2011.gada 4. oktobrī
Mums, visiem (kas atrodamies ārpus politiskajām kaislībām) patiks izlasīt izcilā britu rakstnieka, filozofa, publicista un satīriķa Auberon Waugh tekstus.
Viņš rakstījis: ” Protams, ka visi, kas iesaistās politikā ir garīgi slimi cilvēki. Nekā citādi nav iespējams izskaidrot viņu vajadzību justies svarīgiem, ietekmīgiem un lemt par citu cilvēku dzīvi. Viņi ir garīgi slimi cilvēki – šie politiķi ”.
Pēc šī britu satīriķa un ar britu politiku ļoti tuvi pazīstama publicista domām parlamentārā demokrātija ir savā būtībā – fanātiķu vadīta sabiedrība.
Viņam pašam nepatīk nekas saistībā ar politiķiem un politiku.
Jā, viņš deklarē skaidri un gaiši – ”politiķi ir nožēlojami ļaudis. Politiķis – tā nav profesija, bet gan diagnoze”.
Skarbi teikts.
Ļoti skarbi.
Auberon Waugh izteicieni provocē un ir jau sen nokaitinājuši ”tautas kalpus” Lielbritānijā un droši vien, satracinātu arī pašmāju politisko shēmu kombinatorus.
Iespējams, ka apgalvojumi ir kategoriski, taču zināma daļa taisnības tajos ir pamanāma.
Latvijas jaunās valdības veidošanas process liecina par loģiska prāta un kompromisu iztrūkumu partiju politiskajos manevros Rīgā.
Partijas, to līderi un publiskā viedokļu noteicēji klaigā katrs savā stūrī un savā toņkārtā.
Izskatās, ka viņi visi mēģina (uz haosa fona) izsist sev maksimāli lielāku ”fanu kapitālu”.
”Redz cik es esmu labs un pareizs un kā es nepiekrītu šmuļiem!” – dižojas viens un uzreiz uzrodas popzvaigznes, kas gavilē līdzi un sola emigrēt uz Ziemeļpolu, ja politikā viss nenotiks tā kā viņas vēlas.
Turpat līdzās kā ēzelīši pie tauvas spītējas dažādu profesiju jaunieceltie politiķi, kas ”arī ir ar ūsām” un prot kašķēties vēl labāk par dadžu apsēstu ezi.
Pa vidu lēkā eksperti (kas, kā parasti pauž savu pesimismu) un zibeņo mediji ar dakšām bakstot amorfu masu – politiku bez satura un formas.
Poļu parlaments iet vaļā arī Rīgā.
Mediji nevajadzīgi pievērš uzmanību procesam ar nosaukumu ” tukša jezga” reāla rezultātā vietā.
Vēlētājiem neinteresē, ko un kā ”kurš ar kuru” sarunājās, vai ”kurš nemīl kuru”.
Noskatīties šajās Latvijas politisko primadonnu histērijās nav patīkami, īpaši patlaban, kad savus viedokļus par politiskajām koalīcijām sāk izteikt ”radošā inteliģence” un ”radošās organizācijas”, kas joprojām jūtas kā sabiedrības sirdsapziņa, taču būtībā vēl vairāk pasliktina esošo haosu un apjukumu vēlēšanu rezultātu haosa priekšā.
Nožēlojami, ka mediji Latvijā piedāvā tribīni šim haosam un īpaši fokusējas uz situācijas putotājiem kā uzvarētājiem.
Skumji, ka ir tik sekli kā notiek.
Žēl, ka mediji nav savas misijas augstumos.
Nogaidīšanas vietā mums tiek piedāvāta dzeltenā žurnālistika ar Saeimas kulišu monotono scenogrāfiju.
Mums – tiem, kas esam lasījuši Auberon Waugh un zināmā mērā piekrītam viņa viedoklim, ir vieglāk.
Daudz vieglāk.
🙂
Mēs uz politiķu ideoloģisko stumdīšanos Saeimā noskatāmies ar zināmu līdzcietību.
Ar līdzjūtīgu smaidu.
Uz slimiem, suņiem un kaķiem normāls cilvēks neapvainojas, vai ne?
Izturēsim arī šoreiz.
Lai gan…man patiešām ir mazliet kauns par to, kas notiek Rīgas politiskajos gaiteņos.
Man ir kauns par medijiem, kas rāda procesu – rezultāta vietā.