Aizvadītās nedēļas notikumi liecina par vairāku cilvēku vēlmi atriebības nolūkā pamest dzimteni. Skandālu mediji ziņo, ka diplomētais latviešu fizkultūrietis un kauslīgais politiķis – dziedātājs Andris Kivičs pametīšot Latviju kopā ar savu sievieti. Vai šo lēmumu noteikusi viņa paša rīcība vai neuzvarami apstākļi, tas noskaidrosies vēlāk. Taču otrs aizbēdzējs ir labākā situācijā. Tā ir 18 gadus vecā vidusskolniece Rahafa Alkunona (Rahaf al-Qunun), kura bēg no Saūda Arābijas, jo ir pieprasījusi politisko patvērumu Austrālijā. Viņa bēg no ģimenes, kas meiteni ilgstoši pakļāvusi varmācībai, un bēg no valsts, kuras režijā nesen Turcijā tika noslepkavots pazīstamais žurnālists Džamals Kašogi (Jamal Khashoggi).
Kā notiek bēgšana
Notikumi sākās pirms nedēļas, kad 18 gadus vecā Rahafa Bangkokas lidostā centās iekļūt lidmašīnā uz Austrāliju. Taizemē viņa bija ieradusies no Kuveitas. Policija neatļāva meitenei iekāpt lidmašīnā uz Sidneju, jo uzskatīja, ka viņas dokumenti nav kārtībā. Pasi pievāca kāds Saūda Arābijas ierēdnis, kas tobrīd atradās lidostā, un austrāliešu lidmašīnas salonā viņa ielaista netika. Pēc tam tika gatavots viņas piespiedu lidojums atpakaļ uz Kuveitu. Taču meitene atteicās pakļauties pavēlēm. Viņa aizbēga uz tranzīta hoteli lidostā, iebarikādējās istabā un sāka komunicēt ar ārpasauli ar sava tviterkonta palīdzību. Tātad ar mikroblogošanas palīdzību viņa izstāstīja pasaulei, kas īsti ir noticis: ģimenes varmācības dēļ meitene ir atteikusies no dzimtenes, vecākiem, radiem un musulmaņu ticības.
Viņas mērķis ir bēgt uz Austrāliju un lūgt tur politisku patvērumu. Šādi rīkoties viņa bija izlēmusi ģimenes atvaļinājuma laikā Kuveitā. Meitenes blogošana panāca savu – visi uzzināja, kas ar viņu notiek. Draudzenes (pie datoriem un telefoniem) palīdzēja ziņojumus izplatīt tālāk, tulkojot tos svešvalodās un vēršoties ar palīdzības lūgumu pie daudzām vēstniecībām un cilvēktiesību organizācijām. Galu galā tvitermanifests triumfēja. Taizemes iestādes pēkšņi apturēja pavēli par meitenes izraidīšanu. Pat Austrālija, kas ir samērā noraidoša bēgļu uzņemšanas jomā, nebija paudusi noraidījumu meitenes iebraukšanai Sidnejā. Pieslēdzās organizācijas, un Rahafai tika piešķirts bēgles statuss.
Sieviešu likumīgā pazemošana Saūda Arābijā
Rahafas gadījums no jauna izgaismo savādos Saūda Arābijas likumus sieviešu tiesību ierobežošanā. Šajā valstī sievietēm un meitenēm ir ļoti maz tiesību. Tikai pērn beidzot tika atcelts pazemojošais noteikums, kas aizliedza meitenēm un sievietēm vadīt automašīnu. Likās, ka nupat beidzot vārti atvērsies un sieviete tiks uzskatīta par cilvēku, taču cerētais neturpinājās.
Saūda Arābijā sievietes visu mūžu skaitās nepilngadīgas, un katrs solis tām jāsaskaņo ar savu aizbildni vīrieti. Bez šā aizbildņa atļaujas rīkoties nedrīkst. Precētai sievietei aizbildnis ir laulātais vīrs, neprecētai – tēvs, atraitnei – dēls vai kāds cits radinieks. Tātad aizbildnis izlemj, vai sieviete drīkst ceļot, braukt ciemos vai atstāt māju. Vīrietis aizbildnis dod atļauju laulībām vai laulības šķiršanai. Bez aizbildņa sieviete nedrīkst neko pirkt un pārdot līguma ceļā. Vīrietim jāizlemj sievietes ārstēšana un zāļu lietošanas piemērotība.
Sievietes nedrīkst sarunāties ar svešiem vīriešiem. No mājas vēlams iziet vīrieša vai vecākas radinieces pavadībā. Publiskajā telpā mēdz būt divas ieejas – viena (greznāka) vīriešiem, otra (parasta) sievietēm. Tiesā sievietes liecība skaitās tikai 50% vērtībā, ja salīdzinām ar vīrieša argumentiem. Sievietes var mantot tikai pusi no sava likumīgā mantojuma. Vīrieši visu manto 100% apmērā.
Pērnā gada martā trīs enerģiskas sievietes – trenere Hala Alhamrani (Halah Alhamrani), aktrise Maisa Soviahi (Maisah Soviahi) un psihoterapeite Madei Aladžruša (Madeha al-Ajroush) sāka cīņu par sieviešu tiesībām sēdēt pie stūres savā automašīnā. Trijotnes protesta akcija iesākās pāris nedēļas par agru. Tobrīd karaļnams un reliģiskie vadītāji vēl nebija gatavi reaģēt uz sieviešu protestiem. Tātad vienu nedēļu (pirms sievietēm tika oficiāli atļauts sēsties pie sava auto stūres) tika arestētas vairākas sievietes, kas bija pārkāpušas aizliegumu un stūrēja pašas savas automašīnas. To skaitā bija arī pazīstamā psihoterapeite Madei Aladžruša, kas savos 64 gados dzimtenē joprojām tiek uzskatīta par „nepilngadīgu“ un katrs solis viņai jāskaņo ar savu aizbildni. Par pretošanos noteikumiem ārsti arestēja un ilgstoši turēja ieslodzījumā, kurā plaši izmanto spīdzināšanas paņēmienus, lai panāktu ieslodzīto sieviešu iebaidīšanu. Piemēram, elektrošoku, slīcināšanu, smacēšanu, sišanu un seksuālus pazemojumus. Par to pirms pāris mēnešiem plaši ziņoja cilvēktiesību aizstāvības organizācijas Human Rights Watch un Amnesty International. Pēc šīm publikācijām karalis Salmans pats publiski pieprasīja izpētīt, vai publicētie fakti atbilst patiesībai vai ne. Izmeklēšana pierādīja, ka aina ir vēl traģiskāka, nekā sākumā šķita. Rezultātus vēlāk publicēja Wall Street Journal. Tas nozīmē, ka vīrieši un sievietes šajā valstī joprojām dzīvo paralēlas dzīves ar atsevišķām ieejām, rindām, kioskiem, lielveikaliem un kafejnīcām. Tas, ko drīkst vīrietis, nav atļauts sievietei.
Paralēlās dzīves
Saūda Arābija ir sociāli konservatīva sabiedrība. Aizvēsturiskās vahabisma tradīcijas, kuras iedibināja 1932. gadā (līdz ar valsts dibināšanu), ir dzīvas joprojām, tiek aktīvi lietotas un ievērotas.
Pateicoties gigantiskajiem naftas eksporta ienākumiem, vahabīti ne tikai nostiprināja savas valsts arhaisko morāles konstrukciju, bet arī eksportēja ticību uz ārzemēm, būvējot mošejas, sākot no Bosnijas un beidzot ar Bali. Lielie ienākumi piespieda ārpasauli neredzēt valsti, kurā šodien valda viduslaiku normas, nekautrīga dzimumu segregācija un feodāli likumi. Konservatīvismu un sieviešu apspiešanas turpināšanu ietekmēja arī Irānas 1979. gada revolūcija, kuras rezultātā pie varas nonāca reliģiozie šiītu ekstrēmisti ar Ajatollu Homeinī priekšgalā. Irāna pārvērtās islāma teokrātijā. Vairums Saūda Arābijas iedzīvotāju pieder islāma otrajam virzienam – sunnītiem, kurus Irāņu revolūcija iedvesmoja attālināties no Rietumeiropas un Ziemeļamerikas dzīvesveida un domāšanas. Turklāt 1979. gada reliģisko fanātiķu organizētā Mekas mošejas ieņemšana panāca karaļnama piekrišanu tālākai reliģijas ietekmes palielināšanai Saūda Arābijas sociālajā un publiskajā telpā.
Rezultātā vīrieši un sievietes šajā valstī praktiski dzīvo divas paralēlas dzīves, taču kopš ticības apvērsumiem Tuvējos Austrumos ir jau pagājuši 40 gadi. Laika maiņas un apstākļi spiež varu palaist vaļīgāk arī sieviešu ierobežojumu grožus. Šeihi vairs nevar rēķināties ar neierobežotiem naftas ieņēmumiem, arī valūtas rezerves lēni izsīkst, budžeta deficīts pieaug un jauniešu bezdarbs aug augumā. Tātad vairs nav pietiekoši daudz naftas naudas, lai ar to samaksātu par fanātisku ticīgo impērijas saglabāšanu.
Tāpēc plānots ir atgriezt sievietes atpakaļ darba tirgū. Kroņprinča programmā valstij ar nosaukumu „Vīzija 2013“ paredzēta sieviešu iesaistīšana darba tirgū nākamo desmit gadu laikā no 22% līdz 30%. Lai to realizētu, nācās beidzot atļaut sievietēm braukt ar automašīnām. Taču daudz tālāk pa reformu ceļu Saūda Arābija pagaidām nav aizgājusi. Lūgšanu laiki ir obligāti, atsevišķās ieejas tāpat, sasveicināšanas pa gabalu un izteikšanas brīvība ir tabu joprojām.
Taču sievietes tagad drīkst dienēt armijā, tām atļauts ierasties stadionos un vērot sporta sacensības. Kroņprincis Muhameds bin Salmans ir pat rosinājis atcelt nosedzošās čadras abaijas valkāšanu visās dzīves situācijās. Šomēnes sievietes sāk pieņemt darbā Imigrācijas departamentā un pasu izsniegšanas nodaļā, lai ārzemniekiem radītu pozitīvāku iespaidu par sieviešu situāciju valsts darba tirgū.
Stāvokļa uzlabošanās notiek ļoti lēnām, pakāpeniski. Pirms diviem gadiem beidzot tika likvidēta tikumības policija. Morāles sargi jeb šariāta gvarde (mutawwa) bija gan amatieri entuziasti, gan arī amatpersonas, kas uzskatīja par savu pienākumu sekot, lai uzraudzītu sabiedrību. Tie rūpējās, lai publiskajā telpā katram tiktu norādītu vieta, radot situāciju, ka pārkāpumi kļūst iespējami. Tikumības policija drīkstēja vajāt, aizturēt un arī sodīt vīriešus un sievietes, kas pārkāpa reliģiskās morāles kodu un apģērba ierobežojumus. Vīrieši ar gariem matiem un sievietes bez galvassegas bija galvenie tikumības policijas upuri. Tagad tikumības aktīvistiem vairs nav agrāko pilnvaru, viņi nedrīkst paši uz vietas sodīt pārkāpējus. Vainīgie jānodod policijas ziņā.
Mediju un izteikšanās brīvības problēma
Pretoties šajā valstī nav ieteicams. Par pretimrunāšanu pienākas augstākais soda mērs – nāve. Piemēru šeit diezgan daudz. Piemēram, blogeris un cilvēktiesību aktīvists Raifs Badavi (Raif Badavi), kurš 2010. gadā tika notiesāts ar 10 gadiem ieslodzījumā, naudas sodu un 1000 pletnes cirtieniem par to, ka savā blogā bija kritiski izteicies par valsts iestāžu rīcību. Pēc pirmā pēršanas seansa – 50 sitieniem ar slapju pletni (dārza šļūtenes biezumā) nākamā eksekūcija tika pārtraukta, jo pārāk skaļi bija starptautiskie protesti ārzemēs pret šo soda mēru. Taču cietumsods turpinās. Tagad cietumā iemests arī viņa advokāts, kuram 2012. gadā piešķīra Ulofa Palmes prēmiju par cilvēktiesību aizstāvību.
„Košākais“ Saūda Arābijas režīma cenzūras akts bija skaļākais pērnā gada žurnālista slepkavošanas realizējums Saūda Arābijas vēstniecības telpās Stambulā, Turcijā. Tagad jau ir noskaidrots un pat atzīts, ka Džamala Kašogi (Jamal Khashoggi) slepkavība bija valdības plānots un nāves patruļu realizēts akts. 18 personas, kas tika noskaidrotas kā slepkavības realizētājas, pamazām pazūd no zemes virsas, un izskatās, ka neviens nebūs vainīgs un visi aizdomīgie galu galā būs miruši. Ja nav cilvēku, tad nav arī problēmu.
Tāpēc nav pārsteidzoši, ka 18 gadus vecā Rahafa ir sacēlusies pret patriarhālo sistēmu un vēlas izkļūt no vīriešu aizbildņu burvju loka, lai beidzot sāktu dzīvot savu dzīvi pati. Bez katra sava soļa saskaņošanas ar tēvu, vīru, tēvoci vai brāli. Izskatās, ka viņas bēgšana no dzimtenes ar Twitter palīdzību būs izdevusies. Taču Saūda Arābijas starptautiskajam prestižam šis notikums, protams, nenāk par labu. Mekas valstij 2019. gads varēja iesākties labāk.
Aizvakar meitene beidzot atrada mājvietu Kanādā. Viņu sagaidīja Kanādas ārlietu ministre un cerams ka viss izdosies.
Šis fenomens nav nekas jauns.
Reliģija ir sabiedrības menedžmenta instruments un kopš senseniem laikiem glorificē dzemdēšanu kā galveno sievietes panākumu viņas dzīvē. Tas, kas notiek pēc tam – bērna kopšana un kur nu vēl audzināšana, ir sekundāra lieta. Nav svarīgi, kā tiek izaudzināts bērns. Svarīgi, ka viņš ir un viss. Piemēram, nacisti 1938. gadā iedibināja ordeni – Mātes krustu, kas bija kaut kas līdzīgs padomjlaika Mātes varones apbalvojumam. To saņēma visas dūšīgās dzemdētājās, kas bija laidušas pasaulē vismaz 4 bērnus. Staļins bija skarbāks, viņam bija nepieciešami vismaz 7 zīdaiņi vienai mātei.
Skatos uz savu veco pasi. Līdzās manai fotogrāfijai ar vārdu, uzvārdu un pārējiem pases datiem ir lapa, kurā norādīta “mana sieva” un viņas dati. Pirms šī pases saņemšanas deviņdesmito gadu sākumā Londonā mani jau brīdināja Latvijas emigrācijas valdības pārstāve, uzsverot, ka vecā Latvijas pase būšot nedaudz savāda .“Neapvainojieties par to, lūdzu!” – viņa teica. Tikai saņemot šo dokumentu (pa pastu) sapratu kas tur “tāds jocīgs”. Izrādās, ka pirms otrā pasaules kara, ārzemju pases ir bijušas tikai Latvijas vīriešiem. Sievu vīra pasē toreiz ierakstīja kā bērnu, trusi vai suni. Tad iznāk, ka mana vecmamma pirms kara un trimdas gados ceļoja pa Eiropu tikai kopā ar vectēvu?
”Jaungada nakts haoss Ķelnē bija plānots un organizēts”, – jau atkal medijiem atzīst Vācijas Tieslietu ministrs Heiko Maas. Mums pārējiem atliek gaidīt, kad beidzot vācieši noskaidros, ”kurš” un ”kā” šo haosu un seksuālos uzbrukumus vācietēm tika sarīkojis. Loģiski ministram ir taisnība, jo līdzīgi uzbrukumi sievietēm šajā ”Silvestra naktī” jeb 31.12., tika novēroti arī Francijā, Beļģijā, Zviedrijā un Somijā. Pagaidām esot zināms, ka ”daži ziemeļafrikāņi” ir izmantojuši sociālos tīklus, lai aicinātu savus domubiedrus pievienoties sieviešu vajāšanai Eiropas pilsētās. Tagad notiek vainīgo dzenāšana, aizturēšana. Kādā no iepriekšējiem ziņojumiem Ķelnes policija informēja, ka aizturētie esot ”galvenokārt no valstīm, kas atrodas Āfrikas ziemeļos” un lielākoties attiecoties uz ”patvēruma meklētājiem un cilvēkiem, kas uzturas Vācijā nelegāli”. Viens ir skaidrs – savākt visus pierādījumus šajās lietās laikam nebūs iespējams, jo policija Vecgada vakarā nav bijusi pienākumu augstumos.
