Nauda neguļ jeb bankas kā politisko krīžu izraisītājas

Speciāli TVNET

Skandāli ap zviedru banku iesaisti krievu netīrās naudas „nomazgāšanā“ meklē izskaidrojumu: loģiskos alkatības iemeslos, cilvēciskās vājībās, virknē cinisku pieņēmumu par „lielās naudas nesmirdēšanu“ un amatpersonu nespēju palaist gar degunu lielu naudu, bargi nenopelnot uz tās rēķina.

Rezultātā no amata nācās atkāpties dāņu ģenerāldirektorei, zviedru valdes priekšsēdētājam un vēl dažiem, kas šādu attīstības scenāriju nebija gaidījuši. Diemžēl krīze šeit nav tikai morāles rakstura skandāls.

Tā var izraisīt daudz nopietnākus pazemes grūdienus, nekā pirmajā brīdī šķiet. Amerikāņi varēja saskaisties par nozagtās Magņitska naudas legalizēšanu un aizliegt Swedbank tirgoties ar USD. Trampa valstī šāds nelāga impulss nelikās neiespējams. Tālāko notikumu attīstību tad mums nebūtu grūti iztēloties, jo esam ko līdzīgu jau novērojuši arī agrāk, citu banku sakarībā.

Tātad – bankas vadības kļūdas neapstājas bankas ēkas robežās. Tās izraisa zemestrīces ļoti plašā frontē uz āru. Tātad – ne tikai ekonomiskajā, bet pat politiskā līmenī. Taču sāksim visu pēc kārtas.

Bankas tikumība

Pašlaik grūti nedusmoties uz Danske Bank un Swedbank par šeftēšanos ar „Magņitska naudu“, kas nozīmēja asiņainas, mafijas naudas legalizāciju. Tā bija amorāla rīcība, kuru realizējusi viena no zviedru senākajām krājbankām. Tā pati, kas 200 gadus afišējusi tikumu un taupību kā sava biznesa simbolus.

Tautas krājbanka aktīvi (savā līdzšinējā praksē) izmantojusi divus raksturus ar simboliskiem vārdiem „Taupītāja“ un „Šķērdētāja“ kā savas biznesa morāles tēlus. Liekot saprast, ka taupība un pieticība grezno ikvienu cilvēku. Krājbankas kustība zviedru tautas vidū ilgus gadus asociējās ar godprātību, augstu morāli visos darījumos ar naudu. Tagad, 200 gadus vēlāk, viss pēkšņi apgriezies ar kājām gaisā. Tas, ka šodien bankas darbinieku alkatība un nepiedodama vienaldzība pret nekrietniem darījumiem tiek sodīta, ir loģiski un pamatoti.

Taču pati problēma ir lielāka par Swedbak aktuālo skandālu un amatpersonu sodiem. Bankas uzņemas realizēt mūsu naudas darījumus, piešķir mums maksājuma vai kredītkartes naudas darījumiem, un mēs jūtamies godīgi, maksājot „caur banku“, nevis skaidrā naudā. Tad nu pamatota būtu prasība pieprasīt, lai banka savās attiecībās ar naudu būtu tikpat godīga kā mēs paši.

Taču tā tas vienmēr nenotiek. Banka ir peļņas uzņēmums. No vienas puses tā it kā garantē mūsu finansiālo darījumu caurspīdību, bet no otras puses, piesedz pati savus sānsoļus, lai krietni nopelnītu. Tos pašus, kurus parastam klientam neviens nepiedotu.

Banku stabilitāte

Tātad bankas ir biznesa uzņēmumi, kas vēlas nopelnīt. Savādi, ka esam piešķīruši šim biznesam izņēmuma stāvokli. Ja bankām klājas labi (peļņa ir liela), tad mūsu sabiedrība un ekonomika ir stabila. Ja bankas iztukšojas un kļūst nestabilas, tad var bankrotēt valsts. Visi metas palīgā. Valsts budžetu ieskaitot.

To jau piedzīvojām, piemēram, Parex bankas bankrota laikā. Parastam uzņēmumam valsts ar savu budžetu šādā brīdī nebūtu metusies palīgā. Taču bankām pienākas izņēmuma serviss. Tās dabū visu, kas tām nepieciešams, uz mūsu rēķina. Tāpēc bankām vairs neuzticamies, jo tās var kļūdīties, taču par šīm kļūdām samaksāsim mēs.

Tieši šī neuzticēšanās var izraisīt virkni politisku seku, kas paviršam vērotājam var pat neienākt prātā. Taču tā notiek. Proti, banku krīzes lielā mērā ir izraisījušas to posta scenāriju, kuru pašlaik novērojam Brexit 2016. gada referenduma balsojumā, un tā paša gada traģēdiju ASV ar Donalda Trampa nākšanu pie varas.

Šo konstatējumu pamatojumus interesanti varat apgūt, izlasot britu vēsturnieka, ASV Kolumbijas universitātes līdzstrādnieka Adama Tūza () jaunāko darbu ”Crashed: How a decade of financial crises changed the world” (Allen Lane). Pēc viņa domām, „Brexit“ izraisītājs bija populistu kopīgo centienu rezultāts, kurā apvienojās Eiropas Savienības pretinieku labējais spārns, kas cerēja ar to nostiprināt Londonas kā pasaules finanšu centra lomu. Savienojumā ar neapmierināto strādniecību no provinces, kas jutās apdraudēta globalizācijas rezultātā.

Kaut ko līdzīgu varējām novērot ASV vēlēšanās, kad pie varas tiecās šeftmanis Donalds Tramps, kurš ar savu vulgāro ticību stiprās rokas spēkam magnetizēja mazizglītotos provinces amerikāņu vīriešus.

Pēc Tūza domām, šie notikumi bija 2008. gada finanšu krīzes sekas. Toreiz pasaules finanšu sistēma un ekonomika snauda stabilitātes miegā, guļot uz tā saucamajiem sliktajiem aizdevumiem. Brīdī, kad amerikāņu kredītņēmēji vairs nespēja samaksāt, sākās cunami, kas appludināja arī Eiropu.

Bankas pēkšņi nezināja, kādi būs to ieņēmumi, ja sliktie kredīti „sāks rīkoties“. Sirds apstāšanās kļuva iespējama un finanšu zonas infarkts draudēja nepārprotami. Baraks Obama saprata nekavējoties. Lai neatkārtotu 1929.gada krīzi, tika nolemts neatļaut bankām bankrotēt. Sākās valsts budžeta naudas iesūknēšana grimstošajās bankās. Taču krīze jau bija nostājusies uz sliekšņa. Cilvēki, kas, pateicoties subprime aizdevumiem, bija zaudējuši savas mājas, kļuva par bezdarbniekiem. Rūgtuma pilniem, izmisušiem zaudētājiem. Vairums no viņiem acu galā neieredzēja bankas un to vadītājus, kas paši izspruka cauri krīzei bez skrambām, taču klientus atstāja uz ielas, lietū. Viņi saglabāja savu stāvokli un lielās algas, bet par viņu nemākulību krīzes novēršanā samaksāja mazais cilvēks pats.

Rezultātā sākās izteikta sabiedrības polarizācija. Tieši šā iemesla dēļ 2016. gada vēlēšanās ļoti populārs kļuva kreisais Bernijs Sanders (Bernie Sanders), nevis politikas establišmenta reprezentante Hilarija Klintone (Hillary Clinton), kas asociējās ar varu un naudu. Taču vēl vilinošāk skanēja populista Donalda Trampa balss, kas solīja visu un pat neiespējamo piedevām. Sarūgtinātie Trampa pasākām noticēja. Populisms izslējās, pateicoties tieši banku nemākulīgajai rīcībai.

Kritiskais punkts

Liela vaina šeit jāuzņemas arī 2011.gada valsts parādu krīzei. Īpaši Dienvideiropas valstu nespējai tikt galā ar esošajiem budžeta rāmjiem. Tobrīd aizdevuma procenti auga gigantiskā ātrumā, un vainīgās bija Grieķija, Portugāle, Spānija un Itālija, kas netika galā ar savu maciņu. Pateicoties Angelai Merkelei (Angela Merkel), eiropieši norāva „rokas bremzi“ šķiešanās procesam.

Rezultātā Eiropa tika ierauta recesijā un strauji pieauga bezdarbnieku armija. Situācija bija īpaši kritiska 2012.gadā, kad tika prognozēts Grieķijas bankrots. To pēdējā brīdī izglāba, izvairoties no tā, ka grieķi pamet eiro zonu.

Taču grieķus piemeklēja tie paši skarbās taupības noteikumi, kurus iepriekš pieredzēja Latvija. Trīs spoki – Eiropas Centrālā banka, ES un Starptautiskais valūtas fonds (IMF) – panāca savu. No Grieķijas tika pieprasīts neiespējamais – taupīt, piegriezt jostas un radīt priekšnoteikumus ekonomikas pieaugumam.

Punktu šim procesam pielika Eiropas Centrālās Bankas šefa Mario Dragi (Mario Draghi) atbilde publikai Londonā 2012.gada 26. Jūlijā. Uz jautājumu: „Vai Eiropas bankām nedraud bankroti?“ viņš atbildēja ļoti izsmeļoši, ka naudas pietikšot.

Zināmā mērā demonstrējot, ka ECB ir kaut kas līdzīgs ASV Centrālajai bankai. Nevaru apgalvot, ka šis secinājums viesa stabilitāti un paļāvību. Drīzāk pretēji.

Tieši bažas par to, ka nu jau mums draud ne tikai kopīga armija, bet arī kopīga „banku savienība“, bija viens no iemesliem, kas lika Deividam Kameronam izsludināt referendumu par palikšanu vai nepalikšanu Eiropas Savienībā.

Banku bankroti ir noveduši pie šodienas nacionālisma uzplaukuma, tirdzniecības kara draudiem un populistu partiju rindu strauja pieauguma.

Tā pati „troika“, kas augstprātīgi noveda līdz bankrotam Latviju un šodien neuzņemas atbildību par savu kļūdaino lēmumu sekām, ir radījusi priekšnosacījumus pasaules populisma krīzei. Tieši taupības politika, masu bezdarbs un dzīves standarta kritums ir novedis vairākas valstis pie populistu valdībām. Pieskaitot arābu pavasara eksplozijas, kas noslēdzās ar masu migrāciju uz Eiropu, radījušas priekšnoteikumus līdz šim nebijušam naidīgumam pret ārzemniekiem, ieceļotājiem.

Gājiens ar laidni

Spēle sākās šādi – vispirms ASV centrālās bankas vadītājs peldināja savu finansiālo sistēmu naudā, lai to paglābtu. Ar „kvalitatīvo atvieglojumu“ palīdzību viņš nopirka ASV valsts parāda daļas. Eiropas centrālā banka darīja to pašu. Tas nozīmēja naudas drukāšanu un procentu likmju kritumu Eiropā un ASV.

Rezultātā investētāji meklēja jaunus medību laukus sava kapitāla ieguldīšanai. Pēc pāris gadiem šie paņēmieni bija nokaitinājuši konservatīvos ASV republikāņus. Centrālā banka nolēma atteikties uzpirkt obligācijas un sāka celt procentu likmes. Līdz ar to mainījās naudas plūsmas virziens. Kapitāls virzījās atpakaļ un iebelza pa daudzām valūtām. Dienvidāfriku, Brazīliju un Indiju ieskaitot. Kritās jenas vērtība attiecībā pret dolāru, un Ķīna to sāk izjust īpaši smagi. Sāka pazemināties izejvielu cenas, naftu ieskaitot.

Krievijas, Venecuēlas un Norvēģijas ienākumi būtiski samazinājās. Šis process izraisīja politiskas reakcijas. Ķīna, redzot savus ekonomiskos zaudējumus, pievērsās tirgiem Āzijā un Āfrikā. Krievijā Putins centās saglabāt savu režīmu, iestāstot iedzīvotājiem, ka vienīgā izeja no situācijas ir nacionālisma restaurācija un populisma praktizēšana.

Latvija šo banku iespaidu piedzīvoja ļoti tieši un negatīvi. Tūkstošiem iedzīvotāju šodien atrodas ārpus dzimtenes. Nedz vietējie politiskie vadītāji (kas toreiz glāba ar valsts naudu Parex banku), nedz finanšu krīzes risinātāji (sarunās ar „troiku“), nedz arī pašas bankas (Eiropas centrālā un vietējās bankas) nav Latvijas sabiedrībai par notikušā sekām atvainojušās.

Rodas iespaids, ka par nepiemērotiem un neatbilstošiem lēmumiem finanšu sistēmas amatpersonām nav jāatbild, lai gan citas amatpersonas (par to pašu) liek cietumā.

Iespējams, ka Lehman Brothers uzsprāgšana 2008. gadā nav kļuvusi par starta šāvienu augošām politiskajām un ekonomiskajām pretrunām sabiedrībā. Taču banku reakcijas neizbēgami mazināja sabiedrības paļāvību politiskajām un ekonomiskajām institūcijām.

Nauda neguļ

Tā turpina griezties „karuseļos“, lai pelnītu jau nākamo peļņas kumosu. Tā pulsē finanšu tirgus globālajā sistēmā: ienirstot un iznirstot ar finanšu instrumentu palīdzību. Piedaloties aizvien jaunās viļņveida kustībās, kuras sauc par finansiālajām inovācijām, lai nodrošinātu bagātajiem vēl lielāku peļņu nekā līdz šim.

Tātad finanšu tirgus un bankas ir paredzēti tieši šo īpaši bagāto cilvēku naudas karuseļiem, veiksmīgi palīdzot tiem izvairīties no „zaudējumiem“ nodokļu samaksas zonā un „attīrot“ neglīti nopelnītas naudas kaudzes tālākiem legālajiem pirkumiem un investīcijām.

Līdzīgi uzvedas arī modernie, globālie uzņēmumi, kas izvairās no nodokļu maksāšanas ar īpaši radošu, neparastu paņēmienu palīdzību – uzpērkot nodokļu inspektorus, finanšu padomniekus, izvietojot savus birojus un naudas kontus tajās pasaules daļās, kurās iespējams nemaz nesamaksāt nodokļus vai tos maksimāli ierobežot. Tā rīkojās, piemēram, Googe, Apple, Microsoft, Uber un Airbnb.

Reducējot nodokļu samaksu līdz minimumam (2% – 8% no globālās peļņas). Bankas to redz, zina, novērtē, saprot un pašas piedalās šajā peļņas rotaļā tāpēc, ka arī vēlas nopelnīt. Jo lielāka nauda griežas karuseļos, jo treknāka kļūst banku peļņa.

Tātad – mums pārējiem (parastajiem ļaudīm) jāievēro likumi un jādemonstrē tikumi. Turīgie ļaudis un uzņēmumi var to arī nedarīt. Kamēr mēs maksājam nodokļus un tiekam kontrolēti no nodokļu inspekcijas puses, ekstrēmi turīgie rīkojas pavisam citādi.

Tie izveido īpašus globālos tīmekļus, fondus un sabiedrības, kas noder naudas pasargāšanai no nodokļu atvilkšanas.

Starp citu, īpaši turīgie cilvēki nekad necieš arī no ekonomiskajām vai finanšu krīzēm. Viņi pat iegūst un nopelna uz krīžu rēķina. Pētījumi pierāda, ka visbagātākās pasaules ģimenes pēc 2008. gada finanšu krīzes paliecināja savu kapitālu par 45%.

Joprojām 8% no pasaules naudas konta (7,6 biljoni USD) atrodas noslēpti nodokļu paradīzēs. 30% šīs noslēptās naudas īpašnieku dzīvo Āfrikā, 52% Krievijā. Rezultātā sabiedrība ik gadus zaudē nodokļu ienākumos 200 miljardus dolāru apmērā.

Nav grūti konstatēt, ka pašreizējais legālo naudas darījumu veids – cauri bankai – nav pats labākais maksājumu kārtošanas ceļš. Ja reiz bankas var izraisīt politiskas un ekonomiskas krīzes un kolīzijas ar savu neapdomīgo rīcību, tad būtu jāatrod iespēja no šādiem maksājumu procesiem atteikties un sodīt pašus cunami izraisītājus.

Pagaidām mēs nezinām, kā to izdarīt.

Starpnieks, kas vēlas iegūt peļņu, nav godīgs un taisnīgs vidutājs. Protams, varam izstrādāt likums, lai tie nodrošinātu augstu morāli mūsu sadzīvē. Taču vēl vairāk par likumiem ir nepieciešami paši cilvēki, kas spēj un prot augstās morāles likumus ievērot.

Tie paši, kuriem nauda nepielīp pie pirkstiem.

 2017. būs liktenīgais gads Eiropas ēkai. Vai nodrošināsim tālredzīgo bremžu sistēmu?

Speciäali TVNet

eukarogs

Attēls no TVNet

 

Aizvadītais gads paņem sev līdzi nepiedodami daudz upuru un ieies vēsturē ar traģiskiem notikumiem, kas (zināmā mērā) atsauksies arī uz mūsu dzīvi nākotnē. Labā ziņa ir tā, ka šis gads aizies un vairs nebūs. Sliktā, ka 2016. gada notikumu tulkojumā aktīvi iesaistās populisti, kas mēģina no tā sev iegūt politisku peļņu. Tā sakot – vēlas «uzcept olas» uz pannas, kas novietota uz ugunskura, kuru nodrošina kaimiņa degošā māja. Automātiska bremžu sistēmā šādās situācijās noder. Vai iemācīsimies to sarūpēt?

Terorisms un šaha loģika

Aizvadītais bija terorisma eskalācijas gads. Pašā vasaras vidū, 28. jūnijā, trīs cilvēki mēģināja aizdedzināt Stambulas lidostu, lai pēc tam to uzspridzinātu kopā ar sevi un iespējami daudziem pasažieriem. Detonējot spridzekli, viņiem izdevās nogalināt 44 un ievainot 200 nevainīgu cilvēku. Masu slepkavošanas «pasākums» norisinājās pie starptautisko lidojumu termināla un tika forsēts brīdī, kad vietējie policisti kļuva aizdomīgi. «Biju jau izgājis cauri drošības kontrolei un sēdēju uzgaidāmajā telpā pie sava lidojuma,» stāsta Markuss. «Tobrīd nogranda pirmais sprādziens. Sarāvāmies. Paskatījāmies cits uz citu. Nolēmām, ka vainīgi ir celtnieki. Laikam kaut ko spridzina. Pēc minūtes simtiem cilvēku traucās mūsu virzienā. Sapratām, ka noticis uzbrukums. Teroristi,» nopūšas Markuss. Viņam izdevās izvairīties no ticīgo fundamentālistu lamatām. Citiem klājās sliktāk. Pie tā sākam pierast. Šodien šādi notikumi jau kļuvuši par ikdienas rutīnu daudziem, kas dzīvo Briselē vai Parīzē. Līdz mūsu Rīgai vai Bolderājai spridzinātāju fanātisms vēl nav nonācis. Pagaidām mitināmies miera ostā, tālu no asiņainajām masu slepkavībām. Taču drošība var izrādīties mānīga un notikumi var sākt tuvoties arī mūsu platuma grādiem. Kas ir šie ārprātīgie ticības fanātiķi, kuri idejas vārdā gatavi iznīcināt iespējami daudz nevainīgu ļaužu?

Jūlijā turku policisti arestēja 30 iesaistītās personas Stambulā, ar līderi Ahmedu Čatājevu priekšgalā. 36 gadus vecais čečenu izcelsmes terorists bija nosēdējis pāris gadus zviedru cietumā par nelikumīgu ieroču kontrabandu. Pagātnē Čečenijas kara veterāns, tagadnē – islāma kaujinieku rindu papildinātājs no bijušajām Padomju Savienības Āzijas republikām. Karojošo musulmaņu vienību komandieris. Tieši viņa vienība arī veidoja Stambulas spridzinātāju kodolu. Esot cīnījies par Čečenijas neatkarību pret Krieviju un pēc tam 2003.gadā ieguvis politisko patvērumu Austrijā. Sulīgais bēgļu pabalsts Alpos nebija viņa ambīciju bremze. Līdzīgi uzvedās arī 23 gadus vecais Osama Karajems, kurš bija viens no septiņām personām, kuru aizturēja sakarā ar atentāta organizēšanu Briseles lidostā un metro sistēmā 22. martā. Līdzīgs raksturojums arī pārējiem ar terorismu apsēstajiem, kurus noķer, nošauj vai notiesā. Izskatās iespaidīgi, taču velns nav tik melns, kā viņu mālē.

Pašreizējais terorisms nav neuzvarams orkāns, kuru neiespējami izklīdināt. Jā, tas ir bīstams, taču laicīgs. Neaizmirsīsim, ka arī visi līdzšinējie cilvēces kari ir notikuši «ticības dēļ». Tāpēc islāma fundamentālisti principiāli neatšķiras no krustnešiem, polpotiešiem vai boļševikiem. Ideoloģiskā dziesma ir tā pati, tikai kaujas metodes citas. Ja reiz cilvēcei ir izdevies savulaik novākt visus līdzšinējos masu slepkavas no politiskās skatuves, tad izdosies arī izdzēst alkaidiešus (un viņiem līdzīgas kaujas frakcijas) no mūsu reālās ikdienas ainām. Vienīgā problēma pagaidām ir tā, ka nejaudājam saprast jaunās frontes līnijas un kauju reljefus, kas norisinās uz miera apstākļu dekorāciju fona. Bez tam daudz vairāk cilvēku «no viņu rokas» iet bojā Āzijā un Āfrikā nekā Eiropā.

Protams, pērn visplašāko pasaules uzmanību maniaku ārprāts izpelnījās 14.jūlijā franču Nicā, kur gāja bojā 84 cilvēku nacionālo svētku laikā. Terorisma aktam tika izmantota smagā automašīna, kas apzināti iebrauca pūlī Islāma valsts uzdevumā. Atkārtoti šis paņēmiens tika likts lietā Ziemassvētku laikā Vācijā. Arī tur reliģiozais fanātiķis nolaupīja poļu automašīnu, nošāva šoferi un izmantoja viņa smago braucamo kā «ceļa rulli» Berlīnes Ziemassvētku tirdziņa apmeklētāju nogalināšanai. Analīze rāda, ka Scania automašīnas bremžu sistēma bija iedarbojusies automātiski, neļaujot teroristam nogalināt maksimāli daudz cilvēku. Iespējams, ka šis atklājums ir simbolisks un norāda, ka nākotnē jāizmanto tālredzība jeb spēja iekodēt mūsu drošību visās riska situācijās. Tas ir iespējams, mēs tā arī darīsim. Uzvarēsim maniakus ar šahistu cienīgu aprēķinu. Tieši tāpēc mūsu nākotne būs drošāka, nekā bija pagātne.

Politiskais kartelis un tikumības kardināli

Pērnais mūsu valstī bija Ventspils oligarha triumfa gads. Parasti biznesā «vadošo amatu savstarpējo sadalīšanu» (kuru nekautrīgi piekopj Latvijas vadošās pozīcijas un tā saucamās opozīcijas partijas) sauc par karteļa veidošanu. To apkaro, un autorus mēdz sodīt. Sadalot vadošos valsts amatus (partiju starpā), politiskā nomenklatūra grauj demokrātiju valstī. Diemžēl. Šo procesu atkal varējām novērot jaunās valdības veidošanas frekvencēs, brīdī, kad 20. janvārī prezidentam Vējonim tika veikta sirds operācija un premjera krēslā nosēdās otrs Ventspils kabatas partiju cilvēks Māris Kučinskis. Slimais prezidents izveseļojās, taču palika amatā, un jaunais premjers turpināja valsts stagnāciju pēc pierastās shēmas. Neatejot no kases, Ventspils panāca sev gigantiskus valsts finanšu iešļircinājumus «sportam un kultūrai». Nedomāju, ka galvaspilsēta no Rīgas tāpēc tiks pārcelta uz Lembergpili. Taču valsts naudas iesūknēšana kārtējo reizi «publikai» pierādīja, kurš šajā valstī «ir ar ūsām», un atradīsies naivie, kas šo «PSRS sagādnieka» lomu traktēs kā «laba saimnieka» piemēru.

Tas nozīmē, ka cerība uz modernu valsts politisko pārvaldi Latvijā joprojām paliek kopīgas vēlmes līmenī un to varam mierīgi pārcelt kā nerealizētu sapni uz nākamo 2017.gadu.

Pērnais gads iezīmējās ar Putina un kremlistu propagandas panākumiem mūsu publiskajā telpā. Mākslīgi ģenerētās Kremļa propagandas tehnologu idejas un interpretācijas strauji iesakņojušās arī latviešu smadzenēs, pateicoties netraucētai Krievijas valsts kontrolēto mediju ofensīvai un vietējo nacionālkonservatīvo spēku garīgam atbalstam. To uzskatāmi pierādīja amizantās, «nacionāļiem» iedalītās Tieslietu ministrijas histērijās pret Stambulas konvencijas parakstīšanu Latvijā. Prasība aizliegt fiziski izrēķināties ar sievietēm pēkšņi tika nobīdīta kulisēs, priekšplānā izbīdot «bailes par ģimeni», kas tikšot iznīcināta, ja sievietes iekaustīt vairs nedrīkstēšot. Mēģinot iestāstīt, ka sievietes sist ir normāli, un visur saredzot geju draudus tradicionālajai ģimenei, iebiedētajiem juristiem un tikumības kardināliem pagaidām neizdevās nostutēt Latviju tumsonīgāko valstu pulciņā. 18. maijā Latvija tomēr parakstīja Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Pieļauju, ka ultrakonservatīvie vēlējās labu un ka modernais laiks ir viņiem nesaprotams, tāpēc tiek pārprasts. Diemžēl traģiski ir tas, ka «tik viegli sabaidāmie» Latvijā atrodas «tik tuvu varas svirām». Skatīsimies, kā ies ar ratificēšanu parlamentā.

Nākamā aizejošā gada anekdote bija tās pašas ministrijas tikumības normu ieviešana nākamajiem laulātajiem draugiem jeb «Pirmslaulību mācību programma». Atkal neiztika bez komiskām tikumības ainiņām, kas jau kļuvušas par klasiskiem jokiem sociālajos medijos. Skumja ir nevis šāda birokrātu jaunrade, bet gan viņu nespēja atzīt kļūdas un uzmākšanās sabiedrībai ar savu obligāto apsēstību.

Panamas dokumentu atmaskojumi maz aizķēra Latvijas sabiedrības publisko domu, kas, protams, ir žēl. Rokošās žurnālistikas uzplaukumu šajā virzienā novēlēsim sev 2017.gadā.

Līgo Brexit un spriedzes saasināšanās

23.jūnijā Apvienotā karaliste nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Gerts Vilders, Marina Lepēna par to noteikti iebaudīja šampanieti. Lai gan pagaidām nav ziņu par līdzīgu referendumu ģeometrisko progresiju citur, tomēr Eiropas Savienība ar šo balsojumu Jāņu vakarā saņēma pamatīgu pliķi. 8. novembra vēlēšanu rezultāts ASV Briseles pēriena efektu paspilgtināja. Protams, varam šos notikumus vērtēt gan kā neapmierinātības demonstrāciju, gan arī kā izaicinājumu politkorektajai elitei. Taču varam arī paraudzīties dziļāk un konstatēt, ka liela nozīmē šajos procesos bija apzinātai faktu manipulācijai sociālajos medijos, kas šodien jau pārņēmuši etablēto masmediju ietekmes telpu. Vēl jūnijā nesūrojāmies par to, ka sociālie mediji piegādā sagrozītu informāciju un pavisam konkrēti maina politisko ložu sadalījumu. Tagad, pēc Krievijas tiešās piedalīšanās Trampa priekšvēlēšanu kampaņā, šī pati tēma jau tiek apskatīta plašāk, jo efekti ir uzkrītošāki. Neviens vairs nevar būt drošs tīmekļa komunikācijas priekšā. Tā nosaka visu, neatkarīgi no tā, vai mēs to atzīstam vai ne. Cits jautājums ir komunikācijas procesu diriģenti un mūsu spēja ietekmēt notiekošo un tos, kas pārkliedz pūli.

Kas notiks tālāk? Vai Eiropas namu labējiem populistiem izdosies sagāzt drupās tāpat kā Krievijas bumbvedējiem Alepo? To redzēsim nākamgad, kad pie vēlēšanu urnām dosies Nīderlandē, Vācijā un Francijā. Iespējams, ka briti ar savu Līgo balsojumu ir nobruģējuši ceļu Marinai Lepēnai uz Elizejas pili. Redzēsim.

Nepatīkams 2016.gada nobeigums bija arī Amerikas Savienoto Valstu un Krievijas attiecību tālāka sarežģīšanās. Vašingtona izraidīja 35 Krievijas diplomātus, apsūdzot tos spiegošanā. Putins (kā parasti) visu noliedza, un Dmitrijs Peskovs solīja «atbilstošu pretreakciju». Amerikāņiem tas sāpēšot. Esot jānogaida tikai trīs nedēļas, un tad Baltajā namā iekārtošoties Krievijai labvēlīgais Donalds Tramps. Tā domā Putina galms, jo «visi, ne tikai amerikāņi, to vien gaida, lai Obama pazūd no politiskās skatuves, un būs priecīgi par to» (Krievijas vēstniecības Lielbritānijā viedoklis mikroblogā Twitter). Skaidrs, ka vainīgie skaitās krievu hakeri, kas mēģināja un viņiem izdevās ietekmēt ASV vēlēšanu iznākumu. Nav skaidrs, kā pagriezīsies ASV ārpolitika pēc 20. janvāra. To rādīs laiks.

Piektdienas rītā strauji nokritās dolāra kurss. Eiro uzkāpa no 1:0400 līdz 1:0650. Mūsu un starptautisko politiķu zināšanas «naudas loģikā» joprojām esot «vairāk nekā nepietiekamas». Tā uzskata finanšu eksperti. Īpaši traģiski tas novērojams patlaban, jo šodienas makroekonomiskajos modeļos naudas «kā tādas» vairs vispār nav, – uzskata Mikaels Klumhofs, Starptautiskā valūtas fonda analītiķis. «Gandrīz visa nauda, kura šodien eksistē, tiek veidota bankās kā parādi. No vienas puses, ekonomika nevar funkcionēt bez naudas, bet no otras puses – banka spēj saražot naudu tikai tad, ja kāds ņem kredītu. Visiem ir jāiestieg parādos, citādi naudas nebūs un ekonomikai nebūs nodrošināta asinsrite. Tie, kas atdod parādus, bremzē šo procesu,» uzsver Klumhofs. Viņam šķiet, ka pagaidām sistēmu glābj apstāklis, ka ļaudis pašreizējo ekonomikas loģiku nesaprot. Brīdī, kad mēs sapratīšot, – notikšot revolūcija. Šo apgalvojumu esot prognozējis Henrijs Fords. Izskatās, ka joprojām nesaprotam. Varbūt nākamgad politiķi to beidzot sapratīs un pārrakstīs likumus, ierobežojot banku visatļautību?

Ko esam zaudējuši un ko apņemsimies

Aizvadītajā zaudējām salīdzinoši daudz radošu personību. To vidū bija leģendārais kanādiešu mūziķis un dzejnieks Leonards Koens, kinooperators un dokumentālists Andris Seleckis, aktrise Dzintra Klētniece, minisvārku autors un franču modes dizainers Andrē Kordžess (André Courrèges). Daudz mūziķu: Prince, piektais «bītls» Džordžs Martins, Džordžs MaiklsDeivids Bovijs un rokmūzikas vēstures leģendārais sintezatora virtuozs Keits Emersons – Emerson, Lake & Palmer dibinātājs (1970), kā arī mūsu pašu Ojārs Grīnbergs.

Pietrūks jaunu smalko Andžeja Vaidas filmu, itāliešu dramaturga un Nobela prēmijas laureāta Dario Fo darbu. Dario aizgāja no mums 90 gadu vecumā kā izcils dramaturgs, satīriķis un politiski aktīvs mākslinieks. Apveltīts ar filigrānu humora izjūtu, un tieši tāpēc viņa lugas ir pērles, kas nekad neapsūbē. Viens no politiskā teātra aizsācējiem Rietumeiropā, īpaši atzīmējama viņa luga «Anarhists, kuru izmeta ārā pa logu kļūdas dēļ», kā arī «Mēs tomēr nemaksāsim». Zaudējām arī Umberto Eko, kas bija un paliks mūsu publiskajā telpā ne tikai kā izcils semantiķis, bet arī kā jēdziens pasaules kultūrvēsturē.

Paldies viņiem, bet jāiet tālāk.

Jaunais, 2017. gads ir klāt. Pētnieki zviedru universitātēs tikko noskaidrojuši, ka katrs astotais vīrietis un katra piektā sieviete sagaida gadu mijas slieksni ar jaunu apņemšanos. Viņi vēlas uzlabot savu dzīves kvalitāti jaunajā gadā kādā noteiktā veidā. Līdz šim visizplatītākais sieviešu vēlmju tabulā bijis lūgums pēc iespējas notievēt (33%), bet vīriešu – panākt labus rezultātus sporta zālē (21%). Tikai 1% apņemas pārtraukt smēķēt, un lielākā daļa aptaujāto «vēlas ko citu» (45%). Kas īsti ir «kas cits»? «Viss kas,» konstatē eksperts Pers Karlbrings, «lielākā daļa vēlas: 1) izvairīties no stresa, 2) savest kārtībā privāto naudas situāciju, 3) lasīt vairāk grāmatu, 4) lietot mazāk alkohola, 5) «savest kārtībā» savu ķermeni.»

Šobrīd apņemamies, taču daudz grūtāk būs apņēmību realizēt vēlāk. Pagaidām neviens nav sapratis, cik lielā mērā mums tas izdodas. Amerikāņu pētījumi rāda, ka 71% jaungada apņēmīgo saglabā savus mērķus apmēram vienu nedēļu pēc jaunā gada. 46% to dara 6 mēnešus, apmēram līdz Jāņiem. Par pārējiem ziņu nav. Nav slikts rādītājs. Galu galā cilvēki mēģina tuvoties savam sapnim un iecerēm, kas nemaz nav maz. Ir apņemšanās, kuras izpildīt ir vieglāk. Ir arī tādas, kas padodas grūtāk. Pats galvenais ir sākt. To arī novēlu mums visiem un kopīgajai valstij ar nosaukumu Latvija.

Novēlu, lai nākamais – 2017. ir un atnāk veselīgs, laipns, mierpilns un gādīgs.

Laimīgu 2017.gadu!

32 Latvijas, kas staigā pa pasauli un meklē sev mājas. Bankas, Eiropa un bēgļu krīze

Speciāli TVNet

kale-francija-begli

Kalē, Francija. 22.oktobris, 2016, Foto: EPA/ScanPix/LETA , TVnet

2015.gada laikā 70 000 ārzemnieku bērnu ieradās un pieprasīja politisko patvērumu Zviedrijā. Puse no viņiem atbrauca vieni, bez vecākiem. Nepilngadīgajiem nemēdz atteikt patvērumu. Arī tad, ja nav skaidrs vai šie cilvēki ir vai nav pilngadīgi un vai visas migrantu daudzbērnu ģimeņu atvases patiešām ieradušās savu vecāku pavadībā. Šie pusaudži un bērni ir tikai viena no dramatiskās aizvadīto divu gadu migrantu plūsmas izpausmēm, kas paguvusi nopietni sašūpot attīstītāko rietumvalstu publisko diskusiju telpu.

Visi, ieskaitot zviedrus, steigšus pieņēma jaunus likumus, kas būtiski ierobežo ieceļotāju iespējas apmesties uz pastāvīgu dzīvi izredzētajās valstīs. Arī Brexit balsojums lielā mērā sakņojās tajā pašā vēlmē – aizcirst deguna priekšā durvis «Eiropas Savienības valstu migrantiem» un visiem pārējiem, kas joprojām cer uz savas labklājības standarta uzlabošanu, iekārtojoties bagātajās rietumvalstīs uz dzīvi.

Veidojas absurda situācija: bēgļi no Sīrijas mēģina izdzīvot bēgļu nometnēs kaimiņvalstīs, bet ekonomiskie migranti tikmēr veikli forsē un ieņem bēgļiem paredzētās miera zonas labklājības valstīs. Pa vidu šim haosam islāmistu fundamentālisti producē grautiņus un pašnāvnieku spridzināšanas abās pusēs frontes līnijai. Neraugoties uz šo notikumu dinamiku, ap 65 miljoniem cilvēku visā pasaulē pašlaik pamet savas mājas un dodas bēgļu gaitās (SvD, 22.12.2016.). Tas nav maz. Tās ir «32 Latvijas», kas staigā pa pasauli (ar visu savu mantību ceļa somā), meklē sev mājas un naudu.

«Kloķu» piegriešana neko nedos

Atvērtās Eiropas robežas atļauj meklēt laimi citās zemēs, kur maksā labāk, vairāk un dzīvot ir ērtāk. Tas ir normāli, saprotami, jo valstis ir «priekš cilvēkiem» (demokrātijās), nevis «cilvēki priekš valstīm» (diktatūrās). Naivi iedomāties, ka iespējams nokaunināt ekonomiskos emigrantus par to, ka viņi vēlas būt pārtikuši svešumā. Bērnišķīgi cerēt, ka dzimtenes ilgas sauks viņus atpakaļ uz Cēsīm, Rūjienu vai Liepāju deklaratīvu aicinājumu veidā. Viņi tur paliks tikmēr, kamēr dzimtenē būs labāk. Tieši šis pēdējais apstāklis ir ļoti būtisks – panākt, lai valstīs, kas «ražo ekonomiskos migrantus», celtos algas un dzīves līmenis, kas reducētu cilvēku vēlēšanos meklēt laimi un pārticību citur. Šim mērķim veltīti vairāki ANO projekti, taču pagaidām tie nefunkcionē. Tāpēc cilvēki turpina bēgt no trūcīgajām valstīm uz pārtikušajām.

Ja durvis būs vaļā, tad izsalkušie nāks. Ja durvis aizvērsim, viņi turpinās klaudzināt, jo «bads» (viņu pusē) turpināsies. Nacionālistu partiju idejas par jauna Eiropas mūra būvēšanu, lai paglābtos no migrantiem un spridzinātājiem, nav produktīvs priekšlikums. Pēdējo gadu agresīvās retorikas pieaugums debatēs par bēgļiem un migrantiem rada bažas par mūsu sabiedrības cinisma kāpinājumu. Cilvēki, kas bēg no mājām kara vai trūkuma dēļ, tiek traktēti kā ekonomisks apgrūtinājums un posts, lai gan šīs debates vairāk atspoguļo mūsu publiskās domas humānisma eroziju un empātijas trūkumu. Bēgļu un migrantu problēma nav atrisināma ar durvju aizslēgšanu vai aicinājumu fiziski izrēķināties ar tiem, kas ierodas pie mums bez ielūguma. Vēl nožēlojamāka ir vadošu Latvijas politiķu sajūsma par to, ka Latvijas iedzīvotāju bēgļu pabalsti (lasi – labklājības standarts) ir tik zemi, ka pie mums neviens bēglis nepaliks. Paši aizbēgs. Aizmirstot, ka mūsu pašu iedzīvotāji arī bēg projām no Latvijas tieši to pašu iemeslu dēļ.

Nākotnes izredzes un banku lāsts

Šķiet, ka pats svarīgākais ir mūsu iedzīvotāju nākotnes izredžu apzināšanās. Pagaidām tādu nav. Lai cilvēki justos līdzsvarā, viņiem ir jāredz un konkrēti jāsaprot, kā dzīve Latvijā izskatīsies pēc 5, 10 vai 20 gadiem. Kamēr šāda pamatota projekta nav, iedzīvotāji ir stresā un neuzticas valstij, kurā ir piedzimuši. Pēc ekonomiskās krīzes sabiedrības stress turpina eksistēt. Islandiešu pētniece Arna Vardardotira ir pierādījusi, ka pēc valsts banku bankrota stresā Islandē bija ne tikai noguldītāji un valdība, bet pat bērni dzemdību namos dzima ar mazāku svaru nekā parasti. Avantūrisms politikā un finanšu krīze var novest pat pie jaundzimušo stresa, kas ir traģisks un simbolisks depresijas rādītājs visās nozīmēs. Tas liek saprast, ka pēc Parex bankas «izglābšanas» (ar valsts bankrota līdzekļiem) Latvija nekad vairs nebūs tā pati vecā dziesmotās revolūcijas zeme, kuru mums piešķīra pārmaiņu laiks. Mēs vairs nevaram rēķināties ar caurmēra nacionālo pieaugumu, pat Lielbritānijā un ASV kopprodukta pieaugums pašlaik ir daudz zemāks nekā pirmskrīzes līknēs.

Ja Zviedrijā nebūtu bijušas divas finanšu krīzes (90. gadi un 2008. gads), tad katrs zviedrs šodien gadā pelnītu par 10 000 eiro vairāk. Lai iedarbinātu ekonomikas motorus, centrālās bankas turpina nodarboties ar monetāriem eksperimentiem un manipulācijām, kas nereti atgādina cirka trikus. Ja pirms 10 gadiem kāds būtu mēģinājis šodienas finanšu procesus iesniegt kā projektu Nobela prēmijai ekonomikā, tad būtu saņēmis norīkojumu pie psihiatra. Tieši tāpēc ir muļķīgi paļauties uz tirgus ekonomiku autopilotā un cerēt, ka ekonomika iedarbosies pati arī Latvijā. Pat naivam vērotājam jau 2008. gadā bija skaidrs, ka problēmas saknē bija banku sektora kļūdas. Jā, bankas ir svarīgas un politiskā vara tās metās glābt, nepadomājot ko tas mums visiem kopā maksās. Latvijas un arī Eiropas vadītāji izrakstīja čeku, un centrālās bankas samaksāja jebkādas summas, kas tika pieprasītas. Ko šīs bankas «tādu» mums ir palīdzējušas, ka politiskā vadība ir gatava tās glābt jebkurā brīdī par jebkādu summu? Nevienam privātam, peļņas uzņēmumam valsts šādi nepalīdz. Nevienam nav šādu privilēģiju. Kāpēc bankām šādas privilēģijas piešķir? Tāpēc, ka tām pieder vissvarīgākā ekonomikas izejviela – nauda. Sākumā politiskā «naudas lutināšana» deva labus rezultātus, bet pēdējos gados sistēma vairs nedarbojas. Vissliktākais, ka mūsu politiskā sistēma ir kļuvusi tik ļoti atkarīga no finanšu pasaules, ka vairs to nespēj kontrolēt. Tas nozīmē, ka mūsu nākotne ir bez stabiliem pieturas punktiem un tiek pieņemts, ka bankas būs godīgas un rīkosies atbildīgi, lai gan līdzšinējā pieredze šo pieņēmumu neapstiprina.

Tāpēc Latvijā, tāpat kā Islandē (un pārējās krīzes traumētajās valstīs) dominē politiskā nedrošība, polarizācija, minoritāšu konflikti un labējo populistu uznākšana uz politiskās skatuves. Tieši viņi ir tie, kas izmanto situāciju un sludina naidu pret ārzemniekiem un minoritātēm kā «vainīgajiem» visās problēmās (ar šo riebīgi atgādinot pagājušā gadsimta 30.gadu noskaņojumu). Demokrātija, atklātība un savstarpējā pieklājība vairs nav modē. Humānisms, ko civilizētā sabiedrība ar pūlēm tika uzbūvējusi, tiek nojaukts vienā rāvienā un izkaisīts kā konfeti vējā. Barbarisms tagad nostājas normālo normu vietā, un labējie populisti gavilē, lai gan vainīgs nav viss liberālisms, bet gan bankas.

Mūri un mēs

Uz dienvidiem no Aleksandra laukuma Berlīnē var redzēt vecā mūra paliekas. Tas nav bēdīgi slavenais «komunistu mūris», bet viduslaiku atmiņas. Toreiz mūris viņus pasargāja no haosa ārpusē. Berlīne izturēja 30 gadu karu un atgaiņājas no uzbrucējiem, zviedrus ieskaitot. Arī toreiz cilvēki karoja cits pret citu ticības dēļ (tāpat kā tagad), un arī toreiz bija svarīgi noskaidrot, kura ticība ir pareizāka un kura kultūra vērtīgāka (tāpat kā tagad). Kara rezultātā Berlīnes iedzīvotāju skaits saruka līdz 800 (ja neskaita kazas, kas ganījās uz ēku jumtiem). Mūris bija palīdzējis pēdējo reizi. Norobežoties tālāk nebija gudri. Atvēra vārtus un panāca, ka pilsētu atjaunoja imigranti. Berlīne atvēra savas durvis tiem, kas citur tika vajāti. Tā kļuva pievilcīga Vīnes un Antverpenes ebreju kopienas locekļiem, franču hugenotiem, protestantiem no Silēzijas un visu veidu politiskajiem bēgļiem, brāļus Grimmus ieskaitot. Viņi visi apmetās ārpus pilsētas mūriem. Visi bija imigranti un tāpēc nešķiroja kaimiņus «vietējos» un «ienācējos». Jūdu kapi bija blakus protestantu baznīcai, un tai pretī uzcēla pat katoļu slimnīcu. Tautas valodā šo kvartālu nosauca par «Tolerances šķērsielu», un tāpēc nav nejauši, ka nacisma laikā tieši šajā reģionā kaimiņi glāba vajātos, nevis nodeva cits citu varai. Jo «mēs» esam visi tie, kas esam gājuši kopā skolā, spēlējuši kopīgas spēles pagalmos un izdzīvojuši laiku, kas mums piederēja kopīgi. «Viņi» ir demagogi uniformās un partijās, kas cits citu apbalvo ar ordeņiem, paceļ sev algas un alkatības vārdā sarūpē savai tautai neciešamu likteni, kas «mums» ir jāiztur.

Šī tradīcija ir dzīva joprojām vecajās Berlīnes šķērsielās, neraugoties uz režīmiem, kurus šai pilsētai ir nācies pārciest. Tāpēc labējiem populistiem tur izredžu maz. Cilvēcība tur vēl ir spēkā.

Insekti gatavojas revanšam

Brīdī, kad medijus pārlidoja ziņa par katastrofu Ziemassvētku tirdziņā pie Kurfürstendamm (Šarlotenburgā), gribējās ticēt, ka noticis negadījums. Ka braucējs iemalkojis daudz karstvīna ar piparkūkām, ka upuru nebūs un ka viss beigsies labi. Taču patiesība izrādījās skarbāka. No apstākļu smoga (ciešanu šoka) kā Kafkas laikā uzreiz izlien insekti jeb tie, kuriem atvērtā pasaule nešķiet pieņemama, izdevīgais brīdis spokoties ir klāt un visam ir savs risinājums. Sākot ar islāmistu fundamentālistiem un beidzot ar mūspašu konservatīvo, «ģimenisko tikumu» sludinātājiem. Viņi tagad berzē rokas, jo revanšs esot tuvu. Turpmāk notikšot tā: logi, durvis ciet, rokas gar sāniem, pie sienas rāmī īstenais tautas vadonis, bet aiz muguras drošībnieki. Mums visiem skarbiem ģīmjiem unisonā būšot jādzied viena un tā pati dziesma ar cenzētiem vārdiem. Tā esot drošāk.

Populistu partija Alternatīva Vācijai (Alternative für Deutschland) traģiskajā naktī reaģēja tieši tā un pirmā. Izmantojot sociālos medijus. Policija un glābšanas dienests vēl nebija atgriezušies no nozieguma vietas, kad viens no šīs partijas pārstāvjiem mikroblogā Twitter jau piedāvāja upurus saukt par «Merkeles nogalinātajiem». Gaisā cirkulēja tēze: «Vai mēs «to» jau neteicām?!» Beidzot bija noticis tas, ko viena sabiedrības daļa ļoti gaidīja. Bēgļi «sāka atriebties» pamatnācijai. Politiskie insekti pacēlās uz pakaļkājām un zibenīgi aicināja uz referendumu pret kancleri Merkeli viņas «bēgļu simpātiju» dēļ. Būtiski akcenti tika nomainīti ar mazāk būtiskiem. No vienas puses jātēlo, ka «mīlam Berlīni», bet no otras jāforsē cinisms pret atvērto demokrātijas standartu, jo, aizverot durvis, problēmu vairs nebūšot. Populistu lielākā krītambedre ir tā, ka viņi dod priekšroku tai pašai izejai, kuru prioritē musulmaņu fundamentālisti vai putinisti. Teroru, naidu un varmācību. Lai demonstrētu savu spēku skatītājiem un iebiedētu pretinieku.

Šis nav pirmais islāmistu terorisma akts Vācijā. 2016.gadā fiksēti seksuāli uzbrukumi jaungada sagaidītājiem Ķelnē, traģiski notikumi Minhenē un Freiburgā. Līdz šim uzbrukumi vērsti galvenokārt pret sievietēm. Vācietes šogad vakaros izvēloties braukt uz mājām ar taksometru, nevis šķērsot pilsētas ielas pa tumsu (tāpat kā agrāk). Pagaidām tas arī viss. Kādu izeju piedāvājat jūs? Masveidā izkauties? Zobs pret zobu? Ķersim ieročus un sāksim izrēķināties ar visiem, kas atgādina migrantus? Vācu partija Alternatīva Vācijai piedāvā līdzīgu reakciju, fantazējot par nostalģijas un fantastisko romānu hibrīdu, kas uzbur etniski tīru valsti (Reigana 80. gadu stilā) un kaut ko tādu, kas atgādina Putina sapņu valsts karikatūru: vācu kalifātu, kurā it kā nav valsts, taču tās kontrolē tomēr ir visa publiskā informācija, masu medijus ieskaitot. Kā rāmis šo gleznu grezno miljoniem smagi apbruņotu žandarmu. Nav nejauši, ka vācu populisti, tāpat kā latviešu un krievu populisti, ir smagi slimi ar antifeminisma infekciju. Viena no tendencēm ir mēģinājums atņemt sievietēm balsošanas tiesības vēlēšanās. Par to pavisam nesen bazūnēja kāds AfD (Alternative für Deutschland) politiķis Facebook. Nedomāju, ka publika šo priekšlikumu uztvēra kā joku. Vācija vairs nav 50.gadu sabiedrība, kurā uzticama sieva katru dienu gaida savu kungu un pavēlnieku ar trauklupatu rokā pie plīts. Tāpēc nepārsteidz, ka brīdī, kad vācu sievietei jāizvēlas starp islāmistu sieviešu pazemotājiem un vācu sieviešu nīdējiem, viņa atbild īsi abiem: «nein»!

Ceru, ka insektu uzbrukums neizdosies un Vācija nākamajās vēlēšanās nelaidīs viņus pie varas. Turklāt terorismu Vācija pazīst arī modernajā laikā, kopš RAF* (nejaukt ar Rīgas Autobusu fabriku!) un Bādera – Meinhofas bandas asiņainajiem 70. gadiem. Toreiz viena daļa sabiedrības pieprasījusi atjaunot nāves sodu. Spriedzes stīga bija uzvilkta līdz galam, un valsts varēja sākt pūt no iekšpuses. Taču noturējās un tika melnajai svītrai garām. Brīvība un demokrātija ir gaumes jautājums, un par to nestrīdas. To vai nu akceptē, vai izlaiž no rokām.

Tāpēc labāk domāsim par Latvijas nākotnes konstrukciju, banku labāku uzraudzību un cilvēcisku attieksmi pret tiem 65 miljoniem, kas pašlaik meklē sev mājas. Varbūt daži no viņiem ir mūsējie un var palīdzēt uzbūvēt Rīgu tieši tāpat, kā savulaik imigranti palīdzēja uzcelt Berlīni, Stokholmu un Ņujorku. Sagatavosimies uzņemt no viņiem tos, kas ir mūsējie (kamēr mūsu pašu ekonomiskie migranti jūtas labāk citur un atgriezties negrasās). Visi ienācēji (tāpat kā visi aizbraucēji) nav nelieši. Mūsu valsts laiks vēl ir priekšā.

Ekonomikas izejviela ar nosaukumu «nauda» ir savārījusi pārāk daudz problēmu. Mācīsimies to pieradināt.

  • Rote Armee Fraktion

Digitālā bitcoin un mēs. Mainīsim atkal naudu?

2014. gada 8. maijā

Bitcoin ir digitālā nauda. Tā palīdz pirkt un pārdot ar datora vai viedtelefona palīdzību. Darījumu veic vienādranga (peer to peer) režīmā jeb pa tiešo starp pircēju un pārdevēju. Pārdošanu nepieskata centralizēta institūcija, bet tā balstās uz tīkla lietotāju akcepta bāzes. Maksājumi notiek šifrētā veidā un lietotāji ir anonīmi. Tātad pie mums ir ieradusies nauda, kas iztiek bez īstajiem starpniekiem (bankām), nodokļiem (Valsts Ieņēmumu dienesta) un pazemojošajām bankas maksājumu kartēm, kuru saturs par jūsu maciņa biezumu informē katra pirkuma pārdevēju visos veikalos.

Pašlaik viens «bitkons» maksā apmēram 100 eiro (līmenis ļoti svārstās) un transakcijas ātrums un trajektorijas krietni apsteidz banku maksājumu rutīnas. Paradīze klauvē pie mūsu durvīm. Kā rīkosimies? Laidīsim to iekšā un nomainīsim visus savus eiro un atlikušos latus pret «bitkoiniem»?

Protestēsim pret bankām?

Modernās sabiedrības neapmierinātība ar banku sistēmu nevienam nav pārsteigums. Dārgās transakciju izmaksas, direktoru sulīgās algas un visbeidzot pēdējo gadu krīzes ar neskaitāmām banku «glābšanas programmām» uz nodokļu maksātāju rēķina ir darījušas savu – banka nav mūsu mīluļu sarakstā. Vēl vairāk – nav pat argumentu lai pierādītu, ka vienīgais godīgais norēķinu veids modernajā sabiedrībā ir «laist visu savu naudu» caur bankām, kas faktiski ir privāta biznesa uzņēmumi ar savām peļņas interesēm.

Šodien «norēķināties godīgi» skaitās ļaut bankām «uzvārīties» uz mūsu rēķina, jo tikai tā valsts kase spēj piespiest mūs samaksāt visus nodokļus un nodevas, kas nepieciešami varas aparāta uzturēšanai. Tikai tā vara spēj izsekot mūsu naudas maka saturam un iekasēt sev daļu no tā.

Līdz ar jauno, alternatīvo maksāšanas līdzekļu parādīšanos pastāv risks, ka iedzīvotāji=pilsoņi=sabiedrība var izlauzties no esošās naudas uzskaites sistēmas un pārtraukt finansēt valsts politiskās un ekonomiskās varas izdevumus. Tā sakot – sabiedrība vairs nebūs nodokļu maksātāja un sekas šim virzienam var būt katastrofālas. Nebūs vairs to, kas maksās nodokļus skolu, transporta, sabiedriskā sektora, sporta, kultūras, varas aparāta ierēdņu (valdību, parlamentu, policiju un tiesu ieskaitot) un citu publisko izdevumu finansējumu. Tas nozīmē, ka ar valsti «būs cauri». Vismaz tās pašreizējā veidolā.

Virtuālā nauda apdraud valsti

Kas notiek, ja nauda apdraud gan nacionālās valstis, gan ūnijas, gan visu valsts pārvaldes sistēmu kopumā, jo paver jaunu norēķinu veidu – digitālo jeb kriptovalūtu, kas nav piesaistīta nevienai konkrētai valstij? Ar bitcoin tiek nojauktas naudas emitēšanas politiskās robežas, realizēta decentralizācija, veicot norēķinus tikai un vienīgi starp tiem, kas kaut ko pērk vai pārdod. Tas nozīmē, ka preču un pakalpojumu pirkšana iznāk lētāka, jo banka par katru transakciju no valsts uz valsti iekasē sev sulīgus procentus un/vai nodevas, bet bitcoin «par darbu paņem» tikai 0,0005%. Bez tam maksāšana un naudas iekasēšana ir anonīma. Neviens nezina, kurš ir maksātājs. Te neprasa pasi, personas kodu vai uzņēmuma reģistrācijas datus.

Ideāli?

Tieši tāpēc šo maksāšanas veidu visveiksmīgāk un straujāk pagaidām ir izmantojuši narkotiku tirgotāji. Zviedru Rikskriminalpolisen liecina, ka bitcoin vērtība aizvadīto divu gadu laikā ir pieaugusi 1000 reižu un pašlaik viens BTC maksā apmēram 100 eiro. Tā izplatība «kriminālajā pasaulē» izvēršas plašumā. Tas notiek šādi: 1) narkotiku pārdevējs «dārknetā» (ar speciālas programmatūras palīdzību) piedāvā savu preci, kuru pircējs apskata ar tās pašas programmas palīdzību; 2) pirkšana notiek ar e-naudu, anonīmi no digitālā maciņa, kas parādās internetā; 3) visi, kam ir pieeja specializētajai programmatūrai, redz, vai šajā maciņā ir nauda vai nav, un pēc tam apstiprina konkrēto maksājumu (3-8 apstiprinājumi ir norma); 4) maksāšanas sistēma ir šifrēta, lai izvairītos no hakeriem un zagļiem un naudas nonākšanai pārdevēja digitālajā maciņā, kas arī aizslēgts ar šifrētu atslēgu.

Pēdējo mēnešu laikā «bitkoini» ir reģistrēti kā galvenās lomas spēlētāji sešos narkotiku noziegumos Zviedrijā. Pērn decembrī Haparandas tiesā tika notiesāti četri narkotiku tirgoņi, kuru norēķini tika veikti tikai un vienīgi digitālajā naudā. Bandas vadoņa, 23 gadus vecā narkotiku pārdevēja datorā tika konstatētas simtiem transakciju un peļņa «bitkoinos» gandrīz viena miljona SEK vērtībā. Virtuālā nauda tika glabāta trijos «maciņos» un darījums tika veikts ar «Silk road» palīdzību, kuru policija oktobrī slēdza. Šoreiz apsūdzētais pats informēja policiju par kodiem un «atslēgas vārdiem». Pretējā gadījumā likuma sargiem nebūtu izdevies nokļūt līdz naudai.

Valstiska problēma

E- nauda jau sen sašķēlusi ekonomistu viedokļus un izraisījusi diskusijas likumdevēju līmenī. ASV ar šo jautājumu aktīvi nodarbojas jau divus gadus, tikko šis jautājums sasniedzis arī ASV kongresa līmeni.

Krievijā prokuratūra nupat aizliedza jebkāda veida maksājumus ar «bitkoiniem». Līdzīga nostāja ir arī Dānijā un Ķīnā.

Zviedrija par šo tēmu vēl «taustās», un varas pārstāvjiem e-naudas efekti vēl nav īsti izprotami, jo Eirokomisija tikai aprīlī grasoties pievērsties bitcoin un digitālās ekonomikas analīzei. Turpretī zviedru nodokļu pārvalde šo sfēru jau mēģina pārvaldīt, pieprasot nodokļus par bitcoin pirkšanu, un kopš decembra visiem zviedru uzņēmumiem, kas veic darījumus ar bitcoin, nākas reģistrēties Finanšu inspekcijā.

Turpretī Latvijas FKTK «bitkoin» un tamlīdzīgos finanšu instrumentus neuzskata par naudu un neiesaka to izmantošanu, jo tas neesot drošs maksāšanas līdzeklis. Arī Latvijas Banka neatbalsta transakcijas vai ieguldījumus virtuālās valūtās. Pēc FKTK domām, «bitcon pēc būtības drīzāk ir uztverams kā prece jeb produkts, kuru var izmantot kā maiņas līdzekli, ja puses par to vienojas, tādējādi šis instruments nav pielīdzināms legālam maksāšanas līdzeklim» (Delfi, Bizness, 2014.13.02).

Tas nozīmē, ka bitcon Latvijā neskaitās nauda un tiem, kas ar to pērk un pārdod, nav jāuztraucas par PVN vai cita veida nodokļu nemaksāšanu. «Tā ir naudiņa, kas palīdz izvairīties no nodokļiem, jo tie neuzrādās nekādās ienākumu deklarācijās,» konstatē interneta čatā «Tomi», un viņam piebalso arī citi uzsverot, ka «kriptovalūtas drīz pārņems naudas sistēmu». Amizanti, ka «bankas un valsts vara pagaidām nevar izdomāt, kā pārņemt šos virtuālos maksāšanas līdzekļus savā pārziņā, tāpēc arī ārdās», secinot – «kamēr šai naudai nav tikuši klāt baņķieri (naudas mijēji un aizdevēji) un varas mafija ar savu nodokļu sistēmu, tikmēr šādu norēķinu sistēmu mums vajag izmantot» (Ierindas pilsonis).

Izrādās, ka arī Latvijā pastāv «bitkoinu» legalizācijas problēma, tikai mūsu atbildīgās institūcijas šai krīzei nav gatavas, tāpat kā FKTK nebija uz starta iepriekšējo krīžu situācijās. Starp citu, Latvijas investīciju zelta tirgotājs un valūtas maiņas pakalpojumu sniedzējs «Tavex» 28.janvārī ir iesniedzis oficiālu pieprasījumu attiecīgajām valsts iestādēm par «Bitcoin», jo apsver iespēju tuvākajā nākotnē sākt tirdzniecību ar šo un līdzīgiem finanšu instrumentiem. Uzņēmums jautājis Finanšu ministrijai, Valsts ieņēmumu dienestam, Latvijas Bankai, FKTK un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam, kas tad patiesībā ir «Bitcoin» – valūta, virtuālā/digitālā nauda, prece vai izejviela (commodity), pakalpojums, finanšu instruments, kapitāla vērtspapīrs, elektroniskā nauda, kā arī to, kādi nodokļi tiek aprēķināti šāda instrumenta izmantošanas gadījumā. Pagaidām vēl valsts institūcijas nekādus skaidrojumus neesot sniegušas. (Delfi, 2014.05.02)

Berlīnes «bitkoinu» kafejnīca un nākotne

Bitcon zviedru apvienības priekšsēdētājs Mats Henriksons uzskata, ka e-naudas lietotāju vairākums nepavisam neesot tikai kriminogēno aprindu ļaudis. Ap 10 000 cilvēku SWE robežās šodien norēķinās ar bitcoin naudu legālos darījumos, un zināma problēma, protams, esot hakeru uzbrukumi elektroniskās naudas maciņiem internetā. Amerikāņu Wired tikko informēja par kādu hakeru aplaupītu personu, kuram tika nozagti «bitkoini» 500 000 USD vērtībā. Matsam Henriksonam liekas, ka šis gadījums ir izņēmums. Ikviens interneta darījums šodien ir riskants.

Tikmēr Jorgs Platcers Berlīnes kafejnīcā «Room 77» turpina norēķināties ar klientiem «bitkoinos».

«Tas ir sensacionāli un grandiozi, es jūtos lieliski. Jā, mani klienti man maksā ar e-naudu. Pirmām kārtām tas ir kolosāli, jo man nav jārēķinās ar bankām. Jūtos kā eiforisks pionieris,» atzīstas hamburgerbāra īpašnieks. Pats – kādreizējais hakeris un kiberpanks.

«Par kibernaudu visi sapņoja jau sen. Taču mēs šeit «Room 77» uz Graefestrasse Berlīnē pirmie sākām pieņemt maksājumus «bitkoinos». Pirmie visā pasaulē! Vienlaikus ar mums to sāka darīt arī kāds bārs Ņujorkā, bet šie strauji bankrotēja,» smejas Jorgs un uzskaita iemeslus sava biznesa uzplaukumam: 1) klienta nauda ir viņa telefonā, 2) biznesa ideja izslēdz nodokļus, kurus jāmaksā bankas karšu īpašniekiem, 3) tas ir ērti un parocīgi gan pircējam, gan pārdevējam.

Var gadīties, ka «bitkoins» tomēr ir kaut kas vairāk par «preci, kuru var izmantot kā maiņas līdzekli» (FKSK) vai valūtu (Finansinspektionen).

Var gadīties, ka tas ir ķieģelis kādas jaunas, daudz taisnīgākas publiskās ēkas celtniecībā arī pie mums.

Kā jums liekas?

Kā zviedru bankas kļuvušas par ekonomikas un demokrātijas draudu

2013. g. 15. februāris. Speciāli TVnet.

Nordea Klausens

TVNet kolāža

Šajās dienās zviedru biznesa portālu eksperti enerģiski iesaka strauji investēt savu naudu banku akciju iegādē. Tas pašlaik esot izdevīgi. Tas «esot bizness».

Piemēram, SEB bankas analītiķi ieteica biržas klientiem iegādāties Nordea akcijas, kuru vērtība nupat esot krietni pieaugusi (+ nepilns lats par katru akciju).

Banku direktoru algas

Man šķiet, ka daudz izdevīgāks bizness ir kļūt par bankas šefu (ja draudzības korupcija šādu iespēju jums nodrošina). Piemēram, šīs pašas Nordea bankas šefs Kristians Klausens (Christian Clausen) tikko saņēmis kārtējo algas paaugstinājumu no 1,12 miljoniem uz 1,36 miljoniem latu pagājušajā gadā. Turklāt jāņem vērā gigantiskā Nordea akumulētā viņa gaidāmā pensija 8,32 miljonu latu apmērā uz šo brīdi!

Protams, sabiedrība nav sajūsmā par baņķieru naudas maciņu uzblīšanu. «Laikā, kad pati banka cīnās par savu izdevumu ierobežošanu, tās šefs pelna ar katru gadu vairāk» (DI, 2013.12.02). Tā pukojas mediji. Sarūgst sabiedrība. Skauž? Nedomāju. Man šķiet, ka banku vadītāju algu dāsnuma neatbilstība pret citu uzņēmumu vadītāju algu griestiem ir nopietns iemesls sabiedrības īgnumam.

Kāpēc bankas direktors saņem tik lielu algu?

Nordea direktoram ir vajadzīga konkurētspējīga alga – tā zviedru avīzei «Dagens Industri» notikušo komentē Nordea informācijas nodaļas vadītāja Helēna Ēstmane (Helena Östman), uzsverot, ka «tas pats attiecas arī uz valdes priekšsēdētāju Bjornu Valrosu» (Björn Wahlroos).

Bankas mums nepieciešamas, lai varētu «caurspīdīgi» atskaitīties par naudas darījumiem. Formāli tā tas ir. Taču reāli šīs pašas bankas jau paguvušas visu sabiedrību iedzīt finanšu krīzes lamatās tāpēc, ka to iekšējās rutīnas nav caurspīdīgas un peļņa nav proporcionāla ieguldītajam darbam.

Bankas nav mūsu mīluļu skaitā

Par to liecina ne tikai publiskas sarunas, raksti medijos, bet arī aktuālas TVNET lasītāju atsauksmes. «Uzskatu, ka sen iestājies brīdis, kad arī banku pakalpojumu cenas vajadzētu apstiprināt REGULATORAM, jo mērķtiecīgi valsts mudināja, lai iedzīvotāji savus ienākumus saņem caur banku sistēmu, kas attiecīgi veido banku ieņēmumus,» uzskata «Domātājs», uzsverot, ka «no norēķinu karšu apkalpošanas, visi pasākumi ir vērsti uz banku sektora darbības paplašināšanu un atbalstu pat valdības līmenī, jo algu izmaksa uz banku tiek noteikta kā obligāta budžeta iestādēs. Bankas var tikai berzēt rokas un skaitīt savu peļņu.» Līdzīgu viedokli pauž arī Valdis L.: «Nav šaubu, ka LV ir milzīga augļotāju teikšana. Zem skaistiem vārdiem (sakārtosim, uzlabosim) tiek lobētas banku intereses – skaidra nauda, tas ir «slikti», norēķini caur bankām ir tie vienīgie «tīrie». Bet arī tai vidē apgrozās nereti liela netīrā nauda. Bez tam tiek iekasētas gana nopietnas summas par dažādām banku operācijām, kontu un karšu uzturēšanu u.tml. Finanšu sistēma esot ekonomikas asinsrite, tikai pasaulē šai jomā sen jau iemeties «krabītis», tāpēc arī krīze seko krīzei, stulbākais, ka par to visu beigās jāsamaksā nodokļu maksātājiem, kā tas izteikti bija LV.»

Vēl tālāk savos priekšlikumos iet Silvija L., kas redz nepieciešamību atgriezties pie skaidras naudas norēķiniem, norādot uz Darba likuma 70. pantu, kas noteic, ka «darba samaksa aprēķināma un izmaksājama skaidrā naudā. Darba devējam ir tiesības izmaksāt darba samaksu bezskaidrā naudā ar pārskaitījumu tikai tad, ja darbinieks un darba devējs par to ir noteikti vienojušies. Pamēģiniet kādā iestādē Latvijā pajautāt savu atalgojumu skaidrā naudā, jo nevēlaties «barot bankas». :-)»

Zviedru eksperte un politiķe: tādas bankas mums nav vajadzīgas

Minēto viedokļu sekvencēm pievienojas arī šis: «Mums nav vajadzīgas bankas, kas, pateicoties gigantiskai peļņai un riskantām investīcijām, noved mūs visus līdz krīzei. Nav pareizi, ja valsts balsta šo banku biznesu ar savām garantijām.» Piekrītat? Protams. Tikai šoreiz iniciatīvas autore nav TVNET čata anonīma dalībniece, bet gan zviedru kreiso partijas ekonomikas eksperte. Ulla Andersone ir zviedriete un nav sajūsmā par zviedru banku aizvadītā gada fantastisko peļņu: «Es neesmu vienīgā, kas pauž bažas par mūsu četru valsts lielāko banku nenormāli lielo apgrozījumu. Tās ir četras lielas bankas, kuru pagājušā gada apgrozījums bijis četras reizes lielāks nekā viss Zviedrijas nacionālais kopprodukts un tieši tāpēc nopietni apdraud mūsu valsts ekonomisko stabilitāti, neraugoties uz skrupulozo uzraudzību. Ir pienācis pēdējais laiks likt bankām pašām uzņemties atbildību par viņu spekulācijām un ierobežot šo banku peļņu. Kamēr mēs visu laiku esam stresā un bažījamies, tikmēr mūsu lielās bankas demonstrē peļņu 80 miljardu kronu apmērā. Mēs, parastie pilsoņi, esam šos svētkus apmaksājuši,»- konstatē Ulla Andersone un nāk klajā ar vairākiem priekšlikumiem: paaugstināt banku nodokli (tas tikko pazemināts); samazināt aizdevumu procentu likmi; pārtraukt banku balstīšanu ar nodokļu naudu (SvD, 2013.08.02.).

Sakarā ar to, ka nodokļu maksātāji garantē banku darbību ar nodokļu līdzekļiem, bankas var savām vajadzībām aizņemties naudu par zemākiem procentiem. Tie, kas aizdod bankām, zina: ja bankas «noies pa burbuli», nodokļu maksātāji segs to zaudējumus. Šīs garantijas rezultātā zviedru bankas astoņu gadu laikā ir nopelnījušas apmēram 30 miljardus kronu.

Tas nozīmē, ka zviedri ar savu «nodokļu spilvenu» atbrīvo banku direktorus no atbildības riskantu darījumu situācijās.

Iznāk tā, ka peļņas gadījumā bankas vadība sadala ieņēmumus savā starpā, bet zaudējumu situācijā visu samaksā nodokļu maksātāji.

Vai tas ir bizness? Nē, tā ir paradīze.

Ulla Andersone pieprasa, lai valdība ievieš banku biznesa sadalīšanu, nodalot sabiedrībai lietderīgo aizdevumu un krāšanas biznesu no spekulatīvā akciju darījumu biznesa. Tas likšot bankām strādāt atbildīgāk. Slēdzot aizdevuma līgumu ar klientu, līgumā ir skaidri jānorāda, kādas ir bankas kredīta izmaksas un kāda būs bankas peļņa no konkrētā darījuma, un klientiem ir jādod iespēja diskutēt par līguma nosacījumiem un summām, lai klients varētu salīdzināt šo līgumu ar citu banku piedāvājumu. Jo nezin vai atradīsies daudz cilvēku, kas būs gatavi, lai bankas akcionāri nopelnītu 15% no katra šāda kredīta. Šādu praksi zviedri varot pārņemt no Somijas.

Zviedrijas valdībai esot jāuzņemas politiska atbildība sabiedrības priekšā. Vai tā nebūtu jāuzņemas arī Latvijas valdībai, jo zviedru banku lielajam četriniekam mūsu zemē būtu jāsaimnieko pēc Latvijas noteikumiem.

To prasa arī banku klienti Latvijā, kaut vai «Domātājs», kurš TVNET diskusiju lapā uzsver banku alkatību, kas izpaužas ne tikai procentu likmēs, bet arī visdažādākajos maksājumos, kurus bankas iekasē par kontu apkalpošanu, par pārskaitījumu veikšanu, par norēķinu kartēm, par norēķinu kartes apkalpošanu tirdzniecības vietā, par konta izrakstu, par skaidras naudas izņemšanu un skaidras naudas iemaksu. Pēc viņa domām, ir «vēl daudz dažādu maksājumu, kurus nu bankas varētu izdomāt par savu nelielo pakustēšanos. Neviens jau nenosaka pakalpojuma cenas griestus, cik prasa, tik maksā. Daudzas tirdzniecības vietas pat atsakās pieņemt norēķinu kartes, jo uzņēmums spiests maksāt bankai komisiju par šo darījumu izpildi. Nelielam veikaliņam tie esot kādi 500 Ls/gadā, vidējam 1000 Ls/gadā, lielākam attiecīgi vēl lielāki izdevumi. Neviens jau nezina, cik pamatoti ir tarifi, kurus nosaka pati banka.» Tam ir jāpiekrīt.

Vai Latvijas valdībai nav ko teikt šajā sakarā? Naudas aprites noteikumi ir valsts demokrātijas sastāvdaļa. Vai šajā gadījumā netiek apdraudēta demokrātija?

Vai banku regulatoram ir ko darīt šajā jomā, vai mūsu valsts ir nolaists futbola laukums, kurā visi viesu futbolisti var spēlēt pēc saviem noteikumiem?

http://www.di.se/artiklar/2013/2/11/nordeas-pensionsskuld-till-vd-104-miljoner/

Putina purvs = nabaga Krievija

2012. g. 2. oktobrī. Speciāli TVnet.

TVNet

«Krievijai būtu jāstāv pie kauna staba. Ilgi un dikti. Cilvēktiesību neievērošana šajā valstī joprojām ir neizgaismots jautājums,» uzskata Viljams Brauders (William F. Browder), pretrunīgs amerikānis, finansists un cilvēktiesību entuziasts, kurš pašlaik cītīgi apbraukā dažādas pasaules valstis, lai pārliecinātu rietumu sabiedrību par to, kas «patiesībā notiek Krievijā».

Kāpēc amerikāņu finansistam rūp cilvēktiesības Krievijā? Šāda tipa cilvēkus mēdz interesēt vienīgi paša bizness un peļņa, nevis cietumos ieslodzīti taisnības cīnītāji.

Taču pretēji ierastajai loģikai, šis kolportieris turpina misiju. Kāpēc?

Tāpēc, ka viņš jau ir piedzīvojis pozitīvo un negatīvo sava biznesa periodu Krievijā. Tā sakot, «ir bijis kopā ar Putinu» un tagad nostājies «pret viņu».

Kas mūs var interesēt šajā lietā?

Fakts, ka šis cilvēks ir iesaistīts pašlaik visapjomīgākajā tiesiskajā skandālā saistībā ar krievu advokātu Sergeju Magņitski. No šejienes izriet divkārša saite ar Latviju – krievu korumpētības demonstrējumi «kā paraugs LV oligarhiem» un aktuālā liktenīgās netīrās naudas izmazgāšana tieši Rīgas bankās.

Ēna pār Latviju

Sāksim pēc kārtas. Pirmkārt, tā saucamā Magņitska lieta Krievijā ieguva vispasaules skanējumu, kad mūsu kaimiņvalsts cietumā (joprojām līdz galam nenoskaidrotos apstākļos) mira fonda uzņēmuma «Hermitage Capital» jurists Sergejs Magņitskis. Viņš «oficiāli» tika apsūdzēts par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, taču jurista kolēģi, rietumu analītiķi un mediji uzskata, ka advokātu pameta nomirt Krievijas valsts amatpersonas, kuru noziedzīgos nodarījumus viņš uzdrošinājās atmaskot. Putina politiskais varas aparāts korumpēja svešu naudu, publiski eksponējot sevi kā nācijas varoņus. Zogot, tēloja atmaskotājus.

Otrkārt, Magņitska lieta met ēnu arī uz Latviju. Nesen kļuva zināms (Nekā Personīga, FinanceNet,), ka daļu naudas lietā, ko pētījis Magņitskis, negodīgās Krievijas amatpersonas «mazgājušas» caur sešām Latvijas bankām. Tāpēc lietas materiāli nosūtīti arī mūsu tiesībsargājošām iestādēm. Prokuratūra «Hermitage Capital» lietu nodevusi tālāk izmeklēšanai Ekonomikas policijā, kas savukārt, aizbildinoties, ka notikumi ir četrus gadus veci, nav ierosinājusi pat kriminālprocesu.

Finanšu un kapitāla tirgus komisija, kas Latvijā uzrauga banku sektoru, tagad dekoratīvi izsaka bažas par netīrās naudas ieplūšanu Latvijas bankās. Tomēr konkrētu rīcību kontu iesaldēšanā vai naudas atmazgāšanā iesaistīto banku sodīšanu komisija nesola. Esam turpat, kur bijām pirms gada ar «Swedbankas baumu skandālu». Nulles punktā. Tas nozīmē, ka Latvija (ar savu pasivitāti šīs lietas izmeklēšanā) piedalās Putina kukuļņemšanas šovā.

Amerikāņu komunistu pēctecis krievu naudas olimpā

«Hermitge Capital» ir rietumu investīciju fonds, kurš Krievijas tirgū strādā kopš 90. gadu vidus. Tā vadītājs ir slavenā Erla Braudera pēctecis – Viljams Brauders. Vectēvs Erls Rasels Brauders (Earl Russel Browder) bija amerikāņu politiķis un ASV Komunistu partijas ģenerālsekretārs no 1930. līdz 1945. gadam. Darbojies jeņķu arodbiedrībās, bijis Kominternes sastāvā, sēdējis cietumā kā politiskais ieslodzītais, pretendējis uz ASV prezidenta amatu pret Rūzveltu un cietis no makartisma. Šāda vectēva ēnā Viljams esot izvēlējies citu ceļu – «uzcirtis mugurā dārgu uzvalku un atbilstošu kaklasaiti» un kļuvis bagāts. Vectēva politiskie lauri ļāva mazdēlam atvēzēt biznesu arī Krievijā, zem prezidenta Putina saudzējošajiem spārniem. Šeit Brauders dibināja investīciju firmu «Hermitage» un pamanījās piedalīties pirmā Krievijas miljarda paisuma procesā, kad nauda sāka plūst no privatizētajiem valsts uzņēmumiem. Bagātie tobrīd valstījās naudā, turpretī tauta slīka trūkumā, un pa vidu šaudījās kriminogēnās haizivis. «Hermitage» te meklēja investīcijas, realizēja ieguldījumus un rosījās ienesīgajā kaimiņvalstī. Bizness Krievijā viņiem gāja no rokas. Taču 2007. gadā Krievijas nodokļu pārvalde pēkšņi realizēja lielāko nodokļu atgriešanas maksājumu aizvadīto gadu laikā. Firmām «Parfenion», «Makhaon» un «Rilend» tika pārskaitīti 230 miljoni ASV dolāru no amerikāņa kases, lai demonstrētu drosmīgu «nodokļu iekasēšanu» lētticīgai Krievijas publikai. Reāli naudu pārtvēra Putina ezera grupējums un labticīgie aplaudēja savam vadonim.

No Magņitska rīcībā esošajiem dokumentiem kļuva redzams, ka firmas «Parfenion», «Makhaon» un «Rilend» nelikumīgi pārņēmuši jauni īpašnieki. Pateicoties viltotiem grāmatvedības dokumentiem, viņi devušies uz tiesu, kas apmierinājusi prasījumu par nodokļu atmaksu. Formāli akciju realizēja noziedzīgs grupējums, kurā dominēja bijušie cietumnieki, tāpat vairāki iekšlietu ministrijas izmeklētāji, tiesneši, nodokļu inspektori. No valsts kases ar Krievijas ierēdņu palīdzību sabiedrības acu priekšā tika nozagti miljoniem nodokļu maksātāju naudas.

Amerikānim izdevās izglābt no Putina «nacionalizācijas» vienu savas naudas daļu un pasargāt dažus no līdzstrādniekiem. Taču viens no viņiem – Sergejs Magņitskis atteicās aizceļot uz ārzemēm (drošībā) un turpināja novērot uz vietas Krievijā, kā Putins uz sagrautā amerikāņu uzņēmuma drupām «modelē» atmaskojošu nodokļu iekasēšanu «valsts interesēs». Pateicoties viltotiem dokumentiem, falšajiem īpašniekiem izdevās izkrāpt no Krievijas valsts kases 1,5 miljardus SEK.

– Sergejs atteicās atkāpties, aizbraukt un samierināties ar notiekošo. Viņš turpināja uzraudzīt procesa norisi un shēmas Krievijā. Viņš bija ideālists un uzskatīja, ka nerīkojas nepareizi, – tā šodien komentē notikušo Viljams Brauders.

Toreiz – 2007. gadā advokāta ticība tiesām un taisnības pārliecība izrādījās naiva. Izmeklēšanas vietā pret reālajiem valsts naudas zagļiem Krievijā tika sākta lieta pret viņu pašu. Magņitski apcietināja, noturēja ieslodzījumā 358 dienas. Cietumā krievu advokātam bija nepieciešama ārsta palīdzība, taču viņš to nesaņēma, un visbeidzot Sergejs Magņitskis (1972-2009) Butirku cietumā tika nosists ar gumijas stekiem (DN. 2011, 26.09.). Lai «visi gali ir ūdenī».

Top «Magņitska likums», kas ierobežotu krievu biznesu ārzemēs

Protams, tā saucamā «pēkšņa nāve cietumā» tieši tāpat kā uzņēmumu apzināta izlaupīšana ir pārbaudītas krievu varas aparāta korupcijas metodes. Ar šo instrumentu palīdzību Krievijas ierēdņi iegūst savā kontrolē aizvien lielākas naudas summas un anulē jebkuru tiesiskuma principu. Ja vēlaties dzīvot mierīgi Krievijā un tur «taisīt biznesu», tad jums nepieciešams ļoti «augsts jumts». Jo augstākā politiskajā amatā vai administratīvajā pozīcijā būs «jūsu jumts», jo neievainojamāks un aizsargātāks būsiet. Visaugstāk šajā sistēmā ir Vladimirs Putins, kas vienlaikus ir arī šīs valsts bagātākais cilvēks, ko, protams, grūti pierādīt ar faktiem.

Vismaz pagaidām. Viljams Brauders šo misēkli centīsies izlabot, izveidojot īpašu likumu, kas sarežģīs Maskavas oligarhu eksistences iespējas uzturēties brīvajā pasaulē. Likums attiektos uz visiem tiem, kas ir vainīgi Sergeja Magņitska nāvē. Tātad 60 vārdos un uzvārdos nosauktas personas, kas strādā dažādos Krievijas varas aparāta līmeņos. Viņu iekrājumi ārzemju bankās ar šo tiktu iesaldēti un viņiem būtu aizliegta iebraukšana visās valstīs, kas parakstīs «Magņitska likumu». Tāds ir Viljama Braudera plāns, un tā realizēšanai viņš apbraukā tagad visas pasaules valstis. Pagaidām šo priekšlikumu ir akceptējusi Eiropas Savienības ārlietu komisija, tāpat arī analoga komisija ASV Pārstāvju palātā un Senātā.

Pagaidām Obamas administrācija pret šo priekšlikumu izturas samērā skeptiski. Līdzīgi reaģē arī vairums Eiropas valstu vadītāju. Pats Putina režīms Krievijā šo iniciatīvu kritizē skarbi, un tāpēc biklajiem politiķiem ārzemēs ir bail raustīt «krievus aiz ūsām». Pārāk daudz tiek likts uz vienas kārts, un spēlē iesaistītas lielas naudas un smagi politiskie spēlētāji.

Raugoties uz šo lietu no ētikas viedokļa, jākonstatē, ka šis gadījums nav vienkāršs. Ja mēs vēlamies ieviest sankcijas pret uzņēmēju, kas ieguvis savu naudu noziedzības ceļā, apspiežot citu cilvēku cilvēktiesības, tad atradīsies samērā daudz šādu noziedznieku ne tikai šajā, bet arī viņā pusē okeānam. Neaizmirsīsim to pašu ASV, kas ražo vienus likumus un noteikumus, kas piemērojami pašmājās, un pavisam citus – ārzemēs. Rezultātā mēs iegūsim sankciju karu, kurā krievi (ar vai bez pamatojuma!) metīsies kaujā pret ārpasauli.

Šādu cilvēku eksistence arī pie mums Latvijā ir reāls fakts. Likuma lekālu ar laiku varētu izmantot arī pret Latvijas pašvaldību vadītājiem, lielu uzņēmumu direktoriem, augstiem ierēdņiem un izbijušām amatpersonām.

Jo likumdevēju varas saaugšana ar izpildvaru ir viens no smagākajiem politiskās korumpētības veidiem un būtiski traucē ne tikai Krievijai un Latvijai, bet arī daudzām citām valstīm nostāties uz stabila progresa ceļa. Rietumu pasaulei būtu jāsaņemas un jāņem pie sirds «Magņitska lieta».

Tas ir nopietni. Pārāk nopietni

Magņitska nāve ir padarījusi Vijamu Brauderu par atriebēju, detektīvu, lobistu. Ir pamats cerēt, ka novembrī Vašingtonā kongress nobalsos par «Sergeja Magņitska aktu» – likumu, kas aizliegs vismaz 60 Krievijas pilsoņiem (policistiem, tiesnešiem, ierēdņiem) ieceļot ASV un iesaldēs viņu īpašumus pasaules bankās. Krievija atbild uz šo iniciatīvu aukstā kara stilā. Putins attiecīgi draud iekļaut savā «melnajā sarakstā» visus tos, kas atbalstīs šo iniciatīvu. Taču krievu fīreram nebūs viegli apbērt Magņitska piemiņu ar pelniem.

Visi, kam iznācis nodarboties ar biznesu Krievijā, zina, ka šajā valstī bez korumpētības un kukuļdošanas nenotiek nekas. Reizēm šim izspiešanas komplektam tiek pievienotas arī slepkavības un spīdzināšana pat visaugstākajā līmenī – konstatē medijiem Viljams Brauders Stokholmā. Pagaidām nekā jauna no Maskavas Magņitska lietā uzzināt nav izdevies. Oficiālās iestādes vēsta, ka izmeklēšana turpinoties un ārzemniekiem šajā lietā nav ko maisīties. Jā, viens cietuma ārsts esot aizturēts un notiesāts par paviršību. Pēc tam viņš paziņojis, ka nekur nav vainīgs un tas ir viss. Pagaidām arī šajā lietā «visi gali ūdenī».

Viljamam Brauderam šķiet, ka visbriesmīgākais esot redzēt, ka Magņitska slepkavas ir joprojām brīvi cilvēki, kas vienā mirklī ar lielceļa laupītāju metodes palīdzību ir kļuvuši nežēlīgi bagāti. Braudera organizācija sīki un smalki ir izpētījusi, kurš no 60 ir nopircis nekustamos īpašumus un kurā pasaules valstī tas noticis (Melnkalnē, Dubajā u.c.). Kādas privātās automašīnas «viņiem» pieder un kas viņi ir – šie būtībā «sīkie birokrāti», kas ikdienā pārtiek it kā no pieticīgām algām, bet reāli barojas no «pienesumiem», «honorāriem», «dāvanām», «otkatiem» utm.

– Šie cilvēki Krievijā uzvedas kā kanibāli un vienlaikus vēlas sēdēt kopā ar mums pie smalkajiem, civilizēto cilvēku galdiem Eiropā. Jā, mēs varam viņus nosodīt par kanibālismu un parādīt pasaulei, ka viņu rīcība nav akceptējama. Šķiet, ka ar šo brīdi sods pret viņiem pirmajā fāzē būs jau iestājies, – uzskata Viljams Brauders. Tas būs sākums. Korupcijas apkarošanas sākums.

Nauda pludināta caur Latvijas bankām

Latvija šajā shēmā izskatās ļoti nepievilcīgi. Atklājās, ka 2008. gada februārī 20 miljoni ASV dolāru no Krievijas bankām tālāk pārskaitīti uz sešām Latvijas bankām. TV3 analīze liecina, ka vairāk nekā divi miljoni skaitīti caur Rietumu banku. Gandrīz seši miljoni caur Trasta komercbanku, gandrīz miljons caur «Baltic Trust Bank», kura tagad pievienota «GE Money bank», pusmiljons caur banku «Paritāte», kas tagad saucas «Privatbank», un vairāk nekā miljons caur Aizkraukles banku. Pārskaitījumos figurēja arī «Baltic international Bank». Neviena no bankām kameras priekšā runāt nav vēlējusies. Finanšu un kapitāla tirgus komisija bloķēt bankas kontus nav gatava, tāpat kā sodīt minētās bankas, jo Krievija oficiāli nav paziņojusi, ka nauda būtu nozagta, lai gan naudaszīmes ir notraipītas ar Sergeja Magņitska asinīm.

«Hermitage Capital» savākto informāciju par Latviju nosūtījusi prokuratūrai, Finanšu un kapitāla tirgus komisijai, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam. Prokuratūra Magņitska lietu pārsūtījusi ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldei. Policija nav ierosinājusi pat kriminālprocesu. Pārvaldes priekšnieks interviju TV3 atteicis, tai vietā atsūtot preses sekretāri.

Visticamāk, no Krievijas objektīvu informāciju Latvijas policija nesaņems, tā uzskata Krievijas avīzes «Novaja Gazeta» žurnālists Romāns Aņins. Viņaprāt, Krievija lietas izmeklēšanā nav ieinteresēta, jo lietā iesaistītas augstas amatpersonas. «Hermitage Capital», saprotot, ka Krievijā tā nevarēs panākt taisnību, izvēlējusies citu taktiku. Tā prasa valstīm, kuros notikuši Magņitska lietas darījumi, iesaldēt banku kontus, nedot vīzas amatpersonām, kas bija iesaistītas lietā, neļaut viņu bērniem mācīties Eiropā.

Latvijas pozīcija šajā jautājumā joprojām ir nogaidoša

Latvijas Ārlietu ministrija pagaidām nav gatava iniciēt Eiropas Savienībai lēmumu liegt konkrēto Krievijas amatpersonu ieceļošanu (TVNET, TV3). Šleseristu «naudas izpletnis» (likums par uzturēšanās atļaujas tirgošanu pret investīcijām) joprojām plīvo mūsu publiskajā telpā kā maitasputna spārns? Vai esam kļuvuši par Krievijas noziedznieku patvērumvalsti, par Putina impērijas melno finanšu patvertni? Šlesers un Ušakovs to gribēja un panāca, bet vai tas ir arī mūsu visu interesēs?

Šķiet, ka nē. Šādas naudas skalošana un investīcijas nevar būt par pamatu enkura nolikšanai Latvijā. Asiņainā nauda nav investīcijas. Tā morāli kompromitē Latviju un esošās mūsu valsts netīrās bankas.

Kurš var pamodināt FKTK un policiju šajā lietā? Kura Latvijas parlamenta partija uzņemsies atbildību par «Sergeja Magņitska likuma» pieņemšanu arī mūsu valstī?

Par šo partiju mēs balsosim gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās. Latvijā ir arī godīgi cilvēki, un to nav maz.

Interesanti, vai par šo likumu nobalsos esošā sasaukuma Saeima, kurā Putina režīmu atbalsta gan Saskaņas centrs (sadarbības līgums ar valdošo Krievijas partiju), gan arī Nacionālā apvienība (kas neko citu kā ar baznīcu saaugušo Putina režīmu Krievijā negrib atbalstīt – R. Dzintara raksts 23.08.2012. Visu Latvijai mājas lapā)?

Cik godīgu cilvēku ir mūsu Saeimā? Ārlietu ministrijā? Policijā un KNABā?

To parādīs lakmusa papīrītis – «Magņitska likums».

Burvju mākslinieks – tirgus un brālis parāds

2012. gada 26. jūnijā. Speciāli TVNet.

Eiropas ekonomiskā krīze uzsākusi savu nākamo dramatisko pagriezienu, pirueti, voltu un mēs vairs nezinām, kā rīkoties tālāk. Galva reibst. Kam ticēt un ar ko izrēķināties, ka karuselis kustās pa apli tālāk? Kurš ir vainīgais? Kuram sadosim pa ādu?

Visskaļāk pašlaik skan ielas parlamenta balss un bulvārpreses naida imperatīvi.

Sašutums ir liels un dusmas arī: Grieķija ”ņemas pa nātrēm”, spāņi lēni grimst un itālieši turpina dziedāt krīzes krakšķu pavadījumā. Vai novilks līdzi ”uz leju” arī mūs?

Kā kontrastu ”ielas parlamenta” debatēm var vērot vadošo politiķu, ekonomistu un Eiropas publiskās telpas līderu slapstīšanos pa sapulcēm, mītiņiem un mēmu sarunāšanos slēgtās telpās.

Galotņu tikšanās Eiropas un pasaules līmenī seko cita citai. Neaizmirsīsim, cik šīs apspriedes izmaksā mums – nodokļu maksātājiem, mēs tās finansējam ar saviem nodokļiem! Tieši šī intensīvā apspriešanās Briselē, Strasbūrā, Luksemburgā, Berlīnē, Parīzē un citur liecina, ka process ir nostājies rezultāta vietā.

Politiskā Eiropas elite pašlaik izskatās kā upuris. Tā stāv apstulbota un bezspēcīga lielā fenomena priekšā ar īso nosaukumu- TIRGUS.

Ne bez iemesla.

Pēdējo desmitgažu laikā ir notikusi varas pārbīde no politiskās uz ekonomisko ietekmes sfēru.   

Kapitāls ir ”starpnacionāls un bezrobežu”, turpretīm politika palikusi ieslēgta nacionālās domāšanas robežās un loģikā.  

Šodienas svarīgāko lēmumu pieņēmējs vairs nav politiķis.

Tagad tas ir spekulants, kosmopolītiskais finanšu mākleris, kurš pats sevi jau sen apgādājis ar vienu vai vairākiem ”drošības izpletņiem” un bezbailīgi riskē ar mūsu naudu savās interesēs.

Zaudēt viņš nevar. Tikai mēs varam zaudēt. Vienkārši.

Šie finanšu spekulanti ir mūsdienu karavadoņi un mūsu nauda ir viņu armija.

Tie vai nu uzvar vai zaudē un medicīniskās aprūpes šajā karā vispār vairs nav.

Izdzīvot te nevar. Tikai uzvarēt vai nomirt.

Skaidrs, tad vainīgā ir banku sistēma.

Jāatzīst, ka manas dzīves laikā banka ir piedzīvojusi ”būtiskas pārvērtībās”. No iestādēm, kurās var krāt un droši uzglabāt naudu, bankas ir pārvērtušās par tirgus hiēnām, kas sacenšas maksimāli liela apgrozījuma panākšanā, bez piesardzības un bikluma kreditēt tos, kas neko nevar atmaksāt atpakaļ. Šodien ar vārdu ”banka” mēs vars nesaprotam vietu, kur iemaksāt naudu, to krājot nebaltām dienām. Nē, šodien banka nozīmē monstru ”finanšu kapitālu” un gigantiskus ”bonusus”, ”algas” pašiem banku direktoriem un vadītājiem. Viņi peldas un mazgājas mūsu naudā.

Bez tam bankas šodien nodrošina arī valsts kases kapitāla investējumus un tāpēc politiskā elite dejo polonēzi roku rokā ar banku šefiem tieši tāpat kā agrāk ar baznīcu vadītājiem. Bankas, aci nepamirkšķinot, aizdod naudu valsts kasei, lai politiķiem nebūtu jāatklāj nepopulāri tukšais valsts kases maciņš un šādā kārtā valsts politiskā vara leģitimizē banku ”nepieciešamību” un glābj (ja nepieciešams) ar nodokļu maksātāju naudu (mums pašiem atļauju neprasot)!

Jā, bankas rīkojas ar naudu, kas tām nepieder.

Vai varam pārmest bankām par to, kas notika ar Latviju un tagad notiek ar Grieķiju & Co?

No viena puses ”jā”, jo ir neakceptējami, ja darījumi caur privātiem uzņēmumiem (bankām) simbolizē labu ”lietu kārtošanu” un skaitās ”godīga norēķināšanās” un mums nav nekādas citas godprātīgākas norēķinu sistēmas par šo. No otras puses – tieši politiķi ir tie, kas griežas pie bankām pēc ”nauda iešļircinājumiem” brīdī, kad ir nepieciešami populistiski projekti vai jānoslēpj iztrūkums valsts kasē, kuru vēlāk ”atdos” jau nākamā valsts politiskā vadība. Tas nozīmē, ka valstij, pašvaldībām bankas ”aizlienē” vieglāk un vieglprātīgāk nekā, piemēram, uzņēmumam vai privātpersonām.

Piemēram, Grieķijā. Politiķi Atēnās nemaksās atpakaļ parādus, kurus tie aizņēmušies valsts vārdā un neviens nevar pateikt skaļi tā kā tas ir – šos grieķu parādus bankām maksāsim mēs visi – Eiropas nodokļu maksātāji kolektīvi.

Viņi aizņēmās, mēs samaksāsim.

Labi, bet kāpēc nav kontroles institūcijas, kas novērtē, cik un kā populistiski politiķi drīkst atļauties ”aizņemties” valsts vārdā no bankām?

Ir. Mody´s, Fitch, Standart & Poors. Šīs institūcijas novērtē valstis ar burtu kombinācijām, + vai – zīmēm un norāda kreditēšanas pieļaujamību. Ko tad šīs institūcijas darīja brīdī, kad Latvijas ”treknie šķēlisti” vai grieķu korumpētie varas vīri noveda savas valstis (caur aizņemšanos) pie aizas malas?

Gulēja vai slikti redzēja? Nē, viņi var tikai signalizēt. Lemj politiķi.

Institūciju uzdevums ir kontrolēt, vai politiķu apgalvojumi atbilst patiesībai. Ja grāmatvedība izskatās labi (lai gan ir faktiski viltota, kā Grieķijas variantā) tad kredītu tērcīte turpina plūst tālāk un apgādā arī politisko vadoņu privātos naudas peldbaseinus.

Jā, reizēm šie ”vērtētāji” atzīst savas kļūdas, kā tas bija Islandes banku gadījumā. Līdz pēdējam brīdim šīs bankas tika novērtētas kā lielisks paraugs ideālai finansu darbībai. Pēc tam burbulis plīsa un no rētas vēlās ārā strutas.

Pretīgi, taču reāli notikumi liek mums secināt un mācīties no savām un citu kļūdām. Šķiet, ka kreditēšanas vērtējumu institūcijas mums joprojām ir nepieciešamas, jo var gadīties, ka bez ”viņiem” politiķi pakļautu mūs vēl lielākiem riskiem.

Tiktāl esam tikuši krīzes grēkāža meklējumos.  

Paņemsim spoguli. Eiropas Svensson, Dupont, Müller vai Bērziņš labi zina, ka nedrīkst tērēt to, kas nav tavā maciņā. Jā, mēs zinām, ka parāds nav brālis un dzīvot pāri saviem līdzekļiem nav glīti. Taču pats visinteresantākais ir tas, ka tepat līdzās dzīvojoši bijušie provinces televizoru meistari pēkšņi pārvēršas lielu banku vadītājos un nomenedžējot valsts likumus savā labā (caur draugiem, protams!), viņi kļūst par miljonāriem, dimanta pensionāriem un visbeidzot iesēžas pat valsts prezidentu krēslos. Kā pasakā! Bez tam, viņu parādus atdodam mēs.

Žilbinošās varas vīru rokādes sajūsmina arī otrā balkona skatītājus.

Šīs – 21. gadsimta ”vīru pasakas” rada priekšnosacījumus caurmēra pilsoņa pārliecībai, ka ”parāds ir brālis” un, ka ”gudru cilvēku parādus maksā citi”.

Vai pašreizējā krīze nav arī mūsu morālā dzīvesstila krīze? Tagankas teātris Maskavā savulaik Dostojevska ”Noziegumu un sodu” iesāka ar vārdiem: ”Raskoļņikovs rīkojās pareizi brīdī, kad nosita veceni. Žēl, tikai, ka iekrita!”

Pagaidām pārāk daudzi aizņemas, nozog un neiekrīt.

Īpaši tad, ja viņi zog tuvu varas stūrei.

Jaunākie SEB labklājības barometra pētījumi liecina, ka jau 2011. gadā grieķi ”lauza savu sociālo kontraktu ar savas valsts vadītājiem” (DN, 11. 06.2012). Pērn nacionālais kopprodukts nogrima līdz 7% līmenim, darba algas sarāvās un viena piektā daļa grieķu palika bez darba. Tagad – 6. maija un 17. jūnija vēlēšanās tika mēģināts iedvest tautai izvēles iespēju ilūziju, taču rezultāts pārvērtās vēl lielākā haosā. SEB jaunākais labklājība indeksa pētījums šoreiz aptver ne tikai ziemeļvalsts, bet ari Spāniju, Grieķiju un Itāliju. Salīdzinājumam.

Grieķija uz šī fona izskatā vissliktāk. Viņi nav apmierināti ar savas valsts vadītājiem un tas nozīmē, ka valstij ”kā tādai” vairs nav jēgas pilsoņu izpratnē. 29% (no 100%) grieķu netic, ka valstī būs iespējams nodrošināt pensijas, 29% netic, ka būs nauda veselības aprūpei, atbalstīt vecākus un stimulēt demogrāfisko uzplaukumu, 19% netic, ka varēs garantēt labu skolu bērniem, 26% netic, ka būs pabalsti bezdarbniekiem, 18% apšauba, ka būs līdztiesība darba vietās (skat. SEB välfärdsbarometer 2011). Tieši šis pesimisms un neticība valstij ir pats galvenais klupšanas akmens Grieķijas spējā un varēšanā ”izvilkties ārā no krīzes”, jo ticība jau mirst pēdējā.

Ja pilsoņu ticība savai valstij ir mirusi, tad ir mazas cerības, ka šīs valsts atgūsies no finansiāli ekonomiskās komas.

Situācijā Grieķijā tāpēc ir ļoti sarežģīta. Tik pat sarežģīta tā ir arī Latvijā.

Valsts vadītāji var turpināt braukāt viesizrādēs pa starptautiskajām politiskajām skatuvēm un lielīties ar Latvijas ”success”, kamēr mums nav spēka un vēlmes no jauna noslēgt līgumu ar valsts pārvaldītājiem un spēka uzticēties tiem, kas ir pie varas, tikmēr gaismas tuneļa galā vēl nav.

Cilvēki ir dzīvi. Viņi ir personas, nevis statistikas vienības.

Valstij nav iespēju nodrošināt nodokļu iekasēšanu no cilvēkiem, kuri netic savai valstij, aizbrauc no tās vai neuzskata, ka saņem atpakaļ dzīves standarta uzlabojumus savā valstī par nomaksātajiem nodokļiem.

Viņi nemaksā un varas vīriem no jauna jāaizņemas no bankām, lai segtu savus valstiski svarīgos izdevumus, kurus nākotnē bankām nomaksās mūsu mazbērni.  

Nevis viņi paši. Kā izkļūt no šīs krīzes? Vai mēs varam dot padomus grieķiem?

Vai mums ir kāds labs padoms, ko viņiem uzdāvināt?

%d bloggers like this: