Latvija – Vašingtonas ēnā jeb Sofijas un Jāņa flegmatiskā saruna Panorāmas studijā

Speciāli TVNET

Kolēģa uzaicinājums noskatīties Kremļa “Russia Today” ierakstīto interviju ar bijušo mūsu ārlietu ministru nekādu lielu entuziasmu manī neizraisīja. Par šā kanāla satura plakātisko kvalitāti ir nācies pārliecināties jau iepriekš. Tāpēc šķita, ka tur nebūs ko redzēt. Taču nepilnu pusstundu garā saruna, manuprāt, izgaismoja interesantas lietas, par kurām pašmāju ārpolitiskā analītika runāt nemēdz. Dažas lietas bija pat ļoti interesantas.

Intervijas stils

Sofijas Ševarnadzes intervēšanas stils nav oriģināls vai unikāls. Tas ir amerikānisks un kopē tur esošo privāto TV staciju piemērus. Raidījuma vadītāja dominē centra pozīcijā un izmanto pratinātājas loģiku, radot iespaidu, ka Latvijā ir noticis kas ārkārtējs un tāpēc ekrānā tiek steigšus sarūpēts vienīgais pieņemamais analītiķis – bijušais ministrs un Krievijai vienmēr labvēlīgais Jānis Jurkāns.

Viņš arī laipni sēž LTV Panorāmas studijā un palēnināti atbild uz jautājumu zalvēm.

Jau sarunas sākumā ir skaidri noprotams, ka šī aprunāšanās nebūs virzīta domstarpību noskaidrošanas virzienā, bet gan aizspriedumu ekranizācijas virzienā. Kas to pierāda? Tas, ka „virsū“ Jurkāna balsij tiek montēti tieši nesaistīti piefilmējumu materiāli: demonstrācijas Rīgā, “Nord Stream 2” bildītes, armijas tehnika uz kuģiem, no kuģiem utt.

Sofija neslēpj savu sašutumu par NATO aktivitātēm Latvijā un Igaunijā. Viņa cenšas pacelt balsi un uztiept, ka demonstrētais „rezerves materiāls“ liecinot par to, kā Baltijas valstis izaicinot Krieviju. Viss „atmaskojošais piefilmējums“ (tanki, bruņumašīnas, Lietuvas prezidentes tuvplāns, niknas sejas) ir pretrunā tam, ko runā Jurkāns. Lai gan arī Jānis daļēji piekrīt Sofijas slikti slēptajam satraukumam par to, ka „mēs nezinām, kas notiks rīt“.

Taču iecerētais piegājiens ar akcentu uz Baltiju kā Krievijas izaicinātāju un kara provocētāju tomēr neizdodas. Jurkāns „novelk rokasbremzi“ un paziņo, ka Latvija šeit nav politikas noteicēja. Tā nevar un nespēj provocēt lielo Krieviju. Visu nosaka Vašingtona. Latvija jeņķu vajadzības tikai reflektē. Tieši tāpat Jurkāns „noairē“ uz krastu Sofijas bažas par Eiropas armijas izveidošanu un paskaidro, ka ASV to nevēlas un vācieši tāpēc tā arī paliks tikai gribot. Vēl interesantāks pagrieziens tiek piedāvāts nākamajās minūtēs, kad Jānis Jurkāns skaidri un gaiši konstatē, ka karš nav vajadzīgs arī Krievijai pašai. Īpaši tās ekonomikai.

Vašingtonas reflektēšana

Šajā mirklī Sofija zaudē intervijas vadību. Jānis Jurkāns pievāc iniciatīvu un apjomīgi deklarē savu viedokli par Baltijas valstu lielo atdošanos Baltajam namam. „Mēs ticam Vašingtonai vairāk nekā Briselei!” – apgalvo prokremliskais Jurkāns, un zināmā mērā viņam ir taisnība.

Viņš pierāda, ka Vašingtona daudz noteiktāk vada Latviju nekā Brisele, kas pašlaik netiek galā pati ar sevi. Sofija šajā intervijas mirklī izskatās pazaudējusi pavedienu. Iespējams, ka naratīvu zaudējuši ir tie, kas viņai diktē austiņā no pults, taču Jānis Jurkāns turpina iet savu ceļu. Viņš apgalvo, ka neviens netic kara iespējamībai starp NATO un Krieviju.

Pretējā pozīcija esot militāristu murgi jeb tikai un vienīgi propaganda. Izskatās, ka šāds sarunas pavērsiens cenzūrai nepatīk, un tāpēc interesantais Jurkāna izrāviens tiek apturēts ar kontroljautājumu par krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju smago stāvokli.

Krievijas demonizēšana un integrācijas izgāšanās

Tālākā sarunas gaita izskatās strikti vadīta no pults un atgremo ideoloģiskos štampus „Russia Today“ garā – raidījuma vadītāja deklarē pieņēmumus, tos pastiprina piefilmētais materiāls, kas netieši ilustrē sarunas gaitu, taču ir bez tieša konteksta ar to. Jānis Jurkāns piekrīt, ka krievu integrācija nav bijusi veiksmīga un tā ir patiesība.

Tālāk viņš uzsver ka Latvijas krievi uztver savu mītnes zemi kā pamāti, nevis māti, un kārtīgi sapļaukā integrācijas politikas autorus. Pa to laiku Sofija sagādā nākamo dziļūdens bumbu – “Nord Stream 2”. Taču piefilmētais materiāls šai sekvencei ir ļoti vājš, neizteiksmīgs, trafarets.

Jānis Jurkāns paziņo, ka Latvija negrib šo gāzesvadu, jo amerikāņi vēlas piedāvāt savu gāzi (krievu gāzes vietā). Šajā epizodē abi, gan Jānis gan Sofija, ir ļoti tālu no paša galvenā nepatikas iemesla – jūras piesārņojuma, kuru izraisa Putina gāzes trubas ievietošana Baltijas jūras dzelmē. Savādi, ka abi šo argumentu ignorēja. Lai gan visās Baltijas jūras valstīs šis aspekts ir atzīts par galveno protestu iemeslu un visi to zina. Vides piesārņojuma jautājums tātad nav nedz Kremļa, nedz Jurkāna dienaskārtībā.

Tālāk tika runāts par to, ka pie attiecību pasliktināšanas ar Kremli esot vainīgi Rietumi, nevis Putins pats. Jurkāns atceras, ka agrāk Putins esot bijis draudzīgs rietumvalstīm, bet vēlāk (sliktās uzņemšanas dēļ) sapiktojies. Pie visa vainīgas tikai Rietumvalstis, kas neprotot ar Krieviju sarunāties.

Jāpiezīmē, ka šajā brīdī kļuva garlaicīgi. Jānis Jurkāns piegādāja ekrānam vairākus propagandas štampus pēc kārtas: Krievija tiekot demonizēta, tā nekad neesot ietekmējusi vēlēšanas citās valstīs, patiesības politikā vispār neesot un visi tāpēc ražojot viltus ziņas, un tml.

Šajā brīdī sāku skatīties pulkstenī, jo saruna bija iebraukusi grāvī. Šis atklājums nebija patīkams konstatējums, jo centos sagaidīt vēl ko interesantu, drosmīgu un šokējošu, bet nedz Jānis, nedz Sofija pārsteigumus skatītājiem vairs nesagādāja. Sofijas haubice ar retorisku jautājumu par masu emigrāciju jeb Latvijas eiromigrantiem – darba laupītājiem ārzemēs – izčākstēja. Cilvēki šodien brauc turp, kurp vēlas. Ja ārzemēs var nopelnīt labāk, tad nevienam nevar aizliegt meklēt savu Leiputriju.Panrāma

Kurš iedeva Jurkānam caurlaidi un Panorāmas studijas atslēgas Zaķusalā?

To mēs nezinām joprojām. LTV valde, LTV ziņu dienesta vadība un pārējie LTV darbinieki neko neesot zinājuši par to, ka Kremļa propagandas kanāls rīkos „tiltu“ ar Rīgu un izmantos šim mērķim LTV studiju.

Vai šajā brīdī kāds studijā ir strādājis (vietējais darbaspēks), arī netiek minēts neviens vārds. Kad „Russia Today“ intervija bija jau „gaisā“, tad visi no tās norobežojās, to nosodīja.

Radās iespaids, ka Jānis Jurkāns pats ir ielauzies Panorāmas studijā un to okupējis. Pats ieslēdzis tehniku, hromatslēgas fonu un nofokusējis uz sevi kameras. Visu tikai viņš pats un kāds nevienam nezināms darbinieks – nelietis. Divatā tātad. Mēģinu iztēloties, kā Jurkāns pats sevi grimēja un kā saslēdzās ar Maskavu. Nezin vai kāds šai pasakai notic? Tiešām notic?

Man šis gadījums vairāk atgādina mūsu operas „Krutoja balles skandālu“, kad īpaši liela samaksa kļuva par attaisnojumu morāla un ētiska rakstura pārkāpumam. Interesanti, cik Kremlis samaksāja par šo teletiltu. To taču varēja mums pateikt! Taču flegmatiska intervija faktiski nebija nedz bīstama, nedz satraucoša. Tā bija vāja un trafareta kā Brežņeva laika „Vremja“ sižets pusdesmitos vakarā. Žēl, varēja taču labāk!

 

Sievišķības hroniskais trūkums Krievijas politikā

PutinistiKremļa prezidenta Vladimira Putina nespēja komunicēt ar sievietēm ir veca problēma. Uzkrītoši to demonstrēja nejēdzīgi pārspītētie, demonizētie un skarbie tiesas procesi ar krievu meičām pankgrupā Pussy Riot. Sadisms pret drosmīgo ukraiņu lidotāju Nadeždu Savčenko, kas nepamatoti arestēta un aizturēta Krievijā.

Taču vēl dramatiskāk sievišķības trūkumu pierāda pati putinistu politika.

Sievišķīguma Krievijas politikā nekad nav bijis un pārspīlētais maskulīnisma aspekts joprojām traucē Krievijas valstij un tās iedzīvotājiem nonākt līdzsvarā ar sevi un ārpasauli, atbilstoši modernā laika prasībām.

Pēc PSRS sabrukuma Krievija zaudēja savu impērijas statusu. Tieši tāpat kā izbijušam politiķim ir abstinence pēc zudušās varas, arī vecajām impērijām un kolonijām ir ilgas pēc vecās godības. “PSRS sabrukums kastrēja Krieviju”, – uzskata zviedru publiciste Frida Gunarsone. “Putins centās saglābt nācijas godu un cieņu ar savu privāto maskulinitāti, tiecoties šādi apmierināt krievu vēlmi pēc spēcīga vadoņa un ambicioza līdera, kas varētu iedvest respektu arī ārzemniekiem. Taču efekts nenostrādāja. Krieviem ļoti derētu krietna porcija sievišķības arī viņu politikā, lai ārpasaule viņus sāktu uztvert simpātiski”. Diemžēl nekas tamlīdzīgs Krievijā nenotiek. Savu tēlu šī valsts uztver ļoti egoistiski.

Politiskajās un mediālajās Maskavas diskusijās galvenais akcentiņš joprojām tiek likts uz fundamentu “mēs” un “viņi” jeb “Krievija” un “pārējie”. Pretnostatot pirmo otrajam.

Kā sākās testosterona kokteiļu atkarība Kremļa propagandistu pārtikā?

Atceros kā 2001. gadā Putins Vācijas parlamentā visumā sakarīgi runāja vāciski, sadarbojās ar ASV 11.septembra terorisma sakarībā. Sarunas ar Ukrainu par sadarbības līgumu bija miegainas un neieinteresētas. Lūzuma brīdis Putina komunikācijā ar sabiedrību iestājās brīdī, kad Putinam zeme sašūpojās zem kājām pašu mājās. Tas notika masu demonstrāciju laikā 2011. un 2012.gadā. Līdz tam Putins krievu apziņā bija spēcīgs, virīls tēviņš, kas prot visas situācijas valstī kontrolēt un panākt savu. Viņš krieviem šķita labāks par bijušo prezidentu, alkoholiķi Borisu Jeļcinu. Tobrīd Putins savu privāto krīzi pārvarēja ar histērisku maskulinitātes pārspīlējumu, šķiršanos no sievas un “atdošanos valstij”. Uzvedās kā zeks, lietoja cietuma žargonu, skaļi demonstrēja savu naidu pret oligarhiem un bozās kā gailis laktā un, šķiet, ka cerēja, ka šāds tēls uzlabos arī Krievijas stereotipu ārpasaules acīs. Krievijā, viņa kontrolētajos medijos, tika ražota tautas sajūsma par “vīrišķīgo V”, bet ārpasaules medijos par šiem Putina spēka demonstrējumiem: peldēšanu tauriņstilā, lidošanu ar dzērvēm un falšo braukšanu lauku zēnu rallijos, aktīvi vien uzjautrinājās. Pasakas bija sašūtas ar “baltiem diegiem”. Naivi kā bērnudārzā.

Lai pārvarētu iekšpolitisko un pēc tam arī ārpolitisko krīzi, Putins forsēja savu un Krievijas “vīrišķības tēlu” baznīcas moralizējošā iesaiņojumā.  

Taču atgriezīsimies pie sievišķības hroniskā trūkuma Krievijas politikā. Ar “sievišķību” es šajā gadījumā nedomāju bioloģisko, bet gan sociāli konstruētā “genusa aspektu”.

Laimīgā mājsaimniece

Ar maskulīno mēs mēdzam saprast agresivitāti, izlēmību, spēku, rīcībspēju un racionalitāti. Turpretī sievišķīgajam tiek pieskaitītas tādas īpašības kā: maigums, laipnība, vājums. Raksturīgi, ka “vīrišķīgas īpašības” sabiedrība vērtē augstāk nekā sievišķīgās. Ja pieņemam kas tā patiešām ir (par ko es, 100% šaubos), tad ir jau izveidots lomu lekāls: sastāvošs no diviem poliem – vīrišķā un sievišķā. Šīs lomas baznīca jau sen ieviesusi “kā normu”  un mēs savā sabiedrībā joprojām mēģinām regulēt publisko telpu, ievērojot tieši šo lomu parametrus. Sākot no mājas virtuves un beidzot ar starptautiskajām attiecībām. Shematiski šis pieņemtais modelis izskatās tā: vīrietis aizstāv sievieti, kura vēlas būt aizstāvēta. Vīrietis apgādā ģimeni, jo sieviete nekā citādi eksistēt nespēj un neprot (jo ir vāja, neuzticama un gļēva). Tātad vērtīgie ir vīrieši, bet nevērtīgās ir – sievietes.  Domāju, ka man nav jāturpina uzskatīt ko šī smieklīgā loģika panākusi līdz šim mūsu sadzīvē: meiteņu masveida likvidēšanu mātes miesās, jo skanēšana dod iespēju pirms bērna piedzimšanas konstatēt nedzimušā bērna dzimumu un likvidēt “mazvērtīgā dzimuma” radījumus. Indijas un Ķīna skolās jau tagad klasēs vairāk nav meiteņu. Mantojuma piešķiršana dēliem, aborta atbildības uzkraušana tikai sievietei utt.

Sievietes nomētāšana ar akmeņiem Irānā

Starptautiskajā politikā, tieši tāpat kā mūsu ikdienas dzīvē, cilvēki turpina orientēties, izmantojot tieši šos vecos stereotipus.  Būt maskulīnam nozīmē izskatīties spēcīgam, mērķtiecīgam un varenam. Nav valsts vadītāju, kas nevēlētos sekot šim uzvedības modelim. Turpretī nav neviena, kas vēlētos izskatīties “feminīns” t.i. neizlēmīgs un vājš.  Tas nozīmē, ka viss feminīnais un sievišķīgais savā būtībā skaitās negatīvs un nederīgs (ja izejam no šī vecā priekšstatu modeļa), bet vīrišķīgais – pieprasīts un slavējams.

Pēc PSRS sabrukuma Krievija cieta no varas abstinences. Lai izfokusētu Putinu kā lielas valsts vadītāju, tika pārspīlētas viņa maskulīnās īpašības, turpretī ienaidnieki (Obama, Vācija, Latvija), tika traktēti kā feminīni – tātad nekam nederīgi.

Krimas okupācija labi iederējās Putina maskulīnajā varoņtēla modelī. Sociāl-konstruktīvisti šodien raksturo šo Krievijas tēla veidošanas sistēmu kā vienkāršotu Eiropas prettēla veidojumu. Eiropa (liberāla, lojāla, saprotoša, neizlēmīga, maiga) = slikti, bet Krievija (spēcīga, militāra, izaicinoša, barga, skarba, despotiska) = labi. Feminīnais pret maskulīno, pat piedzēries ezītis saprot atšķirību.

Tieši šī modeļa dēļ Kremļa propaganda traktē Eiropu kā impotentu, nespējīgu, slimu (labvēlīgu gejiem, lezbietēm) un homoseksuālu kā tādu (nemaskulīnu). Lai pastiprinātu savu tā saucamo vīrišķīguma imperatīvu, Putins apzināti virza uz to savas kabatas valsts politiku, ieviešot likumus, kas aizliedz gejus, būtiski ierobežo sieviešu tiesības un pastiprina ortodoksās, pareizticīgo baznīcas ietekmi uz valsts politiku, likumiem un procesiem. Patiecoties baznīcas atbalstam “uz āru” tiek runāts par ģimenes nostiprināšanu, tradicionālo sievišķīgo un vīrišķīgo lomu iecementēšanu un apgalvots, ka tieši, pateicoties šim modelim, eksistē normāla sabiedrība. Lai gan būtībā tradicionālā ģimene jau sen ir pašlikvidējusies un sabiedrības pamatšūniņu arhipelāgs 2016. gadā izskatās pavisam citādāks nekā putinistu ideologiem gribētos. Taču krieviem to nedrīkst teikt.

Krievijas valsts vēlas, lai krievi (un viņu ietekmē esošās valstis), absorbē tieši šo Kremļa piedāvāto propagandas versiju par to “kāda ir Eiropa”: slima, garīgi netīra, amorāla sabiedrība. Turpretī Krievija tiek traktēta kā morāla, tīra, patiesa, konservatīva un garīgi skaidra. Tas ka šīm “moralizējošajām pasakām” nav nekā kopīga ar krievu dzīves ikdienu, reāli notiekošajiem procesiem Krievijā un ārpus tās, idejas autoriem neinteresē. Viņiem vajag noturēt Putinu pie varas par katru cenu. Meli arī noder, ja palīdz Putina tēla tālākā veidošanā. Tieši tāpat rīkojās Staļins otrā pasaules kara laikā – patriotisma vārdā lika krievu karavīriem mirt par savējo – Soso diktatūras valsti.

Šāds melīgs stāstījums par faktiski sabrukušo,“ ideoloģiski kastrēto Krieviju” palīdz uzburt krievu patriotu sapni par nacionālu, spēcīgu, garīgi tīru valsti. Nobāžot “zem tepiķa” reālo korumpētību, nestabilitāti, sagrauto ekonomiku un varas oligarhismu.

Taču atgriezīsimies pie interesantās genus tēmas.

Kāpēc Kremļa propagandisti vairs nelieto Staļina vai Brežņeva politisko “argumentu atribūtiku” (plutokrāti, kapitālisti, darbaļaužu asinssūcēji), bet gan sievieti un sievišķības  “loģiku” kā galveno ienaidnieku?

Pirmām kārtām tāpēc, ka  šāda sieviešu un vīriešu “genusa raksturojuma” izmantojums politikā palīdz vieglāk manipulēt ar publisko domu, jo “visi zina” “kāda ir sieviete un kāds ir vīrietis”. Ja šos aizspriedumus pastiprina ar “pseidozinānes atklājumiem”, kurus Kremlis lieliski fabricē (ar un bez atsaucēm) un ieslēdz aģitācijas kampaņā, tad propaganda izdodas ļoti efektīva – šādiem meliem lielākais vairums krievu notic. Šādā situācijā “būt spēcīgam un ofensīvam” (Ukrainas + Krimas okupācija) skaitās labi, jo tas tiek traktēts kā vīrišķīgs solis. Turpretī citu valstu, iedzīvotāju grupu tiesību ievērošana (Ukrainas suverenitāte, geju tiesības, sieviešu tiesības) izskatās sievišķīgs, vājš un nekam nederīgs solis. Kur nu vēl pati dzimumu devalvācija kad vīrietis šādi kļūst par vienīgo cilvēku uz zemes un sieviete par viņa privāto “dzemdējamo mašīnu, kas jāapgādā ar ēdienu”.

Sievietēm, šādā sabiedrībā, pašām jāsaprot ko vīrietis = cilvēks gaida un jāizpatīk šīm kunga=priekšnieka=prezidenta=gaiļa vajadzībām. Pats traģiskākais, ka sievietes kā dresēti dzīvnieki sākt uztvert šo lomu kā normu un pašas apņemas valkāt parandžas, atteikties no izglītības, staigāt ar kurpēm, kurām ir 7 cm papēži “tāpēc, ka vīrietim tā patīk”.

Varmāka

Otrkārt – pazemot sievieti ir viegli. Sabiedrībā jau sen iestrādāti aizspriedumi pret “otro dzimumu” un piekaut vājāko ir droši, jo pretī jau nebliezīs. Uzvara – garantēta.

Tāpēc, Krievijai, kurai jau ļoti sen akūti trūkst normālas sievišķības gan ārpolitikā gan iekšpolitikas jomās, šis ir ļoti traģisks pagrieziens. Politiski un ekonomiski nespējīgais Putins cenšas saglabāt varu ar morāli nepieļaujamu paņēmienu palīdzību. Taču – krievu sievietes nav muļķes. Logs uz svaigu gaisu reiz arī viņām būs jāatver.

Tikmēr laiks tikšķ tālāk.

Kamēr Kremlī pie varas būs maskulīnie putinisti, tikmēr testosterons kā darva pilēs dvēselēs no Kremļa propagandas taurēm un mužiki kā apmāti gatavosies karam ar sievišķo Eiropu.

Žēl, patiešām žēl.

Nabaga Krievija.

Putina fašisms un krievu propagandas panika

TVNET

2014.gada 15.decembrī

Foto Itar-Tass

No kreisās: Hitlers, Musolīni, Dzeržinskis, Berija, Putins. Foto: TVNET. avots: Itar-Tass

Fašisms dzimst panikas apstākļos. To rada ļaudis, kuri jūtas pievilti un zaudētāji. Tagad, kad fašisms ir piedzimis Krievijā, Vladimira Putina režijā (kā PSRS sagrāves trauma), mums būtu jānoskaidro, ar ko tas atšķiras no nacisma un cik lielā mērā mums no «tā visa» ir vai nav jābaidās.

Fašisms, nacisms un panika

Politiskajās diskusijās jēdzienus «fašisms» un «nacisms» bieži jauc vai pat vienādo. Tas izskaidrojams ar Padomju Savienības ideoloģisko mantojumu, kurā «fašisms» nozīmēja abus. Fašisma efektu pētnieks Francijā Zevs Šternhels (Zeev Sternhell) uzsver, ka šos jēdzienus nevajadzētu jaukt. Fašisms nozīmē spēcīgu valsti, kuru vada skarbs valdnieks ar stingru roku, kas praktizē militārismu, agresīvu ārpolitiku, radikālu nacionālismu un represijas pret politiskajiem pretiniekiem. Praktizējot labēju ideoloģiju, vēršoties pret sociālismu, liberālismu, demokrātiju un individuālismu.

Turpretī nacisms ir rasisma kustība, fašisma forma, kura galvenie elementi ir antiparlamentārisms, rasisms, antikomunisms, totalitārisms un pretmetu skaitā ir ekonomiskais un politiskais liberālisms.

Fašisms neradās kā teorētiska sistēma filozofu vai politologu kabinetos (Adam Smith, John Stuart Mill, Karl Marx), bet gan uz ielas. Brīdī, kad harismātiski tautas pārstāvji centās sev pievērst publikas uzmanību, piedāvājot saulainu nākotni un labklājību kā ķīlu, ja tiks novākti «vainīgie». Hitlera NSDAP un Musolīni fašistu partijas pirmās «ielas prasību formulu» realizēja dzīvē, mazliet aizņemoties viena no otras. Piemēram, Musolīni ieviesa antisemītismu tikai 1938. gadā (pēc vācu parauga), lai gan tobrīd viena trešā daļa no visiem Itālijas ebrejiem bija fašistu partijas biedri. Starp citu, pirmajā fašistu partijas programmā, kuru pieņēma 1919. gadā, dominēja buržuāziju kritizējoša retorika, prasība nacionalizēt valsts uzņēmumu un aicinājums piešķirt vēlēšanu tiesības arī sievietēm. Tāpat arī nacisti savā Waffen-SS kā brīvprātīgos pieņēma krievus, latviešus, ukraiņus, igauņus un pat Bosnijas musulmaņus, atsakoties no superārisma visur un vienmēr.

Fašisma māte ir panika

To rada situācija sabiedrībā, kad noteiktas sabiedrības grupas uztver sevi kā zaudētājus attīstības procesā. Piemēram, impēriju un valstu sabrukšana pēc Pirmā pasaules kara, bailes no boļševikiem pēc 1917. gada revolūcijas (sindikālisti, anarhisti), revolucionāru utopijas, ekonomiskā krīze un industrializācijas sekas (fabrikās saražotais izspieda no tirgus amatniekus) radīja priekšnosacījumus starpkaru fašisma ideoloģijas izplatībai pasaulē.

Pirmie fašisti sevi uzskatīja par kreisajiem. Itālijā viņi tērpās tradicionālajos anarhistu melnajos kreklos un jau 1919. gadā pieprasīja revolucionāras pārmaiņas sabiedrībā, izmantojot militāru spēku. No ultrakreisajiem viņus norobežoja nacionālisms. Karaļa Viktora Emanuela III gļēvulība Itālijā, tāpat kā fon Papena un prezidenta Hindenburga vientiesība Vācijā atvēra durvis uz politisko skatuvi fašistiem un nacistiem. Turpretī Francijā 1936.gadā fašistu partijas līgu aizliedza, bet Spānijā un Rumānijā tās novāca militāristu diktatūras. Taču spoks no pudeles bija izlaists ārā un tiek likts lietā tad, ja valstī ir jāuzvar kāds neuzvarams jeb «lielāks ienaidnieks», tad politiskie līderi apgalvo, ka nekas cits neatliek, kā mobilizēt visu uzvarai, ņemot palīgā fašismu un ierobežojot savu pilsoņu privāto brīvību.

Piemēram, Kuba. Tur valda vadoņa kults, nacionālisms, militāra vara, pašslavināšanas parādes, savu pilsoņu izspiegošana un sodīšana, uzskatu selekcionēšana un citādi domājošo sodīšana, korporatīvs ideoloģiski noslīpēts pasaules uzskats. Vai varam tāpēc Kubu uzskatīt par fašistisku valsti? Vai islāma džihādisti (tie paši, kas pārgriež savu pretinieku rīkles videokameru priekšā) ir fašisti? Grūti atbildēt viennozīmīgi, jo viss atkarīgs no teorētiskās pieejas, kādu izvēlēsimies savā vērtējumā. Vai tas vispār ir nepieciešams? Politiķis var būt ļoti bīstams arī tad, ja viņš nav fašists.

Taču ir viens «bet» – fašists neapstājas pie «Kubas shēmas». Viņš pamanīsies izmantot iekšpolitisko spriedzi kā mobilizējošu instrumentu, lai izmantotu iedzīvotāju sociālo neapmierinātību ārēja bruņota konflikta izraisīšanā. Karš fašistiem palīdz mazināt iekšpolitiskos konfliktus. «Pašlaik pilnīgi ir skaidrs tikai tas, ka nevarēsim gaidīt pārāk ilgi (lai sāktu karu) – esot konstatējis Hitlers vācu militārajai virspavēlniecībai 1937. gada novembrī. Tagad šāda situācija nobriedusi Krievijā.

Pasaulē ir valstis, kas nespēj iztikt bez jaunu teritoriju iekarošanas

Lai izdzīvotu, tām nemitīgi jāturpina paplašināt savu ietekmes sfēru. Šai Ruso atziņai šodien var pievienot visas līdzšinējās fašistiskās diktatūras (1). Putina Krieviju ieskaitot. Tagad, kad Krievijas ekonomika iestigusi krīzē «līdz ceļgaliem», Putins nevis velk to no dubļiem ārā, bet gan investē gigantiskas naudas summas savā propagandas mašīnā, lai izveidotu Krievijai labvēlīgu viedokli par pasaules notikumu attīstību.

Kremļa stratēģija propagandas jomā ir daudz masīvāka nekā aukstā kara laikā. Tolaik padomju propagandas buldozers nevarēja panākt būtisku ietekmi ārzemēs, jo Maskavas radio «inoveščaņije» klausījās tikai ārzemju komunisti, bet «Pravdu» izlasīt varēja tikai krievu valodas pratēji. BBC, Voice of America krievu dienestu Kremlis sagaidīja ar «zāģiem», nevis ar pašproducētu pretuguni.

Tagad ir citādi. Putins sāk iekarot Eiropu un pasauli ar ideoloģiskiem ieročiem. Viņš ir sapratis, ka ziņu izlaidumi ir vissvarīgākie, lai formētu ārzemnieku viedokli par pasaules notikumiem un Krievijas lomu to norisē. Krievijas valsts ir nolēmusi uzņemties misiju un 100% kontrolēt = cenzēt visu savu medialo ziņojumu telpu ar mērķi apzināti izveidot pozitivizētu Krievijas tēlu un falsificēt pasaules notikumus tā, lai tie ideāli iekļautos Kremļa uzzīmētajā Krievijas pozitīvajā tēlā.
Kā centrālais zirneklis šo propagandas tīklu diriģē Dmitrijs Kiseļovs, kuru var uzskatīt par Putina propagandas ministru. Ekstrēmi konservatīvs, nacionālists, homofobs un Kremlim lojāls TV raidījumu vadītājs. Putins viņam deleģējis uzņēmuma Rossija Segodņa vadību. Tajā ietilpst informācijas aģentūra Sputņik, telekanāls RT (Russia Today) un plāni turpmāk raidīt arī vācu un franču valodā (paralēli angļu, arābu un spāņu dienestiem, kas jau darbojas).

Putina mērķis ir neitralizēt BBC un CNN. Par ziņu diktoriem un programmas vadītājiem Maskavā putinisti piesaista attiecīgās valodas pratējus dzimtās valodas līmenī, un tieši šis apstāklis rada patiesīguma ilūziju ziņojumā. Pēc Kiseļova domām, RT un Sputņikam ir jāizplata» cits skatījums uz pasaules notikumiem» un «jāapkaro agresīvā rietumu propaganda» jo «konkurence starp austrumiem-rietumiem un propagandas karš ir starptautiskās informatīvās telpas pašreizējā realitāte».

Informācija ir spēcīgākais kara ierocis

Kara lidmašīnas un bumbvedēji lidos tikai pēc tam, kad ienaidnieka prāti jau būs iekaroti. Pēc Kiseļova domām, tieši tāpēc, ka šo patiesību ignorēja, amerikāņi zaudēja karu Sīrijā. Tāpēc Putina propagandas mašīna uzņem apgriezienus un nākamgad Putins investēs šajā jomā 320 000 000 eiro. Neraugoties uz to, ka Putina karaļvalstī nepietiek naudas veselības aprūpei un pensijām, Kremlim šķiet vissvarīgākā tieši propagandas industrijas attīstība.

Valstī esošās problēmas var nodzēst ar masīvas iespaidošanas palīdzību. Krievu mediji informē, ka «melo tikai ārzemēs», bet krievu mediji ir patiesības ministrija. Tāpēc ir nepieciešama RT un Sputņik līdzdalība, lai objektivizētu šo nesimpātisko pasaules ainu. Šā mērķa dēļ tiek kadrā pieaicināti viltus eksperti, kas melo ekrānā tā, kā Kremlim vajadzīgs dažādu pasaules norišu analīzē.

Pati svarīgākā kaujas arēna pašlaik ir Ukraina un tajā notiekošais. To rietumu un krievu mediji ilustrē atšķirīgi. No Maskavas tiek ziņots, ka Ukrainā cīnās fašisti un ekstrēmisti, kas veikuši apvērsumu Kijevā un nelegāli piesavinājušies tur varu. Šo demagoģiju atbalsta arī krievu sociālie mediji un apmaksātie interneta troļļi, kurus jūs, cienījamo lasītāji, lieliski atpazīsiet arī zem šā raksta – lasītāju atsauksmēs.

Ar vienu roku putinisti pašlaik attīsta ārpolitisko mediju ofensīvu un ar otru – klusina savus iekšējos opozīcijas kanālus krievu valodā. Radiostacija Eho Moskvi un avīze Novaja Gazeta pašlaik ir viņu apšaudes galvenie objekti. Vēl viens brīdinājums, un šie mediji apklusīs pavisam.

Jaunais likums ierobežos arī ārzemju īpašnieku klātbūtni Krievijas mediju tirgū un apklusinās pētniecisku un rokošo žurnālistiku. Avīze Vedomosti un krievu Forbes izdevums būs spiesti izšķirties, uz kuru pusi iet. Tuvāk Kremlim vai pazust no mediju areāla Krievijā.

Valstī, kurā dominē panika un pie varas šobrīd ir krievu fašists un nacists Vladimirs Putins.

Tāpēc mums ir pamats bažām. Īpaši tad, ja neiekļaujamies Putina un Dugina ideoloģijas lekālā.

Mums ir pamats bažām bez panikas.


1 – The anatomy of fascism, Penguin Allen Lane

Kadafi miljardi Zviedrijā, sabiedrotie turpina ķīvēties, japāņu zivis – pārtikai nederīgas

2011. gada 23. martā

Muamara Kadafi un Lībijas valdības Zviedrijā ieguldītā naudas summa ir iespaidīga – apmēram viens miljards latu. Pašlaik tā tiek apzināta un iesaldēta, atbilstoši ANO rezolūcijas prasībai un aptver ne tikai paša Kadafi ieguldījumus, bet arī vairāku citu personu naudas resursus, kas ir tiešā saistībā ar Lībijas diktatoru. Zviedrijas Finanšu inspekcija neinformē kā sauc šo cilvēkus un kur šī nauda investēta.

Zviedrijas Ārlietu ministrs Karls Bilts par notiekošo ir pārsteigts, jo nav zinājis, ka arī Zviedrija Libānas diktatoram līdz šim ir bijusi tīkama naudas krātuvīte.

”Iesaldēšanai” tagad ir pakļauti visi iespējami naudas līdzekļi, kam ir kāds sakars ar Kadafi un Lībiju, ieskaitot ienākošos un izejošos maksājumus. Viens no galvenajiem objektiem ir Libyan Investment Authority (LIA), kas ir valsts fonds un pārvalda naftas ieņēmumus (70 miljardi USD).
Bloķēto akciju vidū ir arī itāliešu futbola komanda Juventus, britu mediju nams Pearson, kuram pieder Financial Times un nekustāmie īpašumi Londonā. LIA investējusi arī valsts obligācijās.

Komentārs LTV  raidījumā Panorāma, 23. martā.

Lībija jau agrāk ir investējusi mošejas būvniecībā Malmē un finansējusi pētniecību Upsalas universitātē. Kadafi naudu ir saņēmusi arī London School of Economics, kuras rektors šī iemesla dēl tikko bija spiests atstāt savu amatu.

Taču naudas ”zaļās grāmatiņas” autoram pietiek, pašlaik viņa seifos Tripolē un Sebā ir 150 tonnas zelta, apmēram 4 miljardu latu vērtībā.
Nav noslēpums, ka Kadafi izmanto zeltu, lai nolīgtu leģionāru armiju, kas iespējami nežēlīgāk izrēķinātos ar viņa tautiešiem un ”padotajiem”. Viņa armijas uzbrukumi savējiem turpinās jau ceturto dienu, koncentrējoties Misratas virzienā. Pagaidām oficiāli upuru skaits ir 40 – 50 civilo iedzīvotāju (Reuters) un, kā liecina žurnālisti, armija šaudās nežēlīgi un haotiski. Zintanā iedzīvotājiem Kadafi armija uzbrūk ar smago artilēriju, tāpat arī Adždabijā. Drošu faktu par notiekošo kara zonā nav, jo propagandas karš turpinās.

Nav arī reālu kara uzvaru no sabiedroto puses. Cerība, ka gaisa telpas blokāde palīdzēs vietējiem ”gāzt pašiem savu Kadafi” pagaidām nav attaisnojusies. Diktators uzstājas televīzija un apgalvo, ka esot uz vietas un nekur neesot aizbēdzis. Viņš apgalvo, ka ”visa pasaule aizstāv mūsu lietu!” un ”tieši tāpēc mēs uzvarēsim!”.
Mediju satura iztrūkuma dēļ valstī izplatās baumas un Kadafī informācijas tukšumu aizpilda ar savām idejām un pārliecību.

Zviedrijas sabiedriskā radio SR žurnāliste Cecilija Udēna šorīt no Lībijas ziņo, ka opozīcijas spēki cenšas turēties pretī, taču partizāņu armija ir slikti apbruņota un haotiska savā domāšanā un rīcībā. Karavīri ir parasti civilie iedzīvotāji, kuriem trūkst ieroču un prasmes karot. Piemēram kāds jauns cilvēks, šorīt Adždabijā, tērpies vecās džinsās un ”jēzenēm” kājās, zviedru kolēģei atzinies, ka šorīt pat došoties uz fronti un pamēģināšot atrast kādu ”beigtu armijas karavīru” , lai atņemtu viņam ieroci un cīnītos pret Kadafi. ”Kas cits man atliek?”

Krievija ir īpaša tēma, jo ar šo valsti Lībijas diktatoram ir sena un cieša draudzība. Vakar ētera parādījās krievu Russia Today ieraksts, kurā Kadafi apmeklē Maskavu 2008. gadā un dzer tēju kopā ar savu labo draugu Vladimiru Putinu. Kadafi kaprīžu dēļ Kremļa pagalmā toreiz tika izveidota beduīnu telts. Tur arī tēja tika malkota un pēc tam Putins norakstīja 4,5 miljardu parādu, kas Lībijai par ieročiem bija jāmaksā līdz pērnā gada aprīlim. Draudzības rezultātā krieviem tika dota iespēja izmantot Lībijas dabas gāzi un naftu.
Krievija šodien pieprasa pārtraukt kara darbību Lībijā.
Kā citādi!

Tripolē valdība piedāvā žurnālistiem apskatīt sabiedroto nodarīto postu, taču pēc apskates šorīt izrādījās, ka jāskatās uz vecu krievu pretgaisa aizsardzības sistēmu (CNN, Nic Robertson) un tiek piedāvāts noklausīties vadoņa runu.
”Mēs uzvarēsim šo kauju, pret mums cīnās fašisti! Viņi visi ar laiku nokļūs vēstures mēslainē. Tur viņu vieta! Nebaidos no vētras, kas paceļas pie horizonta vai lidmašīnām, kas traucas man virs galvas! Es pretošos stāvot savā mājā – šeit savā teltī! Es esmu liels un varens, es un tikai es esmu vienīgais iespējamais un patiesais rītdienas radītājs! Esmu šeit, esmu šeit un būšu šeit!” – dimdināja Kadafi.

Šorīt sabiedrotajiem beidzot izdevies vienoties par uzbrukumu koordinēšanu. Līdz šim ilūziju par vienotu Eiropas rīcību šajā virzienā gandrīz nebija.
Karā pret Kadafī jau iesaistījusies Dānija, sešas norvēģu kara lidmašīnas pašlaik ir gatavs startam Krētā.
Zviedrija vēl nav izlēmusi vai piedalīties Lībijas intervencē vai nē. Avoti Ārlietu resorā ziņo, ka zviedriem ir svarīgi iepriekš zināt cik lielā mērā būs iespējams ietekmēt politiskos procesus. Ja uzbrukumus vadīs NATO, tad viss kartībā, taču, ja koordināciju uzņemas Francija, tad zviedri ” paliek ārpus”.
65% zviedru sabiedrības atbalsta savējo Jas Gripen militāru uzbrukumu Kadafī režīmam (Demoskop), Dānijā – 78% (Gallup).

Japānā turpinās staigāšana ar lietussargiem, jo trešo dienu līst un visi ir sabijušies no radioaktīvajiem nokrišņiem. Situācija ap Fukušimas AES esot uzlabojusies taču okeāna ūdens izmantojums ir ietekmējis zivjsaimniecību. Radioaktivitāte zivīs un vēžveidīgajos 80 x pārsniedz normu. Būtībā tas ir nāvējošs trieciens ziemeļaustrumu reģionam un nav zināms, kad japāņi no jauna ēdīs suši bez bailēm.