2011. gada 21. maijā
Dominika Strausa Kāna mēģinājums izvarot viesnīcas istabeni Ņujorkā – kā varas izpausme nav nekas unikāls.
”Kungi ar varu” reizēm saslimst ar tieksmi pašapliecināties un cenšas nodrošināt sev varas gandarījumu – izmantojot un pazemojot citus. Daudzi no viņiem neiztur ”varas pārbaudi” un …beidzot iekrīt.
Bijušajam Starptautiskā valūtas fonda šefam izvirzītās apsūdzības (par kādas viesnīcas apkopējas izvarošanas mēģinājumu) dažādi atsaucās un atskan atšķirīgu valstu medijos.
Francijas žurnālisti un sabiedriskā doma jūtas sašutusi, jo ”tik smalks” cilvēks (pēc viņu pārliecības) – ”tik zemu nekrīt”.
Kur nu vēl sekss ar ”kaut kādu krāsaino apkopēju”, ja lielajam direktoram pietiek naudas ”nopirkt seksa pakalpojumus”.
Ojojoj!
Tāda ir mūsu patriarhālās sabiedrības pirmā reakcija: tas nevar būt – upuris pats ir vainīgs (nepareizi ienāca istabā + pārāk īsi svārki + pārāk izaicinošs izskats). Vīrs ar varu no uzbrucēja tiek pārvērsts upurī.
Strauss Kāns, Polanskis, Asanžs. Sarakstu varētu turpināt.
Galu galā – vīrietim gribējās seksu un viņš to paņēma.
Viņam ir vara un tāpēc viņš drīkst darīt to, ko parasti veči nedrīkst.
Vīrietis ar varu – drīkst un var visu.

Pēc šīs loģikas dzīvojot mums Rietumeiropā un ASV jāsāk pieprasīt, lai sievietes ietērpj melnos maisos, lai tās nemaisās pa kājām… un …miers mājās.
Taču savādi, ka arī musulmaņu valstīs (kur sievietes ir spiestas staigāt parandžās, melnās kapzeķes un cimdiem rokās cauru gadu) prostitūtu pircēju un izvarotāju līmenis nesamazinās.
Šīm austrumu – melnās lupatās ietītajām sievietēm, pērn konstatēts apjomīgs, nacionāla līmeņa hronisks kaulu trauslums un plaši izplatīta osteoporoze (ķermenis netiek pie saules un D vitamīna), taču viņu pasargātie vīrieši tupina pirkt un paņemt seksu pa kreisi.

Protams, ka mēs nedrīkstētu pirms tiesas nosodīt aizturēto Francijas elites pārstāvi. Tehniskās detaļas novedīs līdz patiesībai.
Taču šajā gadījumā paradoksāli ir tas, ka sabiedrība eksistē morāle, ka šādi rīkoties ir OK.
Kolēģi vīrieši, protams, par ”varas veču” seksa varoņdarbiem joko, taču intonatīvi uzteic un atzīst salonu lauvu iekarojumus joprojām kā akceptējamus arī tagad – 2011. gadā.
Atcerēsimies to pašu Asanža gadījumu un Maikla Mora atbalstu. Klintonu ieskaitot.
Savāda tuvredzība šiem cilvēkiem neatļauj nošķirt profesionāli savā darbā no noziedznieka ārpus darba.
Sabiedrībā pastāv pieņēmums, ka šie izvarotāji ir pārāk virīli, maskulīni un viss.
Psihologiem, kas ikdienā nodarbojas ar šādiem pacientiem, viedoklis ir cits un shēma skaidri redzama –
” Ietekmīgi vīri ar varu (politiķi, mākslinieki, uzņēmēji, sportisti) cenšas pie katras iespējas izjust savu varu pazemojot apkārtējos. Viņi sistemātiski tiecas izjust savas varas praktisku apstiprinājumu attiecībās ar apkārtni. Varas sindroms viņiem pieprasa ikdienā testēt savas varas (spēka!) reālo eksistenci. Te nav runa par seksuālu pārkaršanu. Te ir runa tikai un vienīgi par varu. Hronisku vajadzību izjust savu varu, ” – uzskata profesors, psihologs Larš Jelmets.
Seksuāla tuvošanās un uzbāzība ir tikai viens no varas ”testa” veidiem. Šiem cilvēkiem reti kāds uzdrošinās runāt pretī un tāpēc atteikumu viņi neakceptē. Ja ”objekts” pretojas, tad tiek izmantots fizisks spēks un dusmas, kas nereti noved pie pļaukām, sitieniem un… parasta nozieguma. Finālā – uz apsūdzēto sola.
Līdz šim šādi rīkojas tikai vīrieši.
Kā reaģētu sievietes?
Vai viņas arī saslimtu ar varas narcismu?
Iespējams.
Ja sievietes tiktu pie varas…
Pagaidām tik augsta vara sievietēm nepieder, ”būt pie kloķiem” joprojām ir kungu monopols.
Secinājumi?
Pārāk ilgi vadoņiem sabiedrība ir atļāvusi ”testēt robežas”. Viņi to varēja praktizēt daudz un nesodīti izkļūt no pikantām situācijām ”izņēmuma kārtā”.
Tagad sabiedrība vairs neakceptē vadoņus un viņu ”izņēmuma morāli”.
Upuri aizvien biežāk sāk ziņot par notikušo policijai, lai gan šāds solis nav nekas patīkams upurim pašam.
Varoņi un vadoņi vairs nav izņēmuma situācijā.
Sabiedrība izņēmumus vairs neakceptē un izlēcienus nepiedod.
Vertikālās subordinācijas vietā pamazām nostājas horizontālā sakārtotības loģika.

Zviedriem šāds attīrīšanās process sākās nesen – saistībā ar atmaskojošo, skandalozo grāmatu par karaļa pornoklubu apmeklējumiem un uzdzīvi kopā ar gangsteriem un ”meičām pie kafijas”.
Tagad mediji aizvien pamatīgāk sāk iedziļināties zviedru aristokrātu elites ”kungu izklaidēs”. Atbildes reakcija nebija ilgi jāgaida – kāds karaļa draugs tikko nolīdzis ”ietekmīgu gangsteri kriminogēnās aprindās”, lai aizvāktu un likvidētu visa veida karali kompromitējošus pierādījumus.
Šis fakts nonāca mediju ausīs un jezga ap monarhu atkal iet vaļā.

Karaļa galma preses sekretārs (protams!) visu noliedz.

”Karaļa privātā dzīve ir valsts lieta. Tā tas ir”, – konstatē eksperte Cecīlija Osne, – ” šis aspekts ir monarhijas mantošanas nosacījums. Troņmantnieks jau piedzimst ar profesiju. Viņam nav izvēles.”
Vara uzliek pienākumus.
Ja gribi būt zvaigzne – proti spīdēt!
Robežu nav.
Republikā ir vienkāršāk – vai nu mēs vēlamies kāpt uz ķeblīša un spīdēt, vai nē.
Žurnālisti drūzmēsies ap to ar fotokamerām un palielināmajiem stikliem rokās.
Ar to būtu jārēķinās arī nākamajam Latvijas Republikas prezidentam vai prezidentei!
🙂