Mūsu iedzimtā raudāšanas kaite jeb smieklu lapiņas iztrūkums

Bruno Amadios: Raudošais bērns

Tautiešu sabiedrības skumju abstinenci nācies ievērot jau sen. Smieklu vai prieka brīžos Liepājā vai Limbažos jādzird šņācienu, kas  nozīmē: “Smejies vien, kad tikai rīt tev nav jāraud!”. Pat Jēzus dzimšanas dienā dziedam tikai skumjas dziesmas. Īsti priecīgam pieklājīgam latviešu cilvēkam neklājas būt. Arī laimes brīžos mēs regulāri birdinām prieka asaras. Šodien sapratu, ka neesmu  vienīgā, kas novērojusi šo latviešu vajadzību skumt un raudāt. 1862. gadā to savā publikācijā „Kāpēc cēlām dzirksteli” diagnosticējis lieliskais publicists un dzejnieks Juris Alunāns.

Asaru speciālisti

Savu stāstu par latviešu raudāšanas azartu viņš sāk ar apceri par to, kā rakstnieks Viktors Igo (Victor Hugo) ar saviem romāniem esot iemācījis francūžiem raudāt. Latviešu gadījumā viņam to nevajadzētu darīt. „Latvietim raudāt nevajag mācīt, jo tas to prot no gruntes, no bērnu dienām” (Alunāns, 1956:239). Ja sirma māte sagaida mājās savu dēlu no svešuma, viņai no prieka „asaras birst aumaļām” (turpat). Tēvs dara tāpat un pat liela daļa tautas dziesmu mums bēdīgas (turpat). Kā mūs piemeklē liela laime – tā mēs uzreiz raudam.

Asaru sfērā esam speciālisti. Mums, piemēram, ir laimes, prieka un gaviļu asaras. Citiem tādas pār vaigiem laimes brīžos neripo.

Nevienam nav noslēpums, ka laulību reģistrācija ar latviešiem ir pārbaudījums ikvienam ārzemniekam. Man pašai nācies viesoties vairākās kāzās, kurās saviļņojuma brīžos latviešu radi sāk raudāt. Diemžēl šīs gaviļu jeb laimes asaras cittautieši mēdz nesaprast. Viņi sabīstas un pieprasa paskaidrojumus. Argumentus par to, ka „pie mums raud no laimes”, viņiem parasti neizdodas ieskaidrot.

Kāpēc mēs esam „tauta, kas pašus priekus neprot baudīt bez raudāšanas”(turpat, 239). Alunānam šķiet, ka: “Latviešiem ir vajadzīga smieklu lapiņa. Tā tiem ir vairāk vajadzīga nekā citām tautām”- konstatē Juris Alunāns jau tālajā 1862. gadā.

Smieklu lapiņas izaicinājums

Šodienas mehānisko smieklu laikā, kad kolektīvās zviegšanas rutīnas piedāvā tehnika, baloni un jokumāksla, šis jautājums paliek aktuāls joprojām. Vecmamma ierauga baltajā mastā uzvilktu Latvijas karogu un sāk raudāt no prieka. No filmas nāk ārā skatītāji saraudātām acīm. Priekā par olimpiešu uzvarām meitenes no Alūksnes arī raud no laimes. Avīze „Diena” ziņo, ka pie mums arī līgavaiņi raudot no prieka; raud treneris, brīdī, kad audzēknis bija rezultatīvākais spēlētājs un dziesmu piedziedājumos regulāri “raud debesis”, “raud vālodzes” un visbeidzot raud arī kaimiņu bērni pēc pazudušā kaķa atrašanas.

Delfi 2014. gadā bija pat atklājuši šo mīklu, paziņojot, ka prieka asaras palīdzot saglabāt un līdzsvarot cilvēka dvēseles stāvokli un kontrolēt ļoti spēcīgas emocijas. Prieka asaras esot negatīva reakcija, kas līdzsvarojot iegūtā prieka laimes devu. Tātad no prieka raud tie, kas nevēlas būt pārāk laimīgi un apmierināti.

Varbūt ir pienācis laiks saņemties un būt priecīgiem bez asarām? Nodrošinot visus sūros laikabiedrus ar Alunāna „smieklu lapiņām”?

Kā mēs varētu šo akciju iesākt?