Mazbērnu nākotni nosaka šodienas vēlētājs. Ungārijas pārdomas

Ungārijas labējo populistu uzvara liek aizdomāties pagātnē – līdz pat nacistu nākšanai pie varas Vācijā. Vāci toreiz paši sev iebalsoja nacionālsociālistus. Līdz ar to viņi leģitimēja visas sekas, kuras šis lēmums izraisīja: karu, postu, valsts sadalīšanu un visbeidzot gigantiskās cilvēcīgas ciešanas vācu ģimenēm visos līmeņos. Fricis vai Anna, kuri toreiz balsoja par nacistiem trīsdesmitajos gados, ir vainīgi. Pie kara, pie posta. Arī pie tā, kas kara un okupāciju rezultātā notika ar Latviju un mums pārējiem. Viņi akceptēja Hitlera darba politiku, bet neaizdomājās par sekām, kuras Ādolfa ambīcijas izraisīs. Vajadzēja iedziļināties un atturēties no naivas ticības savam fīreram. Iespējams, ka šodien vēsture būtu aizgājusi pa citu ceļu.   

Par boļševikiem mēs zinām (te komentāri lieki!). Viņu vēlēšanu sistēmu (no „padomju laikiem”) atceramies. Tāpēc vainot padomju tautu šodienas vēstures zigzagos izvairāmies. Varēja vēlēt tikai par vienu vienīgo komunistu partiju, jo citas izvēles nebija. Vēlēšanu process bija teātris bez skatītājiem, taču melīgos un manipulatīvos procesus varēja labi pamanīt pat piedzēries ezis. Mācību no pagātnes vajadzēja saglabāt ikvienam, kas to piedzīvoja un redzēja. Saprotot, ka politiķis nav mācītājs un vēlētājām ir nevis jāklausās politiķa vārdos, bet jāanalizē viņa darbi. Diemžēl ar politiķu analīzi vēlētājs arī tagad negrib nodarboties. Viņš klausās un skatās ko stāsta mediji. Ja tie pieder vienai partijai (kā to varējām novērot Ungārijā, Urbāna gadījumā), tad rezultātu nav grūti prognozēt. Izlasa – notic- ievēl. Krievijā šodien redzam to pašu – tauta nobalsoja par cilvēku, kurš nākotnē atnesīs postu viņiem pašiem un vēl bērnubērniem. Latvijā notiek tas pats. Liela sabiedrības daļa nejaudā iedziļināties politisko partiju piedāvājumā un iemet vēlēšanu urnā biļetenu ar blēžu uzvārdiem. Kāpēc vēlētājs tā dara?

Tālredzības trūkums

Atbilde uz šo jautājumi ir diezgan sarežģīta, jo pārticību un laimi katrs no mums saprot ļoti atšķirīgi: vienam pietiek ar brīvbiļeti tramvajā un lētu dienišķo desu no rītiem. Cits jūtas pateicīgs par sausiņiem un iespēju brīvi izteikties, iegūt informāciju, bet vēl trešajam vajag tikai atļaut apzagt valsti, kamēr pašu nevar pieķert pie rokas.

Perspektīva mēdz būt dažāda un brilles te nepalīdz. Vieni redz tuvu – plaukstas  attālumā un tālāk viņiem viss miglā tīts. Citi saskata notiekošo procesu attīstību ilgā un daudz tālākā laika perspektīvā un redz brīdinājumu signālus jau operas uvertīras pirmajā taktī. Vai egoisms un tuvredzība varētu būt vienīgais iemesls masu apjukumam vēlēšanu laikā? Nedomāju, ka vienīgais, bet svarīgākais gan.

Ir cilvēki kas jūtas labi, sildoties kaimiņu mājas ugunsgrēka siltumā. Neiedomājoties par to kas notiks, kad ugunskurs apdzisīs un mugura vairs nesajutīs liesmu siltumu. Mirkļa ērtība nosaka visu. Tālejošus un ilglaicīgu uzlabojumu projektus viņi nesaprot. Šo efektu lieliski var no vērot mūsu ikdienā arī šodien – politiķi sola tikai šodienas labumus. Par parītdienu viņiem galva nesāp.

Latvijas lielākā problēma ir konstruktīvas attīstības stratēģijas trūkums. Politiķi kā viendienītes sola sava mandāta perioda (4 gadu) ietvaros, jo tuvredzīgais vēlētājs saprot vienu konkrētu naudas dāvinājumu aploksnē šodien, brīvbiļeti tramvajā (šomēnes) un bērnu spēļu laukumus kā jauno ģimeņu savaldzinātājus (šogad). Par tālredzīgu stratēģiju (10-50 gadu periodā) te nevar būt ne runas, jo vēlētājs to nesapratīšot. Tad iznāk, ka mēs – tuvredzīgie vēlētāji paši esam vainīgi pie tuvredzīgas valsts politikas un politiķiem sprinteriem, kuriem maratons nav pa spēkam?  

Kāpēc tā?

Neskaitāmas filmas un grāmatas vēsta par to ka vācieši ievēlēja sev Hitleru. Taču maz no mākslas darbiem analizē pašu problēmu –  kāpēc viņi nostājās līdzās šīm idejām un (vairumā gadījumu) paši tās atbalstīja? Iztrūkst grāmatu par to, kāpēc krievi tagad jūt nostalģiju pēc stiprās rokas, tirāna un slepkavas Staļina. Šie robi un neizstāstītie stāsti šodien aktualizējas no jauna, piemēram, Krievijas un Ungārijas vēlēšanu rezultātā

Vācu nacionālsociālisms 1928. gadā ieguva 2% balsu parlamenta vēlēšanās, bet jau 1930. -18,3%. Divus gadus vēlāk  37,3% vāciešu nobalsoja par nacistiem vēlēšanās un briesmonis nonāca pie varas pavisam legāli. Neviens vāciešus nespīdzināja, viņiem nedraudēja, viņi ievēlēja Hitleru paši. Pēc tam brūnkrekli ķērās pie likumu pārtaisīšanas, legāli aizliedza citas partijas, arestēja tūkstošiem sociāldemokrātu, komunistu, ebreju un katoļu. Šie cilvēki tikai aizturēti, ieslodzīti. Pašcenzūra tika pieprasīta kā norma. Tie septiņi miljoni vāciešu, kas 1932. gada vēlēšanās balsoja par sociķiem, bija spiesti klusēt kā peles nākamajā gadā. Jo jau gadu vēlāk Hitlers bija aizliedzis šāda politiskā grupējuma eksistenci. Mēs zinām kas notika pēc tam. Zinām, ka Hitlers lielā mērā izmantoja valsts krīzes efektus (superinflācija) un sabiedrības pēckara diskomfortu (Versaļas miera līgums) savā labā. Taču kā visi šie vācu vēlētāji: skolotāji, strādnieki, mājsaimnieces, mācītāji, uzņēmēji varēja būt tik naivi un noticēt slima cilvēka murgiem uz politiskās skatuves? Noticēt un sekot tiem? Ja šodien šos cilvēkus intervēsiet, tad vainīgais būs Hitlers, nevis viņi. Tāpat jums atbildēs arī latviešu vēlētājs, kas regulāri vēl par Rīgas varas parijām. Vai par Lemberga kabatas partijām ar vēsturiskiem un poētiskiem nosaukumiem :  Zemnieku savienība (asociācija ar Kārli Ulmani) un Zaļā partija (asociācija ar vides kustību, kas pirmā uzsāka cīņu par neatkarību Gorbačova pārkārtošanās perioda laikā). Šie vēlētāji nedomā par sekām.  Tieši tāpat kā Viktora Urbana partijas Fidesz vēlētāji svētdien nedomāja. Viņi neprognozēja ko ar savu balsojumu izdara savai valstij un Eiropai.

Diktatora triumfs

Pāris gadu laikā Urbāna nacionālkonservatīvā partija no sīkpartijas pārvērtās par smagsvarnieku. Ko Urbāns „tādu” piesolīja ungāriem?  Viņš lieliski saprata sovjetisma laika nostaļģiju, jo jau 2010. gada aptaujās 70% aptaujāto ungāru apraud zaudētos komunisma laikus. Pirms Berlīnes mūra krišanas visi ticēja demokrātijai un tam, ka tā pati iedarbosies autopilota režīmā. Diemžēl tā nenotika. Vainīgā nebija demokrātija „kā tāda”, bet gan tās neveiklie ieviesēji plānveida ekonomikas areālā.

Tie, kas postsovjetisma zonā neprasmīgi organizēja „pāriešanu” no plānveida uz tirgus ekonomiku, ir pelnījušie cietumsodu par savu nemākulību. Gan tie, kas ieradās no ārzemēm (lai palīdzētu Jeļcinam), gan pašmāju teorētiķi, kas šo pāreju saprata tikai un vienīgi kā valsts izlaupīšanu un „prihvatizēšanu” savā labā. Tas, ka demokrātija pieļauj zagšanu nenozīmē, ka tā šo nejēdzību nosaka vai veicina.  Viss atkarīgs no cilvēkiem, kas demokrātiju izveido. Tā 90.gadu sākumā kāda Gotlandes ciema veikala pārdevējs bija atstājis bodi pircēju rīcībā. Pie pilniem preču plauktiem bija piestiprināta zīmīte: „Pārdevēja slima. Esmu uz lauka. Daudz darba. Apkalpojiet sevi paši. Naudu atstājiet, lūdzu, bleķa bļodiņā! Ēriks”.  Paņēmām 2 limonādes pudeles un noskaitījām naudu bļodiņā. Meita bija satraukta. Viņai likās, ka atbrauks „kāds” un Ērika veikalu izlaupīs. Dēls bija sajūsmā. Viņam likās, ka šis ir vislabākais piemērs kā servisa sfērai būtu jādarbojas. Pie viena nosacījuma, ja mēs visi esam godīgi pret sevi, citiem un valsti.

Domāju, ka Urbāna ievēlētāji nebija godīgi.

Nedz pret sevi, nedz valsti, nedz Eiropu.

Mazbērni viņiem to nepiedos.    

Vēlēšanas beidzot ir garām! Balsojam par ielikteņiem vai politiķiem?

2014.gada 29.maijs

Beidzot varam atviegloti nopūsties. Kāpēc? Tāpēc, ka Eiroparlamenta vēlēšanās ir garām un šodien, rīt un parīt vairs nebūs jāskatās uz kaitinošajiem deputātu kandidātiem, kuri aizvadīto nedēļu laikā vizuāli piesārņoja ielu malas un saturiski piemēsloja mediju ēteru. Diemžēl politiskā reklāma pie mums joprojām ir kaitinoši primitīvā līmenī. Tā spēj saniknot vēlētājus ne tikai ar izaicinoši seklo vēstījuma satura piedāvājumu, bet arī ar ekstrēmi vulgāro tiražēšanas tehniku.

Kā visuzkrītošākos seklas reklāmas uzbāzības paraugus var minēt uz sabiedriskā transporta dubļainajiem logiem «salīmēto» Saeimas deputāti no ZZS – Ivetu Griguli un uz piekabju sāniem «sastutēto» aktieri, Nacionālās operas eksdirektoru Andreju Žagaru (Latvijas attīstībai).

«Pienaglojot» uz sabiedriskā transporta ZZS deputātes seju, dāļājot par viņu bezmaksas avīzītes, kampaņas autors laikam cerēja mehāniski «ieborēt» vēlētāju apziņā jēdzienu «Grigule = seja + vārds». Bez motivācijas, kāpēc vēlētājiem būtu jābalso tieši par šo personu Briseles gaiteņu tusiņiem.

Šādu paņēmienu mēdz izmantot galvenokārt totalitāras diktatūras valstīs, kurās vēlēšanu sistēma piedāvā tikai vienas partijas kandidātus un garās diskusijās par pretendenta politiskās iniciatīvas motīviem un ambīcijām sarunā ar vēlētāju neielaižas. Staļins, Pelše vai Brežņevs mums neko neskaidroja un vēlētāju aktivitāte toreiz skaitījās 99% līmenī. Grigule (viņas kampaņas autors) tagad cerēja uz to pašu.

Viņa pat atteicās piedalīties publiskās diskusijās medijos vai nu tāpēc, ka nav ko teikt, vai arī tāpēc, ka uzskata Latvijas vēlētājus par muļķiem, kas «tāpat neko nesaprot» un tāpēc «balsos par kaut kur redzētu seju» un viss. Tā teikt – nodrukājam vienu seju neskaitāmos eksemplāros + ar to aplīmējam visus kustīgos un nekustīgos stabus un priekšmetus, kas izmantojami publiskajā telpā, un lieta darīta!

Sabiedrība ir šokā no «frontāla uzbrukuma» pompozuma, pēc tam vēlētājs sazombēts saļimst Grigules priekšā un afektā nobalso par viņu automātiski. Tomēr šķiet, ka kampaņas masīvisms panāca pretējo – atbaidīja un nokaitināja vēlētājus. Tieši tā, kā to varēja jau iepriekš paredzēt.

Tauta netic aktieriem: Žagara jaunā loma

Jāteic, ka ciniskais primitīvisms, ar kuru pie mūsu vēlētājiem vērsās Aivara Lemberga kabatas partijas deputāte Iveta Grigule, nav nekas unikāls Latvijas publiskajā telpā. Līdzīgu pienesumu mums šogad nodrošināja arī politiski hiperaktīvais Einārs Repše ar partiju «Latvijas attīstībai», kas pa ceļam pie Saeimas vēlēšanām veica aģitācijas eksperimentu ar aktieri Andreju Žagaru galvenajā lomā.

Bijušais Nacionālās operas direktors savu seju mums piedāvāja visādās formās un rakursos gan statiski ceļmalās «uz stabiem», gan kustīgi luncinoties uz autopiekabju sāniem. Vēstījuma saturā arī šajā gadījumā bija raksturīgs tas pats apgalvojumu deklaratīvais plakātisms un formā – kinozvaigznes pozu dekoratīvisms.

Kampaņas autors acīmredzot cerēja, ka bijušais operas direktors magnetizēs vēlētājus ar glītajiem vaibstiem un aktiera vīrišķo imidžu un «mūsu tantiņas», neko nedomājot, steigšus skries uz vēlēšanu iecirkni, lai nobalsotu par glīto personu.

Šķiet, ka arī šajā gadījumā idejas autori pārcentās un iecerēto publiskas «masīvisma šoku» nespēja realizēt. Vienkārši tāpēc, ka liela daļa mūsu vēlētāju pa šiem neatkarības gadiem ir politiski nobriedusi daudz tālāk nekā, piemēram, Krievijā vai Kubā, un tai vairs nepietiek ar agrākajiem «pārliecināšanas argumentiem» – banāniem, konfektēm, glītiem attēliem un neargumentētiem apgalvojumiem imperatīvā formā. Nelīdzēja arī kultūras personību advokatūras masīvā klātbūtne Latvijas Radio ēterā. Tas ir nodeldēts un pazīstams propagandas paņēmiens, kuru sauc par «apelācija pie autoritātes».

Lepnuma pazaudēšana jeb vēlētājs ir muļķis

Starp citu, par autoritāti. Atzīšos, ka visus garos Andreja Žagara «operas direktorēšanas» gadus biju viņa veiksmju atzinēju skaitā un klusībā noticēju mediju apgalvojumiem, ka «LNO direktora Andreja Žagara zināšanas un pieredze ir pieprasītas visā pasaulē» (www.epadomi.lv). Mums vēstīja, piemēram, ka «Žagars dodas uz Ķīnu, lai piedalītos operu forumā», LNO preses sektors neslēpa lepnumu, klāstot, ka Andrejs Žagars «ir saņēmis uzaicinājumu kļūt par prestižās Krievijas valsts Teātra Mākslas universitātes (GITIS) Muzikālā teātra režijas un aktiermeistarības katedras, operas režijas un muzikālo teātru aktiermākslas kursa māksliniecisko vadītāju».

Mēs lasījām par viņa sasniegumiem opermākslas režijā un to, kā neskaitāmi pasaules operteātri gatavi pārtvert mūsu operas vadītāju darbam uz savām skatuvēm (ja mums viņu gadījumā, kādreiz nevajadzēs!). Slavas dziesmām (tātad) noticējām, nevēloties atzīt, ka «izķeršanas» vietā rēgojas cinisks darījumu barters.

Vilšanās publiskajā domā iestājās acumirklī, kad šarmantajam Andrejam operas direktora krēsls pēkšņi bija jāatstāj un viņš (jaunu, grandiozu, apjūsmotu ārzemju iestudējumu vietā) metās nevis uz operu Parīzē, Romā vai Ņujorkā, bet gan – pa taisno iekšā Latvijas politikas avantūrismā. Kļūstot par Repšes partijas galvenās lomas tēlotāju Eiroparlamenta vēlēšanās Latvijā.

Jāatzīst, ka šo lomu viņš nenospēlēja spoži. Nedz paskaidrojot LTV ēterā jēdzienu «fiskālā telpa», nedz arī pārliecinot mūs par to, ka Eiroparlamentā viņam ir konkrēta politiska trajektorija. Pagaidām viss izskatās pēc vodeviļas ar sliktu dramaturģiju un vājiem dialogiem.

Visnožēlojamākie bija kampaņas scenārista «gājieni». To skaitā Andreja Žagara sejas uzkarināšana uz mazākām un lielākām auto piekabēm ar lozungu «es cīnīšos par Latvijas kultūru». Acīmredzot nezinot, ka Rietumeiropā šādi eksponē galvenokārt intīmpakalpojumus. Kā arī manipulācija vietnē http://www.paržagaru.lv ar potenciālajiem vēlētājiem, kurā katrs interesents varēja identificēties ar savu Twitter, Facebook vai Draugiem kontu un iegūt Andreja Žagara politiskās reklāmas klipu ar sevi galvenajā lomā. Šis «āķis» laikam bija paredzēts jauniešiem, kurus neinteresē deputāta politisko piedāvājumu būtība, bet tikai populistiska forma. Vārdu sakot – atkal notiek koncentrēšanās uz vēlētāju, kurš ir muļķis.

Reklāmisti bieži kļūdās. Ne tikai Rīgā, bet arī citur. Piemēram, šogad skandālu Zviedrijā izraisījusi turienes nacionāli radikālās partijas «Zviedrijas Demokrāti» aģitācijas brošūra Eiroparlamenta vēlēšanām. Uz vāka redzama maza meitenīte, kas simbolizē «zviedrisko identitāti» atbilstoši partijas principiem. Mazs zviedru bērns ar margrietiņu pušķi rokās labības lauka malā. Formāli viss pareizi, taču rokošie žurnālisti ir ironiski atmaskojuši it kā «nepareizo» attēla izcelsmi. Meitenīte «uz vāka» nav simtprocentīga zviedriete, bet gan ārzemniece. Kādas krievu fotogrāfes meita no Rīgas.

Jautrākais ir tas, ka šī zviedru partija ir naidīga pret imigrantiem un atzīst tikai zviedrisku Zviedriju, bet tās galvenajā propagandas brošūrā vāku grezno partijas līnijai neatbilstošā mazā ārzemniece. Normālam cilvēkam šāda «kļūda» ir jautrs pierādījums, ka maza krievu meitenīte ir tikpat romantiski zviedriska Latvijas labības lauka malā kā jebkurš zviedru bērns Astrīdas Lindgrēnas apdziedātajā jūnija pļavā. Taču fanātiskajiem nacionālistiem šī reklāmistu «kļūda» simboliskā varoņa izvēlē ir politisks sitiens zem jostas vietas.

Viņu kampaņas ideoloģija tiecas pierādīt, ka «labs ir tikai viss zviedriskais», bet te pēkšņi izrādās, ka cilvēkus nevajag šķirot – visi izskatās vienādi. Arhetips, kas ir visu patriotisko jūtu emociju centrā, nacionāļiem tagad ir sašķobījies. Tam līdzi arī partijas ideoloģija. Tā tas izskatās no malas, taču partijas preses sekretārs Martins Kinnunens medijiem spītīgi uzsver, ka neesot svarīgi, kur fotogrāfija radīta. Pats galvenais – vai šis attēls pastiprina partijas ideoloģisko vēstījumu vai ne (Resume). Lieki piebilst, ka partijas vēlētāji jūtas piekrāpti, bet pretinieki – gandarīti.

Ko gaida Eiropa?

Aizvadītajās vēlēšanās balsotāju līdzdalība ir sasniegusi kārtējo zemo līmeni. Aktivitātes lejupslīdei ir vairāki izskaidrojumi. Pirmkārt neveiksmīgais reglaments, kas «piesien» vēlētāju pie deklarētās dzīves vietas vēlēšanu iecirkņiem un pieprasa apgrūtinošu «pārreģistrēšanos» no ceļotājiem vai «iepriekšēju pierakstīšanos» no ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem, kas vakar vēlējās balsot Latvijā. Šīs birokrātiskās formalitātes atstūma lielu daļu vēlētāju, kas citādi būtu aktīvi balsojuši par saviem Eiroparlamenta deputātiem tur, kur viņi fiziski vakar atradās: vasaras mājās, pie draugiem, dzimtenē vai piknikā pie jūras.

Otrs nozīmīgākais vēlēšanu boikota iemesls dalībvalstīs ir virspusējā eiropolitiķu komunikācija ar sabiedrību visos līmeņos – gan tieši sazinoties ar sabiedrību gan arī runājot caur medijiem. Brisele nespēj sazināties ar publiku dalībvalstīs, un šis fakts nevienam nav noslēpums.

Naudas izšķiešana (Strasbūras-Briseles karuselis, nesamērīgi augstās deputātu, ierēdņu algas un bonusi salīdzinājumā ar mītnes zemēm) ir nākamais būtiskais iemesls pilsoņu nepatikai pret Eiropas Parlamenta darbu ne tikai trūcīgajās, bet arī pārtikušajās ūnijas dalībvalstīs.

Kamēr darbs eiroūnijā turpinās būt labi apmaksāts «atsēdēšanas» un «papīru pārkrāmēšanas» process, uz dalībvalstu iedzīvotāju atbalstu nav ko cerēt.

Tāpēc es nepievienojos plaši izplatītajam viedoklim par to, ka skepse pret Eiropas Savienību ir iedzīvotāju nekompetences dēstīts efekts. To producē pati Brisele ar savu nevēlēšanos uzlabot saites ar sabiedrību, ar savu negribēšanu pieskaņot darba rutīnas vēlētājiem saprotamākā formā un uzrunāt vēlētājus ārpus vēlēšanu kampaņu perioda.

Visbeidzot vainīgas ir partijas, kas Eiroparlamenta deputātu statusam izvēlas nevis «piemērotākos», bet «savējos» un «vajadzīgos» cilvēkus.

Ko viņi var dot ES?

Cilvēka faktors nozīmē ļoti daudz. Pagaidām gandrīz visas mūsu partijas priekšvēlēšanu kampaņās uzsvēra to, ko viņas grasās «paņemt no Eiropas Latvijai». Tātad funkcionējot līdzīgi PSRS laika sagādniekiem, kas devās uz Maskavu, lai «izsistu» labumu savai nozarei, republikai. Daudzi tieši tāpat šodien saprot Latvijas attiecības ar ES.

Taču mūsu attiecības ar Eiropu ir daudz komplicētākas. Neesam tikai klienti un Eiropa nav tikai banka. Funkcionējošas attiecības mēdz būt atgriezeniskas. Tik vienkārši tas ir!

Pagaidām man nav nācies sastapt nevienu Latvijas Eiropas parlamenta deputāta kandidātu, kas būtu gatavs ne tikai ņemt, bet arī dot Eiropai. Ar «došanu» es šajā gadījumā saprotu nevis naudu, bet gan unikālu ideju, magnetizējošu politisko ambīciju un jaunu, progresīvu ekonomiskās izaugsmes trajektorijas iezīmējumu Eiropas kopīgajai nākotnei.

Ir pienācis laiks virzīt deputātu posteņiem valstī un kontinentā daudz spējīgākus, maģiskākus un intelektuālākus cilvēkus nekā tas darīts līdz šim.

Vai mūsu partijas to spēs – to redzēsim rudens vēlēšanās, kad ielikteņu «gribules» un «bijušo primadonnu» vietā gaidām politiķus šā vārda visīstākajā nozīmē.

Politiķus – no galvas līdz papēžiem.