Donalda Trampa nonākšana pie varas ASV izraisīja ne tikai pārsteigumu plašos sabiedrības slāņos, bet arī vēlmi izprast, kāpēc nesavaldīgi egocentriķi tomēr nonāk arī pie politiskās ietekmes svirām. Mēģinot prognozēt, kādas sekas šāds process nodrošina sabiedrībai kopumā. Neskaitāmi avīžraksti un filmas apgalvo, ka Tramps esot narciss. Citi atkal to noliedz. Vieniem šķiet, ka viņš cieš no traucējumiem, pārējiem liekas, ka tie ir tukši apvainojumi. Daži ārsti un terapeiti «pa gabalu» nosaka diagnozi, citi protestē un uzsver, ka šādi rīkoties nav pieļaujams. Taču mēs sabīstamies, jo, ja lielas un ietekmīgas valsts vadītājs nav piemērots savam amatam, tad viņa rīcības sekas var kļūt liktenīgas visai sabiedrībai kopumā. Lai startētu politikā, neviens veselības izziņu politiķim nepieprasa.
Viņš nav pirmais vai vienīgais
Tramps nav vienīgais politiķis, kurš savā ikdienas darbā cīnās ar mentālās veselības traucējumiem vai psihisku nestabilitāti. Psihiatrs Nasirs Gemi (Nassir Ghaemi) savā grāmatā «A first-rate Madness» apgalvo kā visiem līderiem esot nepieciešana neliela slimas fantāzijas deva. Karš, katastrofas un krīzes esot vide, kurā normālam cilvēkam neesot ko darīt. Gandijs, Linkolns un Čērčils (pēc viņa apgalvojumiem) esot slimojuši ar tiem pašiem traucējumiem un, pēc viņa domām, tas neesot nekas slikts, ja ASV prezidents piedzīvo depresijas un pacilātības nomaiņas periodus. Nereti pamanām, ka psihisko slimību diagnozes kritiķi izmanto kā devalvējošus lamuvārdus. Pielīmēt kādam «traka cilvēka» etiķeti ir tik ērti un viegli, lai sakompromitētu šo personu sabiedrības acīs neatgriezeniski. Taču New York Times slejās psihiatrijas profesors Alens Franss (Allen Frances) piedāvāja pretējus atzinumus. Viņš uzsvēra, ka šis cilvēks nav piemērots tik augstam amatam, kādu viņš patlaban ieņem. Pievienojās 20 000 psihologu un psihiatru, kas parakstīja kopīgu slēdzienu Donalda Trampa diagnozei: «Viņš nav psiholoģiski spējīgs (nobriedis), lai kompetenti realizētu pienākumus, kas jāuzņemas ASV prezidentam.» Tikmēr profesors Franss turpina uzsvērt, ka Donalds Tramps un viņa rīcība neatbilst klasiskajiem narcisma kritērijiem, jo nav pierādīts, ka viņš sistemātiski ciestu no izpausmēm, kas raksturo psihiskus traucējumus.
Slikta uzvedība visos gadījumos nav psihiskas slimības pazīme, jo slimi cilvēki nemēdz apzināti slikti uzvesties. Izmantot psihiatrijas terminoloģiju, lai kritizētu viņa rīcību, ir negodīgs veids, kā pretoties Trampa uzbrukumiem demokrātijai. Viņu var un vajag pienākošā veidā nosodīt par uzkrītošo nekompetenci, nemākulību, impulsivitāti un vēlmi demonstrēt diktatora varu. Viņa psiholoģiskie motīvi ir tik vienkārši nolasāmi, ka tāpēc nav pat interesanti. Tos analizējot, nevarēs apturēt viņa varas ambīcijas. Tumšajai nākotnei, kuru cenšas mums sagādāt Donalds Tramps, jābūt politiska rakstura pretreakcijai, nevis psiholoģiskas dabas akcijai.
Televīzijas šovs politikā
Pirms stāšanās augstajā politiskajā amatā Donalds Tramps ilgus gadus piedalījās savā privātā televīzijas šovā. Pēc tam arī uz politikas skatuves viņš turpināja izmantot tieši tās izklaidei raksturīgās saziņas metodes. Ekrānā Tramps bija pieradis uzvesties kā klasisks narciss: uzpūtīgi, izaicinoši un kaitinoši, un vēlāk politikā reaģēja tieši tāpat. Iespējams, ka profesoram Fransam ir taisnība un ASV jaunais prezidents ir garīgi vesels kā rutks. Taču šāds konstatējums nemaina lietas būtību. Viņa uzvedība starptautiskajā arēnā ir ļoti nepiemērota un reizēm pat draudīgi bīstama mums pārējiem (norautais līgums ar Irānu, sarunas ar Ziemeļkoreju, izaicinošie izteikumi NATO galotņu tikšanās laikā u.c.), paaugstinot bruņota konflikta risku pasaulē.
Es un jūs, protams, nevēlamies piedzīvot karu vai bruņotu konfliktu kāda politiķa nepārdomātas izrunāšanās vai rīcības dēļ. Šī bezatbildība acīmredzot pierāda, ka minētais cilvēks sava rakstura (temperamenta) dēļ nav piemērots visaugstākajam amatam ASV. Taču nav izslēgts, ka Tramps varētu lieliski strādāt kā komiķis, žurnālists, scenāriju autors, jo viņš neuzklausa kritiku un izjūt emocionālu baudu, saņemot pārmetumus. Trampa komunikācija ar publiku notiek harismātiski, pagājušā gadsimta 30.gadu diktatoru stilā, un, ja tas nebūtu pa īstam, arī es viņam aplaudētu.
Pagaidām viņš bauda, uzbrūkot tiesām, žurnālistiem un demokrātu politiķiem ASV kongresā. Nešķirojot metodes. Iespējams, ka pavisam drīz viņš ķersies klāt arī republikāņiem, ja tie sāks ievērot un aizrādīt. Šāds laiks noteikti nav aiz kalniem. Tramps strauji pieņem amatos savus līdzstrādniekus un tikpat strauji tos atlaiž no darba. Tie, kas vienu brīdi skaitās viņa labākie draugi, jau pāris mēnešus vēlāk nikni raksta par valsts prezidentu atmaskojošas grāmatas. Par viņu ņirgājas, viņu izsmej, taču viņš turpina atbildēt ar to pašu un nenogurst pazemot cilvēkus savā apkārtnē.
Konflikta eskalācija ir interesanta lieta dramaturģijā, operu libretos un kinofilmu scenārijos, taču reālajā politikā tas nav rosinošs signāls. Uzvelkamā, daiļi tērptā slovēņu lelle viņam līdzās, tikai papildina šo sižetu kā smaržīgs interjera elements.
Kāds ir narciss?
Dažādi informācijas avoti piedāvā atšķirīgus skaitļus, taču vairums uzver, ka mūsu vidū esot ap 2% – 6% līdzcilvēku ar šādu noslieci. Noteikt diagnozi esot sarežģīti, indikācijas parādoties neskaidri un diagnosticēšanas problēmas paliekot spēkā joprojām. Narcisi nemēdz paši meklēt palīdzību, jo neuzskata sevi par slimiem. Taču līdzcilvēkiem viņi spēj radīt problēmas, jo nodarbojas ar ikdienas sadismu kā paškompensācijas veidu. Viņiem esot: a) pārliecība par savu nozīmību un prasība pēc apkārtējo padevības, b) iedomas, ka ir ļoti īpaši, unikāli, tāpēc nesaprasti un nenovērtēti; c) pārspīlēta vajadzība tikt apbrīnotiem; d) prasība saņemt īpašas priekšrocības/privilēģijas savas «izredzētības dēļ» un ambīcijas pieprasīt izņēmumu visās dzīves situācijās; e) nesaudzīgi izmantot savā labā visus, kurus iespējams izmantot (jo īpaši tuviniekus); f) empātijas trūkums (citu problēmas uzskatot par nesvarīgām); g) bieži greizsirdīgi; h) manierīgi, pozējoši, izaicinoši.
Dažādi pētnieki atšķirīgi traktē narcisu īpatnības. Piemēram, Izabella Nazāra-Aga (Izabelle Nazare-Aga) savā grāmatā «Les manipulateurs sont parmi nous» uzskaita ap 30 pazīmju, kas raksturīgas tipiskam narcisam, un piebilst, ka šiem ļaudīm svarīgi esot upuri (naivi, lētticīgi, emocionāli, jūtīgi cilvēki), kurus iespējams iztukšot, tā padarot tos bezpalīdzīgus. Brīdī, kad valdonīgs narciss sāk ieņemt augstu amatu, viņa īpatnības var būtiski ietekmēt apkārtējo līdzcilvēku emocionālo komfortu. Kur nu vēl politiku, kur vienas gražīgas personas kaprīzes un empātijas trūkums var iedzīt postā veselas valstis vai pat pazudināt nācijas.
Narcisi pie varas
Profesora Fransa secinājumi par Trampa labo veselību un slikto raksturu diemžēl nevar pasargāt mūsu sabiedrību no citiem narcisiem, kas mēdz ierasties, lai spēlētu izšķirošās lomas politikā. Viņi tiecas pie varas un, pateicoties savām ambiciozajām īpašībām, «pie kloķiem» arī nokļūst: Jakobs Zuma, Rodrigo Duarte, Viktors Orbāns, Vladimirs Putins, Milošs Zēmans u.c. Vadot uzņēmumus, partijas, medijus un valstis, viņi bez empātijas pret mums pārējiem nogremdē laiku, kurā dzīvojam, un anulē iespējas, kuras mums varēja būt un piederēt.
Pagājušajā nedēļā aizvadītās Trampa tikšanās ar NATO vadītājiem un Lielbritānijas premjerministri no jauna lika skatīties uz viņa «grandiozitātes» izpausmēm, verbālajām un fiziskajām pseidointelektuāla pārākuma demonstrācijām pret eiropiešiem un visiem pārējiem, kurus var vienkārši pagrūstīt. Jā, viņš ir naudīgs populists un, tieši tāpat kā Berluskoni, pratis iedvest parastajam vēlētājam sajūtu, ka ir vienkāršais cilvēks no tautas un tāpēc būs atklāts, godīgas patiesības teicējs. Narcisi mēdz būt harismātiski, un daļa no mums jūtas sajūsmināti, noskatoties uz izaicinošo Putina, Trampa vai Šlesera uzvedību publiskajā telpā. Nosaukt citus par mēsliem, žurnālistus par meļiem, futbolistus par zaudētājiem, vāciešus par krievu pielīdējiem un pateikt, ka invalīds ir kroplis (jo klibo taču!) šajā līmenī skaitās godīgi, jo viss tiek konstatēts bez politkorektuma un pieklājības. Pa tiešo. Bezkaunība tiek noslēpta aiz jokiem, rupjība aiz ironijas, un šādā kārtā narcisi ir iemācījušies manipulēt ar publisko domu, iegūstot sev naivus sekotājus un lētticīgus apbrīnotājus. Viss notiek tieši tāpat kā kusla sižeta Holivudas filmas sižetā, kur vienmēr uzvar bezkaunīgākais egoists, un cauri.
Taču visi narcisi netiek pie valsts varas. Daļa no viņiem kļūst par teroristiem. Piemēram, anarhiste Sofija Perovska (nogalināja caru Aleksandru II 1881.g.), norvēģu ekstrēmists Lars Gule (atentāts pret ebrejiem Izraēlā 1977.g.), amerikāņu labējais ekstrēmists Timotijs Makveits (Oklahomasitija, 1995), islāmists Šezads Tanvers (atentāts Londonas metro 2002) vai neonacists Annešs Bērings Breivīks (veicot 2011. gada norvēģu bērnu masu slepkavību Utoijas salā un uzbrūkot Oslo).
Visiem kopīga ir iedomu aina par savu izredzētību un vēlme ieiet vēsturē kā dižgaram, varonim. Nogalināt nevainīgus cilvēkus tiem nešķiet noziegums, jo slepkavības tiek pastrādātas augstas idejas vārdā. Boļševiki slepkavoja miljonus tieši šādi, Pola Pota piekritēji – arī. Ja apkārtējie ir parasti cilvēki, tad tāpēc viņi arī ir nevērtīgi un var tikt upurēti. Uzbeks Rahmads Akilovs ir viens no viņiem. Savā pelēkajā, neizteiksmīgajā ekonomiskā bēgļa ikdienā viņš esot vēlējies kļūt nozīmīgs un palikt ievērojams. Lai to panāktu, nācies kontaktēties ar Islāma valsts vadītājiem (lai oficiāli iegūtu misiju), un pēc tam varēja rīkoties ļoti racionāli: nolaupīt smago automašīnu un sabraukt līdz nāvei iespējami daudz personu gājēju ielā Stokholmā. Slava, lauri, ilgi tiesas procesi un publicitāte visos pasaules medijos bija viņa mērķis. To viņš arī panāca. Šodien visi zina un pazīst nežēlīgo samarkandieti, kurš sabrauca pāris ārzemnieku, sakropļoja ukraiņu viesstrādnieci un nogalināja mazu meitenīti Karalienes ielā, iegūstot terorista slavu un dzīves nogali komfortablā mūža ieslodzījumā zviedru cietumā. Turpretī sabrauktie no kapiem vairs neatgriezīsies. Narcisa varoņslimība pieprasa upurus, un tas nav akceptējami.
Tikmēr Donalds Tramps turpina pamācīt eiropiešus. Piedraudot izstāties no NATO un mācot dzīvot Londonas vadītāju Sadiku Hanu, kurš neprotot cīnīties ar teroristiem un ieceļotāju noziegumiem. Vai ASV prezidentam rūp londoniešu drošība? Šķiet, ka ne. Viņu vairāk satrauc tas, ka Lielbritānijas galvaspilsētas vadītājs ir atļāvis vizītes laikā notikt pretTrampa demonstrācijām, no kurām vienā tiek izmantots balons, kurš demonstrē Donaldu Trampu kā gigantisku mazuli. «Kā tev nav kauna pazemot mūsu valsti! Brīdī, kad esi ieradies šeit kā viesis. Vai tava mamma tevi mācīja šādi uzvesties viesos?» – radio (BBC 5) intervijā reaģēja leiboriste Emīlija Tornberija. Kā mežā sauc, tā atsaucas. Narcisu masveida ienākšana politikā var novest mūs pie jauniem konfliktiem. No tiem būtu iespējams izvairīties ar gudras diplomātijas palīdzību, taču egocentriķi visaugstākajos amatos reizēm zaudē dzirdi, un tieši analfabētiem piemīt spēja vislabāk izlasīt zemtekstus.
Dažādi līderi – narcisi var atvērt mums durvis, taču mēs paši izlemsim, pa kurām ieiesim un kuras ignorēsim aizverot. Diemžēl cilvēces muļķība laikam ejot, nav mazinājusies. Tieši pretēji – tā gūst aizvien plašākas izteiksmes formas, un tāpēc uzmanīsimies nepamanīt tos kamieļus, kas paši neredz savu kupri.
«Neviens nekad nevar būt pārspīlēti piesardzīgs savu ienaidnieku izvēlē» (Oskars Vailds).
Šovakar gludinām galdautu, bīdam krēslus un kārtojam ziedus vāzē, lai sasaucas ar aiz loga plaukstošajiem ceriņiem. Draugi ieradīsies pēc 20.30, tikmēr pagūšu uzrakstīt viņiem un jums šī gada Eirovīzijas fināla apskatu.
Stokholma šim festivālam gatavojas ar lielu sajūsmu, tāpat kā mēs saviem dziesmu svētkiem. Jā, tas ir interesanti, ka viena daļa EBU dalībvalstu uztver šo festivālu kā klaunādi, bet citi kā lielisku iespēju un vēl trešie kā modernās mākslas lielisku izpausmi. Zviedri un pārējie skandināvi pieder trešajiem un patiešām priecājas, ka var uzņemt eirodziesmu šogad pie sevis ziedu piebārstītajā Stokholmā. Karaļa parka japāņu ķirši birdina nost pēdējās ziedlapiņas, bet ābeles, plūmes un kastaņi steidz izvērsties cik nu spēj un ceriņi tūliņ uzsprāgs savā krāsu bagātībā. Latvijā ir tieši tāpat. Pie gājēju pārejām monotonā krikšķošā signāla vietā tagad var noklausīties Monsa Zelmerlova pērnā gada uzvarētājdziesmas frāzes. Sabiedriskajā transportā skan arī citas zviedru dziesmas, kas uzvarējušas iepriekšējos eirodziesmas festivālos.
Festivālā arī šogad piedalās Austrālija, kuras skatītāji rūpīgi seko tiešlaidei pa nakti. Kā novērotāji pieteikušies: Brazīlīja, ASV un Ķīna. Organizētāji saka, ka tālāk vairs neesot kurp iet, esošās 42 dalībvalstis esot šī festivāla ”sāpju robeža”. Vairāk dalībnieku nedrīkstot ņemt pretī, citādi iznāks ”Vispasaules vīzija”.
Vispār – neskan slikti, vai ne?
Komentējot Lielbritānijas dziesmu pieskāros ”Wogan efektam”, kas ir radis savu izpaudumu arī Latvijā. Tagad ir skaidrs, no kurienes Latvijas kultūras ”elite” iemācījusies raukt degunu Eirovīzijas dziesmu konkursa virzienā un vesela paaudze ir pazudusi šim notikumiem pie Latvijas TV ekrāniem. Komentārs televīzijas raidījumam ir ļoti svarīgs. Vienu un to pašu notikumu var komentēt kā muļķību vai kā ģeniālu atklājumu, viss atkarīgs no komentētāja kompetences un attieksmes. Tas, ka angļu valoda mums daudzās jomās ir atklājumu atslēga, nav noslēpums. Taču bieži nav iespējams ieskaidrot, ka briti tomēr nav visgudrākā nācija pasaulē un ir lietas, kuras arī viņi nesaprot un nav īsti gudri sekot tiem, kas apmaldījušies. Tāpēc mēs šovakar neslēgsim iekšā nedz BBC, nedz Latvijas Televīzijas komentāru un sekosim šim finālām skandināvu skaņu režijā. Labu veiksmi un patīkamu skatīšanos kopā ar mums!
Beļģija: Laura Tesoro – ”What’s The Pressure”. Beļgiete sāk pirmā un pagaidām nekā īpaši nav palikusi prātā. Diskomūzikas parodija ar ”duracell-zaķiem” šodienas stilā mūs īpaši neuzrunā. Jauka meitene, bet tas arī viss.
Čehija : Gabriela Gunčíková – ”I Stand”. Pēc ilga pātraukuma un iepriekšējās 31. – 40. vietai Eirovīzijas finālos, kas notikuši agrāk, Čehija beidzot piedalās, ir izrāvusies un iekļuvusi finālā. Mazliet pārsteidz tas, ka Karela Gota dzimtene izvēlējusies šim konkursam nopirkt dziesmu no zviedriem. Arī dziesmas uzvedums par 90% atgādina zviedru dziedātājas Vikorijas šovu šī gada eirodziesmas atlasē Stokholmā. Tieši tas pats: lēna balāde, baltā kleitā, kas kalpo kā ekrāns. Nav nekā jauna. Simpātiska meiča, bet diezzin vai līgavas kleita un daiļā āriene palīdzēs čehietei uzrāpties pietiekami augstu Eiropas popmūzikas olimpā. Taču – lai veicas! 🙂
Holande : Douwe Bob – ”Slow Down” – bītlu stilā. Ar pulksteni, kas iet uz atpakaļ. Kaut kāda maģija ir šim nīderlandiešu piegājienam, taču augsprātība un snobisms piešķir nelāgu auru retro tulpei, kas uzziedējusi nedaudz par vēlu. Nezin, vai izdosies. Redzēsim.
Azerbaidžāna: Samra – ”Miracle” ir kārtējais zviedru mūzikas, dejas un vokālās mākslas paraugdemonstrējums. Septīto gadu pēc kārtas šī ”naftas valsts” pērk no zviedriem pilnu komplektu, ieskaitot PR pakalpojumus un šādi viņiem izdodas tikt Eirovīzijas augšgalā un pat vienu reizi ir izdevies uzvarēt. Šogad Samra kopē pērnā gada Zelmerlēva uzstāšanos. Zviedru dejotāji ir perfekti, kā parasti. Ja Samra neklakšķinātu pirkstus pa mikrofonu tuvplānos, tad varētu arī skatīties. “Armēņu Bejonce” cenšas, redzēsim vai stress šovakar viņu uz skatves nenogalinās.
Ungārija : Freddie – ”Pioneer”. Fredijs esot ļoli gara auguma: 1,93 cm. Dzied kā šamanis, piesitot ritmu ar kreiso kāju un sinhronizējot takti ar otru bungotāju, kas rībina (kā traks) otrā skatuves stūrī. Trīs kora zēni izskatās kā importēti no Dresmana veikala un svilpo strazdu balsis. Jautri, bet tas arī viss.
Itālija: Francesca Michielin -”No Degree Of Separation”. Svaigs gurķis uz Eirodziesmas saldumu galda. Klasisks skaņdarbs, korekti izpildīts, modernā stilā. Frančeska ir morāla uzvara, taču diezzin vai uzziedēs kā šī festivāla roze, jo lielās valstis, kas piedalās tikai finālā, parasti zaudē tieši tādēļ, ka nav redzētas iepriekš uz skatuves cīnoties. Lai Itālijai veicas!
Izraēla: Hovi Star – ”Made of Stars”. Stilā precīzs, Svarovska kristālu gaismā mirdzoša zilā zvaigzne, zelta lietus un labi niansētas frāzes. Laba balss, taču Hovi mani nokaitināja aizvadītā pusfināla laikā, vicinoties ar karogu raudījuma vadītājiem pa priekšu. Labs kameras darbs, panorāma un grafika korektā statusā. Samēģināts un nevainojami košs.
Bulgārija: Poli Genova – ”If Love Was A Crime”. Atkal nopirkuši dziesmu un dejotājus no zviedriem. Labs refrēns un refleksu ritmika patiešām atmaksājas, kaut arī refrēna teksts tiek dziedāts bulgāru valodā. 🙂 Zili pelēkā grafikā atrstrādāta, dziedātāja labi atsaucas kameru acij un spēj pateikt ko ar dziesmu domājusi darīt. Nezin kāpēc viņa paliek atmiņā. Malacis, Poli! Turies!
Zviedrija: Franss -”If I Were Sorry”. Mazais Franss no Zviedrijas rietumu krasta dzied klusināti un it kā kautrīgi, bet tieši ar šo manieri apbur publiku. Viņa garie mati un romatiskā pieeja mūzikai ir pusaudža trumpja dūzias arī šajās sacensībās. Mamma no Zviedrijas, tētis no Āfrikas, bet viņa dziesma jau tagad ir radio hīts visā pasaulē. Nedomāju, ka Franss uzvarēs, taču viņa nospiedums Eiropas dzirdīgajā ausī paliks.
Vācija: Jamie – Lee – ”Ghost”. Nezinu, kāpēc Vācijai nekad neizdodas parādīt ko labu un sakarīgu. Arī šoreiz atbraukusi meitene, kas ir vai nu Lolita vai Alise Brīnumzemē ar savādu galvas rotu, kas neko neizsaka. Man nav ko teikt, jo Bjorku viņa man nekādi neatgādina. Vienkārši žēl, ka tā. Bēthovena zeme, kas ar Tevi? Saņemies.
Francija: Amir – ”J’ai cherché”. Zobu ārsts no Francijas izskatījās ļoti koši videoierakstā, kurš ”dzīvojās” pa mūsu datoriem pirms festivāla. Vasaras atvaļinājuma balāde jeb dzirdes konfekte. Bauda kā no lēta sarkanā vīna un efekts kā vecam, lādzīgam sunim. Dzīvajā viņš ir mazliet nedrošs. Spraunais dzīvīgums no mēģinājumiem izskatās kaut kur nozudis. Daudzi uzskata, ka Francija šogad uzvarēs. Es gan par to neesmu 100% pārliecināta, jo viss būs atkarīgs no tiešraides efektiem, kas mums tiks parādīti šovar. Var izdoties un var iebraukt grāvī.
Polija: Michał Szpak – ”Color Of Your Life”. Lielisks fons, par to poļi ir parūpējušies. Gaumīgs dzīves krāsu piedāvājums. Pats dziedātājs ir vampīra, sūra roka dziedātāja un admirāļa – mīma krustojums. Sarkanā frencī ar labu balsi. Man patīk. Kā jums?
Austrālija: Dami Im – ”Sound of Silence”. Dienvidkorejieti no Austrālijas uzskata pa šīgada galveno favorīti. Dami izdodas nodziedāt savu dziesmu vokāli labi, sēžot kā lellei uz melna kluča. Balāde un stīvā kleita šķiet gigantiskas (par lielu!) tik mazai, muzikālai meitenei. Taču mūziķe viņa ir un profesionālismu jūt katrā niansē.
Kipra : Minus One – ”Alter Ego”. Zviedru mūzika. Solists ar savām caururbjošajām acīm magnetizē TV kameras un šīs acis mūzikai kalpo kā antenas. Ģitāristam zila bārda un režisoram lieliski kopplāni. Labi samēģināts fināls. Var notikt brīnumi! 🙂
Serbija: Sanja Vučić ZAA – ”Goodbye (Shelter)”. Serbija nepārsteidza ne ar ko. Skarba balāde, kādu šogad ir daudz. Balkānu ciešanas un vīrietis svārkos. Vēl viena ”Molitva”? Runa šeit ir par ”Stambulas konvenciju” un tāpēc uz skatuves pietrūkst mūsu Tieslietu ministrijas džeku ar brillēm uz deguna, kas varētu lieliski simbolizēt lielākā ļaunuma iemiesojumu. Slāvu balsojums laikam izskaidro šīs dziesmas nokļūšanu līdz finālam.
Lietuva: Donny Montell – ”I’ve Been Waiting for This Night”. Labs, vidēji lēns šlāgeris ar puišeļu horeogrāfiju finālā, kas magnetizē ar savu firivolitāti un labo studijas grafiku. Donijs labi skatās kamerā un uzrunā mūs. Ir kontakts ar skatītāju. Malači, lietuvieši – nostrādājuši! Negaidīti laba uzstāšanās. Zviedru dziesma ir izdevusies arī lietuviešu izpildījumā.
Horvātija : Nina Kraljić – ”Lighthouse”. Horvātija žilbina ar kleitu un apņēmību. Dziesma zem ūdens ar kimono kā laivu. Labs studijas apgaismojums un kameras zibina kā lapsenes. 22 vieta?
Krievija: Sergejs Lazarevs -”You Are The Only One”. Par Krievijas dziedātāju zviedri ir pārliecināti kā par uzvarētāju, jo Kremlis šoreiz nopircis no zviedriem pilnu paketi : dziesmu, horeogrāfiju, dejotājus, fona vokālistus un PR pakalpojumus. Numurs pieprasa vertikālu rāpšanos, un vienreiz viņam mēģinājumā izdevās novelties no augstumiem. Cerams, ka šovakar uzrāpsies un viss izdosies, taču ”mafīgā” grafika ar spārniem un zibeņiem mani neuzrunā. Dziedātājs pats izskatās noguris no dzīves un rāpšanās. Kaut kas šeit nefunkcionē. Nedomāju, ka uzvarēs. Taču…viss var gadīties.
Spānija: Berei – ”Say You!”. Spāniete patīk daudziem. Taču viņas numurs ir maz redzēts un kā jau ”lielajai valstij”, kas nepiedalās atlasē, būs grūti vienā rāvienā iekarot Eiropu. Redzēsim.
Latvija : Justs – ”Heartbeat”. Latvijas Justs pusfinālā trakoja pa skauvi un neskatījās uz mums. Aminatas elektroniskā balāde ir stilīga un uzrunājoša. Viss atkarīgs no tā kā Justs izturēsies uz skatuves. Ja turpinās ignorēt mūs skatītājus un raudzīties ar kucena acīm nezināmā virzienā, tad laime var paslīdēt garām. Cerēsim, ka izdosies!:)
Ukraina: Jamala – ”1944”. Ukrainiete vālē smagu balādi par Krimas tatāru deportācijām Staļina laikā uz Sibīriju. Vizuāli viens no skaistākajiem skaņdarbiem šogad finālā. Zelta koks fonā ir simbolisks un magnetizējošs. Laba aura un harizma plūst kā strauts no kalna. Skaisti!
Malta : Ira Losco – ”Walk On Water”. Atkal zviedru gabals ar Moliju Pētersoni kulisēs. Iet pa ūdeni un kājas paliek sausas kopā ar zviedru balstiem. Marayas Kerry stilā ieturēta dziesma ar vīrieti fonā, kas ripinās pa grīdu kā Lorēnas dziesmā. Viss kaut kur redzēts vai dzirdēts. Dziedātāja ir 4. grūniecības mēnesī un bēbis laikam dzied līdzi. Lai izdodas! 🙂
Grūzija: Nika Kocharov & Young Georgian Lolitas – ”Midnight Gold”. Atkal zviedru dziesma, taču gruzīnu izpidījumā. Man tas šķiet ļoti savāds kokteilis – taču noklausāms (kā izrādās). Dziesmas autors ir tas pats, kurš iedeva Lorēnai ”Euphoria”. Tagad Gunarsons startē ar gruzīņiem un Kipru. Lieliska skatuves grafika, īpaši kaleidoskops. Ja nebūtu šī lieliska ekrāna grafika, dziesma neko neizteiktu. Paldies TV!
Austrija : ZOË – ”Loin d’ici”. Cukursaldā lelle no Austrijas Zoja dzied franču valodā un izskatās pēc pasaku princeses, kas prot dziedāt. Balss ir lieliska, taču visu sabojā Princeses imidžs. Pelnrušķīte ballē. Princis tā arī neatnāk. Nē, paldies.
Lielbritānija: Joe and Jake – ”You’re Not Alone”. Lielbritānijas dziesmu daudzi mēģna traktēt ar gaidāmo jūnija referedumu ”jā” vai ”ne” Eiropas Savienībai. Taču runa šajā gadījumā nav tikai par politiku, bet par pretrunu starp pieņēmumu, ka briti ir ”popmūzikas citadele”, bet kopš 60. gadiem nespēj uzvarēt Eirovīzijas mačos. Viens no iemesliem ir kādreizējā BBC komentētāja Terry Wogan sindroms. No 1971. – 2009. gadam viņš uzsvērti ironiski un sarkastiski kometēja šo gadskārtējo pasākumu Lielbritānijas publikai un panāca sabiedrības ironisku un noraidošo attieksmi pret pašu pasākumu ”kā tādu”. Liekas, ka pēc neatkarības atjaunošanas līdzīgu praksi praktizēja arī Latvijas Televīzija savos komentāros apzināti vai neapzināti norokot Eirovīzijas TV maija festivālu kā lielu muļķību un nekam nevajadzīgu pasākumu, kurā ”nevar uzvarēt” un ”viss balsojums ir tikai politisks”. ”Ja 28 gadus TV komentētājs visiem spēkiem cenšas publikai pierādīt, ka Eirovīzija ”nekas nopietns” nav, tad šāda sēkla tiek iesēta sabiedrības apziņā un nav ko cerēt, ka situāciju varētu strauji mainīt”, – komentēja britu neveiksmju iemeslus zviedru Eirovīzijas ģenerālis Kristers Bjorkmans – ”Voganam izdevās iestāstīt veselai britu paaudzei, ka Eirovīzija ir jautrs, muļķīgs pasākums jeb kičs, kuram nav nekādas jēgas un nozīmes”. Tāpēc britu gabalam lielas izredzes nav. Nedz mājās, nedz Eiropā.
Armēnija : Iveta Mukuchyan – ”LoveWave”. Iveta ielīdusi spožā zeķubiksē kā peldkostīmā un ar šo mazliet atgādina puķuvāzi, kurā pērn bija iestūķēta Latvijas Aminata. Bejonces stila dziesma uz spožu hologrammu fona. Labi. Lai paliek.
Bjerna Ulveusa no ABBA joks par Bostonas maratonu BBC TV
Leģendārās grupas Abba zvaigzne Bjerns Ulveuss (Björn Ulvaeus)* šorīt BBC TV raidījumā BBC One Breakfast pajokoja par Bostonas maratonu un tagad tiek zviedru medijos kritizēts par bezgaumīgu un netaktisku jokošanu. Lai gan komentētāju domas dalās, jo Bjerns ar vārdiem “tas ir drausmīgi” nosodījis terora aktu un tāpēc viņš kritiku par sliktu joku neesot pelnījis.
Intervijā Bjerns stāsta par savu līdzdalību Eirovīzijas 2013 himnas sarakstīšanā un par Abba muzeju, ko maijā atklās Stokhomā, taču intervijas sākumā raidījuma vadītāji jautā, kā viņam savos 68 gados izdodas tik labi izskatīties, uz ko viņš atbild: Skriešana ir laba lieta, ja nepiedalies Bostonas maratonā.
Atbilde uz šo jautājumu angļu oriģinālā ir redzama raidījuma videoieraksta 1,30 minūtē.
*Bjerns Ulveuss (zviedru: Björn Kristian Ulvaeus; dzimis 1945. gada 25. aprīlī Gēteborgā) ir zviedru dziedātājs un komponists. Pazīstams kā grupas ABBA dalībnieks. Pēc grupas izjukšanas kopā ar otru dalībnieku Beniju Andersonu (Benny Andersson) radīja mūziklus Šahs / Chess (1986), Kristina från Duvemåla (1995).
Loģiski grūti saprotama ir autoru spītīgā un ietiepīgā vēlēšanās par katru cenu «uztaisīt» vienu mediju esošo divu vietā, lai gan pasaules mediju prakse neliecina, ka mazāks mediju skaits valstī nodrošinātu augstāku to satura kvalitāti un lielāku demokrātiju. Tieši pretēji – samazinoties mediju skaitam, palielinās vadošo doktrīnu ideoloģiskais spiediens, jo koncentrācijas un monopolizācijas procesa rezultātā samazinās tautai pieejamo informācijas avotu skaits. Tagad jau elektroniskie komercmediji Latvijā ir izveidojuši monopolu ar nosaukumu MTG. NEPLP ar to nepietiek, un tagad padome cenšas sakausēt arī divus sabiedriskos medijus vienā juridiskā personā.
Taču apskatīsim šo dokumentu un aplūkosim «ieplānoto mediju» un tā izredzes.
ASV un Krievijas masu kultūru spiediens
Līdzšinējā valsts, politiķu un NEPLP rīcība ir panākusi to, ka sabiedriskie elektroniskie mediji dramatiski zaudē auditoriju, atdodot to komercmedijiem, un tā rezultātā sabiedriskā TV un radio zaudē savu ietekmi un tradicionālo lomu, kāda šiem medijiem ir raksturīga Eiropā. Paralēli auditorijas skepsei novērojama arī pazīstamu LTV darbinieku neticība jaunajam medijam un tā iniciētājiem, tāpēc viņi pamet Zaķusalu, aizejot uz privātajām stacijām.
Komercmediju uzdevums ir izklaidēt auditoriju. Izklaidēt līdz nāvei, kā sacījis pazīstams ASV mediju pētnieks Neils Postmans. Šo formulējumu viņš savulaik attiecināja uz ASV televīzijām, tātad – valsti, kurā tradicionāli dominē komerciāli kanāli. Taču tagad pie šīs robežsituācijas esam nonākuši arī mēs Latvijā. Valstī, kurā vēsturiski sabiedriskie mediji vienmēr ir bijuši spēcīgi.
Stāvoklis ir kritisks, par to nav šaubu.
Tāpēc NEPLP vēlme atgriezt Latvijai sabiedriskos medijus atbilstošā kvalitātes standartā ir jāvērtē pozitīvi, jo ir pēdējais brīdis, kad jāsāk glābt, kas vēl glābjams. Mums «izklaidi līdz nāvei» nodrošina MTG, taču nav audiovizuālo mediju, kas jūt atbildību nākotnes priekšā, stiprina un respektē valstiskumu, latviešu valodu un kultūru, integrē cittautiešus, ir ietekmīgi, izglītojoši, jauniešiem vajadzīgi un arī izklaidējoši. Tieši tādi tie ir vajadzīgi mūsu sabiedrībai, un tādus mēs varam novērot arī citur Eiropā, kur tie sabiedrībai sniedz unikālu informāciju, dziļas diskusijas, kvalitatīvu izklaidi, progresīvas zināšanas. Tātad informāciju, kuru nevar un nevēlas sniegt komerciālie kanāli.
Latvija ir unikālā elektronisko mediju situācijā Eiropā. Mēs atrodamies ASV un Krievijas masu kultūru imperiālisma krustpunktu ietekmē. Taču lielās kaimiņvalsts kultūras spiedienu mediju vidē pavada arī tās ideoloģiskais un politiskais spiediens, kas nereti robežojas ar iejaukšanos valsts iekšējās lietās, izmantojot krieviski runājošo minoritāti. Tāpēc visu Latvijas iedzīvotāju un nākotnes interesēs ir svarīgi, ka mediju korpusa priekšgalā ir autoritatīvi, radoši un tehnoloģiski moderni sabiedriskie mediji vai vienots medijs, kas kalpo visas sabiedrības vajadzībām un kuram mums nav žēl maksāt savu nodokļu naudu.
Šādam medijam vai medijiem ir jākļūst par vēl nozīmīgākiem un prestižākiem kultūras objektiem nekā Nacionālā opera vai Gaismas pils. NEPLP koncepcija sola, ka tas tā varētu notikt pavisam drīz. Taču – kā?
Būt par vadošo mediju Latvijā
Neskatoties uz to, ka 68,2% no Latvijas Radio un 16,2% no LTV darbiniekiem neatbalsta jaunā vienota medija izveidošanu (251. lpp.), izskatot vairākus koncepcijā minētus jaunā elektroniskā medija transformācijas modeļus, NEPLP tomēr iesaka tikai vienota sabiedriskā medija izveidi. Tā vīzija ir Latvijas demokrātija un nacionālās identitātes nostiprināšana.
Ambicioza ir arī misija – informēt, izglītot un iedvesmot katru Latvijas iedzīvotāju. Nodrošināt platformu sabiedrības diskusijām. Būt par vadošo mediju Latvijā.
Jaunā medija mērķis būšot nacionālās identitātes, valodas, kultūras un sociālās atmiņas stiprināšana; demokrātiskas un saliedētas sabiedrības veidošana; piederība pie Eiropas un starptautiskās kopienas; izglītības un zināšanu izplatīšana; radošuma un uzņēmības veicināšana. Svarīgi atzīmēt, ka mērķu, vīzijas un misijas izstrādē ir piedalījušies esošo mediju darbinieki. Satura prioritātes jaunā medijā būšot ziņas, informatīvi analītiskie raidījumi, izglītojošie, kultūras, bērnu, jauniešu raidījumi.
Diezgan lielais esošo LR darbinieku skaits, kas neatbalsta vienotā medija izveidošanu, liecina, ka NEPLP līderiem acīmredzot nav izdevies pārliecināt darbiniekus, kuru vidējais vecums ir 47 gadi, ka viņi spēs atrast savu vietu jaunajā medijā un spēs strādāt multimediju vidē, kas prasa augstāku un arī citādu kvalifikāciju, kuru darba devējam nākotnē nāksies šiem cilvēkiem palīdzēt apgūt. Demokrātiska saruna ar visiem no NEPLP puses tātad nav notikusi.
Jaunā medija padomi iecels kā tiesnešus. Vai tas nodrošinās politisku neatkarību?
Priekšroka tiek dota tādai LTV un Latvijas Radio apvienošanai, kas paredz jaunas juridiskas personas «Sabiedrisko mediju padomes» (SMP) izveidošanu. Tiek izveidota jauna kapitālsabiedrība, kuras daļas tiek nodotas SMP turējumā. SMP atradīsies Saeimas pakļautībā. Padomes locekļus – dažādu profesiju pārstāvjus (ieskaitot mediju speciālistus) ievēlēs Saeima ar kvalificētu vairākumu. Izvirzīšanu veikšot Saeimas Cilvēktiesību komisija ar sabiedrības piesaisti. SMP uzraudzīšot apvienotā elektroniskā medija saturu un jaunā medija organizatorisko darbību. Ņemot par pamatu citu valstu analoģisku organizāciju veidošanas pieredzi, ir paredzēta šo piecu locekļu izvēle konkursa kārtībā (pretendentus izvirzītu sabiedriskās organizācijas, un tas varēšot notikt arī individuāli) ar sabiedrības iesaisti, dodot iespēju tai ar interneta banku autorizāciju balsot par kandidātiem. Tik pamatīga mediju padomes izveide Latvijas vēsturē ir paredzēta pirmo reizi un atgādina tiesnešu ievēlēšanas kārtību (204. lpp.).
Pieņemu, ka ne visiem ir pārliecība, ka uz šādu konkursu un publisku sijāšanu būs gatavi vispiemērotākie cilvēki. Tāpēc nav izslēgts, ka ar lielu troksni tiks atrasti un ievēlēti «vajadzīgie» un nevis piemērotākie ļaudis.
Laba doma ir no BBC pārņemtā Auditorijas padomes ideja, kas dos iespēju plašai Latvijas sabiedrībai konsultēt SMP. Paredzēta sabiedriskā medija ombuda amata iedibināšana, ko veiktu viens no SMP locekļiem. Mediju ombuds ir institūcija, kādas Latvijā jau sen trūkst, un šai institūcijai būtu jāaptver visi mediji, taču labi, ka vismaz sabiedriskie mediji nāk klajā ar sava ombuda ideju (207. lpp.), kuru var attīstīt tālāk.
Jaunā medija darbību, kuru vadītu valde, noteiktu Valsts kapitālsabiedrības likuma noteikumi un ierobežojumi vai Publisko personu kapitālsabiedrību un kapitāla pārvaldības likuma noteikumi. Pašlaik esošā NEPLP jaunajā situācijā pildīšot tikai nozares regulatora funkciju un vairs nenodarbošoties ar jaunā medija sabiedriskā pasūtījuma formulēšanu un izpildes kontroli. Tiek paredzēts, ka NEPLP paliek tikai nozares regulatora funkcijas un acīmredzot vairs nav nepieciešama tik politiska tās locekļu izvirzīšana un apstiprināšana Saeimā kā līdz šim, un regulators varētu atrasties arī, piemēram, Kultūras vai citas ministrijas paspārnē.
Koncepcijas autori apgalvo, ka piedāvātā struktūra nodrošināšot politiski neatkarīgu stratēģisku pārvaldību (190. lpp.). Koncepcijā vairākās vietās ir uzsvērts redakcionālās neatkarības princips, kas tikšot nodrošināts ar jauno pārvaldības un kontroles sistēmu. Svarīgi, ka tiek paredzēts mērīt sabiedriskā pasūtījuma izpildes kvalitāti pēc sasniegtās auditorijas, raidījumu kvalitātes, mediju uzticamības, neatkarības, finanšu efektivitātes, un pēc šiem kritērijiem arī tikšot vērtēts jaunā medija vadītāju darbs.
Back to USSR
Vairākas izmaiņas jaunā medija struktūrā liecina, ka notiek atgriešanās pie padomju laika pieredzes, kad Latvijas TV un Latvijas radio jau reiz bija vienots medijs Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas sastāvā. Toreiz vēl nebija interneta, taču trešā struktūrvienība šajā valsts kontrolētajā medijā bija Telefilma Rīga, kas ražoja filmas PSRS Centrālās televīzijas vajadzībām un arī vietējam ekrānam.
Atsakoties no pašreizējās projektu vadības sistēmas, jaunais medijs atgriezīsies pie padomju laika Latvijas TV un Latvijas Radio aprobētā tematisko redakciju principa, kad TV un radio bija atsevišķas ziņu, sabiedrisko, kultūras, mūzikas, jauniešu un bērnu, dramatisko un citu raidījumu redakcijas. Jaunajā medijā tādas būs (kopīgas abiem medijiem) ziņu, informatīvi analītisko, kā arī kultūras, izglītojošo un bērnu, jauniešu redakcijas ar redaktoru un galveno redaktoru, redkolēģijas klātbūtni.
PSRS laika vienotā medija struktūra deva iespēju vieglāk un efektīvāk ideoloģiski vadīt un kontrolēt šo vienoto mediju. Latvijas sabiedriskais TV un radio deviņdesmito gadu sākumā tik ļoti vēlējās atbrīvoties no visa padomiskā, ka, lejot no vanniņas laukā ūdeni, izlēja arī pašu bērnu un nekritiski pārgāja uz komerciālo raidorganizāciju uzbūves principiem. Formāli tie apguva jaunus principus, taču saglabāja padomju laika TV un radio vadības tikumus.
Laika gaitā (kopš deviņdesmito gadu sākuma) brīvajā Latvijā bieži mainījās LR un LTV politiski ieceltie un partiju motivētie vadītāji, kas ne tikai stāvēja ziņu žurnālistiem aiz muguras, nosakot, ko un kā montēt un raidīt, bet izdarīja daudz citu tagad grūti labojamu muļķību. Spilgtākais piemērs ir bijušā radiostacijas Brīvā Eiropa darbinieka Ulda Gravas (partija Jaunais laiks/Vienotība) gājiens ar vērtīgā otrā kanāla nosaukuma LTV2 nomaiņu uz LTV7. Vēsturiski Eiropā visi sabiedriskie TV ir izveidojuši divus kanālus ar attiecīgu numerāciju kanāla nosaukumos. Parasti TV1 un TV2 ir uzstādīti kā pirmie divi kanāli ne tikai mājsaimniecību televizoros, bet pirmajās vietās arī programmu žurnālos utt. Kad Eiropā radās komerciālie kanāli, tad tie varēja iegūt tikai «tālākus ciparus» kā abreviatūras savos nosaukumos (TV3, TV4, TV5 utt.). Uldis Grava ar vieglu roku šo vērtīgo nosaukumu LTV2 iznīcināja, un tagad, kad nesen kādā Liepājas viesnīcā ieslēdzu televizoru, LTV otrā kanāla vietā ieraudzīju MTG piederošo Kanālu 2 (MTG izmantoja U. Gravas muļķību), bet Latvijas TV kanāls LTV7 bija pārcelts tur, kur tam jābūt, uz septīto ciparu televizora pultī. Tauta pazīst ciparus 1 un 2 un zina, ka tie ir svarīgākie kanāli, neskatoties uz to, ko domā kāds TV direktors – mārketingists «ar simpātijām uz svētdienu».
Krievi nav neaptēsti
Koncepcijas 333. lappusē tiek apgalvots, ka nepārdomātas stratēģijas dēļ Latvijas sabiedriskie mediji nepiedāvā saistošu saturu krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri iegūst informāciju un veido attieksmi, balstoties uz Krievijas mediju kanāliem. Taču citā vietā koncepcijā ir pierādīts, ka šādi raidījumi nemaz nebūtu lietderīgi, jo koncepcijā minētās aptaujas liecina, ka tikai 10-15% Latvijas iedzīvotāju neizmanto medijus latviešu valodā, no kuriem apmēram tikai 3% ir tādi, kas neprot latviešu valodu tā, lai saprastu latviešu mediju saturu (74. lpp.). Vai trīs procentu dēļ (kas ar katru gadu samazinās, jo strauji pieaug latviešu valodas pratēju skaits krievu un citu tautību vidū) ir lietderīgi tērēt resursus un veidot īpašu saturu krievu valodā? Vēl jo vairāk tāpēc, ka integrācija nacionālas valsts sabiedrībā visefektīvāk var notikt uz valsts, t.i., latviešu, nevis krievu valodas bāzes.
Paši krievvalodīgie, kas vēlas integrēties mūsu valstī un Eiropas Savienībā, to novērtēs. Latviešu valoda ir oficiāla ES valoda, un ar to ES var tikt tālāk nekā ar krievu. Esmu ievērojusi ikdienas komunikācijā, ka tie krievi, kas nav šovinistiski noskaņoti, vēlas, lai mēs sadzīvē runājam ar viņiem latviski un nepārejam uzreiz uz krievu valodu, ja jūtam, ka komunicējam ar nelatvieti. Kāpēc to nedarīt arī TV un radio, uzrunājot šo mūsu valsts iedzīvotāju daļu tā saucamajā vienkāršākā latviešu valodā? Krieviski runājošie nav tik neaptēsti, kādus mēs viņus ar savu ar mediju politiku «pataisām». Turklāt šī minoritāte Latvijā jau tagad ir daudz privileģētākā stāvoklī nekā latvieši, jo krievu valodā tiek rādīts liela apjoma saturs visos Latvijas komerckanālos (Krievijas seriāli un citi raidījumi) un visos kabeļtīklos. MTG un Lattelecom piedāvājumā krieviski ir pieejami vairāki desmiti Krievijas un Rietumu TV kanālu. Tas pats attiecas uz radio piedāvājumu krievu valodā. Krieviski runājošajiem viņu dzimtā valoda Latvijas medijos skan vairāk nekā latviešiem viņu dzimtā valoda. Latvieši, kas nepārvalda krievu valodu (un to skaits aug ar katru gadu, jo jaunatne dabiski vēlas integrēties Eiropas, Rietumu nevis Krievijas kultūrvidē), jūtas kā nacionāla minoritāte lielajā krievu valodā skanošajā audiovizuālo mediju gūzmā, kas Latvijā vairākkārt prevalē par mediju pieejamību latviešu valodā.
Lai nostiprinātu latviešu valodas lomu medijos, daudz efektīvāk būtu veidot tādu saturu, kas latviešu valodā uzrunātu visus Latvijas iedzīvotājus, bet pagaidām piedāvājot latviski neprotošajiem trīs procentiem subtitru vai audio tulkojuma izvēles iespēju krievu valodā (satelītu, interaktīvā un virszemes TV tehnoloģiski jau tagad to atļauj un tā latviešu valodā tiek dublēts Pirmais Baltijas kanāls). Tā būtu laba iespēja krieviem iemācīties latviešu valodu un integrēties latviešu sabiedrībā, piedaloties arī publiskajā diskusijā un kļūstot par latviešu kultūras sastāvdaļu. Manuprāt, šāda prakse ir labāka nekā atsevišķu raidījumu producēšana krievu valodā.
Taču, saglabājot, piemēram, ziņas un citus raidījumus krievu, latgaliešu vai kādā citā minoritāšu valodā, tie obligāti būtu jāsubtitrē latviski, lai šiem raidījumiem būtu plašāka auditorija. Arī es ar lielu interesi Stokholmā skatos Zviedrijas TV ziņas somu vai sāmu valodā, jo tās (tāpat kā citi minoritāšu raidījumi) tiek raidītas ar subtitriem zviedru valodā.
No Krievijas mediju un to produktu klātbūtnes nekur neizbēgsim, ja dzīvojam brīva tirgus un necenzētas informācijas valstī. Tāpēc ir jāatrod citi ceļi, kas ierobežo un neitralizē šādu kanālu efektivitāti brīdī, kad tie iejaucas kaimiņvalstu iekšējās lietās, destabilizējot citu valstu sabiedrības. Jaunais elektroniskais medijs var daudz darīt šajā jomā, veidojot regulāras analītiskas programmas par šo kanālu raidījumiem, kad tie izplata tendenciozus raidījumus par kaimiņvalstīm, mērķējot uz to auditoriju.
Starp citu, sabiedrības izglītošana mediju jautājumos ir kļuvusi par ļoti aktuālu tēmu arī Latvijā, jo pie mums ir izaugusi paaudze, kas samērā bērnišķīgi un nekritiski uztver mediju, reklāmas vēstījumu un tāpēc ir viegli manipulējama. Šajā virzienā saskatu plašu lauku jaunā medija/-u izglītojošo raidījumu redakcijām.
Mazāk politiķu, vairāk publicistikas?
Koncepcijā ierosināts (pēc zviedru parauga) ziņās ierobežot politiķu klātbūtni. Maksimāli līdz vienai trešdaļai no ekrānos redzamajām vai radio skanošajām galvām, un nodrošināt vismaz tādu pašu proporcionālu pārstāvniecību cilvēkiem no Latvijas novadiem un citām tautībām. Tā ir laba ideja, ko vajadzētu censties īstenot jau tagad. Nekavējoties.
Jaunajā koncepcijā trūkst nepieciešamības pēc labas publicistikas (opinion journalism), kurai ir vēsturiskas tradīcijas Eiropas vācu, franču, poļu, itāļu, spāņu, krievu un citu tautu žurnālistikā. Jo žurnālistika nav tikai faktu virknējumi vai tiesu procesiem līdzīgas atskaites, kāda pamatā ir mūsu analītiskā žurnālistika pašlaik. Mūsu sabiedrība vēlas šādu publicistiku ar viedokļu raidījumu klātbūtni. Par to liecina fakts, ka sociālajos tīklos daudz vairāk sekotāju ir žurnālistiem personībām ar savu viedokli nekā remdeniem raidījumiem, kurus viņi vada ēterā. Medijos šodien ir daudz pārblīvētu, nekomentētu faktu, infoizklaides, taču ļoti maz žurnālistu – personību, kas šos faktus un notikumus spētu komentēt, pasniegt tos publicistikā rakstītā, audio vai audiovizuālajā formā. Šādi cilvēki nerodas vienā rāvienā no nekurienes. Mums tādi ir. Audiovizuālajā žurnālistikā laba publicistika ir ne tikai cilvēks kadrā vai aiz kadra, bet arī ekrāna māksliniecisko līdzekļu izmantošanas prasmes un vadītāja harisma. Šo faktoru šodien trūkst mūsu ētera un ekrāna publicistikai.
Vēlētos pārliecināties, ka jaunais medijs dos ieguldījumu savu ziņu producēšanā, sabiedrības dienas kārtības noteikšanā,
nevis turpinās uzknābāt ziņu un PR aģentūru nobērtos graudus. Radīt/ražot ziņas un pētījumus, uz kuriem atsaucas citi mediji, un tēmas, kas kļūst par sabiedrības dienas kārtību, ir galvenais kritērijs, pēc kura būtu jāvērtē ziņu un informatīvo, analītisko/publicistisko raidījumu efektivitāte. Tas koncepcijā nav uzsvērts.
Koncepcijā nepilnīgs ir to sociālo grupu un minoritāšu uzskaitījums, uz kuru problēmām medijam vajadzētu fokusēties. Nedomāju, ka vienīgi jaunajām ģimenēm, senioriem un invalīdiem ir jābūt atsevišķiem raidījumiem LR un LTV ēterā. Iespējams, ka koncepcijas veidotājiem šķiet, ka, piemēram, seksuālo minoritāšu tēmai un sabiedrības neiecietības izpausmju mazināšanai «pret citādiem cilvēkiem» pilnīgi pietiek ar Eirovīzijas dziesmu konkursu vienu reizi gadā?
Pretrunas par interneta portālu
Tehnoloģiskā platforma sola TV pāreju uz augstas izšķirtspējas TV standartu, uz bezlenšu ierakstiem, uz attiecīgi aprīkotām studijām, kamerām, PTS utt. Taču tehnoloģiju apraksta daļa ir terminoloģiski neveikla un pretrunīga. Jaunā medija koncepcijas sākuma daļā tiek apgalvots, ka interneta portāls būšot galvenā jaunā vadošā Latvijas medija platforma, kurā atradīšoties viss TV un radio producētais saturs (acīmredzot izņemot iepirktās filmas un citus autortiesību aizsargātus darbus, kuru rādīšanai ir ģeogrāfiski vai citi ierobežojumi) un vēl tikpat liels paša interneta portāla sagatavotais saturs. Taču tehnoloģijas sadaļas rakstītāji uzlej ambiciozajiem NEPLP plāniem spaini auksta ūdens, apgalvojot (288. lpp.), ka jaunais portāls nezin vai būšot Latvijas piecu skatītāko portālu skaitā, jo tajā nebūšot «dzeltena satura». Vai tad arī NEPLP domā, ka tikai dzeltens saturs ir tas, kas veidos viena vai otra portāla popularitāti?
Turklāt dīvaina šķiet atsaukšanās uz ASV tradīcijām TV raidījumu skatīšanās jomā (tiešraides, videoieraksti, videospēles un tā saucamā signāla straumēšana), jo ASV ir cita elektronisko mediju lietošanas kultūra un dažas interneta izplatīšanas tehnoloģijas tur ir mazāk attīstītas kā Eiropā. Turklāt ASV nav sabiedrisko mediju tādā līmenī, kā tie novērojami Eiropā. ASV pieredze nav īsti vietā Eiropas elektronisko mediju tradīciju analīzē. Skandināvijas valstu pieredze liecina, ka šobrīd dramatiski attīstās audiovizuālo produktu patēriņš tieši datoros un mobilajos telefonos, kur zviedru jaunākā paaudze skatās arī savu sabiedrisko TV (nevis televizoros). Dodot iespēju skatīties jebkurā laikā, ignorējot programmas sieta diktātu. Nav pamata uzskatīt, ka Latvijā būs citādāk.
Terminoloģijas juceklis
Dīvaini, ka koncepcijas tekstā (neskatoties uz to, ka tā izveidē piedalījušies mediju akadēmiskie spēki) vietām ir nekonsekventa vai galīgi aplama mediju terminoloģijas lietošana.
Jēdziens «ekranizējumi» sabiedriskajā pasūtījumā, izrādās (!), ietver visu veidu filmas. Lai gan rodas priekšstats, ka ar to domātas pašu producētas drāmas pārraides (videofilmas, teātra uzvedumi, videoseriāli). Tiešraides reportāžas tiek dēvētas par «dzīvām reportāžām», materiālu (rakstu) ievadu veidošanas prasme tiek dēvēta par «rakstīšanas vadību», TV un radio žurnālistikas termini «materiāls», «sižets» tiek saukti par «stāstu», video un skaņu failu montāža tiek dēvēta par «stāstu rediģēšanu» (269., 270. lpp.). Lielbritānijas korporatīvās pārvaldības kodekss tiek saukts par šīs organizācijas kodu (209. lpp.) utt. Acīm redzami ir veikta burtiska tulkošana no angļu avotiem, neizprotot angļu terminoloģiju un nezinot analoģiskus terminus latviešu valodā. SMP locekļu ievēlēšanas/atbrīvošanas kārtība (200. lpp.) arī formulēta neveikli, un tāpēc noprotams, ka pret kandidātiem ir prasības izglītībā, profesionālajā pieredzē, politiskajā neatkarībā un tiem ir jābūt saistītiem ar komerciālajiem medijiem, un viņiem jābūt arī sodāmībai (!?). Nerunājot nemaz par kaudzi pareizrakstības kļūdu. Piemēram, vārdu medijs rakstot ar garo ē. Ja šo darbu būtu sacerējuši studenti, tad varētu uz to pievērt acis un piedot, bet,ja par to mēs esam samaksājuši 80 000 latu nodokļu naudas, tad mums ir tiesības uz augstāku kvalitāti. Daži desmiti vai simts latu terminoloģijas redaktoram un korektoram neradītu lielu iztrūkumu NEPLP budžetā, taču demonstrētu cieņu un pietāti pret dokumenta lasītājiem un latviešu valodu, kuras nostiprināšana ir arī NEPLP un jaunā elektroniskā medija uzdevums.
Jaunais medijs, kurš fiziski atradīšoties Zaķusalas izremontētajās telpās ar TV un radio studijām Doma laukumā, mums maksāšot no 14 miljoniem latu 2014. gadā līdz 23 miljoniem* 2018. gadā, un šo naudu paredzēts iegūt no iezīmētas iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļas, kā tas tiek praktizēts dažās citās valstīs.
Ja izdosies praksē izpildīt visas koncepcijā paredzētās idejas, tad pastāv liela varbūtība, ka mums varētu izveidoties labs radio, TV un internets, kuru saturu noteiks nevis veļas pulveru, ziepju un autiņbiksīšu ražotāji, lielveikali vai pašmāju politiķi, bet gan mēs paši – skatītāji.
Pagaidām mani uzrunā vairākas koncepcijas radošas idejas, bet nepārliecina Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanas motīvi. Kamēr mūsu valstī nav garantēta mediju redakcionālā neatkarība no īpašniekiem un akcionāriem mediju likumos, tikmēr politiķu roka stiepsies arī jaunā (jauno) medija virzienā un turpinās pļaut, nevis sēt. Tikmēr LR un LTV apvienošana ir politisks projekts.
* bez investīcijām ēku rekonstrukcijā, tehnoloģijās u.c.
Leģendārais popmūzikas klasiķis bītls Pols Makartnijs šodien svin savu 70. dzimšanas dienu. Mums ir palaimējies dzīvot vienā laikā ar šo mūsdienu popkultūras klasiķi, kas joprojām turas stingri un pārliecinoši uz popmūzikas skatuves.
Ne visi no mums atceras, ka no visiem Beatles viņš ir bijis politiski visaktīvais dalībnieks.
1972. gadā viņš sarakstīja dziesmu, kuru aizliedza britu radio un TV stacijas. Give Ireland back to the Irish – Atdodiet Īriju īriem. Dziesma radās uzreiz pēc tā saucamās asiņainās svētdienas, kad britu armija nogalināja 13 īru demonstrācijas dalībniekus 1972. gada 30. janvārī, kas protestēja pret britu okupāciju Īrijā.
Neskatoties uz britu cenzūru, dziesma kļuva ļoti populāra Eiropā un to zinājām labi arī mēs, kas dzīvojām aiz dzelzs priekškara Latvijā. To skandēja gan Radio Luxemburg, gan citas popmūzikas stacijas, arī Radio Sweden (Radio Švecija), kuras labi dzirdēja Latvijas teritorijā, jo tās mazāk, nekā Brīvo Eiropu, Brīvību, Amerikas Balsi traucēja ar radiosignālu slāpētājiem. Give Ireland back to the Irish iekaroja pirmo vietu arī hitparādēs Īrijā un Spānijā un augstu vietu ASV Billboard Hot sarakstā.
Džons Lenons un Joko Ono pret britu karaspēku Īrijā
Toreiz gan mums labāk patiktu, ja kāda popmūzikas zvaigzne būtu uzrakstījusi Give Baltics Back to the Baltic People. Bet tas bija 1972. gads, kad pirms četriem gadiem PSRS un Varšavas pakta karaspēks bija iznīcinājis Prāgas pavasari un Austrumeiropas okupācija bija liels tabu rietumu demokrātiju salonos. Lasot ziņu, ka Makartnijs šodien svin savu jubileju, es atceros tiešo šo Give Ireland back to the Irish. Vēl jo vairāk, ka šodien Īrija ir kļuvusi par tādu kā latviešu un citu austrumeiropiešu otro dzimteni.
Teksts:
Give Ireland Back To The Irish
Don’t Make Them Have To Take It Away
Give Ireland Back To The Irish
Make Ireland Irish Today
Great Britain You Are Tremendous
And Nobody Knows Like Me
But Really What Are You Doin’
In The Land Across The Sea
Tell Me How Would You Like It
If On Your Way To Work
You Were Stopped By Irish Soldiers
Would You Lie Down Do Nothing
Would You Give In, or Go Berserk
Give Ireland Back To The Irish
Don’t Make Them Have To Take It Away
Give Ireland Back To The Irish
Make Ireland Irish Today
Great Britain And All The People
Say That All People Must Be Free
Meanwhile Back In Ireland
There’s A Man Who Looks Like Me
And He Dreams Of God And Country
And He’s Feeling Really Bad
And He’s Sitting In A Prison
Should He Lie Down Do Nothing
Should Give In Or Go Mad
Give Ireland Back To The Irish
Don’t Make Them Have To Take It Away
Give Ireland Back To The Irish
Make Ireland Irish Today
BBC cenšas izvairīties no publiskiem komentāriem šajā jautājumā, taču fakts par kiberuzbrukumu BBC kanālam, kas raida persiešu valodā (BBC Persian), netiek noliegts. BBC ir nācies piedzīvot triecienu.
Ģenerāldirektors Mark Thompson daļēji atzīst, ka interneta uzbrukums sakrīt ar forsētiem centieniem traucēt BBC darbu Irānā.
BBC jau iepriekš apsūdzēja irāņu institūcijas par regulāru BBC persiešu valodas pārraižu bloķēšanu valstī.
BBC Persian ir Irānā aizliegts televīzijas kanāls, taču to var redzēt ar satelīta antenu palīdzību. Irāņu ”zāģi” to cenšas traucēt, bet bez redzamiem panākumiem.
Bezrobežu reportieri pagājušajā nedēļā publicēja ziņojumu ”Enemies of the Internet” , kur aprakstīts, ka Irāna (tāpat kā dažas citas valstis) – ”veic interneta izmantojuma cenzūru, ļoti efektīvi virzot interneta lietotājus savu kontrolēto iekštīklu virzienā, kas vairs nav world wide web”.
Tagad izrādās, ka līdzīgs process notiek arī mediju cenzūras jomā.
Starp citu, Irānas ”Revolucionārās gvardes” ietvaros 2010. gadā tika izveidots kiberarmijas grupējums, kas ir jau sagūstījis un izrēķinājies ar tūkstošiem interneta ”nepareizajiem lietotājiem” valstī.
Daļa no viņiem ir notiesāta ar nāves sodu.
Laikā no 2009.- 2011. gadam BBC Persian TV audimats ir dubultojies.
Audimats attiecas tieši uz TV pārraidēm (nevis skatīšanos internetā).
Šie rādītāji ir lielisks kompliments mūsu TV žurnālistiem un viņu profesionalitātei. Neraugoties uz to, ka irāņu iestādes mēģina iebaidīt viņu tuviniekus, kas joprojām atrodas dzimtenē un dzīvo Irānā, mūsu kolēģi turpina strādāt enerģiski un atbildīgi! – konstatē BBC Global News šefs Peter Horrocks.
BBC konflikts ar Irānas prezidentu sākās 2009. gadā līdz ar ” zaļās revolūcijas” laiku, kad BBC publicēja videosižetus un intervijas saistībā ar protesta demonstrācijām Teherānā.
Tagad saspīlējums pieaudzis.
Pagājušajā nedēļa ”seši BBC līdzstrādnieki Irānā esot arestēti” – ziņo The Guardian.
Būtībā visi seši apcietinātie ir neatkarīgi kinodarbinieki, kas gatavo dokumentālas filmas un pārdod tās raidorganizācijām.
BBC persiešu kanāla vadītājs Sadegs Saab noliedz, ka apcietinātie būtu strādājuši BBC.
Jā, kanāls esot pircis gatavas filmas no šiem producentiem, taču nekas viņiem nekad neesot bijis pasūtīts BBC vārdā.
Irāna. BBC.
Tāpēc organizācijas Young Journalists Club apgalvojums, ka aizturētie pēc ”BBC pasūtījuma apzināti nopulgojuši Irānu” neatbilst patiesībai.
Sešu kinodarbinieku apcietināšana sakrīt ar skandalozas dokumentālās filmas demonstrēšanu BBC persiešu kanālā, kas kritiski analizē pašreizējā Irānas prezidenta nākšanu pie varas.
Tātad – kārtējais ”vertikālais taimkods”.
Interesanti vai Latvijas Ārlietu ministrs paudīs kādu nostāju pret Irānu šī notikuma sakarībā.
Zviedri pašlaik gaida Karla Bildta reakciju, sakarā ar šo kinodarbinieku apcietināšanu Irānā.
Vai Latvijas ārpolitika vispār reaģē uz šādām norisēm, jeb 100% viss Latvijas ārpolitiskais viedoklis jau sen deleģēts ASV un Briselei?
Nākamā Krievijas Prezidenta Putina priekšvēlēšanu kampaņa iegājusi savā finiša taisnē.
Varas demonstrācijai noder ne tikai ”krievu valodas referendums” Latvijā, bet arī Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova vakardienas ”triumfa gājiens” cauri Krievijas karogiem rotātajai Damaskai.
PR paņēmienu šādā – politiski varmācīgā spēlē, ir daudz.
Vladimirs Putins liek lietā visu, kas vien iespējams.
Krievijas un ”tuvo ārzemju” mediji uzknābā Krievijas varas aparāta (propagandas mašīnas) medijiem nobērtās/producētās vizuālās druskas.
Daži ņem pretī un baro tālāk publiku.
Citi mediji PR ražojumus ignorē.
100% šī ofensīva tomēr neizdodas.
Zviedrijas televīzijas speciālkorespondents no Damaskas ziņo, ka vietējā vara žurnālistus pamatīgi ierobežo darbā un ”liek filmēt” Asada režīmam vajadzīgās epizodes. Vakar, piemēram, esot ”bijis jāfilmē” Krievijas Ārlietu ministra sagaidīšanas triumfs.
Asada režīma piekritēji pulcināti Damaskas ielās un sparīgi vicinājuši tur Krievijas karogus. Pateicībā par ANO rezolūcijas bloķēšanu.
Vienlaikus vairākas valstis (Lielbritānija, Francija, Itālija, Beļģija, Nīderlande, Spānija) atsauc savus vēstniekus no Sīrijas un slēdz vēstniecības Damaskā.
Šo norisi vietējā vara ārzemju korespondentiem nav atļāvusi filmēt.
Šonakt atkal nogalināti vairāki desmiti Homsā. Reģionā, kur pirms 30 gadiem pašreizējā Sīrijas prezidenta tēvs un viņa brālis Rifats sagrāva sunnītu sacelšanos, nogalinot ap 3000 – 5000 mierīgo iedzīvotāju.
Tur vakar un šodien dedzina Krievijas karogus.
Nofilmēt šo procesu arī nav iespējams.
Iztiekam ar pagrabos noslēptiem reportieriem un mobilo telefonu kamerām.
Sīrija, BBC
Krievijas radio turpina apgalvot, ka Sīrijā esot sacēlušies ”teroristi”, kas ”tēlojot revolūciju”.
Atbrauc, Lavrov, arī uz šejieni! Tad Tu pārliecināsies, ka nekas nav izdomāts un cik pretīgā propagandas spēlē tu piedalies! – vara aicināja kāda sieviete no Bab-Amro priekšpilsētas Libānas radio korespondentam.
Kamēr šis konflikts nav atrisināts, netīrā spēlē turpinās visās frontēs.
Lavrovam un Putinam ir izdevies eskalēt spriedzi tālāk.
Jusufs Kvardavi ir pasludinājis ”fatvu”, aicinot boikotēt Krievijas un Ķīnas preces.
Sīrijas armija ir spēcīga un labi bruņota ar Krievijas ieročiem.
Krievijas un Ķīnas spiediens panāks teroristu piesaistīšanos vietējiem partizāniem.
