2013. gada 26. augustā turpinājums raksta 3. daļai. Noslēgums.
Izdzīvošanas problēmas
Klasiskais kapitālists, kā izrādās, arī esot visai faustisks radījums. Arī viņš ir meklējošs atklājējs, un tieksmei sapelnīt pēc iespējas daudz naudas esot savdabīgas kaislības forma.
Tā domāja arī Kārlis Markss, un tā vietā, lai sagādātu sev reālu kapitālu, viņš uzrakstīja grāmatu ar minēto nosaukumu.
Makss Vēbers (Max Weber) savukārt uzskatīja, ka modernais kapitālisms varēja nostabilizēties tikai protestantiskā augsnē (Nīderlande, Anglija). Viņam kapitālisma vēsture Eiropā ir ideju vēsture, un, viņaprāt, tā ir daudz ciešāka sakarā ar cilvēku, tautu mentalitāti, nevis ar materiālo attiecību loģiskām sekām (kā Marksam). Vēbers redz saites starp racionālismu un kapitālismu kā noteicošās. Ticīgais drīkstēja tikai strādāt un liet sviedrus (kā norādīts Pirmajā Mozus grāmatā). Tā bija nesavtība centība. Pamazām centīgais puritānis tomēr kļuva bagāts (Dievam par prieku). Tā kā centība kļuva ienesīga, tad Kalvins (Calvin) likvidēja viduslaiku doktrīnu, ka ņemt procentus (peļņu) par aizdevumiem ir grēks. Tieši pretēji – tagad procenti no bagātības uzkrāšanās turpināja Dievam tik tīkamo un vajadzīgo naudas apgrozības procesu daudz nadzīgākos un modernākos tempos. Puritāņa nesavtīgais darbs pamazām pārvērtās modernās Eiropas uzņēmējdarbībā.
Jau Spinoza un Richard Simon bija ievērojuši, ka Bībelē ir pretrunas. Diskusijas par šo tekstu izcelšanos, lomu, loģiku nav beigušās joprojām.
Fausta cilvēks šiem jautājumiem pievienoja vairākas jautājumu zīmes. Iespējams, ka tieši faustiskās zinātnes klātbūtne ietekmēja Luteru, kaut arī viņa viedoklis par sabiedrības uzbūvi un funkcijām ir pagalam konservatīvs. Tomass Mincers (Thomas Müntzer) tā arī nesagaidīja nekādu atbalstu no Lutera, jo viņa ”ideālā sabiedrība” tomēr izrādījās statiska, noteiktā hierarhijā un pēc noteiktiem likumiem funkcionējoša sabiedrība.
Taču laiks nestāv uz vietas. Laiki mainās un vairākas Eiropas tautas iedibināja savas, suverēnas valstis un iedibināja tajās savu kārtību, kas nav iedomājama bez ierēdņiem.
Amata ēnā
Tā valsts darbinieks jeb ierēdnis kļuva par jauno censoņu ideālu. Ieņemt labi apmaksātu amatu nozīmēja to pašu, ko vinnēt loterijā. Valsts kanclers Aksels Oksenšerna (Axel Oxienstierna) XVII gadsimta vidū pirmais dibināja valsts iestādes Zviedrijā. Daudzas no šīm iestādēm ”ir dzīvas” un darbojas joprojām. Ap 1630. gadu universitātes kanclers Johans Šitte (Johan Skytte) spēra jau nākamo soli pasaules ”ierēdņošanā” un ieviesa vispārēju ierēdņu izglītību. Tagad jau valsts birokrātiskais aparāts tika gatavots ar daudz lielāku atbildības sajūtu nekā zinātnieki, mākslinieki vai skolotāji. Pēc studijām augstskolā nākamie funkcionāri/ierēdņi varēja papildināt zināšanas ārzemju studijās un pamazām šis amats tiem pienācās uz mūžu.
Kad Līvzemes ģenerālgubernators Ēriks Dālbergs (Erik Dahlberg) pat gribēdams no sava ierēdņa amata nevarēja tikt vaļā. Sirmā vecumā viņš vairākas reizes lūdza atsaukt sevi no amata. Tas slimajam ierēdnim izdevās tikai 77 gadu vecumā 1702. gadā. Tobrīd kroņa kalpotājs jau bija tik ļoti novārdzis, kas pat nespēja parakstīt karalim Kārlim XII adresētos iesniegumu. Mazliet vēlāk viņš nomira.
Ierēdņa amats arī tagad daudziem ir dzīves pamats, dzīvesveids un vienīgais dzīves kopsaucējs.
Pamazām Zviedrija pārvērtās militārā monarhijā. Karalis, kurs regulāri atradās iekarošanās karos ārzemēs, atstāja savas valsts pārvaldīšanu ierēdņu rokās. Kopš tā laikā mēs varam lieliski novērot kā mainās politiskās partijas, valdības, karaļi un karalienes, bet ierēdnis – paliek savā vietā.
Ierēdnis arī joprojām ir bīstams, bezpersonisks un stagnants radījums, kas klausa komandām, bet dzīvo bez dvēseles.
Kompetences konflikti
Šodienas sabiedrība slēpj sevī dažādus cilvēku pieredzes, kompetences un zināšanu līmeņus. Zināšanu tipoloģijā, piemēram, Emins Tengštroms (Emin Tengström) šodien pragmatiski iedala četrus nozīmīgākos kompetences veidus: ikdienas, profesionālā, zinātniskā un mākslinieciskā kompetence.
Pirmā no tām, lielākā vai mazākā, mērā pieder katram cilvēkam. Ar nākamajām ir jau sarežģītāk.
Vispirms tāpēc, ka starp kompetences veidiem pastāv pretrunas: jo sarežģītāka kļūst sabiedrība, jo spēcīgāk izvēršas konflikti: gan vienas personas robežās, gan arī starp ļaudīm ar dažādu un atšķirīgu kompetences bagāžu.
Kā vienu no pašiem interesantākajiem un progresīvākajiem kompetences tipiem Tengštroms atzīmē māksliniecisko kompetencei un tās konfliktus ar citiem kompetences veidiem. ”Mākslinieciskā kompetence praksē netiek atzīta par īpašu zināšanu veidu. Administratori teorētiski respektē mākslu, taču tie nevar saprast mākslinieciskās kompetences specifiku. Kultūras un mākslas produktus parasti mēģina salīdzināt ar patēriņa precēm. Citādi valsts darbiniekam, ierēdnim un vērtētājiem ir grūti saprast – kas tas īsti ir, jo ierēdnis nespēj atbrīvoties no racionālisma un loģiskās domāšanas ar argumentu palīdzību” (Det sannolikt osannolika,1985:65).
Fizika ikdienai
Renesanse ieiet savā jaunākajā lokā, un matemātika, loģiskākā no zinātnēm, kopā ar saviem universāli objektīvajiem likumiem, raustās pirmsnāves konvulsijās. Tie pasaules izzināšanas kodi, uz kuriem cerēja Fausta cilvēks gadsimtu garumā, paši aizslīdējuši nevienam nezināmā virzienā. Tālu projām no mums pazīstamās matemātikas.
Ņūtona fizikai arī klājas grūti. Egocentriskā vīzija atkāpjas. Visa mūsu dzīve un domāšana pēdējo 300 gadu laikā bija daudz ciešāka saistīta ar Ņūtona fiziku, nekā mums gribētos to atzīt.
Markss, Darvins, Freids, Lekorbizjē arhitektūra un visa ”tā pasaule, kurai mums ticēt liek zinātne” (Rasels) līdz šim noteica mūsu domas. Daudzi no mums, protams, sajuta pārrāvumus un paredzēja kļūdu, kura dominē visapkārt. Tieši tāpēc katrs no tiem radīja ap sevi savas pasaules, jo Dievs tobrīd jau bija miris.
Tā Ņūtona mācība noteica arī mūsu attieksmi pašiem pret sevi, jo tā apgalvo, ka ikviens no mums ir tikai skrūvīte lielā, nekontrolējamu spēku mijiedarbības spēlē.
Modernā socioloģija, psiholoģija un pedagoģija, tāpat arī noziedznieku morāle sakņojas Ņūtona fizikā.
Tas pats noticis arī mūsu attiecībās ar dabu, kur pēc Ņūtona un Dekarta mācības – esam tikai svešinieki bīstamā vidē, kuru var un vajag izmantot savā labā.
Ņūtona fizika valda joprojām. Taču zudis ir tās optimisms.
Jau sen pie durvīm klauvē Einšteina jaunā fizika, kvantu mehānika, taču skolās un medijos to iekšā joprojām nelaiž.
Vecā fizika, kas nosēdināja cilvēku uz Mēness, dzen uz priekšu ģeneratorus – joprojām sēž tronī. Iespējams, ka Einšteina fizika neietekmēs nedz vēsturisko, nedz arī antropoloģisko domāšanu, jo tā darbojas ar milzīgiem lielumiem un ātrumiem. Taču kvantu fizika nenogurst mūs iesaistīt un turpinās mūsu ietekmēt aizvien spēcīgāk.
Tagad izrādās, ka elektroni un nevis mēs paši ir vainīgi pie mūsu kļūdām. Heisenberga teorija jau sen iegājusi psihologu leksikā un šī sešdesmit gadus vecā zinātne joprojām mācās staigāt pa zemes virsu. Tā pārmainīs jaunāko laiku vēsturi. Un lūk – beidzot dvēsele kāpj ārā no pagraba!
Pa mitrām un sadrupušām kāpnēm.
Ar bālumu vaigā.
Mans bērnības ķieģelis uz slīpas plaknes, uz neēvelētā dēļa , pa kuru skolotājs viņu dresēja lejup, tagad smaida. Izrādās, ka man toreiz bija taisnība. Jo kustība nav nepārtraukts process, bet aprautu lēcienu sērija. Ķieģelis nevis slīdēja, bet lēca!
Kvantu teorija rāda, ka katra kustība, arī tā, kuru mēs uztveram kā nepārtrauktu, faktiski ir saraustīta kā filmas kadri vecā kinolentē. Laika projektors lēkā pa lēcienu acumirkļiem un vāc kopā Maksa Planka atklātos kvantus.
Dzīve datorā
Fraktāļi, DNS, zelta griezums saulespuķēs, kokos, gliemežvākos.
Varbūt man tomēr nevajag uztraukties par cipariem uz nošu lapām?
Jaunais laiks ir klāt, daudziem bail no tā.
Kāpēc?
Tāpēc, ka visi bīstas no nezināmā un neapgūtā visuma. Tāpēc vieglāk ir iebēgt virtual reality.
Jāuzliek galvā speciāla cepure, acenes. Pēc tam, ieslēdzot datoru, var ieiet tehnokrātu leiputrijā. Sākumā pavīd divi mazi ekrāni taču mirkli vēlāk virtuālā reālitāte pārņem mūs savā varā. Var padarboties pa virtuvi, kurā krāsainā skapīšu durtiņas grozās kā sēnes vējā. Te var celt, vilkt, nest un mizot pa īstam. Virtuve izskatās zīmēta kā dārgā reklāmas katalogā, taču sajūta ir kā uz nepazīstamas planētas. Arhitekti te pārbauda savas idejas, kā uz trenažiera. Te esot darīšana ar pilnīgi jaunām iespējām. Carl .E. Loffer no Carnegi Mellon University zvēr, ka minētā tehnika būšot jaunās mākslas pamatā un virtuālais Networked Virtual Art Museum drīz izkonkurēšot visas klasiskās galerijas.
Pagaidām izskatās, ka šo tehniku vislabāk izmanto videospēļu industrija.
Nav sajūtas, ka hologrammu tehnoloģija būtu ielauzusies kinomākslā uz palikšanu un skatītāju aktīva līdzdarbošanās sižetā joprojām netiek praktizēta (kā to solīja pirms 20 gadiem).
Darbības vārda locīšana
Taisnības izjūta, gudrība, izturība un mēra izjūta. Šīs četras, kardinālam tik nepieciešamās īpašības mums sludina senie teksti.
Latīņu un grieķu valoda vēl nav noslīkušas konjunktūras jūrā, bet lēni grimst lejup.
Pārliecība par to, ka ja cilvēks prot locīt darbības vārdu latīņu valodā 100 formās, tad šis cilvēks automātiski iemācās loģiski domāt, jau sen ir novītusi kā pērnā zāle.
Klasiskās valodas jau sen vairs nav kultūras fundaments. Kvantu loģika ir atlēkšojusi pie mums un dvēsele kāpj ārā no pagraba.
Vai mēs viņu šodien pazīsim?
Tad kad viņa izkāps.
No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. Noslēgums.
Like this:
Like Notiek ielāde...
