Skaidras naudas darījumu beigas. Krājkasītes negaidītā nāve.

2012. g. 1. februārī. Pēc TVNet pasūtījuma.

Gandrīz ikvienam no mums savulaik ir bijusi maza krājkasīte: metāla lādītes, keramikas cūciņas vai vismaz tukšas šampanieša pudeles formā. Simboliska. Monēta pie monētas toreiz veidoja starta kapitālu pirmo slēpju vai velosipēda iegādei. Tagad šai taupības un finanšu plānošanas paraugstundai ir pienācis gals. Skaidras naudas vairs nebūs (nedz papīra, nedz monētu formā). Tāpēc krājkasītes vairs nebūs vajadzīgas. Tās jau tagad var likvidēt kā nevajadzīgu krāmu, jo nebūs vairs ko mest pa mazo atveri iekšā. Tik tālu esam.

Skaidras naudas gals ir pienācis

Tas mīņājas tepat līdzās.

Kungi ar «mafijas» maciņsomām pie jostām (skaidras naudas uzglabāšanai) Rīgā, Cēsīs un Rēzeknē pavisam drīz varēs beidzot atliekties taisni. Mēs pārējie savus naudas makus aizmetīsim kā nederīgus atavismus.

Nepazīstamajai kundzei, kurai liktenīgajā «Swedbankas» pseidobankrota svētdienas vakarstundā izdevās nākt man pretī pa Lielo ielu Liepājā ar desmitlatnieku žūksni rokā, šis fakts nebūs patīkamo pārsteigumu skaitā.

Jūras vējš tovakar pluinīja viņas plaukstās sažņaugotos iekrājumus kā rudens lapas, bet sejā bija smaids ar 100% sajūsmu katrā vaibstā: dabūju tomēr atpakaļ no bankas savu naudu! Dāāā-būūūū-ju!

Tagad gavilēm nebūs iemesla, jo naudas vispār vairs nebūs…

Neticat?

Ap Ziemassvētku laiku Zviedrijā banku kantoriem galvaspilsētā sāka pietrūkt skaidras naudas.

«Skaidru naudu nevar vairs dabūt! Lai to izņemtu, jāmaksā milzīga nodeva. Vai nav ārprāts! Viņi šādi rīkojas speciāli,» sūdzējās sieviete pēc treniņa sporta zāles ģērbtuvē. Viņas klienti mēdzot maksāt arī ar naudaszīmēm un frizētavā todien bija pietrūcis maiņas monētu.

«Gribat skaidru naudu?» brīnījās bankas kalpotāja Stokholmā, kad pārbaudīju savas aizdomas «Nordea». «Ejiet pie bankomāta vai uz tuvējo pārtikas veikalu. Tur dabūsiet! Mums nav.»

Reakcija rāda prognozējamu ainu – pavisam drīz banka vairs nenorēķināsies ar skaidru naudu un šī tendence pamazām pārņems visu norēķinu sektoru.

Tas nozīmē, ka viena no vissenākajām bankas darbības formām – skaidras naudas norēķini – pamazām tiks pakļauta aizmirstībai.

Protams, banku simbols joprojām ir nauda, taču turpmāk tai būs vienīgi digitāla forma. Aizdevumi, parādi un peļņa mačosies vecajā stilā, taču – abstraktu skaitļu, nevis banknošu formā.

Ja jautāsiet banku pārstāvjiem – kāpēc, tad uzzināsiet, ka «tā vajag, jo būs labāk».

Citādi nevar.

Skaidrās naudas nāve esot neizbēgams process sabiedrības progresa vārdā

«Cash» izzušana sarežģīšot dzīvi laupītājiem, narkodīleriem, nelegālajiem viesstrādniekiem, kukuļņēmējiem un visiem pārējiem ēnu industrijas pārstāvjiem. Bez tam – naudas pārvietošana, iespiešana un uzglabāšana arī esot ļoti kaitīga apkārtējai videi.

Piemēram – «Swedbankas» skaidras naudas transports Zviedrijā piesārņojot gaisu ar 700 tonnām oglekļa dioksīda katru gadu (pēc pašas bankas aprēķiniem).

Aha, tā ir.

Ir?

Argumenti nepārliecina, jo līdz šim bankas nekad nav izcēlušās ar līdzcietību.

Tāpēc teksti par «dabas cienīšanu» un «melnās ekonomikas ierobežošanu» mani joprojām nepārliecina.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka zinu, cik labi lielās banka nopelna, ja mēs norēķināmies ar viņu maksājumu kartēm.

Zviedrijā par parastu maksājumu (debeta) karti klientam katru gadu jāmaksā 200 SEK, t.i., apmēram 15 lati.

Bez tam – katrs mūsu maksājums ar karti liek (norēķina karšu termināla īpašniekam veikalā/frizētavā/kioskā samaksāt 6 santīmu lielu nodevu par šo pakalpojumu, no kura lielāko daļu paņem banka un mazāko – kartes īpašnieks. Tāpēc dažiem tirgotājiem un pircējiem joprojām nepatīk bezskaidras naudas norēķini, jo karšu termināla nodevas lielums var sasniegt pat 40 santīmus par katru pirkumu.

Pārdevējam ir vienalga, vai jūs pērkat (ar savu norēķinu bankas karti) vienu mazu ūdens pudeli vai dārgu Armani kaklasaiti – nodeva par transakciju (ar terminālu) ir tāda pati. Tāpēc, piemēram, Zviedrijā daudzi sīko preču tirgotāji un kafejnīcas ir ieviesuši cenas normu, no kuras pieņem maksājumus karti. Tirgojot sīkumus «ar kartēm», pārdevējs var sarūpēt sev pamatīgus zaudējumus.

Banku Zelta ola, protams, ir kredītkarte. Tāpēc šīs kartes mūsu bankas reklamē vispamatīgāk, visintensīvāk, visskaļāk, jo ar tām nopelna vislabāk. Ja banka jūs aicina – «vai nevēlies kādu papildu drošības buferi?» un piedāvā otru kredītkarti, tad ziniet, ka jūs aicina uz parādu purvu.

Aicināt uz parādu ir riskanti. Tikko mēs redzējām, kas notika ar globālo ekonomiku šā laipnā aicinājuma dēļ. Par filantropisku to grūti nosaukt.

Ja liekat lietā savu kredītkarti, tad banka pievāc apmēram 1,6% no pirkuma summas. Izskatās maz, taču pētījumi pierāda, ka daudzi klienti īsti nesaprot šīs summas efektu. Iegādājoties ar šo karti sev ceļojumu uz siltām zemēm, jūs faktiski samaksājat baņķierim pudeli laba šampanieša.

Jā, protams, norēķinu sistēmas uzraudzība pieprasa arī bankas izdevumus (īpaši karšu kopēšanas un zādzību dēļ).

Protams!

Taču savādi, ka bankas par šo izdevumu un ieņēmumu attiecību jautājumu nemēdz skaļi un publiski runāt. Peļņa klusē kā ūdeni mutē ieņēmusi.

Viedkaršu un jaunu bankomātu ieviešana pērn būtiski samazināja mūsu banku peļņu.

Viedkaršu un čipu tehnika esot mazinājusi karšu magnētiskās joslas kopēšanas risku bankomātos, taksometros, ārzemēs.

Zviedriem bankas joprojām neiesaka ievietot karti bankomātā, pie kura atveres pievienota kāda papildu plastmasas detaļa (nelegāls magnētiskās joslas nolasītājs).

Tāpēc tik negribīgi izmantoju Latvijas «Swedbankas» bankomātus, kuriem ir tieši šāda zila papildierīce (kas pēc LV bankas domām esot uzlabojums!).

Taču atgriezīsimies pie skaidras naudas gaidāmās nāves.

Mēs tagad zinām, ka skaidra nauda sēj daudz ļaunuma.

Tāpēc mums būtu no tās jāatsakās un jādod priekšroka virtuālajai naudai.

Tur tā būšot drošībā…

Kamēr mūsu nauda ir bankā – tā (tehniski) ir bankas nauda.

Banka pieņem mūsu naudu un nekavējoties aizdod tālāk (ar labākiem procentiem) kādam citam.

Vecās un godīgā krājkasītes viņiem nav.

Tieši tāpēc visbriesmīgākais bubulis ir «bank run», kad visi vēlas izraut ārā savu naudu no bankas kontiem (kā pērn, vējainajā rudens vakarā, kad joprojām nenoskaidrotas personas nepamatoti pareģoja «Swedbankas» bojāeju).

Likviditātes var arī nebūt.

Šodien 70% tirdzniecības darījumu Zviedrijā notiek ar maksājumu vai kredītkaršu palīdzību. Šim procentam ir tendence pieaugt, jo to lobē gan banku uzraudzības organizācijas, gan valdība.

Tas nozīmē, ka drīz naudas maisus vairs nepārvadās un gaisu nepiesārņos.

Banku velves vairs nebūs kinofilmu sižeta krustpunkti, neviens vairs neiebruks bankās ar maskām un maisiem un nenesīs ārā dolāru kaudzes.

Skaidras naudas vairs nebūs.

Bet.

Vai tāpēc pasaule kļūs godīgākā un laupītāju būs mazāk?

Iespējams, ka taisnība ir Bertoldam Brehtam – aplaupīt banku ir sīkums, daudz lielāks laupījums ir panākt, lai jums pašam pieder sava banka!

Mūsu krājkasītes cūciņa tagad dus kā drazas uz grīdas.

Starp lauskām nespīd monētas, nevīd pieclatnieki.

Taču – «melnās naudas» transakcijas turpināsies datoru ekrānos un finanšu politikas stūrmaņu atskaitēs viss būs kārtībā.

Beznaudas nākotnē mēs paši turpinām maksāt par visu ar uzviju. Tā esot caurspīdīgāk un godīgāk.

Bankas ir uzvarējušas.

Taču viena lieta man nav skaidra: kā tas varēja notikt, ka bankas kā privāti uzņēmumi ar peļņas motīviem ir kļuvuši par demokrātiskas sabiedrības vienīgo legālo godīgās naudas norēķinu koordinētāju.

Vai jūs to zināt?

Antonova lietā klusums. Sākas kauja par mūsu naudas maku dizainu.

2011. gada 28. novembrī

Šorīt zviedru mediji turpina iesākto līniju Vladimira Antonova lietā un informē, ka ” Latvijas Finanšu inspekcija (FKTK) savā e- vēstulē TT ir skaidri un gaiši pateikusi, ka nemēģinās atgūt atpakaļ naudu kuru krievu uzņēmējs Vladimirs Antonovs ir aizdevis SAAB fondam Viktora Mullera uzņēmumam Tenaci, kas ir SAAB koncerna kontrolpaketes īpašnieks” (SvD).

Tātad – Zviedrijā FKTK praktizē vienu līniju, bet Latvijā – citu.

Dubultā grāmatvedība ”saitēs ar sabiedrību” jeb PR.

Taču…lai paliek FKTK ”zušu dejas” publisko attiecību jomā, svarīgāks jaunums ir tas, ka FKTK vadītāja Irēna Krūmane ir šodien atkāpusies no sava amata. Būtība tas ir liels solis no viņas puses un drosme atzīt savu vainu. Visu cieņu amatpersonai, kas prot rīkoties civilizēti!

Foto: TVnet.lv

Cerams, ka ar laiku mēs noskaidrosim “Antonova ruletes” aizkulises, taču pagaidām vēlētos izrādīt cieņu Irēnei Krūmanei par viņas principialitāti un spēju atkāpties no amata.

Savu vainu nevienam nav viegli atzīt. Tas ir ļoti grūti. Vēl jo vairāk – amatpersonai.

Taču, ja tas tiek izdarīts, tad sabiedrība kļūst civilizētāka.

🙂

Pašlaik te aktuāla tēma ir kauja par mūsu naudas maciņu izskatu.

Maksājuma karte vai tomēr mobilais telefons. Kurš uzvarēs un kļūs par mūsu ”naudas maku”?

Kā mēs maksāsim savus rēķinus nākotnē?

Ja ieejam veikalā un paņemam no plaukta pienu, dienišķo desu un maizi, tad maksājam ar skaidru naudu jeb bankas maksājuma karti.

Taču nākotnē mēs izvilksim no soma savu kabatas mobilo telefonu un reģistrēsim pirkumu izmantojot ” sensora kārbiņu pie izejas” (kases aparāta vietā). Preču vērtība jau būs reģistrēta iepriekš un pie izejas tiks fiksēta samaksa no mana telefona.

”Kārba” iepīkstēsies un viss kārtībā. Esam samaksājuši.

Pagaidām šādi šeit neviens vēl neiepērkas, bet šo virzienu attīstīja CocaCola ar saviem automātiem, jau pirms 10 gadiem (iegāde ar sms telefonā).

Līdzīgi šodien (ar SMS mobilajā telefonā) var nopirkt autobusa biļeti Stokholmas sabiedriskajā transportā.

Telefons, šķiet, kļūs par mūsu galveno maksājumu rīku. Šodien ar saviem mobilajiem telefoniem maksā apmēram 100 miljoni cilvēku. 2015. gadā šādi norēķināsies jau 400 miljoni pircēju (InSat prognoze).

Pašlaik kredītkaršu ražotāji nevēlas izlaist grožus no rokām.

Tāpēc tiek piedāvāti divi risinājumi: tikai telefons vai karte kopā ar telefonu.

ASV Square un zviedru Izettle piedāvā telefonu kopā ar karti.

Square ir plašāka profila projekts, jo ietver sevī arī programmu veikaliem (uzskaite, inventarizācija) un piedāvā arī kreditēšanas iespējas pastāvīgajiem veikala klientiem.

Tiem pašiem, kuri līdz šim negribēja ņemt pretī maksājumus ar karti.

Zviedru Izettle paredzēta tikai pircējam ”visiem dzīves gadījumiem”.

Google investējot radiotehnikā (Wallet), viņu gadījumā telefonā varēs uzlādēt virtuālo kredītkarti un ar to maksāt ar pirkumu.

Pagaidām šī sistēma ”darbojas” vienīgi ASV, vienā telefonā un ar vienu operatoru.

Protams, ka Google plāno noteikt visu arī šajā sfērā un panākt savas tehnikas pārsvaru citos mobiltelefonu modeļos.

Zviedru Payex arī ”būvēts” uz radiotehnika bāzes (NFC, Near Field Communication) tāpat kā Googles modeļos, taču var izmantot arī vienkāršāku tehniku RFID (Radio Frequency Identification). Abos gadījumos pircējam jārīkojas – norēķinoties ”japavicina” telefons pret ”kārbu” izejot ārā no veikala (kases aparatu).

Zviedru Seamless piedāvā citu variantu – ir jāizveido naudas konts, kuru kontrolē banka vai operators. Kontu papildina ar dažādu transakciju programmu palīdzību.

Pašlaik līdzīgus risinājums sāk piedāvāt Telia (sms pakalpojumi, pasta pārvedu utt.)

Redzēs kā šī sistēma atrisināsies tālāk.

Pašlaik daudz tiek diskutēts kā pasargāt savu telefonu no zagļu izmantojuma.

Nav pārliecības, ka telefons būs drošāks maksājumu veids par bankas karti.