Ap 40% vāciešu šobrīd vēlas kancleres Angelas Merkeles atkāpšanos no amata

Angela Merkele, TT

Angela Merkele, TT

Vējš no Anglijas šovakar brāžas ne tikai pāri Eiropas centram, bet arī svilpo cauri politikai. Sašūpojot pat visstabilākos politiskās varas krēslus. Jaunākie sabiedriskās domas mērījumi Vācijā pierāda, ka teju katrs otrais vācietis nevar piedot Merkelei viņas realizēto bēgļu politiku.

Viss sākās vasarā. Kā pasakā.

Kanclere Merkele spontāni un strauji paziņoja pasaulei, ka Ungārijā ”iesprūdušie” bēgļi ir laipni gaidīti Vācijā. Viņiem negaidīti tika piemērota izņēmuma situācija un cieši noslēgtā, pārtikusī Rietumpasaule pēkšņi atvēra durvis ikvienam, kas vēlējās tajā ienākt un palikt. Bagātā Vācija pēkšņi bija vaļā! Skaists žests, taču savā striktajā būtībā tas bija pretrunā ES faktiskajiem noteikumiem.

Toreiz Vācijas kanclere aizstāvēja savu rīcību ļoti privāti: ”Ja man tagad kādam jāatvainojas par savu laipnību, tad šī vairs nav mana zeme un valsts” – viņa teica, nodūra acis un daļa pasaules uzreiz kaislīgi aplaudēja.

Taču kaimiņi un partijas biedri par šo žestu nebija sajūsmā. CSU Bavārijā (kristīgo partijas labējais flangs), īpaši Horsts Sēhofers uzreiz neskopojās ar kritiku un nav kanclerei piedevis ”atvērto durvju politiku” līdz šodienai, nenogurstot pieprasīt viņas demisiju. Pat vēl vairāk – draudot iesūdzēt Merkeli tiesā par to, ka viņa nav nosargājusi Vācijas valsts robežas.

Taču smagākais trieciens, šķiet, ir Focus piektdienas aptaujas rezultāti: 39,9% no 2.047 aptaujātajiem vāciešiem uzskata, ka kanclerei ir jāatkāpjas savas bēgļu politikas dēļ. Pēc viņu domām ”vācu laipnība” ārzemēs tika uztverta nevis kā humāns žests, bet gan kā zīmē, ka Vācija ir gatava uzņemt lielu migrantu skaitu, piedāvājot visiem labāku dzīvi nekā viņu mītnes zemēs. Rezultātā 2015. gadā Vācijā ieceļoja viens miljons bēgļu. Sākumā bija dziesmas un ziedojumi, bet pēc tam – nesapratne un nevēlēšanās absorbēt pārāk lielo kumosu, kas bija iesprūdis vācu labklājības rīklē. Izskatās, ka tik lielam ciemiņu vilnim Merkeles valsts nebija sagatavojusies. Automātiski sacēlās vāciešu neiecietība pret ieceļotājiem un kāpa labēji populistisko partiju (AFD) reitingi.

Pagaidām Angela Merkele paliek amatā, jo no viņas partijas tikai 1/4 izturas pret pērnā gada bēgļu politiku skeptiski un apmēram 52% vāciešu saglabā iecietību savai līderei. Taču kanclere ir sākusi dzīvot politiskajā caurvējā. Tas ir fakts. Patiešām žēl, ka tā notiek, jo sievietēm politikā nekad neklājas viegli. Merkeles karjera ir apbrīnas vērta tiešā un pārnestā nozīmē. Taču tagad austrumvācu mācītāja meitai, mērķtiecīgajai zinātniecei un apbrīnojami talantīgajai politiķei ir pienācis krīzes brīdis. Viņai pārmet bēgļu politikas kļūdas, centienus pārvērst CDU par sociāldemokrātiem (reakcija pēc Fukušimas avārijas, ideja slēgt visas vācu AES).

Nav zināms, vai viņa noturēsies savā krēslā. Pietiekami ilgi un droši – tā kā tas bija līdz šim. Martā vācieši dosies pie vēlēšanu urnām Štutgartes un Maincas reģionos. Cerams, ka vēlētāji viņai piedos un CDU savu ietekmi saglabās. Taču zvaigznēs rakstīts tas nav un AFD prognozētie 13% var pārrvērsties par pirmo sniega piku, kas ripojot uz leju spēj izraisīt lavīnu.

Cerams, ka tā nebūs.

Cerams.

Eiropas Parlaments aicina ”uz paklāja” Dāniju. Bēgļu dēļ

Brisele izsaukusi dāņu valdības ministrus (viņu realizētās bēgļu politikas dēļ). Veselus divus ministrus (!) iztaujās Briselē rīt no rīta. Pērienu nāksies saņemt ārlietu resora vadītājam Kristianam Jensenam un Migrācijas ministrei Ingerai Stojbergai.

Pilsoņu brīvības un tiesību komisija jūtas satraukta. Folketings otrdien grasās pieņemt jaunu likumu, kas turpinās ierobežot ārzemnieku tiesības Dānijā.

Turpmāk varēs: 1) konfiscēt bēgļu īpašumu (dārglietas, naudu) kā samaksu par uzturēšanos Dānijā; 2) ģimenes apvienošana bēgļiem Dānijā nebūs iespējama ātrāk kā pēc trim gadiem. Pret šiem priekšlikumiem iebilst Brisele, UNHCR un ANO cilvēktiesību komiteja.

Pašiem dāņiem šķiet, ka viņi ir nesaprasti. Ārlietu ministrs uzskata, ka vainīgie ir Dānijas eiroparlamentārieši, kuri kūda ārzemniekus pret Dāniju. Viņiem būtu jāaizstāv sava valsts. Tā domā ministrs. Pretējās domās ir Dānijas eiroparlamentārieši.

-Mēs šo putru neesam ievārījuši, mēs neesam radījuši pamatu gigantiskām rubrikām starptautiskajā presē. To savārījusi mūsu valdība pati, – uzskata Mortens Helvigs, Die Radikale pārstāvis Eiroparlamentā. Līdzīgās domās ir arī Margarete Aukena no Sociālistu Tautas partijas, kas ir pārliecināta, ka valdība aģitējot pret ieceļošanu Dānijā, pati sev sabojājusi dzīvi.

Dānijas ārlietu ministrs jau septembrī aktīvi uzstājās pret zviedru labvēlīgo bēgļu politiku, uzsverot Facebook, ka ”ir laimīgs, ka nedzīvo Zviedrijā”. Tam sekoja mediju vētra abās valstīs un rezultāta šiem “kautiņiem” pagaidām nav.

Protams, ka situācija nav viennozīmīga. Bēgļu plūsmas apturēšanai Eiropas Savienībai nepietiek spēka un nav pat spēju tikt ar šo problēmu galā.

Dānija vienmēr atšķīrusies ar ļoti radikālām reakcijām imigrantu uzņemšanā. Tā tas bija bēgļu plūsmas laikā otrā pasaules kara laikā. Tāpat tas ir arī tagad. Taču Briseles ”uzrukšana” dāņiem šobrīd neliekas loģisks un vajadzīgs pasākums, jo problēma šādi netiek atrisināta un vairāk izskatās pēc operetes pozas nevis pārdomāta politiska soļa.

Vai mēs atbalstām vai iebilstam? Kā ir ar mums?

Zviedri pieprasa, lai ES akceptē karalistes robežkontroles pagarināšanu vēl uz 18 mēnešiem.

Skärmavbild 2016-01-24 kl. 19.19.27

Vācijā jau reģistrēts viens miljons patvēruma meklētāju un tieši vāciešu reakcija laikam būs noteicošā šajā jomā. Kancleres Merkeles plāns A par to, ka visām dalībvalstīm draudzīgi jāsadala bēgļi savā starpā – nedarbojas. Viņa atsakās piekrist arī Austrijas prasībai par “griestu ieviešanu”. Partijas kolēģe Julia Kloknere (CDU) šobrīd piedāvā plānu A2, kas mazliet atgādina “griestu loģiku”, taču (kā norāda Der Spiegel) to nedrīkst saukt par plānu B. Tas būšot pārāk radikāli.

Taču, kā jau tas politikā pieņemts – spēle notiek aizkulisēs. Tajās var redzēt, ka Vācija faktiski jau ir ieviesusi robežkontroles uz Austrijas robežas. Kontrolētājiem vajag algas un valsts kasi tas apgrūtinās vēl par + 10 miljardiem eiro gadā.

Pagaidām valstis spējušas vienoties vienīgi robežu kontroles jautājumā. Tas nozīmē, ka nāksies “modificēt Šengenas vienošanos” un panākt, ka Grieķija tiek izstumta no zonas, jo palaidusi vaļā savas robežas visiem vējiem.

Nesen 29.11. ES un Turcija noslēdza vienošanos, ka Turcija uzraudzīs/apsargās ūnijas robežas no bēgļiem par samaksu 3 miljardu eiro apmērā. Tiktāl viss OK, bet kurš sāks pirmais?  Vai ES vispirms samaksās “uz priekšu”, jeb turki pirmie sāks samazināt bēgļu straumi un tikai pēc tam eiropieši par to samaksās? Itālija un Grieķija negrasās maksāt.

Kā vajadzētu rīkoties tālāk? 

 

Laivu bēgļi, mafijas un laiks. Kurp un kā bēgtu mēs?

2015.gada 26.aprīlis

Tuksnesis Apmēram viens miljons cilvēku pašlaik, šovakar (!) gaida savu vietu laivā, kas viņus pārcels no Lībijas uz Eiropu. Tas viss vēl būs. Pavisam drīz.

Viņi – (viens miljons) jau stāv un gaida rindā. Tunisijā. Neraugoties uz to, ka simtiem laivotāju – bēgļu jau zaudējuši dzīvību liktenīgajā ceļā no Āfrikas uz Eiropu un ciniskie Lībijas cilvēku kontrabandisti turpina skaitīt naudu, kuru dāsni piegādā viņu ienesīgais bizness.

Kāpēc ”tas viss notiek”?

Kas ir šie cilvēki, kas riskējot ar dzīvību, kāpj iekšā caurumainajās laivās un atļauj alkoholizētiem večiem viņus pārvest pāri Vidusjūrai uz pārticības krastu? Bandīti, miljonāri, musulmāņu fanātiķi, BinLadina gara-radinieki, jeb tomēr naivuļi? Tādi paši, kas no LV meklē darbu šampinjonu plantācijās Rietumeiropā?

Viņi pulcējas Lībijas piekrastē, jo ieradušies no kara plosītās Sīrijas, Dienvidsudānas un Afganistānas, no apspiestās Eritrejas un Rietumsahāras reģioniem. Lai dotos no tradicionāli trūcīgajiem dienvidiem un tradicionāli bagātajiem ziemeļiem. No Āfrikas uz Eiropu.

Modernā laika bēgļi

Tas, ka ļaudis mēdz bēgt no tirāniskiem režīmiem, nabadzības un kara nav nekas jauns. Mēs – tie, kas dzīvojam pie Baltijas jūras, to simboliski atceramies no otrā pasaules kara laika. Mēs zinām ko nozīmē laivu bēgļi. Mūsu vecvecāki bēga tieši tāpat. Projām no vāciešu un PSRS okupētās Latvijas teritorijas. Uz Zviedriju. Vietās, kur viņi gaidīja savu vietu laivā ”pāri jūrai”, šodien izvietoti piemiņas monumenti.

Tagad, kad Vidusjūras zonā notiek tas pats, mēs neesam sajūsma un nav nekādu indikāciju tam, ka Lībijas piekrastes bēgļu laivu pieturas ar laiku tiks greznotas ar piemiņas plāksnēm un pieminekļiem. Vienkārši tāpēc, ka agresors pagaidām nav skaidri redzams un bēgļu ”kustības motīvi” ir daudz izplūdušāki un neskaidrāki nekā tie bija latviešiem un igauņiem otrā pasaules kara beigu situācijā 1944. -1945.gados. Taču mēs – baltieši neesam bijuši vienīgie ”laivu bēgļi”. Līdzīgi bēga arī simtiem vjetnamiešu Ķīnas jūrā septiņdesmitajos gados un simtiem kubiešu deviņdesmitajos gados okeānā, pa ceļam uz Floridu.

Tagad bēg no Tunisijas.

Sahāra, gans. S.Veinbergas foto

Apmēram 85% no visiem laivu bēgļiem sāk savu ceļu pretī Eiropai tieši tur. Lībija Šī valsts ir ceturtā lielākā kontinenta zeme. Tās sabiedrībai raksturīga koloniālas valsts konstrukcija (Itālijas kaklakungi to atkaroja Otomaņu impērijai). Robežas Sahāras virzienā tika nospraustas tā kā kungiem (savulaik) bija vēlēšanās (ar lineālu) un jebkura pretošanās paverdzinātājiem tika apspiesta nežēlīgi. Starp citu, Musolīnī 30. gados Lībija izveidoja koncentrācijas nometni El Ageila, kuras robežās tika iznīcināti apmēram ceturtdaļmiljons iedzīvotāju.

Lībija atbrīvojās tikai 1951. gadā un naftas iegulas + Kadāfi aplaimoja šo valsti tikai pēc tam.

Kadafī, Pier Paolo Cito:AP

Kadafī, Pier Paolo Cito:AP

1969.gadā beduīna dēls Muamars Kadāfi ieguva varu valstī asiņaina, militāra apvērsuma rezultātā un bija iecerējis izveidot Āfrikas Savienotās Valstis. Šī idejas vārdā viņš izveidoja savu politikas teoriju, kas saucas ”Trešā universālā teorija”, kuras koncepcija lielā mērā atgādina sociālisma un islāma fundamentālistu doktrīnu rasolu. Rezultātā izveidojās trūcīga, uz dogmām būvēta valsts, kurā dominēja soda sistēma un liekulība, nabadzība un elites apbrīnojama bagātība (naftas peļņa) uz vispārējā posta fona.

Klani jeb grupējumi, oligarhi un superlīderis Kadāfi zaudēja pamatu zem kājām tikai 2011. gadā, kad jasmīnu revolūcijas sasniedza arī Lībijas piekrasti. Pēc NAT, kārtējā NATO uzlidojuma Lībijai tika atrasts arī pats Kadāfi viņa slēpnī – vientuļā kanalizācijas caurulē. Lauka vidū. Viņu nogalināja vietējie. Nosita ar koku. Kā čūsku.

Diemžēl brutalitāte kopš šī brīža dominē Lībijā, kas formāli tagad skaitās brīva valsts. Cerētās demokrātijas vietā, valsts ieslīga pilsoņu karā, kura laikā divi vadošie klani uzsāka cīņu par politisko un ekonomisko varu Tripolē. Cilvēku kontrabanda viņiem bija tika papildu nodarbošanās. Taču tagad šis bizness pieņemas apjomos un ir jau izveidojies par ļoti ienesīgu rūpalu tieši valdošajai kliķei.

Lībijas ”laivu bēgļu bizness”

Šī nelegālā biznesa nozare sāka attīstīties jau Kadāfi laikā. Diktators Kadāfi šo ”satiksmi” izmantoja kā šantāžas sviru, lai izspiestu sev iespējami izdevīgāku līgumu ar Eiropas Savienību, kas arī tika parakstīts 2010. gadā un no ūnijas puses to parakstīja zviedru bēgļu komisāre Cecīlija Malmštrēma. Par to, ka Kadāfi bija gatavs nelaist ”laivu bēgļus” pāri šaurumam uz Itāliju, valsts saņēma no Briseles pabalstu 50 miljonu eiro apmērā. Taču ”jasmīnu revolūcijas” rezultātā Kadafī zaudēja varu un Eiropas durvis vairs Lībija nebija gatava turpmāk apsargāt. Tur tagad valda posts un viss. Lidostas nedarbojas, starptautiskās organizācijas/vēstniecības valsti ir pametušas un pie Vidusjūras liedaga – uz robežas ar Eiropas Savienību vējā šūpojas pārgrieztas dzeloņdrātis.

Islama valsts, Boko Haram un ebola

Šobrīd Lībija kā valsts piedzīvo smagāko humāno katastrofu kopš otrā pasaules kara (ANO dati). Tur pat līdzās, kaimiņvalstīs plosās islāmistu fundamentālistu teroristi, kas dinamiski veicina cilvēku bēgšanu projām no ”galvugriezēju” – IS un Boko Haram okupētajām teritorijām. Pašlaik – pēdējo nedēļu laikā dramatiski pasliktinājusies arī drošības situācija Afganistānā un Jemenā. Šo pašu efektu forsē arī ebolas epidēmija Rietumāfrikā, kas paralizējusi slimības ievainoto valstu ekonomiku un vecinājusi bēgļu plūsmas palielināšanos. Neaizmirsīsim arī Sīrijas karu un tos astoņus miljonus bēgļu, kas jau atstājuši savu valsti un turpina meklēt pajumti ārzemēs. Ko lai šie cilvēki iesāk? Mēs viņiem paciņas, naudu un maizi nesūtām. Mums pašiem nepietiek līdzekļu. Protams, ka sīrieši neredz citu paglābšanās iespēju kā bēgšanu. Viņi sakrāmē somas un bēg. Tieši tāpat kā mēs bēgtu, ja Putina armija sāktu maršēt atkal Latvijas robežas virzienā.

Kurp bēg tie, kam nav kur iet? 

Lībijas piekraste šodien ir organizēta bēgļu eksporta centrāle, kurā bēgļu kontrabandisti: 1) izmanto kara šaustīto cilvēku bezcerību, 2) labi nopelna uz izmisuma rēķina, 3) neatbild par savas rīcības sekām. Lielisks bizness, kā redzat. Par laivu bēgļu ceļojuma mērķi lībiešu mafija izvēlējusies Maltu, Grieķiju vai Itālijas salas. Mazāk Spāniju vai Balkānu valstis (zvērīgākas robežkontroles dēļ). Pašlaik galvenie bēgļu organizētāji tuksnešainajā piekrastē ir lībiešu nomadu tauta – tubu, kas nekad nav pakļāvusies centrālajai varai un neņem vērā nekādus starptautisko organizāciju iebildumus. Precīzāk sakot – tā ir mafijai līdzīga struktūra, kas lieliski nopelna sūtot laivbēgļus pāri jūrai un, vienlaikus sadarbojoties ar islamistu fundamentālistu grupējumiem, no kuriem vajātie bēgļi faktiski bēg. Militārā grupējuma ”Islama Valsts” slepkavas pašliak brīvi siro Lībijā un nopelna ne tikai sametot sabaidītos bēgļus laivās un sūtot tos pretī nāvei, bet ”pa vidu” nododas arī savām ierastajām nodarbēm – piemēram, nogalina publiski 28 kristiešu bēgļus no Somālijas tieši jūrmalā. Netālu no bēgļu laivām.

Lielākā bēgļu daļa ir gados jauni vīrieši. Taču netrūkst arī sieviešu un bērnu. Biļetes cena mafijas bēgļu laivā ir 1200 – 2000 dolāru. Maksāšana notiek ar ”hawala” sistēmu, kurā transakcijas nav iespējams izsekot un atmaskot. Turklāt šīs summas ir gigantiskas. Pēc ANO aprēķiniem pērn apmēram 150 miljonu eiro.

Bizness ir tik ienesīgs, jo laivas ir sliktas kvalitātes, pārlādētas un gatavas nogrimšanai jebkurā brīdī.

” Bēgļiem nav jēgas kur viņi kāpj iekšā un cik sliktā stāvoklī ir laivas. Viņiem ir iestāstīts, ka pārcelšanās uz Eiropu ir ļoti ērta, viegla un droša lieta. Bez riska. Process stipri vien atgādina vergu laivas, taču toreiz melnādainajiem vergiem no Āfrikas vismaz nelika maksāt par biļeti”- konstatē medijiem kāds anonīms tunisiešu krasta apsardzes patruļnieks.

Kāpēc bēgļi nebēg ar lidmašīnām? Tāpēc, ka viņiem nepieciešama vīza, kuru kara plosītajās teritorijās neiespējami iegūt. Lidsabiedrības šodien ir atbildīgas par to, lai lidmašīnā neiekāptu cilvēks bez atbilstošas pases un vīzas tajā. Taču dažiem izdodas nokļūt Eiropā arī pa gaisu, iegādājoties viltotu pasi par 10.000 USD.

Kurp bēgtu mēs, ja pienāktu līdzīga situācija? Vai pasaule mūsu ciešanas saprastu labāk nekā sīriešu bēgļu šodienas ciešanas Tunisijas piekrastē?

Vai mēs prastu, spētu, mācētu bēgt labāk?

Krāsains logs, Dakhla