Demogrāfija bez seksa. Mēģenes bērni – viena izeja no Latvijas krīzes

 Sandra Veinberga, Speciāli TVNET 00:01, 17. janvārī, 2012

Raksta tapis pēc TVNET pasūtījuma.

Reizēm Latvijas politikā notiek brīnumi – patīkami pārsteigumi. Viens no tādiem ir aktuālais veselības ministres Ingrīdas Circenespaziņojums, ka šogad no valsts budžeta varētu sākt apmaksāt mākslīgo apaugļošanu. Arī valdības deklarācijā tika solīts izveidot atbalsta programmu neauglīgo ģimeņu ārstēšanai.\Tiktāl – lieliski.

Daudzām ģimenēm beidzot izdosies tikt pie sava mazuļa.

Medicīna palīdzēs un mēģenes mazulis nāks pasaulē par prieku saviem mīļajiem vecākiem un kā svētība Latvijas valstij, kurā joprojām strauji krītas iedzīvotāju skaits.

Taču ar šo valstisko lēmumu nepietiks.

Valdībai nāksies spert arī nākamo soli (kopā ar mums visiem): atvadīties no aizspriedumiem pret netradicionālajām ģimenēm, mainīt likumus un piemērot šo «pakalpojumu» arī viendzimuma (homoseksuālajiem) pāriem un ģimenēm, tāpat arī vientuļajām mātēm, kurām ir vēlēšanās ieņemt bērnu bez seksa ar vīrieti.

Šāda notikumu attīstība būs civilizēts, progresīvs un demokrātisks valsts solis, ko jau sen īsteno mūsu attīstītākajās kaimiņvalstīs, kas par dzimstības deficītu nesūdzas.

Izšķiršanās par Latvijas nākotni tepat uz vietas, ja mēs tiksim vaļā no aizspriedumiem. Neaizbaidot projām jaunos cilvēkus uz ārzemēm (kur šādu palīdzību var saņemt jau šodien).

Sabiedrībai nāksies saņemties un pieņemt notikumu attīstību kā normālu un akceptējamu procesu.

Kas un kāds īsti ir mēģenes bēbīšu bums?

Mēģenes bērni

Viss sākās 1978. gada 25. jūlijā. Todien Lielbritānijā nāca pasaulē maza meitenīte Luīze Džoja Brauna kā pirmais mēģenes bērns.

Pirms deviņiem mēnešiem laboratorijas mēģenē mammas olšūna tika apaugļota ar vito – fertilizējošo (IVF) metodi. Pusotru nedēļu vēlāk olšūnu ievietoja mātes dzemdē, kur pamazām izveidojās embrijs. Mazulīte piedzima kā vesels un dzīvespriecīgs bērns. Tieši pēc deviņiem mēnešiem.

Luīzes piedzimšana iezīmēja pagrieziena punktu infertilu vecāku problēmu risinājumā. Neskaitāmi bērni sāka nākt pasaulē «caur mēģeni».

Skandināvijas valstīs šādā ceļā pasaulē nāk apmēram 2-3% no visiem jaundzimušajiem. Visā pasaulē šādi ik gadu dzimst apmēram 100 000 mazuļu.

Tiek lēsts, ka kopš 1978. gada mēģenes bērnu skaits pasaulē patlaban ir apmēram viens miljons.

Protams, ka jēdziens «mēģenes bērns» ir simbolisks. IVF metode tika attīstīta un pilnveidota. Šodien šo ceļu sauc par mākslīgo apaugļošanu, kas ietver dažādas infertilitātes novēršanas metodes: izmantojot vecāku vai donoru olšūnas un spermu.

Piemēram: var ievietot tēva spermu mehāniski mātes olšūnā, un daudzos gadījumos šī vienkāršā metode palīdz.

Var izmantot manipulāciju ar mātes olšūnām, kuras tiek «izvilktas» no pārlieku šauriem vai saaugušiem olvadiem, lai ievietotu kopā ar spermu otrajā – funkcionējošajā olvadā. Arī šajā gadījumā iztiek bez mēģenes. To sauc par GIFT (Gamete Intrafallopian Transfer) metodi.

ICSI jeb intracitoplazmatiskā spermas injekcija nozīmē spermas tiešu injekciju olšūnā.

IVF ir jau aprakstītā metode, kad no mātes olvadiem izņemtas olšūnas mēģenē savieno ar tēva spermu. Apaugļoto olšūnu pēc tam ievieto mātes dzemdē.

ZIFT (Zygote Intrafallopian Transfer) nozīmē, ka olšūnas tiek apaugļotas mēģenē un ievadītas atpakaļ mātes olvados.

Metožu ir daudz, tāpat kā panākumu un neveiksmju.

Vecāku ceļš pie mazuļa šādi nav viegls un lēts. Pagaidām šo priekšrocību izmanto tikai industriāli attīstītākajās valstīs un ikviens pāris tiek pamatīgi analizēts, lai noskaidrotu neauglības cēloņus (diagnozi) un saņemtu ārstēšanas shēmu.

Medicīnas aprūpe palīdz šajā situācijā tieši tāpat kā jebkuras citas slimības apstākļos.

Līdzšinējie pētījumi Skandināvijas valstīs pierāda, ka neauglības cēlonis var būt meklējams gan mātē, gan tēvā, gan abos partneros kopā. Tāpēc izpēte jāiztur abiem. Rezultātā tiek noteikta diagnoze un hormonālā stimulācija, operatīva iejaukšanās vai cits, alternatīvs ceļš, kas bieži pacientiem ir psiholoģiski un fiziski smaga pārbaude.

Taču mērķis šajā gadījumā attaisno ciešanas. Mazuļi nāk pasaulē, un laimīgajiem vecākiem jo bieži nākas iegādāties dvīņu ratiņus.

Protams, dažādās pasaules valstīs likumdošana šajā jomā atšķiras.

Skandināvu pieredze

Dažviet insemināciju finansē tikai valsts klīnikās, citur gan valsts, gan privātajā slimnīcu sektorā. Atšķiras arī valsts pabalsta piešķīrums. Piemēram, Zviedrijā pašlaik parlamenta līmenī notiek diskusijas par valsts apmaksātu mākslīgās apaugļošanas tiesību piešķiršanu vientuļām sievietēm (bez partnera) un abām partnerēm lezbiešu pārī (kopš 2005. gada valsts finansē šo procesu tikai vienai personai).

Dānijā šie noteikumi ir liberālāki.

Jaunajiem procesiem seko arī likumu maiņa, lai atvieglotu jaundzimušā mazuļa vecāku statusa noteikšanu, kas daudzos gadījumos nav viegls process (īpaši tad, ja mēģenes bērns ir nācis pasaulē ārzemēs).

Mēģenes bērni (protams) nav vienīgie demogrāfijas efekta veicinātāji.

Valsts pabalsti jaunajām mātēm ir būtisks solis problēmas atrisināšanai.

Tāpēc par izšķirošo virzītājspēku šajā notikumu ķēdē varētu būt normāla un cilvēka cienīga bērna pabalsta ieviešana Latvijā.

Visu jaundzimušo bērnu mātēm.

Manuprāt, šai summai būtu jāiekļaujas100-150 latu robežās par katru bērnu līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai.

Šī nauda būtu jāizmaksā mātei neatkarīgi no viņas ģimenes statusa.

Nākamais solis no valsts puses būtu pabalsta piešķiršana mātei dzīvokļa samaksai (skatīt līdzīgu Skandināvijas valstu praksi) un bērnu bezmaksas veselības aprūpe (ieskaitot zobārstu).

Glābējsilīšu vairs nebūs. Bērnunamus ar laiku varēsim likvidēt. Taču naudai jānāk kopā ar sabiedrības akceptu. Samierinoties, ka tradicionālā ģimene nav vienīgais mājas pavarda eksistences modelis un ka laiks mainās un maina mūs.

Tik vienkārši tas ir.

Vai mēs to varam?

Kāpēc sievietes grib bērnus bez seksa ar vīrieti jeb, ko Šķēlem un citiem dzimstības stimulatoriem vajadzētu pamācīties no zviedriem?

 2011. gada 6. aprīlis

 Zviedrijā tāpat kā visā Skandināvijā ir augstākā dzimstība Eiropā. Un lai to sasniegtu nav jāsludina, ka daudzbērnu ģimenes ir „seksīgas’ , kā to dara ekspremjers Šķēle.  Lai sasniegtu augstu dzimstību  ir jāstimulē dzimstības veicināšana arī  vientuļo un homoseksuālu cilvēku vidē.  Zviedrijā un citās augsti attīstītās civilizētās valstīs tas tiek darīts, apgāžot konservatīvo politiķu dogmas, ka atbalstot viendzimuma  partnerattiecības un laulības un vientuļās mātes vai tēvus, tiekot apdraudēta dzimstība. Ir tieši otrādi un te Latvijai jāmācas no Skandināvijas.

Šodien, starp citu,  izšķirsies, vai valsts ir gatava finansēt vientuļu sieviešu insemināciju (apsēklošanu) Zviedrijas slimnīcās, jo hetero un  homoseksuāliem pāriem valsts to jau apmaksā.

 Jaunizveidotā Latvijas Nacionālās drošības komisijas Demogrāfijas apakškomisija, ko vada ekspremjers Andris Šķēle, šeit otrpus Baltijas jūras izraisa smaidu. Pirmkārt tāpēc, ka daudzbērnu ģimene Latvijā tiek uzskatīta par ”seksīgu” un otrkārt dēļ deputātu lēmumu ”vienoties par kvantitatīvi izmērāmiem pasākumiem demogrāfijas uzlabošanu Latvijā”.

Vīri (kā parasti!) Latvijā lems, kā forsēt Latvijas bērnu ražošanu.

Teātra izrādes kā patriarhālas vai viduslaikus atgādinošas instrukcijas ” par tēmu” jau ir (Nacionālais teātris). Atliek pieņemt likumus, kas nostiprinās ‘seksīgo’ apņemšanos kā normu.

Puiši Rīgā ir gatavi un pārliecināti, ka bērnu nākšanai pasaulē Latvijā ir vajadzīga ”sistemātiska pieeja”.

Ģimene – tātad un ģimenes galva (vīrietis) izlems, kā un, kas tiks darīts. Sievietes var pastāvēt pie ratiem.

 Zviedriem, kuriem ar demogrāfiju nav problēmu (iedzīvotāju skaits palielinās nepārtraukti) tieši šodien parlamentā tiek pieņemti pavisam citi likumi.

Zviedriem nevis vīrieši, bet gan pašas sievietes ir tās, kas izlemj laist vai nelaist pasaulē bērnus. Tāpēc šodien Zviedrijas parlamentā tiks pieņemts likums, līdz kuram Latvijā vēl tāls ceļš ejams.

Šodien izšķirsies, vai valsts ir gatava finansēt vientuļu sieviešu insemināciju (apsēklošanu) Zviedrijas slimnīcās.

Līdz šim bezmaksas inseminācija bija pieejama Zviedrijas slimnīcās (ar donētu spermu) hetero un homoseksuāliem pāriem (cilvēkiem, kas dzīvo laulībā vai civillaulībā).

Tagad šīs pašas tiesības pieprasa vientuļas sievietes, kuras nevēlas partnerattiecības ar vīriešiem. Jāpiebilst, ka homoseksuālu sieviešu (lesbiešu) pāru bezmaksas inseminācija ir atļauta Zviedrijā jau kopš 2005. gada.

 Jennija: Ja es dzīvošu kopā ar kādu vīrieti, tad tikai lielas mīlestības dēļ.

 Aizvien vairāk zviedru sieviešu vēlas ”tik pie bērna” bez dzimumakta ar vīrieti. Šīs sievietes ir apmēram 35 gadu vecumā ar labu izglītību un karjeru, plašu draugu loku, tradicionālu ģimeni un augstām prasībām pret partneri.

 ”Ja es dzīvošu kopā ar kādu vīrieti, tad tikai lielas mīlestības dēļ. Man nav problēmu sagādāt sev puišus, bet es nevēlos ”piesaistīties” tikai tāpēc, ka ”tā vajag” un paciest vīriešu egoismu un kaprīzes ikdienā” – konstatē mana kolēģe Jennija, kura auklē savu četrus mēnešus veco Teo. Viņas grūtniecība iestājās Kopenhāgenas leģendārajā klīnikā, kas inseminē apmēram 800 zviedrietes gadā.

 

Zviedrietes, kuras izvēlējušās ”alternatīvo ģimeni” brauc uz slimnīcu pēc ”kolbas bērna” uz Dāniju, Somiju, Latviju vai Lielbritāniju. Inseminācija ar spermu no anonīma donatora Dānijas Storkliniken maksā 500 latu, ar zināmu donatoru (kura vārdu bērns vēlāk var noskaidrot, ja vēlas) – 750 latu. 

Vīrieša fiziska klātbūtne, jeb ‘seksīgums” kā to sludina Šķēle, vairs nav vajadzīga.Tā iznāk. Šo tēmu šonedēļ plaši apspriež zviedru mediji. 

Kaut arī brīvprātīgo mammu ar alternatīvajām ģimenēm Skandināvijā ir aizvien vairāk un nav manīts, ka viņas sūdzētos ”par savu vientulību”, šī tēma rosina plašām diskusijām.

Neraugoties uz gaidāmo sašutumu, viens ir skaidrs – ģimene šodien izskatās savādāk nekā agrāk. Un tas būtu jāsaprot arī tiem, kas Latvijā atbild par vides un apstākļu nodrošināšanu dzimstības veicināšanai.