Kremļa prezidenta Vladimira Putina nespēja komunicēt ar sievietēm ir veca problēma. Uzkrītoši to demonstrēja nejēdzīgi pārspītētie, demonizētie un skarbie tiesas procesi ar krievu meičām pankgrupā Pussy Riot. Sadisms pret drosmīgo ukraiņu lidotāju Nadeždu Savčenko, kas nepamatoti arestēta un aizturēta Krievijā.

Taču vēl dramatiskāk sievišķības trūkumu pierāda pati putinistu politika.

Sievišķīguma Krievijas politikā nekad nav bijis un pārspīlētais maskulīnisma aspekts joprojām traucē Krievijas valstij un tās iedzīvotājiem nonākt līdzsvarā ar sevi un ārpasauli, atbilstoši modernā laika prasībām.

Pēc PSRS sabrukuma Krievija zaudēja savu impērijas statusu. Tieši tāpat kā izbijušam politiķim ir abstinence pēc zudušās varas, arī vecajām impērijām un kolonijām ir ilgas pēc vecās godības. “PSRS sabrukums kastrēja Krieviju”, – uzskata zviedru publiciste Frida Gunarsone. “Putins centās saglābt nācijas godu un cieņu ar savu privāto maskulinitāti, tiecoties šādi apmierināt krievu vēlmi pēc spēcīga vadoņa un ambicioza līdera, kas varētu iedvest respektu arī ārzemniekiem. Taču efekts nenostrādāja. Krieviem ļoti derētu krietna porcija sievišķības arī viņu politikā, lai ārpasaule viņus sāktu uztvert simpātiski”. Diemžēl nekas tamlīdzīgs Krievijā nenotiek. Savu tēlu šī valsts uztver ļoti egoistiski.

Politiskajās un mediālajās Maskavas diskusijās galvenais akcentiņš joprojām tiek likts uz fundamentu “mēs” un “viņi” jeb “Krievija” un “pārējie”. Pretnostatot pirmo otrajam.

Kā sākās testosterona kokteiļu atkarība Kremļa propagandistu pārtikā?

Atceros kā 2001. gadā Putins Vācijas parlamentā visumā sakarīgi runāja vāciski, sadarbojās ar ASV 11.septembra terorisma sakarībā. Sarunas ar Ukrainu par sadarbības līgumu bija miegainas un neieinteresētas. Lūzuma brīdis Putina komunikācijā ar sabiedrību iestājās brīdī, kad Putinam zeme sašūpojās zem kājām pašu mājās. Tas notika masu demonstrāciju laikā 2011. un 2012.gadā. Līdz tam Putins krievu apziņā bija spēcīgs, virīls tēviņš, kas prot visas situācijas valstī kontrolēt un panākt savu. Viņš krieviem šķita labāks par bijušo prezidentu, alkoholiķi Borisu Jeļcinu. Tobrīd Putins savu privāto krīzi pārvarēja ar histērisku maskulinitātes pārspīlējumu, šķiršanos no sievas un “atdošanos valstij”. Uzvedās kā zeks, lietoja cietuma žargonu, skaļi demonstrēja savu naidu pret oligarhiem un bozās kā gailis laktā un, šķiet, ka cerēja, ka šāds tēls uzlabos arī Krievijas stereotipu ārpasaules acīs. Krievijā, viņa kontrolētajos medijos, tika ražota tautas sajūsma par “vīrišķīgo V”, bet ārpasaules medijos par šiem Putina spēka demonstrējumiem: peldēšanu tauriņstilā, lidošanu ar dzērvēm un falšo braukšanu lauku zēnu rallijos, aktīvi vien uzjautrinājās. Pasakas bija sašūtas ar “baltiem diegiem”. Naivi kā bērnudārzā.

Lai pārvarētu iekšpolitisko un pēc tam arī ārpolitisko krīzi, Putins forsēja savu un Krievijas “vīrišķības tēlu” baznīcas moralizējošā iesaiņojumā.  

Taču atgriezīsimies pie sievišķības hroniskā trūkuma Krievijas politikā. Ar “sievišķību” es šajā gadījumā nedomāju bioloģisko, bet gan sociāli konstruētā “genusa aspektu”.

Ar maskulīno mēs mēdzam saprast agresivitāti, izlēmību, spēku, rīcībspēju un racionalitāti. Turpretī sievišķīgajam tiek pieskaitītas tādas īpašības kā: maigums, laipnība, vājums. Raksturīgi, ka “vīrišķīgas īpašības” sabiedrība vērtē augstāk nekā sievišķīgās. Ja pieņemam kas tā patiešām ir (par ko es, 100% šaubos), tad ir jau izveidots lomu lekāls: sastāvošs no diviem poliem – vīrišķā un sievišķā. Šīs lomas baznīca jau sen ieviesusi “kā normu”  un mēs savā sabiedrībā joprojām mēģinām regulēt publisko telpu, ievērojot tieši šo lomu parametrus. Sākot no mājas virtuves un beidzot ar starptautiskajām attiecībām. Shematiski šis pieņemtais modelis izskatās tā: vīrietis aizstāv sievieti, kura vēlas būt aizstāvēta. Vīrietis apgādā ģimeni, jo sieviete nekā citādi eksistēt nespēj un neprot (jo ir vāja, neuzticama un gļēva). Tātad vērtīgie ir vīrieši, bet nevērtīgās ir – sievietes.  Domāju, ka man nav jāturpina uzskatīt ko šī smieklīgā loģika panākusi līdz šim mūsu sadzīvē: meiteņu masveida likvidēšanu mātes miesās, jo skanēšana dod iespēju pirms bērna piedzimšanas konstatēt nedzimušā bērna dzimumu un likvidēt “mazvērtīgā dzimuma” radījumus. Indijas un Ķīna skolās jau tagad klasēs vairāk nav meiteņu. Mantojuma piešķiršana dēliem, aborta atbildības uzkraušana tikai sievietei utt.

Starptautiskajā politikā, tieši tāpat kā mūsu ikdienas dzīvē, cilvēki turpina orientēties, izmantojot tieši šos vecos stereotipus.  Būt maskulīnam nozīmē izskatīties spēcīgam, mērķtiecīgam un varenam. Nav valsts vadītāju, kas nevēlētos sekot šim uzvedības modelim. Turpretī nav neviena, kas vēlētos izskatīties “feminīns” t.i. neizlēmīgs un vājš.  Tas nozīmē, ka viss feminīnais un sievišķīgais savā būtībā skaitās negatīvs un nederīgs (ja izejam no šī vecā priekšstatu modeļa), bet vīrišķīgais – pieprasīts un slavējams.

Pēc PSRS sabrukuma Krievija cieta no varas abstinences. Lai izfokusētu Putinu kā lielas valsts vadītāju, tika pārspīlētas viņa maskulīnās īpašības, turpretī ienaidnieki (Obama, Vācija, Latvija), tika traktēti kā feminīni – tātad nekam nederīgi.

Krimas okupācija labi iederējās Putina maskulīnajā varoņtēla modelī. Sociāl-konstruktīvisti šodien raksturo šo Krievijas tēla veidošanas sistēmu kā vienkāršotu Eiropas prettēla veidojumu. Eiropa (liberāla, lojāla, saprotoša, neizlēmīga, maiga) = slikti, bet Krievija (spēcīga, militāra, izaicinoša, barga, skarba, despotiska) = labi. Feminīnais pret maskulīno, pat piedzēries ezītis saprot atšķirību.

Tieši šī modeļa dēļ Kremļa propaganda traktē Eiropu kā impotentu, nespējīgu, slimu (labvēlīgu gejiem, lezbietēm) un homoseksuālu kā tādu (nemaskulīnu). Lai pastiprinātu savu tā saucamo vīrišķīguma imperatīvu, Putins apzināti virza uz to savas kabatas valsts politiku, ieviešot likumus, kas aizliedz gejus, būtiski ierobežo sieviešu tiesības un pastiprina ortodoksās, pareizticīgo baznīcas ietekmi uz valsts politiku, likumiem un procesiem. Patiecoties baznīcas atbalstam “uz āru” tiek runāts par ģimenes nostiprināšanu, tradicionālo sievišķīgo un vīrišķīgo lomu iecementēšanu un apgalvots, ka tieši, pateicoties šim modelim, eksistē normāla sabiedrība. Lai gan būtībā tradicionālā ģimene jau sen ir pašlikvidējusies un sabiedrības pamatšūniņu arhipelāgs 2016. gadā izskatās pavisam citādāks nekā putinistu ideologiem gribētos. Taču krieviem to nedrīkst teikt.

Krievijas valsts vēlas, lai krievi (un viņu ietekmē esošās valstis), absorbē tieši šo Kremļa piedāvāto propagandas versiju par to “kāda ir Eiropa”: slima, garīgi netīra, amorāla sabiedrība. Turpretī Krievija tiek traktēta kā morāla, tīra, patiesa, konservatīva un garīgi skaidra. Tas ka šīm “moralizējošajām pasakām” nav nekā kopīga ar krievu dzīves ikdienu, reāli notiekošajiem procesiem Krievijā un ārpus tās, idejas autoriem neinteresē. Viņiem vajag noturēt Putinu pie varas par katru cenu. Meli arī noder, ja palīdz Putina tēla tālākā veidošanā. Tieši tāpat rīkojās Staļins otrā pasaules kara laikā – patriotisma vārdā lika krievu karavīriem mirt par savējo – Soso diktatūras valsti.

Šāds melīgs stāstījums par faktiski sabrukušo,“ ideoloģiski kastrēto Krieviju” palīdz uzburt krievu patriotu sapni par nacionālu, spēcīgu, garīgi tīru valsti. Nobāžot “zem tepiķa” reālo korumpētību, nestabilitāti, sagrauto ekonomiku un varas oligarhismu.

Taču atgriezīsimies pie interesantās genus tēmas.

Kāpēc Kremļa propagandisti vairs nelieto Staļina vai Brežņeva politisko “argumentu atribūtiku” (plutokrāti, kapitālisti, darbaļaužu asinssūcēji), bet gan sievieti un sievišķības  “loģiku” kā galveno ienaidnieku?

Pirmām kārtām tāpēc, ka  šāda sieviešu un vīriešu “genusa raksturojuma” izmantojums politikā palīdz vieglāk manipulēt ar publisko domu, jo “visi zina” “kāda ir sieviete un kāds ir vīrietis”. Ja šos aizspriedumus pastiprina ar “pseidozinānes atklājumiem”, kurus Kremlis lieliski fabricē (ar un bez atsaucēm) un ieslēdz aģitācijas kampaņā, tad propaganda izdodas ļoti efektīva – šādiem meliem lielākais vairums krievu notic. Šādā situācijā “būt spēcīgam un ofensīvam” (Ukrainas + Krimas okupācija) skaitās labi, jo tas tiek traktēts kā vīrišķīgs solis. Turpretī citu valstu, iedzīvotāju grupu tiesību ievērošana (Ukrainas suverenitāte, geju tiesības, sieviešu tiesības) izskatās sievišķīgs, vājš un nekam nederīgs solis. Kur nu vēl pati dzimumu devalvācija kad vīrietis šādi kļūst par vienīgo cilvēku uz zemes un sieviete par viņa privāto “dzemdējamo mašīnu, kas jāapgādā ar ēdienu”.

Sievietēm, šādā sabiedrībā, pašām jāsaprot ko vīrietis = cilvēks gaida un jāizpatīk šīm kunga=priekšnieka=prezidenta=gaiļa vajadzībām. Pats traģiskākais, ka sievietes kā dresēti dzīvnieki sākt uztvert šo lomu kā normu un pašas apņemas valkāt parandžas, atteikties no izglītības, staigāt ar kurpēm, kurām ir 7 cm papēži “tāpēc, ka vīrietim tā patīk”.

Otrkārt – pazemot sievieti ir viegli. Sabiedrībā jau sen iestrādāti aizspriedumi pret “otro dzimumu” un piekaut vājāko ir droši, jo pretī jau nebliezīs. Uzvara – garantēta.

Tāpēc, Krievijai, kurai jau ļoti sen akūti trūkst normālas sievišķības gan ārpolitikā gan iekšpolitikas jomās, šis ir ļoti traģisks pagrieziens. Politiski un ekonomiski nespējīgais Putins cenšas saglabāt varu ar morāli nepieļaujamu paņēmienu palīdzību. Taču – krievu sievietes nav muļķes. Logs uz svaigu gaisu reiz arī viņām būs jāatver.

Tikmēr laiks tikšķ tālāk.

Kamēr Kremlī pie varas būs maskulīnie putinisti, tikmēr testosterons kā darva pilēs dvēselēs no Kremļa propagandas taurēm un mužiki kā apmāti gatavosies karam ar sievišķo Eiropu.

Žēl, patiešām žēl.

Nabaga Krievija.