Veco mediju #fake news un auditorijas neuzticība publiskajai informācijai

Ekrānšāviņš no SVT Aktulellt ziņu izlaiduma vakardien. plkst.21.00

Vakardienas nevainīgā zviedru ziņu izlaiduma “Aktuellt” intervija ar diviem žurnālistiem: sabiedriskās TV programmas direktoru un Gēteborgas avīzes publicisti par veco mediju informācijas ticamību, šodien sašūpojusi zviedru sabiedrību Twitter un Facebook formātos. Diskusijai pievērsies arī “Expressen” diskusiju centrs un katrs izsaka savas domas kā nu māk un prot. Līdz šim sabiedriskajiem medijiem bija ļoti augsts publiskās domas atbalsts un tās ziņojumi tika uzskatīti kā korekti un pieņemami. Tagad aina mainās. Vainīgie ir mediju ziņojumi par bēgļu un migrantu plūsmu un to adaptāciju valstī. Daļai auditorijas šķiet, ka ziņu “politiskais korektums” jau sen pārkāpis pieklājības robežas un jau sen iestidzis aizspogulijā =melos. Tāpēc parasta medmāsa vairs neskatās televizoru un var to izmest pa logu. Paradoksāli, ka arī mediju eksperti tiecas šajā mediju satura erozijas procesā saskatīt vairāk publikas un alternatīvo mediju kļūdas. Mazāk pievēršoties reālajai žurnālistikas erozijas problēmai tīmekļa komunikācijas apstākļos. Kas īsti notiek ar žurnālistiku? Vai arī to var izmest pa logu?

Mediju satura erozija

Tas, ka tīmekļa komunikācija ir nojaukusi tradicionālās žurnālistikas modeli ir skaidrs kā diena. Papīra avīzes vairs neiekrīt mūsu pasta kastēs, žurnālos nav ko lasīt, radio ēterā plosās diletanti pārvērstās balsīs, kuļot tukšus salmus un televīzijas ekrāns visiem spēkiem cenšas nogalināt mūs, izklaidējot līdz nāvei ar “zeltiņu šoviem”, infantiliem bērnu atklāsmes raidījumiem pieaugušajiem un neciešamu sporta vāvuļošanu uzvilktu piecgadnieku stilā. Kur tad ir ko lasīt, uzzināt, noklausīties un saskatīt. Pagaidām šāda piedāvājuma vairs nav. Latviešu valodā aina ir īpaši skumīga, jo vadošie mediju vadītāji nav studējuši mediju zinātni un viņu izpratne par mediju specifisku izriet vienīgi no ārzemju avotu (angļu, krievu) atdarināšanas. Latvijā nav arī mediju uzraudzības sistēmas, kas aizliedz koncentrācijas un monopolizācijas procesu (radio un TV padome un politiskā elite centrējas tieši pretējā virzienā – savulaik piekrītot LNT pārdošanai  zviedru Kinnevik grupai, kas tagad tiek pārdota tālāk +  sabiedriskā radio un TV apvienošanai). Visi šie lēmumi ir pretēji modernās Eiropas mediju attīstības loģikai. Taču mēs turpinām rīkoties neloģiski un neviens no aprobežotajiem ekspertiem un nejēgām lēmējiem no amatiem vēl nav novākts.

Domāju, ka liela problēma ir apvienotas žurnālistu organizācijas neesamība Latvijā. “Dienas grupas” sarīkotā žurnālistu asociācija joprojām neveic šo konsolidējošo lomu, jo uzvedas kā elitārā grupa, kura zina visu labāk nekā pārējie. t.i – tie, kas nav Sorosa stipendiju saņēmēji un viņu piekritēji. Taču neaizmirsīsim, ka sabiedrībā žurnālisti mēdz būt samērā vientuļi un ne vienmēr iekļaujas spiediena grupās. Tāpēc par Žurnālistu savienības līderim jābūt ļoti neitrālai personai, lai tā spētu apvienot un konsolidēt valsts publicistus. Pagaidām tā tas nav.

Mediju vadība, tātad, ir diezgan neizglītota mediju konverģences un satura izdzīvošanas problēmu izpratnē. Patiešām žēl, ka vadošos amatus šajā jomā joprojām dala mafijas draugiem, nevis norisinās piemērotas kompetences selekcionēšana mediju attīstības un mūsu visu interesēs.

Vai mediji melo?

Domāju, ka nemelo. Kļūdas var ieviesties neuzmanības, pārpratumu, steidzīgas rosības vai paviršības pēc. Pats svarīgākais ir tas, ka medijs nedrīkst būt atkarīgs no politikas. Nekādā veidā. Zviedru žurnālistu konflikts ar savu publiku lielā mērā izskaidrojams ar kreisuma tendencēm, kas pēckara periodā dominējušas publiskajā telpā un zviedriem raksturīgo “lagom (pieticības) loģiku”, kad ikviena asa domā jeb skaudrs atklājums tiek retušēts un klusināts, lai neskatītos skarbi. Kā jau visās sabiedrībās eksistē dominējošie strāvojumi un mazāk akceptētie. Otrā pasaules kara nacisma vēsmas pieder visvairāk apkarotajai tēmai zviedru pēckara žurnālistikas praksē. Tāpēc uzkrītoši tiek klusinātas visas skarbās tēmas, kas skar imigrantu problēmas publiskajā telpā.  Nav noslēpums, ka visās Rietumeiropas valstīs pastāv plaši izplatīta ārzemnieku nīšana jeb ksenofobija. Tā tas bijis vienmēr. Diemžēl. Tikai zviedri (atšķirībā no, piemēram, Latvijas), nav piedzīvojuši situāciju, kad imigranti paņem varu un sāk noteikt visu (tā kā tas bija Latvijā vācu un pēc tam boļševiku okupācijas laikā).  Zviedriem imigranti nekad nav bijuši arī okupanti. Viņiem nav šādu baiļu no lielām “ienācēju plūsmām” un nav sajūtas, ka šīs “vilnis” varētu sapostīt viņu iedibinātās valsts kārtību. Vēsturiskā pieredze šeit ir noteicošā.

Protams, ka nav korekti salīdzināt krustnešus un Padomju Armiju ar 2015.gada bēgļu plūsmu Zviedrijas un Vācijas virzienā. Tās ir ļoti atšķirīgas lietas. Taču visiem zviedru sabiedrības locekļiem nav vienāda vēsturiskā atmiņa šādu norišu interpretācijā. Bez tam – mums visiem nav pieredzes kā šāds bēgļu uzņemšanas process beidzas. Viena daļa no mums tāpēc krīt panikā un nekā laba bēgļu uzņemšanā neredz. Citi apzinās, ka valsts noveco, ir vajadzīgas darba rokas darba tirgū un miera apstākļos šie cilvēki nekā slikta “zviedru sistēmai” nevar izdarīt.

Zviedrijas mediju lielākā nelaime ir bailes un nespēja par šīm lietām runāt atklāti un argumentēti ar visplašāko publiku. Situācija nedaudz atgādina Latvijas prezidenta vēlēšanas diskusijas, t.i. zināma Rīgas elites daļa uzskata, ka “tauta ievēlēs nepareizu prezidentu”, tāpēc tai šādas tiesības nedrīkst deleģēt. Tā teikt – tauta nesapratīs, ja mēs būsim šajā jautājumā atklāti. Līdzīgi domā arī zviedru žurnālistikas elite – ja runāsim atklāti – nonāksim līdz neonacismam. Taču tā nenotiks, ja sarunāsimies ar tautu godīgi, atklāti un pats svarīgākais – profesionāli.

Kamēr mēs žurnālisti atklātas un kaismīgas publicistikas vietā piedāvāsim izklaidi, publikas neapmierinātība augs augumā un neticība mediju darbam turpināsies.

Diemžēl.

 

 

 

Advertisements

Kā Ušakovs nozaga mana tēva fotogrāfiju

Speciāli Tvnet

zagtā bilde pinterest

 

Iedomājieties, ka esat kādas foto galerijas īpašnieks. Jūsu galerijā uz izstādi ierodas arī Rīgas Domes priekšsēdētājs un partijas Saskaņa vadītājs Nils Ušakovs. Noskata vienu unikālu vēsturisku bildi, kurā redzamas Rīgas ielu dekorācijas pirmajā padomju okupācijas gadā Oktobra revolūcijas (Krievijas boļševiku apvērsuma) 23. gadadienā 7. novembrī, un burzmā, citiem nemanot, klusi noņem šo attēlu no sienas, ātri paslēpjot zem platā putekļu mēteļa, un pazūd tālēs zilajās, nesamaksājot. Vienkārši paņem, neprasot atļauju.

Paiet laiciņš, un pēkšņi pamanāt, ka no galerijas nozagtā bilde parādās Rīgas domē pie sienas.

Tieši tā Nils Ušakovs izrīkojās ar mani, nozogot šīs fotogrāfijas digitālo versiju no mana bloga «sandraveinberga.com» foto galerijas «1939 – 1940 -1941: Varas maiņa unikālos fotoattēlos no tēva fotoarhīva» un publicējot to Rīgas domes skatlogā ar nosaukumu «info.riga.lv».

Tas tika izdarīts 2016. gada 14. janvārī vietnes info.riga.lv rubrikā «Jaunumi» un rakstā «Toreiz un tagad: kad pa Vecrīgu brauca trolejbusi». Interneta vietne «info.riga.lv» pieder Rīgas domei, un tās galvenā atbildīgā amatpersona ir Nils Ušakovs, kuram es arī šā gada aprīlī uzrakstīju pretenziju par nelikumīgo mana īpašuma piesavināšanos ar prasību izņemt attēlu ne tikai no domes mājas lapas, bet arī no sociālajām vietnēm. Atbildi no Ušakova neesmu saņēmusi līdz pat šai dienai, un nav arī samaksāts iesniegtais rēķins par attēla izmantošanu bez licences, ieskaitot soda naudu.

 

bilde no domes sajta

Tas tika izdarīts 2016. gada 14. janvārī vietnes info.riga.lv rubrikā «Jaunumi» un rakstā «Toreiz un tagad: kad pa Vecrīgu brauca trolejbusi».

 

Pretenzijā Ušakovam uzsvēru, ka fotoattēla autors ir mans tēvs Hermanis Veinbergs. Tāpēc autortiesības uz mantojuma pamata pieder man un notikušais jeb domes rīcība ir manu autortiesību un komerctiesību pārkāpums, jo tā ir pārkāpusi manā mājas lapā publicētos bloga publikāciju pārpublicēšanas noteikumus, kas norāda, ka jebkuru vietnes http://www.sandraveinberga.com materiālu var pārpublicēt tikai ar autora un/vai izdevēja atļauju/licenci pēc faktūrrēķina samaksas un pie publikācijas norādot autortiesību turētāju un saiti uz teksta vai attēla oriģināla atrašanās vietu šajā blogā, ka nesankcionētas materiālu izmantošanas gadījumos tiek piestādīts rēķins ar pamatmaksu un soda naudu.

Beidzot arī sagaidīju reakciju no Rīgas domes interneta vietnes, kad pēc manas pretenzijas par autortiesību pārkāpumu pazuda lapas, kurās minētais attēls atradās. Taču nozagtais joprojām ir pieejams sociālajā tīklā «Pinterest» ar norādi, ka attēla avots ir portāls «info.riga.lv» un nevis mans blogs, kā tam būtu jābūt pēc likuma.

Lai arī no domes mājas lapas attēls zibenīgi pazuda, tas visā kontekstā joprojām ir pieejams interneta saglabāto atmiņu failos, kā tas izskatījās domes lapā no 2016. gada 14. janvāra. Tas tiks izmantots kā pierādījums, vēršoties Valsts policijā, ja Ušakovs man neatvainosies un nesamaksās simbolisko rēķinu par attēla izmantošanu Rīgas domes mājas lapā un sociālajā tīklā Pinterest, kas notiek joprojām, nevienojoties ar mani.

LASI CITUR: info.riga.lv

Zog arī Ušakova kabatas avīze Vesti.lv

Ušakovs nav vienīgais, kas bez atļaujas, kompensācijas zog no mana bloga. To labprāt dara arī Latvijā populārs interneta medijs «vesti.lv», kas ir cieši saistīts ar Ušakovu un viņa partiju Saskaņa. Var sacīt, ka Vesti ir pat Ušakova kabatas avīze, kuru diezgan ievērojami finansē Ušakova partijas kontrolētā Rīgas dome ar savu reklāmas un PR budžetu. Savukārt no mediju ziņām var noprast, ka Vesti īpašnieki ir saistīti Kremli un ar Ušakova sadarbības partneri Krievijā, partiju «Vienotā Krievija».*

Vesti.lv šā gada 20. martā pie viedokļa raksta «Krieviem Latvijā norādīta izeja – izmiršana» («Русским Латвии показали выход — вымирание») nesakcionēti publicēja kādu citu mana tēva fotogrāfiju, kas nekā nav saistīta ar komentāra saturu, bet dokumentē notikumus pie Brīvības pieminekļa 1941. gada 1. jūlijā, kad Rīgu pameta PSRS armija un iesoļoja Vācijas armija. Turklāt par fotogrāfijas avotu Vesti joprojām uzrāda interneta vietni Rubaltic.

vesti bilde

Pretenzijā Vesti izdevējiem pieprasīju šo tēva fotografēto attēlu no raksta izņemt, taču tas netika izdarīts un netika veikti arī visi pieprasītie labojumi par autortiesību norādi. Lai gan pretenzijā Vesti norādīju, ka atļauju publicēt šo fotoattēlu dotu tikai Otrā pasaules kara tēmai un Latvijas okupācijai veltītu publikāciju sakarā, izdevēji ignorē šo prasību, bet sāk diskusiju, ka Vesti esot gatavi licenci maksāt tikai saskaņā ar Latvijas autoru biedrības AKKA/LAA tarifiem, lai gan biedrība nepārstāv manas tiesības uz šiem mantotajiem fotoattēliem.

Tāpēc to likumīgas izmantošanas cenu likums nedz Zviedrijā, nedz Latvijā neaizliedz noteikt man pašai vienpersoniski. Ja ir par dārgu, Vesti var to vienkārši nepirkt, taču tas neatbrīvo Vesti no atbildības par nelikumīgām darbībām ar šo attēlu līdz brīdim, kad tas tiks izņemts no raksta «Krieviem Latvijā norādīta izeja – izmiršana», ko es tagad jau publiski pieprasu.

Ušakovam draud krimināla vai administratīva atbildība

Latvijā likumi par autortiesību pārkāpumiem dod iespēju vērsties policijā, ko es būšu spiesta izmantot. Krimināllikuma 148.pants par autortiesību un blakustiesību pārkāpšanu paredz Ušakovam un Vesti amatpersonām šajā gadījumā sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu, ja tiesa uzskatīs, ka ar noziedzīgo nodarījumu radīts būtisks kaitējums ar likumu aizsargātām personas interesēm bet par noziedzīgo nodarījumu pret autortiesībām, ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, Ušakovu un Vesti amatpersonas var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Ja netiks ierosināta krimināllieta, Ušakovs un Vesti var tikt sveikā ar administratīvu sodu, kas Ušakovam gan būs kārtējais sods rindā, no valsts valodas likumu pārkāpumiem līdz tiesas ignorēšanai, neierodoties uz tiesas sēdi nesen prāvā pret bijušo premjeri Laimdotu Straujumu, kas bija nosaukusi Ušakova partiju par draudu Latvijas neatkarībai.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 155.8. pants par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu nosaka, ka par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu piespriež naudas sodu fiziskajām personām līdz septiņsimt eiro, bet juridiskajām personām līdz septiņtūkstoš eiro, konfiscējot autortiesību un blakustiesību pārkāpuma objektus un to nesējus.

Zīmīgi, ka Ušakovs ir nasks uz žurnālistu un politisko konkurentu sūdzēšanu tiesās par viņu viedokļiem, kas atmasko viņa partijas atkarību no Kremļa. Laikā, kad viņa portāls «info.riga.lv» nesankcionēti publicēja bildi no mana bloga, viņš bija iesūdzējis mani tiesā par viedokli, kuru paudu TVnet slejā Spogulis, ka Ušakova prokremliskā partija mums bruģē ceļu uz iekļaušanu Putina impērijā. 2016. gada sākumā viņš pret mani un TVnet bija zaudējis jau divās instancēs. Izskatās, ka aiz bēdām par to bija jāizdara kāda nelikumīga cūcība pret mani, nozogot bildi, cerot, ka es to nekonstatēšu?

Politiķiem godu nedara valsts likumu pārkāpšana un lepošanās ar šiem pārkāpumiem. Vēl jo vairāk, ja viņi visu laiku sit pie krūtīm, ka gatavi uzņemties atbildību par valsts vadīšanu. Rodas iespaids, ka attiecībā uz mana tēva attēlu zādzību no mana bloga Ušakovs īsteno to pašu politiku, ko izsmejot Valsts valodas centru par administratīviem sodiem par likuma pārkāpumiem valsts valodas lietošanā.

Gadījums ar manas bildes zādzību ir papildu apstiprinājums, ka citu cilvēku tiesību un likuma pārkāpšana un lepošanās ar to ir politiķa Ušakova un dažu citu viņa partijas biedru (Urbanoviča ātruma pārkāpumi ceļu satiksmē) stils.

Tas joprojām būs «Rīgas stils», ja mēs atkal viņam iedosim Rīgas atslēgas 3. jūnijā.

Padomājiet, vai kādam zaglim, kas lepojas ar likumu ignorēšanu, jūs tās uzticētu?

P.S. Man principā nav nekādu iebildumu, ka mana tēva unikālos vēsturisko fotoattēlus izmanto mediji, taču respektējot elementāru pieklājību un likumību.

Par Ušakova tiesāšanos ar TVnet un  mani:

Tiesa noraida Ušakova prasību pret mani un TvNet. Vai Saskaņa darbojas kā Kremļa ”zaļie cilvēciņi” Latvijā?

Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs

Jautājums tiesā: kāpēc Ušakova partiju Saskaņa pasaulē dēvē par prokremlisku un prokrievisku partiju?

Makrons – filozofs vai baņķieris?

 

Šodien par jaunievēlēto Francijas prezidentu var izlasīt dažādas atziņas: gan melus, gan patiesību, gan pārspīlējumus gan arī muļķības. Nacionālās Frontes līdere Marina Lepena viņu mēdz apsaukāt par baņķieri un kandidātu (le candidat-banquier) ironizējot par Makrona darbu amerikāņu investīciju bankā (Rotschild & Cie) un grādu pēc studijām augstskolā.

 

Vai cilvēka ieņemamais amats atspoguļo viņa personības būtību? Laikam nē.

Francijas jaunā prezidenta gadījumā jāuzsver, ka pēc elites skolas ENA begšanas viņš patiešām ir strādājis administratīvu darbu. Taču pirms tam studējis franču literatūru un filozofiju. Starp citu, Makrons ir strādājis par asistentu pie leģendāra filozofa Paul Ricœur. Daudz lasījis. Paguvis pat iemest atvilktnē nepublicēta romāna fragmentus.

Lai saprastu viņa donkihotismu politikā, jāpievēršas skolotāja un patrona hermeneitikas klasiķa Pola Rikēra demokrātijas koncepcijai. Pēc viņa domām demokrātija 100% formātā nav iespējama. Tā vienmēr ietvers sevī zināmu apspiešanu un ierobežojumus. Taču demokrātija kļūst leģitīma tikai tad, ja pilsoņi akceptē varu (pārvaldi) jeb vertikālās attiecības un šī vara sakņojas kopienas kopīgajā lēmumā jeb horizontālajās attiecībās.

Uzrunājot tautu Markons neatsaucas uz  Polu Rikēru, taču radniecība uzskatos ir acīmredzama. Ir nepieciešams konkrēts līderis, politiska griba, kas sakņojas sabiedrības akceptā. Šī demokrātiskā pieeja ir viņa kustības “ Ne marche!” pamatā, kas sākās ar konkrētām 30 000 sarunām (visu sociālo grupu un vecumu Francijas iedzīvotāji) un turpinājās politiskas kustības formā.

Lai sabiedrība akceptētu varu, ir svarīgi pacelt morāles un ētiskuma latiņu deputātu un politiķu vidū. Piemēram, neatļaujot viņiem izmanot savus ģimenes locekļus un draugus konsultantu, palīgu un citu labi atalgotu amatu vajadzībām. Makrons uzskata, ka Francijas parlamentā šodien ir pārāk daudz deputātu un 1/3 no tiem varētu likvidēt. Eiropas Savienības birokrātu pienesums viņu nepamierina, arī tur visi lēmumi (pirms pieņemšanas) jāiesakņo publiskajā domā. Ūnija varot iet tālāk savu federālisma ceļu, kas daudzos gadījumos nav lielisks priekšlikums.

Kas viņš ir – filozofs, kas ienācis politikā? Diskutēt viņa priekšlikumus, noskaidrojot vai tie ir efektīvi vai tikai tehnokrātiski. Par to cik dziļi Makron spējīgs iedziļināties šodienas sabiedrības vajadzībās, pastāv atšķirīgi vērtējumi. Piemēram, viņa studiju biedre Myriam Revault d’Allonnes avīzei Le Monde nikni izsakās, nolīdzinot Makronu līdz ar zemi: ” Viņš nav nedz intelektuālis nedz valstsvīrs. Tikai tehnokrāts. Nedz intelektuālis nedz domātājs. Tradicionālists – labēji liberālās politikas pārstāvis un viss” (Le Monde 1/9, 2016).

Jo lielāks koks – jo garāka ēna. Ai, ai! Tradicionālists viņš noteikti nav, jo neizmanto labās un kreisās rokas principu, lai norādītu ģenerālos politiskās segmentācijas virzienus. Enerģisks – jā. Francijas politikai tieši šī īpašība esot šodien daudz vairāk vajadzīga nekā septisks intelektuālisms. 14% vēlētāju sameta urnās baltas lapas. Arī šī ir protesta forma – politiskās depresijas demonstrācija.

Cerams, ka viņam izdosies vitalizēt demokrātiju.

Noderētu arī mums.

 

 

Tirānijas atdzimšanas laiks ir atkal klāt arī pie mums

Speciāli TVnet 

 

ulmanis lembergs usakovs tvnet

Attēls: Toms Ostrovskis, TVnet

 

Donalda Trampa «alternatīvo faktu» piesaukšana ir propagandas paņēmiens, lai satrauktu savas valsts pilsoņus un «izsistu ķeblīti» publiskajai drošības sajūtai. Ja reiz fakti var būt dažādi par vienu un to pašu norisi, tad nav iespējams noskaidrot patiesību jeb, kā norāda putinisti, – «patiesības vispār nav»*.

Vēsturniekam Timotijam Snaideram (Timothy Snyder) šķiet, ka šāds politiķa apzināts izaicinājums sabiedrībai ir kas vairāk – tas ir demokrātijas erozijas sākums. Rezultātā apgaismības laika smagi un grūti izcīnītās pilsoņu brīvības jau šodien atrodas riska zonā. Nevis liberālisms «ir noziedējis», bet gan tirāni un diktatori (kā parasti) tiecas atpakaļ pie neierobežotas varas. To viņi vēstures gaitā vienmēr ir centušies panākt, tāpēc, piemēram, mūsu valsts Latvija lielākoties ir atradusies tirānu pakļautībā. Amerikāņiem šis process ir bijis daudz atvērtāks, taču pašreiz notiekošais Vašingtonā nav iepriecinošs. Tas var izvērsties un ietekmēt arī mūs.

ASV un demokrātija

«Brīvības dievietes» nācijas dibinātāji savu konstitūciju savulaik noformēja tā, lai tirāniem, despotiem un diktatoriem nebūtu iespējas pārņemt varu valstī. Piesardzības soļi bija pamatoti. Vēsture ir parādījusi, kā antīkā Grieķija un Roma krita un sagruva oligarhu imperiālisma priekšā, tāpēc amerikāņiem šķita svarīgi radīt visus nosacījumus varas sadalei visaugstākajā līmenī un vēlēšanu sistēmai, kas aizsargātu brīvo, demokrātisko republiku «kā tādu».

Diemžēl politiķi, kas ir demokrātiski ievēlēti, var censties un arī panākt demokrātijas demontāžu. Tā tas notika pagājušā gadsimta 20. un 30. gados, kad krīzes plosīto Vāciju pārņēma nacionālsociālisti. Arī Latvijā pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma demokrātiju likvidēja Kārļa Augusta Vilhelma Ulmaņa apvērsums un tāpēc Latvija pārtrauca pastāvēt kā parlamentāra republika. Ulmanis, kas no 1936.gada ieņēma nekonstitucionālā ceļā iegūto valsts prezidenta amatu, toreiz pieņēma politiski liktenīgus, kļūdainus lēmumus pats – vienpersoniski, netālredzīgi un tāpēc lielā mērā sekmēja PSRS okupācijas režīma iespēju mūsu valstī. Tieši Ulmaņa piemērs ir liecība tam, ka «spēcīgs vadonis» un «stipra roka» nav veselīgs projekts plaukstošai valstij, kas tiecas saglabāt demokrātiju.

Demokrātiju prot sagraut arī komunisma ideoloģijas autoritāristi vai reliģijas fundamentālisti. Tātad vēsture ir pierādījusi, ka fanātiski egocentriskie vadoņi var mainīt esošo režīmu valstī, piekārtojot to savām egoistiskajām ambīcijām un interesēm. Donalds Tramps un viņa svīta ir tieši šāda rakstura fenomens ASV jauno laiku vēsturē. Lai gan viņi ir nonākuši pie varas atklātu, demokrātisku vēlēšanu rezultātā, «nav pārliecības, ka šis grupējums godprātīgi atbalsta esošo amerikāņu konstitucionālo sistēmu», un «pašreizējā situācija arī rāda to pašu, kas bija novērojams agrāk citur, kad autoritārs režīms pārņem varu valstī»2.

Patiesības apšaubīšana – ceļš pie varas

Nacisti nebija pirmie, kas saprata, ka patiesības «kā tādas» iznīcināšana ir galvenais ceļš politiskā varmākas rokās, lai pārņemtu varu visā valstī. Demokrātijai ir vajadzīga stabilitāte – tiesiska valsts, kas paļaujas uz godprātību un savstarpējo paļāvību līdzpilsoņu starpā. Patiesības akceptu. Ja prezidents ar savu svītu visiem spēkiem cenšas panākt, lai amerikāņi sāktu šaubīties par savas uztveres patiesumu un mediju kvalitāti, tad nav labi. Pat vadoši prezidenta štāba propagandisti deklarē mediju ziņojumus kā «citus faktus», «melus» vai «alternatīvos faktus», jo savējo interpretāciju Keliana Konveja (Kellyanne Conway)3 deklarē kā vienīgo īsto un pareizo. Ož pēc totalitārisma. Tā saucamā «pēcpatiesība» ir piefrizēta propaganda un kā tāda ziņo par diktatūras tuvumu.

Jēdzienu «alternatīvie fakti» Konveja formulēja intervijā amerikāņu TV programmai «Meet the Press» 2017.gada 22. janvārī, kad centās aizstāvēt Baltā nama preses sekretāra Šona Spaisera (Sean Spicers) izteikumus par atbalstītāju skaitu jaunievēlētā prezidenta inaugurācijas pasākumā. Nevienam nav noslēpums, ka jaunievēlētā prezidenta pasākumā bija salīdzinoši maz atbalstītāju. Lai to noliegtu bez argumentiem, Keliana Konveja aizstāvējās ar vārdiem, ka šāds apgalvojums ir alternatīvie fakti un tātad – meli4.

Presei (medijiem kopumā) ir pienākums piedāvāt publiskajai domai pārbaudītus faktus, atšķirīgus viedokļus un argumentētus komentārus par politiskajiem jautājumiem valstī, par varas gaiteņos notiekošo, atmaskojot pārkāpumus un izgaismojot panākumus tā, lai pilsoņi redzētu un saprastu, kas viņu valstī notiek. Lai iedzīvotājiem būtu informatīvā bāze diskusijām un viedokļu salīdzinājumiem. Kritizēt varas vīrus un sievas nenozīmē devalvēt savas valsts prestižu. Tas nozīmē rūpēties par to, lai valstī notiekošie politiskie un administratīvie procesi būtu caurskatāmi, analizēti un paskaidroti ikvienam iedzīvotājam saprotami.

Tikai šādā veidā ir iespējama aktīva pilsoņu piedalīšanās savas valsts politikā. Jo negantāki, kritiskāki un drosmīgāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī. Tāda ir žurnālisma misija demokrātijā – nerunāt pa prātam «varai un naudai», bet paust alternatīvu, pārbaudītu un pierādītu viedokli, lai neatļautu «varas personām» uzvesties tirāniski, alkatīgi. Lai ekstrēmisti labajā un kreisajā politiskajā flangā nevarētu pārņemt varu valstī un piekārtot to savām interesēm un vajadzībām.

Brīdī, kad bijušais uzņēmējs, labo ekstrēmistu orientācijas interneta portāla «Breitbart News»5dibinātājs un tagad Trampa padomnieks Stīvs Banons (Stephen «Steve» Bannon) sāka saukt žurnālistus par sabiedrības ienaidniekiem un mēģināja iedēstīt šo sentenci caurmēra amerikāņa domāšanā, bija skaidrs, uz kuru pusi airējas Trampa štābs. Te bija un ir centieni likvidēt to vēsturisko, morālo un intelektuālo fundamentu, kas stabilizē politisko ikdienu ASV apziņā un realitātē. Starp citu, Donalda Trampa saukāšanās žurnālistu virzienā, dēvējot viņus par «tautas ienaidniekiem», ir Josifa Staļina formulējums. Turpat vien nonākam.

Protams, diktatūrām un korumpētiem ierēdņiem žurnālistika nav vajadzīga. Pēc aukstā kara beigām Austrumeiropā varu pārņēma kleptokrātu režīmi. Uzskatāmākie piemēri šajā virzienā ir Krievija un Ukraina. Taču arī Latvija diemžēl nav pasargāta no šīs kaites – oligarhu varas jeb kleptokrātu tirānijas valsts un pašvaldību līmenī. Kopš neatkarības atgūšanas mūsu valsts ekonomika nav tālredzīgi attīstīta un kalpojusi vairāk Latvijas politiskās elites grupējumu un administratīvā aparāta alkatībai, nevis iedzīvotāju labklājības veicināšanai. Tā tas diemžēl ir, un medijiem par to jāziņo. Tāpēc kleptokrātijas atmaskojumi mūsu valstī nav mediju nepatriotiska rīcība, bet gan savas misijas apzināšanās valsts un līdzpilsoņu priekšā.

ASV konstitūcija, piemēram, paredz noteikumus, kas aizliedz prezidentam nopelnīt un kļūt bagātam, atrodoties augstākajā valsts amatā. Trampam nosēžoties šajā amatā, ir skaidrs, ka viņš turpinās savu iesākto biznesu un nav izslēgts, ka pieņems politiskus lēmumus, kas veicinās arī viņa biznesa tālāku attīstību. Naivā «caurmērlatvieša» loģika, ka «viņš ir jau sazadzies un bagāts, tāpēc vairāk nezags, jo viņam pietiek» – reālajā dzīvē neeksistē, jo apetīte rodas tieši ēdot.

Apšaubot mediju ziņojumus, Tramps tieši tāpat kā mūsu pašmāju pašvaldību oligarhi6 cenšas panākt savu status quo akceptu un devalvēt mediju lomu sabiedrībā.

Tautas kalpi jeb stingrā roka

Jēdziens «demokrātija» pēc Timotija Snaidera domām ir galvenais kopsaucējs, kas nostāda sev opozīcijā ne tikai 18. gadsimta konservatīvos, nacisma un komunisma ideologus, bet arī visus pārējos, kas nevēlas panākt tautas viedokļa respektu savai rīcībai un tic «stingrās rokas» politikai. Jaunais ASV prezidents pieder šai «ne demokrātu kategorijai», lai gan savās runās no minētās tēmas vienmēr izvairās. Viņš, tieši tāpat kā mūsu vadoņa slavinātāji, nekautrīgi apbrīno autoritārus valdniekus, un vienīgais, kas viņu interesē demokrātijā, ir tikai priekšrocības, ko tā nodrošina. Piemēram, ja viņam nebūtu izdevies vēlēšanās uzvarēt Hilariju Klintoni, tad Tramps noteikti būtu izmantojis visas iespējas, kuras piedāvā demokrātija, – vēlēšanu rezultāta apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu.

Procesi, kas šobrīd norisinās varas gaiteņos Polijā, Ungārijā un Krievijā, liecina par to pašu autoritāras varas pielūgsmi. Tā sakot – skrienot atpakaļ pie diktatūras jeb varas politikas, pastāv risks atsisties jaunā Padomju Savienībā. Izpildvara tur «brauc pāri» tiesu varai un pa tiešo spiež pie sienas politisko opozīciju. Brīdī, kad Tramps verbāli šauj uz tiesnešiem un žurnālistiem, viņš apzināti cenšas sagraut esošās sistēmas ģeometriju. Ja viņam izdosies uzpirkt tiesu, tad nākamais solis būs sagraut politisko opozīciju. Ja nepieciešams – ar meliem un mobilizējošu dezinformāciju, kurai zināma sabiedrības daļa notic un rīkojas tā, kā manipulētājs vēlas (skat., piem., #pizzagate7).

Šodienas autoritārie vadītāji lieliski izmanto terorismu kā biedēkli, lai nodrošinātu savas varas stabilitāti. Pagaidām Trampa administrācija ar saviem uzbrēcieniem un deklarācijām faktiski uzmundrina islāmistu teroristus aktivizēties, jo pirmais solis bija tieši aizliegums iebraukt ASV cilvēkiem no musulmaņu valstīm. Tas nozīmē, ka ir iezīmēts ienaidnieks – cilvēki, kas tic Allāham. Viņi tiek dēvēti par «vēža infekciju», neslēpti gaidot, kad atkal kāds uzbruks, lai savu teoriju varētu izbļaut skaļāk un sakūdīt ļaudis vēl kategoriskāk.

Protams, islāmistu fundamentālistu terorisms ir nopietnas uzmanības vērts. Pret to ir jācīnās visā nopietnībā, un saprātīgi soļi šajā virzienā tiek sperti gan no starptautisko organizāciju, gan ES puses. Taču no ASV vadītāja varējām gaidīt lielāku kompetenci un loģiskumu primitīva populisma vietā. Nosaukt visus musulmaņus par «vēža infekciju» ir sekls, kategorisks apgalvojums, kas nozīmē to pašu, ko nosaukt visus kreiļus par valsts ienaidniekiem. Tas ir muļķīgi, pazemojoši un nepamatoti, jo «visi» nav atbildīgi par «dažu» izdarībām.

Protams, Trampa administrācijas destruktīvais rīcības haoss un ideoloģiskā šaudīšanās nedod bāzi prognozēm, kas ar ASV tālāk notiks vai kādu «režīmu» trampisti izveidos. Taču viens ir skaidrs – viņu vadībā brīvības telpa sašaurināsies. Cerams, ka tas nenotiks neatgriezeniski, kā to pašlaik varam novērot Krievijā.

Demokrātija pieprasa toleranci un savstarpējo cieņu arī pret tiem, kas tic, ka laupītājs Kaupēns aizdedzināja Juglas centru un olzaķis sabojā bērnu ticību Dievam.

Nekas nav briesmīgāks par enerģisku, rīcībspējīgu egoistu, kas cenšas piekārtot pasauli sev, realizējot savus iedomu plānus ar padevīga, gļēva kalpu štāba palīdzību. Tā rodas izdemolētie Lielie kapi Rīgā, kurus nevar sakopt, jo «politiskie grupējumi» ir sadalījuši ietekmes sfēras savā starpā un loģikai šajā darījumā vairs nav vietas. Piedzimst ideja likvidēt Latvijas internātskolas (jātaupa budžeta līdzekļi), bet Ventspili par tiem pašiem līdzekļiem būvē konservatoriju jeb mūzikas skolu un jaunas ērģeles Doma baznīcas gabarītos.

Protams, demokrātija piedzimst no ilūzijas un pieņēmuma, ka visi līdzcilvēki ir aristokrāti. Mazliet naivi. Taču arī naivumā ir kas šarmants, jo tikai demokrātijas apstākļos varam ievēlēt tik nekompetentu valdību un stagnējošu pašvaldību vadību, kādas mums patlaban ir lielajās pilsētās. Taču tas ir daudz labāk, nekā dzīvot korumpēta Staļina, Brežņeva, Putina vai Pola Pota ēnā, jo pagaidām nekas atvērtāks un ievainojamāks nav izgudrots un praktizēts. Bijušais ASV prezidents Džons Kenedijs savulaik rakstīja, ka demokrātija esot ļoti grūta valsts pārvaldes forma, ja to praktizē godīgi un atbildīgi. Tā ir komplicēta tāpēc, ka balstās uz pieņēmumu, ka visi cilvēki ir respektablas, saprātīgas būtnes, kuru viedoklī ir jāieklausās.

Cerēsim, ka šo ticību amerikāņi nepazaudēs un totalitārisma infekcija nepārsviedīsies arī pie mums uz Eiropas ziemeļiem, kur oligarhiem apetītes netrūkst pievākt sev 100% visu.

Cerēsim.

Atsauces:

*

LASI CITUR: Олег Панфилов: Российские СМИ о Сирии – не ждите правды

2 – Snyder, T. (2017). On Tyranny. Twenty Lessons from the Twentieth Century. New York: Tim Duggan Books.

3 – ASV prezidenta padomniece, amerikāņu juriste un republikāņu politisko kampaņu menedžere. CNN, ABC News, Fox News komentētāja, Donalda Trampa vēlēšanu kampaņas vadītāja 2016.gadā. Trešā pēc kārtas. Viņai izdevās palīdzēt Trampam tikt pie ASV prezidenta posteņa. 20.01.2017. – kļūst par ASV prezidenta padomnieci, jo labi spēj komunicēt ar publisko domu un novadīt līdz viszemākajiem slāņiem politisko vēstījumu.

4 –

“Alternative facts are not facts. They are falsehoods,” Chuck Todd tells Pres. Trump’s counselor Kellyanne Conway this morning.

“Alternative facts are not facts. They are falsehoods,” Chuck Todd tells Pres. Trump’s counselor Kellyanne Conway this morning. WATCH:

5 –

LASI CITUR: Breitbart news network

6 – Latvijas pašvaldību vadītāji, kas sēž savos amatos visu mūžu. Sēžot iesildītajā amatā, šie vīri panāk, ka vēlētāji par viņiem nobalso atkal no jauna, ar to stabilizējot stagnāciju un korumpētību pašvaldību pārvaldē mūsu valstī. Kā svarīgs stagnācijas instruments kalpo pašvaldību avīzes, kuras izdod un komandē vietējās varas pārstāvji, pretēji mediju misijas loģikai.

7 – #pizzagate ir konspirācijas teorija, kas tika izstrādāta 2016.gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, iespējams, ka Donalda Trampa štābā. Viss sākās ar WikiLeaks nopludinātajām demokrātu partijas e-vēstulēm. Kāda Hilarijas Klintones līdzstrādnieka (John Podesta) e-vēstulēs varēja izlasīt, ka viņam garšo picas un tās viņš pasūtījis diezgan bieži kādā Vašingtonas centra picērijā. Tika izdomāta teorija, ka šie vārdi (pizza) faktiski nozīmē pedofilu grupējumu, kas nodarbojas ar bērnu spīdzināšanu picērijas un mūzikas kluba pagrabā. Izdomātā teorija guva plašu rezonansi sabiedrībā, jo tika aktīvi izplatīta sociālajos medijos. Informācija par «pedofilu izdarībām» picas restorānā, kas vakaros darbojas kā mūzikas klubs «Comet Ping Pong» Vašingtonā, nonāca arī centrālo valsts mediju apritē. Baumas vēstīja, ka it kā arī pati Hilarija Klintone esot bijusi iesaistīta šajās pedofilu aktivitātēs naktsklubā «Comet». Cieta picērijas un mūzikas kluba mākslinieki un mūziķi, kas tika nepamatoti apsūdzēti un apvainoti pedofilijā, bērnu spīdzināšanā un sātanismā. Visbeidzot punktu šīm spekulācijām pielika nevis mediji, bet kāds 28 gadus vecs vīrietis, kas bija ieradies no provinces Vašingtonā, lai pats ar sava automātiskā ieroča palīdzību «beidzot izrēķinātos ar ļaunajiem spēkiem» mūzikas klubā un atbrīvotu «nabaga bērnus no pagraba». Nekādu bērnu tur nebija, un namiem šajā rajonā nav pagrabu. Viss stāsts bija izdomāts, un pēdas ved arī pasakas autoru – neonacistu virzienā. Interesanti, ka liela vēlētāju daļa šiem meliem noticēja. Pat 17% no Hilarijas Klintones vēlētājiem vēl pērnā gada decembrī (17.-20.12.2016. The Economist) palika pie pārliecības, ka «kaut kas tāds patiesi bija noticis». Izgudrotos melus aktīvi atbalstīja un izplatīja sociālajos medijos un mikroblogā Twitter arī Donalda Trampa štābs. Iesaku noskatīties Zviedrijas sabiedriskās televīzijas kultūras programmu «Kobra», kas apskata šo tēmu. Raidījuma vadītāji runā zviedru valodā, bet intervijas notiek angļu valodā, un ir vērts šo kultūras raidījumu (28 min.) noskatīties:

LASI CITUR: Kobra Säsong 19 – Sex, lögner och pizzabeställningar

Putins un krievu “YouTube” paaudze

 

Stopkadrs no YouTube

 

Tas, ka studenti Televīzijas žurnālistikas nodarbībās Rīgā skaidri un gaiši pasaka, ka televīziju vispār nekad neskatās, nav nekas jauns. Jā, tā tas ir. Līdzīgi efekti noteikti pamanāmi arī Krievijā un izskaidro tur notikušā Navaļnija protestu demonstrāciju dramatismu. Gigantiskais Kremļa TV propagandas buldozers “digital natives” ietekmē daudz mazāk nekā viņu vecākus.

Krievijas prezidents , izsakoties par svētdien notikušajām pretkorupcijas demonstrācijām, kas beidzās ar masu arestiem, ir uzstājis, ka protestu dalībnieki jāsoda.  Putins atsaucas uz “likuma normām”, kas attiecoties uz visiem. Protams, ka izskaidrojums “šādiem nemieriem” atkal ir ārzemju iejaukšanās un kūdīšana. Tā domā arī vairums vecākās paaudzes krievu cilvēku. Nepieļaujot, ka valstī ir izveidojusies jauna paaudze, ka vairs nepakļaujas kolektīvajai apātijai un atrod informāciju pavisam citā veidā nekā to tradicionāli praktizējuši viņu vecāki.

Cilvēkus protestēt Krievijā pamudināja Navaļnija publiskotā informācija par Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedjeva bagātībām, kas iegūtas apšaubāmā ceļā. Pašu Navaļniju par “nesankcionētu uzdrīkstēšanos” apcietināja un līdzīgi notika izrēķināšanās ar pārējiem protestu dalībnieku, kas, galvenokārt, bija jaunieši un bērni.

Tas nozīmē, ka “veco lapsu politiskajās spēlēs” ir ienākusi jauna paaudze ar pavisam citiem kritērijiem un paklausības standartu varai. Šis svētdienas sacelšanās vilnis Krievijā ir ļoti neparasts fenomens. Tauta izgāja ielās no Vladivostokas līdz Pēterburgai, jo noticēja Navaļnija argumentiem.

 

Stopkadrs no YouTube

 

Tas, ka krievu politiķi (tāpat kā mūsējie) nevar iztikt bez parādes privātmājām, lidmašīnām, jahtām un vīna dārziem Itālijā, nav nekas jauns. Pieticība viņus negrezno un tāpēc ir jāņem “kukuļi”.  Navaļnijs un viņa pretkorupcijas fonds ir atmaskojuši daudz, taču pagaidām šie atmaskojumi nenoveda pie tautas protestiem. Punktu pielika atmaskojums, ka Medvedjevam pieder četras “pilis”, trīs muižas un divas jahtas. Šos faktus Navaļnijs pierāda ar savas filmas palīdzību un to var noskatīties tīmeklī. Pagaidām to jau noskatījušies ap 11 miljoni skatītāju.

Starp citu, Medvedjevs ir vienīgais no Putina svītas, kas ir mēģinājis komunicēt ar digitālajiem jauniešiem. Ir aktīvs Twitter un Instagram. Tagad tieši viņš izrādās korumpēts līdz ausīm un visi saziņas “vadi” un “pierādījumi” ved atkal atpakaļ pie Putina.

Krievu jaunieši ir tieši tādi paši “jutuberi” kā viņu vienaudži Latvijā vai Ziemeļeiropā. Televīziju viņi neskatās, lai gan propagandas buldozers mēģina viņiem piekļūt arī pa citiem kanāliem. Taču komunikācijas spēja nav vienkārša lieta un vecie politiķi ar savu propagandas domāšanu viņiem līdzi netiek. Bez tam daļa no protestētājiem nepavisam nav Navaļnija labēja populisma atbalstītāji. Viņi iet uz ielas, lai demonstrētu “pret sistēmu kā tādu”.

Socioloģiskie pētījumi liecina, ka jaunieši “zem 30” Krievijā esot apolitiski un ciniski. Man šķiet, ka tā nav.

Putina svīta netiek galā ar “YouTube” paaudzi.

Tas nu ir skaidrs.

Pakāpties uz citiem – intelektuāli vājo metode

Speciāli TVnet 

pakapties uz citiem

TVnet kolāža

 

Tā dara daudzi. Jau sen. Viņi uzrāpjas virsū cita gudrajām, labajām domām un pakapā ar nazi, lai tās saplīst gabalos. Pašūpo autoritātes uz viņu postamenta, palēkājot tām pa pakaušiem, un pēc tam zviedz par to, kā apjukušais klasiķis «iebēg krūmos». Katru var apvemt un ikvienu drīkst aplīmēt ar apmelojumiem kā afišu stabu, noskatoties, kā vēmekļi pielīp un etiķetes saaug ar upura ādu.

Respektablo un viedo cilvēku laiks ir garām. Gudru un cienījamu ļaužu vairs nav. Tie ir tikai grāmatās un vecās filmās. Tāpēc plosīklas un anarhisti gavilē. Interneta sociālie tīkli nelāgo ierašu paspilgtina, jo tagad katru var iemīdīt zemē vai apliet ar vircu himnas akordu pavadījumā. Tas, kas agrāk skaitījās nepiedienīgi un nepieklājīgi, šodien pārvērties sertificētā dzīves stilā. Taču ir arī jaunas iezīmes, no kurām pašlaik spilgtākā ir faktu nomaiņa ar emocijām. Kā dzīvosim tālāk?

Sajūtas pret faktiem

Atceros, kā 2015.gada rudenī visa Eiropa sastinga noslīkušā kurdu puisīša priekšā, kas bija izskalots no Vidusjūras viļņiem bēgļu paisuma laikā. Attēls iešūpoja mūsu līdzcietību, taču notikuma politiskajiem pretiniekiem «šādas bildes» nevajadzēja. Tās neiederējās viņu propagandas kontekstā un tāpēc arī, piemēram, zviedru neonacionāļi tūliņ sagudroja nepatiesības par mirušo bērnu Ailanu Kurdi (Aylan Kurdi), lai pēc tam tās izplatītu pasaulē kā mediju «melu ziņu» atmaskojumu. Viņi pakāpās pat uz nomiruša bērna.

Uz jautājumu – «Kāpēc jūs izplatāt melus? Tas nav godīgi!» – SD politiķi atbild: «Tu tā domā! Tā ir tava patiesībā. Mēs domājām ar jūtām! Emocionāli. Mums ir cits piegājiens. Redzēs, ko teiks tauta!» Iespējams, ka viņiem bija sajūtas, ka Eiropa jau grimst un slīkst musulmaņu bēgļu straumē. Tāpēc simts cilvēku vietā viņi ziņoja par miljonu. Pieņemu, ka viņiem bija bail šajā plūsmā noslīkt ar visu savu identitāti. Iespējams, ka tieši tāpat – «ar jūtām» (smadzeņu un loģikas vietā) domāja arī ASV prezidents Tramps, brīdī, kad viņš nesen satraukts ziņoja pasaulei par «kārtējo teroristu uzbrukumu Zviedrijai» kādā piektdienas vakarā. Nekāda uzbrukuma nebija. Viņš sajauca faktus ar emocijām, kuras bija guvis, noskatoties emocionālu Fox ziņu sižetu. Ar emocijām (smadzeņu vietā) kāds organizēja arī prezidenta Vējoņa tikšanos Dubaijā ar Šleseru un viņa dēlu pie viena vakariņu galda, kur kā fons bija piesēdinātas klāt pāris dekorācijas austrumnieku apģērbā. Bailēm ir lielas acis.

Emocijas pret faktiem. Tā ir smaga kauja, jo jau sen zināms, ka jūtas pārkāpj pāri visiem žogiem, kurus uzceļ prāts. Trampa svītas iedarbinātā «fake news» kampaņa pret masu medijiem ir tieši no šīs operas – faktu vietā tiek piedāvātas emocijas «informācijas iesaiņojumā». Jo šo cilvēku dzīves jēga nav patiesības noskaidrošana, bet gan savas taisnības uztiepšana.

Pakāpšanās uz otru

Gandrīz visas sabiedriski politisko jautājumu debates, kuras aizvadītajā laikā nācies noskatīties mūsu medijos, izmanto šo shēmu – salikt visus zirnekļus vienā pudelē, sakratīt un noskatīties, kurš kuru nokodīs.

Sākumā šķita, ka raidījumu producenti pārpratuši lietišķā dialoga jēgu un jauc konstruktīvu sarunu ar realitātes šovu. Vēlāk sapratu, ka tas tiek darīts apzināti, izklaides vai pārprastas «demokrātijas» vārdā. Pat konferencēs un publiskos semināros sāka parādīties «klauni» un trampveidīgie «atmaskotāji», kas zāģēja nost konstruktīvu dialogu, novedot jebkuru sarunu līdz absurdam.

Saprotams, ka «klauns» nekad nespēs būt amizants, ja nebūs uz kā pakāpties. Viņš «paņem» personas «B» argumentus un uzskrūvē tos līdz nejēdzībai, pārspīlējot, lai tie izskatītos muļķīgi, un tā pakāpjas uz sava sarunu biedra (to samazinot). «B» klaunam atbild ar to pašu. Mēs (skatītāji un radioklausītāji) vairs nesekojam domu gaitai, bet gan vērojam, kurš kuru nokodīs. Viss šeit notiek tieši tāpat kā divu gaiļu vai suņu mačos finiera kastē. Klauns vai filozofs «B». Kurš kuru.

Skaidrs, ka mūsu sabiedrībā ir sarežģītas problēmas, kuras vajadzētu atrisināt, tās izrunājot. Taču medijos tas neizdodas, jo diskusijas vietā tiek novietots izklaides šovs ar «skorpionu cīņas» loģiku. Varbūt tāpēc mūsu televizoros un radioaparātos vairs nav diskusiju raidījumu? Visi jau nokosti?

Taču iedomāsimies, ka šie producenti ir atlaisti no darba un viņu vietā nostājas konstruktīvas sarunas loģika.

Paņemsim labāko ideju, domu, argumentu no sarunu partnera un uzlabosim to. Papildināsim. «B» un «klauns» arī dara tāpat. Pēkšņi (vienā rāvienā) telpa piepildās ar garīgu enerģiju un gudrām iniciatīvām, kas griež ceļu gudrībai nevis dod priekšroku muļķībai.

Vai šādi iespējams atrisināt visas mūsu laika problēmas? To iepriekš nevar apsolīt. Taču viens gan ir skaidrs – šādu sarunu priekšā arī mēs, skatītāji un klausītāji, vairs nejūtamies muļķu valstī ieslodzīti, jo ir līdzcilvēki, kuriem ir ko teikt un no kuriem var uzzināt daudz jauna un vērtīga.

Izrādās, ka nemaz nevajag daudz – tikai saņemties un nesākt pakāpties uz otra (To change your mind is the best way to show that you still have one. Taylor Mali)1

Kustīgais intelekts vai «samazinātāji»

«Kustīgā» intelekta veids spēj un prot atzīt savas kļūdas. Sabiedrība, kas nespēj kritiski paraudzīties uz savu pagātni, neizbēgami stagnē (Byung-Chul Han). Taču kustīgo intelektuāļu ir maz un to skaits sarūk brutālajā komunikatīvajā telpā. Teorētiski viss it kā skaidrs – saņemties un pāriet uz kustīgo intelektualitāti, ja tā katram no mums (un sabiedrībai kopumā) ir daudz vērtīgāka nekā pašreizējie savstarpējie kari. Kāpēc turpinām spītēties, pakāpties cits uz cita un vajāt tos, kas ir labāki par mums pašiem?

Vainīgās esot bailes. Mūsu smadzenes fokusējas uz bīstamo un aizstāvas ar bailēm kā žogu pret ārpasauli. Ja aiz krūma nestāvēs vilks, tad mēs šo zaru kopojumu vispār nepamanīsim. Jēga ir tikai tam, no kā mums bail. Galvenais, ko mēs reģistrējam vienmēr un visur, ir tas no kā baidāmies.

Arī interneta komunikācijā – ievaino tikai sāpīgie cirtieni, kurus kā galveno pātagu, izkapti un kalašņikovu lieto tie, kas mēdz pakāpties uz pārējiem. Vārdi pārtop granātās un ūdeņraža bumbās. Faktu vietā detonējot emocijas. Un atkal esam nonākuši pie tiem pašiem «zirnekļiem pudelē», kas nogalina konkurentu, to samazinot. Kā rīkoties brīdī, kad «pamazinātāji» metas virsū, «lai apķēpātu manu darbu» (Imanta Ziedoņa formulējums). Palikt ar taisnu muguru, elpot, meditēt un stāvēt pāri suņu rejām. Demokrātija garantē ne tikai tiesības izteikties, bet arī klusēt un nepiedalīties spēlē, kurā jūs pamazina līdz idiota līmenim kāds apzināti. Reizēm šķiet, ka lielākā mūsu infoglut2 sabiedrības lielākā problēma ir nevis izteikšanās iespēju ierobežošana, bet gan klusēšanas tiesību trūkums.

Vēlreiz par jūtām un prātu

Vēlējos piebilst, ka man patīk emocijas. Bez tām mēs jau sen būtu roboti. Tās kūsā ikvienā no mums. Brīdī, kad zaudēsim spēju sajust un mīlēt, mēs visi pārv’ertīsimies par veciem, sažuvušiem juristiem. Tā nebūs daiļa aina. Nepavisam. Taču, lai saprastu, kas pasaulē notiek, medijiem un domātājiem ir jābalstās nevis uz «to, kā mums liekas», bet uz to, «kas patiešām ir un notiek». Ir vajadzīgs intelekta dziļums, un to nevar sarūpēt steigā, izklaidē un troksnī.

Sabiedrība, kurai nav laika klausīties,3 atgādina bokseri ar krampjaini sasprindzinātiem žokļiem un sadauzītām locītavām. Iespējams, ka tīmekļa pārgudrības apstākļos visgudrākā atbilde ir īsa – «es nezinu».

Šodien visi jūtas gudri. Internets atbild uz visiem jautājumiem, piedāvā drazas un puspatiesības, ar kurām apbruņojoties, var iet uz televīziju un aprakt kadrā Danti, Šilleru vai Kirkegordu. Būtībā šie gudrie ļaudis lieliski noder «klauniem», kuri dominē publiskajā telpā, nemaz nekautrējoties no «kāpnītēm» un «vesera», kas viņiem vienmēr pie rokas.

Gandijs zināja, ka varmācība ar vārdu sāp tik pat sāpīgi kā pletnes cirtiens. Tāpat viņš zināja, ka atriebes pļauka šajā kaujā nepalīdzēs un apmierinājumu nedos. Centieni pakāpties uz otra, to apzināti «pamazinot», ir triks, kuru izmanto intelektuāli slinkie un vājākie. Tie paši, kas skauž un savas bailes nespēj savaldīt nekā citādi, kā «samazinot» tos, kas labāki un gudrāki par pašu.

Naivi iedomāties, ka saturīgi televīzijas vai radio raidījumi (diskusijas) vai intelektuāli dziļi komentāri varētu atrisināt visas aktuālās Latvijas problēmas. Taču tie spēj un var radīt paraugu sava laika komunikācijas stilam. Veidam, kā cilvēkiem vajadzētu domāt kopā, sarunāties un risināt problēmas. Pagaidām mums piedāvā izklaidi, kas konstruēts uz iekšēja konflikta bāzes. Nav noslēpums, ka konfliktu deglis vienmēr ir un paliek stulbums.

Tāpēc padomāsim brīdī, kad kāds mums stāstīs ko šaušalīgu. Vai tās ir emocijas vai tomēr fakts? Vai vērts «piemest pagales» verbālam ugunskuram, kuru sakurinājis kāds cits? Jau 19.gadsimtā bija skaidrs, ka ikviens no mums par kaut ko cīnās (Everyone you meet is fighting a battle you know nothing about).4

Vai ir vērts vicināt verbālās agresivitātes karogu un cerēt uz tīmekļa sabiedrības akceptu? Galu galā arī virtuālajā pasaulē ne viss ir zelts, kas spīd. Tāpēc pamēģināsim saskatīt cilvēkos labo, gudro un talantīgo, kas viņos ir, jo slikto mēs tāpat ieraugām uzreiz. Tādi esam.

Domāsim ar prātu un jutīsim ar sirdi.

Pavasaris tuvojas.

Atsauces:

1 – Mainīt savas domas ir labākais veids, kā pierādīt, ka tādas vispār ir.

2 – Informācijas pārpilnība, skat. Andrejevic, M. (2013) Infoglut. How too much information is changing the way we think and know. London & New York: Routledge

3 – Interneta infopatēriņā šodien tiek izmantotas vairākas uztveres formas: skat. Carr, N. (2010). The Shallows: What the internet is doing to our brains. New York & London: W.W.Norton &Co.

4 – Ikviens, kuru satiec, izcīna savu kauju, par kuru tev nav ne mazākās nojausmas. Tātad ikvienam no mums ir jāizcīna savējā kauja.

Лиеноша диввалодиба jeb čurājošais puisēns Rīgas domē

Speciāli TVnet 

 

curajosais-puisens-rigas-dome

Fotomontāža Toms Ostrovskis, TVNet

 

«Cenzūru varēja realizēt arī ar alfabēta palīdzību. Poļu sacelšanās rezultātā tika nolemts Lietuvā un Latgalē pastiprināt rusifikāciju, tāpēc sāka pievērsties iespējām nomainīt latīņu burtus latviešu valodā pret kirilicu. Ar 1865. gada 6. septembri bija aizliegts izdot grāmatas latviešu valodā ar latīņu burtiem. Tipogrāfijām pavēlēja iznīcināt latīņu burtus /../ taču krievu cenzūras ierēdņiem neizdevās ieviest kirilicu Latgales rakstībā. /../

Tā radās vairāki krājumi, kas tika izdoti latviešu valodā ar kirilicas burtiem (Латвешу – креву календарис, 1867 – 1875) taču bez panākumiem. Iedzīvotāji šīs grāmatas nepirka. Sekoja masu kratīšanas, un cara ierēdņi centās iznīcināt visas grāmatas, kas bija rakstītas ar latīņu burtiem latviski. Iestājās grāmatu bads. Strauji attīstījās latgaļu rokrakstu literatūra /../ Šo literāro aktivitāti, iekļauties primitīvā rokrakstu formā spieda krievu administrācijas politika, kas Latgalē, tāpat kā vairākos citos impērijas reģionos, bija vēl nežēlīgāka nekā birokrātiski organizētā cenzūra» (1; 28. – 33. lpp.).

Vai tagad 2017. gadā vēsture atkārtojas? Vai Latvijā esošās organizācijas, kuru mērķis un uzdevums ir «krievu pasaules» ietekmes nostiprināšana krievu diasporas valstīs (tostarp arī Latvijā, kur ir proporcionāli vislielākais krievvalodīgo skaits no visām ES valstīm), panāks savu? Vai mēs atkal kļūsim par Krievijas impērijas nomali un finālā mūsu alfabētu tomēr nomainīs uz kirilicu? Tādas pārdomas rodas, vērojot Latvijas lielākā politiskā spēka «Saskaņa» aktivitātes 21. gadsimta komunikācijas formās.

Latvijas krievi nav apdraudēta minoritāte

Nezinu, vai vairums no mums vēlas latviešu valodas pāreju uz kirilicu tagad – 150 gadus pēc carisma pirmajiem latviešu alfabēta rusifikācijas mēģinājumiem. Šaubos, vai daži no mums ir gatavi akceptēt arī nākamo soli – atkārtot «iekļaušanos» putinistu impērijā ar valodas tramplīna palīdzību. Taču izslēgts tas nav, jo lienošā rusifikācija ar tās pirmo soli divvalodību lēni, bet noteikti iespiežas Rīgas un Latgales publiskajā telpā, kur krieviski runājošo iedzīvotāju kontingents ir visblīvākais. Kad krieviski runāt būs formāla un neformāla norma visur, tad pievienošanās «krievu pasaulei» būs tikai tehnikas jautājums.

Kremļa ideologi uzskata, ka «krievu pasaule» ir pārnacionāls veidojums, kas sastāv no Krievijas, krievu diasporas ārvalstīs un citu t.s. krievvalodīgo cilvēku kopienām, kuras par savu kultūras un garīguma centru uzskata Krieviju. Būtiski, ka «krievu pasaules» teorētiķi uzsver ne tikai krievu valodu, bet arī specifisku – krievisku domāšanas veidu kā «krievu pasaules» metafizisku vienotāju2. Tāpēc nepārsteidz, ka Latvijas Krievu kopiena jau atkal pieprasīja leģitimēt krievu valodu Latvijā un atgādināja, ka pirms pieciem gadiem (referenduma laikā) aptuveni ceturtā daļa iedzīvotāju esot vēlējušies nodrošināt krievu valodai Latvijā valsts valodas statusu. Lai gan faktiski iniciatoru īstais mērķis, manuprāt, ir pievilkt Latviju pie Krievijas provinces statusā, formāli tiek manipulēts ar «konvencijām», «minoritātes aizsardzību» utt. Pat ronis, kas tikko izskalots no jūras, saprot, ka krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji nav «sāmi» vai «tornedālieši», kuru tautiskās saknes atņem latviešu noteicošais vairākums vai viņu valodu saplosa Latvijas pamatnācija. Tas ir absurds.

Tepat līdzās – «rokas stiepiena attālumā» ir Pleskava un lielā Krievija. Latvijas valsts uzturētais Lattelecom katru vakaru piedāvā krievu TV, un Latvijas televīzija grasās dubultot piedāvājumu krieviski. Nekas un nekādā veidā neapdraud krieviski runājošos Latvijas iedzīvotājus nedz valodas kompetences, nedz etniskās identitātes virzienā.

Visi Latvijas krievi, sevišķi tie, kas ir gājuši Latvijas skolās pēcpadomju laikā, un pat tie, kas mācījās krievu skolās padomju laikā, ir mācījušies latviešu valodu un spēj sarunāties latviski. Pirms vairākiem gadiem veikts TNS socioloģisks pētījums liecināja, ka toreiz tikai 3% no visiem Latvijas cittautiešiem nespēja saprast mediju vēstījumus latviešu valodā.3 Šogad šis cipars droši vien būtu tuvu nullei. Tātad Rīgas šefa Nila Ušakova demonstratīvā komunikācija ar Latvijas sabiedrību ne tikai Latvijas valsts valodā, bet paralēli arī krievu valodā ir nevis praktiska nepieciešamība, bet gan politisks žests, kas liek atgriezties padomju laika divvalodības laikā, kad ar šā jēdziena palīdzību tikai veikta apzināta rusifikācijas politika. Neveikli aizbildinoties, ka ne Facebook, ne Twitter nav Latvijā reģistrētas sociālās komunikācijas platformas, viņš uzskata, ka tas viņam un partijai «Saskaņa» dod morālu un juridisku pamatu īstenot izaicinošu komunikāciju ar Latvijas valsti, vēršoties pret tās pamatu – latviešu valodu.

Latvijai lojālie krievi nepieprasa, lai valsts un pašvaldību amatpersonas ar viņiem komunicētu viņu dzimtajā valodā, jo viņi saprot, ka latviešu valoda ir viens no šīs valsts fundamentiem un tāpēc tā ir jāaizstāv. Krievu valoda pārstāv gigantisku kaimiņvalsti un iznīkšana tai nedraud arī tad, ja latviešu valoda Latvijā vēl ilgi būs un paliks vienīgā valsts valoda. Taču otrādi gan var notikt. Latviešu valodu stiprina tieši valsts valodas statuss Latvijā un arī tas, ka tā ir oficiāla ES valoda. Starp citu, latviešu valoda (baltu valodu grupā kopā ar lietuviešu valodu) pieder pie pasaules desmit senākajām pašlaik lietotajām valodām, un tās simbolisko un politisko nozīmi joprojām spēj apdraudēt PSRS kolonizācijas sekas, kad kolonizatoru mantinieki atkal grasās ņemt rokās politisko varu Latgalē un Rīgā. Tāpēc nav nekas nenormāls, ja krievu valoda Latvijā arī turpmāk būs svešvalodas statusā. Integrācija latviešu sabiedrībā nenozīmē asimilāciju un atteikšanos no dzimtās krievu valodas lietošanas ģimenē un savā tautiešu kopienā.

Starp citu, jāņem vērā, ka krievu minoritāte Latvijā jau tagad ir daudz privileģētākā stāvoklī nekā latvieši, jo krievu valodā tiek rādīts liela apjoma saturs visos Latvijas komerckanālos (Krievijas seriāli un citi raidījumi) un visos kabeļtīklos. MTG un Latvijas valstij piederošajā Lattelecom piedāvājumā krieviski ir pieejami vairāki desmiti Krievijas un Rietumu TV kanālu. Tas pats attiecas uz radio piedāvājumu krievu valodā. Krieviski runājošajiem viņu dzimtā valoda Latvijas medijos skan vairāk nekā latviešiem viņu dzimtā valoda radio un televīzijas ēterā. Latvieši, kas nepārvalda krievu valodu (un to skaits aug ar katru gadu, jo jaunatne dabiski vēlas integrēties Eiropas, Rietumu nevis Krievijas kultūrvidē), jūtas kā nacionāla minoritāte lielajā krievu valodā skanošajā audiovizuālo mediju gūzmā, kas Latvijā vairākkārt prevalē par mediju pieejamību latviešu valodā.

Ušakova uzšķaudīšana latviešu valodai

Rīgas domes priekšnieks Ušakovs, apstrīdot Valsts valodas centra viņam piespriesto sodu par oficiālo saziņu krievu valodā, deklarējis, ka viņam neesot jāievēro Latvijas likumdošana, jo likumi neregulējot «tādu mūsdienu sabiedrībā populāru saziņas, viedokļu un domu apmaiņas līdzekli kā interneta vidē atrodamie sociālie tīkli» (Ir, 2016.10.08.). Ne visu var regulēt ar likumiem. Ētika ir plašāks reglaments. Tas nozīmē, ka sociālo tīklu reģistrācijas vieta ārzemēs un darbošanās Latvijas telpā neatbrīvo negodprātīgu politiķi no morālas atbildības – uzvesties korekti visur. Vēlētai amatpersonai vienmēr publiskajā saziņā jāņem vērā valsts valodas komunikācijas noteikumi. Bez tam amatpersona publiskajā komunikācijā vienmēr ir un paliek publiska persona ar simboliskas atbildības fonu. Tāpēc Rīgas domes priekšnieka «apzinātā uzšķaudīšana» latviešu valodas lietojumam publiskajā telpā (internetā vai publiskajās diskusijās) ir un paliek nopietns likuma un politiskās ētikas pārkāpums.

Protams, brīdī, kad amatpersona Ušakovs apzināti pāriet no saziņas valsts valodā uz komunikāciju krievu valodā, viņš (izmantojot savu augsto amata stāvokli) mērķtiecīgi vājina latviešu valsts pozīcijas Latvijā un demonstrē savu nostāju kā sava veida «protesta formu» pret esošo kārtību. Ja reiz Rīgas priekšnieks neuzskata par svarīgu runāt ar sabiedrību latviski, tad to darīs arī taksists, pārdevēja un biļešu kontrolieris. Vienkārši tāpēc, ka publiskas personas mēdz uztvert kā piemēru un šis paraugs sasaucas ar Kremļa ideologu doktrīnu par «krievu minoritātes apspiešanu Latvijā uz valodas bāzes». Tas nozīmē, ka «Saskaņas» šefa rīcība faktiski turpina carisma, boļševiku lielkrievu šovinisma un putinistu aizsākto procesu – ar divvalodības palīdzību veikt pirmo soli uz Latvijas pārkrievošanu.

Vēl 2008. gadā intervijās Nils Ušakovs atzīst: ja krievu valoda iegūs valsts valodas statusu, tad tā izstums latviešu valodu (TvNet, 2009.20.08.), taču jau pāris gadus vēlāk referendumā mērs jau pievienojās Kremļa iniciatīvai un balsoja par to, lai ieviestu Latvijā divvalodību, jo «esot izšķīries būt kopā ar vēlētājiem» (Lsm.lv, 2015.28.04.), kas faktiski nozīmē ar divvalodības palīdzību rusificēt Latviju.

Nupat, 15. februārī, «Ēnu dienas» ietvaros uz publiskajiem jautājumiem Nils Ušakovs atkal atbildējis krievu valodā un pārmetumus atraidījis, sarkastiski ironizējot par mūsu valsti un tās likumiem.

Ušakova viltus ziņas

Ušakova komunikācijai sociālajos tīklos ir raksturīgs, ka viņa kontiem ir ne tikai mākslīgi radīti viltus sekotāji, kas dzīvē neeksistē, kurus apskatīju rakstā «Ušakova olu galvas»4, bet arī neslēpts infantilisms, kas izpaužas bildīšu un piecu līdz sešu vārdu kombināciju ziņojumos (Twitter, Instagram), kuri drīzāk atgādina pusaugu meitenes uzvedības manieres. Tā kā tas neasociējas ar nopietnu politiķa uzvedību, tad šo stilu varētu izskaidrot vienīgi ar vēlmi komunicēt atbilstoši savu lasītāju intelekta līmenim. Taču nopietnākas pretenzijas pret viņu kā politiķi un viņa vadītās domes demagoģiju jebkuram lasītajam radīsies, lasot viņa Facebook kontu un saturu Rīgas domes mājas lapā5.

Dusmojoties un izsmejot Valsts valodas centra kritiku par demonstratīvo latviešu valodas lietošanas normu ignorēšanu publiskā komunikācijā, Ušakovs paziņo, ka Facebook viņš komunicējot no sava privātā profila. Taču pārbaudot izrādās, ka šis apgalvojums ir nepatiesība. Par to var pārliecināties jebkurš Facebook lietotājs, jo FB Ušakova profilā vēl šodien ir norāde latviešu, angļu un krievu valodā, ka viņš tajā komunicē Rīgas mēra statusā, nevis kā privātpersona: Rīgas mērs • Мэр Риги • Mayor of Riga. Uzsveru vēlreiz, ka politiķis visās komunikatīvajās formās ārpus sava mājokļa un intīmās sfēras ir publiska persona.

No portāla Rīga.lv raksta, kas veltīts VVC tiesvedībai (4), var secināt, ka Rīgas dome nodala galvaspilsētā trīs iedzīvotāju grupas, kas nespēj saprast informāciju valsts valodā, un tas attaisnojot divvalodības ieviešanu. Šīs grupas esot: daudzbērnu mātes, cilvēki ar īpašām vajadzībām, cilvēki, kā arī ļaudis, kas vēlas ziedot ziedot apģērbu, apavus un rotaļlietas, un visbeidzot personas, kas izmanto dzīvnieku patversmes. Kāpēc tieši šīs grupas nesaprot valsts valodu, no mājas lapas neizdodas saprast. Pierādījumu valodas analfabētismam šeit nav.

Tajā pašā rakstā, oponējot VVC, Ušakovs uzsver, ka imigrantu integrācija tiekot veikta, informējot sabiedrību par pasākumiem, kas notiek latviešu valodā, ka viņš jaunajiem imigrantiem rīkojot latviešu valodas, kursus, ko nedarot valsts (valodas kursi imigrantiem parasti ir pašvaldību kompetencē arī citās valstīs, – S.V.). Bez tam portālā esot informācija par Latvijas simtgadi. Var noprast, ka tie esot svarīgākie Rīgas pašvaldības darbi sabiedrības integrācijā.

Lai attaisnotu savu iniciatīvu divvalodības ieviešanā Rīgas domes komunikācijā ar sabiedrību, Ušakovs atsaucas uz Berlīnes, Viļņas, Tallinas un Ņujorkas mājas lapām, kurās informatīvais darbs notiekot ļoti daudzās valodās. Taču Ušakovs nepasaka visu patiesību līdz galam. Tur saturs krievu, poļu, angļu, franču, itāļu, ķīniešu, turku un citās valodās ir vērsts uz tūrisma un investīciju veicināšanu no ārzemēm, nevis komunikācijai ar vietējiem iedzīvotājiem, tai skaitā daudzbērnu mātēm vai dzīvnieku patversmes apmeklētājiem. Turklāt Ņujorkas lapā ir integrēts Google tulkotājs, nevis tā ir tulkota ar cilvēku – dzīvu tulkotāju palīdzību. Šķiet, ka šāda maldinoša informācija ir slēpti centieni attaisnot savus apzinātos valsts valodas likuma pārkāpumus ar mērķi nemanāmi ievilkt Latvijā divvalodību kā normu. Ja reiz tas neizdevās referendumā, tad var mēģināt lienošo metodiku.

Ja Ušakovs tiešām būtu Latvijas patriots un lepotos ar latviešu valodu un valsti, kurā dzīvo, tad darītu visu, lai to nostiprinātu tās prestižu ar savu personisko piemēru. Publiski komunicējot arī sociālajos medijos tikai valsts valodā. Nešaubos, ka šāda uzvedība tikai vairotu viņa autoritāti ne tikai latviešu, bet arī krievu vēlētāju vidū.

Pašreizējā Rīgas mēra zēniskā uzvedība – izsmejot Latvijas Valsts valodas centra lēmumu, attaisnojot sevi kā privātpersonu – diskreditē viņu kā nopietnu politiķi. No malas šāda Rīgas mēra rīcība atgādina Briseles čurājošā puišeļa rīcību. Šoreiz viņš «uzčurā virsū» valodai, kas viņam nešķiet respektējama un vienīgā publiskās saziņas līdzekļa cienīga valstī, kas ir viņa mājas un dzimtene.

Atsauces

1 – Cenzūra un cenzori latviešu grāmatniecībā līdz 1918.gadam. (2004). Rīga. Latvijas Nacionālā bibliotēka. Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa.

2 –

LASI CITUR: Andis Kudors: “Krievu pasaule” kā putekļusūcējs (in Latvian)

3 – Latvijas sabiedriskā medija koncepcija

TVNET FAILS: Jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepcijas detalizācija (10Mb, pdf)

4 –

LASI TVNET: Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

5 –

LASI CITUR: RD apstrīd tiesas lēmumu par aizliegumu komunicēt ar iedzīvotājiem krievu un angļu valodā