Tag Archives: Kuba

El Comandante ir miris. Kas notiks tālāk?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNet

 

Video par Fidela Kastro mūžu: TVNet

Šajā 1959.gada Jaungada dienā viņš lēni slīdēja ar nīsto jeņķu džipu cauri sakarsēto kubiešu piekritēju tūkstošiem Havanas ielās. Labā roka triumfējoši žestikulēja, acis mirdzēja uzvaroši vēsi un lūpu kaktiņā žonglēja vietējais cigārs. Pēc tam, uzrausies tribīnē, Fidels verbāli gāza no kājām imperiālistus, bet viņa drošībnieki «pa apakšu» zibenīgi apcietināja citādi domājošos un masveidā transportēja gejus un visus citus citādi domājošos uz nāves nometnēm.

Fidela vairs nav. Pēdējais «aukstā kara» postaments ir pametis skatuvi.

Fidelam vajadzēja uzreiz izrēķināties ar nevēlamajiem. Vienā rāvienā. Tāpat kā Staļinam. «Pa naktīm guļu tikai trīs stundas, jo jāstrādā idejas labā» – vadonis skaidroja publiski, un neviens nešaubījās, ka tā ir taisnība. Teritorija «zaļā ķirzaciņa okeānā» zibenīgi pārvērtās Fidela Kastro revolucionārajā Kubā.

 

Leģendas aura

Kubas vadonis jeb el Comandante nosēdēja tronī pusgadsimtu, piedzīvojot 11 amerikāņu prezidentus (kas nomanīja cits citu nīstajā ASV), un nošķaudījās par CIP rīkotajiem neskaitāmajiem viņa slepkavības mēģinājumiem. Viņš apzinājās savu vērtību. Ja 1959.gadā Kubā būtu ieviestas demokrātiskas vēlēšanas, «Kastro brīnums» nebūtu norisinājies. Kubiešiem būtu bijis labāk, bet pasaules politiskā skatuve nebūtu iepazinusies ar Fidela politisko šovu. Solīto labklājību un brīvību viņš saviem tautiešiem nepanāca. Taču sarūpēja sapni par revolucionāro laimi, ierosināja spriedzi starp valstīm, blokiem un kontinentiem un iecementēja savu diktatūru kā brīvības simbolu ārzemniekiem.

Tagad Fidela vairs nav, un šis fakts iezīmē pusgadsimta ēras noslēgumu. Nešaubos, ka nākotnē mūs gaida neskaitāmas filmas, kas pievērsīsies viņa biogrāfijai dažādās interpretācijās. Taču personības kults a la Če Gevaras stilā tomēr netiek pareģots. Kubas «aparatčiki» šodien var ņemties cik jaudas, bet laiki jau ir citi.

Če Gevara bija mūžīgais revolucionārs, bet Kastro bija un palika mūžīgais prezidents. Če pēc uzvaras Kubas apvērsumā metās tālāk izplatīt marksisma ideoloģiju kaimiņzemēs, bet tika novākts Bolīvijas čūkslienā. Turpretī Fidels uzreiz kļuva par «priekšnieku priekšnieku» un nosauca sevi par «nācijas tēvu», paliekot augstajā valsts varas postenī 57 gadus.

Fidela labās lietas

Jā, viņš panāca arī labas lietas. Jau 60. gados salā strauji samazinājās nabadzība, bērnu mirstība un uzlabojās virkne sociālās labklājības indikatoru. Kā būtiskā industrija tika izveidota veselības aprūpes sistēma, kas ir vērtīgs analīzes objekts joprojām, jo tā likvidēja ne tikai tropu epidēmijas, bet arī krasi uzlaboja iedzīvotāju veselības aprūpes standartu. Medicīnas augstskola joprojām ir ne tikai Havanas centra ģeogrāfiskā ass, bet arī zinātnes enkurs. Klīniskais darbs tur cieši saistīts ar pētījumiem, kas tiek veikti apjomīgi, intensīvi un akadēmiski dziļi. Iespējams, ka mūsu aizspriedumi pret Kastro režīmu neļauj pārņemt, piemēram, Latvijā, labāko no Kubas aprūpes standartiem. Lai gan tieši Kuba pierāda, ka pat nabadzīga valsts var izveidot lielisku sistēmu, kurā bezmaksas medicīniskā aprūpe funkcionē un darbojas salīdzinoši produktīvi.(1)

Politiskajai ticībai seko naudas trūkums

Ekonomiskā krīze ieradās salā jau septiņdesmito gadu sākumā. Sekojošais Padomju Savienības finansiālais diktāts (4 miljardi gadā) pieprasīja lojalitāti, kas arī tika panākta visos līmeņos. Ja nebūtu okeāna, Kuba pievienotos PSRS. Piepeldētu klāt un pieāķētos pie Brežņeva impērijas. Taču šāds manevrs nebija tehniski iespējams. Tāpēc komendante, izglītots advokāts, savas valsts kases naudas trūkumu piesedza ar ideoloģiju, pozējot uz Latīņamerikas politisko diktatūru (Čīle, Argentīna, Brazīlija) asiņainā fona. Laikmetam raksturīgā antiimperiālisma retorika un neslēptais atbalsts cīnītājiem pret koloniālisma režīmiem padarīja Fidelu par ideoloģisku ikonu jeb kreiso dievību. Līdzīgi zviedru Ulofam Palmem vai padomju Mihailam Gorbačovam viņš bija populārāks ārzemēs kā jēdziens, nevis cilvēks vai politiķis.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma izbeidzās sistemātiskā režīma finansēšana. Boriss Jeļcins 1991.gadā pārtrauca Kubas cukurniedru «iepirkšanu», un tāpēc zaļo salu pārņēma depresija. Salmiņu slīkstošajai Kubai tobrīd pameta Spānija, kuras sociālistu valdība sāka masīvi investēt salas tūrisma industrijā. Tika atcelti likumi, kas vietējiem aizliedza uzņēmējdarbību. Dolāra reliģija pārņēma publisko telpu. Mazliet investīciju izdevās izspiest no Ķīnas un Izraēlas. Akadēmiķi un intelektuāļi sāka strādāt par šoferiem, jo pie stūres bija iespējams nopelnīt «cieto valūtu», kas universitātē nebija iespējams. Veikalos vairs nebija elementāru pārtikas produktu. Tika ieviesta divu naudu sistēma (lokālā un CUC). Ne tikai tualetes papīrs vai ziepju gabaliņš, bet pat pulverpiens pārvērtās luksusa deficīta precē. Cinisms un apātija pārņēma prātus, lai gan drošībnieki turpināja apcietināt un noklausīties cilvēkus (tikpat enerģiski kā agrāk). Katrā ciematā, iestādē, ielā vai ēkā joprojām eksistē perfekti noregulēta stukaču sistēma. Visas sarunas noklausās, rīcību uzrauga un dokumentē. Opozīcijas līderus visus šos gadus uzraudzīja kā psihiski slimus cilvēkus, un viņu mājokļus apgleznoja ar tekstiem: «Aplenktā telpā ikviens citādi domājošais ir nodevējs» vai viņi nejauši gāja bojā autokatastrofās (Osvaldo Paija 2012.gadā).

Aplenkuma demonizēšana un cilvēktiesību ierobežošana ideoloģijas vārdā bija Fidela Kastro režīma fundaments. Nav izslēgts, ka šīs sliedes paliks un pārdzīvos pašu diktatoru, taču vēji mainīsies. Joani Sančesa un māksliniece Taņa Bruguera vada jaunās paaudzes opozīcijas kustību. Pēc Fidela nāves Taņa mikroblogā Twitter uzsvēra, ka pēc Fidela nāves brālim Raulam Kastro pašam nāksies atbildēt par savu rīcību.

Tieši tāpat arī katram kubietim būs beidzot pašam jāmācās atbildēt par sevi, jo pēc Fidela aiziešanas publiskā telpa ir tukša un tajā jūtama brīvības smarža.

Ja Markess būtu dzīvs, viņš, iespējams, stāvētu Kastro bērēs pirmajā rindā. Līdzās Venecuēlas prezidentam Maduro. Taču bēres nav tramplīns, un pagriešanās atpakaļ «Če» virzienā vairs nav iespējama. Šķiet, ka pat FARK kaujinieki Kolumbijā sāk saprast, ka valsts nākotne bruģējama tikai taisnīgu vēlēšanu ceļā, nevis militāri atbalstot nākamo politisko marioneti mūžīgā prezidenta krēslā. Fidela bruģis atdūries aklajā ielā. Kubas durvis vaļā stāv.

Komunisms ir mehānisms, kas nedarbojas

Komunisma ideoloģiju Fidels esot izvēlējies nevis pārliecības, bet apstākļu spiediena rezultātā. Tas esot bijis vienīgais ceļš, lai izvairītos no demokrātijas pēc revolūcijas. Gadu pirms nāves Kubas līderis savā intervijā amerikāņu žurnālam Atlantic Monthly atzinās: «Komunisms nefunkcionē nekur, arī Kubā tas nedarbojās.» Tāpēc pirms nāves tronis laicīgi tika atdots brālim Raulam ar cerību iecementēt režīmu kā priekšnosacījumu nākotnei.

Fidela mantojums ietekmēs Kubu vēl ilgi. Ekonomika ir sabrukusi, politisko sistēmu pārvalda Kastro klans. Attiecības ar 2 miljoniem kubiešu, kas mitinās ASV, joprojām nav noregulētas. Viņu mājas Kubā arī šodien skaitās privatizētas, jo pieder citiem cilvēkiem, tāpēc trimdas kubiešu lobisti turpina balsot par republikāņiem un pieprasīs likvidēt Obamas noslēgto sadarbības līgumu ar Kastro.

Ja tas notiks, «okeāna zaļās ķirzaciņas» atveseļošanās iekavēsies. Vienīgais, kas šajā traģiskajā situācijā pārsteidz, ir kubiešu nenogurdināmā laipnība, sirsnība un pieticība, kas mīklainā veidā eksistē un pastāv joprojām. Kubieši ir spējuši saglabāt un paturēt šīs īpašības arī pēc 60 nebrīvē un trūkumā pavadītajiem gadiem. Taču ir arī cinisms, fatālisms un bezcerība, kas sistemātiski izplatās un pārņem publisko telpu. Īpaši tos, kas atrodas ārpus privileģētajām iedzīvotāju grupām.

Nedomāju, ka vēsture piedos El Comandante «Kastro ēru», kā viņš pats to pravietoja savas dzīves laikā. Paša Fidela vairs nav, bet viņa dēstītās problēmas paliek.

Tā nu tas ir.

1 – http://ije.oxfordjournals.org/content/35/4/817.full

Saistītie TVNet raksti

Pieminot Fidelu Kastro, kubieši pulcējas masu mītiņā

Kubā apbedīts Fidels Kastro

Miris ilggadējais Kubas līderis Fidels Kastro

Putina fašisms un krievu propagandas panika

Posted on by
Atbildēt

TVNET

2014.gada 15.decembrī

Foto Itar-Tass

No kreisās: Hitlers, Musolīni, Dzeržinskis, Berija, Putins. Foto: TVNET. avots: Itar-Tass

Fašisms dzimst panikas apstākļos. To rada ļaudis, kuri jūtas pievilti un zaudētāji. Tagad, kad fašisms ir piedzimis Krievijā, Vladimira Putina režijā (kā PSRS sagrāves trauma), mums būtu jānoskaidro, ar ko tas atšķiras no nacisma un cik lielā mērā mums no «tā visa» ir vai nav jābaidās.

Fašisms, nacisms un panika

Politiskajās diskusijās jēdzienus «fašisms» un «nacisms» bieži jauc vai pat vienādo. Tas izskaidrojams ar Padomju Savienības ideoloģisko mantojumu, kurā «fašisms» nozīmēja abus. Fašisma efektu pētnieks Francijā Zevs Šternhels (Zeev Sternhell) uzsver, ka šos jēdzienus nevajadzētu jaukt. Fašisms nozīmē spēcīgu valsti, kuru vada skarbs valdnieks ar stingru roku, kas praktizē militārismu, agresīvu ārpolitiku, radikālu nacionālismu un represijas pret politiskajiem pretiniekiem. Praktizējot labēju ideoloģiju, vēršoties pret sociālismu, liberālismu, demokrātiju un individuālismu.

Turpretī nacisms ir rasisma kustība, fašisma forma, kura galvenie elementi ir antiparlamentārisms, rasisms, antikomunisms, totalitārisms un pretmetu skaitā ir ekonomiskais un politiskais liberālisms.

Fašisms neradās kā teorētiska sistēma filozofu vai politologu kabinetos (Adam Smith, John Stuart Mill, Karl Marx), bet gan uz ielas. Brīdī, kad harismātiski tautas pārstāvji centās sev pievērst publikas uzmanību, piedāvājot saulainu nākotni un labklājību kā ķīlu, ja tiks novākti «vainīgie». Hitlera NSDAP un Musolīni fašistu partijas pirmās «ielas prasību formulu» realizēja dzīvē, mazliet aizņemoties viena no otras. Piemēram, Musolīni ieviesa antisemītismu tikai 1938. gadā (pēc vācu parauga), lai gan tobrīd viena trešā daļa no visiem Itālijas ebrejiem bija fašistu partijas biedri. Starp citu, pirmajā fašistu partijas programmā, kuru pieņēma 1919. gadā, dominēja buržuāziju kritizējoša retorika, prasība nacionalizēt valsts uzņēmumu un aicinājums piešķirt vēlēšanu tiesības arī sievietēm. Tāpat arī nacisti savā Waffen-SS kā brīvprātīgos pieņēma krievus, latviešus, ukraiņus, igauņus un pat Bosnijas musulmaņus, atsakoties no superārisma visur un vienmēr.

Fašisma māte ir panika

To rada situācija sabiedrībā, kad noteiktas sabiedrības grupas uztver sevi kā zaudētājus attīstības procesā. Piemēram, impēriju un valstu sabrukšana pēc Pirmā pasaules kara, bailes no boļševikiem pēc 1917. gada revolūcijas (sindikālisti, anarhisti), revolucionāru utopijas, ekonomiskā krīze un industrializācijas sekas (fabrikās saražotais izspieda no tirgus amatniekus) radīja priekšnosacījumus starpkaru fašisma ideoloģijas izplatībai pasaulē.

Pirmie fašisti sevi uzskatīja par kreisajiem. Itālijā viņi tērpās tradicionālajos anarhistu melnajos kreklos un jau 1919. gadā pieprasīja revolucionāras pārmaiņas sabiedrībā, izmantojot militāru spēku. No ultrakreisajiem viņus norobežoja nacionālisms. Karaļa Viktora Emanuela III gļēvulība Itālijā, tāpat kā fon Papena un prezidenta Hindenburga vientiesība Vācijā atvēra durvis uz politisko skatuvi fašistiem un nacistiem. Turpretī Francijā 1936.gadā fašistu partijas līgu aizliedza, bet Spānijā un Rumānijā tās novāca militāristu diktatūras. Taču spoks no pudeles bija izlaists ārā un tiek likts lietā tad, ja valstī ir jāuzvar kāds neuzvarams jeb «lielāks ienaidnieks», tad politiskie līderi apgalvo, ka nekas cits neatliek, kā mobilizēt visu uzvarai, ņemot palīgā fašismu un ierobežojot savu pilsoņu privāto brīvību.

Piemēram, Kuba. Tur valda vadoņa kults, nacionālisms, militāra vara, pašslavināšanas parādes, savu pilsoņu izspiegošana un sodīšana, uzskatu selekcionēšana un citādi domājošo sodīšana, korporatīvs ideoloģiski noslīpēts pasaules uzskats. Vai varam tāpēc Kubu uzskatīt par fašistisku valsti? Vai islāma džihādisti (tie paši, kas pārgriež savu pretinieku rīkles videokameru priekšā) ir fašisti? Grūti atbildēt viennozīmīgi, jo viss atkarīgs no teorētiskās pieejas, kādu izvēlēsimies savā vērtējumā. Vai tas vispār ir nepieciešams? Politiķis var būt ļoti bīstams arī tad, ja viņš nav fašists.

Taču ir viens «bet» – fašists neapstājas pie «Kubas shēmas». Viņš pamanīsies izmantot iekšpolitisko spriedzi kā mobilizējošu instrumentu, lai izmantotu iedzīvotāju sociālo neapmierinātību ārēja bruņota konflikta izraisīšanā. Karš fašistiem palīdz mazināt iekšpolitiskos konfliktus. «Pašlaik pilnīgi ir skaidrs tikai tas, ka nevarēsim gaidīt pārāk ilgi (lai sāktu karu) – esot konstatējis Hitlers vācu militārajai virspavēlniecībai 1937. gada novembrī. Tagad šāda situācija nobriedusi Krievijā.

Pasaulē ir valstis, kas nespēj iztikt bez jaunu teritoriju iekarošanas

Lai izdzīvotu, tām nemitīgi jāturpina paplašināt savu ietekmes sfēru. Šai Ruso atziņai šodien var pievienot visas līdzšinējās fašistiskās diktatūras (1). Putina Krieviju ieskaitot. Tagad, kad Krievijas ekonomika iestigusi krīzē «līdz ceļgaliem», Putins nevis velk to no dubļiem ārā, bet gan investē gigantiskas naudas summas savā propagandas mašīnā, lai izveidotu Krievijai labvēlīgu viedokli par pasaules notikumu attīstību.

Kremļa stratēģija propagandas jomā ir daudz masīvāka nekā aukstā kara laikā. Tolaik padomju propagandas buldozers nevarēja panākt būtisku ietekmi ārzemēs, jo Maskavas radio «inoveščaņije» klausījās tikai ārzemju komunisti, bet «Pravdu» izlasīt varēja tikai krievu valodas pratēji. BBC, Voice of America krievu dienestu Kremlis sagaidīja ar «zāģiem», nevis ar pašproducētu pretuguni.

Tagad ir citādi. Putins sāk iekarot Eiropu un pasauli ar ideoloģiskiem ieročiem. Viņš ir sapratis, ka ziņu izlaidumi ir vissvarīgākie, lai formētu ārzemnieku viedokli par pasaules notikumiem un Krievijas lomu to norisē. Krievijas valsts ir nolēmusi uzņemties misiju un 100% kontrolēt = cenzēt visu savu medialo ziņojumu telpu ar mērķi apzināti izveidot pozitivizētu Krievijas tēlu un falsificēt pasaules notikumus tā, lai tie ideāli iekļautos Kremļa uzzīmētajā Krievijas pozitīvajā tēlā.
Kā centrālais zirneklis šo propagandas tīklu diriģē Dmitrijs Kiseļovs, kuru var uzskatīt par Putina propagandas ministru. Ekstrēmi konservatīvs, nacionālists, homofobs un Kremlim lojāls TV raidījumu vadītājs. Putins viņam deleģējis uzņēmuma Rossija Segodņa vadību. Tajā ietilpst informācijas aģentūra Sputņik, telekanāls RT (Russia Today) un plāni turpmāk raidīt arī vācu un franču valodā (paralēli angļu, arābu un spāņu dienestiem, kas jau darbojas).

Putina mērķis ir neitralizēt BBC un CNN. Par ziņu diktoriem un programmas vadītājiem Maskavā putinisti piesaista attiecīgās valodas pratējus dzimtās valodas līmenī, un tieši šis apstāklis rada patiesīguma ilūziju ziņojumā. Pēc Kiseļova domām, RT un Sputņikam ir jāizplata» cits skatījums uz pasaules notikumiem» un «jāapkaro agresīvā rietumu propaganda» jo «konkurence starp austrumiem-rietumiem un propagandas karš ir starptautiskās informatīvās telpas pašreizējā realitāte».

Informācija ir spēcīgākais kara ierocis

Kara lidmašīnas un bumbvedēji lidos tikai pēc tam, kad ienaidnieka prāti jau būs iekaroti. Pēc Kiseļova domām, tieši tāpēc, ka šo patiesību ignorēja, amerikāņi zaudēja karu Sīrijā. Tāpēc Putina propagandas mašīna uzņem apgriezienus un nākamgad Putins investēs šajā jomā 320 000 000 eiro. Neraugoties uz to, ka Putina karaļvalstī nepietiek naudas veselības aprūpei un pensijām, Kremlim šķiet vissvarīgākā tieši propagandas industrijas attīstība.

Valstī esošās problēmas var nodzēst ar masīvas iespaidošanas palīdzību. Krievu mediji informē, ka «melo tikai ārzemēs», bet krievu mediji ir patiesības ministrija. Tāpēc ir nepieciešama RT un Sputņik līdzdalība, lai objektivizētu šo nesimpātisko pasaules ainu. Šā mērķa dēļ tiek kadrā pieaicināti viltus eksperti, kas melo ekrānā tā, kā Kremlim vajadzīgs dažādu pasaules norišu analīzē.

Pati svarīgākā kaujas arēna pašlaik ir Ukraina un tajā notiekošais. To rietumu un krievu mediji ilustrē atšķirīgi. No Maskavas tiek ziņots, ka Ukrainā cīnās fašisti un ekstrēmisti, kas veikuši apvērsumu Kijevā un nelegāli piesavinājušies tur varu. Šo demagoģiju atbalsta arī krievu sociālie mediji un apmaksātie interneta troļļi, kurus jūs, cienījamo lasītāji, lieliski atpazīsiet arī zem šā raksta – lasītāju atsauksmēs.

Ar vienu roku putinisti pašlaik attīsta ārpolitisko mediju ofensīvu un ar otru – klusina savus iekšējos opozīcijas kanālus krievu valodā. Radiostacija Eho Moskvi un avīze Novaja Gazeta pašlaik ir viņu apšaudes galvenie objekti. Vēl viens brīdinājums, un šie mediji apklusīs pavisam.

Jaunais likums ierobežos arī ārzemju īpašnieku klātbūtni Krievijas mediju tirgū un apklusinās pētniecisku un rokošo žurnālistiku. Avīze Vedomosti un krievu Forbes izdevums būs spiesti izšķirties, uz kuru pusi iet. Tuvāk Kremlim vai pazust no mediju areāla Krievijā.

Valstī, kurā dominē panika un pie varas šobrīd ir krievu fašists un nacists Vladimirs Putins.

Tāpēc mums ir pamats bažām. Īpaši tad, ja neiekļaujamies Putina un Dugina ideoloģijas lekālā.

Mums ir pamats bažām bez panikas.

1 – The anatomy of fascism, Penguin Allen Lane

Kubas komplicētās koordinātes: Fidels, kioski un izeja no krīzes

Posted on by
Atbildēt

2013. gada 7. martā. Speciāli TVNET.

imagePār Kubu šodien nolaidušies tumši lietus mākoņi. No kurienes? Protams – no Amerikas Savienotajām Valstīm. No bijušo okupantu valsts nāk viss ļaunums un posts. To te zina ikviens čiekurs vai ķirzaka, tieši tāpat kā mēs Latvijā visi labi zinām, ka pie mūsu bēdām un posta ir vainojama padomju okupācija un zviedru bankas.

Pārāk vienkārši, lai būtu patiesi. Tieši tāpat, kā mēs cenšamies aizvilkt slēģus Maskavas spiediena priekšā, arī «Zaļā ķirzaciņa Kuba» turpina turēties pretī «amerikāņu lielvalstnieciskā imperiālisma spiedienam» ar visiem saviem pieticīgajiem spēkiem. Viegli tas nav, jo «dinozaurs» joprojām tup tepat kaimiņos – 180 km attālumā. Tur aiz jūras gozējas jeņķu Maiami. Tā pati, uz kurieni kubiešu disidenti bēga ar laivām, plostiem un sakabinātām automašīnu riepu kamerām. Mēs uz Krieviju pagaidām nebēgam. Tāpēc salīdzināt Kubas un Latvijas situāciju 2013. gadā nav vienkārši. Taču ir kopīgais un atšķirīgais. Par to arī šī reportāža. Kamēr februāra pēdējās debesis virs Kubas vēl nav noskaidrojušās un vējš gaiņā projām «jeņķu lietus mākoņus», kamēr vēl man ir iespējams nosūtīt šo tekstu pa internetu uz TVNET redakciju Rīgā (šeit Kubā interneta lietošana tiek apzināti ierobežota – tikai publiskās vietējā telekoma centrālēs un dažās viesnīcās un, lai nopirktu interneta pieslēguma karti, jānorāda mani pases dati), es mēģināšu īsi apkopot savus iespaidus un aicināt uz pārdomām arī TVNET lasītājus.

Kubas portrets

imageUzzīmēt «smaragda krokodila» veidolu nav viegli, jo salu arhipelāgs ar nosaukumu Kuba ir šarmants pasaules nostūris, kas apvieno sevī koloniālā laika šarmu, afrikāņu un spāņu kultūras kokteili, unikālu temperamentu un oriģinālu pasaules uzskatu rasolu. Sākot ar dramatiski pulsējošo Havannu. Tās vēsturiskajām arhitektūras pērlēm (La Habana Vieja), šaurajām vecpilsētas ieliņām, patriotisko Plaza de la Revolution, Ernesta Hemingveja namu Finca La Vigia un veselu virkni burvīgu «meža zemenīšu» vietu, kas savietojušās garā, fascinējošā ķēdē no Vinālēm (Valle de Vinales) ziemeļos līdz  Santjago de Cuba dienvidos. Beidzot ar maniakāli optimistiskiem un lepniem cilvēkiem: uz ielas, veikalos, krodziņos, krustojumos, pludmalē un kafejnīcās. Kubas kultūra ir krustojums starp spāņu un afrikāņu pasaules uztveri. Kubas identitāte ir cieši saistīta arī ar tās ģeogrāfisko atrašanās vietu. Kā Golfa straumes atslēga (skat. valsts ģerboni), tā atrodas stratēģiskā pozīcijā starp abiem Amerikas kontinentiem. Tieši tāpat kā savulaik Latvija, arī Kuba vienmēr ir atradusies iekarotājiem «pa kājām».

Socialismo o muerte – Sociālisms vai nāve

Pēdējais karš atnāca salā līdz ar sociālisma revolūcijas uzvaru. 1952. gadā valstī notika politisks apvērsums un pie varas nāca Fulgencio Batista, nostumjot no politiskās skatuves tautā iecienīto partiju Partido Ortodoxo. Sabiedrība bija sašutusi, taču jauno diktatoru atbalstīja ASV, un tas nozīmēja daudz. Šo stāstu var turpināt ar apzīmētājiem par to, kā diktators «uzvārījās», pārdodot zemi un nekustamo īpašumu britiem un amerikāņiem, un kā Kuba pamazām pārvērtās par izklaides salu ar uzdzīvi un prostitūciju kā vienu no galvenajiem biznesa avotiem. Daļēji pazīstama aina arī pie mums – šodienas LV. Nav noslēpums, ka Kuba 50. gados kļuva ne tikai par kazino un narkotiku metropoli (to izmantoja Rietumu demokrātiju bagātnieki un slavenības), bet arī par mafiju midzeni. Šeit tika «mazgāta netīrā nauda», pārdota sieviešu un bērnu miesa kopā ar glāzi mohito. Amerikāņu apetīte vairs nebija kontrolējama, tieši tāpat kā krievu kapitāla paisums vairs nešķiet kontrolējams arī pie mums Latvijā (tagad).

imageTaču atgriezīsimies pa Kubas. Toreiz jauns advokāts, studentu līderis Fidels Kastro mēģināja sakārtot politiku ar miermīlīgām metodēm. Neizdevās. Pēc aresta Fidels emigrēja uz Meksiku un tur iepazinās ar vēlāk leģendāro «komendante», tolaik jaunu argentīniešu ārstu Ernesto Gevaru. Pateicoties Fidela un Če aktivitātēm, 1959. gadā Kubā uzvar revolūcija. Par šo salai tik dramatisko brīdi šodien var izlasīt biezas grāmatas. Galu galā 1959. gada 8. janvārī Fidels Kastro ieiet Havannā ar savu armiju kā atbrīvotājs un 16. janvārī tiek ievēlēts par premjerministru. Jaunā valdība nekavējoties aizliedza rasu diskrimināciju, samazināja uz pusi īri par mājokli, elektrības cenu un sāka cīņu par analfabētisma apkarošanu. Nodrošināja bezmaksas ārstu apmeklējumu un skolu.

image

Tam sekoja zemes reforma, kuras rezultātā cieta īpašnieki ASV, tāpēc 1960. gadā Vašingtona sāka Kubas ekonomisko blokādi. Spiediena rezultātā Kuba noslēdza vienošanos ar PSRS un Varšavas pakta valstīm, lai izdzīvotu. «Revolūcija vai nāve» nebija tukša patētika. Vēl skarbāka Kubas situācija veidojās 1961.gadā, pēc kubiešu emigrantu neveiksmīgā desanta, kad Kenedija valdības mēģinājumi gāzt Fidela varu Kubā beidzās ar fiasko un amerikāņi vēl smagāk sažņaudza blokādes žņaugus ap kaimiņu «ķirzaciņu». Stīvēšanās ap Kubu nonāca līdz kodolkara robežai, taču viss tomēr beidzās nosacīti «laimīgi». Manu Rīgas paziņu būvētās atomkara patvertnes Rīgā (60. gados), tagad ir kartupeļu pagrabi.

imageBlokāde spieda Kubu pie sienas, un tāpēc no salas turpināja bēgt cilvēki. PSRS darīja, ko varēja, taču ekonomika nav regulējama ideoloģiski. Pēc Padomju Savienības sabrukuma (1991. gada krievu armijas un tehnikas izvešanas no valsts) Kuba vairs nav mums tik pazīstamā pastkartīšu idilles ainava ar košu sauli, smaidošiem, pārtikušiem cilvēkiem, cukurniedru plantācijām līdz horizontam, zaļu palmu birzīm un pludmalēm pie tirkīzzila ūdens piekrastes. Iedzīvotāju posts ir reāls. Uz izmisuma robežas. Revolūcijas vietā nostājusies bada nāve. Pat Periodo Especial nepalīdz. Valsts industrija ir paralizēta, importa apjomi samazinājušies, pārrāvumi elektroenerģijas un ūdens piegādē – normāla lieta. Veikalu plaukti tukši. Neraugoties uz to, ka US dolārs ir legalizēts, Fidela vietā tronī nosēdies Rauls (kas sola demisionēt pēc pieciem gadiem), kopš 2010. gada no cietumiem tiek atbrīvoti politiskie ieslodzītie, taču bezdarbs turpina pieaugt un labklājības līmenis kristies. Politbirojs ir mazrunīgs un meklē šeit «kubiešu Gorbačovu». Izskatās, ka atrašana ir ieilgusi.

Kiosku periods

Šodienas Kuba ir joprojām jauna, vitāla dumpinieku valsts, kas turpina pārsteigt ar apbrīnojami profesionālu mūziku uz katra stūra, gigantiska optimisma un patriotisma lādiņiem, neraugoties uz smagajiem ekonomiskās krīzes apstākļiem. Pats lielākais paradokss, kas šeit pārsteidz, ir kubiešu spēja nezaudēt savu optimismu un dzimtenes mīlestību arī tik smagos apstākļos, kādus var novērot šeit patlaban. Valdība ir atļāvusi attīstīt mazos uzņēmumus. Tieši tāpat kā savulaik Latvijā kooperatīvu laikos, arī šeit uz katra stūra ir kioski jeb «caurumi sienā», kas pārdod visu, ko iespējams ievest valstī. Vietējiem par vienu, bet ārzemniekiem par citu cenu. Pa ielām šaudās velorikšas, taksometri, kas pelna naudu paši sev un samaksā «valsts nodevu Fidelam». Katrā otrajā namā frizētava vai manikīra salons, vietējais Santeria priesteris ar savu svītu vai krodziņš.

imageKuba vārās kā putras grāpītis. Kāpēc kubieši neiet ielās un nedumpojas? Kāpēc viņi ir tikpat kūtri kā Latvijas iedzīvotāji attiecībās ar «savas valsts krīzi»?
 Uz šo jautājumu nav atbildes. Pirmkārt tāpēc, ka Fidela politikas rezultātā kubiešiem ir nodrošināta bezmaksas veselības aprūpe (zāļu nodrošinājumu ieskaitot) un bezmaksas skola un bērnu aktivitātes (sportu un mūzikas skolu ieskaitot). Salīdzinoši labā medicīniskā aprūpe valstī panākusi daudzu tropu zonas slimību izzušanu tieši Kubā. Kubiešu ārsti ir pienākumu augstumos. Skolotāji tāpat. Visi vēl nav aizkuģojuši uz Maiami.Tas nav maz.

Gvantanamo

Te beidzas ceļš. Tālāk iet nav iespējams, jo mūsu priekšā ir amerikāņu kara bāze Gvantanamo. Slēgtā zona Kubā. Tā pati, kuru jeņķi izmanto savam bēdīgi slavenajam musulmaņu teroristu cietumam, vedot šurp kara noziedzniekus. Vispār jau Gvantanamo mūsu priekšstatos pirmām kārtām saistās ar ļoti populāro kubiešu dziesmu Guantanamera (meitene no Gvantanamo, kas ir lielisks skaņdarbs. «Son» mūzikas stilā uzrakstīts. Šo muzikālo stilu attīstīja šejienes kafijas plantācijās strādājošie. Tagad to var dzirdēt visur. Kāds sakars meitenei no Gvantanamo (Joseito Fernandez) ar amerikāņu flotes bāzi?

1903.gadā noslēgtais kontrakts ar ASV. Kubas republikas valdība tolaik parakstīja līgumu par teritorijas piešķiršanu ASV kara bāzei uz 99 gadiem (sākot ar 1934. gadu) Gvantanamo līcī. Katru gadu ASV maksā Kubai par šīs teritorijas izmantošanu tikai 2000 USD gadā. Salas valdība šo maksājumu sūta Vašingtonai atpakaļ. Taču bāze arī šodien ir turpat. Norobežojusies no Kubas ar augstiem žogiem, izveidojot 110 kvadrātkilometru lielu platību kā ASV teritoriju Kubā (ar diviem militāriem lidlaukiem un ostu). Ap Gvantanamo bāzi ir 27 kilotmetrus garš dzeloņdrāšu žogs. Paspiegot amerikāņu nocietinājuma virzienā var no paugura pie Baracoa ceļa vai no viesnīcas Caimanera balkona. Mani šajā Gvantanamo fenomenā pārsteidz žogs. Jeņķi būvē kilometriem garus žogus Kubā, marokāņi Rietumsahārā, Izraēla – Palestīnā. Žogi nav izeja. Vai Berlīnes mūra krišana nav pierādījusi, ka žogi neatrisina problēmas?
 Kāpēc politiķi turpina mūrēt žogus kā izeju no sarežģītu cilvēku attiecību situācijas?

imageKāda ir Kubas izeja no ekonomikas krīzes? Ja godīgi – es vēlu kubiešiem tiešām panākumus un veiksmīgu izeju no esošās situācijas, taču baidos, ka būs neskaitāmi «eksperti» un «konsultanti», kas nekavējoties sagraus esošo, izmantojamo pozitīvo fundamentu un pārveidos salas realitāti laupītājkapitālismā, kā mēs to jau 20 gadus varam novērot Latvijā. Pirmie reaģēs kubiešu emigranti ASV, kas ir ietekmīgs grupējums un nekavējoties centīsies pārvērst Kubu ASV štatā. Tieši tāpat kā mūsu emigranti (no dažādām rietumvalstīm) visiem spēkiem centās pārvērst Latviju savas mītnes zemes kopijā. Novēlu Kubai atrast savu modeli. Cilvēcīgāku nekā Latvijā, humānāku nekā pie mums. Saglabājot iedzīvotājiem veselības un bērnu aprūpes esošās priekšrocības. Novēlu kubiešiem humānu ceļu pie brīvības. Pie brīvības visiem. Arī tiem, kas nevar atļauties 100% pārticību un iegādāties visas mantas, ko sirds kāro. Oj,oj,oj, mans nopirktais interneta laiks ir beidzies. Tūliņ Fidels atslēgs manu internetu. Visu labu! Turpināšu Rīgā.

Ceļojums pa Kubu
Iepriekšējie raksti par Kubu:

Kubas iespaidi – 3: Havannas šķēršļu skrējiens.

Posted on by
1

2013. gada 24. februāris. Havanna. Kuba.


Ietves ir normāli nelīdzenas un reizēm pārtrūkst, atduroties gružu kaudzē. Pat pilsētas centrā. Jāuzmanās arī no debesīm, jo kubieši mēdz liet no balkoniem ārā ūdeņus uz ielas. Var sanākt nepatīkama duša. Ja kāds sāk kaut ko liet no otrā stāva balkona.
Jāuzmanās no suņu mēsliem, peļķēm, plaisām un pārdevējiem, kas, cīnoties par savu CUC (kovertējamais peso) pienesumu ir gatavi jums pārdot visu. Sākot ar riekstu tūtiņu un beidzot ar veloriču kruīzu pa pilsētu un jeņķu gigantiskajiem takšiem, kas sakrāsoti kā Lieldienu olas dīdās pie centra hoteļiem un taurē uz ielām, ieraugot garāmejošu tūristu.
Pašā centrā, iepretī Kapitolijam, ir parks. Tur palmu ēnā pulcējas seksa tirgotāji. Puiši, kungi, meitenes un kundzes. Ar ģeniālu mārketingista skatienu viņi nomēra garām dreifējošos tūristus, izvēloties sev upuri. Turpat dreifē arī dekoratīvi sataisījušies fotogrāfiju magnēti un klaiņojoši suņi ar nogurušo skatienu. Pa palmu zariem lēkā putni ar neparasti skaļām balsīm un no ”cauruma sienā” var nopirkt baltmaizi ar desu un cukurūdeni.
Havanna, Tu esi lieliska!
Šodien, svinot šeit Igaunijas neatkarības dienu, gatavojos iet uz vecāko salsas klubu Havannā. Vakar iesildījos krodziņos un kafejnīcās, kur nebeidzu klausīties superīgo kubiešu mūziku. Ir gan talantīgie šie cilvēki, muzikāli un artistiski.
Tradicionālā kubiešu mūzika ietver vairākus stilus: rumba, guanguanco, son, danzon, bolero, punto guajiro.
Muzicēt te var ar visu: ar claves, guiro, tumbadura. Nazi, dakšiņu un šķēres ieskaitot. Vakar krodziņā kubiešu ritma grupa grabināja visus iespējamos grabekļus un klabekļus, sasniedzot vienkārši grandiozu ritma rezultātu. Viņi dzied un spēlē visur – uz ielas, autobusā un pludmalē. Nav svarīgi vai kāds klausās vai nē. Var muzicēt arī savam sunim, papagailim vai garāmgājējam. Klaiņojošie suņi, starp citu, ļoti labprāt un profesionāli klausās sambu.
Jā, es varu Jums nosauktu komponistu uzvārdus (ja vēlaties) taču atcerieties, ka te ir runa par folkloru, kas pati teciņus attīstās uz priekšu laikā. Tā ņem sev līdzi somā spāņu melodiskumu, afrikāņu ritmus un kubiešu ritmiskumu.
Vispirms uzmanību tāda fenomenam kā mambo un ča-ča-ča, kas ieradās šeit pirms 60 gadiem un tiem sekoja son, rumba un salsa.
Dejot ir svarīgi.
Ja cilvēks nav nekad kārtīgi dejojis, tad viņš vispār nav dzīvojis! Tik vienkārši tas ir! 🙂
Dejot var visādi: ar gaisu, ar putniem, ar partneri ar rītdienu un vakardienu un ar tumsu. Pats galvenais to darīt no sirds, pa īstam, ar temperamentu un laimīgi.
Rumbu pazīst visi (arī tie, kas dejo tās paveidu – zumbu). 🙂
Tā ir kubiešu mūzikas afrikāņu dvēsele. Protams, ka rumba savā būtība ir protesta deja – pret verdzību, pazemojumiem un apspiestību. Vēlāk tā pievērsās politiskais satīrai un un sociālo izpausmju kritikai. Šodien mēs varam dejot dažādi – lauku rumbu (Columbia) vai pilsētas švaukstu rumbu (yambu, guagančo). Dejas ritms var būt gan sensuāls, seksīgs un   dinamisks, gan skumjš un apcerīgs. Visizlaidīgākais paveids ir guagančo, kas nozīmē pavedināšanu un seksuālu kaislību priekšspēli. Oj, uzmanieties!
Ejam šovakar uz Casas de Trova. Tas ir klubs ar dzīvo mūziku un vietējo kontingentu.
Rums, glezniecība, arhitektūra, Santeria, Guantanamo un Hemingveja nospiedumi?
Par tiem rakstīšu rīt, kad mūs gaida pārbrauciens uz valsts centrālo daļu.
Tagad ejam tālāk.
Kā iziešu ārā uz ielas un pārkāpšu robežu starp Kubu un šī luksusa hoteļa vēsinošo vidi (te ir interneta pieslēgums!), tā pa galvu iegāzīs liela saules svelme un degunā iecirtīsies sviedru, ruma un papaijas smārds.
Esmu atradusi vienu sirmu kungu, kurš pa kluso spiež no apelsīniem svaigu sulu. Ja jums ir līdzi plastmasas pudele, tad var ”iepumpēt” sev pret samaksu cietajā valūtā. Viņš stāv uz Obispo, iepretī Compostello. Nevienam citam te sulu spiedes nav.
Kubas apelsīnus te visi pārējie pārdod ķerrās un ielu stūriem. Pārdevēji mēdz tos nomizot ar īpaša verķa palīdzību un tad ar nazi pārgriež uz pusēm un piedāvā kā sulu. Grauz pats ar saviem priekšzobiem. Asprātīgi! Kubas ”oranži” ir nesmuki, bet garšīgi. Taču man nepatīk ”sulas dzeršanas” tehnika un es labāk lietoju vienīgās šeit parastajiem mirstīgajiem (nevis interhoteļa viesiem!)  pieejamās sulas – mango un tomātu sulu. Maksā 2 CUC paka.
Vakaros nogurdina ubagi un krogu iekšā rāvēji. Tādos brīžos gribas uzvilkt melnu parūku un iekļauties kubiešu straumē. Lai justos netraucēti un autentiski.
Tieši tāpat kā viņi!
🙂
Līdz rītam!

Kubas sociālisma zīmogs. Havanna spēle trombonu.

Posted on by
2

2013. gada 23. februāris. Havanna. Kuba.
Beidzot!!! Ilgi gaidītā bagāža ir ieradusies! 🙂
Koferi vakar pēcpusdienā bija iestumti istabiņā un saimniece aizgūtnēm stāstīja, ka lidostas personāls tikko esot aizbraucis. Svarīgais notikums norisinājās piektdien pusdienlaikā. Cik maz cilvēkam vajag!? Ja 3 dienas jānodzīvo ar ziemas drēbēm mugurā tropos, jāiztiek ar vienu zaļu kubiešu ziepju gabalu un kolektīvo zobu birsti, tad savējā kofera parādīšanās izvēršas par globālas nozīmes svētkiem. To suminājām ar indiāņu dejām un gavilēm par to, ka dzīve ir skaista!!! Tas notika tieši pēc iepriekšējā bloga pabeigšanas un ievietošanas internetā.
Redz kā labas domas dzimtenē palīdz!
Paldies par pozitīvām domām! Dzīve atgūst krāsas ar savām ziepēm, apģērbu, tehniku un privāto zobu birsti. Cik maz gan cilvēkam vajag. 🙂
Šorīt viss sāk notikt normāli. Krosiņš gar okeāna malu var sākties. Kubas radio piedāvā runas programmas un lasa virsū dzeju labai mūzikai. Uzgriežu raidstaciju ar smeldzīgu ģitāras solo. Spēlē Rafhael Schmith un samierinos, ka var arī septiņos no rīta klausīties smeldzīgu pievakares mūziku. Skrienu, sviedri līst uzreiz. Kā privātā dušiņa. Man līdzi mēģina skriet pāris vietējo ”simtlatnieku”. Tie ir braši, muskuļoti puiši, kas (protams!) spēj aizjoņot man garām. Saule ceļas austrumos. Aiz muguras paliek militāristu apsargātais rietumu krasts ar 180 km attālumā esošo okeāna ceļu uz Maiami. Pa kreisi okeānā šūpojas zvejnieku laiva ar nosaukumu ”Ana”, uz tās lepni stāv pelikāns. Izskatās kā izbēdzis no zvēru dārza, bet faktiski ir vietējais. Tumšādains vīrs izvelk no svītrainas somas trombonu un sāk spēlēt odu saulei. ”Simtlatnieki” atkal sāk spietot un es skrienu atpakaļ. Tuvumā uz kāda Havannas balkona sāk dziedāt gailis. Sākumā, viens un pēc tam piebalso citi. Man pretī nāk kubietes un smaida. Sasveicināmies. Forši! Ausīs skan Rafaēla smeldzīgā ģitāra. Citos kanālos muld pa tukšo. Havanna mostas. Saule iepļaukā National, kas majestātiski slejas tālumā. Tur esot dzīvojis Čērčils un Disnejs. Tagad tur bliež saule.
Pēc dušas seko normālās brokastis par 4 CUC un kafija ar pienu!
Kafijas izvirtības sākās jau vakar, kad atradu otrā stāva kafejnīcu, pie Havannas centrālā parka. Savējo. Lai tur nokļūtu jāuzkāpj otrajā stāvā pa šaurām marmora kāpnēm. Pēc tam oficianta pavadībā jāiziet cauri divām lekciju telpām, trim kabinetiem un jāšķērso maza virtuve. Pa ceļam jāsasveicinās ar sirmām kundzēm, pāris priekšniekiem un jātiek ar visu galā, izmantojot elementāru spāņu valodu, brīžos kad viesmīlis vai kāds cits nesaprot angliski. Šis ir andalūziešu kultūras centrs un flamenko klubs. Noderēs pusdienām un vakariņām.
Lenča laiks tobrīd ir klāt. Saule zenītā. Apakšā taurē visa veida automašīnas, vecos un pēc izplūdes gāzēm smakojošos jeņķu pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vāģus ieskaitot. Smogs kā ellē un iešana pāri brauktuvēm  – ar pašnāvības risku.
Tagad par Havannas savādībām.
Pārejas ar luksoforiem Havannā ir tikai pie Centrāla Parka hoteļa, visur citur jāmetas pāri brauktuvei, riskējot ar  savu dzīvību. Jāatzīstas, ka man (kā auto vadītājai) tas ir smagi. Nepanesami. Zebru te gandrīz nav un tāpēc katrs šķērso brauktuves kā nu māk.
Iešana pāri galvenajai ielai Malecon krastmalā ir kā krievu ruletes spēlēšana. Risks pakļūt zem riteņiem ir nopietns. Trīs joslas katrā pusē un tu meties pāri  motorizēto šakāļu straumei kā valis, ienirstot automašīnu orkānā. Cerot, ka viss beigsies labi.
Kubieši lieliski pieprot šo ielas šķērsošanas rituālu un tāpēc es pamazām iemācos iet pāri ielai kopā ar kādu kubieti. Guntars šajā ziņā ir drosmīgāks, viņš skatās uz luksoforiem un pamēģina noteikt risku virzienu teorētiski, jau iepriekš.
Pēc ielas pāriešanas mēdzu kubietēm pieklājīgi pateikties un viņas smaida. Laipni, bez ironijas.
Kubieši ir fantastiski. Maniakāli optimisti. Smaida un ir laipni visur un vienmēr. Mana zumbas skolotāja Stokholmā ir kubiete un viņas enerģētiskais izstarojums (izrādās!) nav nekas neparasts vai unikāls. Izrādās tādi ir gandrīz visi. Te Havannā vietējie staigā riņķī kā C vitamīnu ūdeņraža bumbas vai enerģētiskas katapultis. Ļaudis uzsmaida, visos vecumos un jautā ”vai tev patīk Kuba”?. Yes, man patīk kubieši.
Kā ir ar pašu Kubu?
To grūti īsi aprakstīt.
No vienas puses Havanna ir fantastiska arhitektūras pērle, no otras puses ir sāpīgi redzēt, ko sociālisms spējis nodarīt šim dārgakmenim, kas jau iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā.
Tas, ka Havanna vienmēr ir bijusi bezgala skaista pilsēta ir zināms jau vismaz pēdējos 400 gadus. Tātad – tas nav nekas jauns. Pavisam cits jautājums – kāda ir sociālistu laika ieguldījumi šo vērtību saglabāšanā un tālāk attīstīšanā.
Mūs romantizētie priekšstati par Kubas revolūciju, kas pašlaik svin savu kārtējo jubileju (afišas ar suminājumiem sarkanā tekstā sastopamas uz katra stūra) ir samērā naiva maldīšanās. Sekas ir skumjas – daiļie nami sabrukuma stadijā, nolaisti līdz kliņķim un vēl zemāk. Iedzīvotāji nevar nopirkt pienu savam bērnam (veikalu plaukti ir gandrīz tukši), infrastruktūra nefunkcionē un bezdarbs turpina pieaugt ģeometriskas progresijas stilā.
Paradoksāli ir redzēt burvīgi daiļas telpas, namus, fasādes un konstatēt, ka visus šos sociālisma gadus nekas netiek darīts, lai ēkas saglabātu. Tajās dzīvo dzīvespriecīgi cilvēki, kas savulaik (pēc revolūcijas) okupēja šos luksusa dzīvokļus un pielāgoja savām pieticīgajām vajadzībām. Šo procesu mēs PSRS laikā redzējām 50 gadu garā Alberta ielas, Rundāles un visu citu piļu un patriciešu ēku deģenerācijas procesos. Te šis vandalizēšanas akts turpinās 45 gadus un kādreizējie glīto ēku okupanti – analfabēti, turpina postīt šīs ”valsts ēkas” pēc vecā sociālisma patērētāja principa: ne mana cūka, ne mana druva. Komunālā dzīvokļa mēris plosās arī šeit.
Fidela laikā Havanna ir ieguvusi dzelzsbetona bluķus ēku vietā, neskaitāmas viesnīcas a la  ”hotel Latvia” stilā un pieminekļus visiem revolucionāriem pēc kārtas. Hose Martī, Čegevara un visādi bruņinieki, kas uz postamentiem savalda satrakojušos kumeļus. Sieviešu pieminekļu parādē nav.
Tās parādās tikai kā izvarotas daiļavas ģeogrāfiskos nosaukumus, mūķenes vai skolu patroneses.
Es pašlaik esmu apmetusies savā Casa Prado Colonial uz centrālā Havannas bulvāra Paseo Marti  (Paseo Prado) tieši pie šādas kubiešu smalkas skolas, kas nosaukta Emmas Rozas vārdā. Katru rītu mūs pamodina skolnieku starpbrīža čalas blakus ēkā. Mazie ir ar ziliem kaklautiņiem, pusaudži pionieri ar sarkaniem kaklautiem un lielie – ģimnāzisti gaišbrūnās biksēs un svārciņos, baltos kreklos un blūzēs. Stilīgi.  Viņi maršē ierindās, plivina Kubas karodziņus un no rītiem dzied himnu.
Pats lielākais paradokss un neatminētā mīkla ir kubiešu maniakālā optimisma un gigantiskā patriotisma avots?
Ticība Fidelam?
Sociālismam?
Pārliecība, ka tikai Kubā ir labi?
Kā viņi spēj būt laimīgi bez tās brīvības un komforta pie kura esam pieraduši mēs?
Apzinos, ka īrējot istabu privāta hotelī casa particular, neuzturu tieši Fidela režīma interhoteļus (lai gan privāto hoteļu apsaimniekotāji katru mēnesi valstij maksā nodokli 300 CUC apmērā), bet veicinu kubiešu privāto iniciatīvu. Vai tirgus ekonomika šeit ienākot sakārtos Kubu jeb šejienieši (līdz ar investīciju ieplūdumu) zaudēs savu optimismu?
 Smaidi no kubiešu sejām pazudīs līdz ar masīvu ārzemju naudas ieplūšanu valstī?
Uz katra stūra pie sienām ir taksofoni jeb telefoni. Ar tiem var zvanīt lokālās sarunas. Aparāti nav salauzti. Tur pat līdzās sarkani uzraksti, kas atgādina, ka svinam revolūcijas 45 gadskārtu!
Sirmi pensionāri, bijušie revolucionāri mēģina tūristiem uz ielas piedāvāt lielāko valsts avīzi, komunistu Granma. Komunistu centrālais orgāns tagad tiek drukāts arī angļu valodā – Granma International. Avīžu kioski šeit nav vajadzīgi, jo mazais avīžu daudzums iztiek bez mārketinga. Ja ir tikai divas galvaspilsētas avīzes un obligātā valsts ”orgāna” abonēšana iestādēs (kā mums savulaik ar Cīņu) tad nevar būt runa par piedāvājumu. Grāmatnīcās – tas pats. Tikai ideoloģiski teksti par revolūciju un tās nemirstīgajiem, romantiskajiem varoņiem.
Televīzija? Manējais istabas televizors neko nerāda, jo ir dekorācija. Vispār valstī it 4 kanāli (Cubavision, Tele Rabelde, Canal Educativo 1, Canal Educativo 2). Pamatā: ziņas, ziepju operas, sports un koncerti. Alfonso stāstīja, ka ar šogadu Fidela TV rādot divas amerikāņu sērijas nedēļā, tāpēc arī kubiešu vecāki saviem bērniem vairs neliek ”parastos”, bet gan amerikāņu vārdus. Masu kultūras imperiālisms ir sācies arī šeit.
Cik daudz nepieciešams cilvēka laimei?
Pazaudētās bagāžas atgriešanās, regulāra Mojito vai Daiquiri nobaudīšana, ikdienas telefona sarunas ”no telefona būdiņas” vai piens Havannas kafijā?
Kāda ir ikdienas laimes cena?
Cik maksā smaids?

2013. gada 22. februāris. Havanna. Kuba.

Posted on by
Atbildēt

2013.gada 22. februāris. Havanna. Kuba.

Pirmās dienas Havannā: klapatas, saule, piena deficīts un labo nodomu līkne

Ir nejēdzīgi tumšs. Svelmains, vēls vakars. Visos stūros dimd kubiešu mūzika. Muzikālās tēmas klājas virsū cita citai kā zemeņu krēms mušpapīram.
Ap mums: koloniālās celtnes uz sabrukšanas robežas. Smaidoši un bezgala laipni cilvēki uz ielas, kas ikdienas postā un trūkumā nezaudē humora sajūtu. Revolūcija kā valsts galvenā eksporta prece.
Vecais ērms Fidels un romantizētais Če ir Kubas ārējā PR noteicošā orģija.
To zina un ”pērk” visi, kas šeit ieradušies. Vizuāli, grafiski un emocionāli.
OK, bet sāksim no gala.
Viss sākās otrdien, kad pārlidojums no Stokholmas uz Havannu ilga 18 stundas un izveidojās dramatisks divās nozīmēs.
Vispirms Stokholmas taksometram šoferim (no rīta, izbraukšanas dienā) nedarbojās bankas kartes maksājumu sistēma (nācās skraidīt uz lidostas bankomātiem). Pēc tam Arlandas lidostas SAS biļešu reģistrētāja nepamanīja galamērķi un ”iečekoja” vienu koferi tikai līdz Kopenhāgenai.
Pēc ilga pārlidojuma no Eiropas uz Kanādu nācās gaidīt lidmašīnas salona apmēram stundu. Toronto lidosta ”nevarēja atvērt” mūsu lidmašīnas durvis, jo bija salūzis trapa ”tilts” un ”bridža taisītāji” ņēmās slapjām mugurām, bet mēs gaidījām izkāpšanu ar bažām, paredzot nākamā reisa nokavēšanu.
Nākamā raisa laikā atkal sākās ķibeles, jo pārāk cītīgi mazgājot apledojušos lidmašīnas spārnus (Toronto tobrīd plosījās putenis) mazgātājs bija sarūpējis īssavienojumu lidmašīnas elektroinstalācijā. Atkal sākās remonti un reiss uz Havannu aizkavējās par 2 stundām. Izlidojām vēlāk un tikai pēc pusnakts Havannā uzzinājām, ka …ir pazudusi visa mūsu bagāža.
Kaut kur. Pa ceļam. It kā Kopenhāgenā.
Starp citu – koferi ar drēbēm un tehniku nav atradušies joprojām…taču neiesim jau tāpēc noskumt. Vai ne?
Mācāmies dzīvot ļoti pieticīgi un iztikt nedēļu ar to, kas ir mugurā. Normāli cilvēki kristu panikā. Mēs ne. Kaut kur tālu visumā klejo mans koferis ar ”foiburga” smaržām, kosmētiku, fēniem, kleitām un kurpēm. Man te jāiztiek 30 grādu tveicē ar zviedru februāra apģērbu.
No Baggagetracer mājas lapas varam  ik dienas uzzināt kā bagāža tiek atrasta un kā tā tiek ”likta virsū” uz savādām lidmašīnām, kas mūsu koferus (iespējams)  kaut kad …atvedīs šurp uz Havannu, kurā ikdienas gaisa temperatūra pašlaik ir ap 30 grādu.
Jāmeklē izeja.
Kameru un datoru lādētājus nopirkt šeit nav iespējams. Pats trakākais, ka nav iespējams nopirkt arī visvienkāršāko apģērbu. Tie veikali, kuros var iepirkties ar konvertējamiem peso ir ar ļoti ierobežotu sortimentu un kā Padomju Savienība tie atrodas pie viesnīcām un izmētāti šur tu pilsētā. Ikdiena te atgādina dzīvi PSRS, ar pārtikas kartītēm un rindām pie bankām un visur citur.
Ir kioska veida ”nišas sienā”, kur pārdod Latvijas 90. gadu lēti importētā apģērba sortimentu, kas ir stipri ierobežots un galīgi bezgaumīgs.
Kubas veikalu plaukti ir tukši, pat pārtikas produktus izsniedz kubiešiem uz kartītēm un pirmās nepieciešamības preces normāli veikalā iegādāties nevar. Zobu birsti un zobu pastu pirku ”sertifikātu” veikalā tieši tāpat kā ārzemnieki iepirkās Latvijas PSR okupācijas gados.
Fidela vaļīgām palaistā ekonomikas politika ir nodrošinājusi pārejas periodu uz tirgus ekonomiku. Šeit šis periods izskatās kā mums labi pazīstamais kiosku biznesa laiks, kas pie mums Latvijā dominēja 90. gadu sākumā.
Daži uzņēmīgie rosās pa restorāniem, kubietes ver vaļā savus skaistumkopšanas salonus un lako nagus visās varavīksnes krāsās.
Valstī eksistē divas naudas – viena veida peso pašiem un otra veida peso (CUC) ārzemniekiem.
Par otro var nopirkt visu, par pirmo – šo to.  Pašiem – viss lētāk, viesiem – noplēš 9 ādas.
Tā.
Tagad ir rīts.
Drēbes uz ventilatora izžuvušas, cērtam mugurā to pašu vienīgo, kas ir un dodamies meklēt brokastis. Mūsējā casa coloniale atrodas pašā centrā uz Paseo del Marti jeb Prado. Vecā koloniālā stila ēkā, kur visas telpas ir bez logiem un 4 – 5 m augstiem griestiem. Vēsumam un gaisa ventilācijai. Vietējās saimnieces brokastis ir skopas un tāpēc nolēmām meklēt  rīta maltīti citur. Izrādās, ka sociālismā tas nav vienkārši. Tā kā esam atrāvušies (apzināti) no ”inturist” (bagāto ārzemnieku) tūristu plūsmas, tad atrast rīta kafiju un salātus šeit ir gandrīz neiespējami.
Blokādes un pusbada situācija ir uzkrītoša. Vietējo ēstuves jeb ”nišas sienā” pārdot tikai to pašu dzeltenu baltmaizes ņuku ar vienu vienīgu rudu desas gabalu virsū. Kafijas vai tējas nav. Jādzer cukurūdens.
Iegriezāmies vienā veikalā, kas atgādināja nolaistu centrāltirgus paviljona stūri. Labajā stūrī četri galdiņi bija apklāti ar sarkanu galdautu un fiksais apkalpotājs mums piedāvāja omleti ar kafiju un sulu. OK. Vienojāmies par cenu. Apsēdāmies. Ap četru galdiņu oāzi (kur sēdējām tikai mēs) tinās un pinās garas kubiešu rindas, kas stāvēja pēc deficīta. Neizturēju un apskatījos ko īsti tur pārdod. Izrādās, ka vienā rindas galā par kartītēm pārdod 2 kg rīsu un miltus un otrās, lielākās  rindas galā pārdod 4 paciņas visparastākās vafeles. Viss.
Fabrika Laima ar savām ”Stendera vafelēm” te apgāztu visu Kubas galvaspilsētu.  Sieviete, kas man paskaidroja sava medījuma saturu, bija lepna par ieguvumu. Viņas sejā neredzēju nekā no aizvainojuma, pazemojuma vai ciešanām par to, ka dienišķās vafeles šajā valstī kļuvušas par apbalvojumu.
Tikmēr uz sarkanā luksa galdiņa bija savietota glāze ar sulu, otra glāze ar 2 dl kafijas un vienīgā, valsti esošā baltmaize ar nelielu ceptu olu vidū.
Piens ir deficīts.
To šeit var iegādāties tikai par ārzemnieku naudu un tāpēc jau savas Havannas vizītes pirmajā dienā mēs vienam mazam kubiešu puisēnam uzdāvinājām 4 sausā piena pakas. Pietikšot ilgākam laikam.
Piena – tātad nav.
Tāpēc nav ko činkstēt, ja kafija garšo pēc samazgām un maize kā vannas sūklis. Pēc brokastīm izrādījās, ka viss maksās divreiz dārgāk. Nepiekritām. Sakās kaulēšanās un paskaidrojumi (no mūsu puses), ka cenai jāatbilst piedāvājumam, ko vietējie sociālismā dzīvojošie kubieši slikti saprot.
Jāpērk banāni un vienīgā šeit pieejamā sula – mango. Jāsamierinās, ka kafijas nebūs un tējas arī nebūs, ja gribam dzīvot kā parasts kubietis.
Kas būs?
To turpināšu rakstīt rīt.
Mana nākamā tēma būs  par to ko sociālisms izdarījis ar šo salu un cilvēkiem aizvadīto 50 gadu laikā.
Labas domas cirkulē gaisā un jā piedomāsiet, tad varbūt šovakar koferis atbrauks pie manis.
Cik maz gan cilvēkam vajag – tikai lai atdod koferi.
To pašu, kas ir manējais.
Cienījamie SAS un Air Canada!
Lūdzu!

Japāna apstājusies, Eirovīzija finišē, Kastro attapies, Skypes autors spēlē ar niknajiem putniem un ejam uz koncertu!

Posted on by
2

2011. gada 12. marts

Stokholmā šodien žilbinoša saule. Jāvelk no maisa ārā saules krēsls un jācenšas noķert pavasara gaisma uz balkona. Ja atliks laika. Lielbodē pārdeva zemenes par 1,5 latu kastītē. Savaldzinājos un nopirku. Var gadīties, ka noderēs šovakar, skatoties zviedru Eirošlāgera finālu. Visa valsts piekārtojusies eiro dziesmas finiša taisnei. Par to cauru dienu burbuļo mediji, diskutē kolēģi, kas sataisījušies tradicionālajām masku ballēm pie televizora. Arī skatītājiem jāpārģērbjas tā kā popdziedātājam pieklājas. Slinkie apmet ap kaklu boa un uzreiz jūtas kā Lisa Minelli vai vismaz Sara Leandere. Centīgākie sataisās pamatīgāk un ir uz ko noskatīties arī blakus televizoram! 🙂

Tikmēr Japānā turpinās sirreālās ainas un faktiski ir kauns lēkāt līdzi diskopopam, ja vakar cunami viļņos bojā gājuši vismaz 1000 japāņu.
Valstī nav elektrības, nestrādā uzņēmumi, nefunkcionē transports, ūdens piegāde pārtraukta un upuru skaits turpina pieaugt. Cunami vilnis 250 kilometrus uz ziemeļiem no Tokijas vakar bija līdz 10 m augsts. Tas noslaucīja savā ceļā gandrīz visu. Pašlaik ārkārtas stāvoklis izsludināts atomelektrostaciju zonās, jo nedarbojas dzesēšanas iekārtas un radioaktīvais starojums jau šorīt 1000 x pārsniedzis pieļaujamo robežu. Tik spēcīga zemestrīce Japānā līdz šim nav reģistrēta. 8,9 balles pēc Rihtera skalas. Šovakar vai rīt no rīta prognozē atkārtošanos 6,7 robežās.

Japāna un ASV ir rūdītas zemestrīču valstis, taču pret stihiskām nelaimēm neviens nav 100% apdrošināts.

Tikko noskaidrojās, ka tur nevar apdrošināties arī pret publiskiem pazemojumiem. Izteikšanās brīvība ASV tiek saprasta burtiski. Uz ielas un metro jūs varat skaļi paziņot visu ko vien vēlaties. Apvainojumus ieskaitot. Šīs tiesības garantē ASV konstitūcija. Drīkst teikt ko domā, var arī apsaukāties, ķengāties, dedzināt valsts karogu, verbāli plosīties publiskās vietās. Cilvēks ir brīvs un var skaļi runāt par visu kas uz sirds. Mediji ir cita opera. Tur reglaments ir neredzams bet dzelžains. Taču uz ielas var visu un šī iespēja – spārno.

Piemēram – 2006. gadā kaprāļa Matthew Snyder bērēs Merilendā (Maryland) kapos pēkšņi ieradās baptistu aktīvistu grupa, kas ar plakātiem rokās ” Nost ar gejiem!”, ”Paldies Dievam, ka viņš licis nogalināt šādus karavīrus!” sāka saukt saukļus un traucēt bēru ceremoniju. Kaprālis gāja bojā Irākas kara laikā un faktiski nebija homoseksuāls. Kāpēc aktīvisti protestēja? Lai pievērstu uzmanību sev aktuāliem jautājumiem. Viņiem neinteresēja vai konkrētais aizgājējs ir vai nav bijis gejs. Svārīgāka šķita sava idejas misija. Vai drīkst izjaukt bēres uz apsaukāt aizgājēju? Izrādās, ka drīkst. ASV drīkst.
Tā tikko izlēma tiesa, kas izskatīja šo lietu, sakarā ar mirušā kaprāļa tēva iesniegto sūdzību. Pirmā tiesas instance izlēma par labu aizgājējam un piesprieda 10 miljonu dolāru lielu naudas sodu reliģiskajiem trokšņotājiem. Nākamā instance Augstākā tiesa pieslējās izteikšanās brīvībai. Anulējot iepriekšējo spriedumu.
Izteikšanās brīvība uzvarēja.
Tas nozīmē, ka pat bērēs cilvēks vairs nav pasargāts no plosīklām, kas ikdienā trako internetā.

Priecātos, ja tikpat principiāli jeņķi būtu mediju brīvības garantiju jautājumos. Brīžos, kad žurnālistiem jāatļauj ziņot bezkaislīgi (bez patriotisma) un patiesi par valstij svarīgām problēmām un procesiem. Irākas kara sākumā tā nebija. Tolaik amerikāņi bija spiesti pievērsties Eiropas medijiem, lai uzzinātu kas īsti frontē notiek. Cenzūras vāks medijiem valsts iekšienē tolaik bija totāls. Diemžēl.

Mediji var pagrūst šajā virzienā dziļāk.

No Oslo ziņo, ka ASV vēstniecība beidzot piekritusi anulēt klusēšanas zvērestu tiem norvēģu policistiem, kuri Irākas kara laikā nodarbojās ar norvēģu pilsoņu uzraudzību un viņu viedokļu sistematizāciju amerikāņu drošībnieku vajadzībām. Tas noticis patiecoties TV2 uzsāktajai rokošās žurnālistikas akcijai un tai sekojošajiem atmaskojumiem.
Interesanti kad ASV vēstniecība Latvijā publiskos šos faktus? Tautiešu liecības informē, ka ”lielais brālis” uzraudzīja Rīgā arī mūs ar vietējo bāleliņu un tautu meitu palīdzību.
Mums arī ir ”šādi” labi apmaksāti varoņi.
Prasās pēc jaunas ”negoda” plāksnes.

Tikmēr Rauls Kastro atbrīvojis no ieslodzījuma savu pazīstamāko pretīrunātāju – ārstu Oskaru Elisu Bisketu. 2003. gadā Kubas režīms viņu notiesāja uz 25 gadiem cietumsoda. Biskets atteicās doties trimdā uz Spāniju. Tagad viņam tiek samazināts cietumsods un piešķirta atļauja palikt uz dzīvi turpat Havannā.

Niklass Zennštroms (Niklas Zennström) ir Skype idejas autors un ieviesējs. Viņa radītais Igaunijas uzņēmums bieži piesavinās sev šo godu. Igauņus var saprast. Taču atgriezīsimies pie īsta ideju autora. Niklass nevar būt rāms un tērēt savu naudu, braukājot pa ārzemēm un ēdot kūkas. Nē viņš ir rosīgs un kopā ar somiem gatavo tirgum populāro mobilo spēli ”Angry Birds”, kurai jau šobrīd ir 40 miljoni spēlētāju visā pasaulē.
” Gribu piedalīties valdē un palīdzēt grupai realizēt savas ieceres”, – atzīstas Niklas sava ziņā presei. Caur savu ” Atomico Venture” un ”Accel Partners” viņš investēs jaunajā idejā (Rovio) vismaz 42 miljonus dolāru.

Tikmēr pavasaris nāk tuvāk. Nākamnedēļ Stokholmas Dienvidu teātrī (Södra Teater) viesosies Edmars Kastaņeda (Edmar Castaneda). Viņu paklausīties ir vērts! Elegantas improvizācijas, filigrans tonis un žilbinoša mūzika.
Gatavojamies un ejam! 19. martā plkst .20.00.

http://www.youtube.com/watch?v=ux9sxiYHZhk&feature=player_embedded

Tas – pēc nedēļas.

Šovakar – eiro dziesmas superfināls Globenā. Recenziju rakstīšu jau naktī.
Finālu var noskatīties datorā www.svt.se  no plkst. 21.00 pēc Latvijas laika.
http://svtplay.se/v/2317878/melodifestivalen_2011__finalen

Turpinām vērot!