Pensiju bizness: latu stādītāji un to vājredzīgā klientūra

2012. g. 18. aprīlis*

Ikviens no mums sava darba mūža laikā iekrāj
sociālajās nodevās summu kārtīgas privātmājas cenas vērtībā..

Darba algas līmenis vai nekustamo īpašumu cenas cilvēkus interesē. Par tām runā, raksta, diskutē un spriež. Taču, līdzko kāds iesāk runāt par pensijām, tā publikas interese apsīkst kā sveces liesma vējā. Būtībā šā jautājuma deleģēšana tālai nākotnei nav saprātīgs solis, jo pensija ir mūsu nākotnes algas un iekrātā kapitāla materializācija.

Ikviens no mums sava darba mūža laikā iekrāj sociālajās nodevās summu kārtīgas privātmājas cenas vērtībā.

Tas nav maz.

Pensiju sistēma mūsu valstī ir piedzīvojusi reformas, un par mūsu iekrāto «privātmāju ciemu» tagad vairs neatbild valsts un darba devēji, bet gan tie, kuriem deleģēta pensiju naudas uzraudzība.

Līdzībās šī situācija atgādina kāda pasaku varoņa dramatiskos piedzīvojumus, viņu padomju laikā augušie bērni pazīst kā Buratino vai vēlāk kā Pinokio (Pinocchio, Carlo Collodi). Runa ir par naudas stādīšanas akciju: viens pa dienu iestāda monētas zemē, bet cits pa nakti tās izrok, iztērē, skaļi apgalvojot, ka «viss ir kārtībā».

No kurienes uztraukums?

Pensiju naudas «iestādīšana» (investīciju fondos) nebūtu nekas nejauks, ja mēs varētu būt pilnīgi droši, ka «naudas stādīšanas» (investīciju) sistēma ir izveidota tikai un vienīgi klienta (mūsu) interesēs un tieši mēs no tās nopelnām visvairāk.

Diemžēl tā tas nav.

Fakti rāda, ka mēs – pensijas līdzekļu krājēji – šajā tirgū varam kļūt par faktiskajiem zaudētājiem, jo pensiju tirgus biznesa loģika ir grūti saprotama, pārskatāma, uzraugāma un regulējama.

Lai saprastu, kas īsti notiek, sāksim no sākuma.

Latvija viena no pirmajām Austrumeiropas valstīm (pēc Padomu Savienības sabrukuma) veica pensiju reformu, sadarbībā ar Pasaules Banku.

Labi domātie «trīs pensiju līmeņi» pēc krīzes situācijas pašlaik sāk atgādināt galdu ar trim kājām.

Stabilitātes nav, un vienā brīdī galds … var apgāzties.

Tāpēc ir pienācis laiks sākt apspriesties par pensiju naudas «dzīves apstākļiem» skaļi, publiski un atklāti.

Pensijām naudas nepietiks

Var gadīties, ka tiem, kas šodien maksā savus sociālos nodokļus savu vecāku un vecvecāku pensijām, pašiem pēc 30 vai 40 gadiem naudas pensijām vairs nepietiks.

Tātad?

Pirmo, klasisko pensiju līmeni (1996) turpina apdraudēt nelabvēlīgā demogrāfiskā situācija valstī (pašreizējo sociāli apdrošināto personu veiktās iemaksas tiek izmaksātas pašreizējiem pensionāriem), un, ja strādājošo Latvijā būs mazāk nekā pensionāru, tad esošā sistēma var sabrukt. Masveida strādājošo emigrācija no Latvijas šos riska draudus vēl vairāk pastiprina. To mēs zinām, un nekas jauns tas nav.

Šobrīd vēlētos pievērst uzmanību nākamajam solim, jo ļodzīties turpina arī pensiju otrais līmenis – valsts fondētā pensiju shēma, kurā obligāti dalībnieki ir visi, kas dzimuši pēc 1971. gada 1. jūlija (pārējie brīvprātīgi), un trešais – privāto pensiju fondu līmenis.

Otrajā līmenī no 33% sociālo iemaksu 20% aiziet pensiju kapitālam. Plānots ar 2010. gadu sadalīt pensiju kapitālu vienādās daļās, ieskaitot 10% pirmajā un 10% otrajā līmenī.

Tas nozīmē, ka šeit mēs savu naudu uzticam līdzekļu pārvaldītājam, kuru licencējis Fuktuks (Finanšu un kapitāla tirgus komisija). Trešais pensiju fonds (1998) ietver tikai privātos pensiju fondus, kuru apsaimniekošana 100% uzticēta slēgtajiem un atklātajiem fondiem. Finanšu sabiedrībām.

Pensiju fondos uzkrātie naudas līdzekļi tiek ieguldīti galvenokārt akciju un fiksēta ienākuma vērtspapīru tirgū.

Reizi gadā ikviens šīs shēmas dalībnieks var pieprasīt atskaiti un nomainīt savas pensijas pārvaldītāju.

Zviedri tāpēc katru gadu automātiski saņem oranžo aploksni. Latvijā šī atskaites sistēma vēl nav ieviesta, katram atskaites jāpieprasa pašam.

Tikmēr pensiju naudas regulētāji rosās mīklainā, neredzamā zonā, par kuras eksistenci zināms pārsteidzoši maz.

Kāda tad izskatās mūsu pensiju nauda, kas tiek iekasēta sociālā nodokļa veidā?

Pirmkārt – tā ir liela nauda. Mēs/mūsu darba devēji 18% no algas maksājam pirmajam līmenim un 2% otrajam līmenim. Pareiziniet ar valsts strādājošo skaitu, un jūs saņemsiet iespaidīgu summu.

Otrkārt – kurš pārvalda mūsu pensiju kapitālu? Sākot ar 2007. gada 1. novembri, valsts fondēto pensiju līdzekļu pārvaldīšanā ir iesaistījušies tikai privātie pārvaldītāji:

«Swedbank IPS» AS,

IPAS «SEB Wealth Management»,

IPAS «Citadele Asset Management»,

AS «NORVIK ieguldījumu pārvaldes sabiedrība»,

AS «Ieguldījumu pārvaldes sabiedrība «Hipo Fondi«»»,

IPAS «Finasta Asset Management»,

IPAS «DnB NORD Fondi»,

IPS «GE Money Asset Management»,

IPAS «Nordea Pensions Latvia». 

Tātad – valsts ir uzticējusi mūsu nodokļos samaksāto naudu privātu banku biznesam ar cerību, ka «nauda pelna naudu» un ka šādi mūsu pensiju kapitāls vairāku desmitu gadu laikā var pieaugt vairākkārtīgi (salīdzinoši ar sākotnēji veiktajām iemaksām).

Tas nozīmē, ka mūsu pensijas valsts ir uzticējusi finanšu tirgum, kas var realizēt ļoti daudz dažādu naudas ieguldīšanas veidu. Sākot ar ieguldījumiem valsts parādzīmēs un obligācijās un beidzot ar riskantākiem ieguldījumiem uzņēmumu akcijās. Te var vinnēt un var zaudēt. VSAA portāls www.manapensija.lv apgalvo: «lai izvairītos no zaudējumiem, 2. pensiju līmenis paredz, ka pensiju līdzekļu pārvaldīšana ir nodota profesionāliem līdzekļu pārvaldītājiem», taču aizmirst pateikt, ka šie profesionāļi arī vēlas nopelnīt uz veikto darījumu rēķina un to darbavietas – bankas arī nav altruistiskas organizācijas.

Uzraudzītāji – Finanšu un kapitāla tirgus komisija un uzkrātās naudas turētājbanka – ir savstarpēji atkarīgas organizācijas. Paši shēmas dalībnieki (maksātāji) no VASA piedāvātas informācijas var uzzināt, cik ir uzkrāts, taču pašu sistēmu ietekmēt nevar.

Vai Latvijas pensijas pārvalda treknie runči Zviedrijā?

«Nē, nepārvalda,» mani mēģina pārliecināt Swedbankas Ieguldījumu Sabiedrības valdes priekšsēdētājs Harijs Švarcs. Pie mums Latvijā viss ir kārtībā. Kā parasti. Paši kontrolējam un pārbaudām (pašas bankas un Finanšu un kapitāla tirgus komisija). Ideāli! Kā citādi.

To pašu «labo informāciju» klientiem un žurnālistiem ziņo arī iesaistīto iestāžu mājas lapas un tīmeklī publicētie optimistiskie dokumenti.

Raugoties uz Latvijas pensiju tirgus perfekto ārējo fasādi, tomēr nerimst šaubas, ka aiz tās varētu rosīties ēnu galerija.

Mūsu valsts ir deleģējusi pensiju naudas pelnīšanai augstāk minētos finanšu uzņēmumus, no kuriem vairums atrodas zviedru banku pārvaldījumā.

Tas nozīmē ka Latvija lielā mērā tiek iekļauta arī zviedru pensiju tirgus loģikā, kuras izpausmes zviedru prese pēdējā laikā kritizē bargi un skarbi.

Lai izprastu pensiju biznesa loģiku, palūkosimies uz tirgu, kas «uzvārās» uz zviedru un, iespējams, arī mūsu pensijām paredzētās naudas.

1990. gadā Zviedrijā 2500 cilvēku pelnīja savu dienišķo iztiku, pārvaldot zviedru pensijām paredzēto naudu, turpretī šogad šo «naudas stādītāju» skaits ir palielinājies līdz 8000 (Dagens Nyheter). Tas nozīmē, ka bizness ar pensiju naudu paplašinās.

Par iesaistīto personu pieaugumu pensiju biznesa tirgū neesmu pārsteigts, jo šis ir apjomīgs bizness, kurā visi (izņemot noguldītājus) labi nopelna. Pati lielākā šīs jomas problēma ir tas, ka šo sfēru parastam cilvēkam ir grūti saprast, tāpēc tas darbojas savā nodabā, neviena nekontrolēts, – konstatē bijušais Riksgäden vadītājs Tomas Franzens.

Pieaudzis arī ar pensiju naudu saistīto uzņēmumu skaits: 380 (1993) – 900 (2011). Te ir runa par apdrošināšanas firmām, pensiju investīciju izvēlēs centrālēm, pensiju fondiem, un par krietnu skaitu dažāda līmeņa servisa institūcijām apdrošinātājiem un investīciju kapitālam.

Pensiju pārvaldes industrijas zviedru šefi pelna solīdas algas, kas atbilst akciju biržas līderu darba samaksai. Tas nozīmē, ka pensijas baro pārtikušos naudas uzraugus. Taču tas vēl nav viss.

Nākamais ir nodevu līmeņa pieaugums. Pensiju uzraudzītāji pieprasa aizvien lielāku samaksu par pensiju «pieskatīšanu». Šos nodokļus ir spiesti maksāt gan darba devēji, gan nākamie pensionāri, un šīs prēmijas, protams, baro tos pašus «naudas pieskatītājus».

Rezultātā pensiju sistēma ir izveidojusies par iekšēji efektīvu biznesu, jo pārāk daudz fondu pieprasa neatbilstoši augstus nodokļus investējot. Piemēram, zviedru Septītais AP fonds Såfa, kurā savu naudu uzglabā vairums nākamo zviedru pensionāru, pieprasa nodokli 12 – 15 ēru apmērā par katru 100 kronu naudas zīmi. ASV šī nodevas attiecība ir 6 ēras par katrām 100 kronām).

Šim nodokļu procentam ir liela nozīme finālā.

Brīdī, kad pensionārs nonāk pie maģiskās pensijas vecuma robežas, var izrādīties, ka starpnieki un «naudas stādītāji» iekrāto ir kārtīgi izpluinījuši.

Aprēķini rāda, ka caurmērā 20% no zviedru iekrātā pensiju kapitāla tiek iztērēts nodokļos, nodevās un viens no badīgākajiem ir tā saucamais «apgrozījuma nodoklis», kas mums visiem jāmaksā krāšanas laikā.

Ja arī izdodas investēt mūsu pensiju naudu fondā, kuram ir maksimāli zemāks šis «apgrozījuma nodoklis», rezultāts ir iespaidīgs un izpaužas tūkstošiem latu mīnusos.

Tā ir zviedriem. Latvijā viss esot ideāli.

Taču neviens nevar noliegt, ka banku mātes valsts tomēr rīkojas arī ar Latvijas pensionāru ieguldījumiem, un skaidrs, ka neviens nav gatavs pārvaldīt mūsu pensiju naudu bez samaksas. To var saprast.

Zviedru mediju aktuālais satraukums par to, vai nodokļi un nodevas šajā jomā nav neatbilstoši lieli, attiecas arī uz mums.

Agrāk pensiju līmeni garantēja valsts un darba devēji. To aprēķināja no pirmspensijas laika diviem vai vairākiem darba algas gadiem, un pensijā gājēji samērā precīzi varēja paredzēt savas vecuma pensijas lielumu.

Tagad mūsu pensiju nauda kļuvusi abstrakta un konkrēti paredzēt pensijas lielumu pēc 20, 30 vai 40 ir pagrūti. Nauda ir nodota komerciālu institūciju rokās, kas protams vispirms rūpējas par savu un tikai pēc tam par mūsu peļņu.

Vai šāda situācija uzmundrina mūs krāt naudu pensiju fondos?

Vai šī sistēma ir labs un taisnīgs darījums starp nākamajiem pensionāriem un valsti?

Domāju, ka nav taisnīgs un godīgs darījums. Nepavisam nav.

Valstij ir ērtāk deleģēt pensiju kapitālu bankām, kas vienmēr un visos gadījumos vispirms rūpēsies par savu labklājību.

Rezultātā šī «deleģēšana» ir izveidojusi plaukstošu finanšu uzņēmumu biznesu, kas krietni «uzvārās» esošajā pensiju biezputrā.

Zaudētāju loma jāuzņemas mums – tiem, kas un par kuriem maksā sociālo nodokli + otrā vai trešā līmeņa pensiju fondiem.

Vai ir kāds cits pensiju glābšanas risinājums?

Speciālisti Latvijā uzskata, ka viss ir kārtībā. Valsts pati nevarot pārvaldīt savu pensionāru naudu, jo tas esot pretrunā ar peļņas principu, kas pensiju naudas pieskatītājiem esot jānodrošina.

Kāpēc zviedru pensiju nauda tiek ieguldīta Latvijas mežos, bet latviešu pensiju nauda šim ieguldījumam netiek tērēta?

Tāpēc, ka Latvijas likumi ierobežojot šādu risku. Mūsu likumdošana esot ļoti piesardzīga un riska investīcijas pieļaujot tikai 5% apjomā. 50% ir akciju investīciju robeža, un meža fondu mums latviešu pensijām vispār neesot.

Tātad latviešu pensijas nevar likt lietā, lai atbalstītu mežsaimniecības attīstību mūsu pašu valstī. Pensiju sistēma Rīgā neparedz savas industrijas attīstības veicināšanu, izmantojot pensiju kapitālu. Turpretī zviedri to var un dara.

Vai esošo neredzamo pensiju tirgu ir iespējams uzraudzīt rūpīgāk un diskutēt par šiem jautājumiem plašāk un vairāk?

Pagaidām šādu iespēju nav. Par to lemj tikai slēgtos kabinetos.

Kamēr mūs pašus neinteresēs pensiju tēma un neredzamais pensiju tirgus (kas turpina plaukt un zelt uz vispārējā finanšu krīzes posta fona) tikmēr «naudas stādītāji» turpinās stādīt latus zemē un resnie runči būs neredzami.

*Speciāli TVNET Raksts portālam TVNet šeit. 

Advertisements

2 thoughts on “Pensiju bizness: latu stādītāji un to vājredzīgā klientūra

  1. Vai Latvijas pensijas pārvalda treknie runči Zviedrijā? «Nē, nepārvalda,» mani mēģina pārliecināt Swedbankas !!!!!!!!!! Ieguldījumu Sabiedrības valdes priekšsēdētājs Harijs Švarcs.

    Tas laikam joks 🙂

    Latvijā bija arī valsts kases pārvaldīts 2. līmeņa fonds. Mani tas būtu apmierinājis pat tad, ja ieguldītu tikai valsts vērtspapīros ar viskonservatīvāko risku un likmi. Banku lobijs panāca, ka to slēdza un mūs, klientus, izdalīja privātajām bankām. Sandra, vai Jums par to ir kāds komentārs?

    • Jā, tā LV tehnokrātiem bija ērtāk. Starp citu man ir konkrēts priekšlikums – sāk nopietni apmācīt ekonomiskos žurnālistus, jo mums pietrūkst šīs kompetences medijos, es viena nevaru visus pūķus uzvaret. 🙂 Par šo tēmu jau pavisam reāli diskutēju Solovēnijas kongresā ar ļoti simpātiskiem Polijas profesoriem, kas tieši tā arī rīkojas savā ekonomiskajā augstskolā. Mūs mums RISEBA Rīgā jādara tas pats. Starp citu. man tur ir ļoti sakarīgi studenti. Vienkārši malači.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s