Spiegu galvaspilsēta atgriežas Vīnē

Speciāli TVNet 

spiegu-galvaspilseta-vine

 

Mirklī, kad sabruka Berlīnes mūris, visu veidu spiegu un izlūku darbošanās sāka izskatīties bezjēdzīga un neatgriezeniski novecojusi nodarbošanās. Taču šī sajūta bija mānīga. «Štirlici» (1), «ābeli-fišeri genrikoviči»(2), «jani berzini»(3) un vesela kaudze ar «annām čepmenām kušenko»(4) turpināja eksistēt un rīkoties tieši tāpat kā agrāk. Jo, kā norādīja bijušais Austrumvācijas STASI izlūkošanas šefs Markuss Volfs, spiegošana tāpat kā prostitūcija ir mūsu planētas vecākās profesijas. Tāpēc spiegi nepazuda no horizonta kopā ar Austrumeiropas drupām. Tieši pretēji – savairojās un šodien spiegošana plaukst un zeļ vēl audzelīgāk nekā agrāk.

Mīklainais stikla nams, kura nav

Ja mums būtu šifru atslēga, tad mēs varētu iekļūt šajā stiklotajā amerikāņu Crypto City, kur pie tūkstošiem rakstāmgaldu vaiga sviedros raujas spiegi, kas saņem algu tieši par spiegošanu. Tā ir mākslīgi izveidota pilsētiņa, kuras iedzīvotāji ir 38 000 cilvēku. Te strādā galvenokārt matemātiķi, lingvisti, mediķi un detektīvi. Viņiem ir viss uz vietas. Pat sava iekšējā policija, pasta nodaļa un veikali, lai mīklainā miesta iedzīvotāji neciestu badu.

Viņi šifrē, atšifrē, jo darba devēja nosaukums ir NSA jeb National Security Agency, kas ir pati slepenākā un mīklainākā amerikāņu izlūkošanas organizācija. Darbinieku šeit ir krietni vairāk nekā Centrālajā izlūkošanas pārvaldē un Federālajā izlūkošanas birojā kopā. Tāpēc nereti šo organizāciju izskaidro pavisam vienkārši: NSA = «Šādas aģentūras nemaz nav» («No Such Agency»).

Jā, NSA ir tik slepena, ka pat politiķi bieži mēdz noliegt tās eksistenci, taču to plaši apraksta grāmatā «Body of Secrets: Anatomy of the Ultra-Secret National Security Agency». Tās autors Džeimss Bemfords (James Bamford) jau 1982. gadā sāka analizēt dažādas spiegošanas organizācijas un 20 gadus vēlāk savā lielajā darbā secina, ka «spiegu pasaulē viss pa vecam».

Viņi maskējas, izliekas un spēlē dubultlomas tālāk, tāpat kā, piemēram, Federālās izlūkošanas biroja (FBI) aģents Roberts Hansens to turpināja darīt arī pēc Austrumu bloka sabrukšanas. Viņa darbā nekās būtisks nemainījās. Mainījās tikai darba devējs. PSRS vietā nostājās Krievija. Tieši tāpat ķīniešu izcelsmes fiziķis ASV kodolpētījumu laboratorijā (Los Almos nacionālajā pētniecības centrā) bija gatavs turpināt eksistēt un vākt informāciju sava patiesā darba devēja interesēs, taču viņu atmaskoja kā Ķīnas spiegu.

Treknais spiegu honorārs interesē diezgan daudzus pētniekus, kas darbojas stratēģiski nozīmīgās laboratorijās. Pat zviedri un norvēģi mēģina piedāvāt spiegošanas centriem savus pakalpojumus, taču tiek ātri aizturēti un aizvākti «no ievārījuma burkas». Kuri paliek? Tie, kas prot. Tas nozīmē, ka «cilvēciskā spiegošana», t.i., ceļš, kad informācija tiek nodota no rokas rokā (tāpat kā agrāk) turpinās arī šodien. Spiegs nav nomiris Varšavas līguma valstu kapā. Viņš turpina darboties, jo ziņkārība piemīt ne tikai cilvēkiem, bet arī valstīm un tā neiznīks nekad.

Dievam mēs ticam, bet citus novērojam

Interesanti, ka šodien spiegu centrāles interesē ne tikai slēpti un slepeni stratēģiski fakti un atklājumi, kurus piegādā nodevēji, bet arī citu valstu iedzīvotāju noskaņojums, domas un centienu tendences. Tās pašas NSA oficiālais lozungs skan tieši tā kā šīs apakšnodaļas virsraksts: «In God we trust, all others we monitor.» Citu valstu sabiedriskās domas pētījumu rezultātiem ir liela nozīme aktuālajos politiskajos procesos. Tieši šīs jaunākās analīzes metodes nozaga spiegs Roberts Hansens un nodeva saviem krievu draugiem, iznesot ārā informāciju no savas stikla pilsētas. Tāpēc Crypto City uztverama vairāk kā simbols, nevis administratīva iestāde augstākajā slepenības lokā.

Iestādes, kas līdzinās NSA, nav jauns izgudrojums. Tās pastāv visās lielvalstīs, lai gan ne visur būvētas no stikla. Šo dibināja prezidents Trumens, kas bija pārliecināts, ka elektroniskā spiegošana (SIGINT, Signals Intelligence) ar laiku kļūs nozīmīgākā par tās cilvēcisko kontaktu variantu (Human Intelligence). Trumens zināja, ka, pateicoties SIGINT, amerikāņiem izdevās atvairīt fatālus vācu un japāņu uzbrukumus, un tāpēc piedzima šī stikla pilsētiņa.

NSA darbības centrā ir «vārds» un tā tulkojumi. Miljoniem kodētu vārdu šķērso gaisa telpu mūsu pasaulē, Nepārtraukti. NSA tos sistematizē un dekodē. Šo praksi realizēja savulaik arī FrancijaPSRS, Vācija un Lielbritānija. Vācija (aukstā kara laikā) bija ciešs amerikāņu sadarbības partneris. Šodien šo vietu, līdzās jeņķiem, ieņem Lielbritānija. SIGINT spiegošanā Baltijas jūras zonā aktīvas pēckara periodā bija ZviedrijaPSRS (spiegoja no Baltijas valstu teritorijām) un, protams, Austrumvācija.

Lai atšifrētu slepenu, kodētu informāciju, ir nepieciešamas profesionālas matemātiskas un lingvistiskās prasmes. Tāpēc Crypto City personāls visai maz atgādina Džeimsa Bonda tipa varoņus. Viņi neslapstās pa ielām (ar cepuri uzmauktu dziļi uz pieres), nevelk krīta krustus uz akmens plāksnēm un neslēpj papīra tīstokļus ķieģeļu spraugās, svešās pasta kastēs vai vientuļos autiņos. Te drīzāk nodarbojas ar zinātnisku spiegošanu un ir tik gandrīz neredzami rēgaini un ārēji nemanāmi, ka pat prezidents Niksons (savulaik) nezināja, ar ko viņi īsti nodarbojas.

Ko viņi īsti dara? Kā norāda savos pētījumos Džeimss Bemfords, «viņi» noklausās visu interneta komunikāciju, radio un telefonus ieskaitot. Ja Intelsats uzšāva gaisā kārtējo komunikācijas satelītu, tad NSA nekavējoties to dublēja ar savējo noklausīšanās satelītu. Ko īsti noklausījās? «Aukstā kara» laikā Padomju Savienību, ieskaitot visu valstsvīru telefonsarunas. Sākumā NSA noklausījās arī privātpersonu telefona komunikāciju, īpaši personas, kas tika uzskatītas par bīstamām. Piemēram, aktrises Džeinas Fondas (Jane Fonda) un dziedātājas Džoanas Baesas (Joan Baez) sarunas. Šodien šai kategorijai tiek pieskaitīti ārzemnieki, īpaši arābu izcelsmes ieceļotāji, kas pēc NSA ciniskā klasifikatora atbilst bīstamo personu kategorijai. Tāpēc NSA rīcībā ir pat Osamas bin Ladena telefonsarunas ar viņa māti. Noklausīties privātpersonu telefonsarunas viņiem vairs neatļauj, taču NSA tupina attīstīt savu «lielo ausi» un uzkrāj milzīgus informācijas apjomus, kas ir patriotiski apsveicams, taču morāli grūti akceptējams varoņdarbs.

Kurš ir ienaidnieks?

Ja agrāk Rietumu ienaidnieks bija komunisms, tad tagad pats svarīgākais ir apsteigt pārējos. Valstis uzrauga citas valstis. Svarīgi būt soli priekšā pārējiem. Zināt vairāk un redzēt tālāk. Tāpēc tagad izseko un spiego visus – gan draugus, gan ienaidniekus. Piemēram, Izraēla mierīgi izspiego savu draugu un sabiedroto ASV un neviens par to nav apvainojies. Kur nu vēl Echelon eksistence Eiropā, kuru NSA kopj kopā ar Lielbritāniju, Kanādu, Austrāliju un Jaunzēlandi. Echelon ir anglosakšu mēģinājums kontrolēt atlikušās pasaules daļas. Rezultātā Vācija ir neapmierināta par to, ka NSA izmanto Echelon iegūtos industriālās spiegošanas faktus savas valsts interesēs. Amerikāņi noklausās korumpētos Eiropas politiķus un konstatē: «Jā, mēs jūs noklausāmies, eiropieši. Jā, mēs to darām. Lieliski redzam, kas notiek, un saprotam, cik korumpēti jūs esat. Dažas jūsu valstu valdības uzskata kukuļus par normālu politiķa pabalstu» (CIP šefs Džeims Volsijs). Politikai nepatīk draudzēties ar faktiem. Šie fakti nomirst spiegu noliktavā un tiesas zāli nesasniedz. Žēl.

Ja valstis uztrauc industriālā spiegošana, tad speciālistus sarūgtina privātpersonu sarunu un korespondences noklausīšanās. «Viņi noklausās visu un visus, bet bieži arī kļūdās,» uzskata Bamfords. Viņam šķiet, ka šāda masīva noklausīšanās var novest mūsu sabiedrību pie Kafkas aprakstītās situācijas, kad cilvēki vairs nezinās, vai viņi atrodas vai neatrodas «melnajā grēku maisā». Viņi baidās par to, ka maisā par viņiem ir savākta informācija, kas iztulkota kompromitējoši. Spiegu informācijas «maiss» šādi kļūst par zobenu virs sabiedrības galvas, kas krītot var sašķaidīt arī nevainīgus cilvēkus.

Putekļu sūkšanas tehnika un Vīne

Vadošā spiegošanas metode šodien ir «putekļu sūkšanas loģika». Mazliet šeit, nedaudz tur un tad pavisam citur. Spiegi un izlūki vāc informāciju tieši tāpat kā datori, lingvisti un Džeimsa Bonda kopijas. Neviens droši nezina, kur slēpjas šodienas briesmas. Mūsu globalizētajā sabiedrībā tās var atrasties vientuļā afgāņu kalnu ciematā, saules izkaltētajā Ziemeļkorejā vai niknā ielu demonstrācijā Vācijas vai Francijas lielpilsētu ielās. Taču tas, ko skaidri zinām, ir fakts, ka Vīne jau atkal ir Eiropas spiegu galvaspilsēta. Tāpat kā tas bija «aukstā kara» laikā.

Pērn tika izremontēts IZC Tower, kur atrodas ANO centrs. Remonts nenozīmēja logu vai durvju nomaiņu, bet gan jaunu vadu savilkšanu, jo 4000 kvadrātmetros iekārtojās NSA. Austrijas galvaspilsētā pašlaik strādā jau ap 7000 – 8000 ārzemju izlūku, spiegu un pinkertonu, un tas nozīmē, ka Vīne ir atkal Eiropas spiegu galvaspilsēta (Horcicka Florian. Wie Agenten Österreich unterwandern).

Tā savā pērnā gada atskaitē konstatē Austrijas pretizlūkošanas pārvalde (Bundesamt für Verfassungsschutz un Terrorismusbekämpfung), norādot, ka «Austrija kā ideāla operatīvās darbības vieta joprojām šķiet pievilcīga lielai daļai ārzemju izlūkošanas organizāciju. Tāpēc pērn nevarēja konstatēt diplomātiskā korpusa pārstāvju skaita samazināšanos, kas ikdienā veic izlūkošanas darbu Vīnē,» konstatēts ziņojumā.

Vīne «aukstā kara» laikā bija pasaules izlūkošanas aģentu centra ass. Arī tagad tur atrodas virkne nozīmīgu organizāciju (ANO, Opec, IAEA, OECD, OSCE). Toreiz Vīne atradās stratēģiski pareizā vietā: starp Varšavas bloku un NATO. Valsts iekšlietu ministrs Karls Bleha (1983 -1989) esot pavisam atklāti paudis savu labvēlību dažādu valstu spiegu klātbūtnei Austrijas centrā un aicinājis tos respektēt citam citu un nesatraukties par esošo situāciju. Austrijas spiegošanas pārvalde pat piedāvājusi citu valstu izlūkiem dežurējoša mācītāja pakalpojumus, ja tie kādam pēkšņi būtu bijuši vajadzīgi.

Tātad austriešu tolerance pret citu valstu spiegiem joprojām ir tā pati vecā ar moto: «Laipni lūdzam!»

Pagaidām, laika posmā no 1999. līdz 2009. Vīnē atklāti tikai 250 spiegošanas gadījumi (2010.gada atskaite). Reālais spiegošanas aktu skaits esot daudz lielāks, jo jau 1956.gadā Austrijas tiesa deklarēja, ka austriešus interesē atmaskot tikai tos spiegošanas gadījumus, kas vērsti tikai pret Austriju. Tas, ko Ķīna paveic pret Krieviju, ASV pret Balkāniem vai Lielbritānija pret Centrālās Āzijas valstīm, austriešus neinteresē. Austriešu mediji uzsver, ka 2010.gadā Austrijā, piemēram, bija 145 diplomāti no Krievijas un Ķīnas, kas savā būtībā bija spiegi. Taču viņus neizraida tā kā Ziemeļkorejas Golden Star Bank līdzstrādniekus, kas savu spiegošanas darbu veica tik uzkrītoši, ka banku nācās slēgt jau 2004.gadā. Izlūkošanas eksperts, Grācas universitātes pasniedzējs Zigfrīds Bērs (Segfried Beer) uzskata, ka puse no ASV vēstniecībās darbiniekiem ar to vien noņemas, kā kontrolē sev naidīgu valstu spiegus Austrijā. Starp citu, Austrijā ir visvairāk priekšapmaksas karšu telefonu. Katram valsts iedzīvotājam tādu ir vismaz divi. Šos mobilos telefonus ir grūti izsekot, tāpēc tos plaši izmanto slepenie aģenti.

Emils Bobiss (Emil Bobis) informē, ka katrs otrais diplomāts, kas strādā Vīnē, ir saistīts ar slepenā aģenta darbu un Vīnes lidosta ir vadošā spiegu apmaiņas vieta. Tieši šeit lidostā Krievijas spiedzi Annu Čepmenu un viņas 9 kolēģus apmainīja pret četriem amerikāņu aģentiem, kas bija aizturēti Krievijā (Die Schattenstadt: Was 7000 Agenten über Wien aussagen). Kā norāda grāmatas autors, lielākā daļa aģentu tiekas un apmainās ar informāciju tranzīta zonā, kurā ērti iekļūt ar diplomāta pasi un pasažieri netiek kontrolēti vai reģistrēti. «Brīdī, kad pienāk kāda lidmašīna no Maskavas, visi rietumvalstu aģenti fotografē visus pasažierus. Man liekas, ja šo lidostu uzspridzinātu, tad tā būtu ne tikai Austrijas, bet galvenais – arī visu spiegu masu katastrofa,» konstatē bijušais lidostas šefs Alfrēds Rups Emila Bobisa grāmatā.

Austrija ir neitrāla valsts. Tā nav NATO sastāvā un cenšas saglabāt labas attiecības ar visu valstu visādiem pārstāvjiem. Vieni saka, ka austrieši esot gļēvi, taču man liekas, ka šis spiegu hipodroms Vīnē ir viņu bizness.

Jā, Vīne ir izlūkošanas darba jeb spiegu Brisele. Kā tas attiecas uz mums?

Nekā īpaši. Aizbraucot uz Vīni, rūpīgāk apskatīsim lidostas pasažierus, jo var gadīties, ka mums pretī nāk kāds Zorge, Filbijs vai Gordijevskis.

Neaizmirsīsim, ka arī Rīga vienmēr uzskatīta par spiegiem piemērotu pilsētu un var gadīties, ka arī šeit mums pa ielu pretī nāk Voldemārs Roze jeb Džons Vokers ar «Minox B» kabatā.

Viss var gadīties.

Atsauces:

1 – Štirlics (Maksims Isajevs) – spiega tēls (Vjačeslavs Tihonovs) PSRS televīzijas seriālā «Septiņpadsmit pavasara mirkļi», pirmizrāde 1973. gadā.

2 – Viljams Fišers Henrikovičs. Padomju izlūkdienesta pulkvedis, kas iekrītot ASV uzdevās par Rīgā dzimušo VDKpulkvežleitnantu Rūdolfu Ābelu.

3 – Jānis Karlovičs Bērziņš (īstajā vārdā Pēteris Ķuzis) PSRS militārā izlūkdienesta (GRU) dibinātājs un vadītājs Krievijā.

4 – Anna Čepmena, Krievijas pilsone, kas veica spiegošanu Londonā un Ņujorkā. Tika aizturēta kopā ar vēl 9 personām no Krievijas 2010.gadā.

Mediju Robins Huds vai tomēr bīstamākais noziedznieks Asanžs?

2012. g. 5. aprīlī . Speciāli TVnet.

Noziegums vai sods? Amerikāņi viņu sauc par «pasaules bīstamāko noziedznieku», kuru nekādi nav iespējams noķert un sodīt. Ar zivs cienīgu lunkanumu viņš izgrozās un atsvabinās no visu veidu lamatām.

Lai gan faktiski Džulians Asanžs (Julian Assange) šodien nav brīvs cilvēks. Viņš joprojām atrodas mājas arestā Lielbritānijā. Dzīvo greznā īpašumā Ellingham Hall Norfolkā, pie sava kolēģa un drauga, žurnālista Vaughan Smith.

Datorpasaules Robina Huda «ieslodzījuma vieta» ir sena, 18. gadsimtā celta pelēku ķieģeļu ēka ar desmit guļamistabām, servisa personālu un mazliet atgādina romantisku britu filmu vidi.

Džulianam jānēsā elektroniskais marķējums ap potīti, nedrīkst atstāt dzīvesvietu vakaros un naktīs. Pievakarē no 18.00 līdz 20.00 jāpiesakās vietējā policijas iecirknī.

Pēc Asanža domām, viņa «aktuālais nodarījums Zviedrijā» ir daudz nenozīmīgāks nekā masīvais elektroniskais mājas arests, stress un vajāšanas, kurām viņš ir pakļauts jau vairākus gadus, cerot uz laimīgu galaiznākumu tiesu maratonā.

Pagaidām britu tiesas turpina noskaidrot, vai aresta pavēle ir realizēta korekti. Līdz bēdīgi slavenajai zviedru prokuratūras kriminālapsūdzībai vēl neviens nav nonācis.

Asanžs joprojām atrodas tiesas procesu straumē.

Protams, viņš nevēlas izdošanu tiesāšanai Zviedrijā, kuras juridisko sistēmu Džulians necieš un nevēlas saprast. No Stokholmas jeņķi viņu uzreiz pārtveršot un nogādāšot savos cietumos «viņpus dīķim» uz teroristiem paredzēto cietuma celli.

Šo iespējamību nevar izslēgt.

Paradoksāli, bet varbūt likumsakarīgi, ka datorpasaules Robins Huds iekrita tiesas nagos nevis sava bīstamā un riskantā darba, bet gan kaislību dēļ.

Viņš – slavenā Wikileaks («wiki» havajiešu valodā – straujš, «leaks» – angļu valodā «noplūde») dibinātājs, kurš kopš 2006. gada publisko neskaitāmus slepenus dokumentus (sadarbojoties ar vadošajiem pasaules medijiem), tagad ir kļuvis par maratonarestantu.

Turpina sēdēt britu salās un spēlēt ričuraču, pie viena spītīgi atsakoties pakļauties zviedru tiesu varai un kaitinot amerikāņus, kas ir jau noguruši no iecerētā arestanta gaidīšanas.

Viss sākās kā pasakā.

Reiz, 2010. gada 11. augustā, Džulians Asanžs ieradās Zviedrijā, kur tika sagaidīts ar superzvaigznei raksturīgu patosu un sajūsmu. Tobrīd tieši Zviedrija bija kļuvusi par viņa apsolīto zemi, kurā Wikileaks varēs brīvi un netraucēti strādāt. Senā un demokrātiskā mediju likumdošana (kopš 1760. gada!) garantēja avotu neaizskaramību. Džulians to zināja un nolēma apmesties uz pastāvīgu dzīvi Stokholmā. Viņš nekavējoties sāka kārtot pastāvīgās uzturēšanās atļauju valstī, lai pats varētu iegūt atbildīga izdevēja tiesības un uzņemties visu atbildību par sava skandalozā uzņēmuma publikācijām. Tādā kārtā skandalozais Wikileaks varētu justies drošāks demokrātisko zviedru mediju likumu aizsardzībā un datorserveri varētu braši tupināt murrāt Solnas klinšu alās. Pirms tam tika nokārtots arī «formāls ielūgums no kādas organizācijas» puses (Džulians tā vēlējās). Ielūdzēja lomu uzņēmās kristīgo sociāldemokrātu jauniešu grupa (Brālības organizācija), kas veidoja Asanža pirmo Zviedrijas lekciju publiku. Turpat zālē sēdēja arī abas sievietes, kas augustā kļuva par viņa seksa partnerēm, taču vēlāk apsūdzēja viņu par izlaidīgu attieksmi pret intīmo attiecību higiēnu. Viņām likās, ka Džulians Asanžs abas ir inficējis ar HIV.

31. augustā Asanžu nopratina zviedru policija, advokāta klātbūtnē. Taču jau nākamajā dienā virsprokurore Mariane Nī nolemj no jauna celt kriminālapsūdzību, šoreiz jau par izvarošanas mēģinājumu.

Ja Džulians Asanžs būtu aizgājis uz slimnīcu un pārbaudījis (ar testa palīdzību) savu veselības stāvokli, tad process pret viņu (iespējams!) nebūtu sākts. Viņš atteicās no testa un izbrauca no valsts.

Sniega pika sāka velties no kalna lejup. Pieaugot apmēros.

18. oktobrī Zviedrija atsaka Ansanžam darba atļauju un uzturēšanās atļauju valstī. 24. novembrī Zviedrijas Apelācijas tiesa noraida pārsūdzību un izsludina Wikileaks dibinātāja starptautisko vajāšanu.

No varoņa viņš (vienā rāvienā) bija pārtapis vajātā noziedzniekā, jo nezināja citas valsts – Zviedrijas likumus un tikumus.

No vienas puses, «viens no vispārliecinātākajiem man zināmajiem vīriešu dzimuma šovinistiem neveiksmīgi sastapa Zviedrijā divas neatkarīgas un lepnas zviedrietes. Tas notika valstī, kurā ir bargāki juridiskie noteikumi seksuālās uzmākšanās jomā nekā citās valstīs» (Daniel Domscheit-Berg, Wikileaks).

No otras puses, zviedru prokuroru rīcība 2010. gada rudenī attiecībā pret Asanža lietu demonstrē pretrunīgu rīcības loģiku: 20. augustā Maria Hejebū ceļ apsūdzību pret Džulianu Asanžu par divu zviedriešu izvarošanu un seksuālu uzmācību pret šīm sievietēm, bet jau 25. augustā šo prasību anulē nākamā prokurore Eva Finē. Pēc piecām dienām – 1. septembrī prokurore Mariane Nī izlemj no jauna celt vēl smagāku apsūdzību, un visi sekojošie zviedru institūciju ofensīvie gājieni pret Wikileaks dibinātāju (darba un uzturēšanās atļaujas noraidīšana) sāk atgādināt plānotu atriebību par noziegumiem, kas nav pierādīti.

Ja liktenīgajā 2010. gada rudenī prokurore Mariane Nī nebūtu novēloti (18.11.2010.) pasludinājusi Džuliana Asanža arestu, viņam pašam klātneesot, tad šodien aina būtu daudz loģiskāka. Starp citu, Asanžs atradās Zviedrijā gandrīz visu septembri un izbrauca no valsts tikai 27. septembrī. Ja prokurore vēlējās ko noskaidrot, tad laika šim procesam bija pietiekami. Pasludinot arestu pēc Asanža aizbraukšanas no Zviedrijas, viņa faktiski nogrieza viņam atpakaļceļu. Prokurores rīcība atgādina sodīšanu, pirms apsūdzētā vaina ir pierādīta.

ASV un Lielbritānijā šādus konfliktus atrisina ar mājas aresta palīdzību, taču Zviedrijā šāda iespēja nepastāv.

Kāpēc Džulians Asanžs nevēlas atgriezties un pierādīt savu nevainību Zviedrijā?

Viņam esot bail no izdošanas amerikāņiem, kur Wikileaks publiskojumu dēļ viņam var tikt piemērots mūža ieslodzījums.

Jā, starp ASV un Zviedriju pastāv bilaterāls sodīto personu izdošanas līgums. Katru gadu Zviedrijā izdod vairākus aizturētos amerikāņu tiesām, ja šāda prasība tiek saņemta.

Lai izdotu tiesāšanai uz Amerikas Savienotajām Valstīm, apsūdzētajam jāatbilst vairākiem kritērijiem. Izdošana ir jāakceptē valdībai, Apelācijas tiesai un Augstākajai tiesai. Nav izslēgts, ka zviedru varas institūcijas varētu solidarizēties Asanža izdošanā ASV.

1971. gada 3. jūlijā, aktieru ģimenē dzimušais austrālietis Džulians Asanžs jau sešpadsmit gadu vecumā kļuva par datoru hakeri. Dators viņa izpratnē bija «mašīna, ar kuru var cīnīties par taisnību uz zemes». Ar pseidonīma «Mendox» palīdzību viņš mēdza uzlauzt telekomunikāciju uzņēmumu datorus, nodrošinot sev bezmaksas sarunas ar draugiem un paziņām visā pasaulē. Viņam šķita, ka visi esošie mūri ir jāuzlauž, lai atbrīvotu patiesību. 1994. gadā Asanžam nācās samaksāt soda naudu (50 000 AUD) par ielaušanos Kanādas telekomunikāciju uzņēmuma Nortel datoros. Tieši tobrīd Melburnas universitātes matemātikas fakultātes students esot izdomājis un sācis realizēt Wikileaks ideju. Ar pārliecību, ka «varas konspirāciju pret sabiedrību iespējams apkarot, tikai un vienīgi atslepeniskojot varas ieslodzītos noslēpumus», viņš 2006.gada 4. oktobrī reģistrē vietni wikileaks.org. Pēc tam sekoja Bagdādes amerikāņu helikoptera AH-64 slepenās filmas publiskojums, kas 2007. gada 12. jūlijā atklāj uguni pret mierīgajiem Bagdādes iedzīvotājiem. Pēc tam atklātībai tiek piedāvāti Islandes Kaupthing Bank slepenie dokumenti un Irākas kara ierakstu žurnāli ar 400 000 slepeniem Irākas kara dokumentiem.

Viņš ir skandaloza un izaicinoša personība. Par simpātisku viņu grūti nosaukt. Provinciālā bravūra attiecībās ar zviedrietēm 2010. gada rudenī var izraisīt vienīgi nožēlu un nicinājumu.

Taču Asanža netaktiskums pret partnerēm un kolēģiem, konflikti ar žurnālistiem un sadarbības partneriem, ieskaitot Amnesty International un Bezrobežu reportierus par upuru un avotu publiskojumiem, kas nopludinātās informācijas dēļ bija pakļauti nāves riskam, nemazina pašu galveno prasību.

Asanžs ir pelnījis taisnīgu tiesu, neatkarīgā valstī.

Vienkārši tāpēc, ka viņa ieguldījums «patiesības atbrīvošanā» ir unikāls un neko tamlīdzīgu mediju vēsture līdz šim nav piedzīvojusi. Seksuāli noziegumi ir jāsoda, taču izmeklēšanas laikā nedrīkst aizdomās turēto padarīt automātiski par noziedznieku.

Pagaidām neizskatās, ka Zviedrija patiešām spētu «Asanža lietu» izskatīt objektīvi un bezkaislīgi.

Pagaidām izskatās slikti.

Vīrietis ar varu – vajadzība dominēt, lai apliecinātu sevi. Kur ir robeža?

2011. gada 21. maijā
Dominika Strausa Kāna mēģinājums izvarot viesnīcas istabeni Ņujorkā – kā varas izpausme nav nekas unikāls.
”Kungi ar varu” reizēm saslimst ar tieksmi pašapliecināties un cenšas nodrošināt sev varas gandarījumu – izmantojot un pazemojot citus. Daudzi no viņiem neiztur ”varas pārbaudi” un …beidzot iekrīt.
Bijušajam Starptautiskā valūtas fonda šefam izvirzītās apsūdzības (par kādas viesnīcas apkopējas izvarošanas mēģinājumu) dažādi atsaucās un atskan atšķirīgu valstu medijos.
Francijas žurnālisti un sabiedriskā doma jūtas sašutusi, jo ”tik smalks” cilvēks (pēc viņu pārliecības) – ”tik zemu nekrīt”.
Kur nu vēl sekss ar ”kaut kādu krāsaino apkopēju”, ja lielajam direktoram pietiek naudas ”nopirkt seksa pakalpojumus”.
Ojojoj!
Tāda ir mūsu patriarhālās sabiedrības pirmā reakcija: tas nevar būt – upuris pats ir vainīgs (nepareizi ienāca istabā + pārāk īsi svārki + pārāk izaicinošs izskats). Vīrs ar varu no uzbrucēja tiek pārvērsts upurī.
Strauss Kāns, Polanskis, Asanžs. Sarakstu varētu turpināt.
Galu galā – vīrietim gribējās seksu un viņš to paņēma.
Viņam ir vara un tāpēc viņš drīkst darīt to, ko parasti veči nedrīkst.
Vīrietis ar varu – drīkst un var visu.

Pēc šīs loģikas dzīvojot mums Rietumeiropā un ASV jāsāk pieprasīt, lai sievietes ietērpj melnos maisos, lai tās nemaisās pa kājām… un …miers mājās.
Taču savādi, ka arī musulmaņu valstīs (kur sievietes ir spiestas staigāt parandžās, melnās kapzeķes un cimdiem rokās cauru gadu) prostitūtu pircēju un izvarotāju līmenis nesamazinās.
Šīm austrumu – melnās lupatās ietītajām sievietēm, pērn konstatēts apjomīgs, nacionāla līmeņa hronisks kaulu trauslums un plaši izplatīta osteoporoze (ķermenis netiek pie saules un D vitamīna), taču viņu pasargātie vīrieši tupina pirkt un paņemt seksu pa kreisi.

Protams, ka mēs nedrīkstētu pirms tiesas nosodīt aizturēto Francijas elites pārstāvi. Tehniskās detaļas novedīs līdz patiesībai.
Taču šajā gadījumā paradoksāli ir tas, ka sabiedrība eksistē morāle, ka šādi rīkoties ir OK.
Kolēģi vīrieši, protams, par ”varas veču” seksa varoņdarbiem joko, taču intonatīvi uzteic un atzīst salonu lauvu iekarojumus joprojām kā akceptējamus arī tagad – 2011. gadā.
Atcerēsimies to pašu Asanža gadījumu un Maikla Mora atbalstu. Klintonu ieskaitot.
Savāda tuvredzība šiem cilvēkiem neatļauj nošķirt profesionāli savā darbā no noziedznieka ārpus darba.
Sabiedrībā pastāv pieņēmums, ka šie izvarotāji ir pārāk virīli, maskulīni un viss.
Psihologiem, kas ikdienā nodarbojas ar šādiem pacientiem, viedoklis ir cits un shēma skaidri redzama –
” Ietekmīgi vīri ar varu (politiķi, mākslinieki, uzņēmēji, sportisti) cenšas pie katras iespējas izjust savu varu pazemojot apkārtējos. Viņi sistemātiski tiecas izjust savas varas praktisku apstiprinājumu attiecībās ar apkārtni. Varas sindroms viņiem pieprasa ikdienā testēt savas varas (spēka!) reālo eksistenci. Te nav runa par seksuālu pārkaršanu. Te ir runa tikai un vienīgi par varu. Hronisku vajadzību izjust savu varu, ” – uzskata profesors, psihologs Larš Jelmets.
Seksuāla tuvošanās un uzbāzība ir tikai viens no varas ”testa” veidiem. Šiem cilvēkiem reti kāds uzdrošinās runāt pretī un tāpēc atteikumu viņi neakceptē. Ja ”objekts” pretojas, tad tiek izmantots fizisks spēks un dusmas, kas nereti noved pie pļaukām, sitieniem un… parasta nozieguma. Finālā – uz apsūdzēto sola.
Līdz šim šādi rīkojas tikai vīrieši.
Kā reaģētu sievietes?
Vai viņas arī saslimtu ar varas narcismu?
Iespējams.
Ja sievietes tiktu pie varas…
Pagaidām tik augsta vara sievietēm nepieder, ”būt pie kloķiem” joprojām ir kungu monopols.
Secinājumi?
Pārāk ilgi vadoņiem sabiedrība ir atļāvusi ”testēt robežas”. Viņi to varēja praktizēt daudz un nesodīti izkļūt no pikantām situācijām ”izņēmuma kārtā”.
Tagad sabiedrība vairs neakceptē vadoņus un viņu ”izņēmuma morāli”.
Upuri aizvien biežāk sāk ziņot par notikušo policijai, lai gan šāds solis nav nekas patīkams upurim pašam.
Varoņi un vadoņi vairs nav izņēmuma situācijā.
Sabiedrība izņēmumus vairs neakceptē un izlēcienus nepiedod.
Vertikālās subordinācijas vietā pamazām nostājas horizontālā sakārtotības loģika.

Zviedriem šāds attīrīšanās process sākās nesen – saistībā ar atmaskojošo, skandalozo grāmatu par karaļa pornoklubu apmeklējumiem un uzdzīvi kopā ar gangsteriem un ”meičām pie kafijas”.
Tagad mediji aizvien pamatīgāk sāk iedziļināties zviedru aristokrātu elites ”kungu izklaidēs”. Atbildes reakcija nebija ilgi jāgaida – kāds karaļa draugs tikko nolīdzis ”ietekmīgu gangsteri kriminogēnās aprindās”, lai aizvāktu un likvidētu visa veida karali kompromitējošus pierādījumus.
Šis fakts nonāca mediju ausīs un jezga ap monarhu atkal iet vaļā.

Karaļa galma preses sekretārs (protams!) visu noliedz.

”Karaļa privātā dzīve ir valsts lieta. Tā tas ir”, – konstatē eksperte Cecīlija Osne, – ” šis aspekts ir monarhijas mantošanas nosacījums. Troņmantnieks jau piedzimst ar profesiju. Viņam nav izvēles.”
Vara uzliek pienākumus.
Ja gribi būt zvaigzne – proti spīdēt!
Robežu nav.
Republikā ir vienkāršāk – vai nu mēs vēlamies kāpt uz ķeblīša un spīdēt, vai nē.
Žurnālisti drūzmēsies ap to ar fotokamerām un palielināmajiem stikliem rokās.
Ar to būtu jārēķinās arī nākamajam Latvijas Republikas prezidentam vai prezidentei!
🙂