tauta prasa valdību atkāpšanos, bet Beļģijā pommes-frites revolūcija aicina tieši uz pretējo – ”Dodiet mums valdību!”

2011.gada 18. februārī

Pērļu laukumā šorīt mirdz klusums. Tanki nobloķējuši visus lielākos krustojumus, armija fiziski kontrolē stāvokli valstī. Bahreinas valdība saka, ka tā vajag, tā visiem būs labāk, ”citādi demonstranti mūs novedīs līdz anarhijai”. Šodien būs četras bēres vakar nogalinātajiem demonstrantiem. Var gadīties, ka bēru ceremonijas pārvērsīsies par demonstrācijām.

Ielās nav cilvēku, veikali ir slēgti, gaisa ir spriedze un pēc piektdienas lūgšanām ”atkal kaut kas var uzsprāgt” – ziņo šorīt kolēģe no Manamas.  Karaļvalsts 70% iedzīvotāji ir šiīti, taču karalis un viņa svīta sunnīti. Vairākums jūtas apspriesti, pazemoti un diskriminēti. Aiz līča viņus atbalsta lielais brālis Irāna un traucē vietējie policisti, kuri lielākoties ir imigranti no Pakistānas, Jordānijas vai Sīrijas. Arī Bahreinas karalistē neviens nav apmierināts ar ” turienes Mūrnieci” un uzskata policistus (tāpat kā Latvijā!) par korumpētām varas svirām.

Seši cilvēki vakar gājuši bojā demonstrāciju laikā Benghazi pilsētā Lībijā, viens cilvēks miris un trīs ievainoti Sannā, Jemenā, turenes protestu laikā.

Turpretī Beļģijā viss notiek otrādi.

Laikā, kad tautas masas Ēģiptē, Tunisijā, Bahreinā, Lībijā un Jemenā skaļi pieprasa valdību atkāpšanos …Beļģijā ielu gājienos pieprasa tieši pretējo – ” dodiet mums valdību!”.

Nav valoņiem un flāmiem veicies (viņi ir gatavi neskūt bārdu, atturēties no seksa (Maarlen Temmerman ieteikums), kamēr beidzot tiek sastādīta jauna valdība. Protesta formas, izrādās, var būt dažādas. Blogos tiek spriests, ka beļģiem jasmīnu revolūcijas vietā jāsāk fritēto kartupeļu revolūcija. Vietējais bizness to uztvēra pavisam nopietni un studentiem tiek piedāvāts neierobežots daudzums ceptu kartupeļu un alus, lai sasniegtu jaunu pārēšanās rekordu revolūcijas vārdā.

Kuņģis varoņiem izturēs, bet politiskā sistēmā no tā diezin vai uzlabosies.

Komiksu varoņa Tintina, komisāra Megrē valstī un sirreālisma zemē arī nav kārtības. Varbūt tāpēc, ka viņi paši sevi neņem par pilnu?

Viens pasaules rekords beļģiem jau pieder  – 249 dienas šī valsts ir bez valdības un ar šo ir pat apsteigta Irāka. Savādi, ka arī viņi ir neapmierināti. Tieši tāpat kā Bahreinas protestētāji, kuriem valsts bez valdības ir vienīgais un svarīgākais mērķis.

Vienam vajag meitu, otram – kleitu.

Ko vajag mums Latvijā?