Sievišķības hroniskais trūkums Krievijas politikā

PutinistiKremļa prezidenta Vladimira Putina nespēja komunicēt ar sievietēm ir veca problēma. Uzkrītoši to demonstrēja nejēdzīgi pārspītētie, demonizētie un skarbie tiesas procesi ar krievu meičām pankgrupā Pussy Riot. Sadisms pret drosmīgo ukraiņu lidotāju Nadeždu Savčenko, kas nepamatoti arestēta un aizturēta Krievijā.

Taču vēl dramatiskāk sievišķības trūkumu pierāda pati putinistu politika.

Sievišķīguma Krievijas politikā nekad nav bijis un pārspīlētais maskulīnisma aspekts joprojām traucē Krievijas valstij un tās iedzīvotājiem nonākt līdzsvarā ar sevi un ārpasauli, atbilstoši modernā laika prasībām.

Pēc PSRS sabrukuma Krievija zaudēja savu impērijas statusu. Tieši tāpat kā izbijušam politiķim ir abstinence pēc zudušās varas, arī vecajām impērijām un kolonijām ir ilgas pēc vecās godības. “PSRS sabrukums kastrēja Krieviju”, – uzskata zviedru publiciste Frida Gunarsone. “Putins centās saglābt nācijas godu un cieņu ar savu privāto maskulinitāti, tiecoties šādi apmierināt krievu vēlmi pēc spēcīga vadoņa un ambicioza līdera, kas varētu iedvest respektu arī ārzemniekiem. Taču efekts nenostrādāja. Krieviem ļoti derētu krietna porcija sievišķības arī viņu politikā, lai ārpasaule viņus sāktu uztvert simpātiski”. Diemžēl nekas tamlīdzīgs Krievijā nenotiek. Savu tēlu šī valsts uztver ļoti egoistiski.

Politiskajās un mediālajās Maskavas diskusijās galvenais akcentiņš joprojām tiek likts uz fundamentu “mēs” un “viņi” jeb “Krievija” un “pārējie”. Pretnostatot pirmo otrajam.

Kā sākās testosterona kokteiļu atkarība Kremļa propagandistu pārtikā?

Atceros kā 2001. gadā Putins Vācijas parlamentā visumā sakarīgi runāja vāciski, sadarbojās ar ASV 11.septembra terorisma sakarībā. Sarunas ar Ukrainu par sadarbības līgumu bija miegainas un neieinteresētas. Lūzuma brīdis Putina komunikācijā ar sabiedrību iestājās brīdī, kad Putinam zeme sašūpojās zem kājām pašu mājās. Tas notika masu demonstrāciju laikā 2011. un 2012.gadā. Līdz tam Putins krievu apziņā bija spēcīgs, virīls tēviņš, kas prot visas situācijas valstī kontrolēt un panākt savu. Viņš krieviem šķita labāks par bijušo prezidentu, alkoholiķi Borisu Jeļcinu. Tobrīd Putins savu privāto krīzi pārvarēja ar histērisku maskulinitātes pārspīlējumu, šķiršanos no sievas un “atdošanos valstij”. Uzvedās kā zeks, lietoja cietuma žargonu, skaļi demonstrēja savu naidu pret oligarhiem un bozās kā gailis laktā un, šķiet, ka cerēja, ka šāds tēls uzlabos arī Krievijas stereotipu ārpasaules acīs. Krievijā, viņa kontrolētajos medijos, tika ražota tautas sajūsma par “vīrišķīgo V”, bet ārpasaules medijos par šiem Putina spēka demonstrējumiem: peldēšanu tauriņstilā, lidošanu ar dzērvēm un falšo braukšanu lauku zēnu rallijos, aktīvi vien uzjautrinājās. Pasakas bija sašūtas ar “baltiem diegiem”. Naivi kā bērnudārzā.

Lai pārvarētu iekšpolitisko un pēc tam arī ārpolitisko krīzi, Putins forsēja savu un Krievijas “vīrišķības tēlu” baznīcas moralizējošā iesaiņojumā.  

Taču atgriezīsimies pie sievišķības hroniskā trūkuma Krievijas politikā. Ar “sievišķību” es šajā gadījumā nedomāju bioloģisko, bet gan sociāli konstruētā “genusa aspektu”.

Laimīgā mājsaimniece

Ar maskulīno mēs mēdzam saprast agresivitāti, izlēmību, spēku, rīcībspēju un racionalitāti. Turpretī sievišķīgajam tiek pieskaitītas tādas īpašības kā: maigums, laipnība, vājums. Raksturīgi, ka “vīrišķīgas īpašības” sabiedrība vērtē augstāk nekā sievišķīgās. Ja pieņemam kas tā patiešām ir (par ko es, 100% šaubos), tad ir jau izveidots lomu lekāls: sastāvošs no diviem poliem – vīrišķā un sievišķā. Šīs lomas baznīca jau sen ieviesusi “kā normu”  un mēs savā sabiedrībā joprojām mēģinām regulēt publisko telpu, ievērojot tieši šo lomu parametrus. Sākot no mājas virtuves un beidzot ar starptautiskajām attiecībām. Shematiski šis pieņemtais modelis izskatās tā: vīrietis aizstāv sievieti, kura vēlas būt aizstāvēta. Vīrietis apgādā ģimeni, jo sieviete nekā citādi eksistēt nespēj un neprot (jo ir vāja, neuzticama un gļēva). Tātad vērtīgie ir vīrieši, bet nevērtīgās ir – sievietes.  Domāju, ka man nav jāturpina uzskatīt ko šī smieklīgā loģika panākusi līdz šim mūsu sadzīvē: meiteņu masveida likvidēšanu mātes miesās, jo skanēšana dod iespēju pirms bērna piedzimšanas konstatēt nedzimušā bērna dzimumu un likvidēt “mazvērtīgā dzimuma” radījumus. Indijas un Ķīna skolās jau tagad klasēs vairāk nav meiteņu. Mantojuma piešķiršana dēliem, aborta atbildības uzkraušana tikai sievietei utt.

Sievietes nomētāšana ar akmeņiem Irānā

Starptautiskajā politikā, tieši tāpat kā mūsu ikdienas dzīvē, cilvēki turpina orientēties, izmantojot tieši šos vecos stereotipus.  Būt maskulīnam nozīmē izskatīties spēcīgam, mērķtiecīgam un varenam. Nav valsts vadītāju, kas nevēlētos sekot šim uzvedības modelim. Turpretī nav neviena, kas vēlētos izskatīties “feminīns” t.i. neizlēmīgs un vājš.  Tas nozīmē, ka viss feminīnais un sievišķīgais savā būtībā skaitās negatīvs un nederīgs (ja izejam no šī vecā priekšstatu modeļa), bet vīrišķīgais – pieprasīts un slavējams.

Pēc PSRS sabrukuma Krievija cieta no varas abstinences. Lai izfokusētu Putinu kā lielas valsts vadītāju, tika pārspīlētas viņa maskulīnās īpašības, turpretī ienaidnieki (Obama, Vācija, Latvija), tika traktēti kā feminīni – tātad nekam nederīgi.

Krimas okupācija labi iederējās Putina maskulīnajā varoņtēla modelī. Sociāl-konstruktīvisti šodien raksturo šo Krievijas tēla veidošanas sistēmu kā vienkāršotu Eiropas prettēla veidojumu. Eiropa (liberāla, lojāla, saprotoša, neizlēmīga, maiga) = slikti, bet Krievija (spēcīga, militāra, izaicinoša, barga, skarba, despotiska) = labi. Feminīnais pret maskulīno, pat piedzēries ezītis saprot atšķirību.

Tieši šī modeļa dēļ Kremļa propaganda traktē Eiropu kā impotentu, nespējīgu, slimu (labvēlīgu gejiem, lezbietēm) un homoseksuālu kā tādu (nemaskulīnu). Lai pastiprinātu savu tā saucamo vīrišķīguma imperatīvu, Putins apzināti virza uz to savas kabatas valsts politiku, ieviešot likumus, kas aizliedz gejus, būtiski ierobežo sieviešu tiesības un pastiprina ortodoksās, pareizticīgo baznīcas ietekmi uz valsts politiku, likumiem un procesiem. Patiecoties baznīcas atbalstam “uz āru” tiek runāts par ģimenes nostiprināšanu, tradicionālo sievišķīgo un vīrišķīgo lomu iecementēšanu un apgalvots, ka tieši, pateicoties šim modelim, eksistē normāla sabiedrība. Lai gan būtībā tradicionālā ģimene jau sen ir pašlikvidējusies un sabiedrības pamatšūniņu arhipelāgs 2016. gadā izskatās pavisam citādāks nekā putinistu ideologiem gribētos. Taču krieviem to nedrīkst teikt.

Krievijas valsts vēlas, lai krievi (un viņu ietekmē esošās valstis), absorbē tieši šo Kremļa piedāvāto propagandas versiju par to “kāda ir Eiropa”: slima, garīgi netīra, amorāla sabiedrība. Turpretī Krievija tiek traktēta kā morāla, tīra, patiesa, konservatīva un garīgi skaidra. Tas ka šīm “moralizējošajām pasakām” nav nekā kopīga ar krievu dzīves ikdienu, reāli notiekošajiem procesiem Krievijā un ārpus tās, idejas autoriem neinteresē. Viņiem vajag noturēt Putinu pie varas par katru cenu. Meli arī noder, ja palīdz Putina tēla tālākā veidošanā. Tieši tāpat rīkojās Staļins otrā pasaules kara laikā – patriotisma vārdā lika krievu karavīriem mirt par savējo – Soso diktatūras valsti.

Šāds melīgs stāstījums par faktiski sabrukušo,“ ideoloģiski kastrēto Krieviju” palīdz uzburt krievu patriotu sapni par nacionālu, spēcīgu, garīgi tīru valsti. Nobāžot “zem tepiķa” reālo korumpētību, nestabilitāti, sagrauto ekonomiku un varas oligarhismu.

Taču atgriezīsimies pie interesantās genus tēmas.

Kāpēc Kremļa propagandisti vairs nelieto Staļina vai Brežņeva politisko “argumentu atribūtiku” (plutokrāti, kapitālisti, darbaļaužu asinssūcēji), bet gan sievieti un sievišķības  “loģiku” kā galveno ienaidnieku?

Pirmām kārtām tāpēc, ka  šāda sieviešu un vīriešu “genusa raksturojuma” izmantojums politikā palīdz vieglāk manipulēt ar publisko domu, jo “visi zina” “kāda ir sieviete un kāds ir vīrietis”. Ja šos aizspriedumus pastiprina ar “pseidozinānes atklājumiem”, kurus Kremlis lieliski fabricē (ar un bez atsaucēm) un ieslēdz aģitācijas kampaņā, tad propaganda izdodas ļoti efektīva – šādiem meliem lielākais vairums krievu notic. Šādā situācijā “būt spēcīgam un ofensīvam” (Ukrainas + Krimas okupācija) skaitās labi, jo tas tiek traktēts kā vīrišķīgs solis. Turpretī citu valstu, iedzīvotāju grupu tiesību ievērošana (Ukrainas suverenitāte, geju tiesības, sieviešu tiesības) izskatās sievišķīgs, vājš un nekam nederīgs solis. Kur nu vēl pati dzimumu devalvācija kad vīrietis šādi kļūst par vienīgo cilvēku uz zemes un sieviete par viņa privāto “dzemdējamo mašīnu, kas jāapgādā ar ēdienu”.

Sievietēm, šādā sabiedrībā, pašām jāsaprot ko vīrietis = cilvēks gaida un jāizpatīk šīm kunga=priekšnieka=prezidenta=gaiļa vajadzībām. Pats traģiskākais, ka sievietes kā dresēti dzīvnieki sākt uztvert šo lomu kā normu un pašas apņemas valkāt parandžas, atteikties no izglītības, staigāt ar kurpēm, kurām ir 7 cm papēži “tāpēc, ka vīrietim tā patīk”.

Varmāka

Otrkārt – pazemot sievieti ir viegli. Sabiedrībā jau sen iestrādāti aizspriedumi pret “otro dzimumu” un piekaut vājāko ir droši, jo pretī jau nebliezīs. Uzvara – garantēta.

Tāpēc, Krievijai, kurai jau ļoti sen akūti trūkst normālas sievišķības gan ārpolitikā gan iekšpolitikas jomās, šis ir ļoti traģisks pagrieziens. Politiski un ekonomiski nespējīgais Putins cenšas saglabāt varu ar morāli nepieļaujamu paņēmienu palīdzību. Taču – krievu sievietes nav muļķes. Logs uz svaigu gaisu reiz arī viņām būs jāatver.

Tikmēr laiks tikšķ tālāk.

Kamēr Kremlī pie varas būs maskulīnie putinisti, tikmēr testosterons kā darva pilēs dvēselēs no Kremļa propagandas taurēm un mužiki kā apmāti gatavosies karam ar sievišķo Eiropu.

Žēl, patiešām žēl.

Nabaga Krievija.

Reliģiskais fundamentālisms un mēs 2016. gadā

svenskstyrkan

Briselē atkal sprādziens. Kā atbilde lido mediju ziņa par to, ka  Skandināvijas valstīs steidzīgi palielina policistu skaitu. Teroristu, jeb modernais partizāņu karš 2016. gadā pieprasa jaunus frontes veidus. Izskatās, ka tādi turpmāk būs policijas vienības ar specializētu kompetenci.

Ceru, ka parlaments un valdība saprot situācijas nopietnību, – taisnojas zviedru policijas priekšnieks Dans Eliasons un informē, ka nekavējoties jāpieņem darbā vēl 700 policistu (2000 plānoto policijas ierēdņu un 1300 izmeklētāju vietā). Budžetā naudas šim mērķim nepietiekot. Vajadzīgi izmeklētāji un policijas vienības uz valsts robežas. Bēgļu plūsma un terorisma draudi maksā lielu naudu. Tur sadeg pilsoņu nodokļu maksājumi.

Kamēr Eiropā diskutē par to, vai vecajā kontinentā ir nepieciešams “savs, kopējs CIA”, tikmēr Kremļa televīzija nenogurst stāstīt par “puvušo liberālismu” un sēt ideju par to, ka tikai Krievija spējot atbrīvot pasauli no ļaunuma – šajā gadījumā no terorisma. Rietumiem esot jāprotas un jāatceļ ekonomiskā blokāde. Tad lietas notikšot, – tā Putins domā. Nekā jauna te nav, skan vecā dziesma. Tieši tāpat – vecajā toņkārtā, uz notikušo reaģē arī Pentagons, kas piedāvās Barakam Obamam palielināt savas armijas klātbūtni Irākā, lai atgūtu savā kontrolē Mozulu, kuru okupējuši IS kaujinieki.

-Sistemātiski iznīcināsim islāmistu vadoņus. Pagājušajā nedēļā izdevās novākt IS neformālo finanšu ministru Hadži Imamu. Pa šo ceļu iesim tālāk, – apgalvoja Eštons Kārters, ASV Aizsradzības ministrs, savā vakardienas preses konferencē.

Hadži Imama “novākšana” ir būtisks notikums, jo viņs bija otrā svarīgākā persona IS vadoņu hierarhijā un uzstājās terora organizācijas vārdā brīdī, kad Albagdadi jeb IS fīrers bija ievainots vai kā citādi nepieejams. Amerikāņiem izdevies novākt arī otru IS līderi, čečenu Omaru Alšisanī, kas bija pazīstams ar savu sarkano, nekopto bārdu un ar šo kļuvis par savdabīgu islāmistu zīmolu. Tagad sarkanbārža vairs neesot starp dzīvajiem. Vai tā patiešām ir?

Omars Alšishanī

 

Kas ir islāmisti? Šo virzienu mēdz dēvēt arī par politisko islāmu. Tā ir kustība ar vairākiem atzariem, kas radusies jau 20. gadsimta sākumā kā atbilde rietumu koloniālismam. Tā bāzējas uz Džamala Alsina Alafgani, Rašida Rida un Muhameda Abdula nostādnēm. Islāmistus nevajadzētu sajaukt ar tradicionālo islāma valstu pārvaldes formu, kurā šarias likumus realizē nevis valsts, bet ticīgo tiesa. Pašreizējā formā var novērot vēlmi palielināt ticīgo grupējumu varu pār sekulārās varas funkcijām valstī, panākot lielāku reliģijas dogmu un noteikumu kontroli arī pār pilsoņu privāto dzīvi. Līdzīgu tendenci varam novērot arī  kristīgo pasualē, jo īpaši postsovjetisma zonā. Postsovjetiskajā Krievijā un Latvijā, kur baznīcas spiediens pret sekulāro valsti pastiprinās gan tieši: Pussy Riot + neskaitāmie tiesas procesi Krievijā ticības vārdā, gan arī netieši: caur neokonservatīvu, fundamentālo kristiešu nevalstisko organizāciju darbību, cenšoties “regulēt ģimenes vērtības” (panākot bērnu grāmatiņas, sociālās aģitācijas, Stambulas konvencijas cenzēšanu) Latvijā un apzināti tuvinot mūsu valsti baznīcas tiešai ietekmei.

Tāpēc islāmisti, tieši tāpat kā mūsu kristīgo fundamentālisti, ir modernās valsts produkts. Gan vienus, gan otrus neapmierina demokrātijas attīstība un rīcību motivē centieni pagriezt attīstību atpakaļ, nododot valsti un sabiedrību 100% reliģijas pārziņā.

Islāmisti uzsver džihāda akcentu, kas nozīmē tiesības brīvi interpretēt korānu esošās situācijas zīmē. Tieši tāpēc viņi vēršas pret moderno laiku un sūfismu. Kristīgie fundamentālisti rīkojas tieši tāpat.

opus_dei_odessa

 

 

 

Kas ir reliģiskais fundamentālisms?

Jēdziens “fundamentālisms” radās  20. gadsimta sākumā ASV un apzīmē konservatīvus kristīgas ticības piekritējus, kas ar savām ticības dogmām apzināti traucē modernās valsts attīstību laikā, cenšoties politikā un tiesībās iepludināt reliģiskās normas. Vēlāk Le Monde ieviesa savās publikācijās jēdzienu “islāmists” ar šo apzīmējot tos musulmaņus, kas cenšas panāk lielāku ticības ietekmi pār visiem valsti regulējošiem procesiem.

Tāpēc būtu jānošķir islāms no islāmistiem, tieši tāpat kā kristīgs cilvēks no kristiešu fundamentālistiem.  Spēcīgākās islāmistu grupas pasaulē ir : Musulmāņu brālība, Hamazs, Hisbolā, Islāmistu džihāds u.c. Visi šie grupējumi ir pārliecināti, ka islāms ir objektīva patiesība un tam jāpakārto visu regulējošo likumu un noteikumu sistēma un tikai šādā veidā iespējams pasaulē nodrošināt kārtību.

Savukārt, kistīgo fundamentālistu kustības sākums datējams ar kalvīnistiem 1890.gadā kā reakcija uz pieaugošo sabiedrības sekularizāciju. Šodien to pārstāv, piemēram: Army of God, Moral Majority,  International Council of Christian Churches, Colonial Christian Republic,  Pro-Life kustība ASV u.c.

Izteikšanās brīvība un fundamentālisti

“Daļa kristiešu Rietumeiropā kopē musulmāņu fundamentālistu bardzību un skaudrumu pret moderno sabiedrību, pārtopot perversos kristīgā fundamentālisma slavinātājos” (Dagens Nyheter, 2007,02.27).

Tepat pie mums brīvajā Latvijā reliģiskie līderi sāk runāt par baznīcas tuvināšanu valstij, apgalvojot, ka ticība ir vienīgā, kas spēj “padarīt cilvēkus labākus, tikumīgus” un valsts tiecas pakļauties kardināliem un krustnešiem ar inkvizīciju pie labās un indulgencēm pie kreisās rokas. Ar Polijas palīdzību fundamentālisti mēģina aizliegt abortus visā Eiropas Savienībā, tālu šajā virziena tikuši arī Spānijā, Itālijā un Portugālē. Vācu kristīgie demokrāti mēģina aizliegt pagarinātas dienas klases un bērnudārzus Vācijā un pāri Eiropai veļas masīvs kareivīgo krustnešu ceļa rullis ar mērķi iznīcināt liberālās demokrātijas pamatprincipus.

Taču atgriezīsimies pie musulmāņu fundamentālistiem, pie IS.

Skärmavbild 2016-03-26 kl. 10.18.52

Kā viņus var uzveikt un ko par to domā neatkarīgie eksperti?

Upsalas universitātes pētnieki Evins Ismails un teologs Muhameds Fazlhaslemi spriež, ka vispirms jāsāk ar sociālo mediju attīrīšanu. Tieši šeit islāma kaujinieku PR brigādes izplata insinuācijas par to, ka visā pasaulē musulmaņi tiek vajāti un vienīgā vieta, kur šīs ticības piekritēji var dzīvot netraucēti un pielūgt Dievu bez bažām, esot jaundibinātā sunnītu valsts pašreizējās Sīrijas un Irākas teritorijā. Viņu mērķis ir pārņemt varu visā pasaulē un tā padarīt visus zemeslodes iedzīvotājus “tikumīgus un pareizus”.     

-Pirmais solis ir cīņa ar viņu propagandu, – žurnālistiem atzīst Evins Ismails un piebilst, ka masīvajai reliģiozo fundamentālistu aģitācijai neesot pretspēka Eiropā. Tātad – kaut kas mums Latvijā ļoti pazīstams – savdabīgs Kremļa propagandas klons. IS regulāri ražo labi samontētas aģitācijas videofilmas, kuras tiek izplatītas ar interneta palīdzību. Tikai ASV un Francijā tiek mēģināts ražot kontrpropagandu. Zviedrijā un citās Rietumeiropas valstīs, kuras faktiski piegādā lielu kontingentu IS kaujinieku brigādēm un “sieviešu armijai”, šādā ideoloģiska pretspēka nav.

Svarīga ir islāmistu ideoloģijas atpazīšana. Tā uzskata arī islāma teologs un filozofs Muhameds Fazlhaslemi, kurš ir pārliecināts, ka imperatīvai reliģijas izpratnei šajā ideoloģijā ir atslēgas loma.

-Sabiedrībai ir jāuzsāk debates ar viņiem. Nepietiek pateikt, ka IS neko jaunu ticīgajiem nepiedāvā. Tie, kas paši aģitē, maz ko saprot no islāma. Viņi liek lieta reliģijas demagoģiju un to vajadzētu apskatīt plaši un dziļi, lai sabiedrība redz, cik sekla ir šo kaujinieku garīgā platforma, –  tā uzskata teologs. Šādas iniciatīvas ir jau bijušas. To skaitā – atklātā vēstule IS vadonim Abu Bakram Albagdadi, kuru parakstīja vairāki sunītu līderi Rietumeiropā. Diskusijas medijos un sarunas skolās ar imigrantu bērniem no musulmaņu valstīm arī notiekot. Nākamais solis esot politisks – apturēt pilsoņu karu Sīrijā un panākt stabilu valdību Irākā. ANO un ES esot jāpiestrādā pie situācijas stabilizēšanas Lībijā, kur politiskā vara šobrīd ir faktiski anulēta.

-Pēdējos mēnešus IS ļoti strauji aktivizē savu darbību tieši Lībijā. Nav pieļaujams, ka viņi sagrābj arī šīs teritorijas, – uzskata Muhameds Fazlhaslemi.

Evinam Ismailam šķiet, ka fundamentālistu agresīvās ideoloģijas iznīcināšana tomēr ir pats galvenais darbs. Viņu stratēģija ir turpināt terorismu Eiropā, “lai iedzītu parastos musulmaņus stūrī, bezizejā. Vietējie viņus neieredzēs IS akciju dēļ un šiem cilvēkiem neatliks nekas cits kā pieslieties fundamentālistiem”.

Ikvienam no mums nevajadzētu aizmirst, ka šī ideoloģija paredz visas pasaules iekarošanu.

Mēs varam sabombardēt viņu bāzes Sīrijā un Irākā, bet kaujas vienības Eiropā tikmēr tupinās savas terorisma akcijas netraucēti citur. Mierīgo Eiropas iedzīvotāju nogalināšana terora akciju rezultātā ir akceptēta viņu kaujas taktika un no tās islāmisti neatteiksies. Tieši ar šo taktikas izmantojumu IS atšķiras no Alkaidas un citiem teroristu grupējumiem. Viņi neatļaus dzīvot mierīgi tieši tiem, kas pie miera un pārticības ir pieraduši vai sāk pierast. Līdzšinējās kaujas operācijas ar bombardēšanu “no augšas” ir nepietiekamas. Pēc uzlidojumiem Sīrijā, šīs IS kaujas vienības ir pārgrupējušās un turpina sirot Lībijā. Protams, ka kokam divi gali: no vienas puses demokrātiskie rietumi atbalsta sekulāras un civilas valdības veidošanos Irākā un Lībijā, Ēģiptē un Tunisijā, taču pie varas svirām nekavējoties ķeras reliģiozie fanātiķi un avantūristi, kuru netrūkst nekur. Kamēr ticību kāds izmantos kā izrēķināšanas, disciplinēšanas jeb varas sviru, tikmēr humānisma paradigmai nav izredžu. “Mēs” un “šie” shēma paliek spēkā un varmācības ofensīva turpinās savā fanātiskajā cikliskumā.

Labu attiecību veidošana joprojām ir pats grūtākais darbs barbarisma zonā, kurā empātiju un pieklājību uztver kā invaliditāti. Atliek pēdējais un visprimitīvākais arguments – nauda.

IS kaujas operācijas finansē nafta un šantāža. Pastāv iespēja ne tikai sabombardēt IS naftas krājumus, bet arī bloķēt valstis, kas iepērk lēto naftu no islāmistiem.  Piemēram, Turcija samērā ilgu laiku bija džihādistu tranzītvalsts un piedalījās IS naftas tirgošanā.

Reliģisko fundamentālistu uzliesmojums austrumos un rietumos nav cerīga prognoze nākotnei. Bezdarbs, rūgtums par izredžu iespējām nākotnē, naudas un pārticības trūkums ir lieliski tramplīni visiem kūdītājiem, kuri savu publiku saskata tieši maznodrošināto iedzīvotāju masās. Kā jūtamies mēs uz šī fona?

Umma Frīda un viņas māsas organizācijā 'Ģimene"

Izceļotājas no Zviedrijas uz IS. “Es un manas māsas jeb ģimene”,  – tā šo fotogrāfiju komentēja sieviete, kas sevi  nosauc par Ummu Frīdu un ir apmetusies islāmistu nometnē Sīrijā kopā ar saviem bērniem 2014. gadā.

Kārtējā nevalstiskā organizācija “Ģimene”.

Karš sācies. Ideju nevar nogalināt, taču var apžilbināt ar gaismu. Sāksim?

Skärmavbild 2016-03-23 kl. 10.43.15Mediji (RTBF) ziņo, ka pašnāvnieki un spridzinātāji Briseles lidostā vakarrīt bijuši divi brāļi: 27 gadus vecais Khalid el Bakraoui un viņa vecakais brālis Ibrahim el Bakraoui (30). Kopā ar viņiem (novērošanas kameru fiksētajā attēlā) redzams arī trešais aizdomās turētais, terorists Najim Laachraoui, 24 g.v. Viņi saspridzināja Zvantem pasažieru reģistrācijas halli pie American Airlines stenda, bet šo masu slepkavu domubiedri nedaudz vēlāk plkst. 09.11 detonēja lādiņu metro stacijā Maalbeek Briseles centrā. Rezultātā bojā gājuši 31 cilvēks, ievainoti ap 200. Atbildību par notikušo uzņēmusies terora organizācija ar nosaukumu  Islāma valsts jeb IS. Bojā gājušie vēl nav identificēti, taču ievainoto skaitā ir arī četri mūsu kaimiņvalsts Zviedrijas iedzīvotāji: vīrietis un trīs sievietes. Viena no viņām joprojām ir ļoti smaga stāvoklī slimnīcā.

Lidostas pasažieru slepkavas – abi brāļi gājuši bojā pašnāvības akcijā, bet trešais – 24 gadus vecais Nadžims, kas fotogrāfijā redzams baltajā jakā pa labi, ir dzīvs un slēpjas.

Skärmavbild 2016-03-23 kl. 10.43.45

Skatos uz šo 24 gadus veco teroristu (policijas publiskotajā fotogrāfijā) un cenšos saprast, kas viņam liek doties iekšā cilvēku pūlī, lai nogalinātu nevainīgus cilvēkus.

Smadzeņu kļūda? Kas viņam liek meistarot bumbas, kas satur stikla lauskas un naglas, lai maksimāli efektīgi ievainotu nevainīgus cilvēkus, kuri gaida savu lidmašīnu lidostā vai metro staciju pazemes tunelī? Bumbas, kuras tika izmantotas vakar Beļģijas galvaspilsētā, bija tieši šādas: pilnas ar stikla lauskām, naglām, šķembām un skrūvēm. Tāpēc tās “ izraisa tik nežēlīgus bojājumus cilvēka ķermenī, kādus līdz šim nav nācies novērot” – konstatē Beļģijas veselības aprūpes ministre Maggie de Block (VTM Niewus).

Apzinātās cilvēku kropļošanas akcijas autori ir teroristu sekta, kas sevi dēvē par Islāmistu valsti. Uz lidostu ar taksometru viņi aizveduši tikai trīs somas somas, jo visas piecas neesot ietilpušas taksometra bagāžniekā (liecina taksometra vadītājs). Par to pasažieri trakojuši. Divas lielas somas nācies atstāt (VRT). Var gadīties, ka šaurā taksometra bagāžas telpa, ir paglābusi no nāves vēl daudzus cilvēkus, jo divas somas arī varēja sprāgt lidostā. Pie dzīvojamās mājas Briseles Schaarbeek rajonā, kurā teroristi krāmēja iekšā savas somas taksometrā, ir atrastas naglām piestūķēti spridzekļi, ķīmiskas vielas un melnais karogs ar IS simboliem.Viņi ir uz viļņa. Viņi ir organizēti un bīstama banda.

Kas īsti notiek un vai tas attiecas arī uz Latviju?

Vakardienas uzbrukumi Briselē bija mērķēti uz svarīgu mūsu sabiedrības infrastruktūras punktu – Eiropas Savienības centrālajām organizācijām. Tas ir simboliski un nepārprotami. Viņi necīnās tā, kā to karavīri un armija darīja agrāk – kaujas laukā ar konkrētu pretinieku. Ar lokiem, bultām, ieročiem, lielgabaliem vai lidmašīnām. Nē, viņi uzbrūk sievietēm, bērniem, dzeramajam ūdenim, elpojamajam gaisam, padarot pretinieka dzīves apstākļus neizturamus. Viņi vēlas panākt mūsu dzīves stila maiņu. Atklātas, liberāli domājošas, sekulāras sabiedrības vietā mums uzspiež slēgtu, cenzētu, iebaidītiem cilvēkiem dominējošu, reliģiozu dogmu diktatūru. Cenšas mūsu iebaidīt un tādējādi panākt pakļaušanos.

Šeit redzama divu pasaules uzskatu cīņa : tie, kas dod vienlīdzīgas tiesības izpausties visiem un tie, kas “visus” pakļauj dažu drakoniskajām interesēm. Piemēram – Omanas provinces pilsētās uz ielas nevarēju pamanīt (pat pusdienlaikā!) nevienu sievieti vai bērnu. Pilsēta pieder vīriešiem. Tiem – ar kalašņikovu rokās un musulmaņu fundamentālistu ideoloģiju smadzenēs. Grūti iedomāties ko tamlīdzīgu, piemēram, Pāvilostā vai Rojā.

Taču tieši to viņi cenšas panākt, jo pašlaik vairs nav runa par  “atriebību” rietumiem “vecu noziegumu” vārdā, bet gan par “partizāņu karu” ienaidnieka neaizsargātajā teritorijā.

Tāpēc šie notikumi attiecas uz mums visiem. Arī aizmigušajiem jāpamostas un jāsāk domāt par civilo aizsardzību, jo karš ir sācies. Tas izsāktās citāds nekā otrais pasaules karš, kuru piedzīvoja mani vecāki un vecvecāki. Tas ir cits karš – ideoloģiju un partizāņu taktikas karš, kas jau notiek, taču mēs Šķēdē vai Alūksnē to vēl neesam pamanījuši.

Kas īsti notiek?

Eiropā darbojas ar IS ideoloģiju apveltītu teroristu šūniņas, kas kā tīkla struktūras, rosās viena mērķa vārdā – sagraut rietumu atvērto demokrātiju un liberālisma garantēto sekulāro dzīves stilu. Kā ieročus viņi izmanto savas kaujas brigādes un to satelītus – vietējos grupējumus, kas atbalsta līdzīgu ideoloģiju. Piemēram, Latvijas gadījumā tie varētu būt tādi kā bēdīgi slavenā organizācija “Ģimene” un tai līdzīgi ultra-konservatīvie, tā saucamie “nacionālpatriotu” vai kristiešu fundamentālie ideoloģiskie grupējumi, kuru garīgās un politiskās nostādnes daudzās pozīcijās saskan ar musulmaņu fundamentālistu stratēģijām.

Eiropā ir sācies partizāņu karš.

No vienas puses to uzjunda Vladimira Putina vadītā Kremļa propagandas ofensīva un zaļie vīriņi ar savu politisko nomenklatūru Latvijas politiskajā elitē, kas sastāv gan no Kremlim labvēlīgām partijām, gan politiķiem narcisistiem, kuriem vajadzīga nauda un ienaidnieka aizsardzība pret savējiem.

No otras puses Eiropai “nāk virsū” islāmistu fundamentālistu brigādes ar savu ideoloģiju karogā. Arī viņu ienaidnieks (tāpat kā Putinam un Latvijas ultra-konservatīvajiem) ir: liberāļi, “gejropa”, lezbietes, feministes, sekulārisms, vienlīdzība utt.

Tātad ideoloģisks karš no divām pusēm. No divu ticību pārspīlējumiem. Ar vienādiem motīviem.

Ideoloģiskais karš ir ļoti nopietna lieta, tas “jāņem par pilnu”, citādi var attīstīties nekontrolējami kā meža ugunsgrēks.

Vai Eiropa var atbildēt uz šo sejā iemesto cimdu” ar dueli?

Tātad ar tankiem, kājniekiem utt. Domāju, ka nē, jo ideoloģiju nevar nogalināt fiziski.

Vai ir veidi kā uzvarēt ideoloģiskajā karā?

Jā, ir. Pretinieka ideja jāpadara nejēdzīga un smieklīga, muļķīga un nevajadzīga.

Kā to izdarīt?

To var izdarīt, taču vispirms ir jāapzinās situācijas nopietnība. Vispirms jāaptur vietējā sabiedrības radikalizācija un jāprot=jāspēj= jāuzdrošināst to paskaidrot visai sabiedrībai kopumā. Publiskās attiecības ir mūsu pats svarīgākais stratēģiskais ierocis cīņai gan pret putinistu idoloģiskajiem murgotājiem gan pret islāmistu fundamentālistu bandām.

Ideju nevar nogalināt.

To var izgaismot un apžilbināt ar gaismu.

Sāksim?

 

 

 

Krievija pret Turciju? 0:1?

Skärmavbild 2015-11-25 kl. 15.33.31Tas, ka krievu lidmašīnas (pēdējā laikā) bieži mēģina ”pārkāpt” robežas, lai noskaidrotu ”kas par to būs”, nav nekas jauns. Ir testētas gan mūsu, gan arī citu valstu robežas. Tāpēc Turcija šajā ”spēlē” nav izņēmums.

Skaidrs, ka kolīzija gaisā (šajā spriegajā situācijā) bija tikai laika jautājums, kopš Krievija Sīrijas pusē izvietoja savas kara lidmašīnas. Protams, ka vakardienas krievu lidmašīnas notriekšana, sabojās krievu-turku attiecības. Protams, ka atkal lielākā zaudētāja būs Krievija.

Kaitināt ar saviem robežpārkāpumiem Baltijas valstis vai Zviedriju, Kremlim vairs nešķiet interesanti. Tagad kārta pienākusi stipri impulsīvākai NATO valstij, kuras pacietības mērs Ankarā pēdējās nedēļas laikā bija pilns līdz malām. Tagad Erdogans ieņem tieši tādu pašu stīvu pozu kā Putins un neatkāpjas, jo krievu lidmašīnu ”grēki” nav tikai robežas pārkāpšana, bet gan daudz kas vairāk.

Piemēram, Krievija bombardē Sīrijā Erdogana sabiedrotos – FSA grupējumu, kas ir sekulārie, demokrātiskie sīrieši + musulmāņu brālība. Kur nu vēl turkmēņu ciematu bombardēšana, kurus (kā mērķi Sīrijā) Krievija izvēlējusies ļoti nepiesardzīgi. Krievu ”ņemšanäas” pa Sīrijas ziemeļrietumu pierobežu jau sen pievērsusi rietumu mediju uzmanību. Te mitinās galvenokārt turkmēņi, kuru pretinieks ir ne tikai Asads, bet arī Islama valsts (IS) kaujinieki un viņu iznīcināšana neliecina par izciliem Kremļa kauju panākumiem.

Starp citu, turkmēņu sultāna Abdulhamida brigādes karo tieši pierobežas zonā pret Asada režīmu. Šeit krievu bumbvedēji nometuši aizliegto munīciju ķekarbumbas, iznīcinot 50 turkmēņu ciemus. Pēc turku domām, Krievija te nevis karo ar ienaidniekiem, bet gan metodiski iznīcina civilos iedzīvotājus. Tāpēc nav pamata domāt, ka turki (notriecot krievu kara lidmašīnu) rīkojās spontāni. Šķiet, ka NATO šo ”atbildes reakciju” bija avansā sankcionējusi.

Tagad Asada režīms, kuru atbalsta Irāna un Krievija, cenšas apkarot sīriešu opozīciju, kas savukārt bauda rietumu labvēlību. Tāpēc Asadam un Putinam pierobežas turkmēņi šķiet bīstamāki nekā IS. Protams, ka Putins varēja spēlēt ”aklās vistiņas” un izliekties neredzam IS, tikai līdz zināmam brīdim. Šis brīdis iestājās mirklī, kad džihādisti notrieca krievu pasažieru lidmašīnu Sinajā.

Skaidrs, ka Putinam nebija izdevīgi to uzzināt. Būtu bijis labāk, ja vainīgie būtu izrādījušies: lidkompānija, tehnika, putni, dzinējs, vai marsieši. Tad varētu turpināt spēlēt ”aklās vistiņas”: vārdos apkarot IS, bet darbos pirkt no viņiem degvielu un izvairīties uzbrukt viņu okupētajām zonām. Nevienam nav noslēpums, ka pastāv zināma vienošanās starp Asadu un IS. Vismaz pagaidām.

Ir vēl daži aspekti. Atcerēsimies kā Vladimirs Putins un Tajibs Erdogans (gandrīz vienlaicīgi) kļuva par savu valstu supervadoņiem. Viņi sapratās un jutās lieliski uz politiskās skatuves, taču nevar neredzēt, ka ”ēnas pusē” nebija aizmirsts krievu-turku karš un viss pārējais, kas ar to saistās. Krieviem Stambula joprojām bieži izskatās kā Cargrada, kuru atgūt sapņoja ne tikai Dostojevskis un Staļins, bet arī daudzi citi. Tai pat laikā Turcija šodien ir NATO valsts un Krievijai tāpēc nav izdevīgi sabojāt attiecības ar savu dienvidu kaimiņu.

Starp citu, plānotais naftas vads no Kataras uz Eiropu (caur nedraudzīgo Turciju) var mazināt Kremļa enerģētisko sviru jaudu uz Rietumeiropu. Kremlim nevajag šādus “vadus” , jo ir pašiem sava gāze un nafta ko pārdot niķīgajai Rietumeiropai un caur to šantažēt vajadzīgā brīdī.

Sīrijas režīms jau vakar paziņojis, ka nekāda Kataras ”trubu tīkla” uz Eiropu caur Sīriju nebūšot. Tas ir vēl viens iemesls kāpēc rietumi un turki vairs nevēlas redzēt Asadu Damaskas tronī. Tā tas ir. Zaudētāja pagaidām ir Krievija.

Islāmistu uzbrukums Mali – piektdienas fakts

Teroristu uzbrukums MalīPagaidām eksperti nav atzinuši, ka šodienas terora atentāts Mali būtu kā saistīts ar nesenajiem, asiņainajiem Parīzes notikumiem. Mali ir vairākas, aktīvas islāmistu kustības ar dažādiem rīcības motīviem. Alkaida (ar lokālas organizācijas Aqim palīdzību) tur spēcīgāk noenkurojusies nekā IS, taču izslēgt pagaidām nevar neko.

Tieši tāpat kā Parīzē, arī šeit uzbrukuma mērķis bija ārzemnieki, kas veido galveno viesu kontingentu viesnīcai Radisson Blu, kurai islāmisti (Al Murabitun) uzbruka šorīt. Sākumā gūstā tika saņemti vairāki ķīlnieki, bet rezultātā vairumu no viņiem pēcpusdienā izdevās atbrīvot. Ouest-France ziņo, ka sagūstot ķīlniekus, teroristi vispirms klaigājuši ”Allahu akbar!” un tikai pēc tam sākuši šaut. Ķīlniekiem nācies citēt rindiņas no Korāna, lai tos atbrīvotu no ieslodzījuma. Savādi, ka teroristi savā starpā esot sarunājušies tikai angļu valodā (vēlāk liecināja sagūstītie ķīlnieki), lai gan valstī vēsturiski dominē franču valoda. Pulksten 11.35 hotelī iebruka valdības speciālās vienības. Pieci no teroristiem tika nogalināti un 124 viesi palēnām atbrīvoti arī bez Korāna citēšanas.

AFP ziņo, ka vēlāk no hoteļa izvesti 18 bojā gājušie.

Valstī valda pilsoņu karš ”kā fona situācija”, kas izvērsās pēc tuaregu sacelšanās valsts ziemeļu reģionā (Azavada trīsstūrī). Pēc tam to ”pievāca” islāmistu kustības Ansar Dine un Aqim Mali. Rezultātā valdība lūdza palīdzību bijušajiem “kolonizatoriem” Parīzē, lai stabilizētu situāciju valsts ziemeļos. Tas arī izdevās. Vienu brīdi.

Atšķirībā no kaimiņvalstīm, kurās valdībām ir izdevies islāmistus ģeogrāfiski izstumt (Alšabab Somālijā un Boko Haram Nigērijā), šeit islāma fundamentālisti tomēr tagad devušies atklātā uzbrukumā galvaspilsētas luksusa hotelim jau otru reizi. Šī gada augustā notika pirmais šāds uzbrukums viesnīcai Sevares pilsētā. Toreiz uzbrukuma rezultātā gāja bojā pieci Apvienoto Nāciju Organizācijas pārstāvji. Šodien piedzīvojām jau otro uzbrukumu Malī galvaspilsētā Bamako. Pašlaik visi ķīlnieki esot atbrīvoti.

Piektdienā sākusies nepatīkami.

”Tas”, ko piektdien ieraudzījām Parīzē, ir ”tas pats” ko bēgļi zināja jau sen

Skärmavbild 2015-11-15 kl. 16.07.45Šodien – svētdiena. Eiropa lēni atgūstas no Parīzes ”melnās piektdienas” šoka. Mans Latvijas karogs klusi plīvo pusmastā un civilizētā cilvēce jūt līdzi cietušo tuviniekiem.

Kas notiks rīt? Protams, pastāv risks, ka ”vara” centīsies tālāk sarežģīt mūsu ikdienu (tā kā to piedzīvojām pēc 11. septembra notikumiem Ņujorkā 2001. gadā) un aizliegs lidot ar ūdenspudeli klēpī lidmašīnā vai iet pa ielu ar lietussargu rokās. Birokrātu jaunradei nav robežu.

Vai tagad atkal tiks ”piegrieztas skrūves” vēl ciešāk un ”cīņā pret terorismu”, tiks anulētas atlikušās mūsu ikdienas ērtības? Vai publiskās telpas centrā tiks novilkta frontes līnija starp ”mums” un ”viņiem”?

Iespējams, ka būs arī šādi operetiski efekti. Taču galvenais nenobīties, jo tieši to islamistu kaujinieki no mums vēlas sagaidīt visvairāk. Tagad svarīgāka ir pavisam cita tēma. Neļausim sevi samulsināt . ”Melnās piektdienas” vaininieki ir džihādistu teroristi. Tieši viņi. Neviens cits. Nevis kādi citi apstākļi, kā to tagad mēģina ieskaidrot pasaulei sīriešu diktators Asads vai Krievijas televīzija. Katrs mēģinājums traktēt notikušo ar ”nepareizu Francijas ārpolitiku”, ”ASV agresiju autrumos” vai ”liberāļu loģiku” ir centieni nomainīt būtiskus faktus ar nebūtiskiem. Tātad – dezinformēt sabiedrību pēc tās pašas loģikas, ar kuru izvarotājs savā noziegumā vaino nevis sevi, bet izvarotās sievietes pārāk īsos svārkus.

Prezidents Olands vakar deklarēja ienaidnieku – ”islāmistu valsti” un tās kaujiniekus, kuri ir sarīkojuši šo slaktiņu Francijas galvaspilsētā. Viņi ir vainīgie (nevis upuri).

Kamēr policija mēģina noķert šos slepkavas Parīzē un Briselē, mums atliek secināt, ka karš Sīrijā un Irākā, tāpat arī Jemenas un Lībijas sabrukums, veido fundamentu ekstrēmiem reliģioziem un politiskiem grupējumiem Tuvējos Austrumos, kas tagad cenšas sākt karu arī ar mums. Miers šajā reģionā ir šībrīža prioritāte nr. 1. ne tikai bēgļu plūsmas apturēšanai, bet arī džihadistu kustības vājināšanai. Patlabam ANO ir diezgan sašķelta šīs problēmas risinājumā. Eiropas Savienība izskatās izšķīdusi pati sevī un amerikāņi ieņem ļoti intravertu pozīciju. Autoritārā Putina Krievija nav šīs problēmas atšķetinātāja, lai gan Putina propagandas buldozers visiem spēkiem mēģina mums iestāstīt pretējo.

Skärmavbild 2015-11-15 kl. 16.09.01

Terorismu nevar apkarot vienā atsevišķā valstī. To nevar arī uzvarēt ar ieročiem. Kā rīkoties tālāk? Šķiet, ka vispirms nāksies ierobežot viņu ālēšanos tieši ar tiem pašiem ieročiem, lai nodrošinātu kaut cik normālu situāciju civilajiem iedzīvotājiem, kas vēl nav pametuši šos reģionus un devušies uz Eiropu ar laivām pāri Vidusjūrai.

Situācijas stabilizācijai Irāka un Sīrijā, bez fundamentālistu līdzdalības nepieciešama sabiedrības pilsoniskās daļas līdzdalība. Patlaban situācija izskatās pagalam nejēdzīga un mums nav loģisku argumentu un paņēmienu, kā to vērst par labu. Taču nav bezizejas situāciju un katra tuneļa galā ir gaisma, kas šajā gadījumā ir diplomātijas īpaši akūts uzdevums.

Kā ar mums pašiem?

IS konfrontācija ar rietumu pasauli pašlaik sit ļoti augstu vilni. 129 nogalinātie jaunieši Parīzē ir tikai viena no teroristu ”sarūpētajām” asiņainajām ainām modernās pasaules vēsturē. Tās fonā vīd džihādistu ideoloģija. Viņu aktivitāšu pamatā ir centieni pievērst mūs ieročiem un piespiest sākt militāru savstarpēju izrēķināšanos. Būtībā viņiem ir divas stratēģijas: 1) ievilināt Eiropu karā un to uzvarēt, jeb 2) uzvarēt Eiropu ar sistemātiskiem, masīviem un labi organizētiem asiņainiem teroraktiem.

Pats slimākais, ka džihādisti nepieļauj paralēlu sabiedrību eksistenci. Vai nu viņi vai mēs. Tā teikt – bez kompromisa.

Protams, ka amerikāņi nebija tie veiksmīgākie musulmāņu reliģiozu fanātiķu apkarotāji un viņu izdarīšanās Irākas kara laikā (2003) Abugraiba cietumā un Gvantanamo bāzē neko labu nepanāca. Drīzāk gan ielēja degvielu fanātiķu ugunskurā. Irākas kara darbība bija ļoti nepārdomāta un tās rezultātā arī tika dibināta IS (1999. g.). Taču arī ASV nav galvenās vainīgās. Fanatiķu kustība dzimusi krietni agrāk, – Afganistānas kara laikā un, amerikāņu neveiksmīgās kara darbības dēļ, tā ieguva daudz sekotāju.

Rietumu civilizācijai nav izvēles – ienaidnieks tagad nekaros frontē, bet uzradīsies mūsu nama priekšā negaidīti un rīkos brutālus atentātus visnegaidītākajos brīžos. Lai pretinieku uzvarētu mums jāliek lietā jauna stratēģija. Pirmām kārtām – tā būs ideoloģisko koncepciju cīņa. Tieši tāpat kā ar šībrīža Krieviju, mums jāmēģina izprast viņu loģiku un vērtības, lai nenodotu savējās. Pēc tam jābūt gataviem nepiekāpties, tieši tāpat kā cilvēce to reiz jau spēja izdarīt pret ļoti spēcīgajām fašisma un boļševiku ideoloģijām. Tas nav neiespējami. Mēs to spējām izdarīt pagātnē un mums tas izdosies arī nākotnē.

Zeme zem kājām mums ir vibrējusi visos laikos. Kari un krīzes nomaina viena otru. Ar visām pamazām tiekam galā, vairāk vai mazāk veiksmīgi. Tas ko piektdien ieraudzījām Parīzē ir tas pats, ko bēgļi zināja jau sen. Viņi bēg no ”melnās piektdienas” jau kopš vasaras un daži no mums turpina neticēt, ka ”tur ir tik šausmīgi, lai no turienes būtu jābēg uz Latviju”. Vai tagad pēc Parīzes ”melnās piektdienas” mēs to saskatām labāk?

Mēs redzam, ka džihādisti ar šo vēlas panākt Eiropas militāro spēku samazinājumu Tuvējos Austrumos. Iebaidīšana ir viņu galvenais ierocis, lai gan viņu tehniskā kapacitāte ne ar ko neatšķiras no īru IRA amunīcijas 70. gadu sākumā.

Jā, ir sācies karš. Samierināsimies ar to. Uzbrukumi Beirutai, Parīzei un krievu pasažieru lidmašīnai ir tikai problēmas sākums. Mums jārēķinās ar nākamajām likstām šajā virzienā, jo šīrudens aktivitātes ir tikai ISIS jeb Daesh public relations instrumenti. Bijušajās PSRS republikās Čečenijā un Uzbekijā arī ir šīs ekstrēmās kustības, kas atbalsta IS un viņu aktivitātes ir tikai laika jautājums.

Vai var būt vēl sliktāk? Jā, vēl sliktāk būtu tad, ja Rietumeiropas valstīs (vai pie mums !) pie varas nokļūtu tik pat ekstrēmi reliģiozie fundamentālisti kā musulmāņu džihādisti. Tad gan būtu pavisam slikti. Kamēr mēs esam bez ”vadoņa”, ”putina” vai tamlīdzīgiem nejēdzīgiem traucēkļiem, ir pamats optimismam, ka visi kopā no šīs likstas izkulsimies sveiki un veseli.

Neba tas vien mūsu dzīvē ir pieredzēts?

Melnie lakati, rudens tuvums un mēs

Sandra Veinberga Damaskā, SīrijāManas attiecības ar radio kļūst ar katru gadu komplicētākas. No rīta ēteru piegružo tukša muldēšana (konstruktīvas informācijas vietā) un atliek tikai brīnīties, kurš bija tas, kas ieveda “tusiņu šmigā” iekšā radio studijā agrā rīta stundā. Kāds paģirains cilvēks? Kāds joku producents? Nezinu. Var gadīties, ka šis cilvēks neko nesaprata no radio misijas un domāja tikai par vienu – izklaidi līdz nāvei.

Pat agri no rīta. Piedodiet, bet es (šādos brīžos) nogriežu skaņu un pārmetoši skatos uz savu radioaparātu – “kā tu tā vari rīkoties!”, – es viņam saku. šķiet, ka viņam par to arī ir kauns (daudz vairāk nekā bēdīgi seklo radiostaciju direktoriem). Taču, var jau būt, ka ir arī “kādi radioklausītāji”, kas šo klausās un “tas” viņiem uzlabo omu.

Savukārt vakarā televizors man piedāvā – bērnu raidījumus no rīta līdz pat tumsiņai. Tātad līdz brīdim kad iestājas “Šerloka” vai nebeidzamo “Midsomeras slepkavību” stunda. Dienas avīzes ir nogalinājušas sevi pašas Latvijā jau sen. To vairs nav. Žurnāli turpina savu čaukstēšanu – skaistuma un nepiepildītās mīlas virzienā, kurus vairs studē tikai neglābjami romantiķi vai naivi bibliofili.

Tad nu es pievēršos ārzemju kanāliem, jo ir noticis tieši tas no kā es (kā mediju pētniece) baidījos visvairāk – latviešu mediji pārvērtušies lētā, bezsatura drazā, kurā noslīkst nedomājošie. Pārējie – nelielā domātgribētāju minoritāte, pārslēgušies uz ārzemju medijiem.

Diemžēl. Ir tikai daži raidījumi, kurus es noklausos. Tie ir: Latvijas radio pusdienu programma un tai sekojošie “Krustpunkti” (ja tiek apskatīta kāda mani interesējoša problēma). Šodien mani uzrunāja diskusija par muslimu sieviešu tērpiem un to iespējamo aizliegumu Latvijā. Raidījumā piedalījās Austrumu eksperti, juriste, etnopsiholoģijas pazinēji un klausītāji.

Nav tā, ka es šajā raidījumā būtu uzzinājusi ko jaunu.  Nē, neko jaunu es diemžēl neuzzināju. Ar orienta tēmām nodarbojos jau sen, mācu orienta dejas un flamenko. Tāpēc man šī joma ir samērā pazīstama lieta. Arī attiecīgajās valstīs ir iznācis būt un runāties ar vietējām sievietēm gan par apģērbu gan par patriarhālismu kopumā. Taču viens kļuva skaidrs –  vajadzēja parunāt arī ar cilvēkiem, kas dzīvo Rietumvalstīs un saskaras ar šīm kultūras konflikta problēmām savā ikdienā. Nevis ar sievieti, kura pati ieprecējusies Turcijā vai vīrieti, kuram viss pasaulē notiek teorētiski.

Piekrītu Sedliniekam, ka mūsu sabiedrības nemaz nav tik atšķirīgas – gan šeit gan tur = orientā toni nosaka patriarhāts. Jaunava ir prece, kuru vecāki dārgi pārdod vīra ģimenei un (kā jau precei) tai jābūt nevainīgai segacītei. Tā ir bijis vienmēr (gan agrāk, gan tagad) arī pie mums un to var redzēt arī šodien mūsu tautas tērpos ar sievām kurām lakats ap galvu (aube) ir obligāti. Iedomājieties kas notiktu ja pusmūža dejotājās saliktu sev galvā “jaunavu vaiņagus” un nodejotu Rucavieti! Oj, būtu sašutums. Vai ne? Tad ko mēs brīnāmies par austrumu sievietēm, kurām sabiedrība pieprasa apsegt galvu tikumības un kārtības dēļ?

Nesākšu tagad attīstīt tekstus par to, kā visas sievietes vēlas “tikt zem aubes” un cik universāli ir sievietes “tikumības priekšraksti” visām tautām un nācijām uz zemes un cik vienlīdz vaļīgi tie ir kungiem un puišiem visās valstīs un reliģijās.

Jā neesam mēs tālu šajā jomā tikuši – patriarhāts tā izlēmis un sievietes atbrīvošanās tēma dažādos pasaules nostūros ir dažādi attīstītā līmenī. Tāpēc mums tagad atliek noskaidrot pašu galveno – vai mēs paši savām sievietēm visu atļaujam darīt jeb tomēr – nē?

Nē, sieviete pie mums pagaidām vēl nav 100% līdztiesīga vīrietim. Diemžēl nav.

Bet.

Mēs esam tikuši tālāk sievietes atbrīvošanāa procesā, turpretī “viņi’ (orientā) ir pamatīgi atpalikuši šajā jomā.

Ko darīt – palīdzēt “viņiem” saprast, ka sieviete ir cilvēks, jeb tomēr palikt pie vecā un pārbaudītā modeļa, ka sieviete ir tikai vīrieša servisa institūcija un viss?

Jā, mēs zinām, ka sieviešu līdztiesības jautājums Latvijā nav pilnībā atrisināts, taču mēs apzināmies šo problēmu un cešamies to atrisināt. Tieši šajā pozīcijām būtiski atšķiras austrumu un rietumu civilizācijas pasaules uztvere. Pie mums meitenes var mācīties peldēt skolas baseinos kopā ar puikām, bet muslimu vecāki Zviedrijā bieži neatļauj savām meitām mācīties peldēt, ja baseina iekštelpās ir vīrieši – sporta bāzes direktoru ieskaitot. Tāpēc šīs meitenes biežāk slīkst. Diemžēl.

Muslimu meitenes un zēni tiek saderināti ar radu bērniem jau bērnībā un bieži bēg no piespiedu laulībām, kuras viņiem uzspieduši vecāki. Viņi lūdz valstij palīdzību noslēpties, vai mēs Latvijā šo patvērumu viņiem piedāvāsim, jeb vecāku vara tomēr lielāka par valsts svirām?

Ko mēs darīsim brīdī kad muslimu vecāki pieprasīs mūsu veselības aprūpei “apgraizīt” zēnu un meiteņu intīmās ķermeņa daļas, lai samazinātu viņu seksuālo apetīti. Tādas esot daudzu orienta tautu tradīcijas un tā esot darīts visos laikos. Vai mēs piedāvāsim viņiem ķirurģisko pakalpojumu? Arī tad, kad vajadzēs “sašūt kopā” kādu jaunkundzi, kura “vairs nav nevainīga” un nākamajam vīram tiek pārdota kā tikla segacīte? Skandināviem šīs operācijas tiek veiktas uz sabiedrības rēķina, taču tās nav slimības un faktiski neapdraud precēties kārās pacientes veselību!

Tātad tomēr sekss, kurš ir jāieliek rāmjos. Pēc austrumu shēmas.

Ko mēs darīsim ja muslimu sieviete tērpusies melnā tērpā gribēs strādāt par audzinātāju bērnu dārzā, taču mazuļi kliegs, ka viņa ir spoks, jo skolotājas seju taču nevar redzēt.

Raidījumā izskanēja doma, ka pašas sievietes tā vēlas, ka “tā” viņas pasargā sevi no sabiedrības. Zināmā mērā pievienojos šim viedoklim, jo vīrieši tajā pašā Sīrijā vai Omanā ļoti nekautrīgi blenž uz sievieti, aizskar to uz ielas, ja “kāda” ir iedomājusies pastaigāties viena pati bez melnā lakata vai hidžaba. Jā, tur ir vieglāk, ja uniforma – lakats tiek uzvilkts galvā. Tad pretīmnācēju skatieni nav tik aizkaitināti un replikas tik aizvainojošas. Taču manuprāt nav pieļaujams, ka  man ir jāapsien ap galvu lakats tikai tāpēc, ka kādam tā skaitās piedienīgāk. Vēl – nevienam nav noslēpums, ka gandrīz katrā musulmaņu ģimenē ir kāds tēvs, omīte vai tēvocis, kas vēlas lai jaunkundze, kundze staigā satinusies melnā maisā, ar melnu lakatu ap galvu. To man apliecinājušas daudzas manas orienta paziņas. Ģimenes spiediens ir pamatīgs tieši uz meitām. Ja mēs aizliegsim lietot melnos, maksimāli nosedzošos lakatus telpās, skolās, slimnīcās, augstskolās, institūcijās, tad panāksim Ataturka rīkojumam līdzīgu efektu – ģimene vairs nevarēs aizliegt meitai atvērt seju.

Protams, lai katrs ģērbjas kā vēlas. Protams.

Kā būs ar mums?

Kā jums šķiet?