Informācija par šo fenomenu ir pretrunīga. Amerikāņi šeit izgājuši vairāku periodu procesu: sākot ar kategorisku noliegumu un beidzot ar „Havanas sindroma“ efektu izskatīšanu senāta komisijā šogad. Krievija to noliedz un pat uzjautrinās. Taču pārējā pasaule jau piecus gadus dzīvo nesapratnē, vai „tāda lieta ir pa īstam“, jeb visas izpausmes ir tikai diplomātu un ierēdņu stresa sekas. Pirms pāris mēnešiem demokrātu senators Marks Varners un republikānis Marko Rubio neslēpa savas bažas par notikušo un uzvēra medijiem, ka pēdējo piecu gadu laikā Vašingtonai ir nācies regulāri saņemt darbinieku ziņojumus par mīklainiem uzbrukumiem ne tikai Kubā, bet arī citur ārzemēs. Pie kam šo uzbrukumu skaitam ir tendence pieaugt. Joprojām nav skaidrs kā tas notiek, taču pastāv bažas, ka ir runa par slepenu ieroci, kas uzbrūk ar mērķētu mikroviļņu palīdzību izraisot smagas upura ciešanas.
Kā viss sākās
Sāksim no sākuma. 2014. gada decembrī Havanā diplomātu un mediju vidē uzbangoja kaislības un par to, ka ASV, iespējams, atjaunos attiecības ar Kubu. Tas notikšot decembra vidū. Tātad Rauls Kastro tikšoties ar Baraku Obamu un blokādes posts beidzot beigsies. Tobrīd karogs vēl neplīvoja pie ASV vēstniecības Havanā, jo formāli diplomātisko attiecību nebija. Taču kubiešu prieks esot bijis spontāns un visi priecājušies par to, ka tirdzniecības embargo beidzot tiks likvidēts. Daudziem šāds notikumu pavērsiens šķita ļoti laba lieta. Turpretī citi to uztvēra daudz skeptiskāk. Vēstniecību nepaguva „atvērt“ jo pēkšņi visi amerikāņu vēstniecības darbinieki sāka slimot ar savādu kaiti. Kas tā bija par slimību? Slikta dūša, smagi reiboņi, nespēja saglabāt līdzsvara sajūtu, vemšana. Kāds bija izskaidrojums šādai mīklainai epidēmijai? Pastāvēja viedoklis, ka amerikāņu vēstniecības darbiniekus „kāds“ apzināti apstaro ar bīstamiem stariem. Pirmie cieta Centrālās izlūkošanas pārvaldes darbinieki, kas uzturējās vēstniecībā. No Vašingtonas nekavējoties ieradās pārbaudes komisija, kas apmetās slavenajā viesnīcā National de Cuba Havanā. Te savulaik uzturējušās visāda veida slavenības, sākot ar Vinstonu Čērčilu, Džimiju Kārteru un Frenku Sinatru un beidzot ar Ernestu Hemingveju un Juriju Gagarinu. Grezna viesnīca, taču amerikāņu delegācijai tas nelīdzēja izsprukt no mīklaina ieroča uzbrukumiem. Delegācijas, kas ieradās no Vašingtonas izmeklēt sūdzības, saslima zibenīgi. Pirmo nakti gulēt viesnīcas gultā esot bijis neiespējami, jo nakts miegu traucējuši dīvaini trokšņi, nākamajā dienā reiboņi tik lielā mērā paralizējuši sadzīvi, ka neesot bijis iespējams pat braukt ar automašīnu. Delegācija pārtrauca komandējumu Havanā un nekavējoties atgriezās Vašingtonā. Pēc atgriešanās mājās delegācijas vadītāja tik smagi saslimusi, ka ilgstoši ārstējusies un nav bijusi spējīga atgriezties darbā. Rezultātā no Kubas tika atsaukti atpakaļ uz ASV diplomāti, kas jau agrāk bija sūdzējušies par līdzīgiem simptomiem. Tikai 2016.gadā tika publicēti izmeklēšanas rezultāti, kas mēģināja izskaidrot, kas ar šiem cilvēkiem toreiz Havanā notika. Tātad, runa ir par 20 personām. Šiem cilvēkiem nav zilumu jeb kādu citu liecību par fizisku uzbrukumu. Nav indikāciju par uzbrukumu ar ķīmiskām vielām un saindēšanos. Rodas iespaids, ka šeit ir darīšana ar pavisam jaunu tehnoloģiju, kas izpaužas viļņu formā. Tātad viļņi, izstarojums, signāli, kas ļauj uzbrukt neredzami, pa gabalu. Pirmās hipotēzes – mikroviļņi.
Vai kubiešiem varētu būt šādi ieroči? Vai viņiem vajadzēja bloķēt gaidāmo Kubas – ASV attiecību uzlabošanos? Nē, izskatās, ka šādu soli varēja būt ieinteresēta spert tikai Krievija.
Šī varēja būt Krievijas nepatikas izpausme par ASV tuvošanos Kubai, jo „zaļā sala’“ bija Padomju Savienības satelīts un tādai tai bija jāpaliek arī Krievijas režijā bez koķetērijas ar ASV.
Vai Kremlim ir šādi ieroči?
Šo iespējamību nevajadzētu izslēgt, lai gan Maskava nekad nav to apstiprinājusi. Taču ir zināms, ka pagājušā gadsimta 70.gados ASV un Padomju Savienība aktīvi sacentās savā starpā jaunu tehnoloģiju jomā un viens no sāncensības stadioniem bija arī mikroviļņi. Par to, ka uz 80. gadu sākumu šādi slepenie ieroči varētu būt lietoti tai pašā Maskavā pret nevēlamiem ārzemniekiem, ir liecības. Viens no lieciniekiem ir Latvijā pazīstamais, tā laika ASV vēstnieks Padomju Savienībā – Džeks Metloks (Jack Matlock). Pašlaik viņam ir 92. gadi taču pensionētais diplomāts labi atceras, ka tā laika vēstniecības ēka Maskavā bieži tikusi apstrādāta ar “savādiem viļņiem“, no kuriem reibusi galva un bijusi slikta dūša. Viņš atceras, ka uzbrukumu laikā vēstniecības darbinieki mēģinājusi saprast, kur šis “raidītājs“ ir izvietots. Beidzot pamanījuši, ka uz pretējās ēkas balkona ir novietota antena. Radās iespaids, ka tieši šī antena pie visa vainīga, jo pēc pāris gadiem „antenas nams“ nodedzis ugunsgrēkā, kas izcēlies „elektroinstalācijas pārslodzes dēļ“ un amerikāņi smējušies,“, ka antena esot ēdusi pārāk daudz elektrības līdz beidzot nosvilinājusi pašu namu.
Tas, ka Padomju Savienības attiecīgie dienesti visu laiku mēģināja izvietot noklausīšanās ierīces ASV vēstniecības ēkā Maskavā, Metlokam nebija noslēpums. Visi amerikāņi, kas strādāja Padomju Savienībā, zināja, ka tiek sistemātiski izsekoti un viņus regulāri noklausās. Kādus noslēpumus padomju pinkertoni vēlējās uzzināt? Padomju spiegošanas aģentūra vēlējās dokumentēt kompromitējošu materiālu, lai vēlāk ar tā palīdzību, būtu iespējams šantažēt ASV diplomātiskā dienesta darbiniekus. Taču „apstarošana“ arī esot bijusi liela problēma. Tas noticis katru dienu un vēstniecības darbinieki pat sākuši izvietot metāla plāksnes noteiktās telpās, lai „cīnītos ar šo ārprātu“, – tā šodien uzsver Metloks. Viņš nezina teikt, vai kāds tika smagi traumēts šī nezināmā ieroča uzbrukumu rezultātā.
Vai toreiz Maskavā tika izmantots tas pats ierocis, kas likts lietā pret tiem pašiem amerikāņiem 2014. gada Havannā? Pagaidām uz šo jautājumu nav atbildēts. Taču var gadīties, ka ierocis ir tas pats.
“Kad pirmo reizi televīzijā dzirdēju par Havanas sindromu, uzreiz sapratu, ka tie ir mikroviļņi“, – konstatē Džeims Lins (James Lin), Ilinoisas universitātes pētnieks. Viņš ir nodarbojies ar šādiem eksperimentiem jau sen un pazīst efektus. Mikroviļņi jau ilgstoši ir viņa darbības joma. Pirms daudziem gadiem sāka mikroviļņu eksperimentus ar kaķiem un pelēm. Tas notika 70.gados un pēc laiciņa viņu ielūdza uz zinātnisku diskusiju Padomju Savienībā. Toreiz, tātad Džeims bija ielūgts un arī devās apmeklēt Padomju Savienību. Konstatēja, ka „krievi“ ar šādu pētniecību patiešām nodarbojas un viņiem ir lieliskas laboratorijas un cienījami panākumi. Nekad agrāk nebija iedomājies, ka mikroviļņus kāds varētu izmantot arī kā ieroci pret cilvēkiem. Taču tagad viņš saprot, ka to var izdarīt.
Miokroviļņu ierocis?
Neviens šādu ieroci nav redzējis. CIP it kā esot mēģinājusi tādu uzbūvēt, taču pagaidām – bez panākumiem. Pie kam, visi nepiekrīt idejai par to, ka šāds uzbrukuma ierocis reāli pastāv. Viena no skeptiķu pulka ir CIP ārste Džina Hespela. Viņa ir pārliecināta, ka nekāda ieroča nav un visas šīs izpausmes ir tikai stresa un baiļu sekas. Tātad – psihoneiroloģiska izpausme, jo nekādu raidītu signālu nav bijis, bet vainīga esot cikādes dziedāšana. Šie esot „veselības incidenti“, nevis kāda ieroča iedarbība. Tātad vainīgas esot cikādes, nevis uzbrukums. Piebalso arī Kremļa komentētāji, apgalvojot, ka visskaļāk dziedot īsastainās cikādes. Taču neraugoties uz šo versiju, līdzīgus simptomus sāk uzrādīt arī diplomāti, kas strādā ārpus Kubas: Vjetnamā, Ķīnā un citur, kur cikādes nav dziedājušas.
„Pamodos nakts vidū un jutu urbjošu skaņu galvā. Tā ir kā spiediens uz smadzenēm, kuram seko slikta dūša un vemšana“, – skaidro savā ziņojumā kāda diplomāte, kas šo visu piedzīvojusi Ķīnā. Pamazām to pašu sāka apstiprināt arī citi liecinieki. Pēc vairākiem gadījumiem, ASV dienesti bija spiesti atsākt sasirgušo diplomātu un darbinieku ziņojumu pētīšanu un analizēšanu no jauna. Džo Baidens ir pārliecināts, ka šie ir uzbrukumi, nevis iedomas. Tagad ASV diplomātus, spiegus un pārējos aicina ziņot, ja kādam kas tamlīdzīgs notiek.
Vai tagad šādu gadījumu ir vairāk?
Jā tādi ir reģistrēti: Austrālijā, Polijā, Vjetnamā, Kolumbijā un citur. Nupat šāds uzbrukums gandrīz izjauca ASV viceprezidentes vizīti Vjetnamā. Tāpēc amerikāņi vairs nenoliedz to, ka „šāda lieta“ eksistē. Starp citu CIP veterāns Duglas Veiss uzskata, ka šis ir tikai laika jautājums. Viss noskaidrosies. Viņš ir pārliecināts, ka šie ir uzbrukumi ar ieroci un tos organizē tieši Krievija.
Ir pagājuši 5 gadi, kopš reģistrēja pirmos Havanas sindroma gadījumus. Kas zināms šodien vairāk nekā agrāk bija saprotams? Ja pagaidām upuri ir diplomāti un izlūki vai spiegi, tad nav izslēgts, ka šādu ieroci var sākt izmantot arī pret parastajiem cilvēkiem. Pagaidām nav pierādījumu šāda ieroča eksistencei, taču indikācijas ir.
Virkne skeptiķu noliedz šo pieņēmumu. Britu ārste Suzana Salivana (Suzanne O’Sullivan), kas strādā neiroloģijas hospitālī (National Hospital for Neurology and Neurosurgery) Londonā, pēta nervu slimības un sarakstījusi virkni grāmatu, uzskata, ka šī esot nervu slimības izpausme. Tā esot masveida sasirgšana stresa dēļ. Līdzīgs gadījums esot piedzīvots 2009.gadā Ņujorkā, kad līdzīgi efekti sāka izplatīties skolēnu vidū un to varot nosaukt par masu histēriju. Stresa situācijā cilvēki mēdzot atkārtot otra cilvēka psihisko reakciju un apstākļiem. Tāpēc „Havanas sindroms“ esot histērijas ķēdes reakcija un viņu atbalsta arī Jaunzēlandes ārsts Roberts Bortolomi, Auklandes universitātes medicīnas sociologs. Arī viņš uzskata, ka nekāda ieroča nav. Šī ir masu stresa izpausme.
Piemēram, mūsu Latvijas radio arī turpina ziņot par labvēlīgu vai nelabvēlīgu laika prognozi. Virkne klausītāju uzreiz jūtas labāk vai sliktāk, izejot no tā vai šodien ir labvēlīga vai nelabvēlīga laika prognoze.
Politiskās sekas
Tātad nekāda „Havanas sindroma“ nav. Ārsti to zina arī bez cietušo izjautāšanas. Taču aizvien vairāk cilvēku sāk atteikties strādāt ASV vēstniecībās ārzemēs un arī kubieši cenšas saprast, kas tā ir par lietu, kas padarījusi Havannu bēdīgi slavenu.
Kādā preses konferencē Havanā tika pausti oficiāli viedokļi šajā jautājumā un secinājums ir viens – viss ir amerikāņu iedomas. Kubieši esot mēģinājuši tikt klāt upuriem un tos izjautāt, taču CIP to nav atļāvusi darīt. ASV Ārlietu departaments ironizējis, ka nedošot informāciju tiem, kas traumējuši amerikāņus. Taču daļa informācijas tomēr esot noplūdusi un kubiešu ārsts neirologs Mičels Valdes- Sosa arī paliek pie sava, ka tas esot psiho sociāls fenomens nevis ierocis. Kubiešiem neesot vajadzības „apstarot amerikāņus“ un Krievija ar šādām lietām arī nenodarbojoties. Tātad, Kubas Zinātņu akadēmija noliedz ieroča esamību. Kā šo visu komentē Kremlis un krievi? Vladimirs Solovjovs Rossija 1 kanālā smejas par cikāžu dziesmām un dejām amerikāņu diplomātu galvās. Taču Krievijas izlūkdarbības eksperts Andrejs Soldatovs, kurš pametis Krieviju pirms gada, domā citādi. Viņš nebrīnās par šāda ieroča eksistenci, jo krievu izlūkdienestiem FSB, SVR un GRU jauni ieroči ir vajadzīgi un uzbrukumi ienaidniekiem ārzemēs notiek aizvien izaicinošāk un nežēlīgāk. To pierāda Spripaļu indēšana Solsberījā 2018.gadā un eksplozijā Čehijā 2014. gadā. Šāds ierocis sagrauj ienaidnieku pirms svarīgu dokumentu parakstīšanas un kāpēc to neizmantot, ja tas šādi noder.
Vislielākā problēma ir tā, ka šis ir bīstami. Nav jābūt speciālistam, lai to saprastu.