Brīdis, kad nodziest televīzijas ekrāns

Speciāli TVNET

Ziņa par TV3 un LNT ziņu dienestu apvienošanu un darbinieku atlaišanu ir sašūpojusi sabiedrību. Tagad Latvijā būs par vienu ekrāna ziņu izlaidumu mazāk. Vai tas ir negaidīti? Nē, nav. Šo iznākumu varējām prognozēt. Brīdī, kad 2012. gada janvārī koncerns MTG iegādājās LNT, nebija grūti uzminēt, kas tas ir par „biznesa gājienu“. Protams, ka kanibālisms. Ar šo apzināti tika iznīcināta konkurence un uzņēmums stabilizēja sev ļoti konkrētas priekšrocības, reducējot mediju skaitu mūsu valstī. Zinātniski to sauc par mediju koncentrācijas un monopolizācijas procesu ar „sulīgas pārdošanas paketes“ starpniecību.  Tas nekad un nekur nav novedis pie mediju kvalitātes standarta uzlabojumiem. Tieši pretēji – pie mediju areāla iznīcināšanas un informācijas kanālu skaita samazināšanās.

Kāpēc tās notika?

Tāpēc, ka Ābrama Kleckina vadītā radio un televīzijas uzraudzības padome (NEPL) toreiz nespēja (vai negribēja?) saprast, kas īsti notiek un kādas sekas šāds darījums nodrošinās valstij, skatītājiem un mediju areālam, kuros abas televīzijas darbojas. Viņi neiebilda un darījumam nepretojās. Savukārt mediju eksperti bija pārliecināti, ka televīziju skaita samazināšana valstī novedīs pie labākas raidījumu kvalitātes un tāpēc pirkšana ir apsveicams process. Šajā savādajā situācijā MTG un LNT darījuma argumenti vienā rāvienā kļuva par kā vienīgo iespējamo patiesību, kuru nekritiski uzknābā daudzi bezkaislīgas ekspertīzes vietā. Visbeidzot 11. maijā Konkurences padome (KP) pieņēma lēmumu atļaut MTG Broadcasting AB iegādāties AS „Latvijas Neatkarīgā Televīzija“.

Savādi, ka šāds darījums tomēr tika atļauts.  Kāpēc valsts institūcija piekrita neapdomīgi samazināt mediju tirgu Latvijā? Lēmums atļaut apvienošanu tika pieņemts ”lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotājiem plašāku iespēju saņemt kvalitatīvu, Latvijā veidotu un vietējiem skatītājiem paredzētu bez maksas pieejamu televīzijas programmu saturu”. Tātad, pēc konkurences padomes domām, televīziju apvienošana samazinās konkurenci, bet vienlaicīgi ļaušot televīzijai efektivizēt savu darbību un „nodrošināt patērētājiem svarīgo satura kvalitāti, kā arī, iespēju robežās, informācijas daudzveidību”. Šāds slēdziens rāda, ka KP vai nu nesaprata mediju tirgus loģiku un tāpēc nav bijusi spējīga tālredzīgi prognozēt sava sprieduma sekas, vai arī nevēlējas iedziļināties un izmantot kvalitatīvu ekspertīzi situācijas novērtēšanai. Vienu televīziju atļāva nosist.

Vai šāds darījums varēja nenotikt?

Jā, protams, ka no šāda iznākuma varējām izvairīties. Abas darījumu puses bija ieinteresētas, lai viss notiktu kā pašām plānots un iecerēts. Biznesa loģika ir mērķtiecīga – mums vajag un mēs izdarīsim. Neatkarīgi no tā, kas citiem par to sakāms vai iebilstams. Viņiem vajadzēja un mēs pakļāvāmies. Pa šo laiku abi kanāli kļuva aizvien līdzīgāki viens otram programmu un ziņu satura izveidē kā divas zobu birstes vienā ūdens glāzē, lai šonedēļ paziņotu, ka apvienojas un nevajadzīgā „zobu birste“ tiks aizmesta. Jo cilvēkam taču vajag tikai vienu. Divas nevajag. Nedomāju, ka man tagad vajadzētu pierādīt, kā iespējams pakļaut un devalvēt likvidācijai paredzētu uzņēmumu, ja tas vairs nav vajadzīgs kā sulīgas pārdošanas paketes sastāvdaļa. To izdarīt ir vienkārši, lai gan šim procesam ir arī cits apzīmējums – manipulācija. Proti – uztaisīt tā, lai izskatās tā kā pašam vajag.

Ja toreiz Stenbeka koncernam nebūtu atļauts iegādāties LNT? Tad būtu jāmeklē cits pircējs un tas, iespējams, vēl tagad nodrošinātu šī kanāla darbu ēterā. Vai pastāvēja bažas, ka pircēji varētu būt tikai Krievijas pārstāvji? Protams, ka šāds risks pastāv. Taču, lai to novērstu, mums ir pieejamas institūcijas, ka šādus riskus novērš un neatļauj ideoloģiski riskantus darījumus veikt. Tieši tāpat, kā savulaik tika nobremzēts General Motors mēģinājums pārdot Vladimiram Antonovam SAAB koncernu ar Latvijas Krājbankā un Lietuvas Snoras bankā nolaupītās naudas palīdzību. Regulācijas mehānisms eksistē. Cita tēma – cik ļoti mēs to vēlamies vai nevēlamies izmantot. Cik spēcīgi bizness spiež uz „varas gaiteni“ un kurā brīdī valsts ierēdņi sāk izpatikt darījuma piedāvātājiem, nevis valsts interesēm.

MTG  ilgstoši gatavoja Baltijas TV paketi pārdošanai. Komplektēšanas periods norisinājās vairākus gadus pēc kārtas, jo mātes kompānija bija izlēmusi mainīt profilu, vairāk pievēršoties  globālajiem digitālajiem medijiemun e-sporta biznesam. Tāpēc tika sagatavota un pārdota pakete, kas sastāvēja no trīs TV kanāliem Igaunijā (TV3, TV3+, TV6); pieciem Latvijā (tv3, TV3+, TV6, Kanāls 2 un LNT); trīs Lietuvā (TV3, TV6, TV8). Paketē bija arī video straumēšanas pakalpojumi, DTH platforma, trešais lielākais maksas TV operators Baltijā, sporta un izklaides maksas kanāls, komerciāla radiostacija un mediju biroju tīkls. Par darījumu tika samaksāts 115 miljardi eiro. Pircējs bija Providence Equity Partners, kuram pieder Latvijas un Lietuvas Bite. Pērn MTG pārdeva arī Krievijas CTC Media un visas sev piederošās TV stacijas Ganā, Nigērijā un Čehijas TV Prima.

Protams, ka medijs var mainīt īpašniekus un tā satura kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no īpašnieka ambīcijām. Tāpēc pārsteidz, ka toreiz 2012. gadā, kad MTG iegādājās LNT, Latvijā gaužam maz tika runāts par „Modernā Laika Grupas“ mediju attīstības stratēģiju. Jau toreiz bija gandrīz skaidrs, ka tiek veidota pakete pārdošanai.

Cerīga vēlāk šķita Zviedrijas koncerna Telia un Bonieru koncernu interese par mūsu televīziju tirgu un it kā  gatavība pirkt Baltijas televīzijas, taču riska kapitāla uzņēmums Providence Equity nostājās mediju koncerna vietā.

Taču atgriezīsimies pie paša svarīgākā – kāpēc Latvija uzdīga savāds pieņēmums, ka mediju skaita samazināšana nodrošinās satura kvalitātes kāpumu ekrānā un ēterā. Šķiet, ka tieši šis pieņēmums ir vadošā liesma mediju diskusiju ugunskurā jau vairākus gadus pēc kārtas un skar ne tikai LNT pārdošanu, bet arī Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanas ambīcijas.

Vai tā ir?

Nē, tā nav. Nedz mediju un komunikācijas zinātne vai pētniecība, nedz arī mediju praksē nav pierādījusi, ka samazinot mediju skaitu valstī, var panākt televīzijas vai radioraidījumu kvalitātes uzlabšanos. Tieši pretēji – jo vairāk samazinās avīžu, žurnālu, portālu, TV un radiostaciju skaits, jo tuvāk mēs nonākam ideoloģiskajai propagandai. Tai pašai, kura ir pazīstama no Padomju Savienības laikiem. Toreiz bija viena „Pravda“, viena „Cīņa„ un viens televīzijas kanāls un visi saņēmām tieši to, ko politiskā vadība un vara vēlējās mums iestāstīt. Citu viedokļu nebija, Tikai viens viedoklis – vienīgais un vispareizākais. Vai vienas avīzes un vienas televīzijas programmas apstākļos žurnālistikas piedāvājums būs visaugstvērtīgākais? Nē, nebūs. Demokrātiskas valsts apstākļos varai un valstij ir jānodrošina iedzīvotājiem viedokļu plurālisms. Proti – valstij ar nodokļu naudu ir jāpalīdz finansēt tie mediji, kas nodrošina viedokļu dažādību jomās, kuras mediji nespēj eksistēt paši. Kuras ir šīs jomas? Pirmām kārtām kultūras un mākslas joma un bērnu mediji. Šie mediji valstij ir tieši tik pat vajadzīgi kā nacionālais teātris vai opera, kas arī tiek finansēti ar no valsts budžeta līdzekļiem. Vai valsts pienākumos ir atbalstīt arī televīzijas staciju saglabāšanu, lai trīs ziņu izlaidumu vietā nenostātos viens? Jā, šāds pienākums pastāv. Tas nozīmē, ka valsts var finansiāli atbalstīt privātās un radio stacijas, kas savā ikdienas darbā nodrošina auditorijai kvalitatīvas ziņas un publicistiku, ja šāds solis veicina daudzviedokļu esamību Latvijas publiskajā telpā. Vai tas notiek ar projektu palīdzību, tā kā to Latvijā praktizē patlaban? Nē, tas notiek ar profesionālas ekspertīzes palīdzību, kad nauda tiek piešķirta par esošo žurnālistikas realitāti nevis plānotajiem projektiem.

Latvijā ir daudz labu žurnālistu, taču mediju aina šodien ir daudz citādāka nekā tā bija agrāk. Digitālie mediji šodien ir gandrīz nostājušies etablēto, ierasto mediju vietā un publiskās vajadzības pieprasa pārskatīt ne tikai mediju vadību un finansējumu, bet arī žurnālistu darba kvalitātes rādītājus. Daudzviet tie nav pietiekami augstā līmenī. Tā kā valstī neeksistē profesionāla mediju kritika, tad ir gandrīz neiespējami marķēt labu profesionālo sniegumu. Jo pagaidām kvalitātes latiņas eksistenci nosaka spiediena grupas, nevis bezkaislīgs un godprātīgs novērtējums. Tāpēc nav pieļaujams, ka turpinās mediju skaita samazināšana. Arī ideja par Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas sapludināšanu nav pieļaujama, jo samazinās ne tikai redakciju un līdzstrādnieku skaitu, bet arī viedokļu dažādību, līdz ar to arī vārda brīvības diapazonu. Tieši tāpat kā to šodien varam novērot televīzijas sfērā. Kāds logs nodziest un divu vietā paliek tikai viena gaisma.

Domāju, ka mums to nevajag. 

Despotiem arī vajag melno sarakstu.

Autore Ziemeļkiprā 2011.06.17.

2011. gada 17. jūnijā

Pasaules ļaunākos despotus nav iespējams sarindot ”rangu tabulā”. Bashars Asads un Muamars Kadafi noteikti atrodas šāda uzskaitījuma augšgalā.

Sāksim ar viņiem.

Pirmais jau trīs mēnešus mēģina klusināt ”uz āru” visu, kas valsts iekšienē notiek. Žurnālistus Sīrijā iekšā nelaiž. Taču sīriešu bēgļu kustība Turcijas virzienā pēdējo dienu laikā liecina par drakoniskām nežēlībām, kuras Kadafi realizējis pret savu tautu. 10 00 sīriešu jau pēdējos dienu laikā šķērsojuši robežu un tūkstošiem stāv rindā pie vārtiem uz brīvo pasauli. Tuvāko kaimiņvalsti Kipru – ieskaitot.

Tikmēr Lībijas Kadafi savā valsts televīzijā pozē pie šaha galdiņa.

Foto: DN

Šahists Kadafi, tātad, ir dzīvs, savā valstī, sēž ekrānā un dziļi domā. Viņa parādīšanās ekrānā ar šaha figūrām fonā nozīmē, ka viņš ir dzīvs un uz vietas, pie pilnas veselības! Un kā vēl!

Pret ko viņš spēlē?

Pret Šaha pasaules apvienības vadītāju un bijušo Kalmikijas prezidentu Kirsanu Iljumzjinovu. Starp citu, Kadafi pretspēlētājs nav nekāds nīkulis, viņš 1979. gadā, savā Maskavas dzīvoklī ir sastapis citplanētiešus! Lūk tā!

Par citplanētiešiem.

Tā ir svarīga joma, jo ”zaļie mūdži” jau kuram katram audiences nepiesaka.

Viņi izvēlas tikai gudrākos un varenākos mūsu planētas iedzīvotājus.

Tā ir.

Mums Latvijā ”zaļos cilvēciņus” nepiedāvājiet, jo mums jau ir savējais ienaidnieks no citām planētām ar maģisko nosaukumu – Soross.

”Soross” ir vainīgs pie tā, ka Zatlers atlaida Saeimu, Strīķe dzenā oligarhus un pie visām pārējām likstām, kas posta Latviju.

Oj, kas par ienaidnieku.

Trakāks par Līgo vakara knaušiem. – visu laiku tur aci uz Latviju un maisās kur nevajag.

🙂

Taču – turpināsim par sarakstiem.

Tagad par nākamo – globālo melno sarakstu.

Tabula kas apkopo valstu ekonomiskos izlaupītājus.

Ar šo noziedznieku sistematizēšanu (Karla Lineja stilā), kas mēģinājuši noslīcināt savas valstis ekonomiski, pagaidām nodarbojas Reikjavikā.  Islandieši šos ”savējo slīcinātāju’ uzvārdus jau mēģina noskaidrot tiesas ceļā.

Grieķi tagad arī iet ielās un cenšas panākt to pašu. Jau trešo vakaru pēc kārtas viņi pulcējas Sintagmas laukumā Atēnās un protestē pret līdzšinējo valdību nolaidīgo un korumpēto ekonomisko politiku.  Pēc Atēnas demonstrantu domām ”ir netaisni, ja parastajai tautai jāmaksā par politiķu savārītajiem parādiem”.

Tauta laukumu neatstāšot kamēr pašreizējā valdība neatkāpsies.  ”Mums ir te jāstāv un jāpanāk savā valstī funkcionējoša un normāla demokrātija, lai politiķiem blēdīšanās neizdotos nākotnē!” – uzsver dakteris Dimitris, kurš katru dienu nāk uz laukumu protestēt.

Viņam liekas, ka tagad ir īstais brīdis.

Viņš domā, ka krīze ir devusi grieķiem cerību.

Viņš ir pārliecināts, ka ir jānosauc Grieķijas izlaupītāji vārdos un uzvārdos.

Lai tie nekad vairs nevar tuvoties valsts varas svirām.

Ekonomisko noziedznieku ”raganu medības” iet vaļā arī Latvijā. Pagaidām tīklos šūpojās ”lielās zivis” jeb oligarhi, kuriem pietiek sviru, lai ar politisko marionešu palīdzību ”mīkstinātu” izmeklētāju loģiskās pļaukas un sabiedrības – aicinājumu uz pērienu.

Viņiem ir izdevies izbīdīt priekšplānā marioneti ar nosaukumu – ”prezidents”.

Taču teātris nedarbojas.

Dekorācijas krīt arī Rīgā un pat tantes laukos redz, ka mūsu jaunais karalis ir kails.

Bez prezidentam nepieciešamās harizmas un humanitārā kapitāla mantijas.

Latvijas izlaupītājiem nepieciešamais horizonts ir sarāvies.

Viņi ir savas aklās ielas galā.

Bez iespējas iet tālāk.

Mūsu oligarhu dzīšanās pēc laupījuma un varas ir izskaidrojama vienīgi ar diagnozi.

Maniākālisms.

To ārstē.

Tieši tāpat kā visas citas atkarības.

Taču pats sirdzējs savu slimību neredz.

Lemberga nākamā uzstāšanās LTV par to uzkrītoši liecina.

Viņš aklās ielas galu neredz.

Šķēle un Šlesers, acīmredzot, arī nesaprot diagnozi.

Citādi, jau sen būtu izlasījuši Pasaku par Vērdiņu.

Kā no viņiem atbrīvoties? Izskatās, ka neviens no mūsu ”smilšu bagātniekiem” biļeti uz Saūda Arābiju nav nopircis, lai aizvāktos no mūsu platuma grādiem.

Ko darīt?

Varbūt, arī ir vajadzīga ANO spēku klātbūtne, lai regulētu vietējo oligarhu plosīšanos un atvēsinātu milztošo konfliktu ar tautu.

Deus ex machina! Kur tu esi?

PS. Uzstāšanās televizorā ir politiķu varas demonstrācija. Mūsu Lembergs to svētdien darīs jau otro reizi.

Nav grūti prognozēt, ka ” bārda” un ” buldozers” arī stāv rindā uz iekāpšanu zilajā LNT ekrānā.

🙂

”Dienas” žmiegšana redzamus rezultātus pagaidām nedod. Gan jau deklamēs televizorā Būs jautri.

🙂

Godmanis un Seržants – Latvijas žurnālistikas pazemotāji: vai ārstam un slimnīcai drīkstētu piederēt plaukstoša zārku ražošanas un apbedīšanas firma?

2011. gada 25. aprīlī

 

Cilvēkiem, kas neko nezina par ētiku, pārkāpumu brīžos ir tikai viens jautājums- ” Kur tas ir rakstīts, ka tā darīt nedrīkst?”.

Tieši tā man nesen pretjautāja arī Eiropas parlamenta deputāta Ivara Godmaņa PR sekundante, kad vēlējos noskaidrot, kāpēc politiķis un deputāts Godmanis turpina darboties kā žurnālists – komentētājs radio SWH ēterā.

– Kur tas ir rakstīts, ka politiķis nedrīkst runāt ēterā kā autors?- viņa jautāja.

–   Visos starptautiskajos, citu valstu žurnālistikas darba noteikumos un ētikas kodeksos tā ir rakstīs. Tā ir elementāra patiesība par interešu konfliktu žurnālistikā . – atbildēju.

–   Mēs tādus neatrodam.-

–   Slikti meklējat. –

Tātad deputātam un bijušajam premjerministram Ivaram Godmanim, acīmredzot, ir smagas problēmas ar mediju ētikas kodeksu atrašanu un izpratni. Protams, ka stāstot par rokmūziku radio SWH ēterā viņš nodrošina savu publicitāti tā kā to nav iespējams realizēt nevienam citam no viņa kolēģiem ”politiskajos gaiteņos”. Mūzikas komentārs radio ēterā viņam dod popularitātes priekšrocības, jo cilvēki sāk vērtēt Godmani pēc viņa čomiskās runāšanas ēterā, nevis pēc reālajiem darba rezultātiem politikā. Godmaņa darbošanās medijos ir pret mediju darba loģiku – viņš ir varas svira, kas nedrīkst izmantot pretējās frontes priekšrocības. Salīdzinājumam – ārstam un slimnīcai nedrīkstētu piederēt plaukstošs zārku ražošanas un apbedīšanas birojs. Tieši tāpat kā Godmanis nedrīkstētu iet ēterā politikas komentētāja ampluā, saņemot algu kā premjerministrs vai Eiropas parlamenta deputāts.

Starp citu – tupot pie varas Rīgā, Godmanis savulaik izdomāja savādus noteikumus komunikācijai ar medijiem, kas ir pret mediju darba loģiku un demonstrē viņa kompetences trūkumu mediju darbā.

http://www.diena.lv/lat/politics/politika/godmanis-grib-ierobezot-saskarsmi-ar-presi

 Pēc viņa loģikas: premjerministrs Dombrovskis var mierīgi pa vakariem lasīt ziņas ”Panorāmā”, Rubiks vai Šķēle drīkst piestrādāt par politiskajiem komentētājiem ēterā un Vaidere vai Lībane pa nedēļas nogalēm varētu  mums klāstīt laika prognozi nākamajai nedēļai – graciozi un glītā apģērbā. Vai nav skaisti?

Turpinot Godmaņa absurdo loģiku mēs varam nonākt līdz televīzijas un radio studiju iekārtošanai parlamenta vai pašvaldību ēkās (lai politiķiem nav tālu jāiet!) un ar laiku likvidēt žurnālistus kā nevajadzīgu profesiju, jo politiķi vislabāk zina kas tautai jāzina. Būs lētāk un politiķiem laba publicitāte bez maksas (tagad nākas kukuļot redakciju īpašniekus un šantažēt ar Eiropas finansējumu nosaiņojošos Latvijas medijus). Pārvēršot visu Latvijas mediju areālu par vienu vienīgu PR ziņojumu dēli būs lētāk visiem. Gan tiem, kam vajadzīga publicitāte, gan tiem, kas neko vairs neklausās, neskatās un nelasa.     

 Normālās demokrātijās politiķi un žurnālisti darbojās pretējās komandās.

Politiķi (kopā ar vadu un naudu) cīnās pret žurnālistiem, jo pēdēji pārstāv ”mazo cilvēku” (visplašāko iedzīvotāju slāņu intereses). Darboties abās frontēs vienlaicīgi nav atļauts, tieši tāpat kā spēlēt divās futbola komandās mača laikā vienlaicīgi.

 Paradoksāli, ka mums ir arī otrs ”absurdais žurnālists” – Kārlis Seržants, kas pa dienu sēž parlamentā, bet vakarā gozējās LNT programmā Degpunktā.   

 Skatīsimies, kurš no šiem ‘žurnālistiem’ un/vai medijiem ātrāk izpratīs savas rīcības neētiskumu un absurdumu. Starp, citu,  vai Latvijas žurnālistu organizācijām šajā sakarā nav ko teikt?

Foto: http://pl.wikipedia.org/wiki/K%C4%81rlis_Ser%C5%BEants

Foto: http://sverigesradio.se/sida/artikel.aspx?programid=83&artikel=2667258