Divi diskriminācijas veidi kā apzināts ļaunums

 

Pirms apmēram mēneša vienu Latvijas sabiedrības daļu sašūpoja Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2019-33-01 par atvaļinājumu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu. Toreiz tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova akcentēja cilvēka cieņas un iecietības nozīmi cilvēka pamattiesību īstenošanā un zināmā mērā taisnojas, kāpēc prasība ir apmierināta. Manuprāt, ir labi, ja dzimst bērni un kāds vēlas par tiem rūpēties pats. Ja nebūs šādu cilvēku, tad nevarēsim iznīcināt bērnus namus, kur mazuļus pamet valsts apgādībā un pēc tam adoptē projām uz ārzemēm. Paviršam vērotajam, protams, nav skaidrs, kāpēc tiesnese taisnojas. 

Savādi, ka vecāku prasība var tā satraukt sabiedrību, jo tā turpina viļņoties sašutumā tik lielā mērā, ka pat parlaments šīs prasības dēļ ir gatavs mainīt konstitūciju! Vecāki vēlas atvaļinājumu un kas šajā vēlmē tik uzbudinošs pārējiem? Lieliski, ka jauni cilvēki laiž pasaulē bērnus. Vai ne tā? Protams, ka vecākiem pienākas atvaļinājums! Protams, ka pienākas. Tie, kas lasīs bibliotēkā šo rakstu pēc 20 -25 gadiem, neko nesapratīs, ja līdzās problēmai bibliotekāre nepieliks orientējošus signālvārdus: homofobija, naids pret citādas seksuālas orientācijas cilvēkiem, aizspriedumi Latvijā, baznīcu spiediens, diskriminācija, politisks populisms, tumsonība. 

Tātad divas sievietes, kas mīl viena otru, vēlas rūpēties par jaundzimušo mazuli. Mums pārējiem viņas par to vajadzētu apsveikt un atbalstīt. Jau tā dzimst tik maz bērnu. Taču nē. Baznīcas un zināmas sabiedrības daļas pārliecība ir tā, ka divas sievietes nedrīkst dzīvot kopā un auklēt mazuli, jo viņas neatbilst tradicionālas ģimenes modelim. Tātad ir modeļi un mums dzīves laikā tiem jāpiemērojas?  Proti – tikai un vienīgi vīrietis un sieviete ir labākā savienība ģimenei un seksam. Atvainojiet, bet kā ar ģimenēm, kurās vīrietis ir alkoholiķis un dauza, traumē, garīgi kropļo sievu un bērnus? Tādu ir daudz. Kā var būt, ka Latvijā ir tik daudz mazuļu un pusaudžu bērnu namos, bet citās valstīs bērnu namu vispār nav, jo tur neviens bērnus nepamet. Vai varmācība, nepilngadīgu meiteņu izvarošana aiz baznīcas laulības širmja, jaundzimušo atstāšana atradeņu silītē ir cēlākas lietas par divām apzinīgām lesbietēm, kas apņemas audzināt savus bērnu saticībā un mīlestībā? Nē, nav cēlāka un tikumīgāka akta par šo. Kas notiek ar nervozajiem, trakot gatavajiem? Tā ir sabiedrības tumsonība, kuru 2021. gadā kūda baznīcas un aprušina politikas populisti. Domāju, ka 2045. gadā studenti, kas bibliotēkā lasīs šo rakstu, savā ziņojumā pasniedzējam uzrakstīs ļoti lakonisku diagnozi: izlasīju un sapratu, ka vēl 2021.gadā Latvijā bija centieni mainīt valsts pamatlikumu, lai būtu iespējami visi seši klasiskie cilvēka diskriminācijas veidi. Proti cilvēka vajāšana dēļ viņa dzimuma, vecuma, seksuālās orientācijas, etniskās piederības, reliģijas un ticības vai invaliditātes. Apšaubīt lietas Nr. 2019-33-01 spriedumu nozīmē aicināt vajāt cilvēkus dēļ viņu seksuālās orientācijas. Uzbrukt šiem cilvēkiem un kūdīt pārējos pret viņiem. Tas ir barbarisms, tumsonība un nelietība. Domāju, ka students beigās pierakstīs: „Labi, ka tagad tā vairs nav”. Iespējams, ka klāt pierakstīs: „Paldies, dievam, ka mums šodien nav jādzīvo 2021.gada tumsonībā”

Savējo diskriminācija un viceprezidente Kamala Herisa 

Par 2045.gada pētījumu iedomājos tāpēc, ka ikdienā strādāju augstskolā un mana publika ir lieliskie studenti. Tie paši, kas piedzīvos 2045.gadu. Iespējams, ka tad Latvijas veselības aprūpes ministrs būs tieši šis mazais bērns, kura dēļ otra mamma cīnījās par atvaļinājumu. Simboliski. Luterāņu baznīcas arhibīskapa amatā būs sieviete (kā zviedriem šodien – Antje Jakelena) un nav izslēgts, ka viņa būs lesbiete. Tiem, kas lasot šo tekstu nodrebinās, vēlētos pateikt, ka nākotnē tiešām tā būs, jo visi aizspriedumi, pieņēmumi un dogmas pašlikvidējas  un tāpēc samazinās aprobežotu cilvēku skaits, kas vēlas saglabāt citu cilvēku pazemošanu, izsmiešanu, devalvāciju un segregāciju. To sauc par progresu. Labs piemērs un arguments šajā virzienā ir nākamā Amerikas Savienoto valstu prezidenta vietniece Kamala Herisa.    

2020.gada 11. augustā Džo Baidens paziņoja, ka ir izraudzījies Herisu viceprezidentes amatam. Līdz ar to viņa ir pirmā sieviete, ar afroamerikānisku izcelsmi, kas ieņem tik augstu amatu valstī. Abi viņas vecāki ir ieceļotāji jeb imigranti:  tēvs no Jamaikas, māte no Indijas. Bez tam Herisa ir beigusi tā saucamo melno cilvēku jeb historically black university (HBCU), kura ieņem īpašu vietu amerikāņu augstākās izglītības sistēmā. Tātad viss, kas Herisai ir, agrāk nebūtu derējis ceļam uz Balto namu. Ja amerikāņi būtu tik pat lieli līdzcilvēku diskriminētāji kādi pašlaik (2021) ir 47 Latvijas parlamenta deputāti un vadošo baznīcu „galvas“, tad viņa tiktu „nozāģēta“ rasisma aizspriedumu dēļ. Turklāt, nevar teikt, ka amerikāņi jau 100% būtu tikuši galā ar savu izplatīto rasisma aizspriedumu. 

Reizēm notiek tā, ka universitātes vadība (un tās ideoloģija) vēlas panākt vienu, bet rezultāts ir pavisam cits. Rasu diskriminācija, kas ir bijusi samērā populāra lieta daudzās vadošajās ASV universitātes, (ieskaitot Howard University)ir panākusi nevis pasīvus vasaļus, bet pirmo ASV „krāsaino“ viceprezidenti, kas pavisam drīz stāsies amatā Baltajā namā. Ir pienācis laiks pastāstīt arī par to.

Rasisms un universitāte

Pastaiga no universitātes, kurā Harisa ieguva savu diplomu, līdz Baltajam namam aizņem apmēram stundu. Tas nozīmē – tuvu. Taču ceļš uz viceprezidenta posteni viņai nebija viegls un ātrs.

Hovarda universitāte dibināta 1867.gadā un jau sen kļuvusi par nozīmīgu centru Vašingtonas afroamerikāņu dzīvē. Nosaukums saistās ar pēdējo pilsoņu karu un verdzības beigām valstī. Dibinātājs bija ģenerālis un asi nostājās pret verdzību. Pēc kara viņš vadīja vairākus nozīmīgu projektus melnādaino tautiešu izglītības sistēmas uzlabošanai (The Freedmen’s Bureau, 1865-1872). Šis bija ļoti būtisks pavērsiens, jo līdz 1865.gadam baltādainie amerikāņi, kas uzdrošinājās melnādainajiem mācīt lasīt un rakstīt, skaitījās noziedznieki un varēja tikt sodīti. Tobrīd nostāja mainījās un tika dibinātas pirmās afroamerikāņu pamatskolas. Sāka gatavot skolotājus, taču finansējums saglabājās balto uzņēmēju rokās, kas nereti izmantoja savu ietekmi, lai pakļautu šo izglītību savām vajadzībām. Hovarda universitāte tika dibināta kā universitāte. Pateicoties valsts atbalstam, mazinājās atkarība no filantropiem, taču balto politiķu iecirtīgā vajadzība turēt melnos paklausībā, palika spēkā. Neviens neaizliedza baltajiem studentiem studēt Hovardā, taču ar laiku visi studenti un pasniedzēji bija jau vienīgi melnādainie. Karjera politikā (nākot no Hovarda) absolventiem nebija iespējama. Paradoksāli ir tas, ka šādas – segregāciju veicinošās universitātes (kas barojās no rasisma aizspriedumiem) ar savu deklarēto nostāju faktiski panāca pretēju efektu. Tajās koncentrējās afroamerikāņi, kas bija gatavi nodoties intelektuālam darbam un pretoties esošajām rasisma nostādnēm sabiedrībā. Kopš pagājušā gadsimta 20.gadiem, kad studenti mēdza sacelties pret augstskolas „ģenerālo līniju“ un pasniedzēji viņus atbalstīja, ievērojamais filozofs un literatūras pētnieks Alans Loks (Alan Locke) un viņa darbs “The Negro Renaissance” iezīmēja jaunu virzienu afroamerikāņu cilvēktiesību izpratnē. Ja līdz tam valdīja priekšstats, ka Hārlemā dzīvo tikai gados veci, bailīgi, neveikli, impulsu vadīti un dzīves iznīcināti „vecie nēģeri“ (the old negro), tad tagad tikai piedāvāts pavisam jauns melnādainā modelis (the new negro), kas ir pašapzinīgs, asi domājošs, analītisks un moderns cilvēks. Tieši šajās universitātēs tika attīstīta pārliecība, ka rasu atšķirības neeksistē. Tās radītas vienīgi kā kultūras konflikta paraugi cilvēka domāšanā. Tiem laikiem (1915-1916) šīs ir pārāk progresīvas idejas. Domāšanas maiņa pieprasīja laiku un Hovarda universitāte pamazām izveidojās par alternatīvu ideju ģenerācijas centru. Pamazām absolventi sāka ieņemt atbildīgus amatus valsts un starptautiskajā politikā, taču rasisms nav viegli un ērti pārvaramā kategorija cilvēka domāšanā. 

Uzvara ir jaunas cīņas sākums

Aizspriedumi nav viegli likvidējami. Tos neiznīcina loģika. Tie ir kā pandēmija, kas pieprasa vairākus izslimošanas viļņus noteiktā laika periodā. Cīņa par progresīvām idejām vienmēr tiek apkarota ar visiem zināmām, neglītām un nelāgam klišejām. Tā, piemēram, kāds demokrāts no Teksasas „apštempelēja“ Hovarda universitātes studentu un pasniedzēju cīņu pret rasismu kā sociālismu. Studentus nodēvējot par komunistiem. Tas bija nelāgs salīdzinājums, kuru šodien izmanto arī Donalds Tramps pret demokrātiem. Ja nav argumentu uz loģikas bāzes, tad arī pieauguši politiķi sāk apsaukāties. Vai šis Teksasas demokrāts toreiz varēja iedomāties, ka 87 gadus vēlāk sieviete no viņa partijas, kas beigusi Hovarda universitāti nonāks Baltajā namā kā valsts viceprezidente.  Nekad! Vai šī ir „Hovarda domāšanas“ uzvara? Nē, domāju, ka tas ir jaunas cīņas sākums, nākamajā līmenī. Jo 50. gadu cīņa nespēja iznīcināt ikdienas rasismu, tikai iezīmēt vaibstus un parādīt sabiedrībai, ka šādi aizspriedumi ir nožēlojami, taču eksistē. Iznīcināt rasismu neizdevās arī Barakam Obamam, bet ceļš šajā virzienā ir sākts un Kamalas Herisas jaunie uzdevumi turpinās iesākto līniju.

1954.gada 17. maijā Olivers Brauns (Oliver Brown) Augstākajā tiesā uzvarēja skolu pārvaldi.  Kādas skolas direktors bija 100% pārliecināts, ka drīkst ierobežot melnādaino skolēnu izglītību un šāda attieksme ir tikumīga, lai gan tas bija pretrunā ASV konstitūcijai. Tā bija svarīga uzvara (Brown versus Board of Education of Topeka). Nākamā svarīgākā uzvara pēc Abrahama Linkolna parakstīta 1863.gada likuma. 

Kas bija Olivers Brauns un kāpēc šis notikums ir svarīgs arī mums šodien? Olivers bija melnādainais amerikānis, kas dzīvoja kopā ar savu ģimeni Topekā, Kanzasā. Viņa meitai Lindai bija pārāk tāls ceļš ejams uz melnādaino skolu un tēvs mēģināja pārliecināt tuvējo balto skolēnu skolas vadību, lai meitenītei atļauj mācīties tur. Taču saņēma noraidījumu. Pateicoties pilsoņu organizācijas (National Association for the Advancement of Colored People (NAACP) atbalstam un galvenokārt jurista Turguda Maršala (Thurgood Marshall) spējām, 1951.gadā tika sākts process pret diskrimināciju skolā. Šodien šāda tēma vairs nenonāktu līdz tiesai. Visi zina, ka rasisms ir slikti. Tā darīt nedrīkst. Taču izskausts tas pilnībā nav. 

Domāju, ka tiesneses Sanitas Osipovas spriedums lietā Nr. 2019-33-01 (par atvaļinājumu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu) un skiadrojumi medijos ieies Latvijas vēsturē kā drosmīgs, taisnīgs un godīga cilvēka tikumīgas rīcības akts. Pret aizspriedumiem kauja nav viegla. „Ir vajadzīgi likumi, lai saglabātu valstī augstu morāli. Tieši tāpat ir vajadzīga augsta morāle, lai uzturētu, saglabātu likumus“ (Nikolo Makjaveli)