Tag Archives: sieviešu tiesības

Kalifāta elle jeb ko nozīmē sievietes piekrišana

Posted on by
Atbildēt

 

Al Hol nometne Sīrijā. Yle.

Speciāli TVNET

Iecerēto kalifāta valsti teroristiem tā arī neizdevās uzbūvēt. Paradīzes vienā iznācis „čiks“ jeb elle tuksnesī. Tagad nākas dzīvot postā, kas sarūpēts pašu rokām. Sapnis nomiris, taču spītība paliek. Ar saplēstām teltīm, netīrumiem, postu, trūkumu, slimībām un bērnu masveida nāvi ticības fanātiķiem nepietiek. Vajag saglabāt savus „tikumības standartus“ un nekādā ziņā neļaut sievietēm uzvesties nepiedienīgi.

Pagājušajā nedēļā, piemēram, Al Holas nometnē, ieslodzījuma vietā Sīrijā, tika atkal nogalināta kāda jauna sieviete, kura neesot ievērojusi tikumības noteikumus. Aculiecinieki tur baidās liecināt, kas tieši tika pārkāpts, jo arī šajā cietumā iekšējās uzvedības noteikumus diktē ieslodzītie, nevis apsardze. Nometnē pašlaik izvietoti ap 75 000 cilvēku, 90% no tiem ir sievietes un mazi bērni, kurus neviens nevēlas uzņemt atpakaļ.  Pie kam 80% mirušo ir bērni līdz piecu gadu vecumam.

Mani šajā tuksneša ellē vairāk pārsteidz nevis padevība reliģiskām dogmām, bet gan sieviešu gatavība doties līdzi, dzemdēt bērnus necilvēcīgos apstākļos un tad tos padevīgi apglabāt masu kapos. Tātad bezatbildība savu bērnu priekšā iedomātas ticības vārdā. Nespēja uzņemties dzīvi pašai. Negribēšana rēķināties ar sekām, kuras izraisīs nepārdomāts solis – iet līdzi ticības un agresijas apsēstam vīrietim ellē. Bez sieviešu piekrišanas šis būtu karavīru eksperiments, taču tagad tā ir cilvēces traģēdija, kuru izraisījusi muļķīga sievietes padevība vīrietim.    

Bīstamais bērns

Visi dzīvojam patriarhālā sabiedrībā, kurā normas un likumi lielākoties izstrādāti atbilstoši vīriešu vajadzībām un loģikai. Šajā toņkārtā strādā arī vairums mūsu sadzīves normu, kas ierāda sievietei pakārtotu lomu – sekot, paklausīt, kalpot, izpatikt, nerunāt pretī un darīt visu tieši tā, kā vīrietim vajag. Arī akceptējot sava kunga un pavēlnieka muļķības. Tātad – jo ērtākas un paklausīgākas savam saimniekam (vīram, tēvam, brālim, priekšniekam) būs sievietes, jo labākā pasaulē dzīvosim? Daudzi tā turpina domāt, un pagaidām šādi tas izskatās arī pie mums. Vīrieša viedumu neapstrīdam, taču sievietes iebildumus (pat pret nejēdzībām) bieži apstrīdam. Sievietes „liktenis – mīlēt un ciest“ nav Dieva vai Laimas noteikts. To noregulējis viņas „saimnieks“ – vīrietis.

Ja marsietim būtu jāpaskaidro planētas Zemes sieviešu/vīriešu attiecību modelis, tad visprecīzāk to palīdzētu izdarīt salīdzinājums ar bērnu. Patriarhāla vīrieša uztverē sieviete ir bīstams bērns, kas jāpieskata. Tas kārdina un tāpēc visu mūžu jāuztver kā nepilngadīgs radījums, kura vēlmes, vajadzības veči pārzina vislabāk. Musulmaņu valstīs šā iemesla dēļ sievietēm visu mūžu jāstaigā pa ielu lakatos un maisos (lai nesatrauktu pretimnācējus) un juridiskos jautājumus tur kārto viņas aizbildnis – vīrietis.

Pie mums stāvoklis ir tikai nedaudz labāks. Jā, te sievietes pašas var kārtot savus dokumentus, sazināties ar iestādēm, iet uz darbu, braukt komandējumos bez obligātā lakata galvā. Taču aizspriedums par to, ka sievietes nav tik gudras kā vīrieši un “jānoliek pie vietas“, ja „iedomājas no sevis par daudz“, ir spēkā joprojām. Sieviete arī Latvijā skaitās cienījama tikai tad, ja ir precējusies un dzemdējusi bērnus. Ja vīrs ir pie sāniem un veču runās viņa nemaisās. Visas pārējās skaitās nelaimīgas vecmeitas un tieši tāpēc „nav par pilnu ņemamas“.

Ja sieviete sāk pretendēt uz ļoti augstiem amatiem, tad profesionālu parametru vietā sabiedrība pēkšņi sāk apspriest viņas izskatu, vecumu un bērnu skaitu, ko vīrietim nekad neatļautos darīt. Tie, kas šo dzimumu nevienlīdzību redz un vēlas novērst, ir feministi. Cilvēki, kas vēlas nodrošināt mūsu meitām, māsām, mammām, līgavām, sievām un draudzenēm tieši tādas pašas tiesības, kādas pienākas draugiem, vīriem, tēviem, vectēviem, kolēģiem, brāļiem un priekšniekiem. Savādi, ka Latvijā vārdam „feminists“ piešķirts nepamatoti negatīvs emocionāls lādiņš. Iespējams, ka to izraisījusi nesapratne par šā apzīmējuma būtību un jēgu. Proti, godīga un taisnīga dzimumu līdztiesība tiek saprasta kā absurds pārspīlējums. Tātad negatīva attieksme pret feministēm un feministu kustību Latvijā (tieši tāpat kā Krievijā) ir nezināšana par šīs kustības būtību, un to nāktos novērst arī Rīgā, Jelgavā vai Alūksnē – steidzamības kārtībā.

Sievietes piekrišana nejēdzībām

Dresēti dzīvnieki dara tā, kā saimniekam vajadzīgs. Nedomājot par savas rīcības sekām. Sievietes, kas devās līdzi islāmistu kaujiniekiem, ir dresētu cilvēku piemērs. Jo attīstītāka ir sabiedrība, jo vairāk uzmanības tiek pievērsts dzimumu līdztiesības jautājumiem, lai šādi absurdi nenotiktu. Taču ceļš pie savstarpējās cieņas vēl nav galā.  Par to liecina Ghetto Games nejēdzīgie plakāti, kurus Martas centram izdevās aizvākt no publiskās telpas. Par to signalizē sabiedrības atšķirīgā reakcija plakātu skandālu gaismā. Kamēr vieni tajos nesaskatīja „neko sliktu“, citi pamanīja sieviešu pazemošanu un dzimumu stereotipu veicināšanu. Apgalvojums par to, ka šie plakāti esot māksla un tās mērķis bijis provokatīvs, neiztur kritiku, jo ironiju un dubultos zemtekstus idejas radītāji varēja vairāk orientēt sava, nevis pretējā dzimuma virzienā. Ir tik ļoti pierasts, ka sievietes piekrīt vīrieša radītajām nejēdzībām un pazemojuma shēmām, kas konflikta situācijā tiek attaisnotas ar jokiem un “humora izjūtas trūkumu“.

Tātad pirmais solis pret šo hronisko nejēdzību varētu būt sabiedrības pievienošanās atziņai, ka sievietes “nē“ ir vērā ņemams fakts. Ja reiz sievietes uztver šos plakātus kā aizvainojošus un skarbi pazemojošus, tad autoram nāktos publiski atvainoties. Nevis meklēt pircējus savas  neglītās idejas notirgošanai par naudu.

Neuzmanība pret otru cilvēku

Kaimiņvalstī Zviedrijā patriarhālo dogmu tēma sadzīvē eksistē tieši tāpat kā Latvijā. Taču tur ir partijas, grupas un organizācijas, kas feminismu saprot un cīnās par meiteņu līdztiesību mērķtiecīgi un loģiski. Piemēram, prostitūcija uz ielas ir aizliegta, un šim solim tagad seko arī  citas valstis. Jo tiesāts tiek pircējs, nevis seksa pārdevēji. Bez pieprasījuma nav piedāvājuma, tāpēc „ielasmeita“ nav vecākā profesija pasaulē, bet gan patriarhālās sabiedrības izveidota kungu servisa institūcija. To demontējot, var panākt sieviešu ekspluatācijas samazināšanos.

Tagad sieviešu līdztiesības tālākam nodrošinājumam ir pieņemts arī jauns likums, kas labāk aizsargās sievietes, kuras vēršas pēc palīdzības pēc izvarošanas. Tautas valodā šo jauno juridisko normu sauc par „piekrišanas likumu“, un tikko tas jau likts lietā kādā spriedumā.

Augstākās tiesas aizvadītās nedēļas spriedumā šis likums tika ņemts vērā un tāpēc kļūs par paraugu nākamajiem, līdzīgiem gadījumiem. Tā būtība ir pavisam vienkārša – personai, kas uzņemas iniciatīvu seksuālām attiecībām ar otru personu, ir jāpārliecinās, vai otra puse piekrīt šādam notikumu attīstības procesam un vai līdzdalība ir bijusi labprātīga. Pēc jurista un bijušā ģenerālprokurora Svena Ērika Alhema domām, šī nianse ir ļoti svarīga un palīdzēs labāk spriest taisnīgu tiesu sarežģītos gadījumos. Ar šo parādās nianse – neuzmanība pret otru cilvēku kā izšķirošs kritērijs.

Konkrētais gadījums skar divus pieaugušos. Sieviete (caur sociālajiem medijiem) iepazinusies ar kādu vīrieti. Sarakste notikusi ilgstoši. Pēc tam vīrietis pieteicies ciemos pie savas vēstuļu draudzenes. Lūdzis arī naktsmājas. Sieviete piekritusi, taču piebildusi, ka nevēlas intīmas attiecības vai seksu ar šo vīrieti. Neraugoties uz to, vīrietis naktī uzmācies un uzskata, ka visas atrunas esot liekas. Ja sieviete uzaicina pārnakšņot, tad vēloties seksu. Pēc sievietes protestiem viņš intīmās attiecības naktī pārtraucis. Divas tiesu instances uzskatīja, ka sieviete nav vēlējusies intīmas attiecības, un tāpēc vīrietis tika notiesāts par izvarošanu. Augstākā tiesa mainīja sprieduma formulējumu, atbilstoši jaunajai normai. Interesanti, ka šo normu tiesa attiecināja uz situāciju, kurā prasītāja un atbildētājs bija vienojušies atrasties kopīgā gultā naktskreklos. Pēc tiesas domām, šāda situācija nedod iemeslu uzskatīt, ka ar to pietiek, lai uzskatītu, ka seksuālais akts bijis akceptēts no abām iesaistītajām pusēm. Tātad Augstākā tiesa, izmantojot jauno likumu, samazināja vīrieša sodu. No izvarošanas (3 gadi, 3 mēneši ieslodzījuma vietā) uz neuzmanīgu, otras puses neakceptētu varmācīgu dzimumaktu (2 gadi, 3 mēneši ieslodzījuma vietā). Tātad „nē“ ir un paliek „nē“, nevis „iespējams“.

Līdz šim tiesās izvarošanas upurim vienmēr nācās pierādīt, ka ir aktīvi pretojies vai atradies bezpalīdzīgā stāvoklī (alkohola vai narkotiku reibumā).  Jaunajā likumā pietiek ar verbālu noliegumu. Tas nozīmē, ka tagad apsūdzētajam tiesas procesa laikā ir jāpierāda, kāpēc otra puse ir vai nav piekritusi. Tagad par izvarošanu var notiesāt arī tad, ja uzbrucējs nav izmantojis draudus, ieročus vai kā citādi piespiedis fiziski. Kādi ir šā likuma grozījuma konkrētie rezultāti? Kopš 2018. gada 1. jūlija 38% apsūdzēto ir attaisnoti. Tagad vieglāk iegūt pierādījumus procesam un upurim vairs nav jātaisnojas, ko viņš ir vai nav darījis. Tagad jāargumentē uzbrucējam savas rīcības pamatotība.

Vai atkal nesapratīsim?

Pieļauju, ka daudziem šāds likuma pavērsiens Latvijā šķitīs nepieņemams. Vienai sabiedrības daļai „šāda Eiropa“ nav saprotama, jo viņu uztverē intīmas attiecības ar sievieti ir vienīgi varmācības paveids un viss. Tieši tāpat kā islāmistiem Al Holas ieslodzījuma nometnē: sodīt, izvarot un nosist, ja runā pretī. Iespējams, ka tieši varmācības legalizācija normas līmenī attiecībās ar sievietēm ir faktors, kas Ghetto Games līderu domāšanas loģikā traucē domāt civilizēti. Kā tad rīkoties ar nejēdzīgajiem plakātiem. Kārt pie sienas, sadedzināt? Vai tomēr pārdot?

Tas, ka šos pazemojošos plakātus neiznīcina, bet pārdod, liecina, ka nekur tālāk par islāma teroristiem mūsu „getogeimeri“ nav pavirzījušies. Turpat vien mīņājas tepat Rīgā. Nesaprotot, ka Martas centra „nē“ nozīmē konkrētu prasību – neturpināt un laboties. Bez atrunām par jokiem, ironiju, zemtekstiem un taisnošanos par „mākslas“ provokāciju. Jo „viss, kas tiek sasniegts ar varu, var tikt saglabāts vienīgi ar varu” (Mahtama Gandijs), un no pārprastas pārliecības ir tikai viens solis līdz barbarismam. Tam pašam, kas ceļas no nezināšanas, izpaužas bailēs, žonglējot uz robežas ar kalifāta elli.

Laiks nekur neiet. Ejam mēs paši, un virziens ir vienīgi mūsu izvēle – pareizā  vai nepareizā virzienā. Savstarpējās cieņas vai cinisku pazemojumu trajektorijā. Sievietes padevība vīrietim nav laba lieta, jo tā rodas neuzmanības dēļ pret otru cilvēku. „Nē“ ir un paliek “nē“ visos gadījumos. Pamēģināsim to beidzot saprast.

Mamutu mednieces un sasalušie akmens ziedi. Vīriešu karš pret sievietēm un tā ideologi

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Diskusijas par sieviešu un vīriešu lomu sabiedrībā turpinās. Diktatūras apstākļos tādu nebūtu. Tur visi zinātu savu vietu, klusētu un izliktos, ka piekrīt. Taču mēs dzīvojam atvērtā demokrātijā, kurā var apšaubīt pārbaudītas lietas un izvirzīt aizliegtas hipotēzes. Iespējams, ka šāds atvērts un caurspīdīgs laiks ir apgrūtinošs tiem, kas tic lietām un parādībām bez argumentācijas. Tad (grūtos brīžos) palīgā jāsauc vēsture, Bībele un pat antīkie varoņi.

Viens no tādiem ir pašlaik populārais, it kā ar mizogīniju sirgstošais varonis Ovīdijs. Viņu piesauc un lieto kā argumentu sociālo mediju batālijās brīžos, kad nav vairs ko teikt. Īpaši populārs viņš šobrīd ir amerikāņu labējo kustībai “alt right” (alternatīvie labējie), kas šodien jau uzskatāma par starptautisku, ekstrēmu labējo spārna politiskā populisma izpausmi. Starp citu, tieši šīs kustības ietekme ASV lielā mērā panāca to, ka Donalds Tramps kļuva par ASV prezidentu. ”Hail Trump, hail our people, hail Victory!” – neslēpj savu prieku par sasniegto arī organizācijas līderis Ričards Spensers medijiem Eiropā.

Kāpēc satraukums labējo vagonā?

Kāpēc balto rasistu kustībai nepieciešams donžuāns vai labi slēpts sieviešu nīdējs – senās Romas dzejnieka Ovīdija izskatā? Vai tiešām viņš tolaik cīnījās pret šodien tik aprieto feministu „nāves tvērienu“? Nezin vai. Ovīdijs bija dziesminieks, trubadūrs antīkajā pasaulē. Dzejoja par mīlestību. Taču šodienas amerikāņu brutālo puišu alt right kustībai viņš ir vajadzīgs kā mačo sentēvs. Lai pamatotu savu cīņu pret sieviešu tiesībām ar „antīkām vērtībām“.

Tas palīdzēšot viņiem pievākt atpakaļ pasauli, kuru pārvaldīt esot sagrābušas sievietes. Tāpēc vīrieši atraduši jaunu ceļu, kas saucas MGTOW (Men going their own way) un nozīmē – iet savu ceļu. Kurp viņi pa šo ceļu aizies, tas vēl nav zināms, taču satraukums ir jūtams. Sievietes izlauzušās no pagraba un atpakaļ doties ierādītajā tumsā negrasās. Tas nozīmē, ka sabiedrības otra puse beidzot aktīvi gatava piedalīties sabiedrības veidošanā un vīrietim vairs nav jāuzņemas ģimenes apgādāšana vienam.

Tagad mamutus medī arī sieviete. Nekā ļauna un pazemojoša šajā faktā nav. Galu galā – līdztiesība, darba un pienākumu dalīšana nav nekas slikts. Taču dažiem tas nepatīk. Viena no šīs alt right kustības grupām, kas sevi dēvē par “Pickup artists” (PUA), nekautrīgi uzskata, ka sievietes ir jāapkaro. Tieši un nepārprotami. Viņām jāierāda atkarīgs, pakārtots stāvoklis un jāreducē līdz rumpim, ar kuru jārealizē sekss, un viss. Šim piegājienam ir izveidota instrukciju lapa (Neils Strauss, Spēle), kuras mērķis ir izsmiet un pazemot sievietes līdz stāvoklim, kad viņas zaudē pašapziņu un ir gatavas darīt pilnīgi visu, lai gūtu kādu ievērību no vīrieša puses.

Taču kāds tam visam sakars ar Ovīdiju? Izrādās, ka, pievelkot savām šodienas pārliecībām antīkos varoņus, ir iespējams devalvēt sievieti līdz mājdzīvnieka līmenim, it kā antīkās literatūras mācību vārdā. Par šo īpatno pieeju lieliski raksta Dona Zakerberga (Donna Zuckerberg) savā jaunajā grāmatā ”Not all dead white men: Classics and misogyny in the digital age” (Harvard University Press).

Manipulācija ar mākslu ideoloģijas vārdā

Antīkā pasaule ir noderējusi daudziem savu ideju argumentācijai. Ar to šobrīd aizraujas alt right kustība, to sumināja arī itāliešu fašisti un vācu nacisti. Ar antīkās domāšanas palīdzību esot iespējams gūt apstiprinājumu baltās rases vīriešu pārākumam.

Tā apstiprinot arī Eiropas kultūras suverenitāti. Taču pats galvenais esot tas, ka tieši antīkā kultūra pierādot vīrieša pārākumu pār sievieti. Jau senie grieķi esot zinājuši, ka uz sievietēm nevarot paļauties. Viņas esot amorālas, intelektuāli neattīstītas un pieprasot skarbu, valdonīgu apiešanos ar sevi. Vai tā bija rakstīts šajos senajos tekstos? Domāju, ka katrs var pievilkt tekstu savām idejām, atraujot domas no konteksta.

Taču daudz interesantāka ir dilemma, vai tas, ka kāds pirms simtiem gadu ir klāstījis kaut ko savādu vai negodīgu, ir iemesls, lai šodien līdzīgi izrēķinātos ar saviem laikabiedriem? Domāju, ka senu tekstu saturs nav nolasāms burtiski un izskaidrojams vienkāršoti.

Taču tā dara. Vēsture un seni teksti vienmēr tiek piesaukti tad, kad trūkst loģisku argumentu, lai citiem uzspiestu savu patiesību. Ja kādam gribas novākt sievietes no vadošām pozīcijām mūsu sabiedrībā un izstumt no intelektuālās telpas, tad vajag argumentus šādai rīcībai. Tad atliek pierādīt (ar senu tekstu palīdzību), ka naidam pret sievieti ir dziļas saknes eiropeiskās kultūras vēsturē. Var arī pameklēt citātus stoicisma filozofijā, lai apgalvotu, ka tikai baltajam vīrietim ir tiesības izteikt viedokli un izlemt svarīgus lēmumus. Sievietei jāklusē.

Šodien šādi apgalvojumi šķiet smieklīgi, pat uzjautrinoši. Taču pastāv kustības, kas tieši tāpat kā piesauktā alt right organizācija nerimstas pazemot sievietes kā pakārtotu – otro dzimumu. Pie kam kopš Trampa ievēlēšanas amatā šī kustība internetā iet plašumā un tiek atbalstīta pat no paša prezidenta puses.

Par Donalda Trampa attiecībām ar sievietēm ir uzrakstīti gari teksti un grāmatas, tāpēc šis naratīvs nav patīkama lasāmviela. Taču nožēlojami, ka agresīvā attieksme pret sievieti un demagoģija senu tekstu izmantojumā (šīs pozīcijas apstiprināšanai) nerimstas un turpina iet plašumā arī šodien.

Taču kas ir šie alt-right kustības piekritēji un kur tie radušies? Viņiem nav manifesta, nav formālas organizācijas, nav skaļi reklamētu sapulču un līderu ar vārdu. Tā ir digitāla organizācija, decentralizēta un neformāla. Līdz ar to tā nelīdzinās tipiskām labējo ekstrēmistu kustībām, jo atgādina tipisku interneta kopības formu, tāpēc to sarežģīti kategorizēt politiski. Taču vadošā iezīme ir kategoriska nostāšanās pret pastāvošo kārtību un ģenerālais mērķis – feminisma apkarošana un „atmaskošana“. Tā notiek, izmantojot filmas Matrix galveno varoni Neo, kurš atmasko feminisma būtību un tā “melīgo dabu“. Sievietes viņu izpratnē ir liekules, kas izmanto vīriešus, lai tiktu pie bagātības un pakļautu sev vīriešus. Valodas stils šīs organizācijas iekšējā komunikācijā ir jēls un rupjš, un sieviete (viņu izpratnē) nav nekas labāks par dresētu mājlopu.

Ienaida mode

Kur rodas šie radījumi, kas ienīst pretējo dzimumu tik ļoti, ka gatavi pielīdzināt mājlopiem? Ko iesākt ar visiem jau mirušajiem vīriešiem un viņu atstāto kultūras mantojumu, kas savos sacerējums pauduši naidu un neslēptus pazemojumus sievietēm? Vai viņu ciešanas bija pamatotas un sakņojas sabiedrības aizspriedumu valgos, vai par šo tēmu nav pieklājīgi runāt joprojām? Tāpēc turpināsim klusēt?

Pēdējo gadu laikā, pateicoties #metoo jeb #arīes kustībai, sākas plašāka un apjomīgāka saruna ne tikai par sieviešu nīdējiem šodien, bet arī par viņu ieguldījumu literatūrā un mākslā agrāk. Tiek aktualizēti jautājumi par mākslas darbiem, kuri satur pašmērķīgu sieviešu izvarošanu, seksuāla rakstura sadismu un pazemojumus. Protams, nekavējoties noskan sašutums un protesti ar kopsaucēju, ka mākslu cenzēt nedrīkst. Taču nenoliedzams ir fakts, ka ar līdzšinējām filmām, kurās dominējošie slepkavību un pazemojumu upuri mēdz būt sievietes, esam izaudzinājuši kultūras un mākslas darbiniekus, kuri sieviešu pazemošanu ikdienā uzskata par normu. Nobela komitejas izjukšana Zviedrijā ir viens no šā efekta piemēriem.

Sieviešu izvarošanas aktu un dažādu citu fizisku un morālu pazemojumu normalizācija mākslas darbos ir notikusi līdz šim netraucēti un ilgstoši. Ar to nācies saskarties glezniecībā, foto, kinomākslā un literatūrā. Vai šo pieeju iespējams mainīt? Vai ieraduma un vecus aizspriedumu dēļ to drīkst un vajadzētu turpināt?

Ja reiz alt right kustībai liekas, ka tieši šie ciniskie mākslas darbi ir zīme, ka šāda ir norma, kuru var un vajag saglabāt arī mūsu ikdienā, tad ir pienācis laiks nomainīt dekorācijas. Tieši tāpat kā vārdu „nēģeris“ vai „čigāns“ lietojuma reducēšanu ikdienā un daiļliteratūras tulkojumos, varētu ieviest arī sieviešu dzimumu pazemojošu ainu izmantojuma lietderības apšaubīšanu mākslā. Vai šim pasākumam nav pienācis pēdējais zvans?

Protams, katrs var interpretēt mākslas darbu pēc saviem ieskatiem. Tas pats Ovīdijs zviedru feministei un literatūras zinātniecei Ebai Vitai-Brātštromai (Ebba Witt-Brattström) šķiet labs normāla, sievieti cienījoša vīrieša piemērs (pat citējot Ars Amatoria). Turpretī Rušs Valizadei (Roosh Valizadeh) no šī autora darbiem iegūst pavisam citu pieredzi. Proti, ka sievietes „nē“ nenozīmē noliegumu, bet klīrēšanos un izaicinājumu varmācībai.

Tas nozīmē, ka romiešu dzejnieka Ovidija „Metamorfozes“ un „Māksla mīlēt“, kurā autors ar poētisku eleganci runā par savu pieredzi šajā jomā, joprojām aktīvi uzrunā lasītāju. Daudziem viņa mīlas dzeja tolaik šķita pārāk erotiska un tāpēc netikumīga. Kritizētāju skaitā bija arī ķeizars Oktaviāns, kas dzejnieku izsūtīja.

Vēlāk Ovīdijs atzina, ka ir veicis savā dzīvē divas kļūdas. Proti – pirmā ir dzeju krājums un otrā – sānsolis. Tā arī neviens neuzzināja kas bija šis „sānsolis“, līdz pat šai baltai dienai. Dzeja, deja vai mīlestība? Iespējams, ka tieši pēdējais faktors ir visu nīdēju ciešanu pamatā. Mīlestība ir tik spēcīgas jūtas, ka pat antibiotikas nepalīdz no tām atbrīvoties. Taču naids – palīdz vienmēr, lai iznīcinātu visu.

Antīkajiem grieķiem seksualitāte skaitījās spēcīga, haotiska dziņa, kas kā bulta ieduras sirdī. Vārīgākajā vietā. Sajūtas, kuras neiespējams savaldīt. Tiktāl varētu piekrist. Šodien mēs spriežam sistēmiski. Proti, ja mūs apbur pretējā dzimuma cilvēks, tad esam heteroseksuāli, ja sava dzimuma – tad homoseksuāli.

Grieķi domāja citādi. Viņiem nebija svarīgi, kurā sirdī un kādā veidā kaisles bulta ir iedūrusies un inficējusi. Pats svarīgākais skaitījās pats sajūtu impulss un tā jauda. Nav svarīgi, kas un kāds „tas otrs“. Tas nozīmē, ka antīkajā Grieķijā sieviešu nīdēji neparādās kā „suga“, jo viņu sabiedrības seksuālo attiecību praksi daudzi šodien uztvertu kā ļoti provocējošu un izlaidīgu. Taču intīmās attiecības jau toreiz nebalstījās uz līdztiesības principa. Tās vienmēr bija varas (skolotāja – skolnieka; priekšnieka – padotā; kunga – verdzenes) attiecības. Vīrietim pakļauties savām sajūtām arī tolaik skaitījās nevīrišķīgi. Tieši tāpat kā šodien.

Ir daudz iemeslu, lai cīnītos, bet nav neviena laba iemesla, lai ienīstu.

 

Es paceļu to akmeni.

Ko tu uz mani sviedi

Ak, kādi šajā akmenī

Ir sasaluši ziedi!

(Ojārs Vācietis)

Bēgšana no dzimtenes ar @Twitter palīdzību

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Aizvadītās nedēļas notikumi liecina par vairāku cilvēku vēlmi atriebības nolūkā pamest dzimteni. Skandālu mediji ziņo, ka diplomētais latviešu fizkultūrietis un kauslīgais politiķis – dziedātājs Andris Kivičs pametīšot Latviju kopā ar savu sievieti. Vai šo lēmumu noteikusi viņa paša rīcība vai neuzvarami apstākļi, tas noskaidrosies vēlāk. Taču otrs aizbēdzējs ir labākā situācijā. Tā ir 18 gadus vecā vidusskolniece Rahafa Alkunona (Rahaf al-Qunun), kura bēg no Saūda Arābijas, jo ir pieprasījusi politisko patvērumu Austrālijā. Viņa bēg no ģimenes, kas meiteni ilgstoši pakļāvusi varmācībai, un bēg no valsts, kuras režijā nesen Turcijā tika noslepkavots pazīstamais žurnālists Džamals Kašogi (Jamal Khashoggi).

Kā notiek bēgšana

Notikumi sākās pirms nedēļas, kad 18 gadus vecā Rahafa Bangkokas lidostā centās iekļūt lidmašīnā uz Austrāliju. Taizemē viņa bija ieradusies no Kuveitas. Policija neatļāva meitenei iekāpt lidmašīnā uz Sidneju, jo uzskatīja, ka viņas dokumenti nav kārtībā. Pasi pievāca kāds Saūda Arābijas ierēdnis, kas tobrīd atradās lidostā, un austrāliešu lidmašīnas salonā viņa ielaista netika. Pēc tam tika gatavots viņas piespiedu lidojums atpakaļ uz Kuveitu. Taču meitene atteicās pakļauties pavēlēm. Viņa aizbēga uz tranzīta hoteli lidostā, iebarikādējās istabā un sāka komunicēt ar ārpasauli ar sava tviterkonta palīdzību. Tātad ar mikroblogošanas palīdzību viņa izstāstīja pasaulei, kas īsti ir noticis: ģimenes varmācības dēļ meitene ir atteikusies no dzimtenes, vecākiem, radiem un musulmaņu ticības.

Viņas mērķis ir bēgt uz Austrāliju un lūgt tur politisku patvērumu. Šādi rīkoties viņa bija izlēmusi ģimenes atvaļinājuma laikā Kuveitā. Meitenes blogošana panāca savu – visi uzzināja, kas ar viņu notiek. Draudzenes (pie datoriem un telefoniem) palīdzēja ziņojumus izplatīt tālāk, tulkojot tos svešvalodās un vēršoties ar palīdzības lūgumu pie daudzām vēstniecībām un cilvēktiesību organizācijām. Galu galā tvitermanifests triumfēja. Taizemes iestādes pēkšņi apturēja pavēli par meitenes izraidīšanu. Pat Austrālija, kas ir samērā noraidoša bēgļu uzņemšanas jomā, nebija paudusi noraidījumu meitenes iebraukšanai Sidnejā. Pieslēdzās organizācijas, un Rahafai tika piešķirts bēgles statuss.

Sieviešu likumīgā pazemošana Saūda Arābijā

Rahafas gadījums no jauna izgaismo savādos Saūda Arābijas likumus sieviešu tiesību ierobežošanā. Šajā valstī sievietēm un meitenēm ir ļoti maz tiesību. Tikai pērn beidzot tika atcelts pazemojošais noteikums, kas aizliedza meitenēm un sievietēm vadīt automašīnu. Likās, ka nupat beidzot vārti atvērsies un sieviete tiks uzskatīta par cilvēku, taču cerētais neturpinājās.

Saūda Arābijā sievietes visu mūžu skaitās nepilngadīgas, un katrs solis tām jāsaskaņo ar savu aizbildni vīrieti. Bez šā aizbildņa atļaujas rīkoties nedrīkst. Precētai sievietei aizbildnis ir laulātais vīrs, neprecētai – tēvs, atraitnei – dēls vai kāds cits radinieks. Tātad aizbildnis izlemj, vai sieviete drīkst ceļot, braukt ciemos vai atstāt māju. Vīrietis aizbildnis dod atļauju laulībām vai laulības šķiršanai. Bez aizbildņa sieviete nedrīkst neko pirkt un pārdot līguma ceļā. Vīrietim jāizlemj sievietes ārstēšana un zāļu lietošanas piemērotība.

Sievietes nedrīkst sarunāties ar svešiem vīriešiem. No mājas vēlams iziet vīrieša vai vecākas radinieces pavadībā. Publiskajā telpā mēdz būt divas ieejas – viena (greznāka) vīriešiem, otra (parasta) sievietēm. Tiesā sievietes liecība skaitās tikai 50% vērtībā, ja salīdzinām ar vīrieša argumentiem. Sievietes var mantot tikai pusi no sava likumīgā mantojuma. Vīrieši visu manto 100% apmērā.

Pērnā gada martā trīs enerģiskas sievietes – trenere Hala Alhamrani (Halah Alhamrani), aktrise Maisa Soviahi (Maisah Soviahi) un psihoterapeite Madei Aladžruša (Madeha al-Ajroush) sāka cīņu par sieviešu tiesībām sēdēt pie stūres savā automašīnā. Trijotnes protesta akcija iesākās pāris nedēļas par agru. Tobrīd karaļnams un reliģiskie vadītāji vēl nebija gatavi reaģēt uz sieviešu protestiem. Tātad vienu nedēļu (pirms sievietēm tika oficiāli atļauts sēsties pie sava auto stūres) tika arestētas vairākas sievietes, kas bija pārkāpušas aizliegumu un stūrēja pašas savas automašīnas. To skaitā bija arī pazīstamā psihoterapeite Madei Aladžruša, kas savos 64 gados dzimtenē joprojām tiek uzskatīta par „nepilngadīgu“ un katrs solis viņai jāskaņo ar savu aizbildni. Par pretošanos noteikumiem ārsti arestēja un ilgstoši turēja ieslodzījumā, kurā plaši izmanto spīdzināšanas paņēmienus, lai panāktu ieslodzīto sieviešu iebaidīšanu. Piemēram, elektrošoku, slīcināšanu, smacēšanu, sišanu un seksuālus pazemojumus. Par to pirms pāris mēnešiem plaši ziņoja cilvēktiesību aizstāvības organizācijas Human Rights Watch un Amnesty International. Pēc šīm publikācijām karalis Salmans pats publiski pieprasīja izpētīt, vai publicētie fakti atbilst patiesībai vai ne. Izmeklēšana pierādīja, ka aina ir vēl traģiskāka, nekā sākumā šķita. Rezultātus vēlāk publicēja Wall Street Journal. Tas nozīmē, ka vīrieši un sievietes šajā valstī joprojām dzīvo paralēlas dzīves ar atsevišķām ieejām, rindām, kioskiem, lielveikaliem un kafejnīcām. Tas, ko drīkst vīrietis, nav atļauts sievietei.

Paralēlās dzīves

Saūda Arābija ir sociāli konservatīva sabiedrība. Aizvēsturiskās vahabisma tradīcijas, kuras iedibināja 1932. gadā (līdz ar valsts dibināšanu), ir dzīvas joprojām, tiek aktīvi lietotas un ievērotas.

Pateicoties gigantiskajiem naftas eksporta ienākumiem, vahabīti ne tikai nostiprināja savas valsts arhaisko morāles konstrukciju, bet arī eksportēja ticību uz ārzemēm, būvējot mošejas, sākot no Bosnijas un beidzot ar Bali. Lielie ienākumi piespieda ārpasauli neredzēt valsti, kurā šodien valda viduslaiku normas, nekautrīga dzimumu segregācija un feodāli likumi. Konservatīvismu un sieviešu apspiešanas turpināšanu ietekmēja arī Irānas 1979. gada revolūcija, kuras rezultātā pie varas nonāca reliģiozie šiītu ekstrēmisti ar Ajatollu Homeinī priekšgalā. Irāna pārvērtās islāma teokrātijā. Vairums Saūda Arābijas iedzīvotāju pieder islāma otrajam virzienam – sunnītiem, kurus Irāņu revolūcija iedvesmoja attālināties no Rietumeiropas un Ziemeļamerikas dzīvesveida un domāšanas. Turklāt 1979. gada reliģisko fanātiķu organizētā Mekas mošejas ieņemšana panāca karaļnama piekrišanu tālākai reliģijas ietekmes palielināšanai Saūda Arābijas sociālajā un publiskajā telpā.

Rezultātā vīrieši un sievietes šajā valstī praktiski dzīvo divas paralēlas dzīves, taču kopš ticības apvērsumiem Tuvējos Austrumos ir jau pagājuši 40 gadi. Laika maiņas un apstākļi spiež varu palaist vaļīgāk arī sieviešu ierobežojumu grožus. Šeihi vairs nevar rēķināties ar neierobežotiem naftas ieņēmumiem, arī valūtas rezerves lēni izsīkst, budžeta deficīts pieaug un jauniešu bezdarbs aug augumā. Tātad vairs nav pietiekoši daudz naftas naudas, lai ar to samaksātu par fanātisku ticīgo impērijas saglabāšanu.

Tāpēc plānots ir atgriezt sievietes atpakaļ darba tirgū. Kroņprinča programmā valstij ar nosaukumu „Vīzija 2013“ paredzēta sieviešu iesaistīšana darba tirgū nākamo desmit gadu laikā no 22% līdz 30%. Lai to realizētu, nācās beidzot atļaut sievietēm braukt ar automašīnām. Taču daudz tālāk pa reformu ceļu Saūda Arābija pagaidām nav aizgājusi. Lūgšanu laiki ir obligāti, atsevišķās ieejas tāpat, sasveicināšanas pa gabalu un izteikšanas brīvība ir tabu joprojām.

Taču sievietes tagad drīkst dienēt armijā, tām atļauts ierasties stadionos un vērot sporta sacensības. Kroņprincis Muhameds bin Salmans ir pat rosinājis atcelt nosedzošās čadras abaijas valkāšanu visās dzīves situācijās. Šomēnes sievietes sāk pieņemt darbā Imigrācijas departamentā un pasu izsniegšanas nodaļā, lai ārzemniekiem radītu pozitīvāku iespaidu par sieviešu situāciju valsts darba tirgū.

Stāvokļa uzlabošanās notiek ļoti lēnām, pakāpeniski. Pirms diviem gadiem beidzot tika likvidēta tikumības policija. Morāles sargi jeb šariāta gvarde (mutawwa) bija gan amatieri entuziasti, gan arī amatpersonas, kas uzskatīja par savu pienākumu sekot, lai uzraudzītu sabiedrību. Tie rūpējās, lai publiskajā telpā katram tiktu norādītu vieta, radot situāciju, ka pārkāpumi kļūst iespējami. Tikumības policija drīkstēja vajāt, aizturēt un arī sodīt vīriešus un sievietes, kas pārkāpa reliģiskās morāles kodu un apģērba ierobežojumus. Vīrieši ar gariem matiem un sievietes bez galvassegas bija galvenie tikumības policijas upuri. Tagad tikumības aktīvistiem vairs nav agrāko pilnvaru, viņi nedrīkst paši uz vietas sodīt pārkāpējus. Vainīgie jānodod policijas ziņā.

Mediju un izteikšanās brīvības problēma

Pretoties šajā valstī nav ieteicams. Par pretimrunāšanu pienākas augstākais soda mērs – nāve. Piemēru šeit diezgan daudz. Piemēram, blogeris un cilvēktiesību aktīvists Raifs Badavi (Raif Badavi), kurš 2010. gadā tika notiesāts ar 10 gadiem ieslodzījumā, naudas sodu un 1000 pletnes cirtieniem par to, ka savā blogā bija kritiski izteicies par valsts iestāžu rīcību. Pēc pirmā pēršanas seansa – 50 sitieniem ar slapju pletni (dārza šļūtenes biezumā) nākamā eksekūcija tika pārtraukta, jo pārāk skaļi bija starptautiskie protesti ārzemēs pret šo soda mēru. Taču cietumsods turpinās. Tagad cietumā iemests arī viņa advokāts, kuram 2012. gadā piešķīra Ulofa Palmes prēmiju par cilvēktiesību aizstāvību.

„Košākais“ Saūda Arābijas režīma cenzūras akts bija skaļākais pērnā gada žurnālista slepkavošanas realizējums Saūda Arābijas vēstniecības telpās Stambulā, Turcijā. Tagad jau ir noskaidrots un pat atzīts, ka Džamala Kašogi (Jamal Khashoggi) slepkavība bija valdības plānots un nāves patruļu realizēts akts. 18 personas, kas tika noskaidrotas kā slepkavības realizētājas, pamazām pazūd no zemes virsas, un izskatās, ka neviens nebūs vainīgs un visi aizdomīgie galu galā būs miruši. Ja nav cilvēku, tad nav arī problēmu.

Tāpēc nav pārsteidzoši, ka 18 gadus vecā Rahafa ir sacēlusies pret patriarhālo sistēmu un vēlas izkļūt no vīriešu aizbildņu burvju loka, lai beidzot sāktu dzīvot savu dzīvi pati. Bez katra sava soļa saskaņošanas ar tēvu, vīru, tēvoci vai brāli. Izskatās, ka viņas bēgšana no dzimtenes ar Twitter palīdzību būs izdevusies. Taču Saūda Arābijas starptautiskajam prestižam šis notikums, protams, nenāk par labu. Mekas valstij 2019. gads varēja iesākties labāk.

Aizvakar meitene beidzot atrada mājvietu Kanādā. Viņu sagaidīja Kanādas ārlietu ministre un cerams ka viss izdosies.

Sieviešu piežmiegšana Dieva vārdā

Posted on by
9

valdtakstofferŠis fenomens nav nekas jauns.

“Rietumos ļaudis runā par izsargāšanās līdzekļiem, par ģimenes plānošanu, taču neviena musulmaņu ģimene to nespēj nedz saprast, nedz pieņemt. Dievs un dižais pravietis ir teikuši – tā nav mūsu darīšana. Šajos procesos mēs nedrīkstam iejaukties”, – tā tikko publiski apgalvoja Turcijas Erdogans. Palielinot savas politiskās atbildības zonu arī valsts sieviešu ķermeņu teritorijā.

Jāatzīmē, ka šī nav pirmā reize, kad valstu politiskie vadītāji sāk piežmiegt savas sievietes intensīvākas dzemdēšanas jautājumā. Tad parasti aborti tiek salīdzināti ar “masu slepkavībām”, pretapaugļošanās līdzekļi par “valsts nodevību”. Dzemdēšana tiek uztverta kā katras sievietes pienākums valsts un dzimtenes mīlestības priekšā. Tās, kuras nav gatavas ražot vismaz 3 bērnus pēc kārtas, nav nekam vērtas un tiek uzskatītas par nacionālo interešu nodevējām.

Latvijā mēs arī neesam vairs tālu no šīs robežas, kad katras sievietes dzemde kļūs par politisko partiju patriotisma uzskrūvēšanas instrumentu.

Interesanti, ka vīrieša penis šajā procesā nav iesaistīts un to neviens neprivatizē ētisko jautājumu rakursā. Vienkārši puisis iet un sēj savu spermas sēklu, kur vien var iesēt un tāpēc ir malacis un patriots. Dievs, acīmredzot, to atbalsta, jo ticīgie nekad neaktualizē vīrieša atbildības tēmu abortu situācijā.  Turpretī sievietes, kas nevēlas tikt apaugļotas tik bieži, cik vien iespējams, ir vienkārši nelietes un valsts interešu nodevējas.

Interesanti, ka demogrāfijas praviešus – vīriešus vispār neinteresē apstāklis, ka katra nākamā bērna gaidīšana sievietei ir saistīta ar salīdzinoši sarežģītiem sievietes ķermeņa procesiem (grūtniecības komplikācijas un dzemdības ieskaitot). Kungiem šādu problēmu nav, tāpēc par šādām tēmām viņi domāt nevēlas. Sievietes ir dzemdējušas vieglāk vai grūtāk visos laikos, tāpēc arī zinātnei ar šī procesa atvieglošanu nav jānodarbojas. Galu galā sievietes pienākums ir mīlēt un ciest.

Vairums Dievu arī vēlas uzlūkot sievieti galvenokārt kā dzemdējamo mašīnu. Tā to uzlūko muslimi, katoļi un ultra-konservatīvie ASV luterāņi, kuriem tagad pieslējusies arī Latvijas protestantu Vanaga sekte.  Ja pagaidām runa ir tikai par sieviešu kā mācītāju nepiemērotību Latvijā, tad otrajā cēlienā sāksies runas par kondomu un kontracepcijas tablešu aizliegumu nācijas nākotnes un Dieva vārdā. To lieliski apraksta amerikāņu žurnāliste Kathryn Joyce savā grāmatā ”Quiverfull – Inside the Christian Patriarchy Movement” (Beacon Press, 2009), kurā “reproduktīvā politika” kļuvusi par ieroci garīgas kaujas zonā un visas “derīgās dzemdes” tiek aicinātas dzemdēt nepārtraukti.

stening_av_kvinna Reliģija ir sabiedrības menedžmenta instruments un kopš senseniem laikiem glorificē dzemdēšanu kā galveno sievietes panākumu viņas dzīvē. Tas, kas notiek pēc tam – bērna kopšana un kur nu vēl audzināšana, ir sekundāra lieta. Nav svarīgi, kā tiek izaudzināts bērns. Svarīgi, ka viņš ir un viss. Piemēram, nacisti 1938. gadā iedibināja ordeni – Mātes krustu, kas bija kaut kas līdzīgs padomjlaika Mātes varones apbalvojumam. To saņēma visas dūšīgās dzemdētājās, kas bija laidušas pasaulē vismaz 4 bērnus. Staļins bija skarbāks, viņam bija nepieciešami vismaz 7 zīdaiņi vienai mātei.

Ievērojiet, ka neviens no politiskajiem praviešiem nepievērš uzmanību, kas ar šiem bērniem notiek tālāk. Vai tie kļūst par zagļiem, analfabētiem vai pamestiem mazuļiem. Tas nav svarīgi. Nedz Romas pāvestam (kura pretapaugļošanas kampaņas rezultātā Latīņamerikā nāca pasaulē mazuļi, kurus neviens nebija gatavs audzināt un tā dzima izvarotu māšu “ielu bērni”, kuri dzīvoja renštelēs un policija tos turpina apšaut kā trušus), nedz citiem vairošanās tehnologiem tas nerūp. Tas nav svarīgi  nedz Erdoganam, nedz mūsu pašu Parādniekam. Galvenais ir dzemdēt daudz un intensīvi. Pārējais notiks pats no sevis?

Loģiski, ka šādā loģikā nākošais solis ir izvarošanas leģitimizēšana.

Piemēram, Bosnijas kara laikā tika izveidotas īpašas izvarošanas nometnes, kurās sievietes masveidā “apsēkloja” un piespieda ražot bērnus ar pareizu etnisko fonu. Sieviete ar apaļu vēderu ir nacionālisma simbols daudzās valstīs.  Neatkarīgi no tā vai grūtniece ir pašu tautiete vai izvarota verdzene, galvenais, lai sperma būtu pareizas nacionalitātes.

Erdogana jaunā cilvēku vaislas programma, protams, lej ūdeni uz antimuslimu propagandas dzirnavām un pūš burās Putina izgudrotajam Eirāzijas projektam. Tagad TV kara propagandas vietā mums piedāvās masīvi vairoties un kalašņikovu vietā būs jaundzimušo spiedzieni un zīdaiņu vīterošana.

Bild-1

Nav nejauši, ka grūtniece melnā musulmaņu tērpā, tagad kļuvusi par labējo propagandas naida simbolu. Redz kā viņi vairojas un mēs – nē.

Tas nozīmē, ka jāaizdzen visas mūsu sievietes atpakaļ pie plīts un gultā, baznīcā un pie šūpuļa, jo tikai tā “mēs uzvarēsim viņus”.

Erdogana kauja ar kondomiem un p-tabletēm liecina, ka arī šis karš ir sācies.

Galvenais ierocis būs sieviešu dzemdes un savu sieviešu piežmiegšana Dieva vārdā.

Nožēlojami.

Vai 8. marta pašiznīcināšanās vēl tālu?

Posted on by
15

Pirmskara Latvijas ārzemju paseSkatos uz savu veco pasi. Līdzās manai fotogrāfijai ar vārdu, uzvārdu un pārējiem pases datiem ir lapa, kurā norādīta “mana sieva” un viņas dati. Pirms šī pases saņemšanas deviņdesmito gadu sākumā  Londonā mani jau brīdināja Latvijas emigrācijas valdības pārstāve, uzsverot, ka vecā Latvijas pase būšot nedaudz savāda .“Neapvainojieties par to, lūdzu!” – viņa teica. Tikai saņemot šo dokumentu (pa pastu) sapratu kas tur “tāds jocīgs”. Izrādās, ka pirms otrā pasaules kara, ārzemju pases ir bijušas tikai Latvijas vīriešiem. Sievu vīra pasē toreiz ierakstīja kā bērnu, trusi vai suni. Tad iznāk, ka mana vecmamma pirms kara un trimdas gados ceļoja pa Eiropu tikai kopā ar vectēvu?
60 gadus vēlāk, man šo pašu pasi jau piešķīra kā vīrietim. Beidzot es (kā sieviete) saņēmu to pašu, kas agrāk pienācies tikai vīrietim, t., i. savu Latvijas pasi.  Vismaz šajā pozīcijā mēs tagad esam līdztiesīgi: es un vīrietis. Viņam sava pase un man savējā.
Liekas loģiski, taču visām sievietēm pat tas šodien vēl netiek piešķirts. Arī tagad pasaulē pastāv valstis, kurās sieviete nedrīkst iziet uz ielas bez vīrieša pavadoņa, strādāt ārpus mājas un ceļot pa pasauli bez laulāta drauga, tēva vai brāļa. Nedomāju, ka man vajadzētu nosaukt šīs valstis, jo mēs visi labi tās zinām un atpazīstam. Tās nemēdz atrasties Eiropā.

Sieviešu nīšana Latvijā
Taču viena no sievieti pazemojošām valstīm ir arī tepat Eiropā. Tās nosaukums ir Latvija. Šajā valstī sievietes joprojām nedrīkst kļūt par mācītājām luterāņu baznīcā. Tāpēc, ka vietējais valsts arhibīskaps neuzskata sievietes par cilvēkiem. Tas nozīmē, ka Latvija ir vienīgā “luterpasaules” valsts, kurā šāda netaisnība turpina notikt. Parastie Eiropas luterāņi skatās uz mums ar neslēptu neizpratni un rāda ar pirkstu uz Zviedriju, kurā pat arhibīskape Antje Jakelēna ir sieviete, par mācītājām nemaz nerunājot. Nez kā sieviešu nīdējs = Liepājas vanags jūtas brīžos, kad kādā sapulcē viņam līdzās, uz blakus krēsla sēž sieviete, kurai zviedru baznīca piešķīrusi tādu pašu titulu kā viņam pašam. Vai vanags tad met krustus? Spļauj pār kreiso plecu? Iznīcina ar skatienu vai lāstiem?

Tāpēc skatos tagad uz savu veco pasi un saku viņai, ka viss Latvijā vēl nav beidzies. Latvija ir arī viena no pēdējām valstīm Eiropas Savienībā, kas nav pievienojusies Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu (tā saucamā Stambulas konvencija). Pret šo dokumentu Latvijā “vanaga stilā” pērn un šogad tiek vērptas absurdas un konspiratīvas teorijas, ka parakstīšana atvēršot ceļu uz “netikumību un poligāmiju”. Tāpēc Latvija partiju nevienošanās rezultātā šo konvenciju 2016. gadā nav parakstījusi. Bakstot ar pirkstu uz visām nebūtiskajām debess pusēm, tiek juridiski noliegts pats galvenais – sievietes tiesību aizstāvība un varmācības apkarošana.

Cilvēki mēdz būt dažādi
Par sievietes cilvēktiesībām mēs vēsturiski varam runāt tikai samērā jaunos laikos, jo dažādās valstīs vīrieši savam “daiļajam dzimumam” tiesības iet skolā, studēt, būt pilngadīgām, šķirt laulību, strādāt algotu darbu ārpus mājas, mantot vecāku īpašumu ir piešķīruši atšķirīgi. Taču pazemojoši, ka par šīm tiesībām – būt cilvēkam, sievietei (vēstures gaitā) vienmēr ir bijis jācīnās.

Zviedri tikai 1845. gadā piešķir meitenēm tiesības mantot vecāku īpašumu un tikai 150 gadus vēlāk karaļa meitai (kā vecākajam bērnam) mantot valsts troni. Līdz tam to mantoja tikai un vienīgi dēls. Vairums monarhiju troņa mantošanas tiesības nav reformējušas joprojām. Arī tur kā cienīgs ģimenes un valsts troņa mantotājs, skaitās tikai vīrietis. Līdzīgi (arī šodien) reaģē daudzas ģimenes. Piemēram, Indijā un Ķīnā nedzimuša mazuļa embrija apskates deva iespēju daudzām ģimenēm atbrīvoties no nedzimušām meitenēm abortu rezultātā, lai gaidītu īsteno mantinieku – dēlu. Laimīgās mātes tur gadu desmitiem dzemdēja tikai zēnus un tagad jūtama panika, jo nav vairs dzemdētāju, kuras precēt, lai “ražotu” nākamos vīriešus. “Otro dzimumu”, tagad iepērk Ķīnā ar kontrabandas metodēm un indieši grasās aizliegt nedzimušu meitenīšu “iepriekšēju, apzinātu iznīcināšanu” ar abortiem pēc skanēšanas.

Cilvēks vai sieviete?

1861.gadā carisms Krievijā piešķīra daļēju pilngadību pieaugušām, turīgām, precētām sievietēm. Elitei. Šajā laikā Ziemeļvalstīs sākt atļaut sievietēm strādāt par skolotājām pamatskolā, tirgot saldumus savos veikaliņos un klausīties kursus, kurus Krievija uzreiz arī dāmām aizliedz jau 1883. gadā. Šajā laikā pirmajām sievietēm atļauj studēt universitātēs un augstskolās izņēmuma kārtā. Tas notiek: Dānijā 1894; Itālijā 1865; Zviedrijā 1870; Nīderlandē 1874, Lielbritānijā 1876, Francijā 1880; Norvēģijā 1884; Spānijā 1888; Polijā 1897; Bulgārijā 1901; Islandē 1905, Krievija un Latvija 1908, bet Ķīnā abu dzimumu studenti drīkst iet uz universitāti tikai 1920. gadā.
Interesanti, ka 1923. gadā Ēģiptē tiek pieņemts likums par to, ka augstāko šķiru sievietes var attiekties no burkas vai nosedzoša tērpa valkāšanas, taču uz universitāti studēt iet viņām tomēr nav atļauts. Tikai 1935. gadā Irāna pirmā atver universitātes durvis abu dzimumu pārstāvjiem un likvidē sieviešu parandžu.
Tikai pirms 50 gadiem vairumā Eiropas valstu sieviete, kas ir precējusies tiek uzskatīta par juridiski pilngadīgu (Zviedrijā, Francijā 1938, Beļģijā 1950. gadā). Novēlotas ir arī sieviešu tiesības piedalīties vēlēšanās. Piemēram, Šveicē sievietes balsstiesības vēlēšanās iegūst tikai 1971. gadā.

Feminisms kā jēgpilna nākotne
Protams, ka visi šie sieviešu tiesībām labvēlīgie pārkārtojumi, bija iespējami tikai saprotošu un progresīvu vīriešu aktīvas rīcības rezultātā. Ieslodzītie vergi nevar paši atvērt sava cietuma durvis. To var paveikt tikai cietumsargi, jeb šajā gadījumā vīrieši, kuri ir pie varas attiecīgajā valstī un sabiedrībā. Noteiktā laika posmā.
Tas, cik strauji vai novēloti sieviešu tiesības tiek ievērotas katrā no valstīm kurās dzīvojam, liecina par vīriešu spēju saprast feminisma jēgu un atbalstīt to. Tagad, kad zinātne, māksla, literatūra vai politika jau sen pierādījusi praksē sievietes spējas un tiesības līdzdarboties, vairs nav nepieciešams skaidrot daiļā dzimumu novēloto ienākšanu sasniegumu olimpā ar “nespēju” vai “nevarēšanu tik vīrietim līdzi”. Jautājumiem par šo tēmu vairs nevajadzētu būt. Taču konkurenci nevēlas neviens un tāpēc viena daļa kungu, priekšnieku un lēmēju turpina “malt veco dziesmu”, ka sievietes vieta ir vienīgi pie plīts, baznīcā un bērnistabā, kurā vīrs nosaka galveno un sieva pakļaujas.
Nedomāju, ka Latvijas progresīvākā sabiedrības daļa šajā viduslaiku refrēnā ieklausās. Taču nevar pieprasīt, lai visi izprot savu privāto aprobežotību modernā laika priekšā. Demokrātija nevienam neaizliedz būt par muļķi un to lieliski var novērot, piemēram, Twitter komentāros = rējienos arī latviešu valodā. Taču atstāsim rejošos un iesim tālāk.

8. marta jēga
Jau iepriekš rakstīju, ka starptautisko sieviešu dienu jeb 8. martu dibināja 1910. gadā kreiso spēku starptautiskā internacionāle. Šī diena nav paredzēta, lai visas sievietes saņemtu apsveikumus ar tulpi un šņabi, kā tas bija pieņemts Kremļa iedibinātajos vistu kūts svētkos. 8. marts nepieciešams, lai pievērstu uzmanību netaisnai, negodīgai sabiedrības rīcībai pret sieviešu tiesībām visā pasaulē. Idejas autore bija vācu komuniste Klāra Cetkina. Viņa aicināja panākt vēlēšanu tiesības visām sievietēm, visās pasaules valstīs. Sava mūža laikā viņa to nepanāca. Taču Padomju Savienībā un Latvijā vara šo dienu strauji pārvērta par sieviešu dzimuma slavināšanas dienu. Par kaut ko līdzīgu mātes vai mīlētāju dienai. Protams, ka diktatūras varai PSRS patika šāda būtiska 8. marta svinēšanas akcentu nomaiņa. Sieviešu tiesību regulēšanas vietā ir ērtāk pabarot mazāk pelnošu līdzstrādnieci, vientuļo māti ar pavītušu tulpi nekā domāt par to vai viņas tiesības atbilst cilvēcības normām.

Vai šo dienu vajadzētu svinēt un vai tai jābūt brīvdienai?
Par to domas dalās. “Vistu kūts” gaida šo dienu kā vienīgo dzīru brīdi, kurā “otro dzimumu” godina “pirmais dzimums”. Tāpēc Kremļa ieviestā 8. marta svinēšanas aura būs saskatāma Jelgavā vai Daugavpilī tieši tāpat kā 23. februāra armijas svinību postsovjetiskās atraugas nesen bija pamanāmas Rīgā. Pieradums un Kremļa televīzija spokosies pie mums arī 8. martā uz ielas tieši tāpat kā Staļina laikā.
Zīmīgi, ka 8. marts šodien ir nacionāli svētki un brīvdiena valstīs, kurās sieviešu tiesības netiek respektētas vai tiek ievērotas pieticīgi. Tās ir: Angola, Armēnija, Azerbaidžāna, Burkinafaso, Kipra, Eritreja, Gruzija, Gvineja Bisau, Kazahija, Kambodža, Kirgīzija, Laosa, Madagaskara, Moldāvija, Mongolija, Nepāla, Krievija, Serbija, Tadžikija, Turkmēnija, Uganda, Ukraina, Vjetnama, Baltkrievija, Zambija. Ķīnas diktatūra piešķir dzimuma slavinātājiem brīvu pēcpusdienu. Rietumeiropa mediji akcentē 8. martu kā būtisku sieviešu līdztiesības jautājumu forumu. Tas arī viss. Tulpes vai citādus lakstus sievietēm šajā dienā Stokholmā, Oslo vai Halmstāde vīrieši nedāvina.
Kā norādīja Viviane Redinga:“ Ja reiz mēs svinam 8. martu, tad tas nozīmē, ka sieviešu tiesības netiek respektētas visās dzīves jomās. Mērķis ir sasniegt 100% līdztiesību, lai šāda diena mums vairāk nav jāatzīmē”.
No manas vecās, labās pases uz mani turpina raudzīties mana, nabaga “sieva” atgādinot, ka cīņa nav galā un nebeigsies.

pase 2
Vai Lāčplēsis Spīdolai palīgā ies?
Vai mēs panāksim brīdi, kad par šiem jautājumiem vairs nebūs jārunā?

Ķelnes uzbrukumu kopsaucējs nav ticība vai tautība, bet gan dzimums

Posted on by
19

Skärmavbild 2016-01-10 kl. 17.39.19”Jaungada nakts haoss Ķelnē bija plānots un organizēts”, – jau atkal medijiem atzīst Vācijas Tieslietu ministrs Heiko Maas. Mums pārējiem atliek gaidīt, kad beidzot vācieši noskaidros, ”kurš” un ”kā” šo haosu un seksuālos uzbrukumus vācietēm tika sarīkojis. Loģiski ministram ir taisnība, jo līdzīgi uzbrukumi sievietēm šajā ”Silvestra naktī” jeb 31.12., tika novēroti arī Francijā, Beļģijā, Zviedrijā un Somijā. Pagaidām esot zināms, ka ”daži ziemeļafrikāņi” ir izmantojuši sociālos tīklus, lai aicinātu savus domubiedrus pievienoties sieviešu vajāšanai Eiropas pilsētās. Tagad notiek vainīgo dzenāšana, aizturēšana. Kādā no iepriekšējiem ziņojumiem Ķelnes policija informēja, ka aizturētie esot ”galvenokārt no valstīm, kas atrodas Āfrikas ziemeļos” un lielākoties attiecoties uz ”patvēruma meklētājiem un cilvēkiem, kas uzturas Vācijā nelegāli”. Viens ir skaidrs – savākt visus pierādījumus šajās lietās laikam nebūs iespējams, jo policija Vecgada vakarā nav bijusi pienākumu augstumos.

Kurš šo nejēdzību organizēja? Vai tiešām paši patvēruma meklētāji, t.i., tie, kas vēlas palikt uz dzīvot Eiropā, paši sev raktu šādu bedri? Kāpēc bēgļiem vajadzētu nikni noskaņot pret sevi Eiropas publisko domu grābstoties, pazemojot un izvarojot savas mītnes zemes sievietes?

Kādā latviešu interneta saitā bija rakstīts, ka ziemeļafrikāņu bēgļi šādi ventilējot savas seksuālās alkas, kurām neesot piepildījuma. Tātad tiek atdzīvināta vecā pasaka par ”vīrieti dzīvnieku”, kas grābj un izvaro visus, kurus var izvarot. Kur nu vēl ”vīrietis – hiperaktīvais dzīvnieks – seksatlēts” no orienta. Izklausās ticami? Nē neizklausās viss.

Manuprāt aina nav tik viennozīmīga, kā ziņo Latvijas un Krievijas mediji (jau atkal redzam šeit putinistu propagandas āža kāju arī mūsu ēterā, diemžēl).

Vai nav tā, ka vecgada naktī organizētie bandīti nav 100% bēgļi, bet gan ”tādi, kas par bēgļiem izliekas”? Rezultātā – gavilē krievu putinistu mediji. Viņiem ”musulmāņu izvarotāji Eiropā” ir medus maize. Arī labējiem ekstrēmistiem šie notikumi ir kā sviests uz karstas pankūkas: jau sestdien Pegida sarīkoja demonstrācijas, lai magnetizētu vāciešu homofobiju jeb nepatiku pret iebraucējiem, ārzemniekiem zem ”nelietīgo patvēruma meklētāju” zīmes. Pie viena noderēja arī sabiedrības nepatika pret kancleres Angelas Merkeles imigrācijas politiku. Kaujas karogu vicina arī mūsu vietējie ”lepenisti” un ”putinisti”.

Pērnā gada laikā Vācija ir uzņēmusi 1,1, miljonu bēgļu. Neraugoties uz to, ka Vācijas un Zviedrijas valdības ik pa brīdim medijos informē sabiedrību ar tekstiem: ”pagaidām tiekam galā” vai ”viss būs labi”, fakti liecina par pieaugošu publiskās domas nepatiku masveida imigrācijas viļņa virzienā. Rezultātā Merkele tagad ir gatava mainīt savu nostāju un izstrādāt jaunu likumdošanu, kura paredz straujāku patvēruma meklētāju izraidīšanu no Vācijas, ja cilvēks veicis noziegumu vai uzturas valstī nelegāli.

Ķelnes notikumi ir sašūpojuši pasauli. Sašutums par to, kā tika ”apstrādātas” sievietes un meitenes stacijas laukumā Jaungada naktī ir pamatots. Nodarījums nav piedodams un pāri darītājiem ir jāsaņem sods. Taču paraudzīsimies uz notikušo nedaudz plašāk: sieviešu loma ir determinēta mūsu mūžīgi patriarhālajā sabiedrībā, kurā meitenēm jau sen piešķirta sekundāra loma. Viņas ir tikai vīrieša servisa institūcijas, kurām jāzina sava vieta pie plīts+ baznīcā un bērnu istabā un nav jāmaisās vīru un kungu runās un darīšanās. Ja kāda no mums uzdrošinās nepakļauties, tad Latvijas Tieslietu ministrija izstrādā pat pamācošas brošūras uz papīra un internetā, lai noliktu sievieti pie vietas.

Paradoksāli, ka pat XXI. gadsimtā, joprojām dzīvas ir dogmas par to, ka ”vīrietis ir virīlais, mūžīgais mednieks” un ”sieviete – vārgā, pakļāvīgā, padevīgā būtne”, kas neko nevar, nespēj un “sapņo tikai par savu princi” un “nākamā bērna tēvu”.

Tāpēc uzlikt roku uz kolēģes ceļgala sapulces laikā jau nav nekas šausmīgs kārtīgam džekam arī Latvijā, vai ne? Priekšnieka regulārie glāsti uz darbinieces pleciem vai ciešā apkampšanās ar slapjo buču taču arī ’”nav nekas slikts vai ne”? Sievietei tādas lietas ir jāiztur un jāuztver drīzāk kā apbalvojums nevis pazemojums arī Rīgā! Vai ne?

Brīdī, kad manāmi iedzēris priekšnieks balles laikā, cieši sagrābj mani aiz pleciem un velk augšā uz otro stāvu, kur viņš iecerējis mani cienāt ar vīnu, man neesot jāapvainojās… Par izvarošanām nerunāsim … lielākā daļa izvarošanas upuru cenšas par notikušo nevienam nestāstīt, jo arī mūsu sabiedrībā pastāv viedoklis, ka sieviete pati pie visa vainīga, jo ar savu izskatu ir izprovocējusi mednieku. Viņai taču – svārki bija par īsu! Kā redzat – seksuālie pazemojumi eksistē arī mūsu sabiedrībā. Tie ir norma. Kāpēc mēs brīnāmies par to, ka musulmaņu tēviņi nolēmj parādīt savu nepatiku pret Eiropu ar veco un pārbaudīto mehānismu – seksuāli pazemojot “viņu” sievietes? Eiropiešu veči taču ar prieku darītu to pašu?

Vai varam vienreiz sākt atklāti runāt par šo tēmu? Ja Ķelnes notikumi to ir iekustinājuši, tad paldies viņiem par to. Es tomēr gribu arī Latvijā (pēc kārtējās komandējuma dienas) aiziet uz viesnīcas restorānu un paēst vakariņas viena pati. Bez organizētiem pavadoņiem. Mierīgi ar cieņu. Tā, lai pie blakus galdiņiem sēdošie veči manu vientulību neuztvertu kā aicinājumu ”piesist man kanti”. Tā, lai mani liktu mieru, jo es esmu cilvēks (nevis tikai sieviete) pēc darba dienas.

Lai viena pati sieviete krogā, bārā vai deju zālē nenozīmētu latviešu vīriešu smadzenēs – ”oj, viņa grib!”, ”oj, viņa uzprasās!”, bet gan 100% klusumu un cieņu pret mani kā cilvēku. Pret cilvēku, kas var iet kur grib un darīt ko grib tāpat kā visi pārējie un tāpēc tikt respektēts.

Musulmāņu vīriešiem pasaule ir uzkrītoši sadalīta: vīriem pieder visa pasaules telpa, bet sievietēm – ierobežots aizgalds, kas aizklāts ar lupatām. Sievietes šajā loģikā nav cilvēki, bet mājdzīvnieki, kas labāk vai sliktāk dresēti apmierina priviliģētā dzimuma vajadzības. Ja sieviešdzīvnieks izraujas un neklausa, tad sods (galvenokārt) mēdz būt seksuāli pazemojumi.

Man ir nācies noskatīties, kā svešs vīrietis paliek nikns, ja es nevēlos ar viņu sarunāties uz ielas un draud nodzēst savu cigareti uz manas rokas. Nikni skatieni kā pļaukas pavadīja mani kā sievieti Tuvējo austrumu valstīs brīdī, kad es (ejot pa ielu) nevēlējos apklāt savus garos matus un seju ar tumšbrūnu kapuci. Katrs otrais taksometra šoferis Kualalumpurā nenogura paziņot, ka ir gatavs ar mani precēties, lai gan es viņiem šādu priekšlikumu netiku izteikusi. Biju tur komandējumā un braucu viena pati, bet sievietes tā nedrīkst darīt. Pat Latvijas Tieslietu ministrija turpina izplatīt murgus par dzimumu attiecībām, ierādot arī latviešu sievietei mājdzīvnieka statusu modernajā laikā Latvijā. Ko nu vēl brīnīties par Ķelnes birģermeisteres Henrietes Rekeres murgiem, kurus viņa izplatīja pēc traģiskās Jaungada nakts un piedāvāja ieviest vācu sievietēm ”pieklājīgas uzvešanās kodu”, lai neizaicinātu ārzemju vīriešus sevi izvarot vai apgrābstīt.

Viņi neakceptē, ka mums ir kopīga skatuve un vienota pasaules telpa, kurā mēs visi uzturamies vienlaicīgi un nav godīgi sievietes ierobežot. Vai mūsu vīrieši to akceptē?

Liekulības sieviešu diena – ”tulpju svētki” Rīgā jeb 8. marts, kas būtu jāsvin?

Posted on by
3

2015.gada 8. marts

Pirms četriem gadiem sāku rakstīt par liekulības tulpju svētkiem = 8. martu. Piedāvāju šos tekstus šodien no jauna, jo parkā pie Nacionālā teātra atkal  (arī  2015. gadā) izvietotas afišas ar tekstiem Ušakova gaumē par “sieviešu dienu” + RIMI Alfā tirgo apvītušus lakstus no nosaukumu ‘tulpes priekš sievietēm”.

http://autoskolaripo.lv/sirsnigi-sveicam-visas-damas-8-marta/

8.marts, 2015, Rīga

2011.gada 8. marts

Šodien man negribas būt Rīgā, jo laiks tur pagriezies atpakaļ. Rīgas pašvaldība sveic sievietes (kā dzimumu) 8. martā par 14.000 latiem, tiepīgi turpinot PSRS laika liekulības tradīcijas. Tukšās mucas dobji rīb no jauna. Leta ziņo, ka šodien apsveikumi sievietēm Rīgā izvietoti uz 15 lielformāta horizontālajiem un četriem vertikālajiem reklāmas stendiem, uz astoņiem tiltiem, piecām ēku fasādēm, 20 reklāmstendos un 200 sabiedriskā transporta pieturās. Rīgā piebāzta pilna ar: naftalīna simboliku, tulpju pārdevējiem, paģirainiem večiem ar Laimas konfekšu kastēm padusē un bubinošiem sievišķiem, kas gatavas cienāt un pateikties par to, ka tiek ievērotas vismaz šo vienīgo dienu gadā!

”Daiļā dzimuma” slavināšana no bērnudārzniecēm līdz pat veco ļaužu pansionātiem iet vaļā un mulsina ar savu vulgaritāti un aprobežotību. Varu atviegloti nopūsties, ka nav jāpiedalās, jānoskatās un jāsaņem muļķīgie apsveikumi no ”stiprā dzimuma” un pārmetumi no sievietēm, kurām” patīk Sieviešu diena”!

Nils Ušakovs esot šo svētku iniciators un pēc izdarīšanās spriežot – vecs un konservatīvs cilvēks. Kas atliek mums? Nākas piedot ”veco laiku” cilvēkiem viņu tumsonību un cerēt, ka laiks izārstēs no pagātnes sārņiem smadzenēs. Pārliecība ir bīstamāks patiesības ienaidnieks nekā meli.

Negribas šeit diskutēt par to, ka ir muļķīgi svinēt dzimuma svētkus brīdī, kad sievietes joprojām ir nelīdztiesīgas gan ikdienas dzīvē, gan darbā (piemēram, Eiropā saņem par 17.5% mazāku algu nekā vīrieši, Latvijā šī statistika ir virs 18%). Tām nākas ciest no varmācības ģimenē un karjeras vertikālē. Savādi, ka Rietumos to saprot un ievēro, bet ne pie mums, Latvijā, kur ir tādas pašas problēmas: http://www.guardian.co.uk/world/2011/mar/07/james-bond-video-womens-day (Daniel Craig wears woman’s clothes for a film to coincide with International Women’s Day Link to this video

… bet Latvijā no jauna atsāk tulpju dāvināšanu un toršu ēšanu, rallija braukšanu un striptīzu ar kartupeļseksu. Paradoksāli, ka daudzas sievietes Latvijā realitāti nesaprot un ņemas tālāk ”blondīņu gājienu” un citu klaunāžu virzienā, infantili nesaprotot, cik nožēlojami šīs izdarības un ”sievišķīgās sajūtas” no malas izskatās.

Tumsonība ir varens spēks. Ja tas turpināsies, tad ar laiku nāksies izveidot kalendāru ar dienām, kuru laikā Rīgā labāk neatrasties, lai nebūtu kauns par to, kas tur notiek. Savādi, ka Rīgā šodien nav demonstrāciju jauno māmiņu atbalstam, bērnu pabalsta palielināšanas virzienā. Laikā, kad zviedru mamma par katru savu bērnu saņem 15x lielāku naudas pabalstu nekā latviešu mamma, dzīvokļa īres subsīdijas un bezmaksas pārvietošanos ar bērnu sabiedriskajā transportā!

Zviedrietes šodien dodas demonstrācijās ar bērnu ratiņiem, lai pievērstu sabiedrības uzmanību augstajam jauno māmiņu mirstības procentam dzemdībās visā pasaulē, solidarizējoties ar sievietēm citās valstīs. Gājiens Stokholmā sākās 12.00 no Normalmes laukuma, līdzīgas akcijas notiek vēl 17 Zviedrijas pilsētās.

Šodien – starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā patiešām jūtu līdzi sievietēm Irānā, Ēģiptē un Libānā, kas iet demonstrācijās, lai cīnītos par savu tiesību ievērošanu. Patriarhālās sabiedrības normas joprojām traucē sievietēm brīvi pārvietoties publiskajā telpā, iegūt izglītību, līdzdarboties sabiedrības demokratizācijas procesos. Jasmīnu revolūcijas sekas visos gadījumos nav progresīvas, jo krītot vecajiem režīmiem pie varas mēģina nokļūt islāmistu fundamentālisti, kuri uztver vīriešu privilēģijas kā normu. Protams, ka visas Tuvo Austrumu valstis nav identiskas barbarismā pret sievieti. Piemēram, Tunisijā sievietes var šķirt laulību pēc savas iniciatīvas (pēc 1956. gada), likums nepieļauj daudzsievību. Turpretī Saūda Arābijā valda ekstrēms patriarhālisms – meitenes tiek izprecinātas ar varu jau bērnībā, ģimenē pieļaujamas četras sievas un sieviete nevar parādīties publiskajā telpā bez vīrieša – pavadoņa, braukt pie stūres savā automašīnā utt. ”Nezinu ko vīrieši izdarīs ar mani, ja es sākšu protestēt, ” – notiekošo šodien komentē kolēģe, tieslietu docente no Riadas Saūda Arābijā, – ”pazemojumu ir tik daudz, ka trūkst optimisma aizstāvībai”.

Pieņemu, ka viņa šodien drīkst pieņemt arī tulpes un konfektes par to, ka ir sieviete. Tieši tāpat kā to šodien praktizē Rīgā. To pieļauj arī šarijas likumi. Sieviešu apdāvināšana kā grēku atlaide ir laba lieta arī diktatūrās. Taču darba tirgus ir jau pavisam cits jautājums – vīriešu zona. ” Jūs nevarat iedomāties cik grūti man bija noturēties pretī naidam un pazemojumiem darbā -”, konstatē ugandas zvejniece Rebeka Namaijana savā intervijā šodienas SvD,- ” sieviete nedrīkst braukt jūrā un zvejot zivis. Ko jūs, viņa drīkst vienīgi stāvēt krastā un gaidīt savu spēcīgo vīrieti mājās. Man pārmeta ne tikai vīrieši, bet pat miesīgā vecamāmiņa, kas uzskatīja, ka sieviete zvejas laivā nes nelaimi. Mammai likās, ka es kā sieviete fiziski netikšu galā ar tīkliem un zvejas rīkiem. Viņa ieteica man meklēt vieglāku darbu. Vīri blakus laivās mani skaļi apsaukāja un lamāja! Tā bija! Policija sistemātiski piekasījās maniem tīkliem. Mani mēģināja izspiest no šī biznesa, es nepiekāpos.” Rebeka izturēja un tagad viņa vada zvejniecības uzņēmumu ar desmit algotiem darbiniekiem. Nedomāju, ka viņa pieņemtu Ušakova tulpi. Civila nepiekāpība ir lieliska lieta, jo saglabā skaidru skatu uz lietām, parādībā un cilvēkiem.

Turpinām vērot.