Čērčils un demokrātija. Kā vēlamies nodzīvot savu atlikušo mūžu?

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Speciāli TvNet

Aizvien biežāk mūsu publiskajā telpā var pamanīt aicinājumus nobeigt liberālismu, anulēt demokrātiju un iet atpakaļ pie tirānijas pa varmācības, despotisma un totalitārisma ceļu. Izvēles piekritēji savu nostāju argumentē ar pieļāvumu, ka pasaule šobrīd piekususi no liberālas demokrātijas «visatļautības» un vēlas «sakārtot māju» diktatora un baznīcas vadībā. Līdzīgu melodiju korī dungo putinisti gan šeit, gan arī viņpus Zilupes robežai apgalvojot, ka esošā (Rietumeiropai raksturīgā) politiskās pārvaldes un organizācijas sistēma esot sevi izsmēlusi. Kā jau tas meldiņā pierasts, šis refrēns tiek atkārtots no jauna, no jauna un daļa dziedātāju nemaz neiedziļinās dziesmas teksta saturā. Vai tā patiešām ir?

Lai apspriestu šo tēmu, izvēlējos 1939. gada 24. martā publicēto politiķa, virsnieka un britu premjerministra (1940-1945; 1951-1955), Nobela literatūras prēmijas laureāta (1953) Vinstona Čērčila (1874-1965) pārdomas par to pašu demokrātiju, kuru daudzi arī Latvijā šodien ir gatavi demontēt. Lai gan pati neesmu Čērčila apbrīnotāju skaitā (man ir iebildumi pret viņa rīcību Otrā pasaules kara laikā attiecībās ar Baltijas valstīm un pārējo Eiropu), tomēr raksts ieinteresēja, jo dod vielu pārdomām. Tas pierāda, ka diktatūras slavinātāju uzbrukumi demokrātijai nav nekas jauns un tikai šodienai raksturīgs. Tie notikuši arī agrāk un turpināsies mūžīgi.

Tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi

Tā apgalvoja Čērčils. Šo frāzi bieži citējam tad, kad Latvijā atkal ievēlēta nepareiza Saeima, jo trūcīgākās (vēlēšanās aktīvākās) iedzīvotāju daļas atkal nodevušas balsis par populistiem. Tiem pašiem «ļimončikiem», kas sola, bet valsts labā nedara neko. Vienīgi izglītots, iedziļināties spējīgs vēlētājs spēj ievēlēt savai valstij produktīvu valdību. Tā nu tas ir. Balsotāji, kurus politiķi var nopirkt par banānu ķekaru Bauskā, par dāvanu Ziemassvētkos Ventspilī vai brīvbiļeti tramvajā Rīgā, nespēj izšķirties un godprātīgi izlemt. Viņi «halturē» pie balsošanas urnas. Iemet atverē aploksni ar blēža vārdu. Šādi paver ceļu izlaupītājiem. Tātad nedod iespēju vērtīgām, atbildīgām personībām nonākt pie varas svirām Latvijā. Ko darīt mums pārējiem? Vai atņemt šīm spītīgajām sirmgalvēm pasi? Aizslēgt Kremļa apdullinātajiem kungiem un jauniešiem durvis uz vēlēšanu iecirkni? Vai aizliegt slīmestiem balsot? Vai tiešām demokrātiskā iekārta ir vainīga pie tā, ka mūsu sabiedrībā ir ļaudis ar upura kompleksu, neremdināmu alkatību un citi, kas nespēj domāt? Kāpēc slovēņi un francūži var palasīt, paklausīties arī pretējā viedoklī un izlemt, kādi cilvēki valsts pārvaldē vajadzīgi, bet mēs latvieši nekādi nespējam nedz vienoties vienotā partijā pret kremliniem, nedz saglabāt savu grūti izkaroto brīvību un neatkarību no totalitāristiem un populistiem?

Vai tiešām pie ļaužu egoisma un muļķības ir vainīga demokrātija? Nē, protams, ka nav. Tikai demokrātijas apstākļos līdzcilvēku trūkumi ir labāk redzami. PSRS totalitārisma laikā bija tikai viena partija, par ko vēlēt, un vēlēšanu iznākums jau iepriekš paredzams. Tagad partiju pārāk daudz, un iespējams, ka tieši šajā virzienā meklējama šodienas vēlēšanu lielākā problēma. Mēs nepazīstam politisko piedāvājumu, tas ir saskaldīts un nav kārtīgi apskatīts. Partiju mums daudz. No malas dažādu grupējumu politiskais piedāvājums šķiet ļoti līdzīgs un atšķirības starp tiem ir neskaidras un nesaprotamas. Bez tam sabiedrisko mediju līdzdalība politisko partiju izgaismošanā pilsoniski aktīvajiem iedzīvotājiem ir nepietiekama jeb līdzinās nullei. Arī apzinīgam vēlētājam (šādā situācijā) būs grūti izšķirties par ko balsot, jo nav politiski polarizētu partiju alianšu.

Konfekšu dalīšana

Lai uzbūvētu pārtikušu Latviju pa demokrātijas ceļu, mums visiem jāpiedalās celtniecības darbā. Valsts ir kopīgā lieta, nevis Lemberga, Dūklava, Šķēles vai Ušakova SIA. Tāpēc daudziem būs jāatradinās no ierastās frāzes «par politiku neinteresējos». Par politiku ir jāinteresējas visiem, jo ikvienam no mums demokrātija dod tiesības balsot un caur to lielā mērā izlemt valsts turpmāko likteni. Tieši tie, kas neinteresējas (vai nebalso), grūž Latviju dziļāk populisma aklajā ielā. Demokrātija mums garantē tiesības, taču par pienākumiem (pret demokrātisku valsti) nereti aizmirstam.

Tiem, kas līdz šim nav interesējušies par politiku un neko no tās nesaprot, paskaidrošu orientēšanās formulu īsi: iedomājieties kaudzi konfekšu. Kā sadalīsiet šo kaudzi bērniem, kas sēž klasē? Visiem līdzīgi vai čaklākajiem vairāk un slinkajiem mazāk? Ja izvēlēsieties pirmo variantu (visiem līdzīgi), tad esat kreisi orientēta persona, jo jums rūp tauta tāpat kā sava ģimene. Ja sadalīsiet čaklākajiem vairāk saldumu un slinkākajiem mazāk, tad aizmirsīsiet, ka Anna vai Kārlis vispār šodien nav skolā un «končas» nav saņēmuši. Šī ir labējā (konservatīvā) pieeja sadales politikai, kas dod priekšroku ambiciozākajiem un turīgākajiem. Mūsu valsts partiju politika ir simboliska bombongu dalīšana (valsts budžets tiek sadalīts noteiktiem mērķiem, kaut kam tiek dota priekšroka, kāds tiek aizmirsts utt.). Līdz šim līdzekļu (konfekšu dalīšana) pie mums veikta vienīgi no labējo partiju flanga viedokļa. Ja uzskatāt, ka tas nav pareizi (mums ir daudz invalīdu, cilvēku ar īpašām vajadzībām, trūcīgu ģimeņu, maznodrošinātu sirmgalvju), tad balsojiet ar kreisi orientētajām sociāldemokrātiskajām partijām, kuras Latvijā ir vairākas (Saskaņu sociāldemokrātiem nepieskaitu). Ja vēlaties, lai viss paliek pa vecam, tad balsojiet par labējām partijām, kuras veido nacionālais bloks, Lemberga kabatas partija un atlikusī Vienotība. Jaunās partijas pagaidām nav parādījušās «pilnā augumā», un šis fakts ir sabiedrisko mediju kļūda. Jau sen vajadzēja iepazīstināt vēlētājus ar jauno partiju piedāvājumu. Pētījumi pierāda, ka vēlētāju iepazīšanās masu medijos ar jaunu (līdz šim nepazīstamu) politisko partiju norisinās vismaz 3 mēnešus. Pagaidām iepazīstināšana nedz Latvijas Radio, nedz Latvijas TV nenotiek. Negribētos turēt kolēģus aizdomās un iztulkot šo klusēšanu LTV un LR kā apzinātu izpatikšanu vecajām, varas partijām, kurām iepazīšanās ar vēlētāju vairs nav nepieciešama. Taču pilsoniski atbildīgi tas nav.

Planētas forma un ērtības

Vēlreiz atgriežoties pie liberālās demokrātijas un Čērčila raksta. Ir vajadzīgi gadu simti, lai visas tautas nonāktu pie sava ideālā valsts organizācijas un pārvaldes modeļa. Lielbritānijai bija vajadzīgi vairāki gadsimti, lai uzbūvētu savējo, konstatē valsts leģendārais premjers. Tas, ko viņi sev atklāja un noskaidroja, vēlāk noderēja arī mums – tautām, kas atbrīvojās no gadsimtiem ilgas verdzības. Šis modelis ir atvērta, pret visiem iecietīga pārvaldes forma, kas nešķiro maciņa biezumu, ādas krāsu, ticības vai visu citu veidu orientāciju. Protams, liela sabiedrības daļa, kas pieradusi pie paklausības varai (pie stingrās rokas «no augšas») un pieprasa ko līdzīgu reanimēt arī Latvijā, neaizdomājas par to, ko šāds ceļš atpakaļ varētu mums visiem nozīmēt tagad. Kāpēc šie cilvēki vēlas atgriezties pagātnes pagrabā? Tāpēc, ka modernais laiks ir citāds nekā pagātne, kurā nebija darba tirgus, nekustamo īpašumu un mantu (kuras maciņš neceļ), bagātnieku (kuriem skauģi netiek līdzi) un «izlaidības», kas nav saprotama cilvēkam, kura laikā seksa vispār nebija. Tad labāk bēgt atpakaļ pie brežņevisma? Tāpēc, ka bail no tagadnes? Tāpēc, ka neviens nepamācīja, kā dzīvot brīvajā pasaulē (parādi būs jāatdod un cilvēki būs stipri citādāki, nekā no malas izskatās)? Izskatās, ka arī šajā gadījumā noteicošās ir bailes. Nesaprotam, nezinām, nemākam un tāpēc negribam. Protams, ir grūti būt pieaugušajam demokrātiskā valstī, kurā viss jāizlemj pašam un valsts vadītājiem savu likteni deleģēt nevar.

Situācija atgādina viduslaiku diskusiju par to, vai zeme ir apaļa vai nav. Tiem, kas skatās pa logu, liekas, ka tā ir plakana kā pankūka. Tiem, kas seko zinātnei un jaunākajiem atklājumiem, ir skaidrs, ka zeme ir zila, apaļa planēta. Tātad izpratnes problēmas pamatā ir kompetences bagāžas atšķirības.

Izrādās, ka Čērčila laikā piedzīvotas tieši tādas pašas diskusijas kā šodien. Vecmodīgais parlaments esot jāmet mēslainē, jo tas nepildot savus uzdevumus un tāpēc nederot «kā tāds». «Visā Eiropā pašlaik ir ļaudis, kas gatavi saplosīt esošo valsts pārvaldes iekārtu. To pašu, kuras robežās dzīvojuši visus šos gadus. Tagad grasās ķerties pie pavisam citām valsts pārvaldes metodēm, bez izpratnes par to, ko šāds pārkārtojums var dot un kāda ir tā vērtība nākotnei,» satraukti raksta Čērčils tālajā 1939. gadā, un viņa viedoklis sasaucas ar šodienas 2018.gada aktualitātēm Eiropas telpā. Pēc Čērčila domām, šī pieeja esot vieglprātība, jo nomainīt valsts pārvaldes formulu nenozīmē to pašu, ko nomainīt uzvalku. Līdz šim cilvēce piedzīvojusi tikai un vienīgi nežēlīgu despotismu, netaisnas monarhijas, kas ar varai pietuvināta galma oligarhu palīdzību, apspiež un izspiež iedzīvotāju vairākumu. Iesaistot apspiesto pūli valsts pārvaldes ietekmēšanā, briti pirmo reizi panāca «kaut cik godīgu un taisnprātīgu valsts regulēšanas formu». To pašu, kas neļauj rupji un varmācīgi izturēties pret tiem, kam nav varas sviru vai materiālu resursu taisnības pirkšanai. Konstitūcijas grozīšana ir ļoti jutīga lieta, jo vairumā gadījumu tā noved pie asinsizliešanas, – domā Čērčils. Protams, visos laikos un valstīs ir turīgi cilvēki, kas grib un spēj pārkāpt likumu, ignorēt savu pilsoņu pienākumu, prast apzagt savu valsti. Taču nekad šie ļaudis nenodzīvo ilgāk, laimīgāk vai prasmīgāk savu dzīvi par mums pārējiem tepat blakus mums uz šīs zemes. Viņi nodod valsti un par to samaksā ar savu godu.

Kā vēlamies nodzīvot savu īso dzīvi?

Šis ir pats svarīgākais jautājums, kuru katram jāuzdod sev. Vai vēlamies atkal noenkurot valsti «virs sevis» un kalpot izdomātām idejām, kuras mums izvirza «diži vadoņi» (Staļins, Putins, Urbans, Hitlers vai Pinočets). Pēc tam ar katru citādi domājošo no mums šie līderi izrēķināsies bez žēlastības un nožēlas. Idejiskie (ticības) argumenti noderēs pierādījumu vietā. Nē, cilvēks, kas pieradis pie pilsoņa brīvības, vairs nav iedzenams diktatūras suņu būdā. Jo valsts ir priekš mums, nevis mēs – priekš valsts.

Domāju, ka vēlamies būt brīvi, aizsargāti un materiāli nodrošināti. Čērčils uzsver, ka šā iemesla dēļ ir vajadzība pēc ticības, uzskatu, pārvietošanās brīvības. Vajadzīga brīva telpa, kas netraucē katra atsevišķa indivīda tiesībām pašam izlemt savu dzīvi, atrast savu profesiju, kas palīdz nodrošināt iztiku. Garantējot labklājību, godprātīgu medicīnisko aprūpi, taisnīgu tiesu sistēmu strīdu un domstarpību gadījumos. Mums ir vajadzīgas arī politiskās opozīcijas un pretēji domājošo aizstāvība no varas puses. Mēs gribam veidot nevalstiskas organizācijas, kas aktivizētu līdzi domājošo, aktīvo sabiedrības daļu svarīgu problēmu risināšanā. Mums nepieciešamas iespējas paust savu viedokli publiski, jo vēlamies paši noteikt visu savā valstī un just, ka mūsu viedokli vara ņem vērā un liek lietā produktīvi.

Grieķu paraugs

Demokrātijas ideja piedzima antīkajā Grieķijā. Strauji to iznīcināja barbari, saplosot civilizēto ideju gabalos un piespiežot cilvēci gadsimtiem dzīvot diktatūru un tirānu pārvaldījumā. Taču asiņainie varmācības instrumenti nespēja iznīcināt ideju un sapni par godīgu valsti, kas paredzēta pilsoņiem (nevis otrādi). Britiem viņu izolētajā salā arī izdevās šo sapni realizēt pirmajiem. Ripoja tirānu galvas un priviliģētajiem tika atņemtas priekšrokas tiesības. Tas notika lēni, grūti un mokoši, taču norisinājās. Jauna varas forma bija izsapņota, un visbeidzot bija pienācis tās dzimšanas laiks. Katra valsts var šodien nosaukt to cilvēku vārdus un uzvārdus, kas cīnījās un uzvarēja, lai ieviestu savā zemē taisnīgu valsts pārvaldes formu. Viņu vārdā mēs šodien nosaucam laukumus un ielas, jo cieņa ir vienīgais veids, kā pateikties par naudā nesamaksājamiem ieguldījumiem savas valsts, nācijas un sabiedrības labā. «Toreiz mūsu mazā valsts ar saviem četriem vai pieciem miljoniem iedzīvotāju, spēja atbrīvoties no apsēstības, kuru nodrošināja Spānijas spiediens. Tiekot vaļā no Luija XIV militārās un reliģiskās tirānijas, no Napoleona draudīgā tuvuma, uzdrošinoties ieslīdēt viktoriānisma ērā ar uzvaru,» konstatē Čērčils, uzsverot tautas gatavību pretoties arī fašistiskās Vācijas centieniem pakļaut Eiropu. Tas bija iespējams, pateicoties pilsoņu godprātīgai rīcībai, kas vērsta vienota mērķa labā – savas valsts aizstāvībai. Tikai tāpēc, ka «mums ir kopīgs spēks, spēja rīkoties, ar likumu aizsargāts pilsoņu aktivitātes spars, kas gūst savu izpausmi parlamentārās demokrātijas pārvaldījumā», mēs uzvarējām, – uzver Čērčils. Viņam šķiet, ka šāda sabiedrības organizēšanas forma ir pretmets jebkādām diktatoru, vadoņu vai tirānu varas izpausmēm. Šo tēzi demokrātijas aizstāvībai viņš pauž gadu pirms Otrā pasaules kara sākuma. Pēc viņa domām, ikvienam britam ir nīstamas un nepieņemamas jebkādas diktatūras, patvaldības, vadoņu tirānijas izpausmes (vienalga kādā formā tās tiktu pasniegtas). Tikai brīva, demokrātiska valsts ir spējīga aizstāvēt savu pilsoņus godīgi un ievērot viņu tiesības pēc būtības.

Divdesmitā gadsimta sākumā tika paplašinātas vēlēšanu tiesības un «angļus aicināja uzticēt savu brīvību demokrātijai. Tas, ka katram vīrietim un katrai sievietei bija vēlēšanu tiesības, palīdzēja nodrošināt lielāku demokrātiju. Šādi valsti bija iespējams labāk pārvaldīt. Bezmaksas obligātā pamatizglītība (bez piesaistes baznīcai) nodrošināja ļoti plašiem sabiedrības slāņiem iespēju izlemt politiskas problēmas. Anglija uzņēmās šo pienākumu, atbildību un nedrīkstēja kļūdīties,» konstatēja rakstā bijušais valsts vadītājs. Viņš arī neslēpj sarūgtinājumu par to, ka cilvēki, kuriem ir piešķirtas lieliskās iespējas ietekmēt politiskus procesus savā valstī, vieglprātīgi atsakās no pilsoņa goda pienākuma.

Daudzas valstis centās sekot šim britu modelim, to kopējot un atkārtojot. Par to notika cīņas, cilvēki mira, šos principus aizstāvot. Taču citur notika pretējais. Piemēram, Krievija iznīcināja savu parlamentu un pārtapa par skudru pūzni. Itālijai draudēja līdzīgs liktenis, jo tā izvēlējās romiešu diktatūras sabiedrību, par kuru samaksāja ļoti bargi, – secina bijušais britu premjers un atzīst, ka vairumam jauno valstu piemīt tieksme tomēr apstāties pie pusmilitāras diktatūras attīstības fāzes, cerot, ka skarba vadība paātrinās iedzīvotāju labklājību un pārticību. Vissmagāk šis etaps iecirta Vācijai, jo «šī spēcīgā tauta, Rietumu pasaules jaudīgākā un bīstamākā nācija, tagad ir atgriezusies atpakaļ viduslaiku situācijā, atsakoties no iespējām, kuras tai piedāvāja jaunais laiks».

Čērčilu jau tālajā 1939.gadā nepārliecināja totalitāras valsts izaicinājums, jo šāda sabiedrība, kurā visiem jābūt vienādiem un pretim runāt nedrīkst, nav civilizētu attiecību cienīga.

Kapitālisms un naudas vara sistemātiski mēģina graut demokrātismu, taču informācijas globalizācija palīdz saskatīt izpausmes arī citur un saprast, kas ir norma un kas pārkāpums. Cīņa par demokrātiju nav galā. Pats galvenais ir atrast cilvēkus, kas spēj taisnīgi nodrošināt mums pašu svarīgāko demokrātijas principu – brīvību,[1] jo mums nav laika satraukties un baidīties tagad, kad notiek pats svarīgākais – mūsu vienīgā dzīve uz šīs zemes.

[1]Aristotelis. Politiken. 1317b (6:2)

Kādu lomu esam gatavi spēlēt informācijas kara apstākļos?

Krievu diplomātu (spiegu) masveida izraidīšana no Rietumvalstīm ir nebijis notikums pēckara vēsturē.  Protams, ka Maskava atbildēs ar to pašu, jo starptautisko attiecību jomā patlaban konstatējams sasalums, kas stipri vien atgādina aukstā kara laikus. Protams, ka reakcija ir pamatota, jo dubultaģenta un viņa meitas noslepkavošana Lielbritānijā ar ķīmisko kaujas ieroču palīdzību gaišā dienas laikā (miera apstākļos), ir skandāls. Jauniņais jeb Novičoks ir ekstrēmi spēcīga inde, kuras izmantojums pakļāva nāves riskam arī garāmgājējus.

Nevienai citai valstij šī inde nav noliktavās. Tā tas ir. Neatkarīgi no tā ko bazūnē pašlaik Kremļa propagandas taure.

Putinistu konspirācija sit augstu vilni. Kremļa polittehnologi tagad izdomā pasakas, lai pārliecinātu savus vēlētājus un naivos ārzemju skatītājus tuvējās ārzemēs, ka „ja ņe vinovataja” (vainīgā neesot viss Krievija, bet gan atkal ārzemnieki).

Rietumpasaules solidaritāte Lielbritānijai ir apsveicams žests. ASV, Kanāda un pavisam 17 valstis šobrīd izraida krievu spiegus, kas darbojas ārzemēs ar diplomātu masku un pasēm. Protams, ka šai iniciatīvai un rīcībai ir simboliska nozīmē.  

Saprotams, ka šajā saspringtajā situācijā nepatīkama ir neaprēķināmā Trampa rīcība, kas vienu brīdi draud Eiropai ar tirdzniecības karu un jau nākamajā minūtē apšauba NATO kolektīvās drošības garantijas. Putins Trampam patīk, jo pateicoties krievu palīdzībai, viņš uzvarēja prezidenta vēlēšanās un tika pie kārotā ASV prezidenta krēsla.  Tramps, tieši tāpat kā Putins, savu vainu nekad neatzīst. Pēc Putina uzvaras prezidenta vēlēšanās Krievijā, Tramps nekavējoties zvanīja uz Kremli un apsveica Krievijas diktatoru ar plānoto uzvaru. Tūliņ pēc tam ASV izraidīja 60 krievus. Turklāt tas esot noticis ASV prezidenta (nevis ierēdņu) iniciatīvas vārdā. Tātad – runājam vienu, bet darām citu.

Eiropas Savienība saglabās sankcijas pret Krieviju. Tās pašas, kuras tika ieviestas pēc Krimas okupācijas. Protams, ka pretī burkšķ Itālija, kas nevēlas kaitēt Putinam. Nav sajūsmā Austrija, Grieķija un Kipra, kas neizraidīja no savām valstīm krievu diplomātus – spiegus. Paradoksāli, ka vācu sociāldemokrāti, kas parasti dzied unisona ar krieviem, tagad ir spiesti apzināties, ka “Jauniņais” var ierasties arī Reinas zemē, ja krieviem tā vajadzēs.

Brexits ir noticis un briti pazudīs no ūnijas. Taču tas nenozīmē, ka līdz ar to pazudusi arī  solidaritātes sajūta. Protams, ka britu izstāšanās no Eiropas Savienības bija muļķīgs solis, taču tas iemācīja nopietnāk izturēties pret populistiem un nopietni aizsargāties pret krievu ideoloģiskajām torpēdām.

Krievijai var traucēt ar gāzes un naftas eksporta sankcijām. Šāda iespēja pastāv. Lai Krievijas prezidenta bagātie draugi Londonā vairs nejustos tik komfortabli kā līdz šim un pats Kremļa saimnieks vairs nespētu sūknēt tālāk naudu ideoloģiskajām diversijām.

Paldies Guardian, Observer un New York Times, kas atmaskoja Cambridge Analytica mahinācijas ar 50 miljonu Facebook lietotāju kontiem.  Tas nozīmē, ka krievu un Trampa manipulatori varēja izmantot ¼ ASV vēlētāju  kontus savās interesēs. Starp citu, Steve Bannon, tolaik bija Cambridge Analytica valdes loceklis.

Facebook droši piegādāja Trampa priekšvēlēšanu kampaņas stratēģiem ziņas par vēlētāju uzskatiem, raksturu, interesēm, draugiem, vājībām un profesijām, lai manipulētu ar šīm personībām Trampa interesēs. Nosaukums šim uzņēmumam patiešām atgādina zinātnisku iestādi, taču darbi – klaju politisku prostitūciju.

Tagad Facebook ber pelnus sev uz galvas un sola laboties. Taču šādas akcijas tupina notikt un netīrā propaganda jau sen pietuvojusies arī mūsu nama slieksnim. To apliecina  pētījums par Latvijas baznīcu kampaņošanu pret Stambulas konvenciju, izmantojot melnās propagandas metodes. Nožēlojami, sekli un zemiski.

Tagad vairs nav tik svarīgi kāda ir katra cilvēka pārliecība, bet gan ētikas un morāles norma. Kādu lomu katrs no mums ir gatavs spēlēt informācijas kara apstākļos. Godīgu vai negodīgu. 

 

 

 

 

Krievu indes cinisms jeb risks ēst saldējumu Jomas ielā

Attēls no Telegraph.co.uk

Radiobalsis (dažādās valodās) turpina atkārtot faktus par dubultaģenta Sergeja Skripala un viņa meitas Jūlijas slepkavības mēģinājumu Dienvidanglijā. Angļu valodā ziņo, ka nervus paralizējošā inde, kas uzpūsta cietušajiem no aerosola pudelītes, esot no krievu laboratorijām un tās nosaukums ļoti mīlīgs –  Novičok (Jauniņais). Vācu valodā stāsta, ka šo ķīmisko vielu izmanto tikai nogalināšanai. Kāds krievu ķīmiķis BBC informē, ka tie, kas pakļauti šīs vielas iedarbībai, nekad neizdzīvos. Piesārņota esot arī picērija un parks, kur tā lietota. Aiz automašīnas loga slīd piesnigusī Kurzemes ainava, kurā nekas neliecina par notiekošo satraukumu britu salās. Šī nervu inde esot izstrādāta PSRS armijas laboratorijās un, lai to transportētu, ir jābūt speciālai (profesionālai) kompetencei un iemaņām. Citām valstīm tās nav.

Tikmēr Krievijas radio turpina uzjautrināties par britu sašutumu un neslēpj ironiju par indēšanu, apgalvojot, ka Putina impērija šajā notikumā nav vainīga. Tramps jau paguvis novākt no skatuves savu ārlietu ministru, kas nepiesardzīgi bija izteicis līdzjūtību un atbalstu angļiem. Situācija atgādina „mazā raķešvīriņa” jeb Ziemeļkorejas Kima pasūtījuma slepkavību Malaizijas lidostā. Arī toreiz neviens nebija vainīgs, taču upuris nomira kā plānots. Tagad ar līdzīgu metodi nogalināti jau trīs krievi Lielbritānijā un ceturtais (bijušais lidkompānijas Aeroflote šefs) miris mīklainos apstākļos.

Kurš to izdarīja?

Pasaule tomēr turpina gaidīt atbildi no Maskavas par to, kā krievu armijas inde varēja nokļūt Lielbritānijas picērijā. Pagaidām skaidrojumu šim jautājumam Maskava nedod. Rodas iespaids ka notikušais slepkavības akts ir Putina priekšvēlēšanu kampaņas pasākums. Iebaidīšanas žests tiem, kas izrāvuši naudu no Krievijas bankām, „nodevuši dzimteni” un tagad dzīvo ārzemēs cepuri kuldami. Ar šo krievu emigrantiem tiek demonstrēts, ka šodien Putins ar savējiem atkritējiem spēj izdarīt to pašu, ko savulaik Staļins ar Trocki.

Neraugoties uz to, ka Kremlis tupina noliegt savu vainu, Terēza Meja nebaidās deklarēt, ka Kremļa klusēšana un spītēšanās ir pierādījums putinistu vainai notiekošajā. Tāpēc tiek izraidīti 23 krievu diplomāti (spiegi), iesaldēti krievu līdzekļi bankās un paredzēts boikotēt sporta pasākumus. Situācija atgādina 2006. gada Aleksandra Ļitviņenko slepkavības brīdi. Arī tolaik tika izmantota „lietussarga uzbrukuma loģika” un kārtējais krievu aģents gāja bojā no radioaktīva pulvera ārzemēs, uz ielas.

Praktiski visiem šodien ir skaidrs, kurš diriģē šo „ savējo noindēšanas” orķestri. Taču Putins turpina protestēt, visu noliedz un smīn.

Starp citu, viņa rīcība (pēdējā laikā) kļūst aizvien agresīvāka. Sākot no Krimas aneksijas,  pārkāpumiem Sīrijā, ASV vēlēšanu manipulācijas un beidzot ar ļoti nekautrīgo informatīvo karu, kurā „Katjušu” vietā pretinieku bombardē troļļu fabrikas un viltus ziņas. Ar mērķi destabilizēt rietumu demokrātiju un apmuļķot tajā dzīvojošos cilvēkus.

Kā tas skar mūs?

Krievu dubultaģentu novākšana (tik bezkaunīgā veidā, kā tas novērojams Lielbritānijā pēdējo gadu laikā) ir ļoti nopietns brīdinājums mums visiem. No vienas puses tas ir nepārprotams pliķis ārzemēs aizbēgušajiem krieviem. Tas nozīmē, ka  tie kas neklausīs diktatoram, tiks sodīti. Kremļa atriebīgā roka viņus atradīs visur un vienmēr. Tātad paklausība un padevība no Kremļa impērijas pilsoņiem tiek pieprasīta joprojām. Tieši tāpat kā tas bija likums PSRS laikos. Pretējā gadījumā nepalīdzēs pat bēgšana uz ārzemēm. Varas rokas tos atradīs visur.  Šis – savējo vajāšanas veids padomju patriotiem ir bijis raksturīgs vienmēr. Sākot ar „kreiso tīrīšanām” 30.gados Maskavā un beidzot ar Gulāga koncentrācijas nometnēm un čekas lamatām. Īpašais prieks izrēķināties pašiem ar savējiem tautiešiem ļoti nežēlīgi, nav nekas jauns zem šīs saules Austrumeiropā. Tā ir norma.

Mani uztrauc kas cits. Proti apstāklis, ka krievu aģenti tik netraucēti pārved pāri robežām bīstamas ķīmiskās vielas (indes), kas tiek klasificētas par ķīmiskiem masu iznīcināšanas līdzkļiem (starptautiskiem aizliegtiem)  un ne tikai slepkavo ar tām ārzemēs iezīmētos savējos cilvēkus, bet apdraud citas valstis. Piesārņo vidi un pakļauj riskam nevainīgus cilvēkus, kas ēd picu pie blakus galdiņa vai gaida savu lidmašīnu, stāvot netālu no aktīvā indētāja.

Pēdējos gados Latvijas nekustāmos īpašumus iegādājušies neskaitāmi krievu pārbēdzēji, kas Kremlim nepatīk. Tas nozīmē, ka šādas akcijas nav izslēgtas arī Rīgā vai Jūrmalā. Vai tāpēc dosimies uz aptieku un iegādāsimies masku atlikušajam mūžam? Galu galā nav izslēgts, ka nākamā „lietussarga akcija” var notikt, piemēram, šovasar pusdienlaikā, pie kafejnīcas Jomas ielā.

Kā lai aptur šo kremlīnu cinismu?

To pašu ņirdzīgo lielmanību, kas brauc pāri civilizētām attiecībām?
Kremļa tēvočiem raksturīgā bezkaunība skar mūs arī politiski. Ja pie varas Latvijā turpinās palikt Ušakova Saskaņa un Lemberga zaļzemnieki, tad mūsu valsts saglabās arī turpmāk postsovjetisma liekulības un cinisma tradīcijas, kad situētas personas tupina apzagt valsti un noliegt acīmredzamus pārkāpumus tik pat enerģiski kā Putins šodien noliedz Skripala noslepkavošanu ar “Jauniņo” Solsberī.

Pasaule gaida no Kremļa paskaidrojumus un atvainošanos. Izskatās, ka nekas tamlīdzīgs  netiks publiskots, jo nelietībai nav spoguļa un ļaunumam nav vainas apziņas.

 

 

Eirovīzijas dziesmu konkursa 2014 fināla komentārs draugiem.

2014. gada 10. maijs

Šovakar ap 22.00 gaidu pie sevis draugus, lai kopīgi noskatītos eirošlāgera fināla translāciju no Kopenhāgenas. Mums izveidojusies šāda tradīcija un arī šogad esam gatavi to atkārtot. Aiz loga ņemas Rīgas lietus, zied mana magnolija un divi strazdi staigā pa izdīgušo zāli.  Klājam galdu, gaidām draugus un zinām, ka vakars būs interesants un spraigs. Būs tie, kas komentēs tērpus, būs tie, kas komentēs kadra kultūru un operatoru un režisora darbu un vēl citi pateiks kaut ko foršu, kas tā vien prasās tikt uzklausīts šajā lieliskajā sestdienas vakarā. Mums priekšā intelektuāli spraigs un jauks vakars.

Lai aktivizētu sarunas, uzrakstīju mazu – jatru komentāru par gaidāmajām pādesmit dziesmām. To šovakar piedāvāju arī Jums, cienījamo lasītāj! Priecāšos saņemt komentārus. Uz tikšanos plkst. 22.00!

Tātad – pirmā dziedās:

1.Ukraina

Marija Jaremčuk. ”Tick tock”
. Sieviete balles tērpā un vāvervīrietis kas skrien kā negudrs. Diemžēl dziesma pašvaka, taču Krimas krīze liek būt laipnākam pret savādo duetu.

2.Baltkrievija

Teo, ”Cheesecake”. 
Puišu grupa, kas kopē britus. ”Siera kūka” atgādina LV ”kūku cepējus” un tāpēc mana sirds mazliet atmaigst pret šiem baltkrieviem, taču tikai – uz īsu brīdi. Citādi viss ekrānā ir nožēlojami triviāli. Kopija, kuru cenšas atdzīvināt kā izžāvētu tauriņu.

3.Azerbaidžāna

Dilara Kazimova. ”Start a fire”. 
Zviedru autoru dziesma (Stefan Örn, Johan Kronlund, Alessandra Günthardt) džeza šlāgerbalāde. Izpildījums īsti nepaceļas augšup, virs mākoņiem. Atkal cirka numurs un sazinturkāda izdarīšanās uz skatuves. Kazimova ir centusies no Azerbaidžānas tikt uz lielo finālu iepriekš jau divas reizes. Tagad tas viņai beidzot ir izdevies, bet efekta nav. Ja nav elektrības, tad lampiņa nespīd. 🙂

4.Islande

Pollapönk, ”No prejudice”. 
Nākamais skolotājs, kurš sācis dziedāt studiju laikā, mācību projekta ietvaros. Varavīksnes tērpi. Ar šo numuru viņi kaitina homofobus un viens no ansambļa dalībniekiem ir Islandes parlamenta deputāts. Uzminiet kurš!

5.Norgvēģija

Carl Espen, ”Silent storm”. 
Carl Espen ir lielisks sargs un vienlaikus arī atslēdznieks. Tāds krietns puisis, kurš visu mūžu sapņojis nokļūt uz skatuves. Šo dziesmu viņam uzrakstīja brālēns. Redz kā brīnums izdevās…sapnis piepildījās. Atslēdznieks stāv uz skatuves un dzied visai Eiropai. Vareni! Fantastiski, vai ne? Carl Espens balss ir tieši tik maiga un glāsmaina, lai nenovestu mūs līdz nervu sabrukuma robežai, kā to prot izdarīt Balkānu taures. Pieticība šoreiz viņa var nepalīdzēt, lai gan tas ir negodīgi vai ne?

6.Rumānija

Paula Seling & Ovi, ”Miracle”. 
Uz skatuves dziesmas autors Ovi, kas pagūst skraidīt, šķobīties, lēkāt, plātīties un pat ar atvēzienu sabučoties ar otru dziedātāju. Šo skūpsta epizodi ”ar elkoni” šodien neciešot visa Kopenhāgemna! Pievērsiet uzmanību šai kretīniskajai bučai, kas ieies Eirovīzijas finālu vēsturē kā briesmīgs pārpratums. Oj, šausmas. Tā iet, ja producents pats tiek uz skatuves un cenšas. Labu gribot var izrakt bedri sev pašam.  Vai Ovi varētu aistāt ar kādu no mūsu LV mūzikas producentiem? AR kuru? Vai būtu labāk? 🙂

7.Armēnija

Aram Mp3, ”Not alone”. Interneta poētismi un histēriska līrika, kā uzrūdzis armēņu konjaks. Grūti noskatīties līdz galam.

8.Melnkalne

Sergej Cetkovic, ”Moj svijet”. 
Melnkalne pirmo reizi tiek līdz finālam un piedāvā šoreiz klasisku balkānu balādi. Visu iztraucē slidotāja, kas atgādina kādreizējo Krievijas ”uzvarētāja” – pagalam nesimpātiskā Dimas Bilanas uzstāšanos, kuram apkārt locījās vijolnieki un slidotāji. Man Sergeja uzstāšanās Kopenhāgenā izskatās pēc “pārdabiskā brīnuma” ekranizācijas TV ekrānā. Kaut kas no planētas Pandora ainavām izslāpuša Sahāras ceļinieka apziņā. Murgs balkānu stilā. Iemalkojam vīnu un sasmaidāmies ar draugiem. Cerams, ka tālāk būs labāk.

9.Polija

Donatan & Cleo, ”My slowianie (we are Slavic)”. 
Dzimteni mēs mīlam dažādi. Vienam tā ir ainava vai jūra vai mamma. Šajā gadījumā – silikona krūtis tuvplānā. Laikam ļoti seksuāli, ja nebūtu tik banāli un klišejiski. Pati dziesma ir vāja, spiedzoša un izpildītāja muzikāli atgādina pati savu bizi, kas līdzinās cieši nošņorētai slotai. Dziedātāja un ”seksīgie tautas tērpi” precīzi ilustrē rietumu viedokli par Austrumeiropas sievietēm, kurām ”miesa aizstājot smadzenes”. Vai tā ir? Šajā gadījumā – noteikti. 🙂

10.Grieķija

Freaky Fortune feat. Riskykidd ”Rise up”. 
Zviedru un dāņu bērnu mīļākais gabals. Palīdz lēkāt uz batuta. Tāpēc arī ansambļa dziedātāji paši beigās sāk lēkāt un pareizi dara. Nedomāju, ka lēkājamais gabals varētu nokļūt līdz finālam. Taču labi, ka grieķi mums to piedāvā – būs muzikālais fons vasaras krosiņam gar jūru. Lēkāsim grieķu stilā visu vasaru.

11.Austrija

Conchita Wurst, ”Rise like a Phoenix”. 
Bārdainā Končita var vinnēt 2014. Džeimsa Bonda filmas cienīga balāde, kuras rezultātā vibrē visa Kopenhāgenas arēna. Bārda ir labi noskūta un lūpu spīdums perfekts. Pavērojiet, dāmas un mācieties! Končitas (Tomasa) tēvs ir desu meistars un (kā redzat) desu ēšana palīdz attīstīt labu vokālu. To tagad zināsim! Citādi – šis priekšnesums palīdz nokaitināt austrumeiropas homofobus un visas krievu vecāku organizācijas, kas ir pieprasījušas šo numuru Krievijā nerādīt tiešraides laikā. Nez ko viņi rādīs tur Krievijā, kamēr mēs skatīsimies Končitas Fēniksa lidojumu? Kādu Putina runu? Varbūt pats Medvedjevs sāks dziedāt krieviem Končitas vietā? Laba doma, vai ne? Jā, Končita var uzvarēt bet 100% tas nav. Balāde ir gigantiska un balss materiāls labs. Vienīgā problēma bārda…vai ne? 🙂

12.Vācija

Elaiza, ”Is it right”. 
Savādi, ka vāciešiem kādreiz (sen sen atpakļlaikā) ir bijuši tik daudz labu komponistu, bet šodien viņi neko nevar nedz nodziedāt nedz nospēlēt Eirovīzijai. Gaumīgā līmenī. Pat akordeonu spēlē neritmiski un šaušalīgi slikti. Elaizas dziesma ir sausa kā izkaltēta vobla un nepalīdz pat alus svētku piesaukšana. Nabaga Vācija. Galvenais, ka maksā lielus nodokļus EBU. Tas labi. Maksāt viņi prot!

13.Zviedrija

Sanna Nielsen, ”Undo”. 
Sanna ir Končitas pretpols. Amazone melnā kleitā ar gigantisku balādi. Prefekta balss un gaiša harisma. Līdz šim 7x Sanna ir mēģinājusi tikt uz lielo finālu. Šoreiz tas ir izdevies. Zviedriem Sanna ļoti patīk, mums viņa arī privāti ir draudzene…tāpēc es neko neteikšu, ja Sanna uzvarēs! 🙂 🙂 🙂 Kaut nu izdotos. Viņa nav gadījuma cilvēks uz skatuves. To jūt.

14.Francija

Twin Twin, ”Moustache”. 
Dziesma par ūsām. To var dziedāt tikai Francijā. Tikai francūzis var nodziedāt: ”c’est comme ci, c’est comme ça” ar sarkasmu. Mani neuzrunā, bet eksistēt drīkst. 🙂

15.Krievija

The Tolmachevy Sisters, ”Shine”. 
Dvīņu māsas, kuras ir tieši tik naivas un nevarīgas, lai nespētu neko pateikt žurnālistiem Kopenhāgenā par savas valsts invāziju Krimā un Putina politiku Ukrainā. Prot sapīties kopā ar bizēm un šūpoties uz skatuves šūpolēs. Pusfinālā publika viņas izsvilpa. Daudziem arī Latvijā liekas, ka mākslai nedrīkstētu būt nekā kopīga ar politiku (tāpat kā sportam), bet diemžēl IR pārāk daudz kā kopīga. Ir pamats aizdomām, ka Putina valdība ir uzpirkusi bijušo satelītvalstu žūrijas (tadas baumas klīst!:)) un viņa lielākais sapnis pašlaik ir dabūt Eirovīzijas finālu atkal uz Maskavu. Tas Putinam būtu lielisks PR. Kā paliek ar māsām, kas pin bizi? Dziedāt viņas prot postsovjetiskā stilā, cenšas šarmēt un būt mīlīgas ”maigas miesas” stilā. Nav izslēgts, ka azerbaidžāņi un armēņi, turki un kiprieši saļims pēc vecās un pārbaudītās shēmas. Nožāvājamies un klausāmies tālāk. 🙂

16.Itālija

Emma Marrone, ”La mia cittá”. 
Itālija beidzot atgriežas Eirovīzijā un man šī dziesma atgādina The Cardigans ”My favourite game”. Sanremo stils te neatkāpjas. To jūt “visās vīlēs”. Taču dziedātāja Emma nav slikta. Lai viņai veicas!

17.Slovēnija

Tinkara Kovac, ”Round and round”. 
Neko nevar darīt, man Slovēnija un slovēņi patīk! Laikam Bleda kongress vai kas cits! Tāpēc es stāvu un krītu par šo dāmu Cruella de Vil neilona kleitā, kas regulē mums neredzamu satiksmi ar savu flautu kā policists. Glīta balāde un smukas ”bekvokālistes” vai ne? Lai veicas Ļubļana!

18.Somija

Softengine, ”Something better”. 
Smukas frizūras absolventiem no Somijas. Domāju, ka šī dziesma šovasar būs no visvairāk atskaņotajām zilo ezeru zemē un skanēs daudzos turienes rokfestivālos. Kopenhāgenā tā neuzvarēs.Tas nekas. 🙂

19.Spanien

Ruth Lorenzo. ”Dancing in the rain”
. Kārtējā klavieru balāde. Ruth Lorenzos dzied gaumīgi. Ir piedalījusies britu ”X factor” (pirms sešiem gadiem), pārvalda lielu un plaša diapazona balsi. Taču tā skan kā taure. Harismas maz. Būtu jauki, ja fināls notiktu Madridē, mēs visi varētu braukt turpu dejot flamenko, taču…maz ticams, ka tas šogad notiks. Šķiram nākamo lapu.

20.Šveice

Sebalter, ”Hunter of stars”
 prasās pēc jodelēšanas. Kad sāk dziedāt: ”You are the prey, I am gonna eat you up” mani pārņem neērtības sajūta. Nezkāpēc. Tā jēli noskan. ”No, open the door” – klāsta dziedātājs, sektanta intonācijā un rodas iespaids, ka no sajūtām viņam nav 100% nekādas jēgas. “Mūzikas skaņas” te nejūt. Nemaz.

21.Ungārija

András Kállay-Saunders, ”Running”. 
Kā parasti ungāriem izdodas. Fona horeogrāfija ar piekaušanu gan šķebina un ir traki bezgaumīga. Bet ko lai dara – visu laikam nevar gribēt! Pat no ungāriem!

22.Malta

Firelight,  ”Coming home”. 
Maltiešu hipiji zaļā zālē. Zaudē mūsu kūku cepējiem, bet ir nokļuvuši līdz finālam. Redz cik jocīgi! Paliks laikam pēdējie.

23.Dānija

Basim ”Cliché love song”. 
Ož pēc plaģiāta. The Real Things ”You to me are everything”. 1976. Vismaz man. Švaki.

24.Holande

The Common Linnets, ”Calm after the storm”. 
Mans favorīts. Kantrī duets ar kolosālu grafiku fonā. Ir jau iTunes populārāko dziesmu avangardā. Ilse DeLange un Waylon nelēkā, nebučojas un nešūpojas šūpolēs, bet mierīgi dzied viens otram un lielā zāle kļūst sīka, intīma un laipna. Gaumīgi, laipni un Eirovīzijas festivāla cienīgi. Lai viņiem veicas!

25.San Marino

Valentina Monetta. ”Maybe (forse)”. 
Nesaprotu kā šī dziesma nokļuva līdz finālam. Tā ir liela mīkla. Vismaz man. Trīs reizes Valentīna ir mēģinājusi tik līdz lielajam finālam un beidzot tur nokļuvusi šogad. Kleita ir viņas slepenais ierocis. Redzēsim vai izšaus. 🙂

26.Lielbritānija

Molly, ”Children of the universe”. 
Neveicas vecajai Britānijai! Sūta uz Eirovīziju savas vecās leģendas, bet tālāk par pēdējo vietu netiek. Šogad atkal tas pats: kosmoss, bērni, mīla un…galīgi garlaicīgs izpildījums. Nabaga BBC. Guļat vai? Kas par lietu? Kāpēc Lielbritānija ar savām popmūzikas tradīcijām rāpo Eirovīzijas pēdējā līnijā? 🙂

 

Tā, kurš uzvarēs?

Man tas nav svarīgi. Jums ir?

Provokatīvas pesimisms – 4: kustība nav nepārtraukts process, bet aprautu lēcienu sērija.

2013. gada 26. augustā turpinājums raksta 3. daļai. Noslēgums.

Izdzīvošanas problēmas

bībeleKlasiskais kapitālists, kā izrādās, arī esot visai faustisks radījums. Arī viņš ir meklējošs atklājējs, un tieksmei sapelnīt pēc iespējas daudz naudas esot savdabīgas kaislības forma.

Tā domāja arī Kārlis Markss, un tā vietā, lai sagādātu sev reālu kapitālu, viņš uzrakstīja grāmatu ar minēto nosaukumu.

Makss Vēbers (Max Weber) savukārt uzskatīja, ka modernais kapitālisms varēja nostabilizēties tikai protestantiskā augsnē (Nīderlande, Anglija). Viņam kapitālisma vēsture Eiropā ir ideju vēsture, un, viņaprāt, tā ir daudz ciešāka sakarā ar cilvēku, tautu mentalitāti, nevis ar materiālo attiecību loģiskām sekām (kā Marksam). Vēbers redz saites starp racionālismu un kapitālismu kā noteicošās. Ticīgais drīkstēja tikai strādāt un liet sviedrus (kā norādīts Pirmajā Mozus grāmatā). Tā bija nesavtība centība. Pamazām centīgais puritānis tomēr kļuva bagāts (Dievam par prieku). Tā kā centība kļuva ienesīga, tad Kalvins (Calvin) likvidēja viduslaiku doktrīnu, ka ņemt procentus (peļņu) par aizdevumiem ir grēks. Tieši pretēji – tagad procenti no bagātības uzkrāšanās turpināja Dievam tik tīkamo un vajadzīgo naudas apgrozības procesu daudz nadzīgākos un modernākos tempos. Puritāņa nesavtīgais darbs pamazām pārvērtās modernās Eiropas uzņēmējdarbībā.

Jau Spinoza un Richard Simon bija ievērojuši, ka Bībelē ir pretrunas. Diskusijas par šo tekstu izcelšanos, lomu, loģiku nav beigušās joprojām.

Fausta cilvēks šiem jautājumiem pievienoja vairākas jautājumu zīmes. Iespējams, ka tieši faustiskās zinātnes klātbūtne ietekmēja Luteru, kaut arī viņa viedoklis par sabiedrības uzbūvi un funkcijām ir pagalam konservatīvs. Tomass Mincers (Thomas Müntzer) tā arī nesagaidīja nekādu atbalstu no Lutera, jo viņa ”ideālā sabiedrība” tomēr izrādījās statiska, noteiktā hierarhijā un pēc noteiktiem likumiem funkcionējoša sabiedrība.

Taču laiks nestāv uz vietas. Laiki mainās un vairākas Eiropas tautas iedibināja savas, suverēnas valstis un iedibināja tajās savu kārtību, kas nav iedomājama bez ierēdņiem.

Amata ēnā

ierēdņiTā valsts darbinieks jeb ierēdnis kļuva par jauno censoņu ideālu. Ieņemt labi apmaksātu amatu nozīmēja to pašu, ko vinnēt loterijā. Valsts kanclers Aksels Oksenšerna (Axel Oxienstierna) XVII gadsimta vidū pirmais dibināja valsts iestādes Zviedrijā. Daudzas no šīm iestādēm ”ir dzīvas” un darbojas joprojām. Ap 1630. gadu universitātes kanclers Johans Šitte (Johan Skytte) spēra jau nākamo soli pasaules ”ierēdņošanā” un ieviesa vispārēju ierēdņu izglītību. Tagad jau valsts birokrātiskais aparāts tika gatavots ar daudz lielāku atbildības sajūtu nekā zinātnieki, mākslinieki vai skolotāji. Pēc studijām augstskolā nākamie funkcionāri/ierēdņi varēja papildināt zināšanas ārzemju studijās un pamazām šis amats tiem pienācās uz mūžu.

Kad Līvzemes ģenerālgubernators Ēriks Dālbergs (Erik Dahlberg) pat gribēdams no sava ierēdņa amata nevarēja tikt vaļā. Sirmā vecumā viņš vairākas reizes lūdza atsaukt sevi no amata. Tas slimajam ierēdnim izdevās tikai 77 gadu vecumā 1702. gadā. Tobrīd kroņa kalpotājs jau bija tik ļoti novārdzis, kas pat nespēja parakstīt karalim Kārlim XII adresētos iesniegumu. Mazliet vēlāk viņš nomira.

Ierēdņa amats arī tagad daudziem ir dzīves pamats, dzīvesveids un vienīgais dzīves kopsaucējs.

Pamazām Zviedrija pārvērtās militārā monarhijā. Karalis, kurs regulāri atradās iekarošanās karos ārzemēs, atstāja savas valsts pārvaldīšanu ierēdņu rokās. Kopš tā laikā mēs varam lieliski novērot kā mainās politiskās partijas, valdības, karaļi un karalienes, bet ierēdnis – paliek savā vietā.

Ierēdnis arī joprojām ir bīstams, bezpersonisks un stagnants radījums, kas klausa komandām, bet dzīvo bez dvēseles.

Kompetences konflikti

Šodienas sabiedrība slēpj sevī dažādus cilvēku pieredzes, kompetences un zināšanu līmeņus. Zināšanu tipoloģijā, piemēram, Emins Tengštroms (Emin Tengström) šodien pragmatiski iedala četrus nozīmīgākos kompetences veidus: ikdienas, profesionālā, zinātniskā un mākslinieciskā kompetence.

Pirmā no tām, lielākā vai mazākā, mērā pieder katram cilvēkam. Ar nākamajām ir jau sarežģītāk.

Vispirms tāpēc, ka starp kompetences veidiem pastāv pretrunas: jo sarežģītāka kļūst sabiedrība, jo spēcīgāk izvēršas konflikti: gan vienas personas robežās, gan arī starp ļaudīm ar dažādu un atšķirīgu kompetences bagāžu.

Kā vienu no pašiem interesantākajiem un progresīvākajiem kompetences tipiem Tengštroms atzīmē māksliniecisko kompetencei un tās konfliktus ar citiem kompetences veidiem. ”Mākslinieciskā kompetence praksē netiek atzīta par īpašu zināšanu veidu. Administratori teorētiski respektē mākslu, taču tie nevar saprast mākslinieciskās kompetences specifiku. Kultūras un mākslas produktus parasti mēģina salīdzināt ar  patēriņa precēm. Citādi valsts darbiniekam, ierēdnim un vērtētājiem ir grūti saprast – kas tas īsti ir, jo ierēdnis nespēj atbrīvoties no racionālisma un loģiskās domāšanas ar argumentu palīdzību” (Det sannolikt osannolika,1985:65).

Fizika ikdienai

dvēseleRenesanse ieiet savā jaunākajā lokā, un matemātika, loģiskākā no zinātnēm, kopā ar saviem universāli objektīvajiem likumiem, raustās pirmsnāves konvulsijās. Tie pasaules izzināšanas kodi, uz kuriem cerēja Fausta cilvēks gadsimtu garumā, paši aizslīdējuši nevienam nezināmā virzienā. Tālu projām no mums pazīstamās matemātikas.

Ņūtona fizikai arī klājas grūti. Egocentriskā vīzija atkāpjas. Visa mūsu dzīve un domāšana pēdējo 300 gadu laikā bija daudz ciešāka saistīta ar Ņūtona fiziku, nekā mums gribētos to atzīt.

Markss, Darvins, Freids, Lekorbizjē arhitektūra un visa ”tā pasaule, kurai mums ticēt liek zinātne” (Rasels) līdz šim noteica mūsu domas. Daudzi no mums, protams, sajuta pārrāvumus un paredzēja kļūdu, kura dominē visapkārt. Tieši tāpēc katrs no tiem radīja ap sevi savas pasaules, jo Dievs tobrīd jau bija miris.

Tā Ņūtona mācība noteica arī mūsu attieksmi pašiem pret sevi, jo tā apgalvo, ka ikviens no mums ir tikai skrūvīte lielā, nekontrolējamu spēku mijiedarbības spēlē.

Modernā socioloģija, psiholoģija un pedagoģija, tāpat arī noziedznieku morāle sakņojas Ņūtona fizikā.

Tas pats noticis arī mūsu attiecībās ar dabu, kur pēc Ņūtona un Dekarta mācības – esam tikai svešinieki bīstamā vidē, kuru var un vajag izmantot savā labā.

Ņūtona fizika valda joprojām. Taču zudis ir tās optimisms.

Jau sen pie durvīm klauvē Einšteina jaunā fizika, kvantu mehānika, taču skolās un medijos to iekšā joprojām nelaiž.

Vecā fizika, kas nosēdināja cilvēku uz Mēness, dzen uz priekšu ģeneratorus – joprojām sēž tronī. Iespējams, ka Einšteina fizika neietekmēs nedz vēsturisko, nedz arī antropoloģisko domāšanu, jo tā darbojas ar milzīgiem lielumiem un ātrumiem. Taču kvantu fizika nenogurst mūs iesaistīt un turpinās mūsu ietekmēt aizvien spēcīgāk.

Tagad izrādās, ka elektroni un nevis mēs paši ir vainīgi pie mūsu kļūdām. Heisenberga teorija jau sen iegājusi psihologu leksikā un šī sešdesmit gadus vecā zinātne joprojām mācās staigāt pa zemes virsu. Tā pārmainīs jaunāko laiku vēsturi. Un lūk – beidzot dvēsele kāpj ārā no pagraba!

Pa mitrām un sadrupušām kāpnēm.

Ar bālumu vaigā.

Mans bērnības ķieģelis uz slīpas plaknes, uz neēvelētā dēļa , pa kuru skolotājs viņu dresēja lejup, tagad smaida. Izrādās, ka man toreiz bija taisnība. Jo kustība nav nepārtraukts process, bet aprautu lēcienu sērija. Ķieģelis nevis slīdēja, bet lēca!

Kvantu teorija rāda, ka katra kustība, arī tā, kuru mēs uztveram kā nepārtrauktu, faktiski ir saraustīta kā filmas kadri vecā kinolentē. Laika projektors lēkā pa lēcienu acumirkļiem un vāc kopā Maksa Planka atklātos kvantus.

Dzīve datorā

Fraktāļi, DNS, zelta griezums saulespuķēs, kokos, gliemežvākos.

Varbūt man tomēr nevajag uztraukties par cipariem uz nošu lapām?

Jaunais laiks ir klāt, daudziem bail no tā.

Kāpēc?

Tāpēc, ka visi bīstas no nezināmā un neapgūtā visuma. Tāpēc vieglāk ir iebēgt virtual reality.

Jāuzliek galvā speciāla cepure, acenes. Pēc tam, ieslēdzot datoru, var ieiet tehnokrātu leiputrijā. Sākumā pavīd divi mazi ekrāni taču mirkli vēlāk virtuālā reālitāte pārņem mūs savā varā. Var padarboties pa virtuvi, kurā krāsainā skapīšu durtiņas grozās kā sēnes vējā. Te var celt, vilkt, nest un mizot pa īstam. Virtuve izskatās zīmēta kā dārgā reklāmas katalogā, taču sajūta ir kā uz nepazīstamas planētas. Arhitekti te pārbauda savas idejas, kā uz trenažiera. Te esot darīšana ar pilnīgi jaunām iespējām. Carl .E. Loffer no Carnegi Mellon University zvēr, ka minētā tehnika būšot jaunās mākslas pamatā un virtuālais Networked Virtual Art Museum drīz izkonkurēšot visas klasiskās galerijas.

Pagaidām izskatās, ka šo tehniku vislabāk izmanto videospēļu industrija.

Nav sajūtas, ka hologrammu tehnoloģija būtu ielauzusies kinomākslā uz palikšanu un skatītāju aktīva līdzdarbošanās sižetā joprojām netiek praktizēta (kā to solīja pirms 20 gadiem).

Darbības vārda locīšana

valodasTaisnības izjūta, gudrība, izturība un mēra izjūta. Šīs četras, kardinālam tik nepieciešamās īpašības mums sludina senie teksti.

Latīņu un grieķu valoda vēl nav noslīkušas konjunktūras jūrā, bet lēni grimst lejup.

Pārliecība par to, ka ja cilvēks prot locīt darbības vārdu latīņu valodā 100 formās, tad šis cilvēks automātiski iemācās loģiski domāt, jau sen ir novītusi kā pērnā zāle.

Klasiskās valodas jau sen vairs nav kultūras fundaments. Kvantu loģika ir atlēkšojusi pie mums un dvēsele kāpj ārā no pagraba.

Vai mēs viņu šodien pazīsim?

Tad kad viņa izkāps.

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. Noslēgums.

Smaidošās zivis stila siltumā – 1

2013. gada 9. augustā.

Esmu nolēmusi publicēt vēlreiz savus sen uzrakstītos rakstus, kas nav pieejami internetā. Sākšu ar 1993. gada 5. martā laikrakstā Literatūra un Māksla publicēto rakstu, kuru internetā publicēšu vairākos turpinājumos. Domāju, ka tēma un problēmas ir aktuālas arī tagad – 20 gadus vēlāk.

vesture

Pēc aizvadītās humanitāro disciplīnu krīzes arī Zviedrijā iestājies patiesības noskaidrošanas laiks. Kreiso politika pieklususi un tabu mūri ir krituši. Cilvēki raugās pāri žogiem un cer noskaidrot sen skaidrus jautājumus.

Vēsture pieņemto tradicionālo literāro formu gūstā

Pirmais no tiem, protams, ir vēstures jautājums. Kādreiz Heidena Vaita (Hayden Whites) grāmata ”Metavēsture”  ”Metahistory” (līdz ar savu iznākšanu 1973. gadā) sacēla kājās etablēto amerikāņu vēsturnieku sabiedrību. Toreiz, aizkaitināto pētnieku dusmas nokaisa līdz baltkvēlei, un autors tika pasludināts par vēsturisko pētījumu kapraci. Jo viņš apgalvoja, ka vēsturnieki nestāstot saviem lasītājiem patiesību par vēsturi. Tie izmantojot pazīstamas literāras formas, šablonus un retoriskus štampus, lai jebkuru versiju ievīstītu pazīstamā un ierakstā ”iesaiņojumā” un pasniegtu kā patiesību.

White-MetahistoryLoģika un štampi ir veci un pārbaudīti. Vēstījums un argumentācijas principi arī. Vaita tēzes apdraudēja vēstures disciplīnas statusu. Tāpēc arī viņu izsvilpa. Eiropa ironiski klusēja, taču vēstures aprakstu atkarība no literārajām normām vairs nebija noslēpjama. Šo jautājumu Eiropā pirmais izvirzīja franču filozofs Pols Rikērs (Paul Ricoeur) savā trīssējumu darbā ”Temps et recit”, kas iznāca 1983.-85.gadā un piesprauda šo problēmu pie laikmeta aktualitāšu sludinājuma dēļa. Rikērs izsakās daudz piesardzīgāk, taču sludina to pašu, par ko desmit gadus agrāk tika izsvilpts Vaits, t.i., ka katrs, kurš vēsta par notikumiem laikā, nav brīvs no vēstījuma, t.i., interpretācijas, kas nepieciešama, lai paziņotu auditorijai saprotamā veidā notikumus to secībā un kopsakarībās. Nedz Vaits, nedz Rikērs nav postmoderni relatīvisti, taču viņi pirmie atzina, ka vēsture atrodas savu pieņemto tradicionālo literāro formu gūstā.

 

Harvardas profesors Saimons Šema (Simon Schama) nolēma sākt ar pretējo. Viņš vēsta aizraujošā formā, tālu atkāpjoties no pieņemtās vēsturisko aprakstu tehnikas un tradīcijām. Viņš raksta monologos un dialogos, stāsta par galveno vēsturisko varoņu piedzīvojumiem un vidi, izmantojot visplašāko literārās izteiksmes formu skalu (dzeju ieskaitot). Lasīt ir viegli un aizraujoši, taču šīs vēstures grāmatas būs grūti sagremojamas tradicionālistiem, kuri pieraduši lasīt vēstures grāmatas tajā bezpersoniskajā interpretācijā, kas ir objektivitātes mirāžas pamatā. Līdzīgs piemērs visai nesenā pagātnē atrodams zviedru rakstniecībā – tas ir Petera Englunda (Peter Englund) populārais vēsturiskais romāns Poltava, kas iznāca pirms pāris gadiem. Vēstures stāstnieks Englunds joprojām turas pie vēsturisko notikumu hronoloģijas, Pie laika kā pie nūjas, kas nodrošina stabilitāti. Šema, turpretī, nebalstās uz laiku un tradicionālo vēstījuma tehniku. Viņa teksti atgādina moderno romāna formu. Šodien mūsu tradicionālās vēstures grāmatas joprojām līdzinās 19. gadsimta romāniem. Tās ir reālistiskas, hronoloģiski saistītie vētījumi ir virknēti noteiktā secībā, autors paskaidro, argumentē un vēsta patiesību, t.i., tāpat kā savā laikā to darīja Dikenss un Balzaks. Mūsu vēstures grāmatas ir dzimušas 19. gadsimtā un tādā izskatā dzīvo vēl šodien. Iespējams, ka Dos Pasos, Džonsons, Fuentess, Folkners un citi modernisti ietekmēs 21. gadsimta vēstures grāmatu rakstītājus. Taču labāk vēlāk, nekā nekad.

Eiropas spoguļattēls Atlantijas okeāna otrajā pusē

ColumbusAmerikas atklāšanas gadadiena saviļņoja arī skandināvus. Kaut arī vikingu sirojumi esot apsteiguši Kolumbu, tas netraucēja zviedrus vērienīgi atzīmēt jaunās pasaules atklāšanu pēc Dienvideiropas piedāvātā modeļa. Svinības rādīja, ka ar šo notikumu saistītu neskaidrību vēl ir daudz. Jau 1990. gada oktobrī amerikāņu avīzes US News & Worls Report redakcija tika pārpludināta ar dažādu vēsturnieku minējumiem par Kolumba īsteno izcelšanos un dzimšanas vietu. Viena no versijām (Fredriks Farrans) apgalvo, ka Kolumbs esot dzimis Culom Katalonijā (culom kataloniešu valodā nozīmē ”cūka”). Šis ebreju izcelsmes nākamais jūras ceļotājs esot pieņēmis kristīgo ticību, mainījis vārdu, jo citādi viņa grandiozie jūras braucienu plāni nebūtu varējuši realizēties. Henrijs Ristorčelli (Henry Ristorcelli) turpretī apgalvo, ka viņam pieejamie dokumenti rādot, ka Cristofero Colombo esot dzimis 1446. gadā Calavi miestiņā Korsikā. Dzimšanas dokumenti joprojām atrodoties Itālijā. Esot pierādījumi arī viņa uzņēmīgajai darbībai Itālijā. Manuels Lučiano da Silva ir pārliecināts, ka slavenais jūras braucējs noteikti ir portugālis, kurš dzimis pilsētiņā Kubā, kas atrodas Portugāles dienvidos. Tāpēc arī savu pirmo atklāto salu Kolumbs nosaucis dzimtā mietiņa vārdā, t.i., par Kubu. Kā papildu argumentu savai teorijai Da Silva izmanto arī faktu, ka visos savos četros jūras ceļojumos Kolumbs ir izmantojis tikai portugāļu vārdus, lai apzīmētu atklātos kalnus, salas vai pilsētiņas (aptuveni 40 nosaukumu). ”Ja Kolumbs bija itālis, tad kāpēc viņš neizmantoja itāliskus vietvārdus”, – jautā Da Silva. Līdzās šim amatieriskajiem minējumiem Kolumba sakarā iznākušas vairākas, visai tradicionālas pētnieciskas monogrāfijas, kas veltītas 1492. gada 12. oktobra atklājumam un vispasaules eiropeizācijas procesam, kura pirmais cēliens noslēdzies jau 16. gadsimta vidū ar visai asiņainām un necilvēcīgām sekām (skat. Carmen Bernand, Serge Gruzinski, Histoire du nouveau monde/ De la decouverte a la conquete. Fayard, Paris, 1992. un norvēģa Kāres Pritca, Vestover for Columbus, Oslo, 1991).

Īsā laikā eiropiešiem izdevās iznīcināt Dienvidu un Centrālās Amerikas civilizācijas. Eiropa bija izveidojusi savu spoguļattēlu Atlantijas okeāna otrajā pusē. Šis spoguļattēls joprojām nav pievilcīgs…

Mākslas ekspertīze kā ienesīga biznesa nozare

rembrandt

…tāpat kā mākslas priekšmetu ekspertīze, kas kļuvusi par ienesīgu biznesa nozari. Pēdējā laikā ekspertīzes cirvis ir atvēzēts pret Rembranta galvu, kura darbu visai plaša ekspozīcija bija atvērta Stokholmā. Tas notiek tieši 300 gadus pēc mākslinieka nāves. Zinātnes un tehnikas palielināmais stikls uzmanīgi vērtē Rembranta gleznas no sava viedokļa, ignorējot tādus niekus kā māksliniecisko kvalitāti, kuras nav, ja to nevar izmērīt vai nosvērt. Atkāpei mazliet no antīkās pasaules. Tiek vēstīts, kas divi gleznotāji Zeukss un Parrasijs reiz Atēnās (400 gadus pirms Kr.dz.) bija nolēmuši sacensties. Abi sākuši gleznot vienlaicīgi. Zeukss pabeidzis darbu pirmais. Novietojis to pie savas mājas un pasaucis sāncensi, lai novērtē. Gleznā bija redzams zēns ar vīnogu ķekaru rokās. Vīnogas esot bijušas tik lieliski gleznotas, ka putni no visām debesu pusēm steigušies klāt tās nogaršot. Taču glezna nav bijusi pietiekami laba, jo putni nav baidījušies no zēna! Parrasijs apņēmības pilns devies mājās un ātri pabeidzis savu darbu. Tad aicinājis savu sāncensi darba novērtēšanai. Glezna atradusies pie molberta, kas bijis pavirši pārklāts ar audumu. Zeukss, aizvainots par sāncenša nevērību, kategoriski pieprasījis noņemt pārklāju no gleznas, lai to varētu apskatīt un novērtēt. Parrasijs bija uzvarējis, jo audums, kurš bija it kā pārmests pāri gleznai, faktiski izrādījās pats gleznojums.

Mazs, bezkaunīgs stāstiņš , kas vēsta par mākslinieka misiju, kurai neticēja Gēte, bet kuru pielūdz 16. gadsimts, kurš akceptēja ilūziju mākslā un grieķus kā visu laiku lielākos iluzionistus.

Iluzionista zvaigzne mirdzēja arī virs Rembranta galvas. Kāda franču diplomāta un mākslas pētnieka Rožē de Pila (Roger de Piles grāmatā vēstīts, ka viņš, neskatoties uz savu labo gaumi, tomēr cienot arī Rembrantu, kuram neesot bijis laimes piedzimt Francijā.  Diplomāts uzsver, ka kādu dienu Rembrants esot sācis gleznot savas kalpones portretu ar nolūku apmānīt savu līdzcilvēkus. Ievietojis meitenes portretu sava nama logā, viņš no cita loga vērojis, vai garāmgājēji pamanīs, ka nolūkojās uz gleznojumu nevis uz dzīvu kalponi logā. Vairākas dienas gleznotājam esot izdevies apmānīt garāmgājējus, kuriem licies, ka loga redzama dzīva meitene. Vēlāk mākslinieks esot bijis spiests gleznu no loga izņemt, jo tas nevienu vairs neesot interesējis. Tieši tad de Pils šo gleznojumu esot no Rembranta nopircis, aizvedis uz Franciju un piekāris savā kabineta pie sienas. Mākslas nevis ilūzijas dēļ.

Notikums ar kalponi logā ir visai pamācošs un rāda, ka franču snobs atrada Rembranta gleznā to, ko holandiešiem pašiem tobrīd nepavisam nevajadzēja, t.i., ģeniālu gleznojumu un vāju ilūziju.

Daudzas zviedru mākslas grāmatas apgalvo, ka gleznojums, kas atrodas Nacionālajā muzejā Stokholmā saucas ”Rembranta virtuvene” un karalis Gustavs III 18. gs. septiņdesmitajos gados to esot iegādājies Parīzē. Tā esot tā pati glezna, kuru savulaik bija iegādājies diplomāts Rožē de Pils.

Tieši tāpat domā vēl divi muzeji: Vašingtonas Nacionālā galerija un Dalvičkolēdžas galerija Londonā. Abām arī pieder Rembranta gleznojumi ar kalponi jeb virtuveni logā.

Amerikāņi pašlaik jau atteikušies no apgalvojuma, jo ekspertīze pierādījusi, ka viņiem piederošā glezna faktiski ir nevis Rembranta, bet gan viņa talantīgā skolnieka Karela Fabriciusa darbs (par šo secinājumu atliek paraustīt plecus, jo šis darbs patiešām ir neizteiksmīgs).

Rudenī, Stokholmā visi trīs gleznojumi bija novietoti blakus.

Tomēr diskusijas par Rembranta gleznu autentiskumu turpinās.

1913.gadā tika uzskaitīti pavisam 1000 Rembranta darbi, pēc divdesmit gadiem to skaits jau saruka līdz 630  un 1969.g. H. Gersons (De Schilderijen van Rembrandt) apgalvo, ka tikai 130 darbu autors patiešām esot pats Rembrants. Interesanti kas notiks ar atlikušajiem   500 ”daļēji īstiem” Rembranta darbiem, kas apmierina dažādas publikas dažādajās publiskajās un privātajās izstāžu zālēs?

Diskusijas par šo tēmu sit joprojām augstu vilni. Te ož pēc naudas. Nav noslēpums, ka turīgi cilvēki jau sen sāk ieguldīt savu ”netīro” naudu mākslas priekšmetu iepirkumos. Viens īsts Rembranta darbs ir faktiski ienesīgāks investējums nekā konts Šveices bankā vai GM akciju pakete. Tāpēc Rembrants kļuvis par investīciju superkārti un uzbrukums viņa darbiem patreiz piedzīvo vēl nebijušu intensitāti. Lai pretotos investoriem, tika izveidota RRP (Rembrandt Research Project). Ekspertu organizācija, kurai izdevās izveidot ”tā saucamās” Rembranta gleznas sekojošās grupās: 1) Rembrants, 2) otrā grupa, 3) Rembranta skola, 4) Rembranta laiks.

Lai sistematizētu, tika izmantoti tehnikas lekāli, tika izveidots šablons, kas nostūma malā mākslas neformulējamo burvību. Daudziem joprojām šķiet, ka mākslinieka darbu var standartizēt, ka to var pakļaut datora analīzei.

Ar šo brīdi cenzūrai tika pakļauti visi Rembranta darbi, visos muzejos. Arī Stokholmā. To skaitā arī Vecā vīra portrets (1655), kurš tomēr… neesot īsts. Tāpēc izstādes veidotāji bija novietojuši šo portretu kā ”uzkrītošu kļūdu” līdzās atzītiem oriģināliem. Taču laboratorijas konstatētā kļūda nepārliecina manas acis.

Tas ir Rembrants!

Pavisam īsts Rembrants, ārpus datora izstrādātā standarta.

Tādos brīžos kļūst neizsakāmi viegli dzīvot, jo var sākt skatīties uz ekspertīzi no augšas.

Mašīnas tomēr ir un paliek tikai mašīnas, kuras izgudrojis cilvēks!

Mēs zinām un redzam labāk!

Roda Stjuarta sestdienas strečings šodien izpaliks. Stokholmas koncerts traucēs.

2013. gada 15; jūnijs

Rods Stjuarts ar kundzi

Rods Stjuarts ar kundzi

Šodien Rods Stjuarts atkal koncertē Stokhomā un tāpēc viņam neizdosies saglabāt savu ierasto sestdienas dzīves ritmu.

Protams, ka nepatīkami.

68 gadus vecais superstārs uzstājas Zviedrijas galvaspilsētā regulāri, kopš 1964. gada un veiksmīgi tiek galā ar mūziku, balsi, saviem astoņiem bērniem no piecām sievām + mazbērniem.

Pašlaik viņš ir salīdzinoši ”nesen” precējies no jauna ar 42 gadus veco modeli Peniju un jaunajā ģimenē audzina divus dēlus: 7 un 2 gadus vecus.

Kā viņam klājas?

Pirms koncertiem var pajautāt viņam arī par ikdienas dzīvi.

Jā, protams, ka var.

Kāda izskatās Roda Stjuarta sestdiena? 

Tā izskatās šādi:

  1. Mēdzu piecelties sestdienas rītā pirmais. Vispirms uzvāru ūdeni sievas tējai. Piedāvāju viņai brokastis gultā. Pēc tam es mazliet strečoju. Pastaipos.
  2. Tad sagatavoju savu dēlu futbola treniņam, aizvedu uz treniņu. Pa to laiku mazliet strečoju.
  3. Vēlāk – pēcpusdienā dodamies, kopā ar sievu, iepirkties. Ērti aizbraukt, jo sestdienās Londonā nav pārāk intensīva satiksmes plūsma. Mēdzam atgriezties no ”šopinga” ap sešiem pēcpusdienā, pēc tam noliekam gulēt abus dēlus. Pēc tam strečoju.
  4. Pievakarē abi ar sievu nobaudām labas vakariņas, romantiskas, sveču gaismā. Esmu ļoti romantisks cilvēks. Starp citu! Pēc tam strečings un es dodos gulēt kopā ar savu sievu.
  5. Šādi es dzīvoju tikai Londonā. Līdzko ierodos Losandželosā, tā visi režīmi izjūk, jo tur man ir tik daudz bērnu, kam jāpievērš uzmanība, ka dzīve uzreiz izmainās. Nav laika strečot!                                                                                                                                 Nabaga Sjuarts, kā viņš izturēs šodienu bez strečinga? Vienā stresā un Stokholmā, kur ir tik daudz daiļu sieviešu?