Kā atšķirt stulbeni no pārējiem?

Speciāli TVNET

Pirmā pazīme esot „pseidointelektuāla pļāpāšana”. Parastu cilvēku valodā runājot – tukša muldēšana. Cilvēka psiholoģijas pētnieki uzskata, ka stulbi cilvēki mēdzot būt agresīvāki, rasistiski un ar homofobiju sirgstoši.  Ja no šāda skatu punkta apskatām neseno Latvijas parlamenta balsojumu par partnerattiecību likuma izskatīšanu, tad 60%  no mūsu parlamenta deputātiem varētu izradīties piederoši stulbu cilvēku kategorijai.  

Bailes no viendzimuma personu kopdzīves attiecību legalizēšanas lika šiem ļaudīm balsot „pret“ un justies kā Latvijas sabiedrības pestītājiem. Šis nav iepriecinošs atklājums, jo pierāda, kādas intelektuālās kvalitātes ļaudis esam ievēlējuši Latvijas politiskā olimpa augstākajā līmenī. Neiztur kritiku apgalvojumi, ka šāds balsojuma rezultāts atspoguļo Latvijas sabiedrības konservatīvo viedokli. Nē, šādu pierādījumu mums nav. Ir tikai pašu deputātu bailes neizdarīt „caurmēra vēlētājam“ pa prātam. Tad, kas ir šis maģiskais „caurmēra vēlētājs“, kur mūsu varas vīri tā respektē? Tas ir nobijies, neizglītots cilvēks, kas katru dienu patērē Kremļa un kristīgo fundamentālistu aģitāciju. Viņš tic Lieldienu zaķim, svētajai Marijai un apgalvojumam, ka viena dzimuma cilvēku kopdzīve ir posts un nelaime arī visiem pārējiem.  Tikumības robeža šādam cilvēkam ir tikai un vienīgi seksa rituāla reglamentēšana.  Ja sekss ir pareizs (ar pretējo dzimumu), tad cilvēks ir tikumīgs, pat izvarojot (!) vai zogot paralēli valsts mantu. Ja nepareizs (ar sava dzimuma personu), tad nelīdzēs nekādi citi godīguma un cēluma argumenti. Taču sāksim no gala – kā atšķirt stulbeni no pārējiem?   

Kāpēc stulbumu nevar izmērīt iepriekš?

„Kāpēc idiotiem nav kvotu?“,– dzied Markus Krunegords savā albūmā “Marka evaņģēlijs“. Liekot saprast, ka šos ļaudis vajadzētu pamanīt un nodalīt. Dziesma ir gudra, teksts lielisks, taču nezinātnisks. Šādas kvotas pastāv. Mūsu intelektuālo kvotu sistēma šādas personas spēj nodalīt no pārējiem. Ja pirms ievēlēšanas amatā par Latvijas parlamenta deputātu mēs šos pretendentus pakļautu IQ noteikšanai, tad izrādītos, kas visi zem atzīmes „100“ pieder spriest nespējīgo cilvēku kategorijā. Cilvēkus – ar nepietiekamu intelektuālo kvotu, nevajadzētu ievēlēt augstos amatos.  No viņu muļķības un dumjiem lēmumiem, nāksies vēlāk ciest mums visiem un valstij kopumā. Vai šādu līdzpilsoņu ir daudz? Laikam daudz. Jo ikdienā sistemātiski ar šiem „-100“ esam spiesti saskārties gan viņu dumjos prāta lidojumus, gan neloģiskajos lēmumos.

Kā atšķirt šos ļaudis ikdienā? Nepakļausim taču darba kolēģus, draugus vai paziņas IQ pārbaudei, lai izlemtu, vai laist viņus sev klāt vai nē.  Protams, ka šie ļaudis spoži iemirdzas brīžos, kad sāk zibināt savu dumjību publiski. Kā to, piemēram, varējām novērot pirms aizvadītajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kad ārēji solīdi cilvēki (pētnieki, ārpolitiskie komentētāji un lielu uzņēmumu direktori) negaidīti pārvērtās stulbeņos. Mediju stresa un publicitātes kairinājuma rezultātā. Aina nebija daiļa. Diemžēl.

Taču atgriezīsimies pie caurmēra stulbeņa, kuram mūsu sarunvalodā ir daudz apzīmējumu: kretīns, idiots, grūtgalvītis,  zelta zivtiņa ar īso prātu, aprobežotais utt. Zinātnes pētījumi pierāda, ka aprobežotie cilvēki ir viegli atpazīstami no caurmēra iedzīvotāju konteksta.

Pirmkārt – viņi paši nekad neatzīst, ka ir aprobežoti un nespēj analītiski domāt un loģiski spriest. Tieši šis aspekts ir traģēdija mums pārējiem. Viņi paši nesaprot, cik stulbi ir. Šo efektu zinātnes valodā sauc par Dūniga-Krīgera (Dunning-Kruger) efektu.

Kāds ir šis efekts?

Vai jums, cienījamo lasītāj, ir nācies vērot televīzijas  mūzikas šovus, kuros uzstājas cilvēki, kas jūtas izcili talantīgi, bet faktiski nespēj noturēt melodiju vai nodejot ritmiski? Protams, ka ir nācies. Vai esat pamanījuši, ka reizēm komponistiem jautā par politiku un rokzvaigznēm par  vēža ārstēšanu? Šie ļaudis labprāt atbild uz jautājumiem, it kā būtu kompetenti visās tēmās. Taču viņi nav izglītojušies šajās problēmas, bet izsakās publiski un ar cieņu. Sagvelž muļķības. Piemēram, Rīga 24 raidījums „Preses klubs“ ir pavisam legāls televīzijas raidījums, kurā sabiedrībā populāri cilvēki ļoti labprāt izsakās publiski par tēmām, kurās neko paši nesaprot. Taču viņi pauž viedokli. Kāpēc tā dara? Zinātniskie pētījumi psiholoģijas jomā ierāda, ka tieši nekompetenti un nezinoši cilvēki ir īpaši ieinteresēti izteikties par visu. Tātad stulbenis vienmēr jūtas gudrs. Jo stulbāks ir cilvēks, jo lielāka ir viņa vēlme izteikties par visu ko (arī par to, ko viņš nezina) un tieši tāpēc justies labākam par pārējiem. Kas un kā to pierādīja zinātniski?

Kāds amerikānis (McArthur Wheeler) 1995. gada gada 19. aprīlī aplaupīja divas Pitsburgas bankas. Aptīrīja bankas gaišā dienas laikā, bez maskas. Novērošanas kameras viņu nofilmēja. Atpazīt laupītāju bija viegli un tāpēc viņu ātri aizturēja policija. Aresta brīdī laupītājs bija ļoti pārsteigts. „Kā!“- viņš protestēja, – „es taču biju iedzēris to sulu!“. Pēc tam laupītājs policistiem paskaidroja, ka ierīvējoties ar citronu sulu cilvēks kļūst neredzams novērošanas kamerām. Zināms, ka citrona sula balina. Viņam bija pārliecība ka sistemātiski ieziežoties, cilvēks spēj pats sevi izbalināt un kļūt neredzams. Šī notikuma iespaidā, profesors Dāvids Dūnigs (David Dunning) nolēma izpētīt, kāpēc cilvēki izdara maldīgus secinājumus un nonāk pie absurdiem slēdzieniem. Kopā ar otru pētnieku Džastinu Krūgeru (Justin Kruger)  viņi nonāca pie slēdziena, ka, pirmkārt,  nekompetenti cilvēki uzskata (domā), ka ir kompetenti tēmās, kuras faktiski nepārzina. Tātad, viņiem liekas, ka viņi zina un saprot, taču faktiski neorientējas, jo nav iedziļinājušies tēmā pietiekoši dziļi un nav guvuši izglītību komplicētos jautājumos. Otrkārt, nekompetentām personām nav spēju pašnovērtējumam un paškritikai. Viņi paši neapzinās savu muļķību un tāpēc nespēj atklāt, ka maldas.

Tātad, lai noteiktu savu kompetenci kādā jomā, ir jābūt zināšanu bāzei. Viens no galvenajiem iemesliem šādu stulbeņu pašapziņai ir fakts, ka viņiem savā mūžā nekad nav nācies saskārties ar patiešām kompetentu cilvēku attiecīgajā jomā. Ikdienā ap viņiem ir viduvējības, kas izliekas gudras. Šādi rodas priekšstats, ka augstāka ranga kompetences vispār nav. Līdz ko parādās, kāds, kas kaut ko saprot un zina – tā ieslēdzas bailes.

Vēl viens bīstams aspekts ir apdziedātāji un gavilētāji, kas parasti ieskauj priekšniekus, vadītājus un augstas amatpersonas. Ja ap jums dienu no dienas dzied līdēju koris, kas apgalvo, ka esat ģēnijs, tad izturēt būs grūti. Ja īstas kompetences zinātnieks nav sastapts vai atbilstošas raudzes talantīgs mākslinieks nav uz skatuves redzēts, tad pazūd normalitātes latiņas augstums. Pēkšņi „-100“ kļūst par normu visiem un kretīni metas dejot, piepildot publisko telpu.

Kā iespējams izmērīt pašiem savu kompetenci?

Pirmām kārtām ir jāatzīst, ka pasaulē eksistē gudrāki, viedāki cilvēki par mums pašiem. Visās jomās. Tā tas ir. Tāpēc visprātīgākais ir atrast kādu ekspertu, kas strādā jūs interesējošā jomā, un aprunāties. Klātienē vai neklātienē. Nevajag krist izmisumā, ka kāds cits zina vairāk par jums pašiem. Tas ir normāli. No gudriem un talantīgajiem var smelties to informāciju, kas pašiem pietrūkst. Dzīvojot starp gudrākiem par sevi, iespējams augt un attīstīties. Atrodoties starp apdziedātājiem un plaukšķinātājiem – deģenerēties un devalvēties.

Neizslēdzu, ka šādas sarunas rezultātā salūzīs pieņēmumi un ilūzijas. Varbūt būs nedaudz smeldzīgi atvadīties no iedomu pagātnes. Jo gudrs eksperts vai patiešām izcils mākslinieks neapzināti parādīs distanci starp normu un jums. Patīkami tas nebūs un pirmā ieslēgsies skaudības lampiņa ar vēlmi izdzēst šo cilvēku. Iznīcināt un anulēt, lai tas netraucē rāmo purva pašapziņu un varžu daiļās balsis.

Ir pārāk daudz cilvēcisku faktoru, kas traucē mums novērtēt pašiem sevi. Kompetenti un objektīvi. Zinātnē eksistē šādas komisijas un kompetences auditi, taču sadzīvē tādu nav. Tas nozīmē, ka katrai personai pašai ir neiespējami novērtēt objektīvi un bezkaislīgi savas kompetences līmeni. Bez skaudra novērtējuma no malas savu kompetenci nespējam paši nomērīt. Garumu un platumu mēram ar mērlenti. Tieši tāpat jāmēra kompetence. Nevis kā mums pašiem liekas, bet gan noskaidrojot, kā manas zināšanas un vērtējums saskan ar zinātniskajiem atklājumiem un argumentētiem pētījumiem.

Kāpēc dumjie ir rasisti un homofobi?

Tātad dumji cilvēki pārvērtē savas kognitīvās spējas un tieši tāpēc viņiem iztrūkst pašvērtējuma, kas piemīt paškritiskiem cilvēkiem. Pētījumi rāda, ka katrs otrais vīrietis jeb 30% sieviešutiešām uzskata sevi par ģēnijiem. Izciliem ļaudīm. Pilnīgi bez pamatojuma. Iespējams, ka šis faktors izskaidro šobrīd strauji pieaugošo blogeru, YouTube TV privāto blogu un podkāstu izplatību pasaulē.

Taču atgriezīsimies pie raksta sākuma tēmas. Kāpēc varam uzskatīt, ka rasisti un homofobi ir dumji cilvēki? Varbūt viņi ir tieši tādi paši kā astoņkājis Čārls, kurš Hārvarda universitātes eksperimentu laikā (1959) neēda paklausīgi sardīnes, bet visu laiku mēģināja izsist akvārija stiklus un šļakstīja zinātnieku virzienā ūdeni. Vai tāpēc viņš bija stulbenis?Nē, viņam bija cits temperaments. Zinātniskais žurnāls Americam Psychologynesen publicēja lielisku rakstu par tēmu, vai rasisms un konservatīvisms ir izskaidrojams ar pazeminātu personas IQ kvotu, atsaucoties uz pētījumu par šo tēmu. Rakstā argumentēts, ka pastāv kopsakarības starp zemu inteliģenci bērnībā un konservatīviem uzskatiem brieduma gados. Diemžēl daudzi mūsu vēlētāji nāk no šīs iedzīvotāju kategorijas. Cilvēki ar zemāku IQ kvotu mēdz būt reliģioziun sociāli -konservatīvi. Nelaipnāki pret apkārtējiem, ārpus viņu komforta grupas. Turklāt – viņi visi ir ļoti agresīvi pret homoseksuāliem cilvēkiem. Dumjiem cilvēkiem ir bailes, jo viņi daudz ko nezina un nesaprot. Labāk, lai viss paliek tā kā ir. Visas pārmaiņas (pēc viņu domām) noved pie klapatām. Ātri domājoši cilvēki strauji piemērojas jauniem apstākļiem. Turpretī grūtgalvīši to nespēj.  Zinātniski ir pierādīts, ka dumji cilvēki (īpaši vīrieši) biežāk reaģē agresīvāk pret apkārtējiem,nekā caurmēra līdzpilsoņi. Pieņemu, ka arī šo rakstu tīmeklī eskortēs rupjības un citi apsaukāšanās verbālie elementi, kas raksturīgi šai neintelektuālajai duraku grupai.

Pseidozinātniska muldēšana

Kanādas zinātnieku pētījumspierāda, ka šie ļaudis mēdz abstrakti žonglēt ar citātu grabuļiem un maģijas burvju nūjiņām. Ja sastopaties ar ezotēriskiem vai pseidozinātniskiem pātariem kādā Facebook lapā, tad pastāv liels risks, ka jūsu priekšā ir murgi. Jo zemāks ir personas faktiskās izglītības līmenis attiecīgajā jomā, jo vairāk viedoklis tiek piesūcināts ar pseidozinātniskām pļāpām, maģiju, ticību un ezotēriku. Tātad, ar muļķu murgiem.

Galu galā, vai tad nav arī kādas duraku priekšrocības? Nē, tādu nav. Taču šie cilvēki nav nelaimīgi. Ir zinātniski pierādīts, ka inteliģence un zināšanas uzlabo personas dzīves kvalitāti, taču tas arī viss.

Vai studijas augstskolā var atpestīt mūs no nejēgām? Nē, nevar. Ir cilvēki, kas iziet cauri augstskolai, tā arī nekā nesapratuši.

Vai ir kādi citi faktori, kas padara cilvēkus par muļķiem? Ir. Piemēram, svins padara cilvēkus dumjākus.Mēs to zinām, taču turpinām pievienot degvielai, krāsām svinu. To pašu paveic parazītiun trūkums bērnībā. Posta stress rada būtiskus kognitīvos traucējumus.

Ja novērsīsim šo postu – pārticības, izglītības trūkumu, vides piesārņojumu un visu citu, kas traucē mums izglītoties, atvērties un būt paškritiskiem, vai caurmēra IQ pieaugs?

Nē, tik vienkārši tas nav. Pašlaik ļoti krītas Eiropas skolotāju IQ kvotaun ekrāna izmantojums grāmatu vietādevalvē iedzīvotāju zināšanu līmeni arī pārtikušās un attīstītās valstīs.

Taču – raudzīsimies uz dzīvo pozitīvi. Roboti ienāk pa mūsu sabiedrības durvīm. Viņi nebūs tik apsēsti ar savu egocentrismu kā cilvēks. Pārņemot varu, viņi, iespējams, arī mūsu Latviju padarīs loģiskāku un laimīgāku. Cilvēki tad būs stulbeņi, bet roboti – gudri. Diemžēl atšķirt muļķus no gudrajiem mēs paši joprojām nespējam. Par to liecina nesenais balsojums Saeimā. Par dzīvesbiedru likumprojekta nodošanu skatīšanai komisijā nobalsoja 23 deputāti, bet 60 bija pret. Tātad, paši esam ievēlējuši 60 personas ar „–100“ IQ. Traģiski.

Tā viš i.

 

 

 

 

Vistukūts svētki ir klāt. Gaudeno tulpju diena.

2012. gada 8. martā. Papildināts 9. martā.

Kam tad - galu galā ir veltīts 8. marts jeb starptautiskā sieviešu diena? Tā ir veltīta nopietnu problēmu risināšanai. Nevis sieviešu politikas vulgarizācijai kā to pasniedz Latvijā.

Vakar saņemu sms apsveikumu ”8. martā” no kāda Rīgas modes apģērbu veikala. Protams, ka nekad vairāk uz turieni neiešu. Pazemojoši ”apsveikumi” nav labākais mārketinga triks. Manu naudu viņi turpmāk būs zaudējuši.

Par sliktām anekdotēm stāstītāju ”nogalina” un par dumjiem apsveikumiem – izsaldē.

Civilizētā sabiedrībā nevajag apsveikt bērēs vai godināt slimībās.

Arī tad, ja bija domāts, ka ”8. marts ir sieviešu dzimuma godināšana”, tumsonība neglābj ”infantilo apsveicēju” no soda.

Pagātnes muļķība mūsu sabiedrībai seko kā veca skārda bundža.

Par to iedomājos pirms dažām dienām, braucot cauri Rīgai uz lidostu.

Pie Mākslas akadēmijas un Ārlietu ministrijas vēderu izgāzuši, demonstrējās milzīgi PSRS laika plakāti ar apsveikumiem ”sieviešu dienā”.

Trūka tikai – ”Lai dzīvo Brežņevs!” vai ” mūsu Staļins varens ozols, mēs kā zīles viņa zaros!”

PSRS laika tumsonība starptautiskās sieviešu dienas izpratnē Krievijā un tās satelītvalstīs tupinās kā nožēlojama diktatūras laiku bagāža arī Rīgā.

To dara arī Latvijas prezidents? Viņam piestāvētu labāk būt LPSR Augstākās padomes priekšsēdētājam ar šādu apsveikumu.

Tieši šie divi muļķīgie plakāti pierādīja, ka galvaspilsētas vadītāji ir iesprūduši atpakaļlaikā vai Kremļa aizspriedumu propagandas dubļos.

Jācer, ka nākamā pašvaldību vēlēšanas mums piedāvās Rīgas augstākajiem amatiem modernākus cilvēkus, kas saprot, kas ir starptautiskā sieviešu solidaritātes diena. 

Laikmetīgus savā domāšanā un svētku svinēšanā.

Citādi var gadīties, ka pavisam drīz mēs sāksim arī apsveikt ar narcisēm kreiļus (tāpēc, ka viņi ir kreiļi) vai sumināt bērnus (tikai tāpēc, ka viņi ir bērni).

Tumsonībai nav robežu.

Protams, ka Austrumeiropā joprojām ir sievietes, kurām patīk ja viņas šodien apsveic ”dzimuma svētkos”.

Acīmredzot, kungu uzmanība līdz šim viņu virzienā bijusi nepietiekama.

Vistu kūts iemītniecēm ir svarīgi saņemt liekulīgo un gaudeno ”8. marta tulpi” vai pat veselu vezumu rožu robustā plastmasas spainī kā sieviešu dzimuma slavinājuma apokalipsi.

Ja sieviešu solidaritāte ir noreducēta līdz seksapīlismam, tad mūs sveic ar šāda tipa vulgārām kartiņām un plakātiem pat Rīgas ielās.

Kamēr viena sieviešu – vistu grupa šodien ”uzkasa matus”, kārto iedzeršanu saviem apsveicējiem austrumeiropas ”gaiļiem”  un ir 100% pārliecinātas, ka tikai āriene un seksapīls ir sievietes vērtības mērs. Kamēr viņas ir gatavas izlikt skatlogā savu pārdevēju krūšu izmēra lielumu (kādas apakšveļas tirgotāju ķēdes izgudrojums) un piedāvā jaunu laku nosaukumu ” sugar daddy”   turīgiem kungiem, kuriem pēc seksa vajag ”kaut ko uzdāvināt” savam mazgadīgajam ”mīlas matracim” – mēs pārējie varam tikai brīnīties par upuriem, kas pūlas visas sievietes novilkt līdz savam – ”reptiļa līmenim”.

Dzīvnieks un impulsi dzīvo ikvienā no mums, taču ir skumji, ja sieviete tiek determinēta līdz seksapīla upura formātam un sabiedrība pati palīdz viņai nesaskatīt savu patieso lomu un vietu sabiedrībā.

Lētāk ir uzdāvināt sievietei ”marta tulpi” nevis paaugstināt algu līdz vīriešu algas līmenim.

Vieglāk ir sumināt ”sieviešu dienu” nevis uzaicināt uz Krievijas pēcvēlēšanu diskusijām Ostankinas studijā kaut dažas sievietes ekspertes.

Tonakt, pēc 4. marta vēlēšanām (skatoties tiešraides no Maskavas), man rādās iespaids, ka Krievijā sieviešu publiskajā telpā vispār nav. Acīmredzot visas stāv pie plīts vai silda palagus?

Jā, mani neapmierina ciniskā tendence, traktēt visas sievietes kā idiotes, pie viena uzdāvinot viņām ”8. marta ziedus”.

Man nevajag šādu pārprastu dienu.

Šādus ciniskus un pazemojošus apsveikumus.

Kam tad – galu galā ir veltīts 8. marts jeb starptautiskā sieviešu diena?

Tas ir veltīts nopietnu problēmu risināšanai.

Ir pārāk daudz problēmu, kas gaida atrisinājumu.

Tāpat domā arī Daniels Kreigs, kas  piedalās šajā videovēstījumā:

Piemēram, katru gadu tūkstošiem sieviešu mirst dzemdībās. Liela daļa no šīm sievietēm nevar samaksāt par medicīnisko pakalpojumu un zālēm vai viņām vispār nav pieejams ārsta apmeklējums. Vairums no mirušajām nedēļniecēm bija vecumā no 16 līdz 19 gadiem. Galvenokārt jaunattīstības valstīs.

Salīdzinājumā ar 1990. gadu mirušo jauno māmiņu skaits pasaulē ir samazinājies un 2008. gadā mirušo skaits bija vairs tikai 358 000 sieviešu. Viņas nomira asins saindēšanās, noasiņošanas vai brūču infekcijas rezultātā.

⅓ daļa grūtnieču šodien pasaulē ir spiestas samierināties un iztikt bez ārsta kontrolēm un medicīniskās palīdzības dzemdībās.

Iespējams, ka tieši šodien mēs varētu savākt naudu un ziedot to sieviešu veselības pilnveidošanai reģionos, kur šāda palīdzība ir ļoti nepieciešama.

Var gadīties, ka šodien vajadzētu ieviest kvotas valsts uzņēmumu valdēs, panākot, ka 50% valdes locekļu ir sievietes.

Šīs problēmas var risināt tikai sabiedrība, kura saprot un atzīst sieviešu nevienlīdzību darba tirgū.

Pazemojumus publiskajā telpā.

Devalvāciju zinātnē un mākslā.

Pakārtotību amatos.

Par sieviešu tiesību neievērošanu es šoreiz plašāk nerunāšu.

Tā ir tēma lielai diskusijai.

Cerams, ka šāds brīdis pienāks arī pie mums.

Bez tulpēm un pazemojošiem apsveikumiem.

Labākais veids kā pazemot sievieti - uzdāviniet viņai 8. martā tulpes! Tā apsveicot viņas diskrimināciju.

🙂

Papildu resurss par sieviešu nevienlīdzību.

Papildu resurss TVPanorāma

Sieviešu vienlīdzības indekss 2012

Par kvotām valdēs ES viedoklis