Feminisms ir cīņa par sieviešu tiesībām, kas vairumam asociējas ar rietumu pasauli, daļai – ar pārspīlētu dzimuma manifestāciju un vēl dažiem – ar naidu pret vīriešiem. Negrasos šajā rakstā uzsākt diskusijas par šīm tēmām, jo manā izpratnē feminisms nav nekas sarežģīts. Tā ir apzināšanās, ka sievietes vēl joprojām nav līdztiesīgas daudzās dzīves un sadzīves jomās, tāpēc tiesīgas sevi aizstāvēt un par savām tiesībām cīnīties.
„Dievs radīja vīrieti un kritizēja sevi – „Tu vari labāk!“ Pēc tam viņš radīja sievieti.“ (Adela Rodžersa). Iespējams, ka tā ir. Taču ikdienas dzīvē šo atklājumu izdodas konstatēt tikai politikas un biznesa aizkulisēs, jo mūžīgais non-stop patriarhāts ir izveidojis pavisam citu modeli – veiksmīgs var būt vienīgi vīrietis, jo viņam pieder pasaule un nauda. Bagāts ir tāds, kurš nopelna vairāk nekā sieva spēj iztērēt un gudra ir tā, kura šādu naudas mašīnu apprec. Tas nozīmē, ka modernā pasaule pieder bagātam, ietekmīgam vīrietim un pārējie spiesti tam piekārtoties. Feminisms šo mačo-piramīdu noraida un pieprasa visiem vienādas tiesības un iespējas. Vai visi vēlas pārcelties uz šādu pasauli? Nē, nevēlas. Viena daļa grib šos jurģus, bet citi no „pārcelšanās“ uz feminisma sabiedrību atsakās. Vai tas ir neparasti? Nē, nav neparasti. Tas ir normāli, jo visplānākā pasaules grāmata ir tā, kuras nosaukums: „Ko vīrieši zina par sievietēm“.
Zied kā puķe sāls dobē
Feminisms nav Rietumeiropas atklājums. Šo pieeju atpazīst arī Ķīnā, Indijā, Afganistānā un Nigērijā, jo feminisma vēsture ir globāla. Amerikānietes Lucijas Delapas jaunākais pētījums publikācijas formā „ Feminisma globālā vēsture“ (Lucy Delap, ”Feminisms: A global history”, The University of Chicago Press) dod vielu plašām pārdomām par šo tēmu. Starp citu, feministi mēdz būt arī vīrieši, kas saprot sieviešu tiesību cīņas jēgu un loģiku. Tieši viņu līdzdalība piešķir feminisma kustībai jaunas trajektorijas un dod cerību, ka ar laiku šie jautājumi tomēr kādreiz tiks atrisināti.
Feminisma sākumi datējami ar pagājušā gadu simteņa sākumu un jau piedzimstot ietver sevī paradoksu. Proti, vienai daļai sieviešu pienākas tādas pašas tiesības kā vīriešiem, taču šī privilēģija neattiecas uz pilnīgi visām sievietēm. Tātad, feminisms sākumā cīnās tikai par augstākas sabiedrības sieviešu līdztiesību ar vīriešiem, bet šie paši noteikumi neattiecas uz strādniecēm, zemi atalgotām sievietēm un kristīgajai ticībai nepiederošajām, melnādainajām, lesbietēm, biseksuālajām vai sievietēm – invalīdēm. Tātad savos pirmsākumos feministes ir Rietumeiropas vidējo un augstāko slāņo sufražistes un viņām piebalso arī ķīnietes, kas cīnās par to pašu. Vēlas, lai arī izglītotām sievietēm tiktu piešķirtas vēlēšanu tiesības. Taču šis nav sākums. Iespējams, ka ir taisnība tiem, kas datē feminisma sākumu ar Lielo franču revolūciju un sieviešu mītiņiem ASV. Taču daudzas tēmas tiek apskatītas jau sieviešu konferencē Rosetā, kur 1799.gadā pulcējās ēģiptiešu sievietes, kuras protestēja pret Francijas okupāciju un vēlējās aktualizēt beztiesīgu sieviešu stāvokli sabiedrībā, pieprasot sieviešu līdztiesību darba tirgū. Līdzīgi mītiņi notika arī Sieraleonē, kur sieviešu kustības priekšgalā bija nekustāmo īpašumu mākleres (1879) un daudz neatpaliek arī mauru sievietes Jaunzēlandē, kuras panāk savas vēlēšanu tiesības jau 1893.gadā. Protams, ka liela loma šo ideju izplatīšanā bija arī Džona Stjuarta Mila grāmatai „Sieviešu apspiešana„ (The subjection of women, 1869), kuru strauji iztulkoja daudzās valodās. Tā izplatot idejas tālāk. 1872. gadā teksts iznāca iztulkots spāņu valodā un pāris gadus vēlāk to iztulkoja japāņu rakstniece, žurnāliste un feministe Reičo Hiratsuka, kura izmantoja tā laika modernākos tekstus savā cīņā pret ticības normu – Konfūcija prasību pakļaut sievieti. Tas nozīmē, ka feminisms nav kāda politiskas aktīvisma kustība, kas izplatās lineāri, pateicoties aģitācijai.
Nē, feminisma izplatība vairāk atgādina sazarotu sakņu sistēmu, kas attīstās uz esošo problēmu bāzes. Ja sievietes bija pakārtotas, otrās kategorijas cilvēki praktiski visās valstīs un sabiedrībās, tad ir loģiski, ka viņas sāk pieprasīt mākslīgi radīto ierobežojumu atcelšanu.
Protams, ka visur varas iestādes nostājās pret šo līdztiesības prasības iniciatīvu. Japāna nebija izņēmums. 1883.gadā 20 gadus veca japāniete Kišida Tošiko uzstājās ar publisku runu, kurā apgalvoja, ka sievietēm Japānā nākas visu mūžu dzīvota šaurās kastēs, jo tās tiek pakļautas neierobežotai vecāku kontrolei, kuri izlemj nākotni savu meitu dzīvei. Kišida bija apdāvināts cilvēks un viņas runa mirdzēja kā dārgakmens – salīdzinājumu un metaforu spožumā. Piemēram: būt sievietei Japānā nozīmē „ziedēt kā puķei sāls dobē“. Par šādiem emocionālajiem izteikumiem publiciste tika apcietināta un ieslodzīta cietumā uz astoņām dienām.
Vīriešu harēmi jeb cīņa pret koloniālismu
Izplatītākais feministu cīņas veids ir bijusi literatūras izplatīšana. Arī indietes spēja un prata uzburt utopijas savos tekstos, kas zibenīgi iekaroja lasītājas. Tā 1905.gadā bengāliete Rokeja Sakvata Hosaīna (25.gadus veca) izdeva grāmata ar nosaukumu „Sultāna sapņi“ (Sultan´s Dream), kas vēstīja par feministu paradīzi „Lēdiju valsti“. To ieskauj grezni dārzi un vīrieši šajā valstī tiek ieslodzīti harēmos. Valsti politiski un ekonomiski pārvalda gudras sievietes bez šķidrautiem vai parandžām. Sievietes iet skolā, studē augstskolās, ievieš ekoloģisku apsaimniekošanu lauksaimniecībā un attīsta sabiedrību, kas nav paredzēta kariem, bet mieram. Romānu izdeva sieviešu izdevniecība, kas to publicēja sieviešu žurnālā turpinājumos. Pirms viņas feminisma aktivitātes sāka veicināt Pandita Rambaja, kura noorganizēja izdevniecību sievietēm autorēm, nodarbojās ar sieviešu iekļaušanu medicīnas aprūpes sistēmā, izglītojot ārstes un medmāsas. Tieši viņa izveidoja patversmi šķirtām sievietēm, kuras Indijas apstākļos varēja būt gados jaunas sievietes. Piedāvāja šīm sievietēm izglītību, pajumti un pieeju savai privātajai bibliotēkai.
Ķīnā publiciste un feministe Hi Jin Zena izveidoja mandarīnu valodā jēdzienu nannü, kas apzīmē patriarhātu. Viņa ietekmējās no krievu anarhistiem un cerēja uzvarēt ne tikai visa veida kapitālisma izraisītās netaisnības, kas radītas izmantojot dzimuma, rases un cita veida aizspriedumus, bet arī vēlējas iznīcināt kapitālismu. Anulējot visa veida privilēģijas un monogāmo laulību.
Kā redzams, ārpus ASV un Rietumeiropas, feministu kustība ir bangojusi samērā augstu viļņu veidolā, taču „civilizētajā rietumu pasaulē“ neviens par to neko nezināja. Tā rietumu feministes kongresos un apspriedēs turpināja līdzjūtīgi ironizēt par „māsām“ neattīstītajās pasaules daļās, kuras uzturas harēmos un pašas nesaprotot savu pazemojošo stāvokli. Tikai 1975.gada ANO sieviešu tiesībām veltītajā konferencē Meksikā, beidzot tika pateikta patiesība. Trešās pasaules un jaunattīstības valstu sievietes beidzot vairs nevēlas pakļauties rietumu sieviešu noteikumiem. Viņām pašām ir savs ceļš ejams un tas ir uzsākts krietni sen. Piemēram, 1920.gadā 20 gadus veca jauniete no Libānas, kuru sauc Nazira Zairaldina, uzrakstīja un publicēja grāmatu, kurā kategoriski nostājās pret obligāto parandžas lietošanu. Viņa pierādīja, ka Korānā nekas nav teikts par to, ka sievietēm būtu jāslēpj sava seja publiskās vietās no apkārtējiem. Taču tajā pašā svētajā grāmatā ir skaidri norādīts, ka sievietēm ir tiesības uz savu īpašumu, laulības šķiršanu un tieši šie aspekti, pēc viņas domām, ir pietiekami, lai apvienotu islāma ticību ar sieviešu līdztiesību. Vienlaikus var atgādināt par Mēnas Kešvaras Kamalas aktivitātēm sieviešu tiesību jomā 1980.gadā. Viņa vēlējās pievērst sabiedrības uzmanību varmācībai pret sievietēm un aktīvi iestājās par analfabētisma likvidēšanu sieviešu vidū. Viņa, tieši tāpat kā vairums musulmaņu feministu, neprotestēja pret parandžu vai burku, jo šis apģērbs ļāva pārnēsāt uz izplatīt aizliegtu literatūru un avīzes netraucēti. Taču arī šis kompromiss nepaglāba viņu no patriarhāta atriebības, jo Mēnu nogalināja 31 gada vecumā.
Jaunattīstības valstīs feminisms bieži iesaistījās cīņā pret koloniālismu. Britu pārvaldītajā Birmā (šodien Mjanma) Mija Maija Hlaunga iestājās par meitenēm paredzētu skolu atvēršanu, protestēja pret britu ieviesto laulību likumu, kas anulēja sievietes tiesības uz savu īpašumu, kurš pēc laulībām nonāca vīra īpašumā. Budistu likumi pieļāva sieviešu īpašuma tiesību saglabāšanu. Līdzīgas problēmas bija arī britu pārvaldītajā Nigērijā. Sievietes, kas centrālajā laukumā mēdza pārdot pārtiku, garšvielas un apģērbu un ar šiem ienākumiem uzturēja savus bērnus un vecākus. Taču viņu tiesības koloniālā vara tika ierobežoja. Briti radikāli paaugstināja nodokļus tieši šīm pārdevējām un turpmākā uzņēmējdarbība tāpēc vairs nebija iespējama. Rezultātā ap 10 000 sieviešu izgāja ielās protesta demonstrācijā, pieprasot taisnīgāku nodokļu sadalījumu, apspļaudot okupācijas varas pārstāvjus. Tā kā demonstrācijas atkārtojās, tad 1929.gada decembrī briti sāka šaut uz demonstrētājām. Apmēram 20 sieviešu tika nogalinātas vienā rāvienā un pārējās pārtrauca savu pretošanos.
Āfrikas valstīs pagājušās gadsimtā darbojās vairākas ļoti aktīvas sieviešu tiesību cīnītājas. To skaitā: Funmilaio Ransome-Kuti, kura apmeklēja arī Ķīnu, Padomju Savienību, Ganu un Sjerraleoni, lai organizētu pretošanos koloniālismam un netaisnīgam sieviešu stāvoklim sabiedrībā. Tolaik Āfrikā pastāvēja priekšstats, ka feminisms ir koloniālisma sastāvdaļa, tāpēc Ransome-Kurti pastāvēja uz savu un centās skaidrot, ka sievietes vissmagāk tiek ekspluatētas tieši kapitālisma apstākļos. Taču sievieštiesību līderes bija parasti cilvēki, kas neiztiek bez kašķēšanās un konfliktiem. Nesaskaņas starp baltajām un melnajā feministēm sākās jau leģendārās 1975.gada Meksikas konferences laikā, kad bolīviete Domitila Bariosa Čungra publiski apšaubīja tobrīd pazīstamas amerikāņu sieviešu tiesību aktīvistes Betijas Fredanas nostāju un vēlmi „kontrolēt mikrofonu“. Bolīviete uzstājās ar diezgan skarbiem apvainojumiem, apgalvojot, ka baltādainās feministes esot „apsēstas ar naidu uz vīriešiem un lesbismu“. Viņai bija pārliecība, ka daudz svarīgāk ir nodrošināt sieviešu tiesības lietot ūdeni un auglīgu zemi. Tāpēc 2006.gada tika dibināts Āfrikas feministu forums, kas apņēmās turpināt jaunattīstības valstu feminisma kustību un nepievienoties Rietumeiropas un ASV iniciatīvām.
Tiesības mīlēt un ciest?
Japāņu sieviešu līdztiesības līdere Reičo bija pirmā Elenas Kejas grāmatas “Mīlestība un laulība“ tulkotāja. Grāmatas komentārā viņa rakstīja: „ Cik daudz sieviešu šodien laulājas ar vīriešiem tikai tāpēc, ka vēlas iegūt ekonomisku stabilitāti? Drošību. Tādu ir ļoti daudz. Viņas pavada visu savu dzīvi kopā ar nemīlamu cilvēku, kalpojot vīrietim kā kalpones un bezmaksas prostitūtas /../ Šodienas sociālajā sistēmā laulība ir attiecibas visa mūža garumā, kur vienam no partneriem jāpakļaujas otram, viņa varai un autoritātei. Kāpēc sievietei šādās attiecībās joprojām uzskata par nepilngadīgu? /../ Šādai sistēmai mēs nevēlamies pakļauties un tas nozīmē, ka mums nav vajadzīga šāda laulība, kura pieprasa pakļauties uz zemoties absurdajai patriarhāta sistēmai /../“, – rakstīja Reičo Hiratsuka. Paradoksāli, ka tieši šī sieviešu tiesību līdere pati iemīlējās gleznotājā Okumura Hirošī un nodzīvoja laimīgu kopdzīvi ar šo vīrieti līdz mūža baigām. Viņi nesalaulājās, jo Reičo attiecās no „arhaiskās procedūras – laulības“. Interesanti, ka Elenas Kejas idejas sekoja jaunajai japānietei un arī mūža beigās viņa atzinās, ka bez izpratnes par cilvēka cienīgu dzīvi, viņai nebūtu izdevusies lieliskā kopdzīve ar savu dzīvesbiedru gleznotāju. Viņa rakstīja: “Ja es nebūtu izlasījusi Keju, tad šaubos vai būtu spējusi izveidot kopdzīvi ar vīrieti, laist pasaulē bērnus.
Tas nebūtu bijis iespējams arī, tad, ja es būtu iemīlējusies. Tad es būtu izvēlējusies dzīvot vientuļnieces dzīvi un pat mīlestība tur neko nebūtu spējusi līdzēt.“
Tātad vienu lietu esam noskaidrojuši – feminisms nav vīriešu nīšana vai tradicionālās ģimenes noliegums. Iespējams, ka šis atklājums daudziem liks citām acīm paraudzīties uz feminismu, jo „visiem svētajiem pieder pagātne, bet grēkotājiem – nākotne“ (Oskars Vailds)