Vai Eiropa var atļauties ekonomistus pie varas?

2014. gada 5. februārī speciāli TVNet

2014. gada 24.maijā Latvijā notiks kārtējās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās Latvijas pārstāvībai Eiropas Parlamentā jāievēl astoņi deputāti, – tā mūs informē Centrālā vēlēšanu komisija. Tas nozīmē, ka 24. maijā mēs vēlēsim savus astoņus Latvijas pārstāvjus «braukāšanai no Beļģijas uz Franciju un atpakaļ» laika periodam no 2014. līdz 2019. gadam. Viņi, lemjot un staigājot, Briselē un Strasbūrā pārstāvēs mūsu intereses. Pie vēlēšanu urnām pirmie jau ceturtdien, 22. maijā, šogad dosies holandieši un Lielbritānijas iedzīvotāji. Nākamajā dienā viņiem sekos īri un čehi un pēc tam sestdien, 24. maijā, Itālija, Latvija, Malta, Slovākija. Atlikušo dalībvalstu iedzīvotāji balsos svētdien, 25. maijā.

Skandināvi par Valdi Dombrovski balsot nevarēs

Ievēlētie parlamentārieši šoreiz ievēlēs Eiropas Padomi un nākamo Eirokomisijas («Eiropas valdības») priekšsēdētāju, kas stāsies pie savu pienākumu pildīšanas 1. novembrī. Pateicoties tā saucamajam Lisabonas līgumam, šogad pirmo reizi būšot iespējams ietekmēt komisijas priekšsēdētāja izraudzīšanu. Līdz šim to paveica intrigas, draudzības un politiskā korupcija. Tagad šī izraudzīšana beidzot būšot demokrātiska un atvērta. Ar vēlēšanu palīdzību. Tāpēc vairākas ES partiju grupas ir jau nominējušas augstajam amatam savus kandidātus un tiek uzskatīts, ka ar šo Briseles «iekšpolitika» kļūs demokrātiskāka, piešķirot vēlētājiem spēcīgāku mandātu.

Tā bija domāts. Taču tagad izskatās, ka Brisele savās «atvērtības ambīcijās» vēl ir krietni tālu no attīstītas demokrātijas, jo lielākās partiju grupas atkal izvirzīs savus kandidātus un teikšana arī šeit atkal būs lielvalstīm. Lielākā parlamenta politiskā grupa ar 275 deputātiem ir EPP (European People´s party), kurā darbojas arī lielākā daļa Latvijas deputātu. Pagaidām šī grupa publiski izvirzījusi šādus kandidātus augstajam amatam: Somijas premjerministru Jyrki Katainen, bijušo Luksemburgas premjerministru Jean-Claude Juncker, īru Enda Nenny un divus eirokomisārus Michael Barnier no Francijas un Viviane Reding no Luksemburgas. Skandināvu medijos pagaidām nekur neparādās bijušā Latvijas premjera Valda Dombrovska kandidatūra šim amatam. Drīzāk tiek aktualizēta nostāja, ka ideja par viena, vienota kandidāta izraudzīšanu katrai no politiskajām grupām ir «slikts variants» (G.Hokmarks). Zviedrijas premjers Fredriks Reinfelds jau rudenī mēģināja par to pārliecināt Vācijas kancleri Angelu Merķeli, iesakot lielajai un ietekmīgajai EPP grupai atteikties no vienota kandidāta izvēles. Sākumā Vācijas kanclere esot šaubījusies, bet pēc tam pievienojusies jaunajai kārtībai (DN, 30.01.2014.). Tas nozīmē, ka marta sākumā EPP izlems, kuru no savējiem bīdīt augstajam «Eiropas valdības» priekšsēža amatam. «Tā ir muļķīga ideja, jo tagad mums nāksies Zviedrijā finansēt kampaņu, lai aģitētu savus vēlētājus par, piemēram, «Vivianu Redingu», kuru mēs nevēlamies redzēt šajā amatā,» uzskata zviedru konservatīvās Moderātu partijas deputāts Per Heister. Viņš norāda, ka ES vēlētāji drīkst vēlēt tikai par kandidātiem nacionālajā sarakstā. Tātad – paust atbalstu Latvijas bijušajam premjeram skandināviem maijā nebūs iespējams. Eirovīzijas «stila» balsojums te pagaidām netiek atļauts, tāpēc katra valsts vēlas redzēt augstajā krēslā savējo.

Nākamā problēma ir jaunās vēlēšanu sistēmas vājais sakņojums likumos. Tiek norādīts, ka valsts un valdību vadītājiem «būtu jāņem vērā» vēlēšanu rezultāti brīdī, kad viņi izraudzīsies Borozzu pēcteci, taču piespiest viņus to darīt neviens nevar.

Sajūsmā par jauno kārtību nav arī sociķi – S&D (Socialist & democrats) – Eiropas Parlamenta otra lielākā politiskā grupa ar 194 deputātiem. Viņi komisijas priekšsēdētāja amatam izraudzījušies savējo – vācieti Martin Schulz. Februārī partija (šķiet) tā arī nobalsos. «Caurmēra sociķi» skandināvu medijos tagad sūdzas par to, ka jaunā balsošanas kārtība novedīs pie federālisma. Eiropas Savienība ar joni kustas federācijas virzienā, un par to virkne dalībvalstu nepavisam nav sajūsmā. Līdzīgus iebildumus pret centieniem padarīt Eiropas Savienību par federāciju pauž arī Ziemeļvalstu zaļie: «Eirokomisija nav un nedrīkst kļūt par ES valdību» (Carl Schlyter (DN. 0.01.2014.).

Liberāļu alianse ALDE (Alliance of liberals and democrats), kas pārstāv 85 deputātus, pagaidām piedāvāja divus kandidātus – somu komisāru Olli Rehn un beļģu bijušo premjerministru Guy Verhofstad. Tikko 20. janvārī soms atsauca savu kandidatūru, un tagad arī liberāļiem ir tikai viens Borozzu amata kandidāts.

Eiropas zaļo partiju grupējums ietilpina sevī arī Pirātu partiju un šeit kandidātu izvirzīšana notika no «saknēm». Tos piedāvāja nacionālo valstu partijas. Pagaidām viņu avangardā ir četri pretendenti Borozzu amatam, un interneta balsojums februārī izšķirs, kurš no četriem – Ska Keller, José Bové, Rebecca Harms vai Monica Frassoni – nokļūs līdz finālam. Pagaidām izskatās, ka no šā grupējuma finišēs francūzis José Brové.

Konservatīvo grupējums ar nosaukumu ERC (European conservatives and reformist group) ar 56 deputātiem pagaidām ir bez reāliem kandidātiem, turpretī kreisie jeb GUE/NGL (European united left, nordic green left) ar saviem 35 deputātiem ir cieši pārliecināti, ka viens vienīgs Alexis Tsipras ir vislabākais pretendents Borozzu postenim.

Savus Eiropas «valdības» premjerministra pretendentus neizvirza 31 eiroskeptiķis. Eiropas idejas negatīvisti ir apvienojušies EFD (Europe of freedom & democracy). Šajā grupā ietilpst diezgan ekstrēms partiju spektrs, to skaitā: UK Independence party, Dansk Folkeparti, Sannfinländarna un Lega Nord. Bez pienesuma šajā gadījumā ir arī 32 deputāti, kas šobrīd darbojas «ārpus grupām», un viņi, protams, nevienu kandidātu augstajam amatam neizvirza. Tā sakot – tikai pievienojas vai nepievienojas.

Dzīvībai bīstamais ekonomisms

Aktuālā politiski ekonomiskā situācija Vecajā kontinentā pašlaik nav apmierinoša. Vairumā dalībvalstu parādās un padziļina savu ietekmi ksenofobiskas, antieiropeiskas partijas. Esošās etablētās politiskās partijas pamazām zaudē savu spēju funkcionēt kā demokrātijas kanāli starp sabiedrību un politiskajām institūcijām.

Pilsoņu un vēlētāju politiskā aktivitāte un ieinteresētība nav mazinājusies, taču viņi izvēlas citas «platformas», lai demonstrētu savu politisko aktivitāti. Digitālā revolūcija ir panākusi tīmekļa politiskos grupējumus, un tur vēlētāji arī uzstājas, diskutē, vajā savus ienaidniekus un atbalsta sev simpātiskos līderus. Tikmēr reālā politiskā skatuve piedzīvo centra eksploziju, jo ekonomiskā krīze ir radījusi priekšnosacījumus «vienkāršotiem politiskiem risinājumiem», t.i., populismam un ekonomismam visos līmeņos. Ar populismu viss ir vienkārši – tur eksistē «labā tauta» un «sliktā elite». Otrajā variantā jeb «ekonomismā» ir tikai divi jēdzieni: «indivīds» un «cena». Protams, abi šie virzieni eksistē ikvienā demokrātijā, taču krīze Eiropā ir iecēlusi tos tronī. Vienkārši tāpēc, ka tā pieprasa ātrus un vienkāršotus risinājumus, no kuriem visizplatītākie pašlaik ir «nacionālas vīzijas» un «ekonomiskas konsolidācijas». Tauta kļūst par klientiem, grupu intereses nostājas priekšā humānisma principiem.

Visām Eiropas valstu valdībām šobrīd «spiež kurpe» tāpat kā Obamam. No vienas puses tiek pieprasīti resursi sagrautās labklājības pilnveidošanai un tradicionālā dzīves stila saglabāšanai, taču globālais ekonomiskais diktāts atkal pieprasa efektivitāti visās dzīves jomās un sagrauj valstis kā bankrotējušus uzņēmumus.

Pieņemu, ka aizvadītā desmitgade nākotnei iemācīs elementāru lietu – šoka ekonomisma paņēmieni pret sabiedrību krīzes situācijā noved pie sabrukuma.

Piemēram, negodīgie Pirmā pasaules kara miera noteikumi noveda pie Hitlera un nacisma nākšanas pie varas Vācijā. PSRS «superlēciens» no sociālisma pie kapitālisma izgāzās Putina Krievijā ar oligarhu efektu visā postsovjetisko valstu zonā.

Nobela prēmijas ekonomistiem tiek dalītas katru gadu, taču neviens no viņiem nespēja atrisināt krīzi tā kā savulaik Rūzvelta New Deal, kas salīdzinoši strauji uzstutēja uz pekām krīzes skarto ASV. Neviens no «Nobela ekonomikas ģēnijiem» nespēja piedāvāt Latvijai Maršala plānu, kas savulaik pacēla Otrajā pasaules karā sagrauto Vāciju. Manuprāt, visām «pasaules bankām», «valūtas fondiem» un «eirokomisijām» turpmāk pirms ieteikumu rakstīšanas krīzes skartajām valstīm vajadzētu padomāt, kādas sekas viņu «izrakstītās zāles» izraisīs attiecīgās valsts sabiedrības funkcionēšanā, cik un kādi būs ekonomisma upuri.

Tāpēc gaidāmās maija Eiroparlamenta vēlēšanas parādīs – vai tie, kas iedzina Latviju parādu lamatās, ir mācījušies no savām kļūdām vai nav šo «mājas darbu» izpildījuši. Tieši šo nostādni es vēlētos turpmāk saklausīt visu mūsu partiju priekšvēlēšanu kampaņās. Man nav svarīgi, kā sauc nākamo Borozzu amata pārņēmēju, bet gan tas, vai viņš turpinās vai neturpinās attīstīt Eiropas un eiropiešu likteņiem bīstamo ekonomismu normālas, demokrātiskas politikas vietā.

Tas šobrīd ir izšķiroši.

Vai viegli būt komunistam šodien?

2012. g. 15. maijā  Speciāli TVNet

Pēc Berlīnes mūra krišanas un Padomju Savienības sabrukuma «būt par komunistu» (mūsu platuma grādos) līdz šim nebija nedz izdevīgi, nedz moderni. Krievijas marksistu mantinieki turienes vēlēšanās gan savāc krietnu daļu vēlētāju balsu, taču ārēji atgādina dinozauru izbāzeņus, kas miesās vareni, bet enerģētiski ir pārdurta gaisa balona līmenī, un marksisma klasiķu literatūra Austrumeiropas grāmatnīcās vairs nav nopērkama.

Izskatās, ka ideoloģisko profilu ēra – Markss, Engelss, Ļeņins, Staļins, Mao – ir galīgi noslēgusies.

Vai tā ir?

«Mūsu valdība un lielākās parlamenta opozīcijas partijas ir vienojušās par labprātīgu valsts interešu pakļaušanu Eiropas Savienības birokrātijas spiedienam. Mēs tiekam pilnībā pakārtoti Briseles interesēm, kas mūs traktē kā nepilngadīgus bērnus, kas paši nespēj pārvaldīt savu valsti. Pie viena šie birokrāti turpina kontrolēt Eiropas Savienības neveiksmīgo ekonomisko politiku, kas iegrūdusi postā nācijas, tautas, un tagad turpina mums skaidrot, ka tas viss tiek darīts, lai kontrolētu Eiropas valstis. Rezultātā sitieni trāpa arī mūs. Eiropas Savienība savā reālajā rīcība vienmēr ir nostājusies pret mums – parastajiem cilvēkiem, tātad – pret mūsu tautas reālajām interesēm un vajadzībām.»

Teksts uzrunā. Šķiet, ka arī Latvijā zem tā daudzi šobrīd parakstītos. Paradoksāli, ka šī teksta epizode ir fragments no Zviedrijas Komunistiskās partijas (SKP) uzrunas 2012. gada 5. februāra apspriedē.

Piekrist zviedru komunistiem ir riskanti.

Latvijā komunistiskās partijas kopš 1991. gada 23. augusta vairs nav. To nosaka Latvijas Republikas AP lēmums Par Latvijas Komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā.

Nelaiķi (LKP) neviens, šķiet, neapraud. Tukšumu (pēc LKP izzušanas) vairums no mums nemana. Mēs nesūdzamies, ka komunistu mums pietrūktu.

Pie mums viņu vienkārši vairs nav.

Taču Eiropā komunistiskās idejas ir dzīvas un rod auglīgu augsni ne tikai mūžīgajās «jaunattīstības valstīs» Āfrikā un sarkanajā Latīņamerikā, bet arī palēnām atgriežas krīzes plosītajā vecajā kontinentā.

Jā, līdz šim Berlīnes mūra krišana un Eiropas atbrīvošanās no komunistu diktatūras sašūpoja arī Rietumeiropas «salonu komunistus», kas sāpīgi vaibstīdamies pacieta austrumeiropiešu tieksmi salīdzināt komunismu ar nacismu.

Nevēloties atzīt, ka aizvadītā gadsimta laikā miljoniem cilvēku tika noslepkavoti abu ideoloģiju vārdā, komunistiskie režīmi (sākot ar Varšavas pakta valstīm un beidzot ar šodienas Ziemeļkoreju), tieši tāpat kā nacistiskā Vācija, demonstrēja un turpina demonstrēt modernā laika nejēdzīgāko pieeju sabiedrības humānajai dimensijai. Komunisma važu nokratīšana Austrumeiropā nokaunināja salonkomunistus. Sabruka gramšistu, maoistu, autonomistu, «sarkanās lāpas» un pārējo sarkankarogoto eirokomunistu organizāciju kolonas. Daļa pārtikušo Rietumeiropas komunistu tobrīd pēkšņi sāka kaunēties par savu partejisko piederību, taču turpināja aizstāvēt ideoloģisko pārliecību. «Kāda man daļa, ka komunistisko ideju vārdā Staļins un Mao slepkavoja cilvēkus,» man savulaik centās oponēt kāda zviedru komuniste, Zviedrijas parlamenta deputāte, «manas idejas ir humānas un cēlas. Tās nemainīšu tikai tāpēc, ka ārzemēs kāds tās izmanto ļaunprātīgi un absurdi.»

Taču vārdi nesaskanēja ar darbiem. Vadošā zviedru komunistu partija 1990. gadā pēkšņi pārdēvēja sevi par Kreiso partiju – komunistiem. Spītīgais zviedru komunistu mohikānis Larss Olijs (kas vēl 2004. gadā sevi spītīgi sauca par komunistu) turpināja apgalvot, ka «ir demokrāts un komunists» un «no savas pārliecības nekad neatkāpsies», taču jau pāris gadus vēlāk atzina, ka «daudzi mūsu kreisās partijas vēlētāji uzskata, ka vārds «komunists» mūsu partijas nosaukumā ir šķērslis, lai vēlētāji balsotu par šo partiju. Es kā partijas vadītājs nedrīkstu pieļaut, ka viens nepatīkams vārds traucē cilvēkiem par mums balsot vēlēšanās» – viņš toreiz taisnojās zviedru medijiem. Tagad šī partija jau saucas «Kreisā partija» un vārds «komunists» ir aizmests mēslainē. Starp citu, arī pats Olijs vairs nav šīs partijas vadītājs.

Vārds «komunists» bija kļuvis par biedēkli

Kā īsti ir ar šo vārdu šodien?

Vai tas ir aizgājis bojā neatgriezeniski?

Šodien izskatās, ka nē.

Tas ir atdzīvojies kā Fēnikss no pelniem, jo tikko aizvadītajās vēlēšanās Grieķijā, Francijā un Serbijā viena trešā daļa vēlētāju izmantoja gan sirpi un āmuru, gan kāškrustu kā savu partiju simbolus.

Zem sarkanajiem, ar sirpi un āmuru greznotajiem karogiem šodien soļo tikko ievēlētās grieķu partijas Syriza (16,8% balsu) + KOE, AKOA, DEA un KKE.

Arī franču vēlētāji tikko apliecināja savas simpātijas kreisajiem, komunistiem. Postkomunistiskajā Serbijā marksisti neiekļuva parlamentā, taču ar savu klātbūtni marķēja ar faktu, ka komunisms tomēr nav miris, tikai apzināti mainījis savu izskatu.

Kurā brīdī komunisma izbāzenis ir atdzīvojies?

Šķiet, ka pagrieziena punkts, komunisma ideju reanimācijai ir noticis pavisam nesen, jo līdz šim mežonīgais kapitālisms komunismu turēja nokdaunā. Kapitālisma uzvaras brīdī (deviņdesmito gadu sākumā) visu veidu komunisti bija spiesti padoties, jo «ar šo brīdi vairs nebija iespējams lietot jēdzienu «komunisms» un «komunisti» pozitīvā nozīmē. Aizvadīto trīs gadu desmitu laikā vārds «komunisms» vai nu pilnībā izdzēsts, aizmirsts, vai arī ar to apzīmēja tikai un vienīgi noziedzīgu darbību (The Communist Hypothesis, Verso, 2010).

Tagad esot lūzuma punkts. Kapitālisma izraisītā ekonomiskā krīze, finanšu sistēmas un iedzīvotāju labklājības nemiers radījis pamatu publikas interesei par radikālām politiskām teorijām, ieskaitot komunismu. Privatizācijas efekts, tirgus loģika, pārticības krīze un sabiedrības labklājības polarizēšanās ir tikai daži priekšnoteikumi, kas pēkšņi uzjundījuši interesi par de facto mironi – komunismu.

Jā, šodien nedzīvojam taisnīgā un līdztiesīgā sabiedrībā. Trūkums ir neparasti liels, un tas satricinājis arī agrāk samērā pārtikušās rietumvalstis.

Šokēti mēs skatāmies reportāžas no nesen vēl pārtikušās Grieķijas, vērojam ekrānā, kā cilvēki tur iet ielās un sūdzas, ka viņiem vairs nav naudas. Saprotam, ka viņi savelk jostas un pērk pašu lētāko. Itālieši spridzina nodokļu pārvaldes un pēc nodokļu deklarācijas saņemšanas ķeras pie pašnāvības kā vienīgā atrisinājuma. Portugāļi emigrē uz Angolu darba meklējumos un spāņi «gatavo barikādes» pret kārtējo krīzes triecienu.

«Nost ar ilūzijām, gatavojieties kaujai!» – ar šo Mao aicinājumu pazīstamais franču filozofijas profesors Alens Badjū (Alains Badiou) 2009. gada martā Londonā atklāja plaši apmeklētu kongresu ar nosaukumu «On the Idea of Communism», lai kopā ar domubiedriem Terry Eagleton, Susan Buck-Morss, Slavoj Zizek, Michael Hardt, Toni Negri formulētu šodienas neokomunisma idejiskās ambīcijas.

«Mēs zinām, ka komunisms ir pareizā hipotēze. Visi, kas šodien nodod šo hipotēzi, automātiski ziedo sevi tirgus ekonomikas un parlamentārās demokrātijas loģikai, kas veicina vienīgi kapitālisma uzplaukumu. Aiz izkārtnes, ka šī loģika ir «vienīgā iespējamā» un «dabisks solis», faktiski tiek pieprasīts akceptēt visnejēdzīgākās netaisnības» – rakstīts kongresa noslēguma dokumentā ( L’Idée du communisme (Éditions Lignes, 2010).

Pēc Badjū domām, mēs visi pašlaik dzīvojot tieši turpat kur mūsu senči «atradās» laikā no 1871. līdz 1917. gadam. Vēl citiem jaunkomunistiem liekas, ka pašlaik mēs piedzīvojam pērnā gadsimta 30. gadus – periodu – starp diviem pasaules kariem.

Nedz viens, nedz otrs piedāvājums neiepriecina.

Tāpēc nepārsteidz, ka franču trockistu līdere Natalī Artū (Nathalie Arthaud) aizvadītajās Francijas prezidenta vēlēšanās intervijā Francijas radio nekautrējās apgalvot, ka «Ļeņins & Co rīkojās pareizi, ieviešot valstī proletariāta diktatūru», viņai neesot nekas ko iebilst pret «totalitārisma ideoloģiju», kuru viņas partija atbalstot, un tāpēc priekšvēlēšanu kampaņas laikā viņa atklāti pieprasa jaunu, valsts uzraudzītu ekonomisko sistēmu, kurā budžeta deficītu nāksies samaksāt buržujiem». Jā, Natalī Artū nekļuva par Francijas prezidenti, taču savādi, ka viņa nekautrējās arhaiskās idejas 2012. gadā paust publiski, netraucēti un neviens viņai pēc tam nepajautāja par PSRS monstru vai Gulaga arhipelāgu. Žurnālisti uzmanīgi noklausījās sacīto, kontroljautājumus neuzdeva.

Ekstrēmi vēstījumi pamazām kļūst par eksotisku normu

«Spēcīgs kreiso partiju vējš pūš cauri Francijas vēlēšanu ainavai un būtiski ietekmē debašu klimatu. Viens no galvenajiem izlēcējiem saucas J.L. Melenšons (Jean-Luc Mélenchon) un pārstāv komunistus un dažas ultrakreisās partijas. Viņš aicina laikabiedrus uz «pilsonisku sacelšanos», kategoriski iebilst pret Eiropas Savienības noteikto budžeta disciplīnu (..) ir nepatīkami, ka komunistus Eiropa no jauna sāk uztvert nopietni. Piedzīvotie komunisma pazemojuma laiki laikam daudziem ir aizmirsušies,» konstatē zviedru publiciste Annika Stroma Melina laikrakstā Dagens Nyheter (17.04.2012.).

«Ja Melenšons iegūs Francijas vēlēšanās 12 – 13 % balsu, tad nāksies secināt, ka agrāk par beigtu uzskatītais komunisms ir augšāmcēlies no miroņiem,» pirms vēlēšanām Financial Times (16.04.2012.) slejās pravietoja politologs Jean Chiche.

Jā, augšāmcelšanās no miroņiem ir notikusi, jo Jean-Luc Mélenchon ieguva 11,11% balsu un Nathalie Arthaud 0,56%.

Šodien 3,3 miljoni grieķu atklāti protestē pret ūniju un «kreisie Eiropā ir ieguvuši unikālu pozīciju. Francijā tā šobrīd ir daudz ietekmīgāka nekā jebkad agrāk, piektās republikas laikā» – uzskata publicists Tomass Lindbloms, norādot, ka līdz ar kreisajiem un komunistiem politikā ienāk harismātiskie politiķi un ir pamats pieļaut, ka Francijas un Itālijas komunistiskās partijas no jauna var kļūt par 20% partijām (nevis 2%, kā tas ir tagad).

Godīgi sakot, neiepriecina, ka tukšo vietu kreisajā politiskajā flangā no jauna (pēc 30 gadu klīniskās nāves) atkal grasās ieņemt komunisti.

Ekonomiskās krīzes plosītajai Eiropai kreisās domāšana klātbūtne ir nepieciešama, jo līdz šim sarunas starp varu un kapitālu visaugstākajā līmenī notiek kā spēlē pie vieniem vārtiem. Otru vārtu vispār nav.

Ideju trūkums?

Vai tiešām nav jaunu kreiso ideju? Ir tikai komunisms?

«Komunisms ir vienīgā politiskā ideja, kas ir patiesas filozofijas cienīga,» uzskata Badiou. Protams, šis apgalvojums ir pārspīlējums, taču tieksme pēc vienlīdzīgas sabiedrības ir eksistējusi visos laikos. Vienmēr esam sapņojuši par taisnīgu un līdztiesīgu sabiedrību. Daudzus izcilus domātājus, sākot ar viduslaiku klostera filozofiem, ir valdzinājušas idejas par taisnīgu sadali un godprātīgu samierināšanos – «katram pēc vajadzības» un «padarītā darba».

Franču revolūcijas laikā dzimušais jēdziens «no katra pēc spējam, katram – pēc vajadzībām» caur Čarlza Furjē (Charles Fourier) un Roberta Ovena (Roberta Owen) uzlabojumiem, Marksa un Engelsa «pilnveidojumiem» kritiskajā brīdī pārvērtās orkānā, kas noslaucīja tā brīža kārtību.

«Tas, ko mēs saucam par komunismu, ir faktors, kas aptur reālā pašreizējā stāvokļa attīstību» (Vācu ideoloģija, Markss, Engelss). Tālāk šo teorētiķu aicinājumu uz apvērsumu attīstīja asiņainie komunisma politikas praktiķi Ļeņins, Mao, Pols Pots.

Tagad «idejai, kas rāda ceļu radikālismam – komunismam», tiek pievienoti jauni akcenti. Jaunkomunisti savu ideoloģiju apskata nevis kā transcendentālu fenomenu, bet gan pragmatiski kā regulatīvu ideju ar konkrētu mērķi.

Jauno radikāļu konstrukcijās vairs nav ne vārda par proletariāta diktatūru. Nekas netiek teikts par proletariātu kā revolūcijas subjektu. Vairs nav šķiru cīņas un revolūcijas romantikas, kas bija tik raksturīga 60. un 70. gadu salonkomunistiem.

Vienīgais, kas palicis no vecā mantojuma, – kolektīvā īpašuma ideja. Taču arī tā tiek piedāvāta jaunā interpretācijā.

Maikls Hārds (Michael Hardt) uzver, ka vissvarīgākais esot privatizēt zemi un tās resursus (naftu, gāzi, elektrību utt.), kurus izmanto visi. «Kopējais (the common) konfrontē komunismu ar kapitālisma privatizācijas vilni ar mērķi radīt pilnīgi jaunu, kvalitatīvi labāku sabiedrību.»

Jaunradikāļu pieķeršanās komunisma jēdzieniem mazliet atgādina krampjainu tieksmi piešķirt kompromitētai ideoloģijai jaunus vaibstus, mēģinot pārformulēt sabiedrības attīstības centienus.

Nedomāju, ka reanimētais jaunkomunisms ir labākie un taisnīgākie vārti, caur kuriem mums visiem izdosies izkļūt no krīzes.

Nedomāju.

Saprotams, ka gados jaunos Eiropas bezdarbniekus un «jostu pievilkšanas politikas» upurus krīzes iespaidā var samulsināt ar komunistu vienkāršojumiem un aģitāciju zem sarkanajiem karogiem. Šāds periods savulaik ir piedzīvots. Taču vecvecāki, kas to atceras, ir jau kapos, bet posta sakne – komunisms augšāmcēlies no jauna.

Grāmatas, filmas un dokumenti liecina par noziegumiem, kas veikti pret konkrētām personām, ģimenēm, tautām, nācijām, valstīm un cilvēci komunisma vārdā.

Taču, neskatoties uz šiem pierādījumiem, tikko 11% Francijas iedzīvotāju balsoja par cilvēku, kas slavina Kubas diktatūru un atbalsta Ķīnas okupāciju Tibetā, un 32% grieķu atdeva savas balsis partijām, kas maršē zem sarkanajiem karogiem.

Nezinu, vai būt par komunistu šodien ir viegli.

Viens ir skaidrs – vārds «komunisms» vairs nav sinonīms jēdzienam «noziedzība».

Vai tas mūs neuztrauc?

Links uz rakstu TVnet portālā.