Kādas bija Donalda Trampa pēdējās dienas amatā jeb apvērsuma izgāšanās

ASV prezidenta Donalda Trampa sponsorētais janvāra uzbrukums Kapitolijam Vašingtonā šodien šķiet nožēlojams un savāds. Nebīstams. Taču nereti šādi inscenēti iebrukumi beidzas traģiski. Tieši šādā veidā valdības nereti tiek gāztas: izmantojot straujas, negaidītas operācijas. Liekot akcentu uz neapmierinātu, organizētu indivīdu grautiņu iniciatīvu. Vēstures notikumu apskati liecina, ka nekad iepriekš nav iespējams pateikt, cik reālus rezultātus šāds apvērsums dos idejas iniciatoriem. Apskatīsim dažus no tiem. 

Minhenes apvērsuma improvizācija Vašingtonā

1923.gada novembrī  alus pagrabā tiek plānots valsts apvērsums jeb „ Hitlera alus pučs“. Vācija ir sakauta, to satricinājusi smaga politiska un ekonomiska krīze. Reinas – Rūras reģionā siro okupanti un inflācija kopā ar streikiem tiecas saraustīt valsti gabalu gabalos. Šajā brīdī Ādolfs Hitlers un viņa nacistu „čomaki“ nolemj uzsākt valsts apvērsumu Bavārijā. Iedvesmu šādam pasākuma devis Mustafa Kemala Ataturka vadītais apvērsums Turcijā un Benito Musolīnī veiksmīgā varas pārņemšana Itālijā. Kas bija šo akciju spēks? Tika izmantotas ļoti masveidīgas tautas demonstrācijas, lai sagrautu esošo varas struktūru un radītu iespaidu, ka „visa tauta“ vēlas varas nomaiņu. Tātad – jo vairāk cilvēku piedalās demonstrācijā, jo lielāks efekts tiek radīts publiskajā telpā, ka „tauta tā grib“. 8. novembrī tūkstošiem cilvēku iziet demonstrācijā un Hitleram it kā izdodas panākt Bavārijas valdības atkāpšanos, taču pirmais iespaids ir mānīgs. Bavārijas militārā vadība atsakās pakļauties un pieslieties nacistiem. Odeona laukumā policija atklāj uguni un jau divas stundas vēlāk sazvērnieki ir spiesti kapitulēt. Hitlers bēg, bet viņu arestē pēc pāris dienām. 

Šis apvērsums nebija saistīts ar gigantiskām masu manifestācijām kā, piemēram, Baltijas dziesmotās revolūcijas laikā. Taču viena lieta toreiz Hitleram izdevās – rīkoties ātri un izlēmīgi. Uzbrucēju rīcībspēja palīdz samulsināt politisko eliti. Tā apmulsumā neiebilst un piekrīt sadarboties. Ja tā notiek, tad kauja ir uzvarēta. Tieši tā piekrita Kārlis Ulmanis Padomju Savienības projektam 1940.gadā, mierinot sevi, kas tas būs „tikai uz laiku“, lai gan okupanti labi zināja, ka „uz mūžu“. Toreiz 1923. gadā apvērsuma organizētāji pārvērtēja savu spēku un veica vairākas taktiskas kļūdas pēc sākuma panākumiem. 

Starp citu, tieši tāpat 6. janvārī Kapitolijā ielauzās Trampa fani, kurus veido vairāki konservatīvo prezidentam labvēlīgi un lojāli, bruņoti pielūdzēju klubi. Viņiem izdevās viegli un veikli ielauzties ēkā, kuru līdz šim uzskatīja par neieņemamu. Video reportāža, kurus „okupācijas laikā“ veica britu privātā televīzija liecina, ka sargi, kuriem bija jābloķē durvis, paši bija trampisti un durvis iebrucējiem atvēra. Tieši tā arī mēdz notikt: saplānots un iepriekš izstrādāts ieņemšanas plāns, masveidīga iebrucēju kustība (lai imitētu „visu tautu“), strauja pārvietošanās uz priekšu, triumfa ainas ieņemtās ēkas „atslēgas pozīcijās“. Lai apvērsums beigtos ar panākumiem, ir vajadzīgs viens konkrēts varas centrs, kas tiek fiziski ieņemts. Ja arī tas neizdodas pirmajā piegājienā, tad atliek nākamās iespējas. Tas, ko Hitlers neizdarīja Bavārijā, tika realizēts vēlāk. Manipulējot ar Veimāras republikas demokrātiju. Ja šodien mēs brīnāmies, ka Trampa velētāji nespēj paredzēt savas rīcības sekas, tad Hitlera piemērs to lieliski pierāda. Līdzīga loģika, līdzīga ideoloģija un atbaidošas sekas līdzcilvēkiem, kuras panāk vēlēšanās ievēlēts politiķis.   

Vēsturē ir valsts apvērsumu ķēde 

44 gadā pirms Kr., 15. martā tika nogalināts Jūlijs Cēzars. Atentāta brīdī viņš bija diktators Romas impērijā, kas padarīja viņu par pašu spēcīgāko un ietekmīgāko sava laika valdnieku. Apvērsuma realizētāji uzvedās tieši tāpat kā Hitlera vai Trampa pielūdzēji: reaģēja ātri, negaidīti un demonstrēja masu manifestāciju. Apstulbinot un absorbējot vispirms valsts politikas eliti un pēc tam visus iedzīvotājus. Slepkavība norisinājās ļoti atklāti un publiski, senāta sēžu zālē, publikas priekšā. Sākumā neviens nepretojās, noskatoties diktatora brutālu noslepkavošanu. Senatori, kas neko nezināja par sazvērestību, neticēja savām acīm. Blenza uz notiekošo kā paralizēti. Taču vēlāk, kad Bruts pieprasīja sev varu, senāts sāka bēgt un sacēlās panika. Sazvērniekiem devās tālāk uz Kapitoliju (Romas centrā), lai manifestētu savu uzvaru, bet aplaudētāju viņiem nebija. Cēzars nepatika aristokrātiem, bet parastajai tautai viņš bija pa prātam. Daudzi sekojoši notikumi nenāca par labu sazvērniekiem un pēc diviem gadiem viņi tika nogalināti 42.gada oktobrī. Tātad – projekts nebija līdz galam izplānots. 

Daudz  labāk apvērsums izdevās Napoleonam Bonapartam. Ir zināms, ka šo valsts apvērsumu neplānoja Napoleons pats, bet gan revolucionārs un veterāns Emanuels Jūzefs Sieijs (Emmanuel-Joseph Sieyès), kas vēlējās izmantot korsikāņu ģenerāli kā instrumentu jaunas politiskas kārtības izveidošanai. Paradoksāli, ka apvērsums (pēc viņa projekta izdevās), taču viņu pašu pēcāk nostūma stūrī, jo varu savās rokās pārņēma politiskā marionete, kas vēlāk kronēja sevi par ķeizaru. 

Vai trampistiem bija līdzīgi plāni? 

Vai uzbrukums varēja beigties ar Džo Baidena sagrāvi? Nedomāju, ka šodien kas tāds būtu bijis iespējams. Ar „ragiem“ un maskām greznotajām uzbrucēju pūlim nebija organizētas militāras vienības potenciāla. Taču nekad nevajag domāt, ka šis pasākums bija spontāna akcija vai masku balle. Demokrātija nav gadalaiks, kas iestājas pats no sevis. Par to ir jācīnās, tā ir jāaizstāv.

Pašlaik Donalds Tramps pavada savas pēdējās dienas Baltajā namā. Atslēgts no sociālajiem medijiem, praktiski „kā bez rokām“. Savas prezidentūras pēdējās nedēļas ASV prezidenti līdz šim pavadīja sistematizējot paveikto. Publiskojot savus lielākos panākumus ekonomikā, diplomātijā un visās citās jomās. Nav jau tā, ka Donalds Tramps nebūtu aizvadītajos gados paveicis neko ievērības cienīgu. Taču tagad ir noticis tā, ka viņa pēdējo nedēļu stratēģijā ir pārvērtusies murgā, jo amerikāņu atmiņā paliks ainas no trakojoša pūļa, kuru prezidents „uzkurbulē“ ieņemt Kapitoliju. Pie viena viņš ir pagaidām vienīgais ASV prezidents, kas divas reizes spiests rēķināties ar nopietnām apsūdzībām tiesā. Pagaidām izskatās, ka prezidents ar savu stratēģiju ir palicis viens pats. Nav dzirdamas aizstāvju un līdzskrējēju balsis un Donaldam Trampam tagad nākas sēdēt mājās pie televizora un just sev līdzi tikai un vienīgi pašam. Dusmoties uz visiem. Par to liecina The Washington Post publikācijas. 

Tā bieži beidzas sazvērestības. Lielāka daļa līdzstrādnieku jau uzteikuši darbu Baltajā namā vai pamanās „netrāpīties cēlā“ bijušajam priekšniekam. Meita Ivanka un znots Džareds Kušners, kā arī štāba šefs Marks Medovs atrodas kaut kur tuvu, bet publiski savu bosu neaizstāv. Tieši viņi esot organizējuši Donalda Trampa pēdējo publisko uzstāšanos, kurā pausts varmācības nosodījums. Pēc tam tika slēgts konts Twitter un Facebook un pasaules žurnālisti sāk iemācīties atpūsties no Trampa uzlidojumiem sociālajos medijos. Džo Baidena inaugurācijā Donalds Tramps nepiedalīšoties. Pirmo reizi ASV vēsturē šādas lietas. Tā notiek. Šādi var beigties karjera.

Kā dzirksteles iekrišana ūdenī.