Vai reliģija var palīdzēt dzīvot?

Speciāli TVNET

Cilvēki esot zaudējuši ticību Dievam. Neticot arī paši sev, savām valstīm, vadoņiem, iespējām un nākotnei. Savas eksistences jēgai un loģikai. Taču vajadzība pēc jēgpilnas dzīves daudziem no mums joprojām ir svarīgs eksistences priekšnoteikums. Kā rīkoties tālāk? Ja reiz garīgais tukšums ir konstatēts un apzināts, tad jāmeklē kompensācija. Daba nemīl tukšumu. Tāpēc ticīgums atgriežoties. Tagad, kad reliģija atgriežas mūsu ikdienā apņēmīgi un bez atvainošanās, varētu gaidīt strauju garīguma pieplūdumu ikdienā. Tā tam vajadzētu būt. Taču nekas tamlīdzīgs tomēr nenotiek. Garīguma vietā nostājušies aizliegumi un mīlestības vietā – draudi. Ticības fundamentālisti aizvien vairāk sāk atgādināt diktatorus. Viņu sekotāji jau atkal gatavojas zvetēt ar mēslu zalvēm „praida gājiena“ dalībniekiem Rīgā jūnija sākumā, svētās inkvizīcijas stilā. No kurienes šī neiecietība un prasība pēc izrēķināšanās ar citādajiem?

Visi apgalvo, ka reliģija atgriežas

Sākot ar  dažādu valstu augstāko līderu reliģiozitātes manifestācijām (Tramps ticības brāļu ielenkumā, Putins kopā ar savu „kabatas baznīcu“), lokālo kopienu vadītāju publiskā un dekoratīvā dievbijība (Ušakovs un Ameriks pareizticīgo brālības rituālu centrā). Neatpaliek arī mūsu sabiedrības aktīvākās grupas un kopienas: Prāta Vētra un Pārdaugavas draudze, kas sinhronizējas ar vietējās ticības politiski ieinteresētajiem līderiem (Stankēvičs, Vanags). Tiem pašiem, kas visiem spēkiem cenšas ietekmēt politiskos procesus mūsu valstī un torpedēt sev netīkamu lēmumu pieņemšanu (Stambulas konvencija). Šīs aktīvās, manifestējošās reliģijas aktivitātes publiskajā telpā liek saprast, ka reliģija ir atbraukusi atpakaļ no aizmirstības meža un iekārtojusies mūsu dzīves centrā. Daudz intensīvāk nekā agrāk. Tā tas ir. Dievs šo faktu man nav paziņojis. Taču es to redzu, novēroju. Lasu par to avīzēs, žurnālos un internetā.

Šī nav pirmā reize, kad reliģija atgriežas. Līdzīgi procesi periodiski ir notikuši arī agrāk. Taču šoreiz tas notiek ļoti savādi. Visā šajā „atgriešanās procesā“ novērojamas dīvainības. Tajā ir pārāk maz reliģijas, garīguma un pārāk daudz kā cita. Proti, runājot par reliģijas atgriešanos, šodien mēs redzam parandžu un burku atgriešanos, abortu aizliegumus, laulības šķiršanas un geju kustības noliegumu, prasību pēc sodiem un pazemojumiem noteiktām sabiedrības grupām. Par garīgumu tiek runāts nepiedodami maz, un vēl mazāk tiek darīts šajā jomā. Turpretī par aizliegumiem gan tiek runāts un darīts nepiedodami daudz! Pārsteidzoši ir tas, ka vairums ticīgo nevis piepilda garīgo telpu ar garīgumu, bet gan visiem spēkiem cenšas panākt iespējami lielāku ietekmi pār savu līdzpilsoņu dzīvi, lai ar citādajiem, svešajiem un savādajiem izrēķinātos. Tā sakot – varmācīgais misionārisms ir šodienas ticīgo cilvēku modes lieta.

Kā oficiālajiem un etablētajiem dieviem neticīgs cilvēks es atzīšos, ka mani tomēr interesē un saista globāla reliģijas atgriešanās, kas varētu mums parādīt visu ticību labās puses. Proti, dāsnumu, laipnību, pieticību, ētiskumu, dziļāku eksistenciālo domāšanu un diskusiju publiskajā telpā. Man tas patiktu. Pat ļoti. Es to pat gaidu! Vēl es priecātos, ja reliģija mums atnestu uzpūtības, alkatības un tukšās lepnības samazināšanos, ierādītu ceļu pie pazemības un laipnības cilvēku starpā, nevis vadoņu un kungu priekšā.

Ja beidzot patiešām sāktos reliģiozitātes renesanse, tad tā atvērtu vārtus un paceltu līmeni publisko debašu kultūrā (kas ir tik ļoti nepieciešama šodienas interneta anonīmo šakāļu verbālo kautiņu apstākļos). Aicinot gan ticīgos, gan ateistus padomāt dziļāk, uzvesties empātiskāk un izteikties pārdomātāk. Taču nekas tāds nenotiek. Mēs turpinām dzīvot nedrošā pesimisma laikā, meklējot stabilitāti vēsturē un vecās tradīcijās, nacionālismā, reliģijā un arhaiskās dzimumu lomās.

Kritizēt nedrīkst

Interesanti, ka baznīcas cilvēku viedokļus kritizēt tagad nepieklājas. Viņu izteikumi ir neaizskarami un nedrīkst tikt apšaubīti. Tas. par ko katrs politiķis būtu sajūsmā, viņiem ir norma. Jau pati uzdrīkstēšanās nepiekrist baznīcēnu pieejai noteiktām problēmām un viņu viedoklim zināmā sabiedrības daļā pašlaik tiek uzskatīta par nepieklājību un pat zemas kultūras vai inteliģences trūkuma pazīmi. Rodas iespaids, ka mūsdienās notiek mēģinājumi diskvalificēt intelektuālo reliģijas kritiku, kas Marksa, Freida un Rasela laikā bija norma. Savādi, ka Rasela reliģiju kritizējošais stils šodien 21. gadsimta sākumā tiek jau uzskatīts par ekstrēmu un netaktisku izlēcienu. Nepieņemamu huligānismu.

Visvairāk mani pārsteidz ticīgo cilvēku vajadzība pakļaut saviem pieņēmumiem un likumiem citu – neticīgo cilvēku dzīvi. Šī savādā misionārisma forma ļoti atgādina despotu ideoloģiju, kas tieši tāpat ar varu, sodiem un pārmetumiem vienmēr centušies citiem uztiept savu ticību un pārliecību. Taču tagad to dara paši ierindas ticīgie. Tepat līdzās.

Tēma par reliģijas savādo atgriešanos nav nejauša. To plaši apspriež arī pazīstamais britu žurnālists Peters Vatsons (Peter Wattson) savās publikācijās un grāmatās. Viņš uzsver, ka sekulārā domāšana vienmēr ir bijusi norma kopš antīkās Romas laikiem un neskaitāmi rakstnieki, zinātnieki un mākslinieki ir izraudzījušies tieši šo – sekulāro ceļu līdz mūsu dienām. Būt tradicionālajiem dieviem neticīgi cilvēki. Sākot ar Ibsenu un beidzot ar Rušdi.

Pazaudētā ticība

Pēdējā gadsimta divi iznīcinošie kari, tirānijas, diktatūras un masu iznīcināšanas ieroči ir radījuši saspringtu garīgo situāciju, kurā veselas paaudzes ir kā traumētu un garīgi kontuzētu cilvēku hospitālis. “Mēs piedzimām Pirmā pasaules kara sākumā. Kā pusaudži redzējām sekojošu finanšu krīzi un kā jaunieši bijām spiesti iepazīties ar Hitleru,” rakstīja savulaik Alberts Kamī (Albert Camus). “Kam mēs tagad vara uzdrīkstēties ticēt? Dzīvojot šādā laikā?” viņš jautā un īsi pats sev atbild: “Nevienam, nekam.” Rakstniekam šķiet, ka šī depresija bija daudz dziļāka plaisa cilvēces garīgajā dzīvē, nekā no malas izskatās. Tīru avotu un patiesu domu izsīkuma laikā.

Vai šodien ir labāk?  Kurā avotā slēpjas dzīves jēga, ja reliģija pazūd? Gadu tūkstošu mijā bija mākslinieki un domātāji, kas ticēja, ka māksla un daiļums glābs pasauli. Dzeja un māksla varētu nostāties ticības ideju vietā, ja tā spētu atbildēt uz visiem tiem jautājumiem, kurus uzdod skumjā sabiedrība patiesības nesējiem. Diemžēl visi dzejnieki nenodarbojas ar atbildēšanu un eksistenciāliem jautājumiem. Viņus vairāk interesē pašizpausmes, nevis globālās tēmas. Esam nonākuši pie laika, kurā māksla jau sen pārvērtusies izklaidē un nopietnai sarunai nav gatavs neviens. Nedz klausītāji, nedz runātāji. Te paveras vārti reliģijai. Taču tā nenāk. Tās vietā ierodas politiķi talāros un sāk šariata būvēšanu, jaucoties politikā un ietekmējot politisku lēmumu pieņemšanu (ierobežot sabiedrībās locekļu brīvības). Nav svarīgi, vai šariats tiek būvēts zem pusmēness vai krusta zīmes. Tas atļauj fundamentālistiem pārņemt telpu un laiku ar metodēm, kas nekādi neatšķiras no Hitlera, Musolīni vai Staļina sabiedrības paverdzināšanas tehnoloģijas.

Ticības kamikadzes

Slaveno Nīčes apgalvojumu „Dievs ir miris” ir centušies atkārtot neskaitāmi domātāji un mākslinieki. Otrais pasaules karš, masu iznīcināšanas ieroči, melīgie ideologi un nežēlīgie valstu vadītāji plaši izmantoja reliģiju savu mērķu realizēšanai. Pēc Irānas revolūcijas un Rušdi vajāšanas, kara Irākā un Balkānos, neviens vairs nešaubās par ticības argumentu karu sākšanai. Teroristu uzbrukums Ņujorkas debesskrāpjiem 2001. gada 11. septembrī pielika kārtējo izsaukuma zīmi atziņai, ka ticīgi cilvēki var kļūt bīstami savai apkārtnei. Tāpēc, ka spēj savas idejas vārdā nest postu un ciešanas apkārtējiem, ar Dieva vārdu uz lūpām.

Humanitārās domāšanas krīze

Nav noslēpums, ka arī pie mums Latvijā tehniskās zinātnes tiek vērtētas augstāk nekā humanitārās. To panākusi racionālās domāšanas produktivitāte. Eksaktā zinātne un tehnika piedāvā cilvēkiem konkrēti redzamus uzlabojumus un atvieglojumus, kas izmērāmi racionāli un tieši. Taču šā racionālisma ēnā ir palikuši garīgās jomas jautājumi, kurus mēs joprojām cenšamies uzskatīt par sekundāriem un maznozīmīgiem. Ja tie konkrētu un racionāli saprotamu (taustāmu!) uzlabojumu mūsu sabiedrībai piedāvāt nevar, tad skaitās nevajadzīgi.

Rodas iespaids, ka (simboliski salīdzinot) uzgriežņi un knaibles ir daudz vērtīgākas lietas mūsu sabiedrībai nekā, piemēram, Bahtina dialoģisma teorija. Ar uzgriežņiem var konkrēti pievilkt skrūves vai iedarbināt mašīnu, kas uzvāra visiem kafiju. Taču dialoga prasme nekādus konkrētus peļņas vai ērtību efektus sabiedrībai nedod zibenīgi un strauji. Tas, ka, apgūstot sarunas formulu, var izvairīties no konfliktiem, pārpratumiem un publiskā stresa, daudzus joprojām neinteresē. Šis vairākums ir gatavs dzīvot visu mūžu stresā un tā arī nekad neuzzināt, ka komunikācijas paņēmienu pārzināšana varētu padarīt viņu dzīvi sakārtotāku un līdzsvarotāku. Tā vietā „izdegušais“ iet pie ārsta un dzer zāles.

Kāpēc tas tā notiek? Iespējams, ka vainīga ir steidzība un nepacietība. Tehnikas progress veicina servisa zibenīgumu, taču domāšanas un garīgās aptveršanas jauda nepaātrinās informācijas apmaiņas ātruma pieaugšanas rezultātā. Lai saprastu, vajag laiku un pacietību. Tieši saprašanai daudziem nepietiek laika, tāpēc cilvēki ar jaunākajām tehnoloģijām azotē eksistenciālo problēmu priekšā joprojām izskatās kā četrgadnieki, kas stāv pie laimes rata gadatirgū un nesaprot, kāpēc visas lozes nav pilnas.

Kuriem nevajag reliģiju

Peters Vatsons domā, ka bez reliģijas mierīgi iztiek un dzīvo cilvēki, kas ir radoši un spēj sevi labi disciplinēt sabiedrisko kataklizmu priekšā. Viņi spēj dzīvot un nebūt nervozi arī nedrošās situācijās, salīdzinoši labi izturēt pārmaiņu laikos un nesatraukties nejēdzību dēļ. Tie ir mākslinieki un intelektuāļi, kas visos laikos ir dzīvojuši izsūtījumā. Ārpus vairākumam nepieciešamajām kopības formām. Viņi saprot, kur atrodas un kas ir pārējie. Cilvēks nevar dzīvot bezjēdzīgi. Jēgu savai dzīvei meklējam visi. Vienai daļai šo jēgu piegādā gatavu standartu veidā no augšas. To nodrošina sabiedrība, sociālais konteksts. Tāpēc lielākā daļa cilvēku meklē savu draudzi, savu komandu, savu grupu jeb ģimeni, kurā justies piederīgam, saprastam un novērtētam. Vai reliģija mums to visu piedāvā? Vai tā dod kopības sajūtu hierarhiskā formā, kopā ar tradīcijām, kas faktiski funkcionē kā patiesa garīgās jomas reljefa surogāts?

Vai reliģiju piesaistīja valstij, lai disciplinētu tās iedzīvotājus, vai tomēr tā ir nepieciešama garīgās telpas tukšuma aizpildīšanai? Šis jautājums ir atklāts joprojām.

Tai pašā laikā neapstrīdams ir fakts, ka visiem reliģiju nevajag. Ka visi, kas nav ticīgie, nav tāpēc nepilnvērtīgi kā cilvēki, personības un garīgas būtnes. Tātad ir tādi, kuriem  ticību vajag, un tādi, kas bez tās var iztikt. Būtu tikai normāli, ja abas šīs grupas dzīvotu paralēli, savstarpējās cieņas un laipnības gaisotnē. Nepieprasot, lai otrs kļūst tāds pats kā es.

Reliģija esot atgriezusies. Taču tas noticis agresīvi, vairāk atgādinot politisku kustību. Varbūt tāpēc, ka publiskajā telpā pārāk maz jūtami un saredzami filozofi, dzejnieki un domātāji bez ticības piesaistes. Varbūt tas noticis tāpēc, ka cilvēkam nav pacietības klausīties un lasīt to, kas agrāk nebija zināms. Varbūt racionālais laiks ir radījis vidi ticības dogmām – domāšanas radošuma un atklāšanas gandarījuma vietā?

Smadzeņu ātrie uzkožamie ir piemērojušies cilvēkam, kas izvēlas ticību domu analīzes vietā. Domāšanas hamburgeri pagaidām ir uzvarējuši.

Nevienu problēmu nevar atrisināt ar varu. Garīguma iztrūkumu ieskaitot.

Vai reliģija ir traucēklis valstu uzplaukumam un attīstībai?

Speciāli TVNET

Kādā intervijā krievu publicists Vladimirs Pozners uzsvēra, ka visveiksmīgākās valstis pasaulē esot tās, kurās dominē luterticība jeb protestantisms. Seko katoļticīgās valstis un visbeidzot tās, kurās dominē ortodoksā reliģija.  Pēc viņa domām, luterāņu panākumus izskaidro protestantiem raksturīgais darba tikums un morāle, kuras pareizticīgajiem trūkstot (1).

Sākumā šis apgalvojums šķita savāds, taču, aplūkojot dažādu valstu labklājības standartu, nācās Poznera secinājumam piekrist. Starp citu, šis jautājums tiek pētīts arī zinātniski. Pētnieki analizē, vai sekulāras valstis mēdz būt bagātākas par reliģiozajām. Vai tās spēj nodrošināt saviem iedzīvotājiem augstāku labklājības līmeni nekā valstis ar izteikti reliģiozu sabiedrību? Šādi pētījumi eksistē. Taču uz šiem jautājumiem nav viegli īsi un kodolīgi atbildēt, jo tie ietilpina sevī sarežģītu kognitīvo un sociālo faktoru savijumu, kuru atmudžināt un sistematizēt nav vienkāršs uzdevums.

Taču pētnieki neatkāpjas un vēlas noskaidrot,  kurš moderno valstu uzplaukumā pagājušajā gadsimtā bija pirmais dzinējspēks – sekulārā „vista“ vai ekonomistu „ola“. Pēdējie pētījumi šajā jomā (2) pierāda, ka 20. gadsimtā sekularizācija (sabiedrības atbrīvošanās no baznīcas ietekmes) faktiski esot apsteigusi ekonomikas enerģētismu, nodrošinot valsts kā sekulāras kopienas uzplaukumu. Tātad atbrīvošanās no iedzīvotāju masveida reliģiozitātes esot bijis pirmais sabiedrības (un valsts) materiālās labklājības uzplaukuma priekšnosacījums. Pavērosim, kā pētnieki pie šāda secinājuma ir nonākuši un vai vispārinājumi te vispār ir iespējami.

Pasaules nabadzīgāko nāciju reliģiozitāte

Pētījuma gaitā tika veiktas apjomīgas aptaujas 114 valstīs. Rezultāts rādīja, ka reliģijai ir milzīga ietekme uz ikdienas dzīvi. Apmēram 84% planētas iedzīvotāju apstiprināja, ka ticība Dievam, Allaham vai svētajiem ir ļoti svarīga viņu dzīves sastāvdaļa. Šis rādītājs pēdējo 10 gadu laikā ir gandrīz nemainīgs. Taču 10 valstīs 98% iedzīvotāju pārliecība par ticības obligāto klātbūtni ikdienas dzīvē ir pat pieaugusi, sasniedzot veselus 99%! To skaitā ir gandrīz visi iedzīvotāji Bangladešā (99%), Nigērā (99%), Jemenā (99%), Indonēzijā (99%), Malāvijā (99%), Šrilankā (99%), Somālijā (99%), Džibutijā (98%), Mauritānijā (98%) un Burundi (98%) (3). Šīs valstis ir trūcīgas, taču sabiedrība – ļoti reliģioza. Vai ir kāda saistība sabiedrības reliģiozitātei ar materiālo pārticību? Vai lielākā daļa Āzijas, Āfrikas, Latīņamerikas valstu cieš no labklājības deficīta tieši ticības klātesamības dēļ? Šāds bija zinātnieku jautājums, darbu sākot. Izklausās izaicinoši, taču paraudzīsimies ko tad viņiem izdevās noskaidrot.

Vistrūcīgākās valstis pasaulē (kurās IKP uz katru iedzīvotāju zem 2000 $) ir tās, kurās vismaz 95% iedzīvotāju apstiprina dziļu reliģiozitāti. Visbagātākās pasaules valstis (IPK uz katru iedzīvotāju virs 25 000$) ir tās, kurās mazāk par pusi (vidēji tikai 47%) atzīst sevi par ticīgiem cilvēkiem. Paskatīsimies, kā veidojas šī proporcija. 114 valstīs, katrā 1000 iedzīvotājiem tika uzdots šāds jautājums: „Vai reliģijai ir nozīmīga loma jūsu ikdienas dzīvē?” Atbildes bija šādas.

Valstis ar IKP uz vienu iedzīvotāju:

                                      Jā                                                  Nē

0 – 2000 $                       95%                                                5%

2000 – 5000 $                  92%                                                7%

5000 -12 500 $                 82%                                                17%

12 500 -25 000 $              70%                                                 28%

25 500 un vairāk              47%                                                 52%

Tendence ir uzkrītoša, taču jārēķinās arī ar izņēmumiem: Amerikas Savienotās Valstis, Itālija, Grieķija, Singapūra un naftas lielvalstis Tuvējos Austrumos. Te reliģijas ietekmei uz sabiedrību joprojām ir liels spēks un pārticība – pietiekoši augsta. Mēdz teikt, ka izņēmums parasti apstiprina likumu. Pārējās valstīs, kurās iedzīvotāju labklājības līmenis ir salīdzinoši augsts, atkal ir konstatējama zema un krītoša ticīgo un reliģiozo iedzīvotāju daļa, kas šodien ir apmēram vidēji 34%.

Šajās valstīs labklājības standarts ir virs 25 500 $ (IKP uz katru iedzīvotāju). Uz to pašu jautājumu: „Vai reliģijai ir nozīmīga loma jūsu ikdienas dzīvē?” (4)  šeit atbildēja pārtikušo valstu iedzīvotāji. Atbildes bija “jā”, taču ar daudz zemāku atbalsta procentu.

Igaunija                 16%

Zviedrija                17%

Dānija                   19%

Japāna                   24%

Honkonga             24%

Lielbritānija            27%

Vjetnama               30%

Francija                 30%

Krievija                 34%

Baltkrievija            34%

Neticīgo pārticība?

Kāpēc ir izveidojusies situācija, kurā pasaules nabadzīgākās valstis ir visreliģiozākās, bet turīgās – mazāk reliģiozas? Atbildes uz šo jautājumu varētu būt dažādas. Piemēram, eksistē teorija, kas apgalvo, ka reliģijai esot ļoti lietišķa un funkcionāla vadības loma sabiedrībās, kurās nepietiek naudas un labklājības ikdienas vajadzībām. Tur ticība palīdzot iedzīvotājiem pārvarēt ikdienas grūtības un problēmas, kas rodoties naudas trūkuma dēļ. Tā sakot – valsts politiskā vara piedāvā ticību kā plāksteri izsalkušajiem.  Šo pieeju apstiprina arī aptaujas, kas analizēja saistību starp reliģiozitātes ietekmi uz cilvēku iekšējo emocionālo stāvokli. Trūcīgajās mūsu planētas valstīs šis efekts bija spēcīgāk izteikts nekā pārtikušajās. (5)

Noskaidrojās, ka trūcīgajās valstīs reliģija palīdzēja iedzīvotājiem pozitīvāk skatīties uz savu dzīvi un optimistiskāk vērtēt savu skarbo ikdienu. Piemēram, uz jautājumu „Vai jums vakar nācās piedzīvot šādas sajūtas un ciest no tām?” atbildēja divu dažādas pārticības valstu iedzīvotāji. Augsta materiālā standarta valstīs iedzīvotāji vairāk bauda, jūt mazāk stresa. Trūcīgie un ticīgie ir stipri depresīvāki, sarūgtinātāki un dusmīgāki, taču tiecas pārvarēt ikdienas likstas ar ticības spēku.

 

 

 

Pētnieki secināja, ka turīgajās valstīs iedzīvotājiem nav tik bieži un sistemātiski jātiecas pie reliģijas pēc mierinājuma, kā tas novērojams mazāk pārtikušajās valstīs. Tur reliģija palīdz izveidot sociālos kontaktus, kas jaunattīstības valstu iedzīvotājiem ir īpaši svarīgs apstāklis. Kopības formas ir nepieciešamas, un tieši baznīca ir tā, kas šo nišu iedzīvotājiem piedāvā. Jo sliktāki ir apstākļi, jo svarīgākās ir šīs reliģiskās saziņas formas, kopīgas tradīcijas un „sociāla drošība“, kuru ticības kopienas piedāvā valsts iniciatīvas vietā. Īpaši svarīgi tas ir krīzes vai politisku apvērsumu situācijās. Valstīs, kurās reliģiozitāte ir norma un to akceptē vairākums, novērojams augstāks dzīves un emocionālo izpausmju novērtējums nekā sabiedrībās, kurās ticības jautājumi ir sekundāri un mazāk svarīgi vairumam. Tas nozīmē, ka izteikti reliģiozas sabiedrības ir vieglāk politiski pārvaldāmas arī bez akūtajiem labklājības uzlabošanas pasākumiem. Šo efektu varēja novērot trūcīgāko Āfrikas valstu salīdzinošo aptauju rezultātos. Te lieliski novērojams apstāklis, ka ticīgie smagos ekonomiskos apstākļos jūtas labāk nekā neticīgie. Sarežģītās situācijās ticīgie jūtas labāk nekā neticīgie: Ugandā (65% : 40%), Etiopijā (59% : 35%), Burkinafaso (58% : 31%). Šajās kultūrās ticības pasākumi veido nacionālās kultūras kodolu, pastāv tolerance pret citām ticībām (neviena no šīm valstīm nav reliģiski homogēna), valdība neiesaistās reliģijas aktivitātēs. Salīdzinošie rezultāti pierādīja, ka reliģijas loma sabiedrības dzīvē ir noteicoša trūcīgākajās pasaules valstīs: Afganistānā, Bangladešā, Beninā, Burkinafaso, Burundi, Centrālāfrikas Republikā, Čadā, Kongo, Etiopijā, Ganā, Gvinejā, Haiti, Kenijā, Kosovā, Libērijā, Madagaskarā, Malāvijā, Mali, Mauritānijā, Mozambikā, Birmā (Mjanmā), Nepālā, Nigērijā, Ruandā, Senegālā, Sjerraleonē, Tadžikistānā, Tanzānijā, Togo, Ugandā, Zambijā, Zimbabvē.

Pretējs process novērojams valstīs ar salīdzinoši augstu pārticības standartu: Austrālijā, Austrijā, Beļģijā, Kanādā, Kiprā, Čehijā, Dānijā, Somijā, Francijā, Vācijā, Honkongā, Īrijā, Izraēlā, Singapūrā, Itālijā, Japānā, Kuveitā, Nīderlandē, Jaunzēlandē, Norvēģijā, Slovēnijā, Dienvidkorejā, Zviedrijā, Šveicē, Taivānā, Trinidadā un Tobago, Lielbritānijā un ASV.

Trūcīgajās valstīs vairāk ticīgo iedzīvotāju nekā pārtikušajās 

Tātad, lai noskaidrotu sakarību starp masu reliģiozitāti un trūkumu, amerikāņu pētnieki  iztaujāja ap 1000 pieaugušo iedzīvotāju katrā valstī. Aptaujā tika iekļautas arī Baltijas valstis un Latvija. Visreliģiozākā Baltijas valsts izrādījās Lietuva (42% piešķir ticībai lielu vietu savā ikdienas dzīvē, bet 49%  lietuviešu reliģija ikdienā nenozīmē neko). Tai seko Latvija – 39% : 58% un Igaunija – 16% : 78%.

Igaunija vienīgā no Baltijas pieslejas Skandināvijas valstīm, kurās iedzīvotāju vairākuma attieksme pret reliģiju ir neieinteresēta. Turklāt zemā reliģiozitāte varētu būt viens no faktoriem,  kas sekmējusi Igaunijas kā Baltijas valstu līdera lomu, iekļaujoties Ziemeļeiropas attīstīto valstu topā, kas pasaulē ir slavenas ar visaugstākajiem standartiem daudzās jomās. Tikai 17% zviedru, 19% dāņu, 24% japāņu un 27% britu uzskata reliģiju par svarīgu savas ikdienas sastāvdaļu. Turpretī Bangladešā, Nigērā, Jemenā, Indonēzijā, Jemenā, Malāvijā 99% iedzīvotāju izskata reliģiju par ļoti svarīgu savas dzīves sastāvdaļu.

Kā redzams attēlā, no pētītajām valstīm 1/3 iekļaujas pirmajā grupā (90 – 99% ticīgo iedzīvotāju). Te iekļautas Āzijas un Āfrikas valstis ar zemu vidējo ienākumu (izņemot Saūda Arābiju, Kuveitu un Apvienotos Arābu Emirātus). Otrajā grupā 24 valstis (80 – 89% pārliecinātu ticīgo) no Dienvidamerikas, Āfrikas un galvenokārt Āzijas reģiona postsovjetiskās valstis, Gruziju ieskaitot). Trešajā  (70 -79%) iekļaujas Kostarika, Venecuēla, Bosnija, Maķedonija, Kipra, Polija, Armēnija, Meksika, Kirgīzija, Moldova, Itālija, Grieķija, Melnkalne, Singapūra, Čīle, Horvātija. Ceturtajā (60 – 69%) Argentīna, ASV. Piektajā (50 -59%) Īrija, Serbija, Izraēla, Uzbekija, Azerbaidžāna. Sestajā (40 – 49%) Spānija, Slovēnija, Ukraina, Kazahstāna, Dienvidkoreja, Lietuva, Kanāda, Šveice, Urugvaja, Vācija.  Valstis ar 30% – 39% pārliecinātu ticīgajo ir Latvija, Albānija, Ungārija, Luksemburga, Baltkrievija, Krievija, Francija un Vjetnama.  Mazāk pārliecinātu ticīgo ir Apvienotajā Karalistē (27%), Honkongā (24%) un Japānā (24%).

Vismazāk ticīgo ir Dānijā (19%), Zviedrijā (17%) un Igaunijā (16%). Paradoksāli, ka tieši pēdējās trīs ir valstis, kuru iedzīvotāji ar savu dzimteni ir visvairāk apmierināti, un tieši Dānija pēdējos desmit gadus tiek uzskatīta par valsti, kas reģistrē visapmierinātākos iedzīvotājus. Ja salīdzinām šā saraksta sākuma sešas valstis, kurās neticīgo vai reliģijā neieinteresēto cilvēku praktiski nav (0%), Bangladešu, Nigēru, Jemenu, Indonēziju, Malāviju un Šrilanku, ar ticīgo sarakstu noslēdzošajām valstīm – Igauniju, Zviedriju, Dāniju, Japānu, Honkongu un Lielbritāniju, kurās reliģijā neieinteresēto iedzīvotāju skaits ir 16% -27%), tad redzam tendenci. Proti – trūcīgajās valstīs ir daudz vairāk ticīgo iedzīvotāju nekā pārtikušajās.

Vai reliģija ir traucēklis uzplaukumam?

Scientific Advances pētījums secina, ka tā tas arī esot. Atbrīvošanās no baznīcas ietekmes 20. gadsimtā esot ievadījusi Rietumu pasaules ekonomisko uzplaukumu. Nevis otrādi. Protams, varam strīdēties par secinājumu interpretācijas formu, taču minētā tendence esot uzkrītoši pamanāma.

Franču filozofs Emils Dirkhems (Émile Durkheim) uzskatīja, ka ekonomiskā attīstība bija vispirms un tai sekoja sekularizācija. Pēc viņa domām, reliģija sākumā piedalījās un palīdzēja izglītībā un veselības aprūpē, taču vēlāk, iedzīvotāju dzīves standartam uzlabojoties, to nostūma perifērijā. Makss Vēbers (Maximilian Carl Emil Weber) oponēja un pierādīja, ka reliģiskās pārmaiņas bija pirmās un noteicošās. Protestantu reformācija atbrīvoja produktivitāti no nosacījumu žņaugiem un veicināja ekonomisko attīstību. Tātad strīds par to, kas bija vispirms – ekonomika (6), vai atbrīvošanās no reliģijas (7), vai tomēr abi procesi kopā, turpinās joprojām un galīgu atbildi vēl neviens nav skaidri un gaiši piedāvājis. Taču viens ir skaidrs – šie procesi ir savstarpēji saistīti.

Reliģiozitātes mērījumi ir sarežģīta procedūra. Viens no veidiem ir dažāda vecuma ticīgo un neticīgo cilvēku atbilžu salīdzinājums, kas izveidos sekularizācijas nogriezni. Apkopojot 100 gadu datus, pētniekiem ir izdevies izveidot divus šādus nogriežņus Lielbritānijai un Nigērijai, Čīlei un Filipīnām.  Grafikā redzamā sarkanā līnija norāda sekularizācijas gaitu un zilā – ekonomikas attīstību. Te uzkrītoši redzams, ka sekularizācija norisinās vispirms un tai seko ekonomiskais uzplaukums.

 

 

 

 

 

 

 

 

Tiktāl esam noskaidrojuši, taču uz visiem jautājumiem vēl nav atbildēts. Pastāv bažas, ka sabiedrības attīstību un labklājību nosaka ne tikai nauda un ticība Dievam. Nozīmīgas ir arī cilvēku savstarpējās attiecības un to progress, laikam ritot. Tātad – cilvēktiesību ievērošana, respekts pret citādajiem un viņu tiesībām. Rūpes par līdzpilsoņu garīgo labklājību, uzskatu un viedokļu brīvību. Respektējot otra cilvēka citādību un viedokļa atšķirību, tiek pilnveidots un attīstīts sabiedrības briedums. Iespējams, ka tieši šo tiesību neievērošana un nerespektēšana traucē izteikti reliģiozām sabiedrībām attīstīties.

Var gadīties, ka reliģija nav bremze, bet gan iespēja, ja tā var pieskaņoties laikam un modernizētas sabiedrības prasībām. To savulaik spēja un prata Lutera baznīca, tāpēc Ziemeļvalstis un Lielbritānija šobrīd saglabā vadošās pozīcijas laimīgo valstu spektrā.

Vārda un izteiksmes brīvība atver logu uz pasauli, dod mums tiesības meklēt un saņemt atbildes uz saviem jautājumiem. Ļauj izplatīt informāciju un idejas bez bailēm no valsts vai baznīcas iejaukšanās. Te ikviens pats var izlemt, kā veidot savu dzīvi, kam ticēt un kam nepakļauties.

Iespējams, ka 20. gadsimta valstu labklājības bremze nav bijusi reliģiozitāte, bet gan ticības fundamentālisms. Tas pats fundamentālisms, kuru tagad daudzi tiecas atdzīvināt, izplatīt un tiražēt arī pie mums Latvijā, uzskatot, ka eksistē pareizie morāles un reliģiskās mācības pamati, kas visiem jāievēro un jāpraktizē. Pa šo ceļu var nonākt pie Nigērijas 1965. gada ekonomiskā kritiena vai Jemenas vai Malāvijas dzīves standarta. To nevajadzētu aizmirst.

    •    https://pozneronline.ru/2012/04/1705/

    •    http://advances.sciencemag.org/content/4/7/eaar8680

    •    Gallup, 2009. gada dati.

    •    Gallup, 2009.gada dati

    •    https://news.gallup.com/poll/116449/Religion-Provides-Emotional-Boost-World-Poor.aspx?utm_source=link_newsv9&utm_campaign=item_142727&utm_medium=copy

    •    https://link.springer.com/article/10.1007/s10887-017-9142-2

    •    https://www.nber.org/papers/w19768