Bēgšana no dzimtenes ar @Twitter palīdzību

Speciāli TVNET

Aizvadītās nedēļas notikumi liecina par vairāku cilvēku vēlmi atriebības nolūkā pamest dzimteni. Skandālu mediji ziņo, ka diplomētais latviešu fizkultūrietis un kauslīgais politiķis – dziedātājs Andris Kivičs pametīšot Latviju kopā ar savu sievieti. Vai šo lēmumu noteikusi viņa paša rīcība vai neuzvarami apstākļi, tas noskaidrosies vēlāk. Taču otrs aizbēdzējs ir labākā situācijā. Tā ir 18 gadus vecā vidusskolniece Rahafa Alkunona (Rahaf al-Qunun), kura bēg no Saūda Arābijas, jo ir pieprasījusi politisko patvērumu Austrālijā. Viņa bēg no ģimenes, kas meiteni ilgstoši pakļāvusi varmācībai, un bēg no valsts, kuras režijā nesen Turcijā tika noslepkavots pazīstamais žurnālists Džamals Kašogi (Jamal Khashoggi).

Kā notiek bēgšana

Notikumi sākās pirms nedēļas, kad 18 gadus vecā Rahafa Bangkokas lidostā centās iekļūt lidmašīnā uz Austrāliju. Taizemē viņa bija ieradusies no Kuveitas. Policija neatļāva meitenei iekāpt lidmašīnā uz Sidneju, jo uzskatīja, ka viņas dokumenti nav kārtībā. Pasi pievāca kāds Saūda Arābijas ierēdnis, kas tobrīd atradās lidostā, un austrāliešu lidmašīnas salonā viņa ielaista netika. Pēc tam tika gatavots viņas piespiedu lidojums atpakaļ uz Kuveitu. Taču meitene atteicās pakļauties pavēlēm. Viņa aizbēga uz tranzīta hoteli lidostā, iebarikādējās istabā un sāka komunicēt ar ārpasauli ar sava tviterkonta palīdzību. Tātad ar mikroblogošanas palīdzību viņa izstāstīja pasaulei, kas īsti ir noticis: ģimenes varmācības dēļ meitene ir atteikusies no dzimtenes, vecākiem, radiem un musulmaņu ticības.

Viņas mērķis ir bēgt uz Austrāliju un lūgt tur politisku patvērumu. Šādi rīkoties viņa bija izlēmusi ģimenes atvaļinājuma laikā Kuveitā. Meitenes blogošana panāca savu – visi uzzināja, kas ar viņu notiek. Draudzenes (pie datoriem un telefoniem) palīdzēja ziņojumus izplatīt tālāk, tulkojot tos svešvalodās un vēršoties ar palīdzības lūgumu pie daudzām vēstniecībām un cilvēktiesību organizācijām. Galu galā tvitermanifests triumfēja. Taizemes iestādes pēkšņi apturēja pavēli par meitenes izraidīšanu. Pat Austrālija, kas ir samērā noraidoša bēgļu uzņemšanas jomā, nebija paudusi noraidījumu meitenes iebraukšanai Sidnejā. Pieslēdzās organizācijas, un Rahafai tika piešķirts bēgles statuss.

Sieviešu likumīgā pazemošana Saūda Arābijā

Rahafas gadījums no jauna izgaismo savādos Saūda Arābijas likumus sieviešu tiesību ierobežošanā. Šajā valstī sievietēm un meitenēm ir ļoti maz tiesību. Tikai pērn beidzot tika atcelts pazemojošais noteikums, kas aizliedza meitenēm un sievietēm vadīt automašīnu. Likās, ka nupat beidzot vārti atvērsies un sieviete tiks uzskatīta par cilvēku, taču cerētais neturpinājās.

Saūda Arābijā sievietes visu mūžu skaitās nepilngadīgas, un katrs solis tām jāsaskaņo ar savu aizbildni vīrieti. Bez šā aizbildņa atļaujas rīkoties nedrīkst. Precētai sievietei aizbildnis ir laulātais vīrs, neprecētai – tēvs, atraitnei – dēls vai kāds cits radinieks. Tātad aizbildnis izlemj, vai sieviete drīkst ceļot, braukt ciemos vai atstāt māju. Vīrietis aizbildnis dod atļauju laulībām vai laulības šķiršanai. Bez aizbildņa sieviete nedrīkst neko pirkt un pārdot līguma ceļā. Vīrietim jāizlemj sievietes ārstēšana un zāļu lietošanas piemērotība.

Sievietes nedrīkst sarunāties ar svešiem vīriešiem. No mājas vēlams iziet vīrieša vai vecākas radinieces pavadībā. Publiskajā telpā mēdz būt divas ieejas – viena (greznāka) vīriešiem, otra (parasta) sievietēm. Tiesā sievietes liecība skaitās tikai 50% vērtībā, ja salīdzinām ar vīrieša argumentiem. Sievietes var mantot tikai pusi no sava likumīgā mantojuma. Vīrieši visu manto 100% apmērā.

Pērnā gada martā trīs enerģiskas sievietes – trenere Hala Alhamrani (Halah Alhamrani), aktrise Maisa Soviahi (Maisah Soviahi) un psihoterapeite Madei Aladžruša (Madeha al-Ajroush) sāka cīņu par sieviešu tiesībām sēdēt pie stūres savā automašīnā. Trijotnes protesta akcija iesākās pāris nedēļas par agru. Tobrīd karaļnams un reliģiskie vadītāji vēl nebija gatavi reaģēt uz sieviešu protestiem. Tātad vienu nedēļu (pirms sievietēm tika oficiāli atļauts sēsties pie sava auto stūres) tika arestētas vairākas sievietes, kas bija pārkāpušas aizliegumu un stūrēja pašas savas automašīnas. To skaitā bija arī pazīstamā psihoterapeite Madei Aladžruša, kas savos 64 gados dzimtenē joprojām tiek uzskatīta par „nepilngadīgu“ un katrs solis viņai jāskaņo ar savu aizbildni. Par pretošanos noteikumiem ārsti arestēja un ilgstoši turēja ieslodzījumā, kurā plaši izmanto spīdzināšanas paņēmienus, lai panāktu ieslodzīto sieviešu iebaidīšanu. Piemēram, elektrošoku, slīcināšanu, smacēšanu, sišanu un seksuālus pazemojumus. Par to pirms pāris mēnešiem plaši ziņoja cilvēktiesību aizstāvības organizācijas Human Rights Watch un Amnesty International. Pēc šīm publikācijām karalis Salmans pats publiski pieprasīja izpētīt, vai publicētie fakti atbilst patiesībai vai ne. Izmeklēšana pierādīja, ka aina ir vēl traģiskāka, nekā sākumā šķita. Rezultātus vēlāk publicēja Wall Street Journal. Tas nozīmē, ka vīrieši un sievietes šajā valstī joprojām dzīvo paralēlas dzīves ar atsevišķām ieejām, rindām, kioskiem, lielveikaliem un kafejnīcām. Tas, ko drīkst vīrietis, nav atļauts sievietei.

Paralēlās dzīves

Saūda Arābija ir sociāli konservatīva sabiedrība. Aizvēsturiskās vahabisma tradīcijas, kuras iedibināja 1932. gadā (līdz ar valsts dibināšanu), ir dzīvas joprojām, tiek aktīvi lietotas un ievērotas.

Pateicoties gigantiskajiem naftas eksporta ienākumiem, vahabīti ne tikai nostiprināja savas valsts arhaisko morāles konstrukciju, bet arī eksportēja ticību uz ārzemēm, būvējot mošejas, sākot no Bosnijas un beidzot ar Bali. Lielie ienākumi piespieda ārpasauli neredzēt valsti, kurā šodien valda viduslaiku normas, nekautrīga dzimumu segregācija un feodāli likumi. Konservatīvismu un sieviešu apspiešanas turpināšanu ietekmēja arī Irānas 1979. gada revolūcija, kuras rezultātā pie varas nonāca reliģiozie šiītu ekstrēmisti ar Ajatollu Homeinī priekšgalā. Irāna pārvērtās islāma teokrātijā. Vairums Saūda Arābijas iedzīvotāju pieder islāma otrajam virzienam – sunnītiem, kurus Irāņu revolūcija iedvesmoja attālināties no Rietumeiropas un Ziemeļamerikas dzīvesveida un domāšanas. Turklāt 1979. gada reliģisko fanātiķu organizētā Mekas mošejas ieņemšana panāca karaļnama piekrišanu tālākai reliģijas ietekmes palielināšanai Saūda Arābijas sociālajā un publiskajā telpā.

Rezultātā vīrieši un sievietes šajā valstī praktiski dzīvo divas paralēlas dzīves, taču kopš ticības apvērsumiem Tuvējos Austrumos ir jau pagājuši 40 gadi. Laika maiņas un apstākļi spiež varu palaist vaļīgāk arī sieviešu ierobežojumu grožus. Šeihi vairs nevar rēķināties ar neierobežotiem naftas ieņēmumiem, arī valūtas rezerves lēni izsīkst, budžeta deficīts pieaug un jauniešu bezdarbs aug augumā. Tātad vairs nav pietiekoši daudz naftas naudas, lai ar to samaksātu par fanātisku ticīgo impērijas saglabāšanu.

Tāpēc plānots ir atgriezt sievietes atpakaļ darba tirgū. Kroņprinča programmā valstij ar nosaukumu „Vīzija 2013“ paredzēta sieviešu iesaistīšana darba tirgū nākamo desmit gadu laikā no 22% līdz 30%. Lai to realizētu, nācās beidzot atļaut sievietēm braukt ar automašīnām. Taču daudz tālāk pa reformu ceļu Saūda Arābija pagaidām nav aizgājusi. Lūgšanu laiki ir obligāti, atsevišķās ieejas tāpat, sasveicināšanas pa gabalu un izteikšanas brīvība ir tabu joprojām.

Taču sievietes tagad drīkst dienēt armijā, tām atļauts ierasties stadionos un vērot sporta sacensības. Kroņprincis Muhameds bin Salmans ir pat rosinājis atcelt nosedzošās čadras abaijas valkāšanu visās dzīves situācijās. Šomēnes sievietes sāk pieņemt darbā Imigrācijas departamentā un pasu izsniegšanas nodaļā, lai ārzemniekiem radītu pozitīvāku iespaidu par sieviešu situāciju valsts darba tirgū.

Stāvokļa uzlabošanās notiek ļoti lēnām, pakāpeniski. Pirms diviem gadiem beidzot tika likvidēta tikumības policija. Morāles sargi jeb šariāta gvarde (mutawwa) bija gan amatieri entuziasti, gan arī amatpersonas, kas uzskatīja par savu pienākumu sekot, lai uzraudzītu sabiedrību. Tie rūpējās, lai publiskajā telpā katram tiktu norādītu vieta, radot situāciju, ka pārkāpumi kļūst iespējami. Tikumības policija drīkstēja vajāt, aizturēt un arī sodīt vīriešus un sievietes, kas pārkāpa reliģiskās morāles kodu un apģērba ierobežojumus. Vīrieši ar gariem matiem un sievietes bez galvassegas bija galvenie tikumības policijas upuri. Tagad tikumības aktīvistiem vairs nav agrāko pilnvaru, viņi nedrīkst paši uz vietas sodīt pārkāpējus. Vainīgie jānodod policijas ziņā.

Mediju un izteikšanās brīvības problēma

Pretoties šajā valstī nav ieteicams. Par pretimrunāšanu pienākas augstākais soda mērs – nāve. Piemēru šeit diezgan daudz. Piemēram, blogeris un cilvēktiesību aktīvists Raifs Badavi (Raif Badavi), kurš 2010. gadā tika notiesāts ar 10 gadiem ieslodzījumā, naudas sodu un 1000 pletnes cirtieniem par to, ka savā blogā bija kritiski izteicies par valsts iestāžu rīcību. Pēc pirmā pēršanas seansa – 50 sitieniem ar slapju pletni (dārza šļūtenes biezumā) nākamā eksekūcija tika pārtraukta, jo pārāk skaļi bija starptautiskie protesti ārzemēs pret šo soda mēru. Taču cietumsods turpinās. Tagad cietumā iemests arī viņa advokāts, kuram 2012. gadā piešķīra Ulofa Palmes prēmiju par cilvēktiesību aizstāvību.

„Košākais“ Saūda Arābijas režīma cenzūras akts bija skaļākais pērnā gada žurnālista slepkavošanas realizējums Saūda Arābijas vēstniecības telpās Stambulā, Turcijā. Tagad jau ir noskaidrots un pat atzīts, ka Džamala Kašogi (Jamal Khashoggi) slepkavība bija valdības plānots un nāves patruļu realizēts akts. 18 personas, kas tika noskaidrotas kā slepkavības realizētājas, pamazām pazūd no zemes virsas, un izskatās, ka neviens nebūs vainīgs un visi aizdomīgie galu galā būs miruši. Ja nav cilvēku, tad nav arī problēmu.

Tāpēc nav pārsteidzoši, ka 18 gadus vecā Rahafa ir sacēlusies pret patriarhālo sistēmu un vēlas izkļūt no vīriešu aizbildņu burvju loka, lai beidzot sāktu dzīvot savu dzīvi pati. Bez katra sava soļa saskaņošanas ar tēvu, vīru, tēvoci vai brāli. Izskatās, ka viņas bēgšana no dzimtenes ar Twitter palīdzību būs izdevusies. Taču Saūda Arābijas starptautiskajam prestižam šis notikums, protams, nenāk par labu. Mekas valstij 2019. gads varēja iesākties labāk.

Aizvakar meitene beidzot atrada mājvietu Kanādā. Viņu sagaidīja Kanādas ārlietu ministre un cerams ka viss izdosies.

Sieviešu piežmiegšana Dieva vārdā

valdtakstofferŠis fenomens nav nekas jauns.

“Rietumos ļaudis runā par izsargāšanās līdzekļiem, par ģimenes plānošanu, taču neviena musulmaņu ģimene to nespēj nedz saprast, nedz pieņemt. Dievs un dižais pravietis ir teikuši – tā nav mūsu darīšana. Šajos procesos mēs nedrīkstam iejaukties”, – tā tikko publiski apgalvoja Turcijas Erdogans. Palielinot savas politiskās atbildības zonu arī valsts sieviešu ķermeņu teritorijā.

Jāatzīmē, ka šī nav pirmā reize, kad valstu politiskie vadītāji sāk piežmiegt savas sievietes intensīvākas dzemdēšanas jautājumā. Tad parasti aborti tiek salīdzināti ar “masu slepkavībām”, pretapaugļošanās līdzekļi par “valsts nodevību”. Dzemdēšana tiek uztverta kā katras sievietes pienākums valsts un dzimtenes mīlestības priekšā. Tās, kuras nav gatavas ražot vismaz 3 bērnus pēc kārtas, nav nekam vērtas un tiek uzskatītas par nacionālo interešu nodevējām.

Latvijā mēs arī neesam vairs tālu no šīs robežas, kad katras sievietes dzemde kļūs par politisko partiju patriotisma uzskrūvēšanas instrumentu.

Interesanti, ka vīrieša penis šajā procesā nav iesaistīts un to neviens neprivatizē ētisko jautājumu rakursā. Vienkārši puisis iet un sēj savu spermas sēklu, kur vien var iesēt un tāpēc ir malacis un patriots. Dievs, acīmredzot, to atbalsta, jo ticīgie nekad neaktualizē vīrieša atbildības tēmu abortu situācijā.  Turpretī sievietes, kas nevēlas tikt apaugļotas tik bieži, cik vien iespējams, ir vienkārši nelietes un valsts interešu nodevējas.

Interesanti, ka demogrāfijas praviešus – vīriešus vispār neinteresē apstāklis, ka katra nākamā bērna gaidīšana sievietei ir saistīta ar salīdzinoši sarežģītiem sievietes ķermeņa procesiem (grūtniecības komplikācijas un dzemdības ieskaitot). Kungiem šādu problēmu nav, tāpēc par šādām tēmām viņi domāt nevēlas. Sievietes ir dzemdējušas vieglāk vai grūtāk visos laikos, tāpēc arī zinātnei ar šī procesa atvieglošanu nav jānodarbojas. Galu galā sievietes pienākums ir mīlēt un ciest.

Vairums Dievu arī vēlas uzlūkot sievieti galvenokārt kā dzemdējamo mašīnu. Tā to uzlūko muslimi, katoļi un ultra-konservatīvie ASV luterāņi, kuriem tagad pieslējusies arī Latvijas protestantu Vanaga sekte.  Ja pagaidām runa ir tikai par sieviešu kā mācītāju nepiemērotību Latvijā, tad otrajā cēlienā sāksies runas par kondomu un kontracepcijas tablešu aizliegumu nācijas nākotnes un Dieva vārdā. To lieliski apraksta amerikāņu žurnāliste Kathryn Joyce savā grāmatā ”Quiverfull – Inside the Christian Patriarchy Movement” (Beacon Press, 2009), kurā “reproduktīvā politika” kļuvusi par ieroci garīgas kaujas zonā un visas “derīgās dzemdes” tiek aicinātas dzemdēt nepārtraukti.

stening_av_kvinna Reliģija ir sabiedrības menedžmenta instruments un kopš senseniem laikiem glorificē dzemdēšanu kā galveno sievietes panākumu viņas dzīvē. Tas, kas notiek pēc tam – bērna kopšana un kur nu vēl audzināšana, ir sekundāra lieta. Nav svarīgi, kā tiek izaudzināts bērns. Svarīgi, ka viņš ir un viss. Piemēram, nacisti 1938. gadā iedibināja ordeni – Mātes krustu, kas bija kaut kas līdzīgs padomjlaika Mātes varones apbalvojumam. To saņēma visas dūšīgās dzemdētājās, kas bija laidušas pasaulē vismaz 4 bērnus. Staļins bija skarbāks, viņam bija nepieciešami vismaz 7 zīdaiņi vienai mātei.

Ievērojiet, ka neviens no politiskajiem praviešiem nepievērš uzmanību, kas ar šiem bērniem notiek tālāk. Vai tie kļūst par zagļiem, analfabētiem vai pamestiem mazuļiem. Tas nav svarīgi. Nedz Romas pāvestam (kura pretapaugļošanas kampaņas rezultātā Latīņamerikā nāca pasaulē mazuļi, kurus neviens nebija gatavs audzināt un tā dzima izvarotu māšu “ielu bērni”, kuri dzīvoja renštelēs un policija tos turpina apšaut kā trušus), nedz citiem vairošanās tehnologiem tas nerūp. Tas nav svarīgi  nedz Erdoganam, nedz mūsu pašu Parādniekam. Galvenais ir dzemdēt daudz un intensīvi. Pārējais notiks pats no sevis?

Loģiski, ka šādā loģikā nākošais solis ir izvarošanas leģitimizēšana.

Piemēram, Bosnijas kara laikā tika izveidotas īpašas izvarošanas nometnes, kurās sievietes masveidā “apsēkloja” un piespieda ražot bērnus ar pareizu etnisko fonu. Sieviete ar apaļu vēderu ir nacionālisma simbols daudzās valstīs.  Neatkarīgi no tā vai grūtniece ir pašu tautiete vai izvarota verdzene, galvenais, lai sperma būtu pareizas nacionalitātes.

Erdogana jaunā cilvēku vaislas programma, protams, lej ūdeni uz antimuslimu propagandas dzirnavām un pūš burās Putina izgudrotajam Eirāzijas projektam. Tagad TV kara propagandas vietā mums piedāvās masīvi vairoties un kalašņikovu vietā būs jaundzimušo spiedzieni un zīdaiņu vīterošana.

Bild-1

Nav nejauši, ka grūtniece melnā musulmaņu tērpā, tagad kļuvusi par labējo propagandas naida simbolu. Redz kā viņi vairojas un mēs – nē.

Tas nozīmē, ka jāaizdzen visas mūsu sievietes atpakaļ pie plīts un gultā, baznīcā un pie šūpuļa, jo tikai tā “mēs uzvarēsim viņus”.

Erdogana kauja ar kondomiem un p-tabletēm liecina, ka arī šis karš ir sācies.

Galvenais ierocis būs sieviešu dzemdes un savu sieviešu piežmiegšana Dieva vārdā.

Nožēlojami.

Vai 8. marta pašiznīcināšanās vēl tālu?

Pirmskara Latvijas ārzemju paseSkatos uz savu veco pasi. Līdzās manai fotogrāfijai ar vārdu, uzvārdu un pārējiem pases datiem ir lapa, kurā norādīta “mana sieva” un viņas dati. Pirms šī pases saņemšanas deviņdesmito gadu sākumā  Londonā mani jau brīdināja Latvijas emigrācijas valdības pārstāve, uzsverot, ka vecā Latvijas pase būšot nedaudz savāda .“Neapvainojieties par to, lūdzu!” – viņa teica. Tikai saņemot šo dokumentu (pa pastu) sapratu kas tur “tāds jocīgs”. Izrādās, ka pirms otrā pasaules kara, ārzemju pases ir bijušas tikai Latvijas vīriešiem. Sievu vīra pasē toreiz ierakstīja kā bērnu, trusi vai suni. Tad iznāk, ka mana vecmamma pirms kara un trimdas gados ceļoja pa Eiropu tikai kopā ar vectēvu?
60 gadus vēlāk, man šo pašu pasi jau piešķīra kā vīrietim. Beidzot es (kā sieviete) saņēmu to pašu, kas agrāk pienācies tikai vīrietim, t., i. savu Latvijas pasi.  Vismaz šajā pozīcijā mēs tagad esam līdztiesīgi: es un vīrietis. Viņam sava pase un man savējā.
Liekas loģiski, taču visām sievietēm pat tas šodien vēl netiek piešķirts. Arī tagad pasaulē pastāv valstis, kurās sieviete nedrīkst iziet uz ielas bez vīrieša pavadoņa, strādāt ārpus mājas un ceļot pa pasauli bez laulāta drauga, tēva vai brāļa. Nedomāju, ka man vajadzētu nosaukt šīs valstis, jo mēs visi labi tās zinām un atpazīstam. Tās nemēdz atrasties Eiropā.

Sieviešu nīšana Latvijā
Taču viena no sievieti pazemojošām valstīm ir arī tepat Eiropā. Tās nosaukums ir Latvija. Šajā valstī sievietes joprojām nedrīkst kļūt par mācītājām luterāņu baznīcā. Tāpēc, ka vietējais valsts arhibīskaps neuzskata sievietes par cilvēkiem. Tas nozīmē, ka Latvija ir vienīgā “luterpasaules” valsts, kurā šāda netaisnība turpina notikt. Parastie Eiropas luterāņi skatās uz mums ar neslēptu neizpratni un rāda ar pirkstu uz Zviedriju, kurā pat arhibīskape Antje Jakelēna ir sieviete, par mācītājām nemaz nerunājot. Nez kā sieviešu nīdējs = Liepājas vanags jūtas brīžos, kad kādā sapulcē viņam līdzās, uz blakus krēsla sēž sieviete, kurai zviedru baznīca piešķīrusi tādu pašu titulu kā viņam pašam. Vai vanags tad met krustus? Spļauj pār kreiso plecu? Iznīcina ar skatienu vai lāstiem?

Tāpēc skatos tagad uz savu veco pasi un saku viņai, ka viss Latvijā vēl nav beidzies. Latvija ir arī viena no pēdējām valstīm Eiropas Savienībā, kas nav pievienojusies Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu (tā saucamā Stambulas konvencija). Pret šo dokumentu Latvijā “vanaga stilā” pērn un šogad tiek vērptas absurdas un konspiratīvas teorijas, ka parakstīšana atvēršot ceļu uz “netikumību un poligāmiju”. Tāpēc Latvija partiju nevienošanās rezultātā šo konvenciju 2016. gadā nav parakstījusi. Bakstot ar pirkstu uz visām nebūtiskajām debess pusēm, tiek juridiski noliegts pats galvenais – sievietes tiesību aizstāvība un varmācības apkarošana.

Cilvēki mēdz būt dažādi
Par sievietes cilvēktiesībām mēs vēsturiski varam runāt tikai samērā jaunos laikos, jo dažādās valstīs vīrieši savam “daiļajam dzimumam” tiesības iet skolā, studēt, būt pilngadīgām, šķirt laulību, strādāt algotu darbu ārpus mājas, mantot vecāku īpašumu ir piešķīruši atšķirīgi. Taču pazemojoši, ka par šīm tiesībām – būt cilvēkam, sievietei (vēstures gaitā) vienmēr ir bijis jācīnās.

Zviedri tikai 1845. gadā piešķir meitenēm tiesības mantot vecāku īpašumu un tikai 150 gadus vēlāk karaļa meitai (kā vecākajam bērnam) mantot valsts troni. Līdz tam to mantoja tikai un vienīgi dēls. Vairums monarhiju troņa mantošanas tiesības nav reformējušas joprojām. Arī tur kā cienīgs ģimenes un valsts troņa mantotājs, skaitās tikai vīrietis. Līdzīgi (arī šodien) reaģē daudzas ģimenes. Piemēram, Indijā un Ķīnā nedzimuša mazuļa embrija apskates deva iespēju daudzām ģimenēm atbrīvoties no nedzimušām meitenēm abortu rezultātā, lai gaidītu īsteno mantinieku – dēlu. Laimīgās mātes tur gadu desmitiem dzemdēja tikai zēnus un tagad jūtama panika, jo nav vairs dzemdētāju, kuras precēt, lai “ražotu” nākamos vīriešus. “Otro dzimumu”, tagad iepērk Ķīnā ar kontrabandas metodēm un indieši grasās aizliegt nedzimušu meitenīšu “iepriekšēju, apzinātu iznīcināšanu” ar abortiem pēc skanēšanas.

Cilvēks vai sieviete?

1861.gadā carisms Krievijā piešķīra daļēju pilngadību pieaugušām, turīgām, precētām sievietēm. Elitei. Šajā laikā Ziemeļvalstīs sākt atļaut sievietēm strādāt par skolotājām pamatskolā, tirgot saldumus savos veikaliņos un klausīties kursus, kurus Krievija uzreiz arī dāmām aizliedz jau 1883. gadā. Šajā laikā pirmajām sievietēm atļauj studēt universitātēs un augstskolās izņēmuma kārtā. Tas notiek: Dānijā 1894; Itālijā 1865; Zviedrijā 1870; Nīderlandē 1874, Lielbritānijā 1876, Francijā 1880; Norvēģijā 1884; Spānijā 1888; Polijā 1897; Bulgārijā 1901; Islandē 1905, Krievija un Latvija 1908, bet Ķīnā abu dzimumu studenti drīkst iet uz universitāti tikai 1920. gadā.
Interesanti, ka 1923. gadā Ēģiptē tiek pieņemts likums par to, ka augstāko šķiru sievietes var attiekties no burkas vai nosedzoša tērpa valkāšanas, taču uz universitāti studēt iet viņām tomēr nav atļauts. Tikai 1935. gadā Irāna pirmā atver universitātes durvis abu dzimumu pārstāvjiem un likvidē sieviešu parandžu.
Tikai pirms 50 gadiem vairumā Eiropas valstu sieviete, kas ir precējusies tiek uzskatīta par juridiski pilngadīgu (Zviedrijā, Francijā 1938, Beļģijā 1950. gadā). Novēlotas ir arī sieviešu tiesības piedalīties vēlēšanās. Piemēram, Šveicē sievietes balsstiesības vēlēšanās iegūst tikai 1971. gadā.

Feminisms kā jēgpilna nākotne
Protams, ka visi šie sieviešu tiesībām labvēlīgie pārkārtojumi, bija iespējami tikai saprotošu un progresīvu vīriešu aktīvas rīcības rezultātā. Ieslodzītie vergi nevar paši atvērt sava cietuma durvis. To var paveikt tikai cietumsargi, jeb šajā gadījumā vīrieši, kuri ir pie varas attiecīgajā valstī un sabiedrībā. Noteiktā laika posmā.
Tas, cik strauji vai novēloti sieviešu tiesības tiek ievērotas katrā no valstīm kurās dzīvojam, liecina par vīriešu spēju saprast feminisma jēgu un atbalstīt to. Tagad, kad zinātne, māksla, literatūra vai politika jau sen pierādījusi praksē sievietes spējas un tiesības līdzdarboties, vairs nav nepieciešams skaidrot daiļā dzimumu novēloto ienākšanu sasniegumu olimpā ar “nespēju” vai “nevarēšanu tik vīrietim līdzi”. Jautājumiem par šo tēmu vairs nevajadzētu būt. Taču konkurenci nevēlas neviens un tāpēc viena daļa kungu, priekšnieku un lēmēju turpina “malt veco dziesmu”, ka sievietes vieta ir vienīgi pie plīts, baznīcā un bērnistabā, kurā vīrs nosaka galveno un sieva pakļaujas.
Nedomāju, ka Latvijas progresīvākā sabiedrības daļa šajā viduslaiku refrēnā ieklausās. Taču nevar pieprasīt, lai visi izprot savu privāto aprobežotību modernā laika priekšā. Demokrātija nevienam neaizliedz būt par muļķi un to lieliski var novērot, piemēram, Twitter komentāros = rējienos arī latviešu valodā. Taču atstāsim rejošos un iesim tālāk.

8. marta jēga
Jau iepriekš rakstīju, ka starptautisko sieviešu dienu jeb 8. martu dibināja 1910. gadā kreiso spēku starptautiskā internacionāle. Šī diena nav paredzēta, lai visas sievietes saņemtu apsveikumus ar tulpi un šņabi, kā tas bija pieņemts Kremļa iedibinātajos vistu kūts svētkos. 8. marts nepieciešams, lai pievērstu uzmanību netaisnai, negodīgai sabiedrības rīcībai pret sieviešu tiesībām visā pasaulē. Idejas autore bija vācu komuniste Klāra Cetkina. Viņa aicināja panākt vēlēšanu tiesības visām sievietēm, visās pasaules valstīs. Sava mūža laikā viņa to nepanāca. Taču Padomju Savienībā un Latvijā vara šo dienu strauji pārvērta par sieviešu dzimuma slavināšanas dienu. Par kaut ko līdzīgu mātes vai mīlētāju dienai. Protams, ka diktatūras varai PSRS patika šāda būtiska 8. marta svinēšanas akcentu nomaiņa. Sieviešu tiesību regulēšanas vietā ir ērtāk pabarot mazāk pelnošu līdzstrādnieci, vientuļo māti ar pavītušu tulpi nekā domāt par to vai viņas tiesības atbilst cilvēcības normām.

Vai šo dienu vajadzētu svinēt un vai tai jābūt brīvdienai?
Par to domas dalās. “Vistu kūts” gaida šo dienu kā vienīgo dzīru brīdi, kurā “otro dzimumu” godina “pirmais dzimums”. Tāpēc Kremļa ieviestā 8. marta svinēšanas aura būs saskatāma Jelgavā vai Daugavpilī tieši tāpat kā 23. februāra armijas svinību postsovjetiskās atraugas nesen bija pamanāmas Rīgā. Pieradums un Kremļa televīzija spokosies pie mums arī 8. martā uz ielas tieši tāpat kā Staļina laikā.
Zīmīgi, ka 8. marts šodien ir nacionāli svētki un brīvdiena valstīs, kurās sieviešu tiesības netiek respektētas vai tiek ievērotas pieticīgi. Tās ir: Angola, Armēnija, Azerbaidžāna, Burkinafaso, Kipra, Eritreja, Gruzija, Gvineja Bisau, Kazahija, Kambodža, Kirgīzija, Laosa, Madagaskara, Moldāvija, Mongolija, Nepāla, Krievija, Serbija, Tadžikija, Turkmēnija, Uganda, Ukraina, Vjetnama, Baltkrievija, Zambija. Ķīnas diktatūra piešķir dzimuma slavinātājiem brīvu pēcpusdienu. Rietumeiropa mediji akcentē 8. martu kā būtisku sieviešu līdztiesības jautājumu forumu. Tas arī viss. Tulpes vai citādus lakstus sievietēm šajā dienā Stokholmā, Oslo vai Halmstāde vīrieši nedāvina.
Kā norādīja Viviane Redinga:“ Ja reiz mēs svinam 8. martu, tad tas nozīmē, ka sieviešu tiesības netiek respektētas visās dzīves jomās. Mērķis ir sasniegt 100% līdztiesību, lai šāda diena mums vairāk nav jāatzīmē”.
No manas vecās, labās pases uz mani turpina raudzīties mana, nabaga “sieva” atgādinot, ka cīņa nav galā un nebeigsies.

pase 2
Vai Lāčplēsis Spīdolai palīgā ies?
Vai mēs panāksim brīdi, kad par šiem jautājumiem vairs nebūs jārunā?

Ķelnes uzbrukumu kopsaucējs nav ticība vai tautība, bet gan dzimums

Skärmavbild 2016-01-10 kl. 17.39.19”Jaungada nakts haoss Ķelnē bija plānots un organizēts”, – jau atkal medijiem atzīst Vācijas Tieslietu ministrs Heiko Maas. Mums pārējiem atliek gaidīt, kad beidzot vācieši noskaidros, ”kurš” un ”kā” šo haosu un seksuālos uzbrukumus vācietēm tika sarīkojis. Loģiski ministram ir taisnība, jo līdzīgi uzbrukumi sievietēm šajā ”Silvestra naktī” jeb 31.12., tika novēroti arī Francijā, Beļģijā, Zviedrijā un Somijā. Pagaidām esot zināms, ka ”daži ziemeļafrikāņi” ir izmantojuši sociālos tīklus, lai aicinātu savus domubiedrus pievienoties sieviešu vajāšanai Eiropas pilsētās. Tagad notiek vainīgo dzenāšana, aizturēšana. Kādā no iepriekšējiem ziņojumiem Ķelnes policija informēja, ka aizturētie esot ”galvenokārt no valstīm, kas atrodas Āfrikas ziemeļos” un lielākoties attiecoties uz ”patvēruma meklētājiem un cilvēkiem, kas uzturas Vācijā nelegāli”. Viens ir skaidrs – savākt visus pierādījumus šajās lietās laikam nebūs iespējams, jo policija Vecgada vakarā nav bijusi pienākumu augstumos.

Kurš šo nejēdzību organizēja? Vai tiešām paši patvēruma meklētāji, t.i., tie, kas vēlas palikt uz dzīvot Eiropā, paši sev raktu šādu bedri? Kāpēc bēgļiem vajadzētu nikni noskaņot pret sevi Eiropas publisko domu grābstoties, pazemojot un izvarojot savas mītnes zemes sievietes?

Kādā latviešu interneta saitā bija rakstīts, ka ziemeļafrikāņu bēgļi šādi ventilējot savas seksuālās alkas, kurām neesot piepildījuma. Tātad tiek atdzīvināta vecā pasaka par ”vīrieti dzīvnieku”, kas grābj un izvaro visus, kurus var izvarot. Kur nu vēl ”vīrietis – hiperaktīvais dzīvnieks – seksatlēts” no orienta. Izklausās ticami? Nē neizklausās viss.

Manuprāt aina nav tik viennozīmīga, kā ziņo Latvijas un Krievijas mediji (jau atkal redzam šeit putinistu propagandas āža kāju arī mūsu ēterā, diemžēl).

Vai nav tā, ka vecgada naktī organizētie bandīti nav 100% bēgļi, bet gan ”tādi, kas par bēgļiem izliekas”? Rezultātā – gavilē krievu putinistu mediji. Viņiem ”musulmāņu izvarotāji Eiropā” ir medus maize. Arī labējiem ekstrēmistiem šie notikumi ir kā sviests uz karstas pankūkas: jau sestdien Pegida sarīkoja demonstrācijas, lai magnetizētu vāciešu homofobiju jeb nepatiku pret iebraucējiem, ārzemniekiem zem ”nelietīgo patvēruma meklētāju” zīmes. Pie viena noderēja arī sabiedrības nepatika pret kancleres Angelas Merkeles imigrācijas politiku. Kaujas karogu vicina arī mūsu vietējie ”lepenisti” un ”putinisti”.

Pērnā gada laikā Vācija ir uzņēmusi 1,1, miljonu bēgļu. Neraugoties uz to, ka Vācijas un Zviedrijas valdības ik pa brīdim medijos informē sabiedrību ar tekstiem: ”pagaidām tiekam galā” vai ”viss būs labi”, fakti liecina par pieaugošu publiskās domas nepatiku masveida imigrācijas viļņa virzienā. Rezultātā Merkele tagad ir gatava mainīt savu nostāju un izstrādāt jaunu likumdošanu, kura paredz straujāku patvēruma meklētāju izraidīšanu no Vācijas, ja cilvēks veicis noziegumu vai uzturas valstī nelegāli.

Ķelnes notikumi ir sašūpojuši pasauli. Sašutums par to, kā tika ”apstrādātas” sievietes un meitenes stacijas laukumā Jaungada naktī ir pamatots. Nodarījums nav piedodams un pāri darītājiem ir jāsaņem sods. Taču paraudzīsimies uz notikušo nedaudz plašāk: sieviešu loma ir determinēta mūsu mūžīgi patriarhālajā sabiedrībā, kurā meitenēm jau sen piešķirta sekundāra loma. Viņas ir tikai vīrieša servisa institūcijas, kurām jāzina sava vieta pie plīts+ baznīcā un bērnu istabā un nav jāmaisās vīru un kungu runās un darīšanās. Ja kāda no mums uzdrošinās nepakļauties, tad Latvijas Tieslietu ministrija izstrādā pat pamācošas brošūras uz papīra un internetā, lai noliktu sievieti pie vietas.

Paradoksāli, ka pat XXI. gadsimtā, joprojām dzīvas ir dogmas par to, ka ”vīrietis ir virīlais, mūžīgais mednieks” un ”sieviete – vārgā, pakļāvīgā, padevīgā būtne”, kas neko nevar, nespēj un “sapņo tikai par savu princi” un “nākamā bērna tēvu”.

Tāpēc uzlikt roku uz kolēģes ceļgala sapulces laikā jau nav nekas šausmīgs kārtīgam džekam arī Latvijā, vai ne? Priekšnieka regulārie glāsti uz darbinieces pleciem vai ciešā apkampšanās ar slapjo buču taču arī ’”nav nekas slikts vai ne”? Sievietei tādas lietas ir jāiztur un jāuztver drīzāk kā apbalvojums nevis pazemojums arī Rīgā! Vai ne?

Brīdī, kad manāmi iedzēris priekšnieks balles laikā, cieši sagrābj mani aiz pleciem un velk augšā uz otro stāvu, kur viņš iecerējis mani cienāt ar vīnu, man neesot jāapvainojās… Par izvarošanām nerunāsim … lielākā daļa izvarošanas upuru cenšas par notikušo nevienam nestāstīt, jo arī mūsu sabiedrībā pastāv viedoklis, ka sieviete pati pie visa vainīga, jo ar savu izskatu ir izprovocējusi mednieku. Viņai taču – svārki bija par īsu! Kā redzat – seksuālie pazemojumi eksistē arī mūsu sabiedrībā. Tie ir norma. Kāpēc mēs brīnāmies par to, ka musulmaņu tēviņi nolēmj parādīt savu nepatiku pret Eiropu ar veco un pārbaudīto mehānismu – seksuāli pazemojot “viņu” sievietes? Eiropiešu veči taču ar prieku darītu to pašu?

Vai varam vienreiz sākt atklāti runāt par šo tēmu? Ja Ķelnes notikumi to ir iekustinājuši, tad paldies viņiem par to. Es tomēr gribu arī Latvijā (pēc kārtējās komandējuma dienas) aiziet uz viesnīcas restorānu un paēst vakariņas viena pati. Bez organizētiem pavadoņiem. Mierīgi ar cieņu. Tā, lai pie blakus galdiņiem sēdošie veči manu vientulību neuztvertu kā aicinājumu ”piesist man kanti”. Tā, lai mani liktu mieru, jo es esmu cilvēks (nevis tikai sieviete) pēc darba dienas.

Lai viena pati sieviete krogā, bārā vai deju zālē nenozīmētu latviešu vīriešu smadzenēs – ”oj, viņa grib!”, ”oj, viņa uzprasās!”, bet gan 100% klusumu un cieņu pret mani kā cilvēku. Pret cilvēku, kas var iet kur grib un darīt ko grib tāpat kā visi pārējie un tāpēc tikt respektēts.

Musulmāņu vīriešiem pasaule ir uzkrītoši sadalīta: vīriem pieder visa pasaules telpa, bet sievietēm – ierobežots aizgalds, kas aizklāts ar lupatām. Sievietes šajā loģikā nav cilvēki, bet mājdzīvnieki, kas labāk vai sliktāk dresēti apmierina priviliģētā dzimuma vajadzības. Ja sieviešdzīvnieks izraujas un neklausa, tad sods (galvenokārt) mēdz būt seksuāli pazemojumi.

Man ir nācies noskatīties, kā svešs vīrietis paliek nikns, ja es nevēlos ar viņu sarunāties uz ielas un draud nodzēst savu cigareti uz manas rokas. Nikni skatieni kā pļaukas pavadīja mani kā sievieti Tuvējo austrumu valstīs brīdī, kad es (ejot pa ielu) nevēlējos apklāt savus garos matus un seju ar tumšbrūnu kapuci. Katrs otrais taksometra šoferis Kualalumpurā nenogura paziņot, ka ir gatavs ar mani precēties, lai gan es viņiem šādu priekšlikumu netiku izteikusi. Biju tur komandējumā un braucu viena pati, bet sievietes tā nedrīkst darīt. Pat Latvijas Tieslietu ministrija turpina izplatīt murgus par dzimumu attiecībām, ierādot arī latviešu sievietei mājdzīvnieka statusu modernajā laikā Latvijā. Ko nu vēl brīnīties par Ķelnes birģermeisteres Henrietes Rekeres murgiem, kurus viņa izplatīja pēc traģiskās Jaungada nakts un piedāvāja ieviest vācu sievietēm ”pieklājīgas uzvešanās kodu”, lai neizaicinātu ārzemju vīriešus sevi izvarot vai apgrābstīt.

Viņi neakceptē, ka mums ir kopīga skatuve un vienota pasaules telpa, kurā mēs visi uzturamies vienlaicīgi un nav godīgi sievietes ierobežot. Vai mūsu vīrieši to akceptē?

Liekulības sieviešu diena – ”tulpju svētki” Rīgā jeb 8. marts, kas būtu jāsvin?

2015.gada 8. marts

Pirms četriem gadiem sāku rakstīt par liekulības tulpju svētkiem = 8. martu. Piedāvāju šos tekstus šodien no jauna, jo parkā pie Nacionālā teātra atkal  (arī  2015. gadā) izvietotas afišas ar tekstiem Ušakova gaumē par “sieviešu dienu” + RIMI Alfā tirgo apvītušus lakstus no nosaukumu ‘tulpes priekš sievietēm”.

http://autoskolaripo.lv/sirsnigi-sveicam-visas-damas-8-marta/

8.marts, 2015, Rīga

2011.gada 8. marts

Šodien man negribas būt Rīgā, jo laiks tur pagriezies atpakaļ. Rīgas pašvaldība sveic sievietes (kā dzimumu) 8. martā par 14.000 latiem, tiepīgi turpinot PSRS laika liekulības tradīcijas. Tukšās mucas dobji rīb no jauna. Leta ziņo, ka šodien apsveikumi sievietēm Rīgā izvietoti uz 15 lielformāta horizontālajiem un četriem vertikālajiem reklāmas stendiem, uz astoņiem tiltiem, piecām ēku fasādēm, 20 reklāmstendos un 200 sabiedriskā transporta pieturās. Rīgā piebāzta pilna ar: naftalīna simboliku, tulpju pārdevējiem, paģirainiem večiem ar Laimas konfekšu kastēm padusē un bubinošiem sievišķiem, kas gatavas cienāt un pateikties par to, ka tiek ievērotas vismaz šo vienīgo dienu gadā!

”Daiļā dzimuma” slavināšana no bērnudārzniecēm līdz pat veco ļaužu pansionātiem iet vaļā un mulsina ar savu vulgaritāti un aprobežotību. Varu atviegloti nopūsties, ka nav jāpiedalās, jānoskatās un jāsaņem muļķīgie apsveikumi no ”stiprā dzimuma” un pārmetumi no sievietēm, kurām” patīk Sieviešu diena”!

Nils Ušakovs esot šo svētku iniciators un pēc izdarīšanās spriežot – vecs un konservatīvs cilvēks. Kas atliek mums? Nākas piedot ”veco laiku” cilvēkiem viņu tumsonību un cerēt, ka laiks izārstēs no pagātnes sārņiem smadzenēs. Pārliecība ir bīstamāks patiesības ienaidnieks nekā meli.

Negribas šeit diskutēt par to, ka ir muļķīgi svinēt dzimuma svētkus brīdī, kad sievietes joprojām ir nelīdztiesīgas gan ikdienas dzīvē, gan darbā (piemēram, Eiropā saņem par 17.5% mazāku algu nekā vīrieši, Latvijā šī statistika ir virs 18%). Tām nākas ciest no varmācības ģimenē un karjeras vertikālē. Savādi, ka Rietumos to saprot un ievēro, bet ne pie mums, Latvijā, kur ir tādas pašas problēmas: http://www.guardian.co.uk/world/2011/mar/07/james-bond-video-womens-day (Daniel Craig wears woman’s clothes for a film to coincide with International Women’s Day Link to this video … bet Latvijā no jauna atsāk tulpju dāvināšanu un toršu ēšanu, rallija braukšanu un striptīzu ar kartupeļseksu. Paradoksāli, ka daudzas sievietes Latvijā realitāti nesaprot un ņemas tālāk ”blondīņu gājienu” un citu klaunāžu virzienā, infantili nesaprotot, cik nožēlojami šīs izdarības un ”sievišķīgās sajūtas” no malas izskatās.

Tumsonība ir varens spēks. Ja tas turpināsies, tad ar laiku nāksies izveidot kalendāru ar dienām, kuru laikā Rīgā labāk neatrasties, lai nebūtu kauns par to, kas tur notiek. Savādi, ka Rīgā šodien nav demonstrāciju jauno māmiņu atbalstam, bērnu pabalsta palielināšanas virzienā. Laikā, kad zviedru mamma par katru savu bērnu saņem 15x lielāku naudas pabalstu nekā latviešu mamma, dzīvokļa īres subsīdijas un bezmaksas pārvietošanos ar bērnu sabiedriskajā transportā!

Zviedrietes šodien dodas demonstrācijās ar bērnu ratiņiem, lai pievērstu sabiedrības uzmanību augstajam jauno māmiņu mirstības procentam dzemdībās visā pasaulē, solidarizējoties ar sievietēm citās valstīs. Gājiens Stokholmā sākās 12.00 no Normalmes laukuma, līdzīgas akcijas notiek vēl 17 Zviedrijas pilsētās.

Šodien – starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā patiešām jūtu līdzi sievietēm Irānā, Ēģiptē un Libānā, kas iet demonstrācijās, lai cīnītos par savu tiesību ievērošanu. Patriarhālās sabiedrības normas joprojām traucē sievietēm brīvi pārvietoties publiskajā telpā, iegūt izglītību, līdzdarboties sabiedrības demokratizācijas procesos. Jasmīnu revolūcijas sekas visos gadījumos nav progresīvas, jo krītot vecajiem režīmiem pie varas mēģina nokļūt islāmistu fundamentālisti, kuri uztver vīriešu privilēģijas kā normu. Protams, ka visas Tuvo Austrumu valstis nav identiskas barbarismā pret sievieti. Piemēram, Tunisijā sievietes var šķirt laulību pēc savas iniciatīvas (pēc 1956. gada), likums nepieļauj daudzsievību. Turpretī Saūda Arābijā valda ekstrēms patriarhālisms – meitenes tiek izprecinātas ar varu jau bērnībā, ģimenē pieļaujamas četras sievas un sieviete nevar parādīties publiskajā telpā bez vīrieša – pavadoņa, braukt pie stūres savā automašīnā utt. ”Nezinu ko vīrieši izdarīs ar mani, ja es sākšu protestēt, ” – notiekošo šodien komentē kolēģe, tieslietu docente no Riadas Saūda Arābijā, – ”pazemojumu ir tik daudz, ka trūkst optimisma aizstāvībai”.

Pieņemu, ka viņa šodien drīkst pieņemt arī tulpes un konfektes par to, ka ir sieviete. Tieši tāpat kā to šodien praktizē Rīgā. To pieļauj arī šarijas likumi. Sieviešu apdāvināšana kā grēku atlaide ir laba lieta arī diktatūrās. Taču darba tirgus ir jau pavisam cits jautājums – vīriešu zona. ” Jūs nevarat iedomāties cik grūti man bija noturēties pretī naidam un pazemojumiem darbā -”, konstatē ugandas zvejniece Rebeka Namaijana savā intervijā šodienas SvD,- ” sieviete nedrīkst braukt jūrā un zvejot zivis. Ko jūs, viņa drīkst vienīgi stāvēt krastā un gaidīt savu spēcīgo vīrieti mājās. Man pārmeta ne tikai vīrieši, bet pat miesīgā vecamāmiņa, kas uzskatīja, ka sieviete zvejas laivā nes nelaimi. Mammai likās, ka es kā sieviete fiziski netikšu galā ar tīkliem un zvejas rīkiem. Viņa ieteica man meklēt vieglāku darbu. Vīri blakus laivās mani skaļi apsaukāja un lamāja! Tā bija! Policija sistemātiski piekasījās maniem tīkliem. Mani mēģināja izspiest no šī biznesa, es nepiekāpos.” Rebeka izturēja un tagad viņa vada zvejniecības uzņēmumu ar desmit algotiem darbiniekiem. Nedomāju, ka viņa pieņemtu Ušakova tulpi. Civila nepiekāpība ir lieliska lieta, jo saglabā skaidru skatu uz lietām, parādībā un cilvēkiem.

Turpinām vērot.

Surogātmātes kā industrija. Vai sievietes ķermenis ir vērtība?

2014.gada 15.jūnijs

«Mēs ar sievu izlēmām, ka vēlamies bērniņu (viņai 29 gadi, man vairāk). Mana sieviņa nevēlas pati paciest visas tās pretīgās lietas (dzemdības) un neērtības (9 mēnešu staigāšanu), kā arī figūras bojāšanu. Izlēmām, ka mums vajadzīgi surogātmātes pakalpojumi. Latvijā tas nav legāli, bet varbūt tomēr var ko izdomāt? Tas taču ir tik ērti – pie bērna tiekam uzreiz, bez problēmām, turklāt tas ir savs, nevis kāds adoptēts bastards!» raksta Jānis TVNET komentāros 2006. gadā, apspriežot rakstu par grūtniecības plānošanu sievietēm.

Komentāri Jāņa jautājumam nav vienaldzīgi: «bezkauņa», «nelietis», «padomā, ar kādām psiholoģiskām komplikācijām šis bērns piedzims» – satraucas vieni. Citi Jānim uzbrēc – «ko tu murgo!», «vot shitas ir cuuciigi!», un vēl dažiem liekas, ka «mīksta gan tev tā sieva!».

Mani šajā TVNET komentāru straumē uzrunāja 2006. gada 4. septembra ieraksts: «Es teiktu, ka Jānis ir normāls džeks, kurš saprot, ka bērnu iznēsāt nav viegli, un mēģina savai sievai to visādos veidos atvieglot, un izskatās, ka ir gatavs par to arī maksāt! Visu cieņu!» Turpat var izlasīt arī kādas sievietes piedāvājumu: «Esmu tas, ko Tev vajag – jauna, skaista, gudra, nedzeru, nesmēķēju, sportoju 4 reizes nedēļā. Ēdu tikai veselīgu un Latvijā audzētu pārtiku. Cik Tu būtu gatavs man maksāt par šādu pakalpojumu?»

Zinātnes paviršība bruģē ceļu biznesam

Tātad šobrīd esam aculiecinieki procesam, kurā ir gan pircēji, gan pārdevēji un pieprasījums pat pārsniedz piedāvājumu. Tātad dzemdes iznomāšana ir bizness arī pie mums Latvijā.

Šobrīd modernais laiks piespiež ielūkoties norisēs, kas agrāk šķita neiespējamas, nepieņemamas un amorālas visām mums, kas pašas savus bērnus laidušas pasaulē parastajā nepatīkamajā veidā = grūtniecība deviņus mēnešus + dzemdības + pēcdzemdību problēmas un viss pārējais, kas saistās ar «figūras bojāšanu» un «pārējām neērtībām», kuras piedzīvo grūtniece.

Nav noslēpums, ka viena daļa sieviešu grūtniecību garīgi un fiziski pacieš vieglāk nekā pārējās. Visas zinām, ka dzemdības nav nekas patīkams un tikai retajai no mums ir dūša šo varoņdarbu atkārtot pēc otrā bērniņa piedzimšanas, ja iepriekš viss nav gājis gludi. Nākas maksāt emocionāli, ar savu veselību un krietni patukšojot naudas maciņu.

Nav noslēpums, ka medicīnas zinātne joprojām spītīgi nepievēršas dzemdību procesa atvieglošanas pētniecībai, jo naudu fundamentālajiem medicīnas zinātnes pētījumiem piešķir kungi ar augstu statusu pētniecības hierarhijā un dzemdības nav viņu tiešā problēma. Sievietes visos laikos ir dzemdējušas «pa vecam», un kāpēc gan to neturpināt «tāpat» arī turpmāk? Tā domā daudzi, kas piešķir naudu medicīnas pētījumiem. Kā patīkamu izņēmumu šajā absurdajā zinātnes iecirtībā var minēt miljardiera Bila Geitsa (Bill Gates) prēmiju, kas paredzēta dzemdību procesa atvieglošanas pētniecībai. Runa ir par The Bill and Melinda Gates Foundation 100 000 USD, kurus saņēma Stokholmas Dienvidu slimnīcas (SÖS) virsārste Eva Vīberga-Itcela (Eva Wiberg-Itzel). Viņas pētījums saistās ar grūtnieču diagnostiku, kas palīdzēs precīzi prognozēt dzemdību ilgumu (http://www.nyteknik.se/nyheter/bioteknik_lakemedel/medicin_teknik/article3197797.ece).

Diemžēl zinātnes atklājumi šajā virzienā joprojām ir nepiedodami pieticīgi un, kā norāda Eva Vīberga-Itcela, «lielākā daļa fundamentālo zinātnes pētījumu joprojām nepamatoti diskriminē «sieviešu kaites» kā sekundāru jomu, lai gan mirstības procents dzemdniecībā joprojām ir salīdzinoši augsts». Tātad – ja bērna laišana pasaulē joprojām daudzām ir tikpat komplicēta, kā to piedzīvoja viņu «mātesmātesmāte», tad jārēķinās, ka turpinās palielināties ķeizargriezienu un «dzemdes noīrēšanas» prakse. Zinātnes ignorance bruģē ceļu bērnu biznesam laboratorijās, jo sievietes, kurām «patīk grūtniecība un pats dzemdību process», ir gatavas svešu bērnu dzemdēšanas biznesam kā dienišķajam darbam.

Vai sievietes ķermenis ir vērtība?

Prostitūcijas bizness Vecrīgā un ar to saistītā «sieviešu gaļas pārdošana» bez pievienotās vērtības, protams, devalvē sievietes ķermeni Latvijā kā vērtību. Tagad šim faktoram it kā lēni pievienojas arī surogācijas pakalpojumu attīstība pasaulē. Pagaidām, gan vienā, gan otrā gadījumā ir runa vienīgi par naudas trūkumu, kas pieprasa maksimāli dārgi pārdot savu ķermeni cita cilvēka servisam.

Joprojām tā tas ir. «Laimīgo mauku» nav, tieši tāpat, kā nav «dzemdētkāru» surogātmāšu, kas «to dara» prieka vai baudas pēc. Kā būs tālāk?

Par komerciālu pakalpojumu surogācija kļuva 20. gadsimta beigās, un pašlaik šis serviss ir atļauts tikai dažās pasaules valstīs: ASV, Kanādā, Grieķijā, Austrālijā, Lielbritānijā, Izraēlā, Brazīlijā, Argentīnā, Krievijā u.c. Lielākajā daļā Eiropas valstu surogātmātes gatavība dzemdēt citu cilvēku bērnu par samaksu nav atļauts pasākums. Latviju ieskaitot.

Kas ir surogācija? Tā ir apaugļotas olšūnas ielikšana dzemdē. Būtībā vienalga, kurā – bioloģiskās mātes dzemdē vai surogātdzemdē. Latvijā šo procesu kā neauglības ārstēšanu apmaksā valsts. Taču «pugačovām» un «galkiniem» process jāapmaksā pašiem. Nesen arī Latvijā «ir pieņemtas izmaiņas likumdošanā, kas ļauj izvest no valsts apaugļotu olšūnu. To tad var implantēt surogātmātes dzemdē citā valstī, kur arī iziet visu surogastijas programmu.» (Cālis, 13.11.2013.) Pēc bērna piedzimšanas ārzemēs sieviete, kas dzemdējusi bērnu, no mazuļa atsakās, bet «neauglīgais pāris, kas ir bērna ģenētiskie vecāki, mazuli adoptē un kļūst par viņa juridiskajiem, bioloģiskajiem un faktiskajiem vecākiem.» (Cālis, 13.11.2013.) Valstīs, kur surogācija ir atļauta, likums ir bioloģisko vecāku pusē. Bērns viņiem ir jāatdod. Latvijā par bērna māti uzskata sievieti, kas bērnu ir dzemdējusi, pat ja var pierādīt, ka ģenētiski viņa nav māte.

Grūtniecība un dzemdības kā labdarības akcija?

Latvijā ārsti publiski neapstiprina faktus, ka kāds būtu izmantojis māti, māsu vai kādu citu tuvu radinieci, kura iznēsājusi un dzemdējusi svešu bērnu labdarības nolūkos. Ziemeļvalstīs šādi gadījumi ir bijuši, un arī Latvijas interneta vietnēs (komentāros) var lasīt par līdzīgām norisēm, kad neauglīgai radiniecei bērniņu iznēsājusi māsa vai kāda cita tuva radiniece. Psiholoģiski šie «pakalpojumi» ir riskanti, jo var rasties morālas problēmas, kas nereti rodas radu lokā.

Ziemeļvalstīs surogātmātes kā biznesa projekts nav akceptēta lieta, taču neauglības apstākļos radu vai draugu bērnu var iznēsāt māte, māsa vai draudzene un par šo «pakalpojumu» nedrīkst ņemt samaksu. Sievietei ir jāpiekrīt būt par surogātmāti ne jau naudas, bet misijas dēļ. Tā ir vēlme otram palīdzēt.

Ražīgas surogātmāmiņas sastopamas dažādās pasaules valstīs. Viena no viņām ir 38 gadus vecā Adrienne Bleka (Adrienne Black) no Portlandes ASV. Viņa līdz šim dzemdējusi septiņus bērnus, un tikai divi no tiem ir pašas bērni. Viņa uzsver, ka nekad mūžā neesot jutusies kā feministe, taču to piedzīvojusi brīdī, kad dzemdēja pirmo mazuli, kuru atdevusi mātei, kurai nebija iespējas bērnu iznēsāt pašai. «Palīdzēju citai sievietei atrisināt ļoti nopietnu problēmu» – viņa uzsver, piebilstot, ka «tā bija mana uzvara!» (DN.10/06/2014). Toreiz 2000. gadā, kad Adrienne dzemdēja bērniņu, kuru bija paredzēts dot prom, dzemdību zālē esot raudājuši visi: māte, tēvs, vecmāte, ārsts, bēbītis un arī sieviete, kas viņu bija dzemdējusi, – Adrienne. Cauri dzemdību sāpju moku mākonim viņa dzirdēja vecmātes vārdus «tauch your child» (pieskarieties savam bērnam) un redzēja, ka mazuli pienes klāt tuvumā stāvošai – līdz nāvei pārbiedētai sievietei, kura bija sastingusi kā ledus gabals. «Skatījās uz mani. Es pamāju. Tikai tad māte pieskārās savam bērnam,» atceras Adrienne.

Viņa dzīvo Portlandē (Oregona) kuras klīnikas ir plaši pazīstamas ar samērā augstu grūtniecības pozitīvo procentu. Kopš Indija, kas ir vadošā valsts surogācijas industrijā, slēdza iespēju ražot bērnus homoseksuāliem pāriem, Oregona kļuvusi par ļoti populāru bēbīšu «kāpostu lauku» amerikāņiem, zviedriem un citu nāciju cerīgajiem vecākiem.

Pirmais puisītis Adriennei nenāca viegli. Bija vajadzīgas piecas IVF procedūras (in vitro fertilisation), un viss beidzās ar priekšlaicīgām dzemdībām, kurās mazulis gāja bojā. Toreiz viņa esot jutusies kā galīga neveiksminiece. Izgāzusi milzīgu projektu, kurā ir tik daudz iesaistīto personu. «Parasti pazīstos ar vecākiem un redzu, kā viņi ilgojas pēc sava mazuļa, cik ļoti to gaida,» uzsver Adrienne, piebilstot, ka kļūt par surogātmāti esot ļoti liels, atbildīgs un sarežģīts projekts, kāgarš ceļojums kopā ar labiem draugiem.

Adrienne ir profesionāla vecmāte un pati vada arī nelielu surogācijas biroju ASV. Tajā neauglīgajiem vecākiem atrod piemērotu surogātmāti un vienojas par noteikumiem. Piemēram, vai veikt abortu, ja mazulim konstatē Dauna sindromu vai kādas citas ģenētiskas kļūdas. Līdz šim ētiskā puse funkcionējot labi un vecākais viņas surogātbērns esot 14 gadus vecs. Pēc diviem ķeizargriezieniem, dvīņus dzemdējot, Adriennei esot jāsāk domāt par nākotni piesardzīgāk. «Mans ķermenis labi panes grūtniecību, taču ārsti iesaka vairs tikai vienu grūtniecību,» uzsver Adrienne un plāno pirmo reizi palīdzēt tikt pie bērna homoseksuālam pārim no Sietlas.

ASV par surogātmāti formāli nedrīkst kļūt sieviete, kurai nauda nepieciešama, «lai izdzīvotu», taču kompensācija paredz honorāru no 18 000 līdz 40 000 USD.

Latvijas dzemdes uz eksporta letes

Nav noslēpums, ka diezgan daudzas no pašreiz ārzemēs «strādājošajām» Latvijas sievietēm jau ilgi un sistemātiski pelna savu naudu kā surogātmātes. Galvenokārt Vācijā un Lielbritānijā, kur «negrib, lai bērnam būtu māte ar tumšu ādas krāsu. Tāpēc es, kas esmu gara auguma un gaišiem matiem, esmu ļoti pieprasīta. Tur ir vēl viena krievu sieviete no Latvijas.. Pa šiem gadiem esmu dzemdējusi vienu puiku un trīs meitenītes. (Kurzemes Vārds, 2005.05.07.) Šajā gadījumā par altruismu nav runa. Tas ir bizness no 1000 eiro un vairāk par bērna iznēsāšanu un dzemdībām.

«Liepājas Vaļas» stāsts «Kurzemes Vārdā» ir tikai viens no piemēriem, kā Indijas «īrētās dzemdes konveijeru» pārceļ uz Eiropu ar postsovjetisko valstu izejmateriālu.

Kādu pozīciju šajā jautājumā ieņemsim mēs? Vai sāksim attīstīt surogātindustrijas konveijeru un līdzās uzplaukušajam prostitūcijas biznesam Rīgā tirgosim tālāk arī Latvijas sieviešu dzemdes ārzemniekiem? Tāpat kā to šobrīd dara Indijas surogātgrūtnieču slēgtajās slimnīcās? Deli, Gujaratā vai Mumbajā sievietēm ar algu 80 eiro mēnesī šis bizness ir izdzīvošanas jautājums, un tāpēc 70% klientu ir ārzemnieki. Par «svešu grūtniecību un dzemdībām» tur maksā 1000 – 8000 eiro, un trūcīgās ģimenes stāv rindā pēc pasūtījumiem.

Vai tomēr legalizēsim surogāciju vienīgi kā altruisma projektu tikai tiem, kam nav citas izejas?

Mūsu Jānim dosim «kurvīti»?

Kā jums šķiet?

Kristieši kā vajātākā ticīgo minoritāte pasaulē. Sievietes, geji un apostasija*

Boko Haram TVNet foto

Par ticību mūs visus joprojām turpina vajāt. Ticību kari izpaužas ne tikai kampaņu bruņotajās agresijās un asiņainos pasaules karos, bet arī pavisam ikdienišķos sadzīves konfliktos. Piemēram, ir jāatsakās svinēt Ziemassvētkus ebreju decembrī, jānovelk parandža Eiropas veikalā un jāmēģina neskatīties acīs musulmaņu pārdevējam, pērkot viņu bodītē čības vai smaržu eļļas. Ticība diktē domāšanu un uzvedību – šeit, tur un visur.

80% vajāto ir kristieši

Drūmi ziņojumi par asiņainiem pašnāvības atentātiem pret baznīcām, kristiešiem, kurus zvērīgi noslepkavo džihādistu fanātiķi, nav nekas neparasts. Tūkstošiem cilvēku šodien pamet savas mājas, lai paglābtos no vajāšanas viņu kristīgās ticības dēļ. International Society for Human Rights ziņo, ka 80% no reliģiski vajātajiem mūsu planētas iedzīvotājiem ir tieši kristieši. Tātad katru 11. minūti (katru dienu) tiek nogalināts kārtējais cilvēks viņa kristīgās ticības dēļ. 139 pasaules valstīs 200 miljoniem cilvēku netiek nodrošinātas tiesības apmeklēt baznīcu, lai gan ANO Cilvēktiesību deklarācijā šo iespēju garantē mūsu visu kolektīvi parakstītie dokumenti.

Kristiešiem visbīstamākās valstis

Starptautiskā palīdzības organizācija Open Doors ir publicējusi kristiešiem bīstamāko valstu sarakstu. Visbīstamākā ir Ziemeļkoreja. Šīs komunistiskās valsts «darba nometnēs» ieslodzīti ap 70 000 kristiešu, no kuriem 6000 dislocēti cietumā nr. 15, kurā katru svētdienu jāpiedalās propagandas rituālā, kura laikā publiski jāatsakās no savas ticības. Spītīgos salauž ar spīdzināšanu. Lielākā daļa 15. cietuma ieslodzīto neiztur un mirst savas ticības dēļ.

Nākamā ir Somālija. Islāmistu terorisma organizācija Alšabab jau sen pārvērtusi vietējos kristiešus savos medību laupījumos: «Somālijā kristīgs cilvēks nedrīkst paļauties nedz uz kaimiņu, nedz draugu vai darba kolēģi. Pretējā gadījumā jūsu galva ripos» (Open Doors).

Nigērija ir trešā bīstamākā valsts. Tur pēdējā laikā plosās islāmistu kaujinieku grupējums Boko Haram, kuru kontā (kopš 2009. gada) ir 3000 noslepkavoto kristīgi ticīgo cilvēku dzīvības. Pašlaik šis grupējums nokļuvis mediju uzmanības centrā sakarā ar 200 mazgadīgu skolnieču varmācīgu nolaupīšanu no skolas. Sektas vadītājs meitenītes izprecināšot par pieklājīgu cenu, un izglītība sievietēm esot kaitīga. Tā sakot – nopelnīs «par miesu» un pakalpos savam pravietim ar «pareizu rīcību».

Birmā baznīcas bombardē ar valdības kara lidmašīnām, bet Mali, Tanzānijā, Etiopijā un Nigērā vajā ar šarija (linča) tiesu sistēmu, kas palīdz linčot ne tikai sievietes un bērnus, bet arī kristīgos.

Pakistānā pret baznīcām cīnās ar pašnāvniekiem spridzinātājiem. Piemēram, pērn šādā veidā Pešavārā tika nogalināti 120 cilvēki, sprāgstot lādiņam baznīcā.

Kā norāda Human Rights Watch, Pakistāna ir īpaši bīstama valsts kristiešiem, jo vajāšanu netieši sankcionē arī valdība.

Kristīgo baznīcu grautiņus var konstatēt arī Indijā. Piemēram, 2008. gadā hinduistu radikāļu kustība izvērsa plašus bruņotos uzbrukumus baznīcām, nogalinot ap 500 kristīgo cilvēku, 50 000 iztriecot no mājām un nopostot ap 300 baznīcu.

Nav labvēlīgas arī teritorijas uz dienvidiem no Sahāras. Tur samērā bieži notiek «reliģiskās tīrīšanas» akcijas un rezultātā no zemes visas pazūd vairākas vissenākās pasaules kristiešu kopienas.

Irākā kristiešu skaits ir sarucis no 1,2 miljoniem (1990) līdz 330 000 šodien. Sīrijā pilsoņu kara rezultātā tūkstošiem kristīgo turpina bēgļu gaitas. Koptu kopiena Ēģiptē turpina savu cīņu par eksistenci, pagaidām bez redzamiem rezultātiem, jo baznīcas turpina degt.

Nepatīkams pārsteigums ir arī Apvienotie Arābu Emirāti, kuros pāriešana kristietībā vai ticības diskusijas var novest pie nāvessoda. Baznīcas apmeklējums tur nav veselībai labvēlīga aktivitāte (spīdzināšana, deportācija vai fiziski sodi ir norma).

Ko nedarīja Andris Piebalgs?

Vai Eiropas Savienības augstākās ārpolitikās reprezentantes Ketrinas Eštones (Catherine Ashton) nevēlēšanās parakstīt kopēju rezolūciju pret koptu baznīcu spridzināšanu Ēģiptē ir normāls sekulārs solis?

Piekrītu, ka valsts ir šķirta no baznīcas un politiskajām svirām nav jāieslēdzas noteikta ticīgo grupējuma aizstāvībai. Taču, ja runa ir par masveida vajāšanu un teroru pret cilvēkiem viņu ticības dēļ, tad Eiropas Savienībai kā vienotai platformai būtu jāvērš ekonomiskās sankcijas pret valstīm, kurās cilvēki tiek vajāti viņu ticības dēļ.

Latvijas eirokomisārs Andris Piebalgs šo uzdevumu neveica. ES finansiālais pabalsts jaunattīstības valstīm netika ierobežots kristīgo vajāšanas dēļ. Viņa iniciatīvas vienmēr bijušas niecīgas un darba efektivitāte – ierobežota. Amats it kā aizsedz darba rezultātu, un mēs turpinām vērtēt amatpersonas nevis pēc padarītā, bet gan pēc pozēšanas TV ekrānā.

Taču atgriezīsimies pie kristīgajiem, no kuriem šai situācijā varētu gaidīt izpratni un solidaritāti pret citiem – arī vajātajiem sabiedrības «grupējumiem».

Sievietes un geji – visur vajātie

Diemžēl, klausoties Latvijas kristīgo fundamentālistu skarbajos izteikumos pret gejiem, lezbietēm un sievietēm Latvijā, rodas iespaids, ka šie cilvēki nekad paši mūžā nav tikuši vajāti savas ticības vai pārliecības dēļ un šā iemesla dēļ nespēj iedzīvoties vajātas personas situācijā.

Sieviešu stāvoklis pasaulē ir slikts. Īpaši uzkrītoši tas novērojams tajās pašās valstīs, kuras pieminēju jau iepriekš.

Pakistānas cilvēktiesību komiteja tikko savā preses ziņojumā informēja, ka katru gadu tā saucamo «ģimenes goda aizstāvības» slepkavību rezultātā tēvi un brāļi nogalina ap 1000 pakistāniešu meiteņu. 2013.gadā – 960. Viena no «ģimenes atriebtajām» ir 25 gadus vecā Farzana Parvena, kuras vecāki neakceptēja viņas laulības ar «nepareizu vīrieti».

Pa ceļam uz tiesas sēdi Lahorā sievieti pavadīja pūlis. Tur ieradās arī viņas tēvs un brālis un sāka sist jaunlaulāto sievieti ar rungu un akmeņiem. Pievienojās pūlis, un visbeidzot sieviete nomira uz ielas pie tiesu nama sliekšņa. «Es nogalināju savu meitu tāpēc, ka viņa ar savu nepareizo laulātā drauga izvēli bija sarūgtinājusi un pazemojusi mūsu ģimeni. Es šai laulībai nebiju devis savu piekrišanu, un tāpēc viņai bija jāmirst,» paskaidroja tēvs britu laikrakstam The Guardian. Starp citu, savu iepriekšējo sievu Farzanas Parvenas vīrs bija nožņaudzis. Nedz tēvu, nedz vīru slepkavas Pakistānā netiesāja.

Nigērijā svētdien nogranda kārtējais sprādziens. Šoreiz nevis baznīcā, bet futbola laukumā Mubi pilsētā. Kamēr policisti skaita upurus, ir skaidrs, ka vainīgie ir Boko Haram, jo sports nav tikumīga padarīšana. Vismaz musulmaņu fundamentālistiem tā šķiet. Pēc viņu domām, sports nav savienojams ar īstenu ticību Dievam. Izskatās, ka sportisti būs nākamie rindā aiz kristiešiem un sievietēm Nigērijas «ticības soda bataljona» sodāmo sarakstā.

Apostasija jeb atteikšanās no ticības

Sudānā tikko uz nāvi notiesāta jauna māmiņa Merijama Jehija Ibrahima, kas, laulājoties ar kristīgu sudānieti Danielu, pārgāja kristīgajā ticībā. Ciema «gudrie vīri» izlēma, ka šāda rīcība ir jāsoda un jaunā māte (par ticības maiņu) tiks sista ar pātagām 100 reizes un pēc tam viņu pakārs pie zara.

Tātad Merijamu soda ar nāvi pat apostasiju jeb atteikšanos no savas ticības. Musulmaņiem tas nav nekas neparasts, jo «apostasy laws» ir likumu kopums, kas aizliedz cilvēkam mainīt reliģiju. Kā norāda ASV pētniecības centrs PEW, apmēram 20 valstīs pasaulē šis likums paredz nāvessodu un ir daudz bargāks pret sievietēm.

Dzimtas goda glābšana, terorisms ticības vārdā un «apostasijas likumu» piemērošana pret sievietēm nav tikai Austrumzemju fenomens.

Arī mūsu Latvijas reliģiozie fundamentālisti, līdzīgi Boko Haram, ir gatavi apkarot visu, kas runā pretī viņu iedomām, pārliecībai un ticībai.

Vai geju, lezbiešu un sieviešu pazemošana un vajāšana Latvijas publiskajā telpā arī nav austrumpasaules kristiešu vajātājiem līdzīgs pasākums?

Vai mēs esam labāki?

Patiešām esam?

no grieķu vārda apostasia, kas nozīmē atkāpšanos no savas reliģijas vai tās principiem