Category Archives: Masu komunikācija

Ejiet uz filmu #Bille. Noskatieties to. Īsa recenzija pēc pirmizrādes

Posted on by
Atbildēt

Kadrs no filmas Bille. Credit: Forum Cinema.

Piektdienas vakarā Rīgā izdevās nobaudīt spožo, emocionāli jūtīgo pašmāju ražojumu, pilnmetrāžas filmu Bille. Saulainā pēcpusdiena lēni bīdīja pa Spledid Palace atvērtajām durvīm pirmos skatītājus. Ar 30 minūšu nokavēšanos piedzīvojums pagātnē (ziedu smaržas pavadībā) varēja sākties.

Vai nevar iztikt bez propagandas?

Neesmu kultūras pasākumu „Latvijas simtgadei” piekritēja un atbalstītāja. Bille arī iekļaujas ciklā. Šis apstāklis bija viens no iemesliem, kāpēc uz filmas pirmizrādi devos ar lielu skepses sajūtu, jo līdzšinējie simtgades mākslas ražojumi mēdz būt piesūcināti ar tā saucamā „valsts patriotisma” apliecinājumu (kas konceptuāli pārmantots no Padomu Savienības imperatīvās lielšovinisma idejas). Manuprāt patriotismam nav nekā kopīga ar dzimtenes mīlestību. Tie, kas maksā par šiem mākslas darbiem (no valsts kases) – ierēdņi un politiķi, iespējams šo atšķirību nesaskata. Iespējams, ka viņi būs pieprasījuši no filmas veidotājiem atkal kādu militāru parādi novembra vidū vai citas militārpatriotiskas akcijas kadra priekšplānā. Manas bažas šoreiz apstiprinājās tikai daļēji. Nezinu, vai pie tā vainīgas Kultūras ministrijas instrukcijas, jeb autori paši šīs epizodes uztvēra kā nepieciešamu nodevu. Patriotisma plakātiskās propagandas kadri gudru skatītāju pazemo, jo pieņem, ka ikviens latvietis nav pietiekoši patriotisks. Tā rīkojās Staļins, Hitlers un mūsdienās Putins. Taču, vai tādi skatītāju pašcieņu pazemojoši paņēmieni der demokrātiskā 100 gadus svinošā Eiropas valstī Latvija? Domāju, ka nē. Tas jau ir cits stāsts, par kuru noteikti nepieciešams runāt arī mūsu publiskajā telpā. Citādi pa gaiteņiem un auditorijām turpinās cirkulēt baumas par to, ka „simtgades pasākumus kritizēt nedrīkst”. Tikmēr atgriezīsimies pie Billes.

Režisores Ināras Kolmanes panākums

Filma pievēršas mazas meitenes bērnības ainām Rīgas Grīziņkalna rajona strādnieku mājā. Šī pilsētas daļa brīvvalsts 20. – 40. gadu posmā bija trūcīgo latviešu ģimeņu apmešanās vieta. Urbanizācijas apstākļos jaunie ļaudis no laukiem, ar cerību pilnām kabatām ieradās Rīgā, lai meklētu materiālu pārticību pilsētas piedāvātajās iespējās. Jāņa Grīziņa klasiskais darbs „Vārnu ielas republika” ir viena no spožākajām pērlēm šīs subkultūras aprakstā. Tagad mums būs arī Bille. Starp citu, arī mani vecvecāki šajā laikā dzīvojuši Zvaigžņu ielā. Tāpēc mātes stāstos ir vīdējušas Billes piedzīvotās problēmas un pārdzīvojumi, kas daļēji sasaucās ar Vizmas Belševicas aprakstītajām bērna eksistenci trūkumā, postā un vecāku ķildās. Tas nozīmē, ka Ināra Kolmane ar šo ir pirmā latviešu kinorežisore, kura beidzot iedziļinās tipiskās, eksistenciālās cilvēka problēmās noteiktā laika periodā Eiropas vēsturē.

Bille pasaules kino kontekstā

Līdzīgi stāsti no mazu meiteņu un zēnu dzīves šajā laikā izlasāmi arī citu tautu literatūrā un pamanāmi filmās. Tieši šis – vispārcilvēciskais Billes aspekts ir tas, kas paceļ šo jauno latviešu filmu augstākā līmenī, jo piedāvā cilvēcisku problēmu bergmaniskā dziļumā. Paši filmas veidotāji savos sižeta raksturojumos gan uzver, ka stāsts ir par bērna pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem. Man šķiet, ka Kolmanes stāsts ir sanācis daudz dziļāks un tā galvenās varones ir šī laika nelaimīgās sievietes, kas ieradušās lielpilsētā, bet nespēj tur atrast darbu, laimi un pārticību. Apstākļu spiestas, viņas nonāk līdz nežēlības destruktīvumam, izrēķinoties pat ar savu bērnu. Te vēlētos uzteikt vienu no spožākajām filmas zvaigznēm – Billes mātes lomas atveidotāju Elīnu Vāni. Izcili smalkjūtīgs, trausls un pārdomāts negatīvas, slimas un egoistiskas lomas atveidojums. Viņai piekļaujas arī profesionāli spožās Lolita Cauka, Lilita Ozoliņa un Guna Zariņa. Arturs Skrastiņš noturas līmenī (līdzās spožo latviešu aktrišu ansamblim) un piedāvā neparastu tēti. Vājībām, trūkumiem apsēstu vāja rakstura ģimenes galvu, kas nespēj attaisnot savu eksistenci pieaugušo acīs, taču uzvar kaujā par mūsu simpātijām ar mazo Billi uz rokas.  Reti kinoekrānā pamanāms neliekuļots maigums tuvplānā kā šajā gadījumā – tēva mīlestībā pret meitu: satikšanās, slimības, pastaigu ainās. Skrastiņš piedāvā ko vairāk par lādzīgumu.

Filma sastāv no lieliskām epizodēm kā pērlēm, kuras izdevies realizēt, pateicoties perfektam latviešu leģendārās kinomākslinieces Ievas Romanovas ieguldījumam. Viņas darbs latviešu kino ir profesionāli perfekts. Uzkrītoši tas ievērojams Ievas Romanovas veidotajās pirmās brīvvalsts vides mizanscēnās, kur katrai detaļai ir sava nozīme, lai ievestu mūs mūsu valsts telpā pirms 90 gadiem. Sakot no Agrās rūsas un beidzot ar Billi.

Labākā epizode

Labākā filmas epizode ir gājiens pēc aizdevuma pie bagātās tantes laukos. Rabarbera lapu zupa un dialogi šajā vidē ir asprātīgi un aktieru darbs – atbilstoši spožs. Brīžos, kad pieaugušie aktieri „paņem uz sevi” filmas dramaturģisko slodzi, filma stabilizējas un kustas. Epizodēs, kurās kameras operators cenšas izturēt uzvaru uz bērna ciešanām, kustība palēninās. Iespējams, ka tāda arī ir bijusi režisores vēlme – raudzīties uz pasauli caur bērna acīm. Taču viņai ir izdevies kas vairāk – izgaismot pieaugušo cilvēku egoismu, kas, izpaužoties savstarpējā neiecietībā, strīdos un negantumā, smagi traumē vidi un apkārtni ap sevi. Bērnus ieskaitot. Ja autore būtu gājusi tālāk pa šo līniju, kas viņai kopā ar kameras operatoru Jurģi Kminu un montāžas režisoru Mihailu Lanski tiešām izdodas, tad mūsu priekšā būt vēl viens šedevrs, kas mierīgi varētu konkurēt ar čehu Jana Sveraka “Kolju” vai franču Mona Achache “Eža eleganci”  (L’Élégance du hérisson). Taču finālā notiek sižetisks lūzums un vēstījums pārsviežas uz Plūdoņa „Atraitnes dēla“ līniju un noslēdzas ar manifestējošu apliecinājumu rakstnieces Vizmas Belševicas talantam (kopā ar fotogrāfiju un dzeju kadrā). Nav šaubu par Vizmas Belševicas nozīmi mūsu literatūrā un kultūrā, taču, ja filma ir par viņu, tad tā vairs nav tikai Bille. Tad vajadzīgs pavisam cits stāsts, kurā bērnības piedzīvojumi Grīziņkalna ielās ir tikai epizode, nevis filmas stāsta kodols. Nav saprotams, kāpēc autori pēkšņi atraujas no vēstījuma par mazo Billi Vārnu ielā un paceļas līdz Nobeļa komitejai. Pārāk deklaratīvi.

Nekas nav tik labs, lai nevarētu kļūt vēl labāks.

Uz Billi iet vajag. Lieliem un maziem. Katrs sapratīs to, kas uz viņu attiecas.

 

 

 

 

Blūze ar sasienamo apkakli (#knutblus) – kā protesta forma

Posted on by
Atbildēt

Tas, ka apģērbs var kļūt par protesta formu, nav nekas jauns. Padomju okupācijas laikā aizrāvāmies ar latviešu tautas tērpu. Nēsājām to kā protesta formu pret valsts okupāciju. Ne tikai Dziesmusvētku laikā, bet arī Jāņos un Vasarsvētkos. Savukārt Auseklīša piespraude pārmaiņu laikos kalpoja kā zīme, ka esam par brīvu un neatkarīgu Latviju. Kārām to pie jakas pogas, spraudām pie apkakles un izvietojām vitrāžas formā pie loga rūts. Sarkanbaltsarkanā emblēma, kas simbolizē neatkarīgās Latvijas karogu, bija viena no pašām ierastākajām protesta formām Padomju okupācijas laikā Latvijā. Vilkām sarkanu jaku uz baltas blūzes 18. novembrī un tēlojām, ka nesaprotam kritizējošus mājienus no skolotāju un priekšniecības puses. Par „provokatīvu” balvas demonstrēšanu kadrā Latvijas Televīzijas raidījumā, uzbruka toreizējais priekšnieks Jānis Leja, kurš bija saskatījis manu nekrietnību plastmasas maisiņa nepareizā demonstrējumā skatītājiem. Maisiņš kadrā esot izskatījies pēc Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga. Cenzori bija modri. Par nodarīto priekšnieks anulēja honorāru jeb samaksu par darbu. Kā redzat, protestēšana nav ērta padarīšana, ja protestētāju maz. Cita lieta – masu publiskie gājieni  jeb publiskās akcijas kā protesta forma.

Amerikānietes, 2017.gada demonstrācijā pret Donalda Trampa nokļūšanu ASV prezidenta krēslā, deklarēja savu vienotību un neapmierinātību par notiekošo ar īpašajās cepurītēm galvās. Tās bija rozā mices ar „austiņām” jeb pink pussy hats, kuras ikviena varēja uzadīt pati un nēsāt kā savu protesta karogu. Šīs adītās cepurītes un to nosaukums bija protesta reakcija pret Trampa runu par to, ka visas sievietes ir „nogribējušās” seksuālu uzmācību un to vien gaida, lai kāds “grab her by the pussy”. Nav noslēpums, ka viena veču daļa līdzīgi domā joprojām un ASV prezidents nav vienīgais, kas ir apmaldījies šajā virzienā. Taču šāds nejēdzīgs cinisms no valsts augstākās amatpersonas puses nav piedodama lieta. Tas ir smags apvainojums. Tāpēc toreiz rozā cepurīšu akcijai pievienojās arī protestētājas Women’s March ietvaros Austrālijā, Jaunzēlandē un Lielbritānijā.

Tagad kārta pienākusi blūzei ar sasienamu apkakli.

Kas tā tāda? Kāpēc tagad?

Šajā attēlā jūs redzat bijušo Zviedrijas Akadēmijas sekretāri (spīkeri) Sāru Daniusu. Viņa atstāj savu darba vietu, protestējot pret tur notikušajām intrigām. Attēlā redzams, ka viņa uzvilkusi blūzi „ar šleipi”, kas lielā mērā norāda uz viņa klasisko, konservatīvo amatu 200 gadus vecajā institūcijā, kurā līdz šim šo ietekmīgo posteni ieņēma tikai kungi. Nekavējoties reaģēja Zviedrijas kultūras ministre, kas, demonstrējot savu solidaritāti ar Sāru, arī ietērpās līdzīga piegriezuma blūzē. Viņai sekoja arī citas sabiedrībā atpazīstamas un publiskajā telpā ietekmīgas sievietes. Lielveikalos Zara vai HM šāds klasisks blūzes variants nebija atrodams, taču vecais Jacobssons uzreiz izlika skatlogā esošo dāmu apģērba sortimentu. Blūzes, kuras ikdienā reti kāds pērk, tagad tika notirgotas vienā rāvienā. Gandrīz katra zviedriete savos sociālajos medijos ziņoja (ar savas blūzes attēlu), ka piedalās kopējā pasākumā. Piektdien, 13. aprīlī arī Ziemeļu Muzejs lūdza visas “mezglublūzes” (zviedriski : knutblus) demonstrētājas dalīties pieredzē un atsūtīt fotogrāfijas kultūrvēstures fondam.

Ko nozīmēja šī akcija? Tā  nozīmēja cīņu pret veciem, iesīkstējušiem uzskatiem par to, ka sievietes nav līdzvērtīgas vīriešiem. Tās var un drīkst seksuāli izmantot, nav aizliegts neuzklausīt sieviešu sūdzības, jo viņas visu izdomā un pārspīlē. Par to pašu pārkāpumu, kas netiek piedots amatpersonai sievietei, vecis paliek amatā un vēl var atļauties smīkņāt.

Nezinu vai ir jēga skaidrot konkrētos apstākļus Zviedrijas Akadēmijā, kuru pamet liels skaits pastāvīgo locekļu un var gadīties, ka nākamgad nepietiks personu Nobela literārās prēmijas iebalošanai.

  • – Šī blūze izaicina večus – dinozaurus”, – raksta žurnālists Arne Rūts vakardienas Dagens Nyheter. Senā Zviedrijas Akadēmijā, kuru dibināja karalis pirms 200 gadiem, ir valsts valstī. Līdz šim tajā tika ievēlēti (ar retiem izņēmumiem) tikai un vienīgi kungi. Viņi arī piešķīra prēmijas un balvas. Pirms 20 gadiem kungu rindas tika paretinātas un Akadēmijā iekļuva vairāk sieviešu. Viena no viņām (dzejniece Katarina Frostenson) tika ievēlēta 90. gadu sākumā un iesaistīja akadēmijas aktivitātēs arī savu vīru Žanu Klodu (francūzi). Viņš dibināja kultūras klubu, izmantojot akadēmijas finansējumu, un nepalaida garām iespēju seksuāli izmantot jaunās mākslinieces. Tās pašas, kas pretendēja uz koncertiem un izstādēm šajā klubā. Tagad noskaidrojās, ka šādu – seksuāli izmantotu sieviešu dzejnieces vīra kolekcijā ir ap 20-30. Laikraksts Dagens Nyheter (kustības me-too ietvaros) atklāja šo faktu, kas kuluāros jau faktiski bija zināms. Sabiedrībā sākās viļņošanās, bet Akadēmijā nerīkojās. Akadēmijas patrons karalis arī klusēja un Žans Klods apvainojumus noliedza. Visbeidzot sākās šūpošanās un vairāki kungi izstājās no akadēmijas, pieprasot Katarīnas Frostensones izslēgšanu. Publiskajā telpā vīdēja viedoklis, ka sieva nav vainīga pie vīra izlaidības un Katarīnu izslēgt nevajadzētu. Finālā no Zviedrijas Akadēmijas tika izraidītas divas sievietes no kurām viena bija sekretāre Sāra. Tā pati, kas nēsā konservatīvi klasisko blūzi „ar šleipi”. Viņai tika pārmests rīcības nespēja un vairāki Akadēmijas locekļi neslēpa savu nepatiku pret sievieti šajā augstajā amatā.

Jāpiezīmē, ka Zviedrijas Akadēmiju arī agrāk atstājuši daži tajā ievēlētie locekļi. Līdz šim šie protesti bijuši politiska rakstura (Gilenstēns un Ekmane pieprasīja akadēmijas atbalstu Rušdī, kas netika nodrošināts).  Protams, ka Akadēmijas statūti saglabājušies negrozīti kopš feodālajiem laikiem, aizspriedumi joprojām dzīvi. Pret patriarhālo modeli šodien uzstājas ne tikai sievietes ar savām mezgla-blūzēm, bet arī 227 zviedru zinātnieki, kas nepiekrīt notikušajam. „Nav pieļaujams, ka Akadēmijas vadība jauc savas privātās intereses un pārliecību ar valsts vajadzībām. Nav pieļaujams, ka Akadēmijas vadība praktizē nepotismu, korumpētību un savu privāto draugu bīdīšanu amatos un stipendijās”, – rakstīts zinātnieku paziņojumā medijiem. Viņiem šķiet, ka Sarai ir jāatgriežas atbildīgajā amatā un jāturpina darbs.

Tikmēr blūze ar sasienamo apkakli ir modē joprojām.

Kas notiks tālāk, to rādīs laiks. Taču vecīgā, konservatīvā blūze (pateicoties Sārai) ir ieguvusi jaunu elpu. Pārvērtusies par karogu.

 

 

 

 

Bankas prezidenta IR „varoņa tauki” un meritokrātijas lāsts

Posted on by
Atbildēt

Aizvadītās nedēļas satraukums manī raisīja nedaudz citādas pārdomas, nekā tās, kas izskanēja publiskajā telpā. Tur vīdēja minējumi un satraukums par to: „Vai Ilmāram Rimšēvičam var ticēt.” Mani nodarbināja doma par to, kāpēc tik augstos amatos Latvijā ieceļ cilvēkus, kas neiztur naudas, varas un iedomības pārbaudi. Īsi sakot – atlases komisijas izvirza profesionāli kompetentus (visbiežāk /diemžēl/ kādam privāti pazīstamus!), taču emocionāli un ētiski neatbilstošus cilvēkus. Komisijas tiek sasauktas, nolikumi izstrādāti, konkursi notiek, bet izvēlās nepiemērotos un seko „čuššš”.

Ieceltie vadītāji diezgan ātri apgūst birokrātijas stabilitātes moto : „Kas guļ, tas negrēko!” un uzpērk ietekmīgas personas, lai noturētos amatā saules mūžu. Ja pelnāt 12 000 eiro mēnesī , tad ir jēga izstrādāt nemirstības stratēģiju un uzpirkt lojalitāti? To tā dara gandrīz visur. Ne tikai Latvijas Bankā, bet visā varas aparātā. Parasti šie ļaudis lieliski spēlē „direktorus” un vadītājus, taču viņu devums mēdz būt nenormāli pieticīgs mūsu valsts labā.

Mēdz teikt, ka produktīviem un radošiem cilvēkiem nekādā ziņa nevajagot strādāt valsts vai pašvaldību dienestā. Tur valdot pelēka neizdarība un intrigas, kas nodrošina tēlotāju palikšanu amatos. Pat Majakovskim neizdevās izmēzt birokrātus no siltajām vietām. Kāpēc mēs brīnāmies par korumpētu ierēdņu alkatību un negribam šim faktam noticēt?

Kur ir vaina? Viss taču formāli pareizi notiek, bet rezultāta nav

Mēs visi novērtējam apkārtējos cilvēkus un izveidojam veselu rangu tabulu, kurā tie tiek ievietoti. Modernā pētniecība šodien apgalvo, ka šāda pieeja (rangu tabulas izveidošana) pārvērš cilvēkus un uzņēmumus par „precēm”, kuras var iemainīt, apmainīt un pārdot. It kā praktiski, taču Rimšēviča gadījumā tas, piemēram, nenostrādāja. Viņu (iespējams finanšu jomā zinošu cilvēku) ķēra alkatības sērga un notika neticamais –  viņš tika pieķerts pie rokas un novākts. Tas nozīmē, ka profesionāla spēja un prasme nav vienīgais cilvēka atbilstības kritērijs augstam amatam. Ir vēl arī citi kritēriji, par kuriem mēs publiski nemēdzam runāt, jo tie izklausās tā vecmodīgi un naivi: godīgums, godprātība, pieticība, laipnība, labvēlība un principialitāte. Kāpēc tos neņem vērā? Kāpēc šie rādītāji netiek iekļauti meritokrātijas listē kā noteicošie? Nav testu pārbaudei?

Kā īsti ir?

Koperniks noskaidroja, ka zeme griežas ap sauli. Nevis otrādi. Darvins formulēja dabiskās atlases principa teoriju. Freids nāca klajā ar to, ka zemapziņa lielā mērā nosaka mūsu rīcību. Šie trīs atklājumi būtiski izskaidro cilvēka pašvērtības kritērijus. Oksfordas universitātes profesors Luciano Floridi uzskata, ka šiem trim parametriem tagad nācis klāt vēl viens rādītājs. Interneta vide. Proti – mūsu reālā dzīve saplūst ar to daļu, kuru nodzīvojam internetā. Cilvēka vērtību tagad nosakot sekotāju skaits vairāk nekā meritokrātijas anketa. Lielākā daļa tos sev pērk Twiterā, Facebook, Instagram, lai izskatītos svarīgāki (nekā ir patiesībā).

Ja agrāk cilvēka vērtību noteica vietējās sabiedrības apzināti izveidotās hierarhijas kāpnes, kurās svarīgākā nebija habitus vai doksa, bet gan vietējo grupējumu atbalsts vai noliegums, tad tagad tiek pievienots interneta vērtību lekāls. Tagad arī aplikācijas vērtē jūsu apģērba stilu (Tribo), izskatu (Spontana) vai mīlētāja potenciālu (Peeple). Skaudrs vērtību grafiks, kas nekad nespēj nodrošināt gandarījumu ar sevi un par sevi.

Tas nozīmē, ka meritokrātijai tagad pievienots ļoti nihilistisks kapitālisma redzesleņķis, kas ikvienu no mums apzīmogo kā derīgu vai nederīgu. Cena šūpojas virs mūsu galvām kā nimbs. To nodrošina formāli aprēķini un dokumenti, kas liecina par to, kur esam bijuši un pavadījuši mācību laiku, taču nekādi nespēj apspoguļot cilvēka patiesos vērtības kritērijus. Mēs turpinām iecelt amatos cilvēkus ar zināšanām, bet bez vakcīnas pret korumpētību.

Kolektīvā grupas audzināšana

Protams, ka visās sabiedrībās eksistē prestižās grupas (kā ložas), kas izveido savu „aristokrātijas” amfiteātri. Jūsu pozīcija šāda grupā lielā mērā atkarīga no tā, vai protat piemēroties, liekuļot un izpatikt viedokļa līderim. Ja esat ārpus ložām, jūs gaida izsaldēšana un skarba dzīve. Tāpēc vairums cenšas piebraukt un pielīst. Lai iekļūtu siltumā.

George Saunders darbā ”Sea oak” vīriešus – oficiantus vērtē pēc viņu daiļuma. Jautājums, protams, ir atklāts – kurš nosaka, kas ir daiļš un kas nav, jo vertikālo skalu veido ietekmes līdera gaume, nevis mūsējā saprašana par skaisto un gudro. Turpretī Cory Doctorows romānā ”Down and out in the magic kingdom” sociālā slava (labā vai sliktā) aizstāj pat naudu. Kur nu vēl populārās sērijas ”Black mirror” sērija ”Nosedive”, kurā cilvēku vērtības hierarhijas vietu un sociālo statusu nosaka tikai tas, kā citi mūs uztver un novērtē. Uzreiz iedomājos, cik grūti tur klātos, piemēram, Einšteinam vai Sandai. Viņus iespundētu pagrabā uzreiz.

Kultūras jomā Latvijā šis arhipelāgs ir ļoti uzkrītoši novērojams. Ja neesat draugos (vienā ložā) ar naudas dalītājiem, tad no finansējuma labajiem projektiem nekas nespīd. Atceros kā pirms 20 gadiem mēģināju panākt valsts atbalstu metodisko materiālu izdošanai par viltus ziņām un medijpratību. Grāmata bija praktiski gatava. Nobrieda nepieciešamība uzsākt medijpratības skolotāju gatavošanu augstskolā. Projekts bija, taču naudu nepiešķīra, jo ideja neesot aktuāla un vajadzīga. To saņēma Rīgas koka māju attēlu publicēšanai.  Mans piemērs nav nekas unikāls. Tas pierāda valdošo mafiju nespēju un nevēlēšanos ieskatīties realitātē un valsts vajadzībās. Priekšroka tiek dota savējiem. Tiem, kas tuvāk un ir privāti (tieši vai pastarpināti) pazīstami.

Domāju, ka Rimšēviča skandāls apstiprina tieši šo pašu atavismu – paši negribam redzēt to, kas ir un ievērot to, kas jālabo. Ziņa par netīrās naudas mazgāšanu Latvijas krievu bankās bija zināma jau sen. Visos līmeņos. Bāršanās no Eiropas šajā virzienā skanēja, taču bija jāiesper ASV zibenim, lai mūsu „zemnieks pārmestu krustu un labotos”.

Tiktāl skaidrs. Taču, kāpēc neraugoties uz acīmredzamo, tomēr vīd sabiedrības daļas krenķīgums par to, ka Rimševičs it kā aizturēts nepareizi?

Viņa tēls dekoratīvajā varas vertikālē vienmēr ticis saudzēts no mediju puses un manevrēšanu publiskajā telpā viņš prot tik pat labi kā Lembergs. Arī viņš izskatās pēc direktora un prot atstāt iespaidu tā, lai mēs saprastu, ka zaudējot šo cilvēku cietīs valsts un katrs no mums atsevišķi. Uz viņu šaujot, viņam aplaupa māju. Viņš pats rāda, ka ir upuris un mēs tam ticam. Iet uz intervijām LTV, stāsta šausmas par valsti, kas desmitiem gadu maksājusi viņa algu 12 000 eiro mēnesī (no nodokļu maksātāju naudas), bet paliek slims, ja intervija paredzēta pie Jāņa Dombura.

Jā, vainīgi ir žurnālisti, ka ļāva viņam uzaudzēt „varoņa taukus”. Vainīga ir arī viņa „loža”, kas piesedza un piedeva pārkāpumus, pārvēlot augstajā amatā no jauna, no jauna, no jauna.

Vainīgo šajā gadījumā ir daudz.

Vai mums visus parādīs?  

Bīstami iezīmētais process jeb Latvijas neapzinātais ceļš uz Eirāzijas Savienību?

Posted on by
Atbildēt

FOTO TVNET, LETA

Tas, ka SKDF aptaujā kā redzamākās personas tiek fiksētas Vējonis, Lembergs un Ušakovs, ir bīstams signāls mūsu valsts demokratizācijas procesiem. Protams, ka pasūtītājs maksājot par aptauju, investē rezultātā. Tā, šķiet, noticis arī šoreiz. Taču notikušais nepārprotami liecina arī par ko citu. Tas rāda, ka „redzamās personas” apzināti izkārto sev skatuvi publiskajā telpā un realizē benifici pēc saviem noteikumiem ar sevi pašu kā galveno varoni skatuves centrā. Diemžēl politiķiem Latvijā šāda iespēja tiek atļauta joprojām, jau kuru gadu pēc kārtas. Nenokārtotā mediju telpas regulācijas stāvokļa dēļ. Kamēr Lembergs un Ušakovs varēs turpināt savu viena aktiera teātri netraucēti publiskajā telpā, tikmēr nebūsim tikuši tālāk par Putina Krieviju un totalitārisma izpratni publiskuma ģenerēšanā. Vienam pieder mediji, otrais tos pērk. Tas nav pieļaujams normālā, demokrātiskā valstī. Skaidrs, ka totalitārismā šāds „piegājiens” publicitātes ģenerēšanai ir norma. Putinam vai Erdoganam kalpo pieradināto žurnālistu armija un padevīgi klanās korumpēti reklāmisti. Tur turīga, ietekmīga persona ar naudu sev „pasūta mūziku”, jeb pērk labo slavu publiskajā telpā ar trulu murdoņu fonā. Šādi rīkojoties tiek apmānīta publiskā doma. Tiek publiski melots. Kā komerciāls darījums šāda rīcība ir pārkāpums demokrātiskas sabiedrības apstākļos, jo mediji nedrīkst piedalīties publiskā viedokļa manipulācijā kādas vienas, konkrētas un ietekmīgas personas interesēs. Brīvā un atvērtā demokrātijā nekas tamlīdzīgs nemēdz (nedrīkst!) notikt, jo ikvienam politiķim sava labā slava jāiegūst to pierādot (apliecinot) ar darbiem. Nevis pērkot savas pievilcības ilūziju medijos.

Kad beidzot šādam PR Latvijā tiks pielikts punkts?

Kādā virzienā mēs dodamies?

Ko iezīmē šis process?

Vai ejam Eirāzijas virzienā?

Šķiet, ka retajam no mums ir laika iedziļināties krievu fašisma ideologa Aleksandra Dugina teorētiskajos sapņos par plānoto Eirāzijas valsti, kas stieptos no Lisabonas līdz Vladivostokai. Tas būšot ģeopolitisks pretsvars ASV un NATO. Neraugoties uz mūsu laiskumu, procesi manipulatoru un ideologu frontēs turpinās. Dugins ir vadošais teorētiķis Kremļa aizvien intīmākajām attiecības ar Rietumeiropas galēji labējām partijām. Kā tas varēja notikt? Kā Putinam izdevās morāli un materiāli pakļaut sev galēji labējos eiropiešus? Kāpēc viņš tos turpina barot ar naudu par paklausību? Savaldzinot ideoloģiski un ekonomiski Francijas Nacionālo Fronti, itāliešu Lega Nord, vācu Alternatīvu Vācijai  un austriešu Brīvības partiju. Pirmais un galvenais, kas viņus vieno garīgi, ir vienotā pārliecība, ka spēks ir tikai varenā nacionālā valstī un globalizācija – visu postu sakne.

Krievijas antikomunikācija

Putina vadītā Krievija jau sen pagriezusi muguru sarunai ar rietumiem. Komunikācijas kanāli apzināti nosprostoti un rīcība demonstrē autoritāru egocentrismu. Rietumu galēji labējām partijām šī komunikatīvā norobežošanās šķiet simpātiska kā protests globalizācijai un kā  tradicionālo, kristīgo vērtību aizstāvības akts. Viņiem šķiet, ka Eiropa ir nogurusi no pārmaiņām, multikulturālisma, homoseksuālisma aizstāvībai un gurst no spriedzes starp nacionālo suverenitāti un globalizāciju. Ja garāk PSRS laikā (Brežņeva impērijā) visas rietumu labējo partiju idejas bija sovjetistu naidīgās ideoloģijas iemiesojums, tad tagad notiek kas pretējs. Tagad kā 1939.gadā (kad Staļins un Hitlers spēja vienoties cīņā pret kopēju ienaidnieku) notiek nikno un neapmierināto saliedēšanās uz kopējas nepatikas bāzes. Toreiz notika tieši tas pats kas notiek tagad. Toreiz un tagad kremlini saliedējas ar neapmierinātajiem rietumeiropā, lai sagrautu tur esošo, valdošo politisko aliansi. Šāda bloķēšanas taktika boļševikiem un komunistiem vienmēr bijusi raksturīga. Piemēram, 1959. un 1960. gadā rietumeiropā sākās masveida sinagogu grautiņi. Vispirms Rietumvācijā un pēc tam citur. Protams, ka šāds notikumu pavērsiens būtiski iedragāja Rietumvācijas kā NATO dalībvalsts prestižu. Reputācija tika iedragāta. Vēlāk, pateicoties Austrumvācijas (VDR) spiegu ziņojumiem, noskaidrojas, ka ar sinagogu postīšanu Rietumvācijā bija nodarbojušies nevis vietējie, bet gan KGB un tās sabiedrotie no Varšavas bloka valstīm. Protams, ka kremlinu sadarbība ar neapmierinātajiem rietumniekiem bijusi aktīva visos laikos un formās, RAF u.c. akciju atbalstu ieskaitot.

Pēc Berlīnes mūra un Padomju Savienības sabrukuma vecie modeļi nozuda. Garīgā telpa bija tukša un to okupēja labēji konservatīvās idejas. Tās tobrīd tika adoptētas postsovjetiskajā Krievijā ļoti pamazām. Sīkāk par to ieteicu palasīt Anton Shekhovtsov, Russia and the Western far right (Routledge).

Tātad pēcpadomju impērijas sabrukuma, ideoloģijas tukšajā telpā ielauzās Aleksandrs Dugins un Vladimirs Žirinovskis. Dugina teorija par eiroaziātisko pasaules kārtību nostrādāja kā tilts starp krievu un rietumeiropiešu ultranacionālistiem. Centrālais akords šajā manifestā ir pieņēmums, ka jaunais Eirāzijas kontinents piedāvā radikāli jaunu totalitārās pārvaldes sistēmu, kuras galvenie pretinieki ir liberālisms, demokrātija un rietumu iedibinātā pasaules kārtība. Žirinovskim bija izdevies jau 1992. gada iepazīties ar Francijas Nacionālās frontes līderi Jean-Marie Le Pen. Viņš pirmais arī tika iepazīstināts ar jauno pasaules kārtības ideju un vēlmi izveidot Eiropas labēji konservatīvo partiju aliansi ar Maskavu centrā. Jāpiezīmē, ka Lepens ļoti aktīvi atbalstīja (morāli un materiāli) Žirinovska partiju tās izveidošanas fāzē un aktīvi līdzdarbojās Sadama Huseina publiskā tēla pilnveidošanā kopā ar austrieti Jorgu Haideru.

Antikomunikācijas virzītāji

Pēdējo gadu notikumi starptautiskajā plāksnē veicinājuši Eiropas labējo ekstrēmistu veiksmes stāstu. Pirmais motors te bija ekonomiskā krīze, kas pēc 2008.gada palīdzēja noskaņot plašus eiropiešu slāņus pret savām vadošajām politiskajām partijām. Krīzes postu plaši sabiedrības slāņi izskaidroja kā savas valdības sliktās politikas sekas.

Sliktie laiki radīja priekšnosacījumus glābējidejām. Putina pašizolācija un antikomunikācijas doktrīna šajā situācijā palīdzēja sameklēt jaunus sabiedrotos rietumos. Tieši labējo konservatīvajā flangā viņš atrada savus jaunos draugus. Tos pašus, kurus Žirinovskis un Dugins Kremlim bija nodrošinājuši iepriekš. Marina Lepena, kas nostājās sava tēva vietā Nacionālās frontes līdera pozīcijās, bija pirmā. 2014. gadā viņas partiju no finansiāla kraha izglāba Kremļa naudas aizdevums 9 miljonu eiro apjomā. Tika samaksāts un saņemta lojalitāte Kremļa virzienā.  Līdzīgās naudas attiecībās ar Putinu ir arī austriešu Brīvības partiju, kas ieguva 26% vēlētāju balsu 2017. gada parlamenta vēlēšanās. Līdzīgs līgums Putinam ir arī ar Lega Nord, kas 2014.gada nodibināja “Putina draugu” frakciju Itālijas parlamentā.

Ko putiniskajai Krievijai dod šī čupošanās un draudzības pirkšana ar Eiropas labējiem? Vispirms tie palīdz piegādāt vajadzīgo informāciju patiesu faktu vietā Kremļa medijiem. Šādi izdodas vieglāk manipulēt ar krievu un prokrievisko mediju publiku. Nākamais ir šo sabiedroto akcepts visām Krievijas militārajām agresijām (Krimu un Austrumukraiņu zonu ieskaitot). Labējo „eksperti” un „novērotāji” piedalās visās vēlēšanās un ziņo pasaulei, ka Putina impērijā viss notiekot pareizi. Pie viena šie nopirktie ārzemju draugi  vienmēr ir gatavi nosodīt rietumu sankcijas pret krievu bankām, politiķiem vai uzņēmumiem. Lai gan viņi nekad nedara to pašu Baltkrievijas vai Irānas virzienā.

Tātad krievu antikomunikācija ar liberālo Eiropu ir panākusi jaunu spēka asi, kas postsovjetiskajam Kremlim nepieciešama kā jauna izvēles iespēja, konsolidējot ap sevi  neapmierinātos egocentriķus no rietumiem. Ar čekistu Putinu kā „Eiropas civilizācijas kristīgā mantojuma karognesēju” (Marinas Lepenas formulējums) centrā labējie piedāvā viņu kā jaunā Ļeņina lomas atveidotāju, jo Putins esot „izcils stratēģis” (Nigels Faražs) un „valstsvīrs, kurš nekalpo globālistu interesēm”, jo „aizstāv savas valsts un tautas vajadzības, ignorējot pasaules tehnokrātijas un Briseles diktātu” (Mateo Salvīni, Lega Nord).

Interesanti, ka Putina ārpolitiskajā stallī pamazām sāk atgriezties ar bijušie sovjetistu sabiedrotie. Vācu kresā partija Die Linke, tieši tāpat kā Alternatīva Vācijai ir aizstāvējusi Krievijas uzbrukumu Krimai. Līdzīgi rīkojās arī grieķu Syriza, kas ir valdošā Grieķijas partija. Nikos Kotzias (2015.gadā Grieķijas ārlietu ministrs) kopš 2013. gada aktīvi draudzējas ar Duginu.

Kur nu vēl pašmāju Saskaņa ar neslēptām promaskaviski orientētām simpātijām un līdz galam nepierādītajiem Kremļa finansējuma iešļircinājumiem.

Kremļa ideoloģiskā pletne

Vislabāk Kremļa satelīt partiju atkarību no Kremļa  demonstrē nevis naudas pārskaitījumi, bet gan pakalpība, paklausība un pazemīga piekrišana Putina idejām. Piemēram, 2012. gada Putina ģenerētais likums pret homoseksuālo propagandu, ārzemju organizāciju  nosaukšana par “ārzemju aģentiem”, militāro konfliktu interpretācija un aktīvā iesaistīšanās citu valstu priekšvēlēšanu kampaņās un vēlēšanu procesos, ir tikai daži piemēri, kas pēdējos gados kļuvuši aktuāli arī citās, proputiniskās valstīs. Tos cenšas kopēt un atdarināt. Pat Latvijā samērā daudzi šos Putina taktikas virzienus uzknābā, atbalsta un slavina. Viņa vasaļi ultrakonservatīvo partiju izskatā šodien rīkojās tieši tāpat kā franču, zviedru vai itāliešu komunisti pēc otrā pasaules kara.

Krievvalodīgo mediju pakļaušana savām idejām pagaidām norisinās bez traucējumiem. Mūsu pašu Lattelecom, retranslējot aktīvi Putina ideoloģiskās taures arī Latvijā, aktīvi piedalās  kremlinu dekomunikācijas procesā, cenšoties pārliecināt publiku par neliberālās demokrātijas priekšrocībām. Taču pagaidām auglīga augsne šai ideoloģijai ir vienīgi valstīs, kas nekad nav piedzīvojušas patiesu demokrātiju. Tātad Erdogana Turcijā, Dutertes Filipīnās vai  gigantiskajā Ķīnā. Rietumos šī formula nedarbojas, bet postkomunisma zonā dzen jau pirmos asnus.

Protams, ka labēji  ekstrēmie rietumeiropieši Putinam vajadzīgi tikai dekorācijai. Viņš var tos “uzmest” jau rīt, taču pagaidām tie ir noderīgi un ērti izmantojami. Kā gruzis rietumu sabiedrības acīs. Kā traucējošs elements sabiedrībai, kas neprot pierādīt saviem pilsoņiem liberālās demokrātijas priekšrocības. Pagaidām viņi rej kad vajag un ēd no rokas, jo Putins visu laiku gatavojas savam revanšam. Lai to panāktu viņš izmanto liberālo normu kropļošanas modeli, kas jau iesakņots Ungārijā un Polijā.  Šajās valstīs bez brīva mediju sektora (sekojot Kremļa modelim) un bez brīva pilsoniskuma (tieši tāpat kā Krievijā) vairs nevar runāt par brīvu, bet gan par autoritāru sabiedrību. Šo traģisko pagriezienu atpakaļ pie totalitārisma šodien iespējams panākt ar formāli brīvu vēlēšanu palīdzību. Nav izslēgts, ka arī Latvijā var novērot līdzīgus procesus, kad manipulējot ar medijiem var panākt sev vajadzīgu balsojuma rezultātu. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās šo efektu demonstrēja Rīgā un Ventspilī. Nākamais solis pēc modernā Kremļa scenārija ir sagraut liberālās demokrātijas pamatelementus: anulēt izteikšanās brīvību (monopolizējot medijus), ierobežot minoritāšu tiesības, sabotēt un likvidēt neatkarīgas tiesas darbu. Latvijā pirmais solis jau realizēts – masu mediji šobrīd reāli atrodas oligarhu rokās un valstī nav ieviesta mediju tiesībsarga institūcija, kas nepieļautu patvaļīgu mediju, reklāmas un PR izmantojumu savtīgu interešu labā. To, kas šis kritiskais brīdis ir klāt, pierāda sabiedriskās domas pētījumi, kas apgalvo, ka valsts populārākās politiskās personas ir tieši tās (Lembergs, Ušakovs, Vējonis), kuru rokās ir masu mediji (tieši un netieši).

Kāpēc mēs viņiem atļaujam turpināt graut demokrātiju arī Latvijā?

 

 

Šodien televīzijai Latvijā 80 gadu. Latvija bija viena no pirmajām pasaules valstīm, kas raidīja savu TV signālu.

Posted on by
1

Kolāžā izmantoti attēli, kuru autori ir Hermanis Veinbergs, Radioabonents.

Šodien pirms astoņdesmit gadiem sākās jauna ēra  Latvijas elektronisko mediju vēsturē. Tas notika Rīgā Latvijas Republikas 19. gadadienas priekšvakarā.

Pirms astoņdesmit gadiem „Radio Abonements“ un „Jaunākās Ziņas“ informēja par to, ka 1937. gada 10. novembrī Rīgā pirmo reizi demonstrēta “tēlevīzija”. Latvijas Radio biedrība bija ieguvusi tiem laikiem modernu televīzijas raidītāju, kas “devis 45 x 50 mm” lielu attēlu.

Tāpēc 1937. gada 10. novembrī Radio Biedrības telpās Valdemāra ielā 65* varēja notikt pirmais televīzijas raidījums Latvijā. Projekts paredzēja raidījumu atkārtošanu divas reizes nedēļā. Kā tobrīd medijos norādīja Latvijas Radio biedrības laborants Putniņš – televīzijas raidītāja uzdevums būšot popularizēt televīziju amatieru un citās aprindās un tādā veidā sagatavot ceļu oficiālās televīzijas ieviešanai. Tā kā no Pasta un Telegrāfa departementa ( PTD)  piekrišana bija jau saņemta, atlika vienīgi lūgt piešķirt frekvences.

Latvijas pirmo televīzijas raidītāju uzbūvēja holandiešu firmas  Philips fabrikā Eindhovenā (attēls tika veidots ar mehāniskās televīzijas pamatelementu Nipkova disku 45 rindās, ar 12,5 attēlu maiņām sekundē. Sekundē raidīto punktu skaits 28.000. Nesējviļņa garums ap 80 m. Raidītājs izstaroja apm. 30 kc/s platu frekvenču spektru).

Philips ar televīzijas attīstību nodarbojās speciāla laboratorija, kuru vadīja par televīzijas pionieri dēvētais pētnieks Erik de Vries, kurš arī veica eksperimentus ar pirmajiem raidītājiem un jau 1938. gadā radīja pirmās pārvietojamās televīzijas stacijas, kuras demonstrēja Eiropā.

Trīsdesmito gadu latviešu preses publikācijās tiek rakstīts par “tēlevīziju” – ar garo ē.

Jau toreiz ir skaidrs, ka ar šo Latvija ir kļuvusi par vienu no pasaules pirmajām valstīm, kas sākusi raidīt savu televīzijas signālu.

ASV sāka pirmā 1928. gadā, Francija 1931. Vācija 1935. un Lielbritānija 1936. gadā.

Philips 1937. gada televizoru modeļi Nipkova diska tehnoloģijai Avots: http://www.thevalvepage.com/tvmanu/philips/philips.htm

 

 

Pašbūvēts tēlevīzijas uztvērējs tobrīd esot maksājis 200 -350 latu. Philips esot solījies dot atlaides pirmajiem televizoru īpašniekiem. Kā norāda „Radio Abonements“ , ja tuvākajā laikā atradīsies kaut 20 cilvēku, kas būtu ar mieru iegādāties televizorus, tad šī medija triumfa gājiens varētu sākties.

Philips televizoru sastāvdaļas, no kuriem amatieri būvēja Latvijā televizorus 1937. gadā

Radioabonents 1937. g. novembris.

Hallo, YL2RB!

“Amatieru televīzija ir uzskatāma par oficiālās televīzijas priekšteci. Agri vai vēlu, kad vajadzība būs nobriedusi, televīzijas lietu pārņems savās rokās valsts, domājams – radiofons, kas ar saviem daudz plašākajiem līdzekļiem spēs to izveidot līdz iespējami augstākai tehniskai pilnībai” – raksta „Radio Abonements“ un uzsver, ka amatierisms televīzijas attīstībā Latvijā ir tobrīd  “tai pašā lomā kā radiofona jaunībā: jauna, kultūras dzīvē nozīmīga tehnikas pasākuma sekmētājs”.

Ko raidīja pirmais Latvijas televīzijas signāls?

“Mums jautājuši par pārraidāmo televīzijas programmu: vai mēs pieslēgšoties arī operai vai kinematogrāfiem? Tas ir pārpratums. Mūsu raidītāja modulācijas periodu skaits nav tik liels, lai pārraidītu lielus, detaļām bagātus attēlus., bet mēs gan varēsim pārraidīt 1 – 2 cilvēku krūšu attēlus, ar attiecīgām kustībām” – skaidro pirmie tēlevīzijas entuziasti “Radio Abonementā”. Viņi iepazīstināja žurnālistus ar īsto uztvērēju un oscilloskopu jeb tēlevizoru.

“Jaunākās Ziņas” tobrīd uzsvēra, ka “tēlevīzija” pēc gadiem būs tik pat populāra kā radio.

Šķiet, ka laiks pierādīja vēl vairāk – tā kļuva daudz populārāka par radio.

Jāveic labojumi televīzijas vēsturē

Televīzija kā masu medijs Latvijā izveidojās padomju režīma gados. Pirmais padomju TV raidījums notika 1954. gada 6. novembrī, tieši pirms Oktobra  revolūcijas gadadienas, raidot Rīgas kinostudijā uzņemtu padomju propagandas filmu par Latvijas okupāciju pēc Otrā pasaules kara “Mājup ar uzvaru”.

Arī padomju laikā televīzija Latvijā turpinājās ar ārzemju tehnoloģijas piesaisti. 1951. gada janvārī pēc toreizējā PSRS Sakaru ministra Aleksandra Aleksandrova iniciatīvas no Maskavas TV centra uz Rīgu atveda Maskavai nevajadzīgu, Amerikā ražotu firmas DuMont TV raidītāju.  Tas nebija izmantojams, jo, sākoties “aukstajam karam”,  ASV vairs Padomju Savienībai nepārdeva elektroniskās radiolampas. Nebija iespējams lietot arī vietējā ražojuma raidlampas – raidītājs bija jāpārkonstruē, mainot dzesēšanas sistēmu – no ūdens dzesēšanas uz gaisa dzesēšanu.
Amerikāņu raidītāja rekonstrukciju, pielāgojot padomju tehnoloģijas iespējām, veica  Ulbrokas radioraidstacijas inženieris Georgs Lurie kopā ar inženieru un tehniķu grupu, kuras sastāvā strādāja Jānis Paiders, Jānis Broka, Aleksandrs Rode, Žanis Grasmanis, Rolands Hardelis, Ilmārs Freidenfelds un Kārlis Boitmanis. (Avots: Latvijas Valsts Radio un Televīzijas centra mājas lapa.)

Latvijas mediju vēsturei veltītās publikācijās padomju propagandas inerces ietekmē par  televīzijas dzimšanas gadu Latvijā mēdz uzskatīt tieši šo padomju televīzijas rašanos laiku, kaut gan zinātniski korektāk būtu par tādu uzskatīt 1937. gada 10. novembri, kad Latvijā notika pirmais jaunā medija demonstrējums, lai arī tas izmantoja mehāniskās televīziijas elementu Nipkova disku, no kā vēlāk pasaulē atteicās, pārejot uz elektronisko lampu televīziju ar attēla izvēršanu rindās.

Latvija pirmskara periodā bija pasaulē attīstīta elektroniskās industrijas valsts un nebija jābrīnās ar to, ka jaunais medijs pirmos soļus veica mazajā Baltijas valstī daudz agrāk nekā pat skandināvu kaimiņzemēs un citur pasaulē.

Pirmās komerctelevīzijas organizācijas (RBS, Picca TV, NTV, LNT un citas)  Latvijā sāka raidīt pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija atbrīvojas no PSRS koloniālisma jūga.

Papildavoti: Sandra Veinberga, monogrāfija Masmediji.

Ja kādam interesē – manā skapī noslēptu līķu nav

Posted on by
6

 

1940-g-7-nov

Rīga padomju okupācijas pirmajā gadā, 1940. g. 7. novembris. Foto: Hermanis Veinbergs

 

Šis blogs nav mana taisnošanās okšķeriem, histēriskajiem nelabvēļiem vai skauģiem. Tas ir stāsts tiem, kas man jautāja. Nekad nevajag pārliecināt personas, kas nevēlas sarunāties, bet tikai uzdot jautājumus retoriskā formā. Viņiem nāksies pierādīt, ka saule “lec” arī bez kājām un tas ir nevajadzīgs enerģijas izmantojums. Tieši tāpat kā paskaidrojums par to, ka “skaudība” ir tieksme pārlikt akcentus no “sporta finansēšanas problēmām” uz ziņas autora matu krāsas apspriešanu.

Neko savos tvītos un rakstā par nodokļiem un sportu  nemainīšu un neesmu atkāpusies vai nožēlojusi to, ko daru. Pastāstīšu to, ko man jautāja. Tiem, kas patiesi vēlas uzzināt. 

Kā bija okupētajā Latvijā?

Pieņemu, ka gados jaunāki cilvēki, kas šos laikus nav piedzīvojuši, nesaprot, kā tur īsti bija. Kā uzvedās cilvēki? Vai visi raudāja Brežņeva bērēs un vai atrada kompromisu ar nežēlīgo varu?  Vai visi no šīs pagātnes iznāca nosmērējušies ar noziegumiem cilvēces priekšā? Vai kolektīvi nodeva dzimteni un principus? Vai obligāti pārdevās paši? Protams, ka nē. Cilvēki mēdza būt dažādi un viņu likteņi tāpat.

Šis ir mans ieskats pagātnes notikumu spektrā, kas daudziem Latvijā, iespējams, nav zināms. Tā nu ir iznācis, ka mani par komunikācijas zinātni nekad neintervē. Daudziem pat nav zināms, ka es pamatā esmu pētniece un zinātniece, nevis tikai publiciste (viedokļa žurnāliste). Var gadīties, ka publicista darbs ir aizēnojis manu zinātnisko un pedagoģisko darbu augstskolās. Tagad mēģināšu šo zonu izgaismot.

Šādi  notiek personas novākšana no publiskās skatuves

Šīs pārdomas man radās izlasot muļķības, kuras sociālajos tīklos bija “uzrakuši” cītīgi okšķeri, kuri pašlaik cenšas atrast ko “šausmīgu” manā pagātnē, lai tādejādi sakompromitētu  mani kā personu.  Viņiem šķiet, ka “nomālējot mani melnu”, varēs anulēt visus manu nākamos rakstus un visu ko es turpmāk teikšu medijos vai savā blogā.

Izmantotā metode – nomelnot “ziņas” nesēju (ja nav no teikt pretī ziņas saturam) ir veca un pārbaudīta. Nokrāsojot mani melnu, neviens vairs neticēs tam, ko saku.  Un ieinteresēto Latvijā pašlaik  ir daudz, kaut vai tie, kas mani čakli sūdz tiesā (Kremlim draudzīgā partija Saskaņa un brūnie nacionālisti, kurus vieno daudz kopīga) un tagad arī ar to draud arī LBS līdzjutēji, aiz kuriem ir ļoti košs politisks spektrs.

Nedomāju, ka visi brēcēji un lamātāji ir basketbola fani. Domāju, ka sporta karsējus jau sen lieliski izmanto politisko partiju polittehnologi savām vajadzībām. Atliek faniem iestāstīt, ka esmu aizvainojusi elku, un pūlis ar āmuriem dodas uzbrukumā.

Esmu neērta žurnāliste/publiciste. Mani vajag novākt, jo vēlēšanas atkal  tuvojas un tādi nekontrolējami publicisti kā es var notraucēt.  Tagad šis prieka brīdis ir klāt.  “Taimings” ir perfekti izvēlēts, jo viena daļa sabiedrības “dusmojas uz Sandru Veinbergu par Porziņģi” un tad ir īstais brīdis izmantot šo nepatiku, lai novāktu žurnālisti no publiskās skatuves un iecirst pamatīgu pļauku uz visiem laikiem.

Pirmais solis nomelnošanas kampaņā ir jau paveikts – tīmeklis ir pilns ar zākāšanos plašā spektrā. Tā veltīta Sandrai kā  “sliktai sievietei”, un apkopojumu varat izlasīt manā tvitera kontā. Nākamais ir atrast manā drēbju skapī  (pagātnē) “līķi”, t.i., kaut ko tādu, kas manos draugos un labvēļos izraisītu riebumu un nepatiku pret to, kas es esmu šodien. Okšķeri jau vairākas dienas cītīgi piespēlē savus atklājumus – vecus sporta protokolus ieskaitot.

Taču pats interesantākais, ko man nepazīstamie “racēji”  un “Sandras Veinbergas” atmaskotāji man atsūtīja, bija kāda intervija ar mani laikrakstā Cīņa. Toreiz es kā ļoti jauna zinātniece biju spiesta  uzņemties Žurnālistikas katedras vadību Latvijas Universitātē un laikraksta Cīņa zinātnes reportieris (liekas Gerds viņus sauca) intervēja mani par to “kas jūs tāda” un “kā strādāsiet universitātē”.

Intervija tika sniegta laikā, kad Latvija bija PSRS okupēta un es kā jauna zinātniece biju atgriezusies no Maskavas Universitātes ar aizstāvētu disertāciju azotē. Izlasīju šo interviju šodien. Neredzu nekā briesmīga vai kompromitējoša.  Man patīk šī intervija.

Vai okupētajā Latvijā bija iespējama godīga dzīve?

Jā, esmu bijusi spiesta piedzimt un uzaugt Latvijā, kuru bija okupējusi Padomju Savienība. Protams, ka man tas nepatika. Man būtu bijusi iespēja piedzimt arī Dānijā, no kuras pēc kara (idiotiski!) atgriezās mana mamma un vecvecāki. Tas bija muļķīgākais solis, kurus viņi varēja izdarīt. Ar tēti pēc tam to viņiem pārmetām diezgan regulāri. Taču bija tā kā bija.

Latvija pēc kara bija okupēta, bet mani vecāki bija ieradušies no ārzemēm un tāpēc skaitījās neuzticami padomju varai un katru dienu dzīvoja stresā.  Labi, nepārmetīsim, ka viņi toreiz nesaprata, kas ir Staļins un lielā vēlme glābt manu tēvu, lika viņiem ierasties “ļaunuma impērijā” ar misiju. Nevienu brīdi savā mūžā neesmu akceptējusi PSRS kā piemērotu dzimteni, jo valsts bija cietums, no kura aiziet nebija iespējams.

“Sliktā biogrāfija” pieprasīja lielu centību skolā un mācībās, lai kaut kur tiktu uz priekšu. Nebiju vienīgā tāda. Godīgi sakot –  sistēmas piekritēju manu paziņu vidū bija samērā maz. Visi svinēja (pa klusam) Ziemassvētkus un Lieldienas, taču skolā sprauda pie kleitas oktobrēna zvaigznīti. Kā izturēties pret brutālo varas sistēmu? Nē, mēs neprotestējām skaļi. Tas nebija iespējams. Tēvs neganti apcēla par šo “zvaigznīti” un teica, ka mans vecaistēvs nevarētu būt Ļeņins, jo viņš zinot, kas ir mans īstais vectēvs. “Labi!”, – oponēja vecmamma, – ” liec bērnam mieru. Izglītība ir vienīgais, ko padomju vara nevar atnākt un viņai atņemt. Pārējo visu mūsu mantu viņi ir jau mums atņēmuši. Tagad nevajag krist acīs un izlekt. Vienkārši strādāt un paņemt no sistēmas visu labo. Ja iespējams,. Gan pienāks diena, kad kaut kas no tā noderēs. Galvenais, lai neaizved.”.

Tas arī bija mans moto līdz brīdim kad Latvija kļuva brīva.

Kāpēc žurnālistika?

Protams, ka man ļoti nepatika padomju sistēma un sākumā es pat pretojos tēva idejai par to, ka vajadzētu studēt žurnālistiku. Teicu, ka nerakstīšu slavas dziesmas “ļeņinam un staļinam”. Turpretī viņš bija pārliecināts, ka Latvija kādreiz būs brīva un “tad žurnālisti būs vajadzīgi”. Viņš arī pats strādāja kā preses fotogrāfs un manā blogā var atrast vairākas viņa fotogrāfijas.

Bez tam, tā esot interesanta profesija,  žurnālists varot daudz izdarīt cilvēku labā. Spītējos un teicu, ka studēšu medicīnu. Skola pat man uzrakstīja ieteikumu studijām Medicīnas  institūtā. Pēdējā brīdī iesniedzu dokumentus Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātē un to nobeidzu priekšlaicīgi. Biju iecerējusi studēt mūziku. Taču sakritība mani pagrieza atpakaļ žurnālistikas virzienā. Latvijai bija piešķirta mērķa doktorantūras vieta Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultātē.  Rīgas katedra to piedāvāja man. Braucu prom, atstājot darbu Latvijas Televīzijas Mūzikas redakcijā.

Tā arī sākās mans ceļš pie zinātnes. Bija iestājeksāmeni, bija liela sijāšana (filozofija, vācu valoda, ārzemju literatūra) un tiku iekšā.  Tagad doktorantiem šādu kompetences pārbaužu vairs nav. Tam sekoja 3 studiju gadi. Rezultātā  aizstāvēju savu pētījumu par Rietumvācijas  TV programmu žurnālu Hör Zu un tā specifiku Branta – Šēla valdības laikā. Pētīju, kā lielākais Vācijas žurnāls radies, kā funkcionē Špringera izdevniecībā un kādas nostādnes izmanto kristīgie demokrāti kaujā ar Branta valdību. Kādas ir žurnāla ietekmes sviras sabiedriskās televīzijas un privāto televīzijas staciju virzienā.

Vai slavēju Brežņevu? Nē. Taču ievadā bija obligāti jāliek kāds KP citāts, jo tādi bija spēles noteikumi. Slavināt neko nevajadzēja.  Ja manā disertācijā atradīsiet kādu atsauci uz PSKP  kongresu lēmumiem, tad to pašu jūs atradīsiet jebkurā Padomju Savienībā aizstāvētā zinātniskā darbā jebkurā jomā, pat jebkurā augstskolas diplomdarbā. Tādi bija spēles noteikumi. Taču pēc būtības tas nemazina ne, piemēram, Saharova, ne citu zinātnieku pētījumu zinātnisko vērtību.

Jo, lai padomju režīmā aizstāvētu kādu zinātnisko darbu, ievadā bija jānorāda, kā šo pētījumu var izmantot “komunisma celtniecībā”.  To darīja arī visi tie Rietumu valstu pētnieki, kas savus diplomdarbus un disertācijas  aizstāvēja Padomju Savienībā. Mācījos kopā ar somiem, zviedriem, čehiem, poļiem, kurdiem, palestīniešiem, ebrejiem un amerikāņiem.  Turpat studēja arī Anna Poļitkovska, piemēram. Visi tā rakstīja doktora darbu ievadus, jo citādi VAK darbus nelaida cauri. Pētniecības atklājumu saturs sākās pēc ievada.  Visi to zināja. Tāpat kā mans tēvs zināja, ka oktobrēna vectēvs skaitās “ļeņins”, bet faktiski ir Juris. 🙂

Vai man vajadzēja atteikties no studijām Padomju Savienības galvenajā augstskolā jeb Austrumeiropas “Jēlas universitātē”? Tāpēc, ka Latvijas bija okupēta un disertācijas ievadā nāksies formāli 2x citēt partijas kongresa materiālus? Nē, domāju, ka rīkojos pareizi. Nenožēloju. Man bija lielisks zinātniskais vadītājs, pedantiski, bet kompetenti skolotāji un kolēģi. Braucu atpakaļ uz Rīgu, jo biju tā saucamā “mērķa doktorante”  – mediju zinātniece Latvijai.

Tolaik šeit nebija komunikācijas zinātnes. Iespējas grādam bija tikai divas : 1) ideoloģiskā (vēstures), un 2) neitrālā (filoloģija).  Izvēlējos pēdējo.

Tātad mediju zinātne bija iespējama filoloģisku pētījumu jomā.  Maskavā zinātniskais darbs ārzemju literatūrā un žurnālistikā bija attīstīts. Rīga nekā tāda nebija. Saglabāju kontaktu ar Lomonosova universitāti, kur man ieteica sākt studēt Skandināvijas mediju pētniecību. Bija vajadzīgi eksperti zinātniskā darba attīstībai jeb doktora darbu plaģiāta kontrolei. Man piedāvāja apzināt vadošos pētniekus, viņu darbus Zviedrijā un Dānijā. Vēlāk veikt plaģiāta kontroles ekspertīzi pirms doktora darbu aizstāvēšanas. Sāku lasīt Larsa Furhofa un citu klasiķu grāmatas (bibliotēkas specfondos) un mācījos zviedru valodu.

Kā es aizbraucu uz Zviedriju?

Tas nebija vienkārši. 1975. gadā PSRS parakstīja tā saucamo Helsinku vienošanos par Eiropas drošības un sadarbības organizācijas izveidi. PSRS un Rietumi apņēmās veicināt arī zinātnisko darbinieku apmaiņu.  Lai varētu piedalīties zinātnieku apmaiņā bija jāaizstāv zinātņu kandidāta (doktora) disertācija. Tas bija viens no retajiem veidiem, kā legāli tikt laukā no “tautu cietuma” un kaut vai 9 mēnešus padzīvot civilizētā pasaulē. Jaunajam zinātniekam bija pašam jāatrod institūts, kas viņu varētu uzaicināt.

Sakarā ar to, ka mani interesēja Skandināvija (jo tur bija dzīvojuši mani vecāki un es pašmācības ceļā mācījos zviedru valodu), sarakstoties ar Stokholmas Universitātes žurnālistikas fakultāti saņēmu tās ielūgumu vairāk nekā pusgadu papildināties tā saucamajās postdoktora studijās. Mans vadītājs bija mediju profesors Pēteris Dālgrēns (Peter Dahlgren) un mani uzņēma Svenska Institutet ( Zviedrijas Institūts). Vislielākās problēmas bija tikt laukā no PSRS, jo man četras reizes atteica izbraukšanu, tikai, kad PSRS  pie varas nāca Gorbačovs, es tiku laukā.  Taču nebija nekādu runu, ka pie manis varētu tikt vīrs vai bērni, lai gan citiem stažieriem vīrs vai sieva drīkstēja uz mēnesi ciemoties. Zviedrijā pētīju masu medijus, strādāju ar studentiem Stokholmas universitātē un gatavoju pamatu otrās disertācijas aizstāvēšanai.

Kad atbraucu no Zviedrijas uz PSRS/okupēto Latviju, sākās problēmas. Kaut kas līdzīgs “Porziņģa skandālam” pašlaik. Latvijas Universitātes vadībai tika sūtīti ziņojumi, ka es lekcijās nodarbojoties ar pretpadomju propagandu, jo biju atļāvusies rādīt Somijas TV ziņu raidījumus. Sākās vajāšana arī žurnālistikas frontē, jo tiku padzīta kopā ar dzīvesbiedru no pašu radītā  televīzijas raidījuma formāta Gada Notikumi. Šis raidījums īsti nebija padomju propagandas rupors, lai gan priekšniecība to vēlējās tieši tādu. Kaut kur nākotnē jau šūpojās zeme. Tas bija laiks, kad Latvijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas  (LKP CK) paspārnē tika radīta  Tautas fronte un tās līderi ar A. Gorbunovu un I. Ķezberi vadībā mēģināja savus cilvēkus likt atslēgas vietās arī Latvijas televīzijā. Mēs tur vairs nederējām. Raidījumu Gada Notikumi pārņēma E. Inkena komanda.

Brīdī, kad Universitātes vadības pārstāvis (prorektors Niedrītis) izsauca mani uz kabinetu un parādīja vēstuli, kuras kopija man ir arhīvā, biju spara pilna pretoties. Latvijas radio un TV vadītājs I. Ķezberis informēja Latvijas universitātes vadību par to, ka es neatbilstu padomju žurnālista un zinātnieka prasībām, un, ka mani no darba jāatlaiž. Vēstule bija smaga tiem laikiem. Grasījos sūdzēties, taču nezināju kam, bet prorektors mani nobremzēja paskaidrojot, ka agrāk dēļ šādām vēstulēm cilvēkus sūtīja uz staciju (Gulāgu).  Sekoja pavēle pārcelt mani uz pētniecības darbu un es vairs nelasīju lekcijas.

Redzot, ka Latvijā jauno varu veido LKP CK nomenklatūras personas, es sapratu, ka es tajā teātrī negribu piedalīties un izmantoju kāda Zviedrijas pilsoņa privāto ielūgumu un kopā ar ģimeni pametu PSRS. Tas bija jau Gorbačova laiks. Brīdis, kad ļāva izceļot visiem, kam bija ielūgumi no privātpersonām ārzemēs. Juris bija mūs ielūdzis un pie viņa arī apmetāmies.

Ko es darīju un daru Zviedrijā

Zviedrijā turpināju zinātnisko  un žurnālistes darbu. Saņēmu uzturēšanās atļauju kopā ar ģimeni un brīdinājumu no zviedriem – nekontaktēties ar trimdas latviešiem. Tautieši mani arī neinteresēja. Daži no viņiem  mani informēja, kā Zviedrijā notiek iedomātu “čekistu medības” un, ka katrs iebraucējs no Latvijas skaitās ienaidnieks. Loģiski, ka man jau bija draugi zviedru vidū un aizdomīgo sabiedrība nebija nepieciešama. Tāpēc ar latviešiem  netikos un viņu vidū man draugu nav. Fantāzijas par to, ka KGB mani iesūtīja Zviedrijā, lai izspiegotu trimdu, ir 100%  muļķības. Tās sāka izplatīt  trimdas aktīvists, ģimnāzijas vēstures skolotājs Uldis Ģērmanis. Lai gan viņš pats tika uzskatīts par vienu no KGB aģentiem Zviedrijā, Latvijā šis cilvēks ir pazīstams kā vēstures zinātnieks.  Starp citu, arī sarunā ar mani (mūsu vienīgajā telefona sarunā) viņš man atklāti lielījās ar savu draudzību ar Ivaru Ķezberi, kas savulaik bija strādājis PSRS vēstniecībā Stokholmā. Iespējams, ka tas bija citādi domāts, taču izskanēja neuzrunājoši. Nē, es negāju un nelūdzu “vietējā krustēva” labvēlību, lai izlūgtos aizstāvību un palīdzību. Ja būtu to darījusi, tad klaču šodien būtu mazāk. Iespējams.

Sešus gadus deviņdesmito gadu vidū biju arī Zviedrijas  drošības institūciju aizsardzībā, manas ģimenes identitātes dati un atrašanās vieta tika aizsargāta.  Deviņdesmito gadu sakumā izveidoju Zviedrijā uzņēmumu, kura meitas filiāli atvēru arī Latvijā.

Zinātne un publicistika

Šodien esmu komunikācijas zinātņu pētniece un augstskolas pedagogs.  Cenšos nezaudēt saikni ar Latvijas žurnālistiku un praktiski darboties arī tajā, taču tikai publicistikas žanrā, kurā man vilina iespējas izmantot daiļliteratūras stilu un metodes un Latvijā tādu publicistu pašlaik praktiski nemaz nav. Vēsturē gan ar šo žanru nodarbojās gandrīz visi latviešu rakstnieki.

Akadēmiskie mācību spēki tā nemēdz rīkoties. Viņi paliek tikai teorijas laukā. Darbība praktiskajā žurnālistikā rada liekus riskus un nedaudz devalvē kompetences patinu. Tā domā daudzi. Es tā nedomāju. Tāpēc arī turpinu rakstīt populāri zinātniskos rakstus un publicistiku. Iespējams, ka manas izteiksmes formas ir neierastas un asas, taču tādai jābūt publicistikai. Pie tā arī palikšu.

Un turpināšu, kamēr Latvijā vēl būs vārda brīvība.

Mediju pratības problēmas Latvijā. 3. daļa. Kas ir žurnālistikas produkts?

Posted on by
Atbildēt
Radio studija 1

sr.se

Tātad – kas ir laba žurnālistika?

Lai nobeigtu šo īso, trīsdaļīgo pārdomu sekvenci par Latvijas Radio nākotni, vēlos pieskārties tikai dažiem labas žurnālistikas aspektiem. Tas nepieciešams tāpēc, ka sabiedriskā radio ēters man ir vajadzīgs gan kā LR1 klausītājai, gan kā šā medija pētniecei[1]. Ceru, ka jums, cienījamo lasītāj, ir tieši tāpat. Mēs domājām, apspriežamies par tēmām, kas šķiet nozīmīgas un svarīgas. Par nesvarīgo nediskutē. Latvijas Radio ir ļoti svarīgs medijs Latvijai un ikvienam no mums. Tāpēc turpināsim šo sarunu.  

Noformulēt labas žurnālistikas jēgu ir ļoti sarežģīti, jo tā iekļauj sevī vairākus komponentus, kas nav ērti un vienkārši sistematizējami. Tā tas ir tāpēc, ka žurnālistika savā būtībā ir māksla un kā tāda ir jāmāca divos līmeņos : 1) amatnieciskajā un 2) mākslas atvēziena kvalitātē.  Lai neturpinātu tālāk domu par to, kā žurnālisti modernajā laikā būtu skolojami, lai viņu darbs spētu atbilst publikas (auditorijas) gaidām, pievērsīšos tikai dažām labas žurnālistikas iezīmēm. Tikai dažām.

Sāksim ar to, ka mediju produkcija nav statiska. Ja agrāk varējām kā atsevišķus priekšmetus augstskolā mācīt preses, radio vai televīzijas žurnālistiku, tad šodien tas vairs nav iespējams, jo masu komunikācija izskatās citādāk. Tas nozīmē, ka žurnālists šodien ir “cilvēks – orķestris” un viņam jāspēj strādāt gan audiovizuāli, gan teksta pieraksta formā. Loģiski, ka jaunie apstākļi pieprasa cita veida naratīvu un montāžu. To, piemēram, pašlaik mēģinām apgūt sākot mācīt 360° žurnālistiku audiovizuālās mediju mākslas studentiem. Viņiem jāspēj montēt ne tikai burti, vārdi, skaņa un bilde (kadri, to kustība), bet arī vēstījuma iekšējā loģika, kas mainās tehnikai attīstoties. Tas nav vienkārši, jo pat bērni šodien ir “jūtjūberi” paši sev un jaunieši radio vairs praktiski neklausās (katram kabatā ir savs viedais telefons ar savu mūzikas aplikāciju). Profesionālim ir jāiet pa priekšu. Tas nav viegli un vienkārši, jo šodien gandrīz visi jūtas kā žurnālisti, izmantojot internetu.

Radio studija 2, sr.se

Žurnālistikas produkcija šodien sastāv no divām lielām jomām, kuras mēdzu apzīmēt ar signālvārdiem: FAKTS un FIKCIJA. Pirmais ir reālu faktu (dokumentu) analīze un darbošanās ar tiem, otrais – izdomātu versiju ražošana mākslas darbu formātā. Pats galvenais, ar ko nodarbojas žurnālists ir – TULKOŠANA. Esošo problēmu, samezglojumu, sarežģījumu, notikumu izstāstīšana saprotamā veidā. Tas nozīmē faktu vākšanu, sistematizēšanu, kopsakarību atrašanu un pats svarīgākais – analīzes izklāstu mākslinieciski atbilstošā formā. Piemēram, Maxima traģēdija ir komplekss fakts, kas sastāv no ļoti daudzām apstākļu sakritības summām: vāja ēku drošības uzraudzība, korumpētība arhitektu birojos un celtniecības firmās, alkatība, slikta drošības kontrole u.t.t. Lai žurnālists varētu sākt strādāt viņam nepietiek ar paša fakta bezkaislīgu interpretāciju. Daudz svarīgāk ir noskaidrot vainīgus un izprast iemeslus, lai šāds notikums vairs neatkārtotos. Lai paveiktu šo traģēdijas “iztulkošanas darbu” medija vajadzībām, ir diezgan daudz jāstrādā un jāiedziļinās problēmas būtībā. Pēc tam seko daudz svarīgāks process – noskaidrotā izklāsts mākslinieciskā (nevis atskaites vai shēmas!) formā, kas palīdz publikai (lasītājiem, klausītājiem, skatītājiem) labāk saprast vēstījuma jēgu.

Tātad ir trīs soļi: 1) faktu vākšana, 3) analīze, 3) mākslinieciski atbilstošs izklāsts.  Tieši pēdējais solis parasti ir visgrūtākais cilvēkiem, kas žurnālistikā ienāk “no malas” un prot tikai ziņot, intervēt, taisīt atskaites vai zīmēt shēmas. Tas nozīmē, ka žurnālistam ir jāstrādā tieši tāpat kā rakstniekam vai gleznotājam. Jāveido savs naratīvs (vēstījums), kas palīdz iztulkot problēmu publikai saprotamā formā. Šo vēstījuma formu sauc par publicistiku. Mums ir maz publicistu. Diemžēl. Vajadzētu, jo pat Benjamiņai to bija daudz vairāk.

FAKTS ir saprotamākā žurnālistikas forma, jo sastāv no: 1) informatīvajiem un 2) analītiskajiem žanriem /a) pētnieciska, b) rokošā/. Lai pievērstu jūsu uzmanību dažiem žurnālistikas specifikas noslēpumiem, vēlējos pievērsties tikai pirmajam solim jeb ziņu saprotamības priekšnosacījumam.

Mēs visi klausāmies ziņas. Ziņu izlaidumu. Ražot šādu ziņu izlaidumu nav viegli un vienkārši, lai gan no malas izskatās, ka “tas nekas īpašs nav”. Sametam tikai informāciju no “visādiem katliem” un miksējam zupu ēteram. Tik viegli tas tomēr nav.  Informācijas ir daudz. Jāatlasa, jāsašķiro un jāizvēlās to izvietojuma secība. Svarīguma kārtībā. Šo darbu veic ziņu producents, kuram jāspēj novērtēt svarīgums un nozīmība. Šī tēma ir daudzu disertāciju tēma, taču es iešu tagad vēl soli tālāk. Lēkšu pāri selekcionēšanai un piedāvāšu jums jau gatavu 15 minūšu ziņu izlaidumu, kas sastāv no 30 sekunžu ziņojumiem par visu ko. Tātad apsēdieties no noklausieties. Runātāji ir PSRS laiku skoloti radio diktori (lieliskas balsis) un starp visiem ziņojumiem noskan jautrs džingls. Fonā pulsē mūzika. Ziņu izlaidums kā pērļu kaklarota. Īsiem vēstījumiem, straujš, muzikāls.

Publika ir vēstījumu noklausījusies. Vai apmierināti! Jā, ļoti! Vai patika? Protams! Vai uzzinājāt ko jaunu? Jā, daudz jauna! Ko atcerieties?

Ko varat atcerieties no šī lieliskā, muzikālā ziņu izlaiduma? Neko…

Pēc klusuma izrādīsies, ka klausītāji neko nevar izstāstīt. Viņi neatceras. Zina, ka “bija forši”, bet neatceras īsti, par ko labi nostādītās balsis viņiem stāstīja mūzikas pavadījumā. Protams, ka klausītāji taisnosies, ka “bija noguruši” un nekādi nevainos ziņu izlaiduma autorus. Taču būtībā šis ir viltīgs propagandas dezinformācijas triks, kuru sauc par “automāta kārtu” jeb infoizklaidi. Tā mērķis ir panākt, lai klausītāji būtu apmierināti ar radio ziņām, taču pēc būtības neko nesaprastu pasaules notikumos. To sauc par “amerikāņu ziņu formātu” jeb nekomentētajām ziņām. ASV ir izplatīts pieņēmums, ka “ziņa” jānodala no “komentāra” un šādā veidā ir iespējams ražot izklaidētu, bet pastulbu radio publiku, kas domā, ka saprot, bet rezultātā vēlēšanās ievēlēs  amatpersonas “pēc frizūrām” vai “sievām” (nevis izejot no to politiskā piedāvājuma būtības). Tātad šādi sakārtotas ziņas ir izklaidējošas un ļoti bīstamas klausītājam pilsonim, jo iemāca atslābināties un nedomāt līdzi.

Pārpludinot medijus ar nekomentētu informāciju, mēs atņemam klausītāja izpratnei orientierus un radam viņā viltus komforta sajūtu. Šādi ziņas nedrīkst ražot Eiropas sabiedriskajos medijos. Te ir pavisam citas prasības. Amerikāņu radio un TV formāts mums neder, jo mēs esam eiropieši un nevēlamies izklaidēt līdz nāvei, lai vēlētāji būtu viegli manipulējama publika. Mēs vēlamies, lai pilsoņi apzināti iet uz vēlēšanām un saprot par ko viņi balso.

Ceru, ka ar šo niecīgo žurnālistikas elementu es jūs ierosināju pārdomām. Pieņemu, ka saprotat tagad mediju darba ļoti svarīgo būtību. Šis ir tikai pirmais no sabiedrisko mediju ziņu ražošanas elementiem, kas jāievēro praktiskajā darbā. Tam seko arī citi aizliegumi un akači, kas jāņem vērā. Profesionāls žurnālists to zina, redz un saprot. Ienācējs to neredz un neprot kļūdas novērst. Lai turpinātu par žurnālistikas norobežošanos no propagandas tehnikas, man vajadzēs uzrakstīt jaunu grāmatu. Tagad šī tēma ir kļuvusi populāra, pateicoties Trampa “fake news” un Krievijas propagandas kanālu terorismam. Šeit es vēlējos uzvērt, ka Latvijas Radio visaugstākajām vadītājam šīs lietas ir 100% jāzina pašam. Bez padomniekiem.

FIKCIJA ir “pasakas pieaugušajiem”. Ar to nodarbojas glezniecība, mūzika, dramatiskās mākslas un visi pārējie mākslas žanri. Ieskaitot žurnālistiku, kas šādā formā var apskatīt sadzīves problēmas, aktuālas krīzes un citas norises, kuru izpratne vislabāk var norisināties tikai mākslas naratīvu uztverot. Lai šo formātu realizētu ir nepieciešama iedziļināšanās (laiks, personāls, līdzekļi) un spēja redzēt radošo lauku perspektīvā. Mums šīs formas gandrīz nav. Humora raidījumu gandrīz nav, moderno radio dramaturģiju ieskaitot.

Labi, beigšu. Nogurdināju lasītāju…

Kāpēc šo visu rakstīju?
Ceru, ka šo tekstu izlasīs tie, kas iebalsos nākamo Latvijas Radio vadītāju. Pieņemu, ka profesionālisma kritērijs tiks prioritēts arī tad, ja piemērots cilvēks nepatiks “kā persona” Lemberga kabatas partijas pārstāvjiem padomē vai Saskaņas un kristīgo ielikteņiem. Vienkārši tāpēc, ka labs radio ir vajadzīgs mums visiem.

Tik neatkarīgs, kā tas ir bijis līdz šim.

Cerēsim, ka mums visiem kopā tas izdosies.

[1] Latvijas Radio Mūzikas raidījumu redakcija ir mana pirmā darba vieta. Priecāšos, ja ar šo būšu palīdzējusi savai pirmajai, lieliskajai darba vietai izdzīvot laikā un turēties pretī “pretvēju” postījumiem. 🙂