Skaidras naudas darījumu beigas. Krājkasītes negaidītā nāve.

2012. g. 1. februārī. Pēc TVNet pasūtījuma.

Gandrīz ikvienam no mums savulaik ir bijusi maza krājkasīte: metāla lādītes, keramikas cūciņas vai vismaz tukšas šampanieša pudeles formā. Simboliska. Monēta pie monētas toreiz veidoja starta kapitālu pirmo slēpju vai velosipēda iegādei. Tagad šai taupības un finanšu plānošanas paraugstundai ir pienācis gals. Skaidras naudas vairs nebūs (nedz papīra, nedz monētu formā). Tāpēc krājkasītes vairs nebūs vajadzīgas. Tās jau tagad var likvidēt kā nevajadzīgu krāmu, jo nebūs vairs ko mest pa mazo atveri iekšā. Tik tālu esam.

Skaidras naudas gals ir pienācis

Tas mīņājas tepat līdzās.

Kungi ar «mafijas» maciņsomām pie jostām (skaidras naudas uzglabāšanai) Rīgā, Cēsīs un Rēzeknē pavisam drīz varēs beidzot atliekties taisni. Mēs pārējie savus naudas makus aizmetīsim kā nederīgus atavismus.

Nepazīstamajai kundzei, kurai liktenīgajā «Swedbankas» pseidobankrota svētdienas vakarstundā izdevās nākt man pretī pa Lielo ielu Liepājā ar desmitlatnieku žūksni rokā, šis fakts nebūs patīkamo pārsteigumu skaitā.

Jūras vējš tovakar pluinīja viņas plaukstās sažņaugotos iekrājumus kā rudens lapas, bet sejā bija smaids ar 100% sajūsmu katrā vaibstā: dabūju tomēr atpakaļ no bankas savu naudu! Dāāā-būūūū-ju!

Tagad gavilēm nebūs iemesla, jo naudas vispār vairs nebūs…

Neticat?

Ap Ziemassvētku laiku Zviedrijā banku kantoriem galvaspilsētā sāka pietrūkt skaidras naudas.

«Skaidru naudu nevar vairs dabūt! Lai to izņemtu, jāmaksā milzīga nodeva. Vai nav ārprāts! Viņi šādi rīkojas speciāli,» sūdzējās sieviete pēc treniņa sporta zāles ģērbtuvē. Viņas klienti mēdzot maksāt arī ar naudaszīmēm un frizētavā todien bija pietrūcis maiņas monētu.

«Gribat skaidru naudu?» brīnījās bankas kalpotāja Stokholmā, kad pārbaudīju savas aizdomas «Nordea». «Ejiet pie bankomāta vai uz tuvējo pārtikas veikalu. Tur dabūsiet! Mums nav.»

Reakcija rāda prognozējamu ainu – pavisam drīz banka vairs nenorēķināsies ar skaidru naudu un šī tendence pamazām pārņems visu norēķinu sektoru.

Tas nozīmē, ka viena no vissenākajām bankas darbības formām – skaidras naudas norēķini – pamazām tiks pakļauta aizmirstībai.

Protams, banku simbols joprojām ir nauda, taču turpmāk tai būs vienīgi digitāla forma. Aizdevumi, parādi un peļņa mačosies vecajā stilā, taču – abstraktu skaitļu, nevis banknošu formā.

Ja jautāsiet banku pārstāvjiem – kāpēc, tad uzzināsiet, ka «tā vajag, jo būs labāk».

Citādi nevar.

Skaidrās naudas nāve esot neizbēgams process sabiedrības progresa vārdā

«Cash» izzušana sarežģīšot dzīvi laupītājiem, narkodīleriem, nelegālajiem viesstrādniekiem, kukuļņēmējiem un visiem pārējiem ēnu industrijas pārstāvjiem. Bez tam – naudas pārvietošana, iespiešana un uzglabāšana arī esot ļoti kaitīga apkārtējai videi.

Piemēram – «Swedbankas» skaidras naudas transports Zviedrijā piesārņojot gaisu ar 700 tonnām oglekļa dioksīda katru gadu (pēc pašas bankas aprēķiniem).

Aha, tā ir.

Ir?

Argumenti nepārliecina, jo līdz šim bankas nekad nav izcēlušās ar līdzcietību.

Tāpēc teksti par «dabas cienīšanu» un «melnās ekonomikas ierobežošanu» mani joprojām nepārliecina.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka zinu, cik labi lielās banka nopelna, ja mēs norēķināmies ar viņu maksājumu kartēm.

Zviedrijā par parastu maksājumu (debeta) karti klientam katru gadu jāmaksā 200 SEK, t.i., apmēram 15 lati.

Bez tam – katrs mūsu maksājums ar karti liek (norēķina karšu termināla īpašniekam veikalā/frizētavā/kioskā samaksāt 6 santīmu lielu nodevu par šo pakalpojumu, no kura lielāko daļu paņem banka un mazāko – kartes īpašnieks. Tāpēc dažiem tirgotājiem un pircējiem joprojām nepatīk bezskaidras naudas norēķini, jo karšu termināla nodevas lielums var sasniegt pat 40 santīmus par katru pirkumu.

Pārdevējam ir vienalga, vai jūs pērkat (ar savu norēķinu bankas karti) vienu mazu ūdens pudeli vai dārgu Armani kaklasaiti – nodeva par transakciju (ar terminālu) ir tāda pati. Tāpēc, piemēram, Zviedrijā daudzi sīko preču tirgotāji un kafejnīcas ir ieviesuši cenas normu, no kuras pieņem maksājumus karti. Tirgojot sīkumus «ar kartēm», pārdevējs var sarūpēt sev pamatīgus zaudējumus.

Banku Zelta ola, protams, ir kredītkarte. Tāpēc šīs kartes mūsu bankas reklamē vispamatīgāk, visintensīvāk, visskaļāk, jo ar tām nopelna vislabāk. Ja banka jūs aicina – «vai nevēlies kādu papildu drošības buferi?» un piedāvā otru kredītkarti, tad ziniet, ka jūs aicina uz parādu purvu.

Aicināt uz parādu ir riskanti. Tikko mēs redzējām, kas notika ar globālo ekonomiku šā laipnā aicinājuma dēļ. Par filantropisku to grūti nosaukt.

Ja liekat lietā savu kredītkarti, tad banka pievāc apmēram 1,6% no pirkuma summas. Izskatās maz, taču pētījumi pierāda, ka daudzi klienti īsti nesaprot šīs summas efektu. Iegādājoties ar šo karti sev ceļojumu uz siltām zemēm, jūs faktiski samaksājat baņķierim pudeli laba šampanieša.

Jā, protams, norēķinu sistēmas uzraudzība pieprasa arī bankas izdevumus (īpaši karšu kopēšanas un zādzību dēļ).

Protams!

Taču savādi, ka bankas par šo izdevumu un ieņēmumu attiecību jautājumu nemēdz skaļi un publiski runāt. Peļņa klusē kā ūdeni mutē ieņēmusi.

Viedkaršu un jaunu bankomātu ieviešana pērn būtiski samazināja mūsu banku peļņu.

Viedkaršu un čipu tehnika esot mazinājusi karšu magnētiskās joslas kopēšanas risku bankomātos, taksometros, ārzemēs.

Zviedriem bankas joprojām neiesaka ievietot karti bankomātā, pie kura atveres pievienota kāda papildu plastmasas detaļa (nelegāls magnētiskās joslas nolasītājs).

Tāpēc tik negribīgi izmantoju Latvijas «Swedbankas» bankomātus, kuriem ir tieši šāda zila papildierīce (kas pēc LV bankas domām esot uzlabojums!).

Taču atgriezīsimies pie skaidras naudas gaidāmās nāves.

Mēs tagad zinām, ka skaidra nauda sēj daudz ļaunuma.

Tāpēc mums būtu no tās jāatsakās un jādod priekšroka virtuālajai naudai.

Tur tā būšot drošībā…

Kamēr mūsu nauda ir bankā – tā (tehniski) ir bankas nauda.

Banka pieņem mūsu naudu un nekavējoties aizdod tālāk (ar labākiem procentiem) kādam citam.

Vecās un godīgā krājkasītes viņiem nav.

Tieši tāpēc visbriesmīgākais bubulis ir «bank run», kad visi vēlas izraut ārā savu naudu no bankas kontiem (kā pērn, vējainajā rudens vakarā, kad joprojām nenoskaidrotas personas nepamatoti pareģoja «Swedbankas» bojāeju).

Likviditātes var arī nebūt.

Šodien 70% tirdzniecības darījumu Zviedrijā notiek ar maksājumu vai kredītkaršu palīdzību. Šim procentam ir tendence pieaugt, jo to lobē gan banku uzraudzības organizācijas, gan valdība.

Tas nozīmē, ka drīz naudas maisus vairs nepārvadās un gaisu nepiesārņos.

Banku velves vairs nebūs kinofilmu sižeta krustpunkti, neviens vairs neiebruks bankās ar maskām un maisiem un nenesīs ārā dolāru kaudzes.

Skaidras naudas vairs nebūs.

Bet.

Vai tāpēc pasaule kļūs godīgākā un laupītāju būs mazāk?

Iespējams, ka taisnība ir Bertoldam Brehtam – aplaupīt banku ir sīkums, daudz lielāks laupījums ir panākt, lai jums pašam pieder sava banka!

Mūsu krājkasītes cūciņa tagad dus kā drazas uz grīdas.

Starp lauskām nespīd monētas, nevīd pieclatnieki.

Taču – «melnās naudas» transakcijas turpināsies datoru ekrānos un finanšu politikas stūrmaņu atskaitēs viss būs kārtībā.

Beznaudas nākotnē mēs paši turpinām maksāt par visu ar uzviju. Tā esot caurspīdīgāk un godīgāk.

Bankas ir uzvarējušas.

Taču viena lieta man nav skaidra: kā tas varēja notikt, ka bankas kā privāti uzņēmumi ar peļņas motīviem ir kļuvuši par demokrātiskas sabiedrības vienīgo legālo godīgās naudas norēķinu koordinētāju.

Vai jūs to zināt?

Advertisements

5 thoughts on “Skaidras naudas darījumu beigas. Krājkasītes negaidītā nāve.

  1. tajā brīdī, kad nebūs vairs skaidrs naudas, mēs uzzināsim cik elektroniski ir drošas bankas un vispār elektroniskās/interneta sistēmas, jo sāksies neaptverami hakeru uzbrukumi, jo tā tad būs vienīgā iespēja kā nozagt naudu.

    • Jā, nedomāju, ka sabiedrība (pārvaldes sistēma) šādai pārejai ir gatava. Taču mūsu “varai un bankām” tā ir ērtāk un mums (ļautiņiem) atkal nāksies “piekārtoties”. Būs tāpat kā ar kungu – sapņotāju idejām Eiropas valūtas ūnijas veidošanā. Ar dakšām smiltīs.

  2. Šādos gadījumos, gribot negribot sanāk domāt par galēji ekstrēmiem gadījumiem. Situācija, kad visi līdzekļi ir tikai digitāli atainots cipariņš datora ekrānā, uzticību nevienam neievieš. Ja pēkšņi kādas problēmas – cipariņš tiek nodzēsts…. nekādu variantu. Tādā ziņā cūciņā tomēr parasti varēja ko atrast.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s