Saulgriežu dāvanas, globālā sasilšana un Ziemassvētku vecīša smaile Kirgīzijā

Speciāli TVNET

Ziemas saulgriežos vēlamies dot un saņemt dāvanas. Kaudzēm tās iegādājamies savējiem un gaidām arī paši kādu paciņu, glīti iepakotā formā – zem eglītes. Modes mantas, sirdsdāvanas, krāmus, pariktes un aparātus. Visu sapērkamies. Pēc tam stāvam garā rindā pie dāvanu iesaiņotājām „Alfas“ centra otrajā stāvā, kā finiša taisnē. Noguruši, nosvīduši biezajās ziemas jakās, taču finālā – laimīgi. Iedomājoties apdāvināto laimīgos smaidus un pateicīgos skatienus pie eglītes svētvakarā. Kāpēc tas ir svarīgi? Kāpēc mēs dāvinām un apdāvināmies?

Dāvināšanas tradīcija

Ar dāvanām decembrī parasti ierodas rūķītis vai Ziemassvētku vecītis. Koši ģērbts, ar mantu maisu pār plecu. Mūsējais, tieši tāpat kā Ziemeļvalstīs, nāk no meža. Citur dāvanas dala kāds no ģimenes locekļiem vai tās saliek zem eglītes. Daudzviet rūķis ierodas caur skursteni. Nevis svētku vakarā kā pie mums, bet naktī uz Ziemassvētku dienu. Saliek dāvanas zeķē vai pie kamīna un pazūd. To mēs zinām. Taču, kāpēc šī apdāvināšanās ir tik svarīga? Atbilde uz šo jautājumu joprojām atšķiras. Vieniem šķiet, ka dāvanu tradīcija nāk no svētajiem rakstiem. Bībelē stāstīts, ka Jēzus (pēc dzimšanas) saņēma dāvanas no austrumu gudrajiem un tāpēc kristīgajai ticībai piederoši cilvēki, esot sākuši viens otru apdāvināt Jēzus dzimšanas dienā. Starp citu, jūdaismā eksistē līdzīga dāvanu dalīšanas tradīcija Hanukas jeb Gaismekļa svētkos. Hanuka nesākas katru gadu vienā un tajā pašā datumā, taču lielākoties norisinās decembrī vai janvāra sākumā. Šiem svētkiem ir raksturīgas sveču ugunis logos, kuras ar katru dienu paliek aizvien vairāk. Svečturus sauc par menoru. Dāvanas šajā laikā dala arī afroamerikāņi  savos Kvanzas svētkos, kad iededz krāsainas sveces savos svečturos no 26. decembra līdz 1. janvārim un apdāvina tuviniekus. Šie nav reliģiozi svētki, jo 1966. gada tos izveidoja, izmantojot Dienvidāfrikas ražas svētkus tradīcijas kā alternatīvu balto kristiešu Ziemassvētkiem ASV. Tas nozīmē, ka gadu mijā dāvanas sākam dalīt jau 5.decembrī un beidzam 7. janvārī. To dara galvenokārt kristīgie. Taču citu ticību cilvēki šim procesam nepievienojas, eglītes nedekorē un dāvanas nedāvina. Iespējams, ka mūsu platuma grādos dāvināšana šajā tumšajā un drēgnajā laikā ir pastāvējusi jau sen.  Daudz agrāk nekā fiksēts tekstos un pierakstos, jo uz to norāda tradīcijas, spēles un rituāli.

Kāpēc rūķītis un vecītis?

Senas teikas liecina, ka gadumijas dāvanas no meža sākumā cilvēkiem esot nesuši dažādi dzīvnieki. Āži un stirnu buki. Tie strauji ieradušies pie durvīm garākajā naktī, tās atvēruši, iemetot pa spraugu dāvanas iekštelpās. Pastāv arī versija, ka ļaudis viens otram dāvinājuši joku dāvaniņas, kas izraisa smieklus vai pārsteigumu. Tieši šī iemesla dēļ Eiropas ziemeļu reģionos šajā laikā bija populāras ķekatas un ķekatnieki, kas saulgriežos. staigāja pa apdzīvotām vietām dziedot un dejojot un dalot asprātīgas dāvaniņas no skaliem, malkas pagalēm un salmu figūriņām. Parasti šādas dāvaniņas pavadījušas apdziedāšanās dziesmas un dzejolīši, kas lielā mērā sasaucas ar vasaras saulgriežu tradīcijām. Ķekatnieki mēdza vilkt sev līdzi degošu bluķi vai lāpas, lai apgaismotu vidi un saskatītu klātesošās personas. Tiktāl viss ir skaidrs. Taču Ziemassvētku vecītis vai rūķītis ir daudz komplicētāka būtne, jo versijas par tā izcelsmi ir ļoti dažādas. Viena versija stāsta par Dieva Ūdena (Oden, Óðinn, Wōden, UUôden) parādīšanos saulgriežu naktī. Viņš ir ne tikai kara Dievs, bet arī īpašais Ziemas saulgriežu aizbildnis, kura godināšanai tika tīkoti ziemas vidus upurēšanas svētki (Midvinterblott).

C.Larsson

Dievs esot bijis slaids ar garu baltu bārdu. Saulgriežos apmeklējis ļaudis ar dāvanām, jāšus uz gigantiska melna zirga. Lielbritānijā viņu dēvējuši par Ziemassvētku tētiņu. Ļoti līdzīgi uzvedies arī Santa-Klaus, kas arī pārvietojies pa gaisu savā baltajā zirgā. Visiem viņiem bijuši palīgi, kas ziņojuši par bērniem un pieaugušajiem, kuri ir pelnījuši dāvanas. Ziemassvētku vecīša nosaukums “Santa Claus“ cēlies no holandiešu „Sinterklaas“, kas savukārt radies no Svēta Nikolausa (Sankt Nikolaus) jeb bīskapa Turcijā, kuru iecēla svēto kārtā viņa devības dēļ. Viņu mēdz attēlot sarkanā bīskapa tērpā ar baltām un zaļām apģērba detaļām. 19. gs. sākumā avīzē Sentinel (1823) tiek publicēts dzejolis (Clement Clarke Moore), kurā svētais Nikolaus tēlots kā dzīvespriecīgs, korpulents vīrs ar baltu bārdu, sarkanu degunu, košā tērpā. Tas ierodas pa gaisu, ar ragavām, kuras velk septiņi brieži. Viņš spēj iebraukt skurstenī un nokļūt pie dāvanu dalīšanas bez problēmām. Šis ir pirmais populārkultūras vēstījums par Ziemassvētku vecīša izskatu un izdarībām.  Pirmās ASV rūķa jeb Ziemassvētku vecīša ilustrācijas parādās izdevumā Harper´s Weekly 1863. gadā un to autors ir mākslinieks Tomas Nasts (Thomas Nast). Šo pašu tēlu Coca-Cola izmantoja arī savā 1930. gada reklāmā, pateicoties zviedru -somu mākslinieka Hadona Sandblūma (Haddon Sundblom) interpretācijai. Pastāv leģenda, ka Ziemassvētku vecītis ir tērpies sarkanās drēbēs tikai tāpēc, ka sarkanā krāsa ir Coca- Colas tonis, taču šis pieņēmums  neesot pareizs. Sarkanās drēbes ziemas saulgriežu varonim bijušas raksturīgas jau krietni agrāk. Coca- Colas reklāmas rūķa ietekme esot nozīmīga nevis ar krāsu, bet gan ar izpildījumu.

Sandblūms esot uzzīmējis šo rūķi, atbilstoši Ziemeļeiropas tradīcijām un tā pateicis priekšā amerikāņiem, kā šāds rūķis izskatās, ko dara un kā rīkojas. Tā teikt standartizējis viņa izskatu, kas ir saglabājies joprojām.

Kur viņš dzīvo?

Dāņu bērniem tiek stāstīts, ka Ziemassvētku vecītis dzīvo Grenlandē vai Ziemeļpolā. Tur, kur ir auksti. 1989. gadā tika precizēts (pateicoties tradicionālajiem Ziemassvētku raidījumiem TV), ka adrese esot Uummannaka. Starp citu šāds miestiņš (Uummannaq) Grenlandē patiešām eksistē. Tajā ir 1300 iedzīvotāju, kas mitinās polārajā zonā – 590 km attālumā no Polārā loka. Tieši tāpat kā pie mums, arī dāņu bērniem rūķis mēdz nolikt dāvaniņas zem eglītes un pats aizmukt. Katram briedim, kas velk rūķa kamanas pa gaisu, ir savs vārds. Viens no šiem briežiem, protams, saucas Rūdolfs.

Somu bērniem ir zināms, ka Ziemassvētku vecīša priekšgājējs ir buciņš, kurš kratīja dāvanas no savas bārdas. Taču tagad to nomainījis svētku rūķītis, kurš dzīvo Korvantūrī ciemā Lapzemē. Korvatuntūrī ir ziemeļu kalns. Par rūķa mājvietu tas kļuva 1920.gadā, pateicoties kāda radio žurnālista reportāžām. Arī somu rūķis pārvietojas kamanās pa gaisu un slavenākais no viņa briežiem saucas Petteri. Tā kā Korvatuntūrī atrodas ļoti grūti pieejamā vietā, tad ārzemju tūristiem tiek piedāvāts cits ciems kā Ziemassvētku vecīša dzīves vieta. Tas ir Rovaniemi ciems, tuvu polārajam lokam. Turpu tiek sūtītas arī bērnu vēstulēs uz kurām tiek atbildēts. Tagad, svētku laikā, šo ciemu apmeklē liels skaits tūristu, kas ierodas ar tiešajiem lidmašīnu reisiem no visām pasaules malām.

Zviedru rūķis ir kaut kas vidējs starp ASV Santa-Klausu un vikingu mājas rūķi. Tradicionāli kāds no ģimenes pārģērbjas par rūķi (parasti tētis vai vectēvs) un ierodas svētku vietā pie eglītes ar košu tērpu mugurā, maisu pār plecu un jautā: „Vai te ir kāds rātns, jauks bērns?“. Senos laiks arī zviedru bērniem dāvanas nesa dusmīgs buciņš no meža. Tagad pārsvarā to dara tikai rūķis. Taču Ziemassvētki zviedriem ir arī laiks, kad vajag atstāt dāvanu personām, kuras mīlam slepeni. Tā jāizvieto dārzā vai pagalmā un jācer, ka plānotais piepildīsies. Zviedru un norvēģu rūķis dzīvo Ziemeļpolā. Skaidri noteiktas vietas  (kā dāņiem un somiem) tur pagaidām nav. Lai gan Ziemeļzviedrijā ir pasaku valstība Rūķa ciems pie Moras, citiem šķiet, ka pareizā vietā tomēr ir Arvidsjaura Lapzemē, 11 kilometrus uz dienvidiem no Polārā loka. Pie mums Latvijā Ziemassvētku vecītis un visi rūķi ar baltajām bārdām dzīvo Ziemupē, pie Pāvilostas. Tur (pie jūras) ir rūķa mājiņa un līdzās ganās viņa koka brieži.

Taču ja mēs raugāmies uz rūķi vai Ziemassvētku vīriņu kā dāvanu dalītāju visas pasaules bērniem, tad būtu loģiski atrast vispiemērotāko vietu dāvanu dalīšanas loģistikai. Kaut kur pasaules centrā. Ja raugāmies šādi, tad  pēc zviedru firmas Sweco domām, rūķim būtu vispraktiskāk un pareizāk jādzīvo Kirgīzijas kalnos, pie Kazahstanas robežas. Tur būtu ērti transportēt dāvanu maisus uz visām pusēm. Kirgīziem šī ideja iepatikās un šo 2007. gada piedāvājumi viņi apsvēršot pavisam nopietni, nosaucot vienu no virsotnēm Ziemassvētku vecīša vārdā.

Nelieši, kas piecūko dabu

Tagad atliek noskaidrot – vai dāvanas ir pareizās. Pirms pāris dienām dāņu avīze Politiken laida klajā diskusiju par patlaban tik aktuālo vides piesārņojuma tēmu, kuru rotāja ilustrācija karikatūras formā. Tajā cilvēks uz zemes apsaukā debesīs lidojošu lidmašīnu (un pasažierus tajā) kā klimatu postošus lopus.  Pēc tam dāņu avīze plaši aprakstīja arī citas mūsu nelāgās ierašas, kas ne tikai kropļo vidi, bet arī morāli deformē mūsu egocentrisko patērētājsabiedrību. Mantu kults jau sen komercializējis ziemas saulgriežus un tikai pēdējo gadu laikā ir kļuvis svarīgi domāt zaļi tālredzīgi, globālā konteksta kategorijās. Mēs dāvinām cits citam dāvanas, kuru ražošana piesārņo vidi. Vai nevajadzētu mainīt pieeju? Izvēloties dāvanas, kuru ražošana nepiesārņo vidi, neveicina globālo sasilšanu?

Dāvināšanas tradīcija pieprasa, lai katra nākamā dāvana (vērtības ziņā) apsteidz iepriekšējo. To Ziemassvētku vakarā varēsim novērot arī mēs, sēžot pie eglītes un izsaiņojot dāvanas. Skaidrs, ka dāvanas saturs un vērtība ziņo par: 1) dāvinātāja attieksmi pret mums, 2) par to, ka no mums šis dāvinātājs gaida ko līdzvērtīgu. Tā kā paši vien esam izveidojuši šo svētvakara apdāvināšanās tradīciju, tad arī mums pašiem būtu jānomaina rituāla kods. Īpaši svarīgi tas ir tagad, kad videi labvēlīgu dāvanu, atražotu mantu un ziedojumu iekļaušana dāvanās faktiski maina vecā rituāla būtību. Kā lai paskaidro tuvam un mīļam cilvēkam, ka ir jāmaina kritēriji. Lētāka un videi labvēlīgāka dāvana nenozīmē, ka „tu man šogad nozīmē mazāk nekā pērnajos Ziemassvētkos“, bet gan ir jauna pieeja planētas resursiem un cilvēkus savstarpējām attiecībām. Pieņemu, ka daudziem šāda reforma nebūs pa prātam. Savstarpējā apdāvināšana ziemas saulgriežos ir sakrāls rituāls un ļauj demonstrēt mīlestību materiālā veidolā. Dāvanu atsaiņošanas mirklī var lieliski novērot kādu atzīmi mēs dāvinātājam esam piešķīruši – atzinību vai vāji slēptu vilšanos. Tajā brīdī mūs neinteresē dabas resursu izšķērdēšana vai klimata problēmu veicināšana. Vai sacelšanās pret šo apdāvināšanas tradīciju ir iespējama?

Šķiet, ka pagaidām nav iespējama. Taču nākotne var ieviest korekcijas arī šajā jomā: sadarbojoties ar vecīšiem sarkanajos tērpos un mūsu vides apzinību.

Šāds laiks nav tālu, jo globālā sasilšana jau sen klauvē pie mūsu durvīm.

%d bloggers like this: