2012.gada 5. novembris
Attēls no TVNet.
Tumšais laiks ir klāt. Pa jumtu grabinās Rīgas lietus un pēdējās lapas iekrampējušās ozola zaros. Konvulsīvi. ”Viņas” negrib ziemu. Nav gatavas neizbēgamajam.
Lapas iekrampējas zaros, aizver acis un cer uz pavasari, kas iestāsies rīt.
Tā izskatās.
Tāpat ir ar ”mūsu pēdējo prezidentu” – Andri Bērziņu. Mēs visi nevēlamies būt gatavi neizbēgamajai atziņai, ka šis cilvēks prezidenta darbu nespēj veikt. Šķiet, ka nedz viņš pats, nedz viņa svīta (+ iecēlēji) to nesaskata, jo politiskais pasūtījums turpina noteikt mūsu valsts nākotnes bezizeju.
Bērziņa pēdējais ”runas kurkulis” (pēc TV3 raidījuma „Nekā personīga”) par to, ka ”nav ticības” iedzīvotāju trūkumam Latvijā, ir tikai kārtējais apliecinājums Latvijas esošā prezidenta neatbilstībai ieņemamajam amatam.
Varai paklausīgs ierēdnis bez harizmas, aizrautības, politiskajām ambīcijām ir iecelts valsts svarīgākajā amatā un nekad nespēj pateikt neko sakarīgu. Lai gan tieši šis – humanitārais aspekts ir prezidenta misijas pamatā.
”Latvijas vadoņa” runas klaji demonstrē runātāja garīgo tukšumu, intelektuālo seklumu un retorisko bālumu. Nespēju reprezentēt valsti un uzrunāt tautu.
– Katru reizi, ieraugot Andri Bērziņu, es saraujos. Jo zinu, ka sekos izgāšanās! – kādā lekcijā augstskolas semināra laikā man atzinās studente.
Nepatīkami, ka Andra Bērziņa pavadītais laiks prezidenta postenī nav devis šim cilvēkam nekādas jaunas atziņas un viņa progress Latvijas prezidenta amatā nav novērojams.
Pēc pirmās runas izgāšanās, pastāvēja cerība, ka jaunais Latvijas prezidents saņemsies, manīsies, apgūs valsts PR instrumentus, atbalstīsies uz kompetentiem padomniekiem un progresēs. Taču pēc viņa uz brēcieniem žurnālistiem pie dēla skolas mācību gada sākumā un vakardienas ”penterēšanas” par neticību iedzīvotāju trūkumam Latvijā, šādu cerību vairs nav. Acīmredzot, PSRS laika funkcionārs pārkārtoties nespēj. Ne tiešā, nedz pārnestā nozīmē.
Par valodu.
Vakar De Facto nepatīkami pārsteidza ar saviem ”krievu valodas” projektiem, aicinot palielināt informatīvās informācijas piegādi publiskajā telpā Latvijā tieši krievu valodā.
– Privet! Privet! – klaigā lupatu pārdevēji Tunisijas vai Ēģiptes pludmalēs. ”Privet!” – kaislīgi sauc oficiantes dārgos sušī restorānos, cerot, ka esam krievu tūristi Āzijā, kas būs sajūsmā par uzrunu dzimtajā valodā. Jā, nav noslēpums, ka krievu tūristu iecienītajos ceļojumu objektos Āzijā un Āfrikā pārdevēji ir iemācījušies klaigāt pāris vārdus krievu valodā. Angļi vai zviedri uz saucieniem nereaģē. Krievi reaģē. Viņiem patīk un pārdevēja viens izkliegtais vārds var panākt pārdodamo kanckaru noietu.
Taču valsts līmenī neviens ”Privet” policijā vai ielu satiksmes regulācijas zīmju norādījumos neievieto.
Jā, ir grūti saprast tekstus pie stāvvietām svešās zemēs un valstīs.
Ir grūti saprast daudzus publiskos tekstus svešās valodās ārzemēs.
Tāpēc, ka tās ir atsevišķas, suverēnas valstis ar savām valsts valodām.
Mūsējā ir latviešu valoda.
Iebraucējiem ar to jārēķinās. Ieskaitot tos, kas ierodas no Krievijas.
Tik vienkārši tas ir.
